Melnā sāls: sastāvs, labvēlīgās īpašības un kontrindikācijas

Pasaule ir daudz dažādu sāls veidu. Turklāt akmens sāls, kas iegūta raktuvēs, var būt dažādu toņu atkarībā no tā, kādi elementi no iežiem tajā nonāk. Parasti tie dod rozā vai dzeltenīgu nokrāsu. Bet reizēm piemaisījumi rada piesātinātāku krāsu, un šāds produkts iegūst savu nosaukumu – piemēram, melnā Himalaju sāls. Turklāt ražotāji parastajam akmens sālim var pievienot dažas piedevas. Ir arī tautas receptes šādu sastāvu pagatavošanai – tās arī ļauj iegūt melno sāli. Zemāk tiks apskatīti dažādi šī produkta veidi.

Kas ir melnā sāls

Tātad šī produkta pamatā vienmēr ir akmens sāls, kurai klāt pievieno dažādas sastāvdaļas. Tomēr daži veidi atšķiras ar sastāvu un izcelsmi.

Sugas

Izšķir šādus melnā sāls veidus:

1. Indijas (Himalaju). To iegūst Pakistānā, Indijā, Nepālā. Šādu sāli neattīra un nerafinē papildus, tāpēc tās kristāliem ir izteikti tumši rozā nokrāsa ar brūniem un pat violetiem ieslēgumiem. Interesanto krāsu nodrošina minerāls greigīts. Bet šādu nokrāsu sālim ir tikai lielos kristālos, un, to samaļot, rozā ir vairāk pamanāms. Indijā šo sāli papildus sakarsē keramikas traukos līdz ļoti augstām temperatūrām, pievienojot austrumu garšvielas, kā arī melnkoka sēklas, ko sauc par “harad”. Tas padara sāli vēl veselīgāku, palielinot vērtīgo mikroelementu daudzumu. Un tās nokrāsa kļūst piesātinātāka.
2. Lavas sāls. Uz iepakojuma bieži raksta “Black lava salt”, lai uzsvērtu vulkānisko izcelsmi. Patiesībā tā ir jūras sāls, ko visbiežāk ražo Kiprā un Havaju salās. Tā tiek pozicionēta kā detoksikācijas līdzeklis un pēc šīm spējām atgādina aktivēto ogli. Šāda sāls satur mazāk sēra savienojumu, bet tai ir izteiktāka zemes garša.
3. Ceturdienas melnā sāls. Bieži to sauc par Kostromas sāli, jo oriģinālā recepte tika izdomāta Kostromā, lai gan savs variants bija gandrīz katrā guberņā. Sākotnēji šādu sāli gatavoja no parastā akmens sāls, to apdedzinot malkas krāsnī kopā ar rudzu miltiem. Dažās guberņās tam izmantoja kāpostu lapas, kvasa biezeni, garšaugus. Augstas temperatūras ietekmē smago metālu piemaisījumi tika iznīcināti. Arī rudzu milti nodrošināja melnajai sālim bagātu minerālu sastāvu. To gatavoja tikai ceturtdienā Klusajā nedēļā un iesvētīja baznīcā Lieldienu svētdienā, tāpēc zināmā mērā tai ir rituāla nozīme. Lai gan pareizticīgā baznīca to noliedz un melnās sāls lietošanu neatbalsta.

Par visveselīgāko tiek uzskatīta Himalaju jeb Indijas melnā sāls, lai gan, atšķirībā no citiem veidiem, tā satur diezgan lielos daudzumos sērūdeņradi. Bet tieši šī viela palīdz normalizēt asinsspiedienu un atbrīvoties no liekā svara.

Sastāvs un kaloriju saturs

Atkarībā no pagatavošanas veida ceturtdienas sāls satur 3–5 kcal uz 100 g. Ja aplūko melnās ceturtdienas sāls sastāvu, var pamanīt, ka 85–94% tās sastāva veido nātrija hlorīds, bet viss pārējais ir maizes pelni. Taču patiesībā tieši tie ir noderīgi. Tajos ir kalcija, magnija, kālija joni, varš un dzelzs oksīds (tāpēc tas spēj novērst anēmiju). Vienlaikus jāatzīmē, ka baltajā sālī nātrija hlorīds veido apmēram 98% no tilpuma, tātad citu noderīgo minerālu tajā ir daudz mazāk.

Tādējādi, apdedzināšanas rezultātā smago metālu daudzums ceturtdienas sālī ievērojami samazinās, tāpat kā hlora saturs.

Himalaju sāls enerģētiskā vērtība ir neliela. Tā satur tikai 5 kcal uz 100 g. Kopumā tās sastāvā ietilpst vairāk nekā 80 aktīvo komponentu. Himalaju sālī ir arī mazāk nātrija hlorīda nekā parastajā sālī. Plus tajā ir sērūdeņradis, kas uzlabo gremošanas un sirds un asinsvadu sistēmas darbību.

Kostromas melnā sāls (ceturtdienas sāls) labums

Senatnē ceturtdienas sālim piedēvēja gandrīz maģiskas īpašības. Uzskatīja, ka pietiek jebkuras slimības gadījumā vienkārši iebērt šķipsniņu melnās sāls glāzē ūdens, samaisīt un dot cilvēkam izdzert – pēc tam slimība pāries. Patiesībā tas, protams, tā nav, taču zināma loģika tajā ir. Ceturtdienas sāls satur oglekli smalki porainas ogles veidā. Tas darbojas tieši tāpat kā jebkurš cits enterosorbents, proti, izvada no organisma toksīnus. Tas patiešām uzlabo pašsajūtu, kā arī palīdz tikt galā ar saindēšanos ar pārtiku un ātrāk atbrīvoties no alerģijas pazīmēm.

Turklāt ceturtdienas sālim ir arī citas noderīgas īpašības. Tā:

• normalizē gremošanu, novērš aizcietējumus un vēdera uzpūšanos;
• uzlabo apetīti;
• paaugstina dabisko imunitāti;
• novērš muskuļu spazmas;
• normalizē asins sastāvu;
• samazina kuņģa sulas skābumu;
• uzlabo nervu darbību.

Turklāt, atšķirībā no parastā sāls, tā neaizkavē ūdeni organismā, tāpēc to var lietot pat arteriālās hipertensijas gadījumā (protams, mērenā daudzumā).

Kosmetoloģijā melno sāli lieto pūtīšu ārstēšanai, jo šajā ziņā tā pilda tādas pašas funkcijas kā maskas, kas satur aktivēto ogli – izvada toksīnus, tīra poras un pat nodrošina antiseptisku iedarbību.

Himalaju (Indijas) melnā sāls labums

Himalaju sālim piemīt daudz derīgu īpašību. Proti, tā:

1. Paaugstina imunitāti.
2. Novērš tādas nepatikšanas kā grēmas, pastiprinātu gāzu veidošanos, vēdera uzpūšanos.
3. Normalizē zarnu muskulatūras darbību, pateicoties paaugstinātam kālija un magnija saturam.
4. Mazina krampjus un sāpju sajūtas vēderā (arī lielā kālija daudzuma dēł).
5. Ļauj uzturēt hormonālo līdzsvaru, tostarp normāla melatonīna un serotonīna līmeņa dēļ, tāpēc tās lietošana uzlabo psihoemocionālo stāvokli.
6. Normalizē cukura līmeni asinīs, kas ir ļoti svarīgi otrā tipa diabēta gadījumā.
7. Pateicoties unikālajam minerālvielu sastāvam, novērš osteoporozes attīstību.
8. Regulē vielmaiņas procesus, kas palīdz atbrīvoties no liekā svara.
9. Samazina «sliktā» holesterīna līmeni organismā, kas ir ļoti noderīgi sirds un asinsvadu slimību profilaksei, jo īpaši tāpēc, ka vairāki pētījumi liecina – tā neaizkavē šķidrumu. Atšķirībā no parastā sāls, Himalaju sāls nepaaugstina asinsspiedienu.

Tradicionālajā austrumu medicīnā arī tiek uzskatīts, ka melnā Himalaju sāls spēj mazināt sāpes locītavu slimību gadījumā. Šis produkts tiek uzskatīts par noderīgu arī elpceļu iekaisuma slimību gadījumā. No vienas puses, tā uzlabo krēpu atdalīšanos, no otras – novērš pašu iekaisumu.

Melnā sāls svara zaudēšanai

Parastā sāls aizstāšana ar melno sāli dažādos ēdienos jau palīdz normalizēt gremošanu, izvadīt toksīnus un lieko šķidrumu, kā arī atbrīvoties no liekiem kilogramiem. Tomēr šiem mērķiem papildus var izmantot sāls šķīdumu. Vislabāk izmantot Himalaju sāli, jo tā satur vairāk minerālvielu, bet derēs arī Ceturtdienas sāls.

Jāsagatavo pietiekami stiprs 25–26% sāls šķīdums – 1 tējkarote mazās frakcijas uz glāzi ūdens. Šo sāls šķīdumu ņem pa 1 tējkarotei uz glāzi ūdens un izdzer tukšā dūšā, lai paātrinātu vielmaiņu, uzlabotu gremošanu un izvadītu toksīnus. Sākumā var šķist, ka līdzeklis iedarbojas negatīvi – pirmās dažas dienas dažiem cilvēkiem rodas gremošanas traucējumi. Bet tas liecina tikai par to, ka toksīni tiek aktīvi izvadīti. Ļoti ātri šīs nepatīkamās sajūtas pāriet. Ārstēšanas kursa ilgums ir viens mēnesis. Gada laikā to var atkārtot ne vairāk kā trīs reizes.

Melnā sāls medicīnā

Tautas medicīnā melno Himalaju sāli izmanto šķīduma veidā. To pagatavo mājas apstākļos. Ņem glāzi, apakšā ieber 1 tējkaroti sāls (vai ieliek dažus 2–3 cm lielus gabaliņus), pēc tam ielej pilnu glāzi ūdens un atstāj uz diennakti. Ja pēc šī laika sāls nav pilnībā izšķīdusi, iegūst aptuveni 26–27% šķīdumu, kas atbilst okeāna ūdens sāļumam. Ja sāls apakšā nav redzama, tad to jāpievieno vēl nedaudz, un pēc diennakts šķīdums būs gatavs. Aizvērtā burkā tas uzglabājas diezgan ilgi.

Šo sāls šķīdumu var izmantot dažādiem mērķiem:

1. Lai mazinātu kāju tūsku, no šķīduma taisa kompreses, uzliekot kokvilnas auduma gabalus uz problemātiskajām vietām un fiksējot tos uz 20–30 minūtēm. Tāpat var veidot sāls šķīduma vannas, lai mazinātu pēdas tūsku.
2. Lai ārstētu elpceļu slimības, ko pavada klepus ar bagātīgu krēpu izdalīšanos, sāls šķīdumu ielej tējkannā, uzvāra, atdzesē 5 minūtes. Tējkannas snīpī ievieto konusā sarullētu papīra lapu un elpo virs tās tvaiku.
3. Lai ārstētu locītavu sāpes, taisa vannas ar sāls šķīdumu. Ūdens temperatūrai jābūt ne mazākai par 37 grādiem.
4. Ja ir mandeļu iekaisums un nepatīkama smaka no mutes, 3–4 reizes dienā jāskalo kakls ar sāls šķīdumu.

Bet zobu un smaganu veselībai izmanto citu recepti. Olīveļļu sajauc ar smalki maltu Himalaju sāli, iegūto maisījumu tīra zobus un masē smaganas, lai izvairītos no kariesa un iekaisuma slimībām. Lai palielinātu efektivitāti, ieteicams maisījumam pievienot pa pāris pilieniem eikalipta vai piparmētras ēteriskās eļļas, var ņemt arī citrona eļļu.

Pret periodontozi un smaganu asiņošanu izmanto arī ceturtdienas sāli. Šim nolūkam ņem 2 daļas ziedu medus un 1 daļu melnās sāls, sajauc un iegūto pastu izmanto smaganu masāžai.

Melnās sāls lietojums kosmetoloģijā

Sejai

Var pagatavot šādas maskas ādai uz melnās (ceturtdienas) sāls bāzes:

1. Ādas elastībai. 1 ēdamkaroti skābā krējuma sajauc ar 1 tējkaroti melnās sāls. Maisījumu uzklāj uz sejas ādas uz 10–15 minūtēm, pēc tam nomazgā ar ūdeni. Ja pievieno nedaudz citrona sulas, tiks iegūts arī balinošs efekts.
2. Novecojošas ādas kopšanai. Ņem 2 ēdamkarotes jebkuru miltu, jēlu dzeltenumu, 1 tējkaroti ceturtdienas sāls, nedaudz ziedu medus un rūgušpiena. Visu samaisa, uzklāj uz sejas un tur 10 minūtes, pēc tam nomazgā ar siltu ūdeni.
3. Himalaju melno sāli var izmantot šādām maskām:
4. Viamīnu. Uz 1 tējkaroti sāls ņem 1 ēdamkarot biezu treknu krējumu, 2 ēdamkarotes kivi vai zemeņu biezeņa, samaisa, uzklāj uz sejas ādas uz 5–10 minūtēm, nomazgā ar vēsu ūdeni, mitrina ar parasto krēmu.
5. Atjaunojošā. Uz 1 tējkaroti Himalaju sāls ņem tikpat daudz medus un divreiz vairāk kefīra, samaisa, pievieno 1 ēdamkaroti zema tauku satura biezpiena (vislabāk ņemt bezgraudainu). Iegūto maisījumu uzklāj uz sejas ādas, viegli masējot, atstāj uz 10–15 minūtēm, pēc tam nomazgā ar aukstu ūdeni un uzklāj mitrinošu krēmu.
6. Attīrošā. Uz 1 ēdamkaroti vidēji rupjas Himalaju sāls ņem tikpat daudz dabīgas kafijas, kas iepriekš jāsamaļ un jāsajauc burtiski ar pusi tējkarotes ūdens, lai iegūtu biezumus. Masku uzklāj uzmanīgi, lai netraumētu sejas ādu. Pēc tam viegli masē virsmu un nomazgā ar siltu ūdeni.

Maskas uz sāls bāzes nedrīkst taisīt, ja uz ādas ir atvērtas brūces, skrāpējumi vai kairinājums.

Matiem

Tautas medicīnā Himalaju melno sāli izmanto matu kopšanai. Tā palīdz atbrīvoties no seborejas garozām un blaugznām. Var vienkārši uzklāt nelielu daudzumu sāls uz mitriem matiem un viegli pamasēt, bet pēc 20 minūtēm nomazgāt bez šampūna lietošanas. Pēc tam ieteicams uzklāt gatavu mitrinošu masku vai kondicionieri. Matus pēc tam žāvē dabiski, bez fēna lietošanas.

Var izmantot matiem sāls šķīdumu – 1 ēdamkarote uz glāzi karsta ūdens. Šajā šķīdumā samitrina plāna lina auduma gabalu un ar tā palīdzību masē galvas ādu pusstundu. Pēc tam matus noskalo ar siltu ūdeni.

Visbeidzot, Himalaju sāli var pievienot barojošai maskai – pusi tējkarotes sajauc ar 1 tējkaroti medus, 1 ēdamkaroti sinepju pulvera, neapstrādātu dzeltenumu un 3 tējkarotēm olīveļļas. Ja mati ir taukaini, pievieno vēl citronu sulu. Masku atstāj uz 15–20 minūtēm un nomazgā ar siltu ūdeni.

Melnā sāls kulinārijā

Melnā ceturtdienas sāls vienmēr ir bijusi Lieldienu brokastu elements. Tajā mērcē vārītas olas, un tas tiešām ir ļoti garšīgi. Pareizi pagatavota malkas krāsnī sāls smaržo pēc koka pagalēm un pavisam nedaudz pēc sērūdeņraža, tāpat kā minerālūdens, tāpēc smarža neatbaida. Sāls labi sader arī ar vārītiem kartupeļiem, jo to irdenais mīkstums ātri uzsūc sāls kristālus un mīkstina to garšu un aromātu. Tā sader arī ar dārzeņu un sēņu ēdieniem.

Piemēram, var pagatavot salātus ar sālītām sēnēm, gataviem tomātiem un sarkano sīpolu. Uz 4 porcijām salātu ņem 3–5 tomātus (atkarībā no lieluma), 250–300 g sālītu sēņu (vislabāk – bērzlapu sēnes), 2 daiviņas ķiploku, pusi sarkanā sīpola, līdz 1 tējkarotei ceturtdienas sāls, piparus pēc garšas. Salātus garšo ar augu eļļu, vēlams nerafinētu, ar smaržu. Tomātus nomazgā un sagriež šķēlītēs, ķiplokus – daiviņās, bet sīpolu – plānos pusgredzenos. Sēnes nav jāgriež, bet ieteicams tās nomazgāt ar aukstu ūdeni, lai noņemtu sālījumu un lieko sāli. Pēc tam visus ingredientus samaisa un garšo ar saulespuķu eļļu un ceturtdienas sāli.

Kaitējums un kontrindikācijas

Lai gan visi melnās sāls veidi tiek uzskatīti par labvēlīgiem, tiem joprojām ir vairākas kontrindikācijas. Piemēram, ja arteriālās hipertensijas gadījumā šāda sāls palīdz samazināt spiedienu, tad smagas hipertensijas gadījumā nātrija hlorīds joprojām radīs negatīvu ietekmi, tāpēc produktu labāk izslēgt no uztura. Tas attiecas arī uz hroniskām nieru slimībām un sirds mazspēju – šajos gadījumos melnā sāls ir kontrindicēta.

Kā izvēlēties un uzglabāt melno sāli

Tā saucamā melnā himalaju (indiešu) sāls patiesībā nav melna. Kopumā tā ir divu veidu. Pirmkārt, tā ir melnā himalaju sāls, kurai patiesībā ir tumši rozā nokrāsa. To iegūst tieši Himalajos, Indijas ziemeļu reģionos utt. Tās krāsu nosaka augstais dzelzs sulfīta saturs. Šādu sāli var izmantot kulinārijā, taču tai ir specifiska smaka, kas saistīta ar sērūdeņraža adsorbciju uz kristālu virsmas. Daudziem šī smaka nepatīk. Tomēr, ja himalaju sāli kādu laiku tur atvērtu, smaka izvēdināsies.

Otrkārt, pastāv melnā indiešu sāls Kala Namak. Tā arī sausā veidā ir tumši rozā nokrāsā, bet, ja uz tās nokļūst šķidrums, tā kļūst tumša. Neskatoties uz specifisko sēra garšu un smaržu, Indijā to plaši izmanto kulinārijā. Turklāt to bieži pievieno gataviem garšvielu maisījumiem, piemēram, „garam masala“.

Ir skaidrs, ka tirgū ir daudz viltojumu. Tāpēc himalaju un indiešu sāli var iegādāties tikai no uzticamiem pārdevējiem. Dabisko produktu ražo tikai Indijā, Nepālā un Pakistānā. Uz iepakojuma jābūt norādītam sastāvam. Īstajā indiešu sālī nav nekādu piedevu. Lai pārliecinātos, vajag iegādāties testa paraugu, pārbaudīt, vai tam ir sēra smarža, kā arī izšķīdināt ūdenī un pēc diennakts novērot, vai nav parādījušās kādas nogulsnes.

Kas attiecas uz uzglabāšanu, himalaju sāls jāuzglabā stikla traukā ar cieš pievelkamu vāku, lai iekšā neiekļūtu ūdens. Vislabāk, ja trauks ir no bieza stikla, jo saules stari iznīcina derīgās sastāvdaļas, kas atrodas kristālos. Tāpat jāizvairās no temperatūra svarstībām.

Ceturdienas melno sāli nav obligāti pagatavot pašiem, var iegādāties gatavu, tikai uzmanīgi jāizlasa sastāvs. Viena no kvalitatīva gatavā produkta priekšrocībām ir tas, ka to apdedzina malkas krāsnī, bet mājas apstākļos tas ne vienmēr ir iespējams.

Pēc ceturdienas sāls iesvētīšanas to uzglabā visu gadu līdz nākamajām Lieldienām. Tam nepieciešams lina maisiņš vai necaurspīdīgs trauks ar cieši pievelkamu vāku. Sāli vajag sargāt ne tikai no saules gaismas un mitruma, bet arī no svešiem skatieniem.

Kā pagatavot melno sāli mājas apstākļos

Neskatoties uz to, ka šodien ir viegli atrast ceturdienas sāli, daudzas saimnieces dod priekšroku to pagatavot pašas. Tam tiek izmantoti dažādi veidi.

Recepte ceturtdienas sālim ar garšvielām

Ceturtdienas sāli var pagatavot ar garšvielām un rudzu maizi. Uz 1 kg rupjas, nejodētas sāls ņem 5–6 ēdamkarotes sasmalcinātu sausu garšaugu (oregano, rozmarīns, čabre, piparmētra, dilles u.c.), kā arī 4 klaipus rudzu maizes. Pēdējo ieteicams iepriekš izmērcēt ūdenī. Visas sastāvdaļas sajauc ar sāli, izliek čuguna formā un kalcinē cepeškrāsnī, līdz maisījums pārogļojas. Tad to atdzesē, sasmalcina un izsijā melnos putekļus, bet gatavo sāli pārber stikla traukā un cieši aizvāko.

Recepte melnajam sālim ar kvasa biezeni

Klasiskais variants – melnā sāls ar kvasa nogulsnēm, tieši tādu bieži gatavoja krievu mājsaimnieces. Mūsdienās rīkojas šādi. Jāiegādājas rupja sāls (tikai ne jodēta) un jāsajauc ar kvasa nogulsnēm – šī masa paliek pēc tam, kad tiek gatavota misa. Proporcijas: sālim jābūt 4 reizes mazāk nekā kvasa nogulsnēm, piemēram, 100 g pret 400 g. Sāli un nogulsnes kārtīgi sajauc, tad ievieto lielā metāla pannā (tikai bez plastmasas roktura) vai katliņā un kalcinē cepeškrāsnī, līdz masa pārogļojas. Pēc tam produktu atdzesē, kārtīgi sasmalcina, turklāt smalkie melnie putekļi jāizsijā.

Gatavo produktu pārber sausā stikla traukā ar cieši aizskrūvējamu vāku. Šo sāli pēc vēlēšanās var izmantot parastās sāls vietā.

Recepte ceturtdienas sālim ar miltiem

Uz pannas izber paku rupjā akmens sāls un 1,5 glāzes rudzu miltu, samaisa ar koka karoti un pakāpeniski kalcinē maisījumu līdz melnai krāsai. Īpaši daudz dūmu nav, bet sāls nav pilnīgi melna, drīzāk tumši pelēka. Toties to ir viegli samalt pulverī.

Interesanti fakti par sāli

Daudzi uzskata, ka sālim ir tikai sava garša, bet tas nav pilnīgi taisnība. Lai to saprastu, tā jāpievieno citiem produktiem ar izteiktu garšu, un var pamanīt, ka sāls var to pastiprināt vai mīkstināt. Piemēram, ja to pievieno svaigi spiestai greipfrūtu sulai, tā kļūst mazāk rūgta. Ja nedaudz sāls ieber piena-banānu kokteilī, tā garša kļūst dziļāka. Turklāt sāls pastiprina visas citas smaržas. To var izmantot arī kā konservantu, jo tā rada vidi, kurā nevar izdzīvot slimību izraisošās baktērijas. Toties labvēlīgie mikroorganismi, piemēram, laktobacillas, šādā vidē tieši labi attīstās.

Interesanti, ka sāls var būt ne tikai melnā krāsā. Viss atkarīgs no tā, kādas piedevas tā satur. Piemēram, rozā sāls tiek iegūta Polijā, Čīlē, Bolīvijā, Austrālijā un pat Krievijā, precīzāk – Krimā. Tur, uz Sasiks-Sivaša ezera, ir izveidojušies unikāli dabas apstākļi – mikroorganismu un aļģu ietekmē sāls iegūst koraļļrozā nokrāsu. Sāls ezeros, kas atrodas Volgas lejtecē, savulaik arī ieguva rozā sāli, kuras neparasto krāsojumu radīja mikroorganismi. Bet šim produktam piemita arī smalks violets aromāts. Šo sāli piegādāja Katrīnas Lielās galmam.

Savukārt sarkanā Havaju sāls ir ieguvusi savu nokrāsu, pateicoties dzelzs piemaisījumiem vulkāniskajā mālā. Agrāk to izmantoja dažādiem rituāliem – piemēram, apstrādāja kanoe laivas, lai tās nenogrimtu. Mūsdienās to galvenokārt izmanto kulinārijas vajadzībām.

Ir arī ļoti skaisti sāls kristāli, kas izskatās kā dārgakmeņi tumši purpurā nokrāsā. Tādi sastopami, piemēram, Austrijā, Vācijā, Spānijā. Krāsojums ir nevienmērīgs, tas drīzāk atgādina svītras. Tomēr, ja to izšķīdina ūdenī, iegūst pilnīgi caurspīdīgu šķidrumu. Zinātnieki uzskata, ka tas saistīts nevis ar ķīmisko piedevu klātbūtni, bet gan ar radioaktīvo apstarošanu, jo īpaši tāpēc, ka šāda sāls sastopama tikai noteiktos apvidos un ārpus Eiropas tās vispār nav.

Lai gan melnā sāls tiek iesvētīta baznīcā, patiesībā tam nav sakara ar īstiem pareizticīgo rituāliem. Turklāt agrāk baznīca mēģināja ar tiem cīnīties. Proti, kad 1551. gadā tika sasaukts Stoglavais koncils, tā lēmums aizliedza iesvētīt melno sāli, jo tas tika uzskatīts par pagānismu un ķecerību. Turklāt pārkāpējus sodīja bargi – izslēdza no amata. Tomēr tas nekādi neietekmēja tautas māņticību.

Vairumā gadījumu zinātne nav pierādījusi faktu, ka sarkanās, rozā un dzeltenās krāsainās sālis būtu kaut kādā veidā labvēlīgākas par parasto sāli. Izņemot to, ka melnā sāls, kas satur ogles, patiešām var tikt izmantota kā enterosorbents, un tai piemīt iepriekš uzskaitītās īpašības. Tomēr jāatceras, ka tās krāsainās sālis, kuras tiek pārdotas veikalos, bieži satur mākslīgas piedevas.

Melnās sāls foto