Kefale un pelengs: kas tā par zivi un kādas ir atšķirības?

Kefale, pelengas — divas līdzīgas zivju sugas, kas pazīstamas lielākajai daļai mājsaimnieču. Lai nepieļautu kļūdu izvēlē, ir jāzina, kā tās izskatās, ar ko tās atšķiras viena no otras.

Pelengs: kā tas izskatās un kur tas mīt?

Pelengs, pilengs jeb belings pieder pie kefaļu-lizu ģints (kefaļu dzimtas). Šī jūras zivs lieliski panes sāļuma izmaiņas, jūtas labi siltā ūdenī vasarā un aukstā ūdenī ziemā.

Pelenga uztura pamatu veido organiski atlikumi, kas nosēžas uz grunts, jūras tārpi, sīkie bezmugurkaulnieki, brētliņas, anšovi.

Sugas pārstāvji dzimumbriedumu sasniedz divu gadu vecumā. Nārstam, kas sākas jūnijā, tie izvēlas upju grīvas, piekrastes ūdeņus ar sāļumu 32–35 promiles.

Kā izskatās

Par komerciāli nozīmīgu tiek uzskatīta zivs, kas sver 2–7 kg un ir 0,6–1 m gara.

Bara pelengam ir torpēdveida, pelēki sudrabains ķermenis, kas klāts ar lielām cikloīdām zvīņām. Sāni un vēders ir gaišāki nekā mugura.

Galva ir nedaudz saplacināta, ar platu pieres daļu. Atšķirīgās pazīmes:

1. Acis ar sarkanu vai oranžu varavīksneni.
2. Plaša ādaina kroka virs mutes, ko veido izvirzītais augšžoklis.
3. 7 tumšas gareniskas svītras sānos.
4. Vāji attīstīta tauku plakstiņa esamība.

Krūšu spuras ir sarkanīgā krāsā, astes spura ir dakšveida, ar smailiem galiem.

Kur mīt

Pelenga dzimtene ir Japāņu jūra no Amūras līča līdz Dienvidkorejas piekrastei. 70. gadu XX gadsimtā zivis kā eksperimentu ieveda Azovas un Melnajā jūrā. Kefaļveidīgie ātri aklimatizējās jaunajā vietā un pārspēja izmēros savus tālos radiniekus no Tālajiem Austrumiem. Šodien Melnās jūras piekrastē pelenga nozveja veido pusi no visas sezonas nozvejas.

Vasarā zivs dod priekšroku dzīvošanai jūras sēkļos. Iestājoties aukstumam, tā dodas uz upju Donas, Dņepras, Donavas dziļūdeni.

Teritoriāli pēc dzīvesvietas pelengu iedala Tālo Austrumu, Azovas (Donas) un Melnās jūras (Kubanas) šķirnēs.

Kefale: kā tā izskatās un kur tā dzīvo?

Lobans (lat. Mugil cephalus) ir lielākā zivs no kefaļu dzimtas, Pelēko kefaļu ģints. Ziemošanas un masas pieauguma periodā šī vērtīgā komerciālā suga bieži veido lielas kopas ar pelengu. Bīstamības brīdī tā viegli pārlec pāri stacionārajiem tīkliem.

Lobani barojas ar detrītu, tārpiem, sīkiem gliemjiem, vēžveidīgajiem, aļģēm. Dzimumbriedumu tie sasniedz ne agrāk kā 5 gadu vecumā. Nārsts notiek no maija līdz oktobrim gan atklātos, gan piekrastes ūdeņos. Mātīšu auglība ir atkarīga no vecuma un svara. Vidēji viens indivīds izdēj līdz septiņiem tūkstošiem pelāģisko ikru.

Kā izskatās

Iegarens, nedaudz saplacināts priekšā ķermenis ar ktenoīdām zvīņām sasniedz maksimālo garumu 1 m, masu — 12 kg. Vidējie zivs izmēri — 35–40 cm ar svaru 1,5 kg.

Korpusa krāsa mainās no zili pelēkas uz muguras līdz sudrabainai uz vēdera. Sānos skaidri redzamas brūnas gareniskas svītras.

Lobāna raksturīgās pazīmes:

1. Liela galva ar platu pieri, klāta ar zvīņām līdz purna galam.
2. Taukplēve, kas aizsedz aci līdz zīlītes sākumam.
3. Taisns augšžoklis bez izliekumiem.
4. Īsa šķērsmute.
5. Anālā un dakšveida astes spura, krāsotas dzeltenzaļā, vēdera spuras — gaiši dzeltenā, 2 muguras spuras — pelēkzilā.

Pateicoties tumšākajām zvīņām starp kefalēm, lobānu sauc par melno kefali.

Kur dzīvo

Lobāns ir izplatīts Atlantijas okeāna rietumu un austrumu daļā. Zivs ir sastopama pie Indijas okeāna tropiskās zonas salu krastiem, Klusā okeāna rietumu daļā.

Krievijā lobāns sastopams Tālajos Austrumos, Tatāru šaurumā, Melnajā, Azovas jūrā, Ohotskas jūras dienvidu daļā.

Svaru zivs uzņem līčos, limānos, piekrastes ūdeņos. Ziemošanai tā dodas atklātā jūrā.

Kā atšķirt kefali no pelenga

Atšķirt vienu no otra divas kefaļu dzimtas zivju sugas var pēc vairākiem raksturlielumiem:

1. Pelengasa izmēri — vidējais svars 3 kg pie ķermeņa garuma 50 cm. Dzimumgatavā lobāna masa 7 kg, garums — 0,4–0,9 m.
2. Pelengasa zvīņas — lielas, klāj galvu līdz purna galam. Otrajai zivij — mazas, uz galvas nav.
3. Kefales acu krāsa ir zilgana. Pelengasam — sarkanīga vai oranža.
4. Lobāna barošanās uzvedība — medī ūdens augšējos slāņos. Pelengass — meklē barību uz grunts.

Zivis dažādā vecumā kļūst dzimumgatavas. Ja pelengasa mātītes nērš, sākot no trešā dzīves gada, kefale — no sestā. Lobāniem nārsts ilgst visu vasaru plus septembris, pelengass vairojas no jūnija sākuma līdz jūlija vidum.

Kura zivs ir garšīgāka un veselīgāka

Pēc garšas kefales un pelengasa gaļa ir līdzīga. Tā ir sulīga, maiga, bez maziem kauliņiem. Pēdējā gaļa ir saldāka, bet mazāk kaloriju saturoša. Lielāku atzinību pasaulē ir ieguvis lobāns. Tas nav pārsteidzoši, ja salīdzina abu sugu areālus.

Lobānu un pelengasu gatavo tvaicējot, vārot, sautējot, cepot cepeškrāsnī, uz ogļu grila, uz grila.

Enerģētiskā vērtība 100 g kefales — 150 kcal, OLBT — 25, 5, 0 g. Kaloritāte 100 g pelengasa — 117 kcal, OLBT — 19, 4, 0 g attiecīgi.

Kefale satur vairāk olbaltumvielu, A, PP, B grupas vitamīnu, minerālvielu. Pelengasa sastāvā ir holīns, kalciferols, tokoferols, kuru lobānā vispār nav.

Kefale un pelengass ir vērtīgas zvejniecības sugas, kuru lietošana normalizē holesterīna līmeni asinīs, stiprina asinsvadu sienas, samazina trombu veidošanās risku. Ja iekļauj uzturā zivju gaļu 2 reizes nedēļā, normalizējas gremošana, palielinās organisma pretestība saaukstēšanās slimībām, uzlabojas vispārējā pašsajūta.