Zaļais redīss: derīgās īpašības un kontrindikācijas

Zaļais jeb ķīniešu redīss ir viena no pazīstamākā melnā redīsa šķirnēm, kas ir bagātīgs derīgo vielu avots cilvēka veselībai. Tam ir svarīga loma kulinārijā, un tas bieži sastopams arī tautas medicīnas receptēs. Zaļā redīsa dzimtene ir Ķīna un Japāna.

Kā zaļais redīss atšķiras no melnā redīsa

Abas šīs pasugas ir vienas ģints Raphanus pārstāvji, un tām ir vairākas atšķirības krāsā un potenciālajā ietekmē uz veselību.

Nobriedušu melnā redīsa sakni raksturo apaļa (dažreiz ovāla) forma, tās maksimālais svars var sasniegt 2 kg, bet vidējais nepārsniedz 300–500 g. Melno redīsu sauc tikai raksturīgā mizas toņa dēļ, jo tā mīkstums ir balts. Tam ir pikanta garša ar nelielu rūgtumu, ko nodrošina tā sastāvā esošās sastāvdaļas. Kulinārijā augli visbiežāk izmanto svaigā vai marinētā veidā. Retāk to cep vai vāra.

Savukārt zaļajam redīsam auglis ir iegarenas formas, dažreiz apaļš. Mizas tonis var būt dažāds: no gaiši zaļas līdz rozā. Dažas tās pasugas ārēji var atgādināt redīsu, tikai lielāku. Mīkstumam ir maiga, neitrāla garša, tāpēc to visbiežāk izmanto salātos.

Kurš rutks ir veselīgāks: melnais vai zaļais

Kā melnais redīss ir noderīgs:

1. Augsta šķiedrvielu koncentrācija veicina gremošanas trakta darbības uzlabošanos.
2. Tas ir efektīvs līdzeklis pret tūsku, žults un urīnpūšļa akmeņiem.
3. Paaugstināta kālija sāļu koncentrācija būs noderīga sirds un asinsvadu problēmu un paaugstināta holesterīna gadījumā.
4. Sastāvā esošās dabiskās ēteriskās eļļas darbojas kā antibakteriāls līdzeklis, netieši nomācot patogēno mikrofloru.

Ķīniešu (zaļā) redīsa ieguvumi organismam:

1. Kuņģa sulas veidošanās stimulēšana.
2. Endokrīnās un nervu sistēmas darbības uzlabošana, pateicoties tiamīnam.
3. Holesterīna izvadīšana (pateicoties šķiedrvielām).
4. Organisma bagātināšana ar vitamīniem un makroelementiem periodā, kad no pārtikas netiek saņemts pietiekams vitamīnu daudzums.
5. Matu stāvokļa normalizēšana.

Melnajai šķirnei ir plašāks pozitīvās ietekmes spektrs uz organismu, taču tā var arī radīt potenciālu kaitējumu žultspūslim un gremošanas orgāniem, ja to lieto neierobežotā daudzumā. Proti, tā palielina skābumu un izceļas ar pastiprinātu žults izvadīšanas efektu.

Sastāvs un kaloriju saturs

100 g zaļo redīsu ir 32 kcal. Tajos ir 1,9 g olbaltumvielu, 0,3 g tauku, 6,5 g ogļhidrātu. Tos uzskata par īstu vitamīnu, mikro- un makroelementu krātuvi, kas ir neaizstājami visu iekšējo procesu pilnvērtīgai norisei. To sastāvā ir augsta B grupas vitamīnu, A vitamīna, nikotīnskābes, fosfora, kālija, kalcija, sēra, organismam neaizstājamo aminoskābju, ēterisko eļļu un šķiedrvielu koncentrācija.

Zaļā redīsa derīgās īpašības

Vispārējais ieguvums

Šo sakni noteikti vērts pievienot uzturam, ja apetīte ir samazinājusies, jo tā ne tikai stimulē apetīti, bet arī pilda gremošanas fermentu funkciju – uzlabo pārtikas sagremošanu un visu tajā esošo derīgo vielu uzsūkšanos. Mērenā daudzumā Ķīnas redīss palīdz cīnīties ar dažādām kuņģa-zarnu trakta patoloģijām un novērš aizcietējumus.

Zaļo redīsu sastāvā esošā A vitamīna dēļ uz to ir vērts pievērst uzmanību cilvēkiem, kuriem ir redzes problēmas. Tas arī spēlē galveno lomu nervu sistēmas pilnvērtīgā darbībā.

Tajos esošie fitoncīdi kopā ar žults izvadīšanas efektu padara dārzeņu par lielisku līdzekli helmintu profilaksē un apkarošanā. Turklāt 100 g redīsu satur 1/3 no organisma diennakts vajadzības pēc C vitamīna. Tas ne tikai stiprina imunitāti, bet ir arī lielisks antioksidants, kas palēnina novecošanās procesus.

Sievietēm

Liels zaļo redīsu pluss ir tas, ka tie pieder pie zemu kaloriju kategorijas, tāpēc sievietes var tos droši pievienot savam uzturam, nebaidoties no lieku kilogramu pieauguma. Pateicoties nikotīnskābei, kas ir atbildīga par vielmaiņas procesiem, produkts veicina matu, nagu un ādas stāvokļa uzlabošanos.

Vīriešiem

Viena no redīsu īpašībām, kas ir īpaši aktuāla vīriešu veselībai, ir testosterona paaugstināšana un cīņa ar prostatītu. Bet, lai sasniegtu vēlamos rezultātus, ieteicams to lietot regulāri (vismaz vairākas reizes nedēļā). Tas attīra asinsvadus un stiprina sirdi, netieši aizsargājot no infarkta. Fitoncīdi būs noderīgi vīriešiem, kas aktīvi nodarbojas ar sportu vai fizisku darbu, jo tie mazina sāpes un iekaisuma procesus muskuļos.

Grūtniecības laikā

Redīss ir ieteicams grūtniecēm, jo tas var kalpot kā drošs caurejas līdzeklis. Galvenais – ēst to tikai ierobežotā daudzumā un ne katru dienu, jo sakne var arī ievērojami pazemināt dzemdes tonusu, izraisot spontānu abortu. Tas var būt noderīgs arī tūskas gadījumā, no kuras cieš liels skaits grūtnieču.

Zīdīšanas periodā

Zīdīšanas periodā ārsti iesaka uz laiku atlikt zaļos redīsus, jo tie var mainīt piena garšu. Un tas var novest pie tā, ka mazulis atteiksies no ēšanas.

Bērniem

Bērniem līdz 3 gadu vecumam redīsu nedrīkst dot, jo tas bojā gļotādu un sēra dēļ var stimulēt pastiprinātu gāzu veidošanos. Tas izraisīs gremošanas traucējumus vai alerģisku reakciju. Vecākiem bērniem redīsu labāk nedot šādu problēmu gadījumā:

1. Sirds tahikardija un aritmija.
2. Nieru slimības (hroniskas vai akūtas).
3. Problēmas gremošanas traktā (pankreatīts, kolīts, gastrīts, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas).
4. Oksalūrijas un uratūrijas gadījumā (redīsā esošie purīni var saasināt slimības).

Pārējos gadījumos produkts ir atļauts bērniem, īpaši efektīvs tas ir cīņā ar nazofaringijas slimībām, klepu, kā arī kā atbalstoša terapija gripas vai saaukstēšanās laikā.

Svara samazināšanai

Tiem, kas izvirzījuši mērķi zaudēt svaru, ir jāpievērš uzmanība redīsam, jo viena no tā stiprajām pusēm ir vielmaiņas aktivizēšana. Vielmaiņas procesu paātrināšana palīdzēs atbrīvoties no tauku nogulšņām. Turklāt šis sakņaugs nepieder pie 'tukšo' produktu kategorijas – tajā ir pietiekami daudz vitamīnu ikdienas organisma piesātināšanai.

No zaļā redīsa var pagatavot salātus ar seleriju, burkānu un gurķi, bet kā mērci izmantot olīveļļu, citronu sulu vai dabīgo jogurtu. Šādu salātu lietošana veicinās pilnvērtīgu organisma attīrīšanu, atkritumvielu un toksīnu izvadīšanu.

Zaļā redīsa sulas ieguvumi

Papildus izmantošanai kā piedevai salātiem vai pamatēdieniem, no redīsa var pagatavot dabīgu sulu. To plaši izmanto terapeitiskos nolūkos, bet, lai panāktu dziedinošu iedarbību, tā jāsagatavo stingri saskaņā ar noteiktu recepti. Jāņem pēc iespējas lielāks sakņaugs un jāizņem no tā serde. Rezultātā jāizveidojas nelielai iedobei. Tajā jāpievieno dabīgs medus, kas veicinās sulas izdalīšanos no redīsa.

Ja ir jaudīga sulu spiede, no zaļā redīsa var iegūt sulu arī spiežot. Bet tam der tikai dārga skrūves tipa iekārta, kas paredzēta darbam ar sakņaugiem.

Sula ir ne mazāk noderīga kā pats sakņaugs. Visbiežāk to izmanto kā kompreses, cīņā pret ādas slimībām, strutošanu un ekzēmu. Tas ir saistīts ar tās baktericīdajām īpašībām. Vienādā atšķaidījumā ar ūdeni to var izmantot augšējo elpceļu iekaisumu ārstēšanā.

Zaļā redīsa sulai ir arī spēcīga žults izvadīšanas iedarbība. Lai to panāktu, tā iepriekš jāatšķaida ar ūdeni proporcijā 1:3. Pieļaujamais daudzums, ko var izdzert dienas laikā, ir 0,5 l. Vēlams sākt ar nelielām devām (no 50 ml, katru dienu palielinot daudzumu).

Zaļais redīss medicīnā

Tautas medicīna pastāvīgi izmanto šo sakņaugu cīņā pret dažādām slimībām.

Cukura diabēta gadījumā

Daudzi jautā, vai var lietot redīsu cukura diabēta gadījumā? Tā kā tā glikēmiskais indekss ir tikai 12 vienības, tā iekļaušana uzturā cilvēkiem ar pirmā un otrā tipa diabētu ir pieļaujama. Sakne paātrina vielmaiņas procesus, veicina lēnu glikozes nonākšanu asinīs, maigi stabilizē spiedienu un paaugstina hemoglobīnu (pateicoties tā sastāvā esošajam dzelzim). Kombinācijā ar citiem dārzeņiem redīss padarīs ēdiena garšu bagātīgu un piesātinātu, turklāt tas lieliski remdē izsalkumu. Optimālais produkta daudzums dienā – ne vairāk par 100 gramiem. Noteikums par lietošanas biežumu – ne vairāk kā 2-3 dienas nedēļā.

Cilvēki ar diabētu var izmantot šādu recepti, kuras pamatā ir zaļais redīss. Tās pagatavošanai nepieciešami 3 kg saknes un 550 ml degvīna. Redīsu sarīvē uz rupjās rīves, izlaiž caur gaļas mašīnu vai sablendē. Iegūto biezputru aplej ar degvīnu. Pārlej burkā un noliek ievilkties 1,5 mēnešus. Pēc tam jālieto 25 ml iegūtā līdzekļa 3-4 reizes dienā.

Gastrīta gadījumā

Gastrīts ir viena no slimībām, kuras gadījumā no uztura jāizslēdz zaļie redīsi. Neskatoties uz baktericīdo efektu, tie stimulēs kuņģa sulas izdalīšanos, kas var tikai pasliktināt slimības gaitu.

Podagras gadījumā

Rutks pozitīvi ietekmē locītavas, mazina sāpes. Tas izvada no organisma lieko sāli, kuras pārāk liels daudzums bieži izraisa locītavu iekaisumu. Tāpēc to ir lietderīgi izmantot ne tikai kā profilakses līdzekli pret podagru, bet arī kā daļu no kompleksās slimības ārstēšanas.

Podagras gadījumā to var lietot gan ārīgi (losjonu veidā), gan iekšķīgi. Pirmajā gadījumā būs nepieciešams 120–130 ml svaigas saknes sulas, 120 ml degvīna un 50 g sāls. Rutks ir jāierīvē un labi jāizspiež, lai iegūtu sulu no mīkstuma, pēc tam to pārlej ar degvīnu un sajauc ar sāli (tai pilnībā jāizšķīst). Iegūtajā šķīdumā samitrina vati vai vates disku un uzliek uz skartās ķermeņa daļas. Atstāj uz pusstundu.

Rutka sulu var arī dzert. Tās ieguvums podagras gadījumā ir spēja normalizēt purīna bāzu vielmaiņu, kas izraisa šādas locītavu problēmas.

Aknām

Aknu iekaisuma procesos zaļais rutks ir kontrindicēts, jo tas var pastiprināt slimības norisi. Normālā stāvoklī saknes dārzenis palīdz attīrīt asinis un izvadīt no organisma vielmaiņas produktus, samazinot daļu slodzes, kas krīt uz aknām.

Pret klepu

Šis ir viens no visizplatītākajiem rutka izmantošanas veidiem. Pateicoties tā baktericīdajām īpašībām, tas ir pierādījis sevi kā efektīvu līdzekli cīņā ar hronisku klepu. Lai to izdarītu, auglim jānogriež galotne, centrā jāizveido padziļinājums, kurā jāielej medus. Atstāt uz 7 stundām, kuru laikā no rutka sāks izdalīties sula. To jālieto nelielās porcijās (pa 1 tējk. 3 reizes dienā).

Tautas medicīnas receptes uz zaļā redīsa bāzes

1. Sasitumu un apdegumu gadījumā rutku var lietot ārīgi. Lai to izdarītu, nelielu daudzumu mīkstuma jāsarīvē uz rupjās rīves un jāpieliek bojātajai vietai. Atstāt uz 30 minūtēm. Process jāatkārto vairākas reizes dienā.
2. Tūskas gadījumā noderēs šāda recepte: uz 500 gramu augļa mīkstuma būs nepieciešams 1 litrs tīra ūdens un 1 tējk. sāls. Rutku izlaist caur gaļas mašīnu, pārliet ar ūdeni un pievienot sāli. Iegūtais maisījums jāvāra 10 minūtes, jāatdzesē un jālieto ūdens vietā.
3. Rutka miza satur 2 reizes vairāk C vitamīna nekā mīkstums, tāpēc uz tās bāzes var pagatavot lielisku dzērienu imunitātes stiprināšanai. Lai to pagatavotu, rūpīgi jānomazgā miza, plāni jānogriež no augļa un jāpārlej ar verdošu ūdeni. Iegūtais līdzeklis uzlabo stāvokli saaukstēšanās un gripas gadījumā labāk nekā daudzi farmaceitiskie preparāti.
4. No zaļā redīsa var pagatavot ļoti efektīvu ierīvējumu, bet ieteicams to lietot tikai pieaugušajiem. Tā pagatavošanai būs nepieciešama saknes mīkstums (ne vairāk par 200 g), degvīns – 150 ml un 1 tējkarote medus (labāk ņemt akācijas vai maija medu). Viss jāsamaisa un jāatstāj istabas temperatūrā uz 2 diennaktīm. Iegūto uzlējumu var ierīvēt krūškurvi bronhīta vai gripas gadījumā.

Zaļais redīss kosmetoloģijā

Šis pieejamais produkts tiek plaši izmantots arī kosmetoloģijas nolūkos. Uz tā pamata gatavo dabiskas maskas, kas uzlabo sejas krāsu un atbrīvo no nelielām ādas problēmām.

Barojoša maska

Tās pagatavošanai būs nepieciešams neliels saknes auglis. Tas jārivē uz smalkas rīves un jāsavieno 3 ēdamkarotes iegūtās masas ar tādu pašu daudzumu trekna skābā krējuma. Jāpievieno 1 tējkarote medus, kārtīgi jāsamaisa. Maska jāuzklāj uz sejas plānā kārtā un jāatstāj uz 10 minūtēm. Pēc tam jāuzklāj otra kārta un jāatstāj vēl uz 5 minūtēm. Jānoskalo ar siltu ūdeni.

Sejas taukainā spīduma noņemšanas maska

Jāsakuļ trīs olu dzeltenumi un jāpievieno tiem 3 ēdamkarotes uz smalkas rīves sarīvēta redīsa. Jāsamaisa sastāvdaļas un jāuzklāj uz sejas, jāatstāj maska uz 20 minūtēm. Jānoņem atlikumi ar toniku, siltu ūdeni vai vates disku, kas samērcēts zaļajā tējā.

Atjaunojoša maska

Šī maska derēs tiem, kas meklē pieejamu līdzekli cīņai ar novecojošu ādu. Tās pagatavošanai būs nepieciešami 30 ml alvejas sulas, tikpat daudz dabiskas zaļās tējas un 4 ēdamkarotes rīvētas zaļā redīsa mīkstuma. Sastāvdaļas jāsamaisa, līdz iegūta viendabīga masa, un jāuzklāj uz sejas, jātur vismaz 15 minūtes. Masku var noskalot ar parastu siltu ūdeni.

Taukainiem matiem

Uz šīs redīsa šķirnes pamata var pagatavot masku, kas novērš matu taukainu spīdumu. Tam būs nepieciešams:

• 2 ēdamkarotes nātru;
• 1 l ūdens;
• 50 ml svaigas rutka sulas.

Nātres jāaplej ar verdošu ūdeni un jāatstāj ievilkties. Jāizkāš, pēc tam jāpievieno redīsa sula. Jāierīvē matu saknēs vai jāizmanto kā skalojamais līdzeklis pēc katras matu mazgāšanas.

Jutīgai ādai

Lai nomierinātu kairinātu ādu un novērstu sausumu, var pagatavot masku no ķīniešu redīsa mīkstuma, 1 kafijas karotes citrona sulas un 1 tējkarotes olīveļļas. Redīss sākotnēji jānomazgā, jānomizo un jāsarīvē, jāsamaisa ar pārējām sastāvdaļām un jāuzklāj uz sejas, jāatstāj uz 15 minūtēm.

Kaitējums un kontrindikācijas

Neraugoties uz milzīgo labumu, ko zaļais redīss var nest cilvēka veselībai, dažos gadījumos no tā jāatsakās. Tas ir kategoriski aizliegts lietot kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, gastrīta ar paaugstinātu skābumu, resnās un tievās zarnas iekaisumu, uroģenitālās sistēmas un žultspūšļa problēmu gadījumā.

Kā izvēlēties un uzglabāt zaļo redīsu

Labam, gatavam rutkam vienmēr būs neliela aste. Tā miziņai jābūt veselai, bez bojājumiem. Nospiežot sakni, pirkstam nevajadzētu iegrimt, jo labam rutkam jābūt cietam. Ja to izmanto nevis ēdiena gatavošanai, bet sulas spiešanai, labāk pirkt lielākus augļus. Tas vienkāršo tā iegūšanas procesu.

Tāpat kā jebkuri citi dārzeņi, rutks mīl iepriekš sagatavotas uzglabāšanas telpas. Tāpēc nepieciešams rīkoties šādi:

1. Aizsargāt pagrabu vai pieliekamo no iespējamas grauzēju iekļūšanas.
2. Dezinficēt visas virsmas, lai novērstu pelējuma parādīšanos.
3. Izžāvēt telpu un izvēdināt to.
4. Ja sakņaugs tiks uzglabāts uz māla grīdas, labāk to ievietot nelielās kastēs vai grozos, kas pildīti ar izžāvētām upes smiltīm 3-5 cm biezumā.

Pirms ražas novākšanas pagrabā, katrs sakņaugs jāpārbauda, vai nav bojājumu, puves vai slimību. Ziemā tas jādara vēlreiz, un, ja parādās kādi defekti, bojātais auglis jāizmet. Rutku nedrīkst uzglabāt blakus āboliem un bumbieriem.

Ja sakņaugs ir sasalis, deformēts, uz virsmas ir plaisas vai puve, to nedrīkst novākt uzglabāšanai. Pārāk lielus vai mazus augļus arī labāk neatstāt ziemai.

Ko var pagatavot no zaļā redīsa: receptes

Papildus tam, ka rutks ir lielisks avots milzīgam daudzumam makro- un mikroelementu, tas izceļas arī ar raksturīgu garšu, kas padara pat ikdienas, no pirmā acu uzmetiena, salātus oriģinālus.

Redīsu, svaiga gurķa un burkānu salāti

Vienkāršu un tajā pašā laikā veselīgu salātu pagatavošanai būs nepieciešams:

• burkāns – 2 gab.;
• zaļš rutks – 2 gab.;
• gurķis – 1 gab.;
• vārīta vistas ola – 1 gab.;
• salātu lapas – pēc garšas;
• ķiploki – 2 daiviņas;
• skābais krējums 15 % – 3 ēd.k.;
• sāls/pipari – pēc garšas.

Pagatavošana:

1. Pirmkārt, visus norādītos dārzeņus rūpīgi nomazgājam, no burkāna un rutka noņemam mizu.
2. Olu novāram līdz cieti vārītai.
3. Visu rutku sarīvējam uz rīves (ideālā gadījumā jāizmanto šķēlējs), ieliekam bļodā un pilnībā pārlejam ar aukstu ūdeni. Atstājam to uz 10 minūtēm (viss rūgtums no sakņauga pāries ūdenī).
4. Rutku izspiežam no ūdens, burkānu sasmalcinām uz rīves, gurķi sagriežam salmiņos vai nelielos kubiņos. Ķiplokus sasmalcinām ar presi. Salātu lapas saplēšam ar rokām, vistas olu sagriežam kubiņos.
5. Visas sastāvdaļas sajaucam lielā bļodā vai salātu bļodā, pievienojam skābo krējumu, sāli vai piparus.

Zaļā redīsa, siera un ķiploku salāti

Šo salātu pagatavošana prasa minimālu sastāvdaļu un laika patēriņu. Šim nolūkam jāņem šādas sastāvdaļas:

• cietais siers – 100 g;
• zaļš rutks – 2 gab.;
• ķiploki – 2 daiviņas;
• majonēze – 100 g;
• diļļu un pētersīļu zaļumi – 3 zariņi (dekorēšanai).

Process paredz šādu darbību secību:

1. Rutku nomazgājam no netīrumiem, notīrām no miziņas, sasmalcinām uz rīves un iemērcam aukstā ūdenī, lai no tā izņemtu lieko rūgtumu uz 10 minūtēm.
2. Cieto sieru sasmalcinām uz tāda paša izmēra rīves.
3. Ķiplokus smalki sagriežam vai izspiežam caur presi.
4. Sieru, redīsu un ķiplokus pievienojam bļodā, pārlejam ar majonēzi un labi samaisām. Zaļumus izmantojam kā dekorāciju.

Korejiešu stila salāti ar zaļo redīsu

Šis salātu variants ir piemērots rudens-ziemas periodam un būs lieliska profilakse pret vīrusu slimībām. Tā neapšaubāma priekšrocība ir pieejamās sastāvdaļas un vienkāršā recepte.

Kas nepieciešams:

• 500–700 g zaļā redīsa;
• 15 g ķiploku;
• 15 ml galda etiķa;
• 15 ml augu eļļas;
• 2 g sarkano aso piparu;
• malti melnie pipari – uz naža gala.

Pagatavošana:

1. Redīsu tradicionāli nomazgājam, noņemam mizu, rupji sarīvējam un pārlejam ar etiķi. Tas atbrīvos sakni no raksturīgās smaržas un rūgtuma, kā arī neļaus tam izdalīt pārāk daudz sulas mērcēšanas laikā.
2. Gatavo redīsu pārliekam bļodā, pievienojam abu veidu piparus un smalki sagrieztus ķiplokus.
3. Visu pārlejam ar verdošu saulespuķu eļļu un samaisām.

Zaļā redīsa salāti-garnīrs šašlikam

Tiem, kas nezina, ar ko ēst šašliku, ir vērts pierakstīt šo salātu recepti:

• tomāti – 2–3 gab.;
• baltie kāposti – 1 kg;
• zaļais redīss – 1 gab.;
• sīpols – 1 gab.;
• zaļumi (dilles, pētersīļi) – 1 ķekars;
• burkāns – 2 gab.;
• ābolu etiķis – 1 tējk.;
• cukurs – 0,5 tējk.;
• augu eļļa – 1 ēd.k.;
• sāls/pipari – pa šķipsniņai.

Pagatavošanas process ir šāds:

1. Burkānus un redīsu tīrām, noņemam mizu un rupji sarīvējam.
2. Kāpostus sagriežam un viegli pārkaisām ar sāli, pēc tam kārtīgi samaisām.
3. Sīpolam noņemam miziņu un sagriežam pusgredzenos.
4. Tomātus sagriežam daiviņās.
5. Zaļumus kārtīgi nomazgājam un smalki sagriežam.
6. Visas sastāvdaļas sajaucam dziļā bļodā, pievienojam cukuru un ābolu etiķi.

Šie salāti lieliski sader ar jebkura veida ceptu gaļu, zivi. Pateicoties augstajai šķiedrvielu koncentrācijai, tie paātrinās gremošanu un vienlaikus garantēs sāta sajūtu.

Salāti ar vistu un zaļo redīsu

Zaļā redīsa īpatnība ir tā, ka tas lieliski harmonizē ar jebkura veida gaļu. Šajā receptē tiek izmantota vistas fileja, bet, ja vēlas, to var aizstāt ar vārītu teļa vai liellopa gaļu:

• viens neliels zaļais redīss;
• burkāns – 2 gab.;
• vistas fileja – 1 gab.
• sīpols – 1 gab.;
• olas – 3 gab.;
• cukurs – 1 tējk.;
• sāls – 1 tējk.;
• majonēze – 60 g.

Pagatavošana:

1. Pirmais, kas jādara, ir novārīt vistas fileju. Pēc tam visas receptē norādītās olas kārtīgi sakuļam ar putojamo slotiņu un uz to pamata cepam olu pankūkas.
2. Tad pārejam pie dārzeņu sagatavošanas: burkānus un redīsu sarīvējam uz vidējas rīves.
3. Redīsu pārkaisām ar nelielu daudzumu sāls un mīcām ar rokām, lai tas izdala sulu. Burkānus savukārt pārkaisām ar cukuru, lai iegūtu izteiksmīgāku garšu.
4. Sīpolu sagriežam pusgredzenos un noteikti applaucējam ar verdošu ūdeni. Tas noņems rūgtumu un piešķirs maigumu.
5. Olu pankūkas sagriežam plānās strēmelītēs, gaļu – mazos kubiņos.
6. Visas salātu sastāvdaļas pārliekam dziļā bļodā, pievienojam majonēzi un samaisām – šim nolūkam vēlams izmantot īpašus salātu piederumus. Tie ļaus labi sajaukt visas ēdiena sastāvdaļas, nedeformējot tās procesā. Ja nepieciešams, salātus var papildus izrotāt ar zaļumiem.

Zaļais rutks arī lieliski sader ar avokado, tomātiem, āboliem, saldajiem pipariem un praktiski jebkuriem zaļumiem (koriandru, pētersīļiem un dillēm). Tas var būt galvenā sastāvdaļa ēdienā vai papildināt citus komponentus.

Papildus salātiem, tas var kalpot arī kā garnīrs, bet šajā gadījumā to vēlams iepriekš pagatavot tvaicējot. Turklāt to var papildināt ar rāceņiem, brokoļiem, ziedkāpostiem vai seleriju. Iepriekš to nepieciešams sagriezt šķēlēs vai nelielos riņķos. Lai pēc šādas termiskās apstrādes rutkam piešķirtu izteiksmīgāku garšu, to vēlams apslacīt ar sojas mērci vai balzamiko etiķi.

Vai dzīvniekiem var dot zaļo redīsu

Tā kā zaļajā rutkā ir augsta vitamīnu un minerālvielu koncentrācija, daudzi mājdzīvnieku īpašnieki aizdomājas, vai drīkst tos barot ar šo sakni. Galvenais bailes iemesls – iespējama alerģiskas reakcijas izpausme un spēcīga gāzu veidošanās.

Pieredzējuši suņu audzētāji uzskata, ka ir pieļaujams dot dzīvniekiem rutku, bet stingri ierobežotā daudzumā un ne katru dienu. Izmēģinājumam var dot ne vairāk kā 1 tējkaroti produkta, pakāpeniski palielinot līdz 100 g. Galīgais dienas apjoms ir atkarīgs no mājdzīvnieka svara, bet rutka gadījumā labāk dot mazāk. Kaķi pārāk nemīl zaļo rutku, bet, ja dzīvnieks pats to lūdz, izmēģinājumam var dot vienu nelielu gabaliņu.

Daži lopkopji dod zaļo rutku arī trušiem. Atšķirībā no melnā rutka, tajā ir mazāka ēterisko eļļu koncentrācija, tāpēc tā pievienošana nerada potenciālu kaitējumu dzīvnieka kuņģa-zarnu trakta stāvoklim. Trušiem tas ir noderīgs, jo uzlabos kažoka un ādas stāvokli. Bet to var ieviest uzturā ne agrāk kā no 2 mēnešu vecuma. Pietiek ar vienu reizi nedēļā un ne vairāk kā 75 g.

Interesanti fakti par rutku

1. Sākotnēji rutks tika kultivēts Senajā Ēģiptē, pēc tam to aktīvi audzēja Senajā Grieķijā, kur tas kļuva par galveno pārtikas produktu.
2. Ēģiptē rutks kopā ar ķiplokiem un sīpoliem bija vienīgais sakņaugs, kas bija pieejams vergiem un strādniekiem. Tas ir norādīts uz attiecīgā uzraksta, kas atrasts Heopsa piramīdā.
3. Pirmo reizi šis sakņaugs parādījās Ķīnā un Japānā, un to aktīvi izmantoja ne tikai kulinārijā, bet arī kā efektīvu ārstniecības līdzekli.
4. Visi labi pazīstamais redīss tiek uzskatīts par rutka paveidu.
5. Zaļais rutks pieder pie divgadīgām kultūrām. Pirmajā gadā iegūst sakņaugus, otrajā – sēklas.
6. Rutks ir vispopulārākais sakņaugs, kas sastopams sakāmvārdos un teicienos: «apniks sliktāk par rūgtu rutku», «mārrutks no rutka nav saldāks».

Zaļā rutka foto