Melnais rutks: derīgās īpašības un kontrindikācijas

Mūsdienās redīss ir viens no nedaudz aizmirstiem produktiem. Un, starp citu, pilnīgi nepelnīti, jo tas satur daudz vitamīnu un minerālvielu. Turklāt tajā ir ļoti maz kaloriju.

Ar ko melnais rutks atšķiras no zaļā

No botāniskā viedokļa jebkurš redīss pieder kāpostu dzimtai. Gan melnais, gan zaļais ir tikai diezgan lielas ģints šķirnes, pie kuras pieder arī visu iemīotais pavasara redīss un tikai popularitāti gūstošais japāņu daikons.

Melnā redīss ir tradicionāls slāvu virtuves produkts. Savukārt zaļo bieži sauc par margilānas redīsu, jo tas ir no Uzbekistānas, kur pirmoreiz tika izaudzēts Margilānas pilsētā. Pašlaik tas aug visā Āzijā, bet visvairāk to audzē Uzbekistānā, Ķīnā, Dienvidkorejā un Japānā.

Abas šķirnes satur daudz vitamīnu un tiek uzskatītas par veselīgām. Tomēr melnajam redīsam ir asāka un pikantāka garša. Zaļajam redīsam tā ir maigāka, tāpēc to kulinārijā izmanto daudz biežāk.

Šī sakņauga garšas īpašības ļauj pagatavot no tā dažādus ēdienus, izmantojot tādas kulinārijas apstrādes metodes kā cepšana, sautēšana, marinēšana u.t.t. Melno rutku biežāk izmanto kā zāļu līdzekli, savukārt kulinārijā to galvenokārt izmanto neapstrādātu ēdienu pagatavošanai.

Kurš rutks ir veselīgāks: melnais vai zaļais

Lai gan pēc garšas zaļais redīss ir nedaudz maigāks, patiesībā melnais ir veselīgāks. Tā asums ir augstāka ēterisko eļļu satura sekas. Tajā ir arī vairāk dzelzs, kālija un magnija nekā zaļajā. Turklāt melnais redīss tiek uzskatīts par čempionu aminoskābju saturā, kas nepieciešamas visu sistēmu pareizai darbībai kopumā un imunitātes paaugstināšanai jo īpaši. Arī melnajā redīšā ir organiskās skābes, kas stimulē vielmaiņas procesus, palīdz burtiski izvadīt no audiem un asinīm liekos taukus un "slikto" holesterīnu.

Zaļajā redīsā šo komponentu ir mazāk, tāpēc tas nav tik noderīgs. Taču tas darbojas maigāk, tā patīkamākā garša ir izskaidrojamā ar to, ka tajā ir mazāk vielu, kas izraisa pastiprinātu kuņģa sulas izdalīšanos. Tāpēc atšķirībā no melnā redīsa, zaļo redīsu var mierīgi lietot uzturā pat gastrīta gadījumā.

Sastāvs un kaloriju saturs

Melnais redīss tiek uzskatīts par sakņu dārzeni ar zemu enerģētisko vērtību – tikai 36 kcal uz 100 g. Taču tā unikālais ķīmiskais sastāvs padara to par izcilu līdzekli vīrusu infekciju, reimatisma un locītavu sāpju ārstēšanai. Tas tiek plaši izmantots kosmetoloģijā un tautas medicīnā, pateicoties visu šo vielu klātbūtnei.

Melnais redīss satur:

1. Glikozīdi. Tās ir vielas, kurām piemīt pretmikrobu īpašības.
2. Lizocīms. Dabiska antibakteriāla viela, kas nomāc baktēriju un pat dažu sēņu sugu attīstību.
3. Fitoncīdi. Tiem piemīt antiseptiskas un imūnmodulējošas īīpašības.
4. Sinepju eļļas. Tās piešķir sakņu dārzeņam raksturīgo rūgtumu, lai gan princīpā tās arī uzskata par noderīgām.
5. Minerālvielas, tostarp fosfors (paātrina vielmaiņas procesus un uzlabo kognitīvās funkcijas), cinks, kam piemīt pretiekaisuma īpašības, kā arī kalcijs, kas normalizē spiedienu. Turklāt redīss satur kāliju, dzelzi (nepieciešama normālai asinsritei), nātriju u.c.
6. Askorbīnskābe, B grupas vitamīni (riboflavīns, tiamīns, folijskābe), K un A (retinols). Visas šīs vielas ir īpaši nepieciešamas aukstajā gadaalaikā vielmaiņas normalizēšanai, asinsvadu stāvokļa uzlabošanai un nervu sistēmas pareizi darbībai.

Turklāt melnais redīss satur daudz šķiedrvielu, kas veicina zarnu attrīrīšanos un uzlabo gremošanu. Tomēr pret to jāizturas piesardzīgi. Lieta tāda, ka tās ir diezgan rupjās šķedrvielas, kas neder visiem, jo tās var izraīsīt kuņģa-zarnu trakta slimības – ja cilvēkam jau ir problēmas (piemēram, hroniska gastrīta saasinājums). Turklāt rūgtuma dēļ, ko rada minētās eļļas, dietologi iesaka iekļaut redīsu uzturā ne biezāk kā 3 reizes nedēļā.

Melnā rutka derīgās īpašības

Vispārējais ieguvums

Melnā redīsa dziednieciskās īpašības bija zināmas jau senatnē. Mūsdienu pētījumi tikai apstiprinājuši to, ko senie ārsti un tautas dziednieki zināja jau iepriekš. Melnajam redīsam piemīt pretiekaisuma īpašības, un daļēji tas ir saistīts ar fitoncīdu saturu, kurus var saukt par dabīgiem antibiotikiem.

Melnais redīss:

1. Palīdz ārstēt bronhītu un ARVI, ko pavada klepus.
2. Ir profilaktisks līdzeklis pret vīrusu slimībām, jo stiprina organisma imūnsistēmu un nodrošina to ar enerģiju.
3. Regulē lipīdu vielmaiņu, novērš holesterīna aplikumu veidošanos.
4. Satur aktīvos savienojumus, kas nepieciešami asinsvadu sienīņu stiprināšanai, kas palīdz novērst sirds un asinsvadu slimības.
5. Pateicoties šķiedrvielu klātbūtnei, tas palīdz uzlabot gremošanas procesu un novērst disbiozi, jo šādas uztura šķiedras kalpo par barību labvēlīgajiem mikroorganismiem.

Pastāv arī teorija, ka regulāra melnā rutku sulas lietošana palīdz izvadīt akmeņus no žultspūšļa, taču tā nav saņēmusi zinātnisku apstiprinājumu. Turklāt bez operācijas iespējams izvadīt tikai daļu akmeņu to izmēra un ķīmiskā sastāva dēļ. Ārsti bieži uzskata, ka labāk ir lietot nevis mīkstumu ar lieko šķiedrvielu daudzumu, bet gan tās sulu. Tā satur visas tās pašas derīgās vielas, bet neizraisa meteorisma un vēdera uzpūšanās lēkmes.

Sievietēm

Dāmām melnais rutks ir interesants ar to, ka tas palīdz zaudēt svaru. Turklāt tajā esošās sastāvdaļas uzlabo tauku vielmaiņu, samazina kaitīgo lipoproteīdu daudzumu un palīdz cīnīties ar lieko svaru.

Pateicoties tā sastāvam, melnajam rutkam piemīt arī antibakteriāla iedarbība, kas ļauj to izmantot iekaisuma ginekoloģisku slimību ārstēšanā. Turklāt šis sakņaugs normalizē hormonālo līdzsvaru un palīdz mazināt sāpes PMS laikā. Visbeidzot, sīrups ir lielisks ārstniecības līdzeklis pret cistītu.

Vīriešiem

Tā kā stiprā dzimuma pārstāvji biežāk cieš no sirds un asinsvadu slimībām, kas saistītas ar augstu sliktā holesterīna līmeni, vieniem arī ieteicams lietot melno rutku – galvenokārt kā profilaktisku līdzekli pret agrīniem infarktiem. Šis sakņaugs satur sastāvdaļas, kurām piemīt pretiekaisuma īpašības, kas ļauj efektīvi ārstēt prostatītu un novērst audzēju attīstību.

Grūtniecības laikā

Protams, rutks var būt ļoti noderīgs topošajām māmiņām, īpaši starpseonā, jo tas satur daudz vitamīnu un minerālvielu. Tomēr tajā ir arī ēteriskās eļļas un dažas citas sastāvdaļas, kas var pastiprināt dzemdes tonusu, un tas bieži vien izraisa spontānu abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Lai samazinātu šādu sastāvdaļu daudzumu, rutku var sautēt ar dārzeņiem vai cept. Tomēr jebkurā gadījumā iepriekš jākonsultējas ar ārstu.

Zīdīšanas periodā

Sievietei pēcdzemdību periodā melnais rutks var būt noderīgs ar to, ka tas nodrošina organismu ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām. Turklāt ir pierādīts, ka šī produkta lietošana palīdz palielināt piena daudzumu un atvieglot tā nonākšanu piena vados. Tomēr, tā kā bērns var negatīvi reaģēt uz šajā sakņaugā esošajām vielām, melnā rutka lietošana ir kontrindicēta, kamēr mazulis nav sasniedzis divu mēnešu vecumu.

Pēc tam rutku var izmantot, lai palielinātu mātes piena plūsmu. Lai to izdarītu, jāņem sakņauga sula, kas sajaukta vienādās proporcijās ar vārītu ūdeni. Garšas uzlabošanai var pievienot nedaudz medus. Vienu reizi dienā jālieto pa 1 ēdamkarotei šī maisījuma, lai uzlabotu laktāciju.

Bērniem

Lai gan redīsi satur daudz noderīgu vielu, tos nedod bērniem līdz divu gadu vecumam, jo viņu gremošanas sistēma vēl nav gatava produktiem ar tik augstu ēterisko eļļu saturu. Redīsu mīkstumu sāk dot no 3–4 gadu vecuma, tikai tad, kad bērns ir slims.

Svara samazināšanai

Melnos redīsus nevar izmantot kā monodiētas pamatu, jo tie tikai stimulē kuņģa sulas veidošanos un palielina apetīti. Tomēr tos pievieno dažādiem ēdieniem, piemēram, salātiem, tostarp gaļas salātiem, kas pagatavoti no vārītas vistas krūtiņas. No vienas puses, tie uzlabo ēdiena garšu, no otras – satur vielas, kas paātrina vielmaiņu, tāpēc to klātbūtne uzturā palīdz zaudēt lieko svaru. Parasti, lai šīs vielas labāk uzsūktos, melnos redīsus lieto sulas veidā (tā ne tik spēcīgi ietekmē aizkuņģa dziedzeri kā mīkstums).

Bet redīsus var lietot arī ārīgi celulīta ārstēšanai. Šim nolūkam to mīkstumu sajauc ar smalku jūras sāli un medu un izmanto kā maisījumu klasiskajam ietīšanai, atstājot uz ādas 30 minūtes zem polietilēna plēves. Līdzekli nedrīkst lietot, ja uz ādas ir brūces.

Melnā rutka sulas ieguvumi

Melnos redīsi ir līdzeklis, kas noder daudzu slimību gadījumā. Bieži to lieto iekšķīgi sulas veidā. Tā visvairāk pazīstama kā atkrēpošanas līdzeklis, ko lieto gan bronhīta, gan akūtu elpceļu vīrusu infekciju gadījumā, ko pavada spēcīgs klepus. Tomēr tā ir efektīva arī žultspūšļa un aknu iekaisuma slimību ārstēšanā. To drīkst dzert tikai pēc konsultēšanās ar ārstu, jo šādam līdzeklim ir vairākas kontrindikācijas (tostarp sirds un asinsvadu slimības).

Ja melno redīsu sulu lieto kā ārēju līdzekli, tad ierobežojumu ir daudz mazāk – galvenokārt individuāla paaugstināta jutība pret tā sastāvdaļām. Redīsu sula ir lielisks ierīvējums reimatisma gadījumā, un kompreses no tās bieži palīdz podagras un radikulīta gadījumā.

Ir pētījumi, kas parādījuši, ka melno redīsu sulu var izmantot čūlu un strutojošu brūču dzīšanai.

Melno redīsu sulu var pagatavot uzreiz krājumā. No 10 kg sakņu dārzeņa vajadzētu iegūt aptuveni 3 litrus sulas. Tā jāuzglabā ledusskapī cieši noslēgtā traukā, jo tās smarža nav pārāk patīkama.

Melnais rutks medicīnā

Oficiālajā medicīnā ilgu laiku melnos redīsus galvenokārt izmantoja kā līdzekli pret klepu. Tomēr ir pierādīts, ka tie var būt noderīgi arī citu slimību gadījumā, piemēram, cukura diabēta un podagras gadījumā.

Cukura diabēta gadījumā

Melno redīsu sastāvā ir daudz noderīgu vielu, tostarp organiskās skābes, vitamīni, makro- un mikroelementi, fermenti. Tie normalizē vielmaiņu un uzlabo gremošanu, un tas viss kopā palīdz zaudēt lieko svaru. Pat ēteriskās eļļas, kas piešķir rūgtumu un raksturīgo smaržu, piemīt labvēlīgas īpašības un palīdz normalizēt cukura līmeni asinīs.

Melnos redīsus cukura diabēta ārstēšanai var izmantot dažādos veidos:

1. Sula tīrā veidā pati par sevi ir ārstniecisks līdzeklis, to jādzer pirms galvenajām ēdienreizēm, trīs reizes dienā pa 1 tējkarotei.
2. Sula, kas sajaukta vienādās proporcijās ar medu, arī tiek lietota trīs reizes dienā, bet jau pa 1 ēdamkarotei un stundu pirms ēdienreizes.
3. Kombinēts līdzeklis, kas sastāv no vienas daļas rutku sulas, vienas daļas burkānu sulas un divām daļām piena. To var dzert tikai divas reizes dienā, no rīta un vakarā, tieši pirms ēdienreizes, pa 1 ēdamkarotei.

Plaši izplatītai tautas receptei, kurā rutkus sarīvē uz rīves, pēc tam pievieno nedaudz cukura un atstāj uz 8 stundām ievilkties, šīs slimības gadījumā jāizturas piesardzīgi. Labāk vienkārši lietot sarīvētus rutkus salātos, kastroļos un zupās, ja nav kontrindikāciju. Jebkurā gadījumā pirms ārstēšanas uzsākšanas jākonsultējas ar ārstu.

Svarīgi: melno rutku glikēmiskais indekss — 10 vienības.

Pankreatīta gadījumā

Akūta pankreatīta gadījumā dārzeņi, kas satur daudz ēterisko eļļu, ir kontrindicēti. Tas attiecas arī uz rutkiem. Bet šīs slimības gadījumā tos nedrīkst lietot arī hroniska pankreatīta gadījumā, jo ēterisko eļļu un šķiedrvielu dēļ tie pārāk pastiprina aizkuņģa dziedzera darbību.

Podagras gadījumā

Šīs slimības gadījumā lieto melno rutku mīkstumu kā sildošu kompresi. Šim nolūkam izspaidas, kas iegūtas pēc sakņu dārzeņa sarīvēšanas uz rīves un sulas izspiešanas, ietin marlē un uz 15–20 minūtēm pieliek pie skartās locītavas. Tas palīdz mazināt sāpes.

Tautas medicīnas receptes uz melnā rutka bāzes

Tautas medicīnas receptēs visbiežāk izmanto melno rutku sulu vai sīrupu no šī sakņu dārzeņa. Pastāv šādas šī dziednieciskā līdzekļa iegūšanas metodes:

1. Tradicionālā metode. Ņem lielu sakņu dārzeni, nomazgā un uzmanīgi nogriež augšdaļu kopā ar lakstiem ar asu nazi. Pēc tam mīkstumā izgriež padziļinājumu, kuram jābūt tāda lieluma, lai tajā ietilptu 1 ēdamkarote medus (vislabāk liepu) un paliktu vēl nedaudz vietas izdalītajai sulai. Sagatavoto sakņu dārzeni aizver ar nogriezto augšdaļu kā vāciņu un atstāj tumšā vietā uz 10 stundām. Pēc tam iekšpusē izveidojušos sīrupu var izmantot klepus ārstēšanai – pa 1 ēdamkarotei dienā pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām. Sakņu dārzeni neizmest, bet pievieno tam jaunu medus porciju, lai atkal izveidotos sīrups. Dārzeni var izmantot trīs dienas, pēc tam tas būs jāaizstāj.
2. Sīrups pret augšējo elpceļu vīrusu infekcijām (ORVI). Lielu melno rutku nomazgā, nomizo, pēc tam tā mīkstumu sagriež mazos kubiņos un ievieto litra burkā. Turpat ielej 2 ēdamkarotes medus un atstāj šo līdzekli vismaz uz diennakti. Trauku jāapseg nevis ar vāku, bet ar divkārt salocītu marles salveti. Iegūto sīrupu lieto pa 1 tējkarotei pirms katras ēdienreizes.
3. Ātrās pagatavošanas metodi izmanto tad, kad nav iespējams ilgi uzstāt sīrupu. Nomazgā vienu sakni, noņem tās mizu, sarīvē uz rīves un izspiež sulu caur marli. Visu iegūto sulu sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Tas jādzer trīs reizes dienā pa 1 ēdamkarotei tieši pirms ēšanas.
4. Arī uz redīsa pamata var pagatavot sinepju plākstera analogu. Lai iegūtu vēlamo sildošo efektu, uz 1 glāzi sarīvētas mīkstuma ņem pāris ķiploka daiviņas. Šo maisījumu uzklāj uz ādas zem lāpstiņas. Tam vajadzētu sildīt, bet, ja ir stipra dedzināšana uz ādas, improvizēto 'sinepju plāksteri' nekavējoties noņem. Pat ja dedzināšanas nebija, āda šajā vietā būs sarkana, bet tā tam jābūt. Tā jāieziež ar eļļu vai barojošu krēmu. Procedūru veic naktī.
5. Līdzīgas kompreses veic pie reimatisma un radikulīta. Ir arī vēl viens variants – uz trim daļām redīsa sulas ņem divas daļas medus un vienu daļu degvīna. Var pievienot nedaudz sāls. Visu samaisa un uzklāj uz problemātiskās locītavas, kuru pirms tam ieteicams tvaicēt. Maisījumu viegli iemasē, lai iegūtu vēlamo efektu, bet var vienkārši nostiprināt ar pārsēju uz 10 minūtēm.

Melnais rutks kosmetoloģijā

Sejai

Pateicoties unikālajam sastāvam, melnais redīss tiek plaši izmantots mājas kosmetoloģijā. Piemēram, uz tā pamata var pagatavot šādus līdzekļus:

1. Barojoša maska. Ņem vienu sakni, sarīvē uz rīves, atdala 1 ēdamkaroti iegūtās masas, sajauc ar 1 tējkaroti ziedu medus un 1 ēdamkaroti trekna skābā krējuma, pievieno nedaudz olīveļļas. Šo līdzekli uzklāj uz iepriekš attīrītas un ar barojošu krēmu ieziestas sejas ādas vienā kārtā. Ja rodas nepatīkama dedzināšanas sajūta, labāk nekavējoties noskalot. Ja tā nav, var uzklāt otro kārtu. Pēc 10 minūtēm masku nomazgā ar siltu ūdeni, pēc tam vēlreiz nomazgājas ar vēsu ūdeni un uzklāj barojošu krēmu. Līdzeklis ne tikai baro sejas ādu, bet arī pievelk to, piešķir veselīgu krāsu.
2. Maska taukainai ādai. Ņem 1 ēdamkaroti sasmalcinātas redīsa mīkstuma, kas sajaukta ar sakultu jēlu olas dzeltenumu. Līdzekli uzklāj uz ādas uz 20 minūtēm, pēc tam noņem ar vates disku, kas samērcēts vājā zaļajā tējā. Pēc 10 minūtēm var pilnībā nomazgāties ar vēsu ūdeni.
3. Atjaunojoša maska. Ņem 2 ēdamkarotes smalki sarīvēta redīsa, sajauc ar 1 ēdamkaroti svaigi spiestas alvejas sulas un tikpat daudz zaļās tējas uzlējuma. Visas sastāvdaļas rūpīgi samaisa un uzklāj uz iepriekš sagatavotas sejas ādas uz 15 minūtēm, pēc tam nomazgā ar vēsu ūdeni.

Diezgan kodīgās vielas, kas atrodas redīsa mīkstumā, palīdz atbrīvoties no vasarraibumiem. Šim nolūkam tiek izmantotas dažādas receptes. Piemēram, izspiež sulu no sarīvētas mīkstuma, atšķaida ar tīru ūdeni vienādās proporcijās un noslauka problemātiskās ādas vietas ar vates disku, kas samērcēts šajā šķidrumā. Procedūra jāatkārto no rīta un vakarā. Tai ir arī balinoša iedarbība.

Mēs varam izgatavot vienkāršāku masku. Redīsu rūpīgi nomazgā, nomizo, sagriež pēc iespējas plānākās šķēlītēs. Tās uzliek uz problemātiskām sejas vietām, kas iepriekš ieziestas ar kosmētisko eļļu. Šādu aplikāciju tur uz ādas apmēram 20–25 minūtes, ja nav dedzināšanas sajūtas. Pēc tam šķēlītes noņem, un seju noslauka ar vates tamponu, kas samērcēts vēsā pienā. Pēc 15–20 minūtēm nomazgājas ar vēsu ūdeni.

Matiem

Arī uz redīsa bāzes var pagatavot masku taukainiem matiem. Tāpat kā citos gadījumos, mīkstumu sarīvē un pievieno nātru novārījumu (1 ēdamkarote augu izejvielas uz glāzi verdoša ūdens). Maisījumu uzklāj uz galvas ādas, uzmanīgi ierīvējot matu saknēs. Pēc tam uzliek polietilēna vāciņu, bet virsū sasien dvieli. Pēc pusstundas masku noņem. Ārstēšanas kurss – 4–8 reizes mēneša laikā, pēc tam nepieciešams ilgs pārtraukums – 8 nedēļas.

Kaitējums un kontrindikācijas

Lai gan kopumā redīss satur daudz derīgu elementu un ir atzīts oficiālajā medicīnā, tā pārmērīga lietošana var izraisīt negatīvas sekas. Konkrēti, vielas, kas ietilpst tā sastāvā, var iznīcināt zobu emalju. Pētījumi arī parādījuši, ka ilgstoši lietojot, redīss var negatīvi ietekmēt psihoemocionālo stāvokli un pat izraisīt depresiju. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad cilvēks lieto redīsa tinktūru uz spirta vai degvīna.

Ja redīsu ne tikai laiku pa laikam iekļauj uzturā, bet izmanto kā regulāru ārstniecības līdzekli, tas ir jāņem vērā. Kopumā ieteicams ārstēšanas kursu veikt ne ilgāk par trim nedēļām, pēc tam nepieciešams pārtraukums. Turklāt gadā nevar veikt vairāk par diviem ārstniecības kursiem. Šie ierobežojumi attiecas uz pieaugušajiem. Bērniem tie būs vēl stingrāki – kursam jāilgst ne vairāk par nedēļu.

Pie absolūtām kontrindikācijām redīsa lietošanai pieder sirds un asinsvadu slimības, gremošanas orgānu, nieru un hepatobiliārās sistēmas patoloģijas. Tāpat šo sakni nedrīkst lietot, ja ir individuāla nepanesamība.

Kā izvēlēties un uzglabāt melno rutku

Izvēloties redīsu, galvenais ir pievērst uzmanību tam, lai tas būtu vesels, bez plaisām. Katrs sakņu dārzenis jāpārbauda pēc svara – kvalitatīvam redīsam jābūt smagam. Ja tas šķiet viegls, tas nozīmē, ka iekšpusē tas ir vai nu tukšs, vai arī ar nokarenu mīkstumu.

Redīsu var uzglabāt visu ziemu, un visu šo laiku tas saglabās savas ārstnieciskās īpašības. Galvenais ir atlasīt kvalitatīvus eksemplārus, bet pārējie ir vai nu jāizmet, vai jāizmanto uzreiz (īpaši, ja tie ir mazi). Uzglabāšanai nedrīkst atstāt nokarenus un mīkstus sakņu dārzeņus, kā arī tos, kuriem ir mehāniski bojājumi vai puves pazīmes. Ja ir vismaz nelieli bojājumi, tad ir liela varbūtība, ka auglis sabojāsies ne tikai pats, bet arī izraisīs citu dārzeņu bojāšanos.

Lai sagatavotu redīsus glabāšanai, vispirms jāatbrīvojas no to lapotnes. Starp citu, senatnē šo sakņaugu izmantoja bez atkritumiem, un arī mūsđienās daži pavāri apgalvo, ka redīsu lapas var pievienot salātiem. Lai kā arī būtu, tās jānogriež ar asu nazi, lai auglis ilgi saglabātu mitrumu. Ja tās nošķeļ ar rokām, var sabojāt dārzeni, un tas ātri sabojāsies.

Daudz kas ir atkarīgs no tā, kad tieši augļi tika novākti. Ja, kā tas bieži notiek rudenī, mitrā laikā, tad tie iepriekš jāizžāvē vēdināmā telpā, lai uz tiem nekrīstu tiešie saules stari. Maksimālais termiņš, kurā redīsus var turēt parastā telpā, ir 2 nedēļas no novākšanas brīža. Pēc tam tie jāievieto pagrabā.

Ziemā redīsus jāuzglabā koka traukā. Bet šādas kastes apakšā jāieber mitras smiltis. Un katru nākamo dārzeņu slāni arī jāpārkaisa ar mitrām smiltīm. Tās veido arī augšējo slāni koka kastē. Ziemas laikā šajā kastē redīsu stāvoklis ir jākontrolē, smiltis, tām izžūstot, ir nedaudz jāsamitrina ar ūdeni.

Redīsus nedrīkst uzglabāt blakus augļkoku augļiem. Tie izdala gaisā vielas, kas veicinās sakņaugu dīgšanu, kā dēļ tie ātrāk sabojāsies. Labākie kaimiņi redīsiem ir citi sakņaugi, piemēram, kartupeļi un burkāni. Lieta tā, ka kartupeļi paši izdala gaisā nedaudz mitruma, kas ļauj arī redīsiem palikt pietiekami stingriem un sulīgiem.

Skaidrs, ka ne visiem ir iespēja uzglabāt redīsus pagrabā. Šādā gadījumā derēs arī balkons, bet tikai tad, ja tas ir iestiklots un temperatūra uz tā pat ziemā nenoslīd zem nulles. Sakņaugi tad jāieliek izturīgos polietilēna maisos, kuros rūpīgi jāizdur caurumi gaisa cirkulācijai. Stiprā salā, kad temperatūra uz balkona pazeminās, ieteicams pārklāt dārzeņus ar siltu segu.

Vai var sasaldēt?

Melno redīsu var sasaldēt, šādā gadījumā tas saglabā visas derīgās vielas. Šim nolūkam ņem veselus augļus, rūpīgi tos nomazgā tekošā ūdenī, pēc tam izžāvē telpā dabiskā veidā. Lai gan daudzi uzskata, ka mizu var nenovākt, jāatceras, ka pēc sasaldēšanas redīsu būs daudz grūtāk nomizot, tāpēc labāk to izdarīt laicīgi.

Kā jau teikts, lapas no sakņaugiem nogriež ar asu nazi, tieši kopā ar galotnēm, arī saknes tiek apgrieztas. Sagatavotus dārzeņus var sagriezt šķēlītēs, sīkos gabalos vai pat sasmalcināt uz rupjas rīves. Jebkurā gadījumā tiem ļauj kādu laiku notecēt, pēc tam ievieto traukos vai polietilēna maisos, kas tiek izmantoti sasaldēšanai.

Dažas mājsaimnieces pat sasaldē maisījumus, kurus vēlāk izmanto uzkodu pagatavošanai. Kā piemēru var minēt sagatavi no melnās rutkas, burkāniem un ne pārāk saldas šķirnes āboliem (visus komponentus ņem proporcijā 1:1:3). Rutku notīra un sarīvē uz rupjās rīves, un sulu izspiež. Neapstrādātus burkānus un ābolus sagriež nelielās strēmelēs. Pēc tam visus komponentus sajauc, ievieto sagatavotos traukos un liek saldētavā.

Pašu sarīvēto rutku sasaldē ārstniecības nolūkos. To mazgā, tīra, smalcina uz rupjās rīves, ļauj sulai notecēt, vienlaikus sekojot, lai masa pilnībā neizžūtu. Pēc tam sarīvētos dārzeņus ievieto polietilēna maisiņos vai plastmasas traukos (vislabāk porciju) un liek saldētavā.

Ko var pagatavot no melnā rutka: receptes

Melnā rutka visbiežāk tiek ēsta neapstrādāta, pievienojot to salātiem. Patiešām, šādā gadījumā (bez termiskās apstrādes) tiek saglabāts daudz vairāk derīgo vielu. Tomēr tas nenozīmē, ka rutku vairs nevajadzētu izmantot nekam citam. Tās baltā mīkstums neapstrādātā veidā kraukšķ un piemīt asa garša, bet tajā saskatāmi krēmīgi toņi, kas pēc termiskās apstrādes kļūst izteiktāki.

Melnu rutku, ja noņem rūgtumu, var cept, sautēt, vārīt un marinēt, pievienot zupām un no tās pagatavot biezeni. Daži pavāri iesaka sakņu dārzeni sagriezt plānās šķēlītēs un no tām pagatavot čipsus, kas izrādās īpaši garšīgi kombinācijā ar biezu un saldenu mērci. Arī melnu rutku var novārīt ar ķirbi, pievienot medu un pagatavot pikanti saldu desertu.

Dārzeņu uzkoda

Lai gan melnu rutku var uzglabāt piemērotos apstākļos visu ziemu, no tās sanāk arī lieliskas sagataves. Piemēram, var pagatavot dārzeņu uzkodu, kurai uz 400 g melnās rutkas būs nepieciešams pa 100 g burkānu un saldās paprikas, dažas ķiploka daiviņas, diļļu zaļumi – līdz 50 g. Cukuru un sāli ņem pa 1 ēdamkarotei. Tāpat vajadzīgs galda etiķis – 40 ml.

Pagatavošanas procesā nav nekā sarežģīta. Rutku mazgā, noņem mizu un smalcina uz rupjās rīves, pēc tam tam pievieno šķēlītēs sagrieztas ķiploka daiviņas un sasmalcinātus zaļumus. Saldo papriku sagriež strēmelēs, burkānus arī vajadzētu sarīvēt uz rupjās rīves. Papriku un burkānus uzvāra un atstāj uz lēnas uguns 5 minūtes, pēc tam nokāš, pievieno rutkam, liek sāli, pievieno cukuru un etiķi, rūpīgi samaisa. Dārzeņu masu izkārto burkās, kas iepriekš ir sterilizētas, un aplej ar verdošu ūdeni tā, lai tas nedaudz pārklāj dārzeņus. Burkās pasterizē 10–15 minūtes atkarībā no tilpuma. Pēc tam tās aizver un noliek zem segas, līdz tās atdziest.

Salāti

Melnos rutkus var pievienot salātiem. It sevišķi ziemā, kad nav tomātu, gurķu un saldo piparu, bietes un kāposti ātri apnīk. Bet melnais rutks palīdzēs ienest dažādību uzturā. Piemēram, var pagatavot salātus ar burkāniem, rutku un ķimenēm. Tam uz 2 burkāniem ņem 1 melno rutku, pāris ķiploka daiviņas, pusīti citrona un šķipsniņu ķimeņu. Sāli un valriekstus – pēc garšas. Mērcei izmanto olīveļļu. Burkānus un rutku nomizo, rūpīgi nomazgā, pēc tam rīvē uz vismazākās rīves. Ķiploku un riekstus sasmalcina, sajauc ar dārzeņiem, garšo ar citrona sulu un olīveļļu, bet virsū uzkaisa ķimeņu sēkliņas.

Pildījums veģetāriešu pelmeņiem

No melnā rutka var pagatavot pildījumu veģetārajiem pelmeņiem. Mīklai, kā parasti, uz 1,5 glāzes miltu vajag 1/2 glāzes ūdens, pusi olas, sāli pēc garšas. Pildījumam ņem 250 g rutka, dažas lociņus zaļo sīpolu, 1,5 ēdamkarotes augu vai sviesta. Rutku nomizo, noskalo, sasmalcina uz rupjās rīves. Lai noņemtu rūgtumu, masu viegli apcep augu vai sviestā, pievienojot skābo krējumu. Tad rutku sajauc ar sasmalcinātiem zaļajiem sīpoliem – tas būs pildījums. Visumā pelmeņus gatavo parastajā veidā.

Kā noņemt rūgtumu no melnā rutka

Viens no iemesliem, kāpēc melnais rutks kulinārijā nav īpaši populārs, ir tā rūgta garša. Daudzas saimnieces uzskata, ka, lai atbrīvotos no rūgtuma, pietiek vienkārši noņemt mizu, jo tieši tā ir problēmas avots un vēl rada nepatīkamu smaku. Bet patiesībā, lai mīkstinātu melnā rutka garšu, tas nepavisam nav pietiekami. Labāk izmantot kādu no šiem paņēmieniem:

1. Sakni nomazgā, nomizo, sagriež pietiekami plānās plāksnītēs, kuru biezums nepārsniedz 2 cm, aplej ar nelielu daudzumu auksta piena. Ja rutks izrādījies īpaši rūgts, labāk to pat negriezt, bet sasmalcināt uz rupjās rīves. Pienā atstāj uz pusstundu. Pēc tam plāksnītes vai rutka gabaliņus izspiež, pēc vēlēšanās noskalo ar ūdeni un tad gatavo ar to iecerēto ēdienu.
2. Sakni nomizo, sagriež šķēlēs, aplej ar aukstu ūdeni, kam pievienots nedaudz sāls. Ūdeni atstāj uz 20 minūtēm, tad nokāš. Šī metode ļauj saglabāt asumu bez rūgtuma.
3. Nomazgātu, nomizotu un sarīvētu rutka mīkstumu sajauc ar sasmalcinātu burkānu. Šis maisījums, kurā saldā sakne neitralizē rūgto, var kalpot par pamatu dažādiem salātiem.
4. Nomizotu sakni sasmalcina uz speciālas rīves, kas paredzēta korejiešu burkāniem, un aplej ar karstu ūdeni, bet ne verdošu. Tā atstāj uz 3 minūtēm, tad ūdeni nokāš, bet rutku aplej ar citrona sulu.
5. Rutku nomazgā, nomizo, sarīvē uz rupjās rīves, uzkaisa sāli. Pēc kāda laika sāks izdalīties sula. To izspiež, bet atlikušo mīkstumu noskalo, pēc tam tas vairs nebūs rūgts.

Visbeidzot, ir vēl viens veids. Sarīvēto redīsu mīkstumu jāieliek aukstā ūdenī, un tur jāpievieno pēc iespējas vairāk ledus gabaliņu. Pēc 20 minūtēm mīkstumu var izspiest un izmantot kulinārijā.

Interesanti fakti par rutku

1. Lai gan redīss tiek uzskatīts par sākotnēji krievu produktu, patiesībā tā dzimtene ir Vidusjūra. Kultūrā šo augu audzē jau vairāk nekā 4000 gadu, un viss sākās Senajā Ēģiptē. Līdz mūsdienām ir saglabājušies pat ieraksti par to, cik daudz redīsu tika izmantots pārtikā strādniekiem, kuri cēla Heopsa piramīdu. No turienes redīss nonāca Senajā Grieķijā, kur tas ieguva ārstu atzinību, ieskaitot slaveno Hipokrātu, medicīnas tēvu. Hellas iedzīvotāju uzturā tam bija redzama loma līdzās burkāniem un bietēm, jo kartupeļus tajā laikā Eiropā nezināja.
2. Interesanti, ka Āzijā bija izplatīti citi redīsu veidi. Bet gan Japānā, gan Ķīnā tam bija svarīga loma gan uzturā, gan mājas aptieciņā.
3. Krievijā redīsus sāka audzēt apmēram pirms 900 gadiem. Uzskatīja, ka no tā var pagatavot septiņus ēdienus. To pievienoja gan tjurjam, kas tika uzskatīts par nabagu ēdienu, gan cienījamākām uzkodām. Turklāt gavēņa laikā tas patiešām bieži bija uz galda. Tātad tieši no šejienes radies teiciens, ka kaut kas vai kāds ir apnicis «sliktāks par rūgto redīsu».
4. Pašlaik savvaļā sastopamas astoņas augu sugas, un viss, kas ir pieejams veikalos, ir viens un tas pats redīsu veids, tikai dažādu šķirņu.

Melnā rutka foto