Sēnes gailenes: derīgās un ārstnieciskās īpašības, receptes

Gailenes tiek uzskatītas par vienu no populārākajām ēdamo sēņu sugām. Tās unikāli apvieno izcilu garšu, bagātīgu sastāvu un labvēlīgu ietekmi uz organismu. Šo faktoru kopums ir padarījis gaileni neparasti populāru ne tikai profesionālu sēņotāju, bet arī vienkāršu patērētāju vidū. Ar ko tieši tā ir noderīga, kā to pareizi pagatavot un kādos apstākļos vajadzētu atteikties no tās lietošanas – izdomāsim.

Kā izskatās un kur aug gailenes

Sēņu cepurītēm, kas aug mūsu platuma grādos, diametrs var būt no 1,5 līdz 7 cm. Citās klimata zonās to izmērs var sasniegt pat 10 cm. Tām ir raksturīga dzeltena vai rudā krāsa un nestandarta forma: izliekta, ieliekta vai daudzpusīga.

Kātiņa augstums svārstās no 3 līdz 10 cm. Tas pilnībā saaudzis ar cepurīti un ir identiskā krāsā. Kātiņa platums nav vienmērīgs (tuvāk cepurītei tas ir lielāks). Gailene izceļas ar ļoti gaļīgu mīkstumu.

Vācot šo sēņu sugu, jābūt īpaši uzmanīgam, jo pastāv sēņu dubultnieks – indīgā viltus gailene. No drošā analoga tā atšķiras ar augšanas vietu: proti, to nevar atrast uz parastām zemes platībām, tikai uz sapuvušiem koku atliekām. Vēl viens bīstams gailenes radinieks ir omfalots. Bet mūsu platuma grādos tas nav sastopams, jo aug tikai subtropu klimatā.

Sugas

Gailene apvieno lielu skaitu pasugu:

1. Parastā gailene. Šī ir klasiskā šķirne. Tautā to sauc arī par gailīti vai dzelteno gaileni. To raksturo raksturīga skābums un pilnīga tārpu neesamība. Sēne aug skujkoku un lapu koku mežos. Optimālais vākšanas laiks ir no augusta pēdējās nedēļas līdz vēlam rudenim.
2. Pelēkā gailene. Šai šķirnei ir pelēka nokrāsa, cepurītes diametrs nepārsniedz 6 cm, kātiņa garums – 8 cm. Sugas atšķirība ir tā, ka cepurītei ir viļņotas malas ar bāli pelēku atspīdumu. Šai sēnei nav izteiktas smaržas vai garšas. Tās vākšanas laiks ir no jūlija beigām līdz novembra sākumam. Pelēko gaileni var atrast Ukrainas, Eiropas un Krievijas mežos, taču tā nav tik populāra kā parastā gailene.
3. Sarkanā gailene. Tā arī pieder pie ēdamo šķirņu kategorijas, izceļas ar bagātīgi sarkanu vai rozā nokrāsu. Tā ir neliela sēne: cepurītes diametrs maksimāli sasniedz 2 cm, kātiņa garums – 4 cm. Tai ir gaļīgs mīkstums, taču cepurīte ir nedaudz ieliekta centrā. Sarkano gaileni var sastapt tikai Ziemeļamerikas mežos. To vāc vasaras beigās.
4. Samtainā gailene. Tāpat kā visas iepriekšējās sugas, tā pieder pie ēdamām šķirnēm, bet sastopama ļoti reti. Visizplatītākais krāsojuma tips ir gaiši oranžs. Sēnes kātiņa augstums ir no 2 līdz 4 cm, cepurītes diametrs nekad nav lielāks par 6 centimetriem. Kātiņš ir diezgan plāns (līdz 1 cm diametrā). Cepurītei raksturīga piltuvveida forma. Sēnei ir neitrāls aromāts, patīkama, nedaudz skābena garša. Visbiežāk sastopama Austrumeiropas valstu teritorijā.
5. Dzeltenā gailene. Kā jau no nosaukuma saprotams, šī šķirne izceļas ar bagātīgi dzeltenu krāsu. Šādas gailenes šķirnes cepurītes izmērs svārstās no 2 līdz 6 cm, kātiņa garums reti pārsniedz 4 cm, turklāt tā diametrs parasti nepārsniedz 1 cm. Abas sēnes daļas ir nesaraujami saistītas, tāpat kā citām gailenēm. Mīkstums neizceļas ar izteiktu garšu un smaržu.
6. Cauruļveida gailene. Šī ir vēl viena gailenes pasuga, ko var ievākt tikai Ziemeļamerikas teritorijā. Cepurītes izmērs ir klasisks – 2–6 cm, kātiņa garums nepārsniedz 8 cm. Taču tā apkārtmērs ir ļoti mazs: vidēji – 0,5 mm.

Sastāvs un kaloriju saturs

100 gramos gailenīšu ir tikai 19 kalorijas. Tas padara tās par lielisku produktu diētas ēdienkartē. Olbaltumvielas – 1,5 g, tauki – 1,1 g, ogļhidrāti – 1 g, šķiedrvielas – 7 g, ūdens – 88 g.

Gailenīšu ķīmiskais sastāvs ir saistīts ar klātbūtni:

• mikroelementu (selēns, dzelzs, varš);
• vitamīnu (B3, B5, B9, D);
• makroelementu (nātrijs, fosfors, kālijs, kalcijs, magnijs).

Gailenīšu derīgās un ārstnieciskās īpašības

1. Gailene slavena ar savu bagātīgo sastāvu: tie ir mikroelementi, vitamīni un minerālvielas. Jo īpaši tajā ir liels C vitamīna daudzums. Pie ieteicamās dienas normas 90 g, 100 gramos gailenīšu ir 34 mg. Askorbīnskābe ir pamats pilnvērtīgai imūnsistēmas darbībai. Tā aizsargā no vīrusu, sēnīšu un baktēriju infekcijām, ir svarīga audu šūnu atjaunošanai un augšanai, nepieciešama pilnvērtīgai dzelzs uzņemšanai.
2. Lapsenēs pietiekamā daudzumā ir arī A vitamīns – 142 mkg uz 100 gramiem (ja dienas norma ir 900 mkg). Apmēram tāds pats tā daudzums ir atrodams arī burkānos. A vitamīns pieder antioksidantu kategorijai, tas ir nepieciešams normālai vielmaiņas procesu norisei, ādas, matu un nagu veselībai. Tas ir neaizstājams redzes atjaunošanā, kā arī ir pierādīta tā efektivitāte cīņā ar daudziem vīrusiem un baktērijām. Retinols veicina dzimumhormonu ražošanu, pozitīvi ietekmē reproduktīvo sistēmu.
3. Vēl viens vitamīns, kas dominē lapsenēs, ir D. Ja dienas norma ir 10 mkg, tad 100 gramos šīs sēņu sugas ir 5,3 mkg. Bez D vitamīna nav iespējams iedomāties pilnvērtīgu cilvēka ikdienas uzturu. Tas tiek sintezēts saules gaismas ietekmē, bet organisms to var iegūt arī no pārtikas. Ergosterols ir atbildīgs par kalcija un fosfora vielmaiņas procesu norisi, tas ir galvenais komponents kaulu un zobu audu veidošanā. Tas ir atzīts par efektīvu līdzekli olnīcu un piena dziedzeru vēža profilaksē.
4. Arī hroma klātbūtne lapsenēs ir pierādīta. 100 gramos sēņu ir 24 mkg. Šis daudzums ir puse no dienas normas. Hromam ir milzīga nozīme veselībai. Tas ir atbildīgs par holesterīna izvadīšanu, ogļhidrātu un lipīdu vielmaiņu, paātrinātu audu atjaunošanos. Tā trūkuma gadījumā cilvēks izjūt trīci ekstremitātēs, ātri nogurst, cieš no matu izkrišanas un hroniska bezmiega.
5. Lapsenes, kas pievienotas ikdienas ēdienkartei, spēj kompensēt 18% no dienas kālija normas. Kopā ar nātriju tas ir atbildīgs par organisma ūdens līdzsvaru. Bez kālija nav iespējama normāla nervu impulsu pārnešana un muskuļu kontrakcija, tas netieši ietekmē smadzeņu kognitīvo funkciju, samazina alerģisko reakciju izpausmes.

Vai grūtnieces un barojošas mātes drīkst ēst gailenes

Sēnēs ir divreiz vairāk olbaltumvielu nekā lielākajā daļā dārzeņu un pat gaļas. Tās ir arī bagātas ar ogļhidrātiem, minerālvielām: visvairāk tajās ir joda, fosfora, cinka un kalcija.

Jods ir galvenais elements pilnvērtīgai vairogdziedzera darbībai, neaizstājams komponents sievietes reproduktīvās veselības atbalstam. Fosfora trūkums grūtnieces organismā var izraisīt strauju svara zudumu, hronisku nogurumu. Tas ir atbildīgs arī par sirds un asinsvadu sistēmas regulāciju, augļa augšanas aktivēšanu. Cinks samazina priekšlaicīgu dzemdību iespējamību. Kalcijs ir pamats mātes un bērna pilnvērtīgai veselībai. Tas ir nepieciešams visu bērna audu attīstībai, kaulu un zobu veidošanai.

Taču, neraugoties uz labumu, ko lapsenēu lietošana var sniegt organismam, grūtniecēm un barojošām mātēm labāk no tām atsakties. Lai gan lielākā mērā tas atiecas uz sēnēm, kas aug mežā. Tā sauktās «kultivētās» lapsenes (audzētas mākslīgos apstākļos) var pievienot pārtikai, bet tikai minimālā daudzumā, lietojot tās ne vairāk kā 1 reizi dažās nedēļās.

Svarīgi! Grūtniecēm nevajadzētu ēst marinētas un konservētas sēnes, jo tajās ir augsta sāls un garšvielu koncentrācija. Tas var veicināt tūskas rašanos.

Attiecībā uz gailenēm barojošo māmiņu uzturā — speciālistu viedokļi dalās. Daži uzskata, ka to labvēlīgās īpašības pārsniedz visus iespējamos riskus. Proti, gailenes palīdz:

• cīnīties ar pēcdzemdību depresiju, nogurumu;
• uzlabot muskuļu tonusu;
• stiprināt redzi.

Bet tas attiecas tikai uz gailenēm, kas audzētas siltumnīcās ar stingru augsnes kvalitātes kontroli.

Cita ārstu grupa kategoriski iebilst pret gailenēm jauno māmiņu uzturā. Tas ir tāpēc, ka ar mātes pienu potenciālie toksīni, kas uzkrājušies sēnes struktūrā, var tikt nodoti arī bērnam. Īpaši uzmanīgi jāizturas pret meža gailenēm.

No kāda vecuma bērniem drīkst dot gailenes

Viena no raksturīgajām īpašībām visām sēnēm, tostarp gailenēm, ir to spēja uzkrāt potenciāli bīstamus smago metālu sāļus. Tas ir saistīts ar sēnes struktūru, tāpēc to nevar novērst. Pēc sēņu lietošanas bērna organisms visas sastāvdaļas, kas atrodas to struktūrā, nonāk aknās. Pat pieauguša cilvēka aknām tas var būt spēcīgs trieciens, jo to detoksikācijas spējas nav neierobežotas. Sēņu lietošana var izraisīt neatgriezeniskas aknu problēmas mazulim.

Turklāt sēnes pieder pie grūti sagremojama proteīna kategorijas, un maza bērna gremošanas trakts vēl nav gatavs to sagremot. Vēl nav izveidojies pietiekams daudzums fermentu, kas veicina to sadalīšanu. Tāpēc bērniem gailenes drīkst dot ne agrāk kā 7 gadu vecumā. Ideālā gadījumā vecākiem vajadzētu nogaidīt ar gailenēm bērna uzturā līdz 10–12 gadu vecumam.

Gailenīšu ieguvums svara zaudēšanai

Gailenes ir ne tikai derīgo vielu krātuve, bet arī diētiskās ēdienkartes pamats. Tas ir mazkaloriju produkts, tāpēc tas veicinās strauju svara zudumu. 100 g svaigu sēņu ir tikai 19 kcal, sautētās – jau nedaudz vairāk – 38 kcal, vārītās – 24 kcal. Neatkarīgi no pagatavošanas veida gailenes joprojām ir lielisks pamats, pārejot uz veselīgu uzturu. To milzīga priekšrocība ir tā, ka, neraugoties uz minimālo kaloriju daudzumu, tajās dominē olbaltumvielas. Tas nodrošina sāta sajūtu, nepievienojot uzturam nevajadzīgus taukus un ogļhidrātus.

Īpašas gailenēm balstītas diētas nav, taču pastāv noteikti noteikumi to lietošanai, samazinot svaru:

1. Vislabāk gailenes sader ar nemizotiem rīsiem, cieto kviešu makaroniem un griķiem.
2. Obligāti jāpievieno sēnēm arī sautēti dārzeņi (saldie pipari, brokoļi, sparģeļi, pupiņu pākstis).
3. Optimālākais lietošanas veids – sautētā vai vārītā veidā.
4. Gailenes var pilnībā aizstāt gaļu, īpaši treknas cūkgaļu.

Šāds ēdienkarte nodrošina pilnvērtīgu, sabalansētu uzturu, tajā pašā laikā neveicinot svara pieaugumu. Ar šādu uzturu uztura speciālisti arī iesaka samazināt piena produktu daudzumu un pilnībā izslēgt rafinētā cukura lietošanu.

Žāvētu gailenīšu derīgās īpašības

Sēņu bagātīgi dzeltenā krāsa liecina par augstu karotīna koncentrāciju (tāpat kā burkānos). Kaltētos gailēnos ir saglabājušies arī B, A, PP grupas vitamīni, cinks, varš, visas astoņas neaizvietojamās aminoskābes. Tajos ir arī augsta vielu koncentrācija, kas veicina audu, jo īpaši gļotādu, atjaunošanos, kā arī imūnmodulatori, kas palielina organisma pretestību dažāda veida infekcijām.

Kā kaltēt

Gailēnus var kaltēt jebkurā veidā: atklātā saulē, mikroviļņu krāsnī vai cepeškrāsnī. Mūsdienās tirdzniecībā ir pieejami arī speciāli žāvētāji, kas ievērojami atvieglo šo procesu.

Kaltētas sēnes vislabāk uzglabāt slēgtās stikla burkās, auduma maisiņos vai metāla traukos. Ir ļoti svarīgi novērst mitruma iekļūšanas iespēju.

Ja uzglabāšanai izmanto stikla trauku, tad iepriekš tajā jāielej pavisam nedaudz spirta, jāaizdedzina un jānosedz ar vāku. Tas jādara, lai no trauka izvadītu visu skābekli, kas veicinātu paātrinātu produktu oksidēšanos. Vienkāršāk sakot, tas pasargās gailēnus no pelējuma parādīšanās.

Pārkaltētas sēnes nav obligāti jāizmet. Tās var sasmalcināt un pārvietot skārda burkā. Iegūtais pulveris lieliski noder pievienošanai salātiem, pirmajiem ēdieniem un mērcēm.

Gailenīšu izmantošana tautas medicīnā

Viena no unikālajām īpašībām šai sēņu sugai ir tā, ka tām ir paaugstināta aktivitāte pret jebkādiem helmintiem. Tas saistīts ar to, ka gailēni satur hinomannozi – vielu, kas padara šīs sēnes par lielisku plaša spektra dabisku prettārpu līdzekli. Taču tā ir diezgan jutīga substan, kas nepanes termisku apstrādi un pilnībā sadalās augstas temperatūras ietekmē (virs 40 grādiem pēc Celsija). Tāpēc cīņā ar parazītiem gailēnus ieteicams ēst kaltētus, pulvera veidā vai kā tinktūru uz degvīna. Hinomannoze pilnībā uzsūcas cilvēka organismā un nerada nekādus draudus veselībai. Tā iznīcina ne tikai pieaugušos īpatņus, bet arī kāpurus. Tas ir tās galvenais pārsvars salīdzinājumā ar vairumu vielu, kas iedarbojas tikai uz dzimumgataviem parazītiem.

Vēl viena sastāvdaļa, pateicoties kurai gailēni ir ļoti populāri naturopātu vidū, ir ergosterols. Tas labvēlīgi ietekmē aknu fermentu veidošanos, tādēļ regulāra gailēnu lietošana palīdzēs aknu attīrīšanā.

Gailēni arī palīdz cīņā ar jebkuras lokalizācijas iekaisumiem, piemīt imūnstimulējoša iedarbība. Daudzi ķīniešu ārsti iesaka lietot gailēnus pie pirmajām redzes problēmām. Tas saistīts ar augsto A vitamīna koncentrāciju to sastāvā.

Gailenīšu tinktūra

Vienu ēdamkaroti gailenes jāaplej ar 200 ml degvīna, jāatstāj ievilkties nedēļu. Katru dienu maisījums kārtīgi jāsamaisa. Pēc tam iegūto līdzekli nefiltrēt, bet pirms lietošanas to vienkārši labi jāsakrata.

Kā lietot:

1. Pretparazītu programmā: dažas tējkarotes pirms gulētiešanas trīs nedēļu garumā.
2. Aizkuņģa dziedzera un aknu slimību gadījumā (ciroze, aptaukošanās): vakarā pa vienai tējkarotei 4 mēnešu garumā.
3. Aknu tīrīšanai: viena ēdamkarote 2 nedēļu garumā.

Gailenes kosmetoloģijā

Kosmetoloģijas nolūkos sēnes izmantoja jau Romas impērijā. Uzlējumi uz gailenēm bija populāri cīņā pret dažādiem ādas izsitumiem un apsārtumiem. Āzijas valstīs gailenes arī tika īpaši cienītas. No tām gatavoja dabīgus šampūnus, maskas un krēmus, kas varēja palēnināt ar vecumu saistītas izmaiņas.

Bet vispopulārākās gailenes bija Krievzemē. Tās ietilpa milzīgā daudzumā ādas kopšanas līdzekļu. Ar sēņu sulu izvadīja kārpas, stiprināja matu saknes.

Mūsdienu uzņēmumi arī pievērš pelnītu uzmanību šai sēņu sugai. Gailenes ekstraktus var atrast lielā daudzumā roku un nagu ādas kopšanas losjonu, masku un toniku sastāvā. Pieprasījums pēc tām ir saistīts ar mikrosastāvdaļu klātbūtni, kas atbalsta optimālo mitruma rezervi epidermā, paātrina audu reģenerāciju un nomāc alerģisku reakciju izpausmes.

Kaitējums un kontrindikācijas

Ja gailenes lasa ekoloģiski tīrās vietās vai pērk mākslīgi audzētas sēnes, tad kaitējums no tām būs minimāls. Kā jau minēts iepriekš, galvenie draudi, ko tās rada cilvēka veselībai, ir saistīti ar tajās uzkrātajiem smagajiem metāliem. To pārmērīga koncentrācija noved pie onkoloģiskām slimībām, var izraisīt priekšlaicīgu novecošanos un agrīnu vecākiem cilvēkiem raksturīgu slimību izpausmi.

Kontrindikācijas gailenēm:

• bērnu vecums līdz 7 gadiem;
• grūtniecība (šo aspektu labāk apspriest ar ārstu, kas novēro sievieti);
• individuāla nepanesība;
• smagu kuņģa-zarnu trakta slimību klātbūtne.

Kā un cik ilgi uzglabāt gailenes

Tāpat kā jebkuras citas sēnes, gailenes slikti panes ilgstošu uzglabāšanu svaigā veidā. Tāpēc daudzas saimnieces meklē alternatīvus to sagatavošanas veidus. Visizplatītākās metodes ir žāvēšana vai konservēšana. Daudzi sāli sēnes ziemai, bet ar gailenēm var vienkārši zaudēt to reprezentatīvu izskatu.

Nav vēlams ilgstoši atstāt sēnes neapstrādātas. Uzreiz pēc savākšanas tās jātīra un jāievieto ledusskapī. Tur tās var uzglabāt ne ilgāk kā vienu dienu, pēc tam jāizvēlas optimālais pagatavošanas veids. Visvieglāk ir ievērot šādu shēmu: notīrīt sēnes, apliet ar ūdeni, izskalot un novārīt. Vārītā veidā tās paliks ēdamas 5 dienu garumā.

Ceptas gailenes ledusskapī var uzglabāt pat visu ziemu. Lai to izdarītu, rūpīgi jānotīra katra sēne un jānovāra. Tas palīdzēs nekavējoties noņemt rūgtumu. Pēc tam tās jācep saulespuķu eļļā, līdz tās ir pilnībā gatavas. Uzglabāšanai visvienkāršāk ir izmantot parastas stikla burkas. To tilpums ir atkarīgs no sēņu daudzuma. Pirms ieklāšanas burkas vēlams applaucēt ar verdošu ūdeni, lai tās būtu sterilas. Pēc tam ielieciet gailenes un pārlejiet ar eļļu tā, lai tās būtu pilnībā nosegtas. Aizvākojiet tās ar vākiem un ievietojiet ledusskapī.

Vai var sasaldēt?

Ja vēlaties saglabāt gaiļu unikālo nokrāsu, tad labāk tās sasaldēt. Atšķirībā no termiskās apstrādes, izmantojot šo pieeju, tajās tiks saglabāts viss aminoskābju, mikro- un makroelementu kopums.

Kāpēc gailenes pēc sasaldēšanas ir rūgtas?
Daudzi atzīmē, ka sēnēm pēc sasaldēšanas ir nepatīkama rūgta pēcgarša. Tas notiek gadījumos, ja tās ir lasītas egļu mežā vai vietās ar nepietiekamu augsnes mitrumu. Atbrīvoties no rūgtuma pēc atkausēšanas ir ļoti viegli.

Lai to izdarītu, 15 minūtes jāvāra sēnes, pēc tam jānolej ūdens, jāatdzesē gailenes, jāizliek traukos vai maisiņos un atkal jāievieto saldētavā. Pieredzējušās saimnieces iesaka izlikt gailenes nelielos traukos, no kuriem katrs jāaprēķina vienam ēdienam. Tas saistīts ar to, ka, atkārtoti sasaldējot, gailenes pilnībā zaudē visas derīgās īpašības.

Kā pagatavot gailenes: receptes

Kulinārijā šī sēņu suga ir ļoti plaši izmantota. Papildus bagātīgajam sastāvam gailenēm ir izteiktas garšas īpašības. Tas ļauj no ikdienišķa ēdiena pagatavot restorāna līmeņa maltīti.

Kā apcept

Ceptas sēnes ir vienkāršas un pieejamas pat iesācēju pavāram. Atšķirībā no cilvēku audzētajām šķirnēm, meža gailenēm ir dabiska sēņu garša. Un cepšana to tikai pastiprinās.

Viss, kas nepieciešams gaileņu cepšanai:

• pašas sēnes;
• 1 sīpols;
• dažas ķiploka daiviņas;
• puse ķekara diļļu un pētersīļu;
• sviests un augu eļļa.

Tehnoloģiskais process:

1. Tīriet, šķirojiet sēnes un mērcējiet tās ūdenī uz 15–20 minūtēm, noskalojiet zem tekoša ūdens.
2. Ja sēnes ir pārāk lielas, sagrieziet tās.
3. Katliņā ielejiet ūdeni, lieciet to uz uguns, ielieciet tajā gailenes un vāriet tās 20 minūtes pēc ūdens uzvārīšanās.
4. Sagrieziet sīpolus. Izmēru un griezuma veidu katra saimniece izvēlas pati, bet vislabāk tos sasmalciniet mazos kubiņos vai sagrieziet ceturtdaļās.
5. Cepiet sīpolus izkausētā sviestā līdz klasiskam zeltainam stāvoklim.
6. Sīpoliem pievienojiet sēnes, visu samaisiet un cepiet 15–20 minūtes; gatavību nosakiet pēc sēņu krāsas izmaiņām – tai jākļūst vēl piesātinātākai.
7. Izklājiet uz šķīvjiem un bagātīgi pārkaisiet ar zaļumiem.

Gailenīšu zupa

Gailenes tiek uzskatītas par labāko sēņu šķirni pirmajiem ēdieniem. Apskatīsim oriģinālu un vienlaikus viegli izpildāmu recepti ar to izmantošanu.

Lauku gailenēm zupa. Receptē norādīto sastāvdaļu daudzums ir paredzēts divām porcijām. Pagatavošanas laiks – 120 minūtes. Zupai jums būs nepieciešams:

• 300 g liellopu kaulu;
• 400 g svaigu gaileņu;
• 1 sīpols;
• 1 burkāns;
• 2 kartupeļi;
• 1 ķiploka daiviņa;
• sāls, pipari pēc garšas.

Kā pagatavot:

1. Pirmkārt, vārām buljonu. Visbagātīgākais buljons tiek no liellopu kauliem, bet, ja to nav, var izmantot arī cūkas kaulus. Kaulus noskalojam, liekam katlā un pārlejam ar aukstu ūdeni. Liekam uz lielas uguns un uzvāra. Pēc tam noteikti noņemam putas. Dažas saimnieces šo ūdeni pilnībā nolej un turpina vārīt zupu uz tīra ūdens. Katrs izvēlas visoptimālāko variantu pēc saviem ieskatiem.
2. Pēc tam vārām buljonu uz lēnas uguns. Ir ļoti svarīgi neļaut ūdenim stipri vārīties, jo pretējā gadījumā neizdosies iegūt bagātīgu garšu. Kauli jāvāra stundu. Gatavības pakāpi ir ļoti viegli noteikt – gaļai viegli jāatdalās no kaula. Kaulus izņemam, gaļu sagriežam vai sadalām šķiedrās un liekam atpakaļ katlā.
3. Kamēr vārās buljons, sagatavojam gailenes. Pirms tam tās vēlams labi notīrīt un atlasīt. Uz sēnes virsmas nedrīkst būt nekādu defektu. Svarīgi tās rūpīgi izskalot no smiltīm un sīkiem gružiem. Piemērotās sēnes liekam bļodā, aplejam ar verdošu ūdeni un atstājam uz 15 minūtēm. Pēc tam tās vēlreiz noskalojam ar tekošu ūdeni.
4. Notīrām dārzeņus un smalki sagriežam. Kartupeļus nevajadzētu pārāk smalki sagriezt. Smalki sagrieztus sīpolus un burkānus apcepam saulespuķu eļļā. Lai zupu padarītu veselīgāku un diētiskāku, visus dārzeņus tūlīt pēc tīrīšanas liekam buljonā. To vajag vārīt uz lēnas uguns, sistemātiski maisot, līdz kartupeļi ir pilnīgi gatavi.
5. Pēdējos katlā liekam sēnes. Tās griezt vai nē – atkarīgs no personīgajām vēlmēm un gailenšu lieluma. Tās vārām vēl 10–15 minūtes. Ņemiet vērā, ka sāli un piparus jāpievieno pašās beigās. Tas saistīts ar gailenēm raksturīgo garšu.

Šī ir lieliska vasaras zupa, ar kuru var lieliski paēst. Tās sabalansētais sastāvs nodrošinās pilnvērtīgu olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku uzņemšanu.

Kā marinēt gailenes ziemai

Šī ir viena no pieejamākajām gailenēšu marinēšanas receptēm. Jums būs nepieciešams:

• 1,5–2 kg gaileņu;
• 8–10 ķiploku daiviņas;
• 15–18 melno piparu graudi (pēc garšas);
• 3 ēd.k. sāls;
• pa vienam diļļu čemuram katrai burkai;
• dažas upeņu lapas.

Kā pagatavot:

1. Pirmkārt, noskalojam gailenes zem tekoša ūdens. Pārliekam caurdurī un ļaujam ūdenim pilnībā notecēt.
2. Iepriekš sterilizējam burkas un katrā no tām ieliekam pāris jāņogu lapas (tām jābūt sausām, veselām, bez bojājumiem).
3. Sēnes kārtojam burkās slāņos, katru no tiem pārkaisot ar sāli, piparu graudiņiem un sagrieztu ķiploku. Pēdējo ieliekam dilles un noteikti uzliekam nelielu atsvaru. Tas nepieciešams, lai gailenes sāktu izdalīt sulu.
4. Uz 24 stundām ievietojam mūsu burkas ledusskapī. Pēc tam no katras burkas izņemam svaru un aizveram tās ar parastiem atkārtoti lietojamiem vākiem. Ja ir iespēja sēnes novietot pagrabā, tas tikai uzlabos to garšu un paātrinās fermentāciju.

Cik ilgi vārīt gailenes pirms cepšanas

Gailenes jāvāra vismaz 20 minūtes:

1. Ieliekam tās aukstā ūdenī un liekam uz lielas uguns.
2. Pēc uzvārīšanās noņemam izveidojušās putas.
3. Samazinām uguni līdz minimumam un turpinām vārīt sēnes vēl 15–20 minūtes.
4. Kad gailenes ir izvārījušās, pārliekam tās uz sieta vai caurdura un atstājam uz dažām minūtēm notecēt.
5. Smalki sagriežam atdzisušās sēnes (tas ļaus saglabāt ne tikai to garšu, bet arī visas derīgās vielas, kas tajās ir).

Vai drīkst ēst neapstrādātas gailenes

Šis jautājums ir saistīts ar to, ka augstas temperatūras ietekmē lielākā daļa derīgo vielu sēnēs tiek iznīcinātas. Tāpēc tautas medicīnā daudzi lieto gailenes neapstrādātas. Visbiežāk tās iepriekš sasaldē vai marinē.

Interesanti fakti par gailenēm

1. Renesanses laikā Francijā gailenes bija tikpat liels gardums kā trifeles mūsdienu cilvēkam. Tās bija īsts jebkura aristokrātu ēdienkartes akcents. Savukārt Skandināvijas valstīs šī sēne tika uzskatīta par afrodiziaku, kas pastiprina vīrieša dzimumtieksmi. Tāpēc gailenes varēja redzēt starp kāzu mielasta pamatēdieniem.
2. Postpadomju telpā ir pieņemts uzskatīt, ka gailenes aug tikai vidējā joslā, taču tas ir maldīgs uzskats. Šī unikālā sēņu šķirne ir plaši izplatīta Dienvidamerikas un pat Āfrikas valstīs. Par visbagātāko ar gailenēm tiek uzskatīta Latvija. Šeit pirmās sēnes var atrast pavasara beigās, bet pēdējās – pēc pirmajām salnām. Ja ziema ir silta, tad sēņotāji var savākt vairākus kilogramus pat decembra vidū.
3. Lielākās pēc izmēra gailenes tika reģistrētas Kalifornijā. Vienas sēnes svars sasniedza 500 gramus.

Gaileņu fotogrāfijas