Rindene: derīgās īpašības un pagatavošanas receptes

No sēņu nosaukuma nav grūti uzminēt, ka tās aug rindās. Atsevišķi eksemplāri sastopami, taču tas ir izņēmums. Visbiežāk tās tomēr atrodas grupās – gan ne pārāk lielās, gan tādās, ka nepieredzējis sēņotājs, kurš tās sastop pirmo reizi, var pat nobīties, tik nereāla šķiet aina. Var redzēt ne tikai rindas, bet veselas apmetnes – tajās sēnes atrodas nevis vienā rindā, bet vairākās. Turklāt šīs sēņu grupas brīvi izplešas pa diezgan lielu teritoriju, veidojot veselus riņķus, kurus tautā sauc par 'raganu apļiem'.

Kā izskatās un kur aug rindene

Šobrīd rindene dzimtā, kuras tipisks pārstāvis ir rindene, ir vairāk nekā 2,5 tūkstoši sugu. Starp tām ir ēdamās, nosacīti ēdamās un indīgās.

Rindene ir plātņu sēne. Jaunām cepurītēm ir puslodes forma, tiklīdz tās izaug, tās iztaisnojas un kļūst plakanas, diametrā vidēji līdz 10 cm. Cepurītes virsma var būt gan sausa šķiedraina, gan samtaini zvīņaina, arī gļotaina. Sēņu toņi ir visdažādākie: no gaiši pelēkiem līdz tumši brūniem, no dzelteniem un zaļiem līdz gandrīz tīri sarkaniem. Sēnei augot, tās krāsa arī spēj mainīties.

Zem cepurītes rindenei ir plātnes, kas arī var būt dažāda izskata un izvietojuma: gan biežas, bet plānas, gan retas, bet gaļīgas. Plātnes parasti ir tādā pašā krāsā kā cepurīte. Sēnes kātiņš ir stiprs, blīvs, atrodas tieši cepurītes vidū, var būt klāts ar zvīņām vai gluds. Sastopamas rindene ar miniatūriem 'svārciņiem' tieši zem cepurītes.

Rindeņu daudzveidība ir tik liela, ka daudzās klimatiskajās zonās aug savas, konkrētajai zonai raksturīgās sugas. Krievijā tās var atrast visur, īpaši bagāti ar tām ir valsts dienvidu reģioni. Tās aug arī Japānā, Ķīnā, Ziemeļāfrikā, Centrāleiropā, Skandināvijas valstīs, Ziemeļamerikā. Tās dod priekšroku mērenam klimatam un smilšainām vai kaļķainām augsnēm.

Kārpaino rindeni visbiežāk par kaimiņiem ir skujkoki – priede vai egle, nedaudz retāk šīs sēnes apmetas jauktu mežu teritorijās, bet tīri lapkoku platības daudz retāk kļūst par to mājvietu. Tās neslēpjas biezoknī, diezgan ierastas tām ir vietas gar takām un meža laucēs.

Sugas

Mūsdienās ir aprakstītas vairāk nekā 2,5 tūkstoši rindeņu paveidu. To vidū ir pilnīgi ēdamas un nosacīti ēdamas, bet netrūkst arī indīgo. Tikai aptuveni 80 rindeņu veidi nav retums, pārējie sastopami atsevišķi un maz kam zināmi. Pie ēdamajiem pieder pelēkā, papeļu (jeb apakšpapele), maija, milzu, dzeltenbrūnā, zemes, zvīņainā, masīvā, violetkājīte, dzeltenā rindene, milzene, drūzmainā, dzeltenīgi sarkanā, macutake.

Savu nosaukumu sēņotāju vidū rindene nereti iegūst pēc krāsas. Tā violetkājīte par cepurītes violeto krāsu tiek saukta par violeti pelēko. Pelēkajai rindenei cepurīte ir bāla pelēka (dažreiz ar violetu nokrāsu), tā ieguvusi tautas nosaukumu “pelēkā” – tāpat kā zaļā, kuru iesaukuši par “zaļgano” vai “zaļo”. Tieši pelēkā, zaļā un violetkājīte ir visvairāk izplatītas bijušās PSRS teritorijā.

Kā atšķirt ēdamo rindeni no neēdamās

Atšķirt ēdamo rindeni no indīgās iesācējam sēņotājam nav viegli, taču iespējams.

1. Pirmais – cepurītes. Ēdamajām tās ir sfēriskas vai “jumtiņa” formā, bet indīgajām – vai nu pilnīgi plakanas, vai ar izteiktu pauguriņu pašā vidū. Turklāt indīgajām cepurītes izskatās ideālas – skaistas, bez nevienas vainas, tās nebojā pat kukaiņi vai gliemeži.
2. Otrais – plāksnītes cepurītes apakšpusē. Indīgajām tās ir tievas, trauslas, bieži caurspīdīgas, pelēkā krāsā. Ēdamajām – gaļīgākas, resnākas, to tonis ir tāds pats kā cepurītes pamatkrāsa.
3. Trešais – kātiņi. Labajām sēnēm tie ir stingri, gaļīgi, elastīgi, bet indīgajām – tievāki.
4. Ceturtais – smarža. Ne visiem patīk, kā smaržo ēdamās rindene, bet to smarža nav ļoti spēcīga, klusināta. Indīgās savukārt izceļas ar tik nepatīkamu asu smaku, ka, iesmaržojušies, cilvēki pat saviebjas un novēršas.

Sastāvs un kaloriju saturs

Rindeņu sēnēm ir minimāls kaloriju daudzums – 22 kcal uz 100 g produkta. Tajā pašā laikā ķīmiskais sastāvs ir sarežģīts un bagātīgs. Lielāko daļu tilpuma – apmēram 90%, tāpat kā lielākajai daļai sēņu, veido ūdens. Ogļhidrātu – 3,26%, olbaltumvielu – 3,9%. Atlikušie 2% ir šķiedrvielas.

Ļoti daudzas cilvēkam nepieciešamas minerālvielas un vitamīni ir rindeņu sastāvdaļas. Īpaši daudz olbaltumvielu, B grupas vitamīnu, kālija, vara, mangāna un cinka. Turklāt ir 18 veidu aminoskābes, glikoze, flavonoīdi, vitamīni A, C, K, PP, D2 un D7, betains. No minerālvielām ir arī magnijs, nātrijs, fosfors, kalcijs, dzelzs un selēns, kā arī dabiskās antibiotikas klitocīns un fomecīns.

Rindenes derīgās īpašības

Bagāts nepieciešamo vielu komplekts atstāj vislabvēlīgāko ietekmi uz cilvēka organismu, noskaņo pareizā režīmā visu sistēmu darbu, stimulē vielmaiņas procesus. Pateicoties zemajam kaloriju saturam, rindas sēnes lieliski piemērotas diētiskajam uzturam, tostarp arī veģetāriešiem.

Sievietēm

Bez tādiem rindas sēņu komponentiem kā fosfors un kālijs, nav iespējams iegūt stiprus un izturīgus nagus. B grupas vitamīni, kas lielā daudzumā ir rindas sēnēs, atbild par zobu, ādas un matu veselību un skaistumu. Tāpēc sievietēm, kas rūpīgi aplūko sevi spogulī, rindas sēnes būs labs palīgs pašaprūpē. Viņām palīgā – uz sauso rindas sēņu pulvera bāzes radīts sejas losjons, ko kosmetoloģijā lieto pret pūtītēm un pārmērīgu taukainību. Bet rindas sēnēs esošā nikotīnskābe novērš varikozu vēnu paplašināšanos, jo tā ir līdzeklis, kas stiprina asinsvadu sieniņas.

Vīriešiem

Viens no rindas sēņu komponentiem ir cinks. Tas ne tikai apveltī sēnes ar spēju regulēt endokrīnās un elpošanas sistēmas darbu un uzlabot asinsrades procesus, bet arī piedalās vairāku enzīmu sintēzē. Jo īpaši, tas spēj veicināt testosterona – hormona, kas būtībā ietekmē vīrieša veidošanos – ražošanu. Jo testosterona līmenis lielā mērā ietekmē ne tikai to, kāds būs vīrieša ķermenis – spēcīgs un muskuļots vai ļengans un nokarens –, bet arī seksuālās uzvedības aktivitāti, jo bez šī hormona nav iespējama spermatozoīdu veidošanās. Tāpēc potences palielināšanai vīriešiem nevajadzētu ignorēt rindas sēnes. Bet tajā esošais selēns var būt labs profilaktisks līdzeklis pret prostatas vēzi.

Grūtniecības laikā

Lielākā daļa ginekologu uzskata, ka grūtniecības laikā labāk neriskēt un atteikties no sēņu lietošanas kopumā, un jo īpaši no rindas sēnēm, neskatoties uz to uzturvērtību un daudzajiem derīgajiem komponentiem.

Bet tā kā mazuļa gaidīšanas periodā topošajām māmiņām bieži rodas tiešām nepārvarama vēlme apēst kaut ko tādu, šis kaut kas var būt rindas sēnes. Šādā gadījumā labāk piekāpties asajai vēlmei, nekā nervozēt un mocīties.

Bet sēņu pagatavošanai jāpievērš īpaša uzmanība. Pirmkārt, pēc rūpīgas tīrīšanas rindas sēnes jānomazgā, vismaz stundu jāmērcē aukstā ūdenī un atkal jānoskalo. Pēc tam jāuzvāra, kad ūdens uzvārās, jāvāra 5–10 minūtes un šis novārījums jāizlej. Sēnes vēlreiz jānoskalo, atkal jāaplej ar ūdeni un atkal jāvāra – bet jau apmēram pusstundu. Un tikai pēc šādas sagatavošanas var cept rindas sēnes, pagatavot no tām zupu vai sautēt ar kartupeļiem.

Par sālītām vai marinētām rindas sēnēm labāk aizmirst, jo asi un sāļi ēdieni grūtniecības laikā principā nav ieteicami, ņemot vērā asinsspiediena paaugstināšanās, tūsku un nieru komplikāciju risku. Un, ja topošā māmiņa tomēr ir nolēmusi atļauties porciju sautētu rindas sēņu, labāk tās apēst dienas laikā, nevis naktī.

Zīdīšanas periodā

Sievietes, kas baro bērnu ar krūti, jāsaprot, ka rindenes, tāpat kā citi meža sēnes, ir ļoti bīstamas ar savu toksicitāti, jo tās no augsnes izvelk smago metālu sāļus. Pēc gardas sēņu zupas apēšanas māte caur pienu nodos bīstamās vielas mazulim. Tā ir smaga pārbaudījums viņa vēl vājai gremošanas sistēmai, it īpaši pirmajos dzīves mēnešos. Zarnu kolikas ir vismazākā nepatikšana, kas apdraud zīdaini. Iespējama arī alerģija un spēcīga intoksikācija – it īpaši, ja sēnes ir iegādātas tirgū un to augšanas vieta nav zināma.

Mātei, kas baro bērnu ar krūti, ir jāuzgaida un jācenšas nelikt mutē garšīgu sēnīti, kamēr bērns nav sasniedzis vismaz pusgadu, bet ideālā gadījumā – ne agrāk kā 10–12 mēnešus. Tomēr jāievēro rūpīgi rindenu pagatavošanas noteikumi un produkts jāievieš ēdienkartē pakāpeniski: pirmajā reizē jānogaršo tikai pieci-seši gabaliņi un jānovēro, kā mazuļa organisms uz tiem reaģē. Ja novērojami gremošanas traucējumi – šķidri izkārnījumi, meteorisms, nekavējoties jāparāda bērns ārstam. Ja mazuļa vēderiņš reaģē normāli – reizumis var atļauties palutināties ar rindenēm, bet ne biežāk kā reizi divās nedēļās.

Bērniem

Pediatri vienbalsīgi protestē pret to, lai bērni jasliņu un pirmsskolas vecumā ēstu meža sēnes. Rindenes var dot nogaršot ne agrāk kā 7 gadu vecumā, turklāt daudzi piesardzīgi ārsti apgalvo, ka nav vērts cienāt viņus ar šīm meža veltēm līdz 10 gadu vecumam — it īpaši, ja bērnam ir kādas veselības problēmas. Tāpēc, ka hitīns, kas atrodas rindenēs, tāpat kā visās sēnēs, pat pieaugušo organisms neuzsūc, bet bērnu organismam tas ir bīstams un var izraisīt toksisku iedarbību.

Kad bērns paaugsies un kļūs stiprāks, var pamazām, nelielās porcijās, dot viņam nogaršot rindenes. Turklāt ārsti iesaka bērniem pagatavot tikai cepurītes.

Sālītas un marinētas sēnes bērnam ir aizliegtas. Nav vajadzības pārslogot augošo, vēl ne pilnībā izveidoto organismu ar sāli un etiķi.

Svara samazināšanai

Tiem, kas cieš no liekā svara un vēlas zaudēt svaru, rindenes ir ideāls produkts. Pateicoties zemajam kaloriju saturam, tās tiek iekļautas svara samazināšanas programmās. Bet jāpatur prātā, ka šīm sēnēm ir zems kaloriju saturs tikai vārītā veidā. Cepšanas procesā tās uzsūc visus taukus labāk nekā sūklis, tā rezultātā gatavā ēdiena kaloritāte daudzkārt palielinās.

Ja rindenes tiek pareizi pagatavotas un kombinētas ar pareiziem produktiem, sēnes var ieņemt goda vietu uz galda. Tās ir ļoti barojošas, lieliski un uz ilgu laiku remdē izsalkumu, pateicoties cinka klātbūtnei, samazina vēlmi apēst kaut ko saldu.

Tiem, kas dzīvo pēc principa «Ēd un zaudē svaru», rindeni vislabāk necept, bet sautēt vai vārīt no tās zupas. Kā pareizus, harmoniskus partnerus jāizvēlas griķi, makaroni no cietajiem kviešu veidiem, dārzeņi (bet ne kartupeļi), rīsi. Svara zaudētājiem ir lietderīgi arī garšot rindenu ēdienus ar melnajiem pipariem, krustnagliņām, lauru lapu, koriandru.

Pielietojums medicīnā

Pateicoties milzīgajam minerālvielu, vitamīnu un aminoskābju daudzumam, medicīnā izmantoto rindu sēņu derīgo īpašību saraksts ir plašs. Tā rindu sēņu sastāvdaļas ir iekļautas pretdiabēta preparātos, kļūst par atvasinātu vielu antibiotiku ražošanā, jo īpaši cīņā pret tuberkulozes nūjiņu. Violetā rindu sēne tiek izmantota kā izejviela zāļu ražošanā, ko lieto aknu, izvadorgānu un dzimumorgānu slimībām, reimatismam. Sēņu micēlijs ir izejviela ekstrakta pagatavošanai, ko izmanto kā palīglīdzekli krūts vēža, dzemdes kakla un sarkomas ārstēšanā.

Fermenti piedalās gremošanas sistēmas, smadzeņu darbības normalizēšanā, paaugstina izturību pret hronisku nogurumu, infekcijas slimībām, stiprina asinsvadu sieniņas. B, PP, C, A grupas vitamīni ir neaizstājami pie garīga pārslodzes.

Nieru un aknu slimību ārstēšanu atvieglo rindu sēņu ekstrakti. Tie piedalās aknu šūnu atjaunošanās procesā, attīra organismu, stimulējot atkritumvielu izvadīšanas procesus un brīvo radikāļu neitralizāciju.

Lai samazinātu holesterīnu, ārsti iesaka rindu sēņu pulverus vai karstos ekstraktus, izraksta šo sēni pret hipertensiju, cukura diabētu, nervu sistēmas nelīdzsvarotību. Un tautas medicīna aktīvi izmanto rindu sēnes losjonu un ziežu pagatavošanai, lai ārstētu ādas slimības.

Kaitējums un kontrindikācijas

Veselam pieaugušam cilvēkam rindu sēnes nerada nekādu kaitējumu, ja vien sēnes nav vecas un sēņotājs tās nav sajaucis ar indīgajām vai nav vācis pie ceļa vai pilsētā, kur tās no augsnes un gaisa uzsūc bīstamas un toksiskas vielas, ko pietiekami daudz piegādā automobiļu izplūdes gāzes.

Indīgās sēnes ir tik mānīgas, ka vairāki speciālisti uzskata tās par bīstamākām nekā mušmires: tās neizbēgami izraisa šausmīgu organisma intoksikāciju. Rezultātā cilvēks ātri nobālas, strauji zaudē spēku, sāk stipri sisties sirds, sāp un reibst galva, viļņveidīgi uzmācas slikta dūša, vemšana, zarnu traucējumi.

Bet pat parastas ēdamas rindu sēnes spēj sagādāt nepatikšanas, ja tās apēd pārmērīgi, līdz pārēšanās. Garantēts smagums kuņģī un pat sāpes, reizēm ļoti asas, meteorisms.

Bet tiem, kas cieš no gremošanas sistēmas slimībām, vajadzētu simtreiz padomāt, pirms ķerties pie rindu sēnēm. Ja cilvēkam ir gastrīts, žultspūšļa iekaisums vai disfunkcija, pankreatīts utt., viņš var ēst rindu sēnes ierobežotā daudzumā.

Kad vākt un kā uzglabāt rindeni

Rindu sēnes ir rudens sēnes, kas sēņotājus priecē kā pēdējās sezonā. Tās sāk parādīties augusta beigās (ja vasara nav karsta) un turpina augt septembrī, oktobrī un pat novembrī, kamēr laikapstākļi atļauj – līdz pat salnām. Īpaši kaislīgi sēņošanas cienītāji pat pēc pirmajām salnām nes mājās sēnes – tik sasalušas, ka ar tām var klauvēt vienu pret otru. Tomēr vislabvēlīgākais laiks tām ir oktobris, kad diennakts gaisa temperatūra pazeminās zem +15 grādiem. Dažos reģionos, piemēram, Krimā, rindu sēnes var vākt visu gadu, bet visstiprākās tomēr ir rudens.

Svaigi lasītas rindu sēnes ledusskapī nebojājas 2–3 dienas. Lai tās saglabātu ilgāk un uzkrātu krājumus, sēnes var sasaldēt, sālīt, marinēt vai kaltēt. Saldētas vai sālītas tās saglabā garšas īpašības pusgadu, marinētas vai kaltētas – gadu.

Vai var sasaldēt?

Uz jautājumu «Vai var sasaldēt rindu sēnes?» atbilde ir viennozīmīga – jā! Tās no tā nezaudēs savas derīgās īpašības un kvalitāti. Vienīgais nosacījums: sēnēm jābūt jaunām, stiprām un veselīgām.

Lai sasaldētu rindu sēnes krājumiem, rūpīgi jānotīra cepurītes no pielipušajām lapām, skujiņām un citiem meža gružiem, un kātiņi jānogriež uz pusi. Aplejiet sēnes ar aukstu ūdeni un ļaujiet nostāvēties vismaz stundu, lai atdalītos pārējie netīrumi. Noskalojiet, izlieciet plašā katlā ar verdošu sālītu ūdeni. Vāriet pusstundu no vārīšanās brīža, pēc tam noteciniet ūdeni, nokāšot caur caurduri. Kad liekais ūdens notecējis, varat izkārtot sēnes traukos vai polietilēna maisiņos un ievietot saldētavā.

Kad pienāks laiks vārīt zupu vai pagatavot kādu citu ēdienu, vajag tikai izlikt sēnes katlā vai pannā.

Vai var žāvēt

Par rindu sēņu kaltēšanu pastāv divi viedokļi. Daži sēņotāji apgalvo, ka tās var kaltēt, citi ar putām uz lūpām pierāda, ka kaltētās rindu sēnēs nav ko ēst. Abiem ir taisnība. Viss atkarīgs no sēnes sugas.

Piemēram, lilākājainā rindu sēne ir pilnībā piemērota kaltēšanai. Bet tādas sugas kā papeļu, pelēkā (jeb pelēkā rindu sēne) un zaļā (jeb zaļā rindu sēne) kaltēšanai nav īpaši piemērotas – tās kļūst pārāk sausas un cietas. Iespējams, gudrā daba ir spriedusi tā: tā kā lilākājainā aug galvenokārt bezmežu stepēs, kur nav lielas daudzveidības, lai šo vietu iedzīvotājiem ir iespēja ne tikai sālīt, marinēt un sasaldēt, bet arī kaltēt. Bet tiem, kas dzīvo mežainos reģionos, vienmēr atradīsies daudz citu sēņu, ko kaltēt ziemai.

Pirms kaltēšanas rindu sēnes nemazgā, vienkārši rūpīgi notīra visus pielipušos netīrumus: smiltis, zemi, skujiņas, sūnu daļiņas. Šim nolūkam var izmantot zobu birsti. Pēc tam tikpat rūpīgi noslauka ar porolona sūkli, viegli samitrinātu augu eļļā, un noslēgumā – ar mitru drāniņu.

Rindu sēnes var kaltēt gan speciālā elektriskā žāvētājā, gan cepeškrāsnī – galvenais, procesa laikā tās durvis nedrīkst pilnībā aizvērt. Lai sēnes neizžūtu un nekļūtu pārlieku trauslas, kaltēšanas beigās tās periodiski jāaptausta un no cepeškrāsns jāizņem tās, kas jau gatavas. Pareizi izkaltētas sēnes ar nelielu piepūli var saliekt, bet ar lielāku – salauzt.

Kā tīrīt rindeni

Rindu sēnes tīrīt nav grūti. Vispirms jānoņem pielipušās skujas, lapas, jānoslauka pielipušās smiltis vai zeme. Ja starp cepurītes lapiņām iekļuvuši netīrumi, gliemezis vai kukainis, tas viss jāiztīra. Pēc tam kātiņu nogriež uz pusi, nogriež aptumšojušās, sapuvušās vai meža iemītnieku apēstās cepurītes daļas.

Pēc tam var noņemt mizīņu no cepurītes. Šis process nav ātrs, tā nenoņemas tik viegli kā, piemēram, sviestbekām. Pastāv uzskats, ka tā rindu sēnes kļūst mazāk rūgtas. Bet, ja pēc netīrumu notīrīšanas sēnes 1–2 dienas iemērc aukstā sālsūdenī, laiku pa laikam to mainot, tad rūgtums pāries pats, un rūpīgā mizas noņemšana nav nepieciešama.

Pēc mērcēšanas rindu sēnes noskalo tekošā ūdenī.

Kā pagatavot rindeni

Rindu sēne ir universāla sēne. To var vārīt, cept, sautēt, sālīt, marinēt. Taču neatkarīgi no tā, kāds ēdiens galu galā tiks pagatavots, rindu sēnes obligāti jānovāra! Tas ir nepieciešamais pirmais kulinārijas apstrādes posms. Novārītas rindu sēnes iegūst skaistu gaiši pelēku krāsu. Pēc tam tās var pievienot zupām, cept ar kartupeļiem, sautēt ar gaļu, rīsiem, putraimiem, dārzeņiem, gatavot salātus: ar rindu sēnēm lieliski sader olas, saldie pipari, ķiploki, sīpoli (gan neapstrādāti, gan cepti), majonēze.

Kā vārīt

Lai novārītu rindu sēnes, lielā katlā ar aukstu ūdeni uz plīts jāuzvāra, jāieber sēnes un jāvāra uz nelielas uguns. Pēc apmēram 5–10 minūtēm ūdeni nokāš, bet sēnes novāra otrreiz – jaunā ūdenī, pievienojot sāli. Proporcija: uz 1 kg svaigu sēņu ņem 1 l ūdeni un 1 ēdamkaroti sāls. Pēc 10–15 minūtēm pēc vārīšanās sākuma pievieno garšvielas: smaržīgos melnos piparus, lauru lapu, krustnagliņas.

Ar caurduri nokāš ūdeni no sēnēm un izmanto tās turpmākai pagatavošanai.

Kā cept

Vidēja lieluma sīpolu sagriež ceturtdaļriņķos. Apcep uz pannas ar saulespuķu eļļu, pievieno rindu sēnes un turpina cept apmēram 10–15 minūtes, ik pēc pāris minūtēm apmaisot. Uzturēt vidēju uguni. Sēnes sālīt gandrīz cepšanas beigās – tas ir vispārīgs likums, piparot. Ja vēlas – pievieno pāris karotes saldā krējuma. Nedaudz patur uz uguns – un sēnes gatavas! Tās var ēst ar piedevu (dārzeņiem vai putraimiem) vai pievienot tām ceptus kartupeļus, paturēt pannu uz uguns vēl minūti–otru, lai produkti piesātinātos viens ar otra aromātiem un sulām, un aicināt mājiniekus pie galda!

Var apcept rindene uz pannas augu eļļā, pievienojot javā sasmalcinātus valriekstus. Šajā gadījumā pagatavošanas laiks būs nedaudz ilgāks – aptuveni 25 minūtes. Šādas sēnes var atdzesēt, pārlikt puslitra burkās un ievietot ledusskapī. Pasniegt aukstas, ar kartupeļiem.

Kā marinēt

Rindeņu marinēšanas recepšu ir ļoti daudz. Katrai mājsaimniecei ir savs pārbaudīts paņēmiens, kas mantots no vecmāmiņas, mammas, tantes. Ir pavisam vienkāršas vai klasiskas receptes, kurās marinādes galvenās sastāvdaļas papildus ūdenim ir sāls, cukurs, etiķis un garšvielas, un arī īpašas receptes.

Vienkāršā vai klasiskā veidā marinē visizplatītākās rindene – pelēkās rindene, zaļās rindene un papeļu rindene. Savukārt muskatrieksta pievienošana marinādei lieliski izcels violeto rindeņu garšu. Galvenais – neaizmirst, ka rindeņu marinēšana ir atļauta tikai pēc iepriekšējas novārīšanas!

Tātad, kuru marinādi sauc par visvienkāršāko? Uz 1 litru ūdens ņem 2 ēdamkarotes sāls, 1 ēdamkaroti cukura, 3 ēdamkarotes 9% etiķa, 3 lauru lapas, 6–7 krustnagliņas, 3–5 melno piparu graudus. Tā ir norma 1 kg rindeņu. Ūdeni ar sāli un cukuru sajauc katlā, uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai, ieber sagatavotās sēnes, novāra apmēram 10 minūtes, pievieno garšvielas, ar kurām turpina vārīt vēl 15 minūtes, un tad pienāk etiķa kārta. Ar etiķi marinādei jāvārās vēl apmēram 10–15 minūtes. Pēc tam sēnes izliek karstās, sterilizētās burkās, aizvāko ar vākiem, apgriež burkas ar dibenu uz augšu, ietin segā, zem kuras konservi arī atdziest.

Marinādē, kas pagatavota pēc klasiskās receptes, papildus jau nosauktajām garšvielām pievieno vēl ķiplokus un dilles (ziedkopas).

Kad pagrabā stāv rindeņu burciņas, kas marinētas ar muskatriekstu, saimnieki nebūs pārsteigti negaidītu viesu pēkšņā vizītē: vienmēr būs, ar ko tos pacienāt un pārsteigt. Lai pagatavotu šādu neparastu marinādi, uz 2 kg sēņu būs nepieciešams 1 litrs ūdens, 3–5 g maltu muskatrieksta, 40 g rupjas akmens sāls, tikpat daudz cukura, 5 ķiploku daiviņas, 5–7 melno piparu graudi, 3–5 lauru lapas, 70 ml etiķskābes.

Novārītās sēnes ielieciet ūdenī, kur jau ir iebērta sāls un cukurs. Liek uz uguns un uzvāra, pēc tam vāra 15 minūtes. Pievienojiet pārējās sastāvdaļas, izņemot ķiplokus, samaisiet un uz lēnas uguns vāriet vēl aptuveni 15 minūtes. Ķiplokus, sagrieztus ļoti plānās šķēlītēs, ielieciet karsto sterilizēto burku dibenā.

Sēnes ar marinādi izlejiet burkās, kuras pēc tam aizvākojiet, apgrieziet ar dibenu uz augšu, ietiniet segā un atstājiet, līdz pilnībā atdziest, proti, apmēram uz diennakti.

Kā sālīt

Rindenes var sālīt gan aukstajā, gan karstajā veidā.

Aukstā kodināšana
Lai rindu sēnes kraukšķētu kā kornišoni, jāpieliek pūles, jāvelta laiks un jāuzkrāj pacietība, lai sagaidītu, kad tās būs gatavas. Uz 2 kg rindu sēņu ņem 6 ķiploka daiviņas, tikpat daudz mārrutku lapu, 20–25 melno piparu graudus, diļļu ziedkopas, 100 g rupjās sāls.

Sterilizētu trīs vai piecu litru burku dibenā liek mārrutku lapas, tad novārītās rindu sēnes, kārtām pārkaisot tās ar sāli un pārlaižot ķiploku, kuru iepriekš sagriež šķēlītēs. Pašā pēdējā kārta – diļļu ziedkopas. Aizver ar plastmasas vai stikla vākiem un novieto ledusskapī vai pagrabā uz pusotru mēnesi. Pirms šī laika tās ēst nav ieteicams – sēnes vēl nepaspēj oksidēties. Bet pēc tam tā ir lieliska uzkoda, kas saglabā savas garšas īpašības gada garumā.

Karstā kodināšana
Rindu sēnes, kas aplietas ar karstu sālījumu, ir gatavas lietošanai daudz ātrāk – jau pēc nedēļas. Uz 2 kg sēņu ņem 3 l akas ūdens, 150 g rupjās sāls, 6 lauru lapas, 10 gab. smaržīgos piparus un tikpat daudz krustnagliņu ziedkopu, 20 melno piparu graudus.

Novārītās sēnes liek katlā ar ūdeni, sāli un garšvielām. Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai, samazina uguni, pārklāj ar vāku un vāra 45 minūtes.

Burkas rūpīgi izmazgā un izžāvē cepeškrāsnī (vai sterilizē ierastajā un ērtajā veidā), ielej tajās sēnes ar sālījumu, aizvāko ar plastmasas vākiem un pēc atdzišanas iznes aukstumā. Produkts ir gatavs pēc nedēļas, bet, ja pagaida tos pašus 45 dienas kā iepriekšējā receptē, sēnes, kā saka, sasniegs vajadzīgo kondīciju un pārsteigs ar bagātīgu, spilgtu garšu.

Ko var pagatavot no rindenēm: receptes

Ikri no violetās rindenes

Uz 1 kg sēņu ņem 300 g sīpolu, 3 ēdamkarotes augu eļļas, 3 ķiploka daiviņas, sāli – pēc garšas.

Pannā apcep sagrieztus sīpolus, tad pannā pievieno rindu sēnes un cep vismaz pusstundu zem vāka. Pirms gatavošanas beigām pievieno ķiploku un sāli, pēc tam masu sakuļ ar blenderi. Ja paredzēts, ka ikra tiks ilgi uzglabāta, to apcep vēlreiz, karstu izliek sterilizētās burkās, aizvāko, apgriež otrādi un ietin segā.

Ikri no papeļu sēnēm

Ņem 1 kg 200 g novārītu papeles rindu sēņu un vāra jaunā ūdenī apmēram 1,5–2 stundas, ūdeni noliek. Sēnes smalki sagriež ar asu nazi, liek pīles katlā un sautē uz lēnas uguns, lai iztvaikotu ūdens. Smalki sagriež 200 g sīpolu un uz vidējas rīves sarīvē 150 g burkānu, kurus tad apcep pannā augu eļļā gandrīz līdz pilnīgai gatavībai un pievieno šo masu sēnēm. Pielej vēl nedaudz eļļas, pievieno sasmalcinātus pētersīļus, 15–20 g rupjās sāls, 15 g cukura un apkaisa ar maltiem pipariem no dzirnaviņām. Vāra vēl 20 minūtes, iemaisa 2/3 tējkarotes etiķa esences, samaisa, izkārto karstās sterilizētās burkās, aizvāko, apgriež un ietin. Uzglabā vēsā vietā.

Zupa ar vistu un rindenēm

Uz puskilogramu sēņu ņem vienu vistas krūtiņu. Gaļu sagriež mazos gabaliņos un liek vienā katlā ar jau izvārītām sēnēm un 3–4 kartupeļiem, sagrieztiem kubiņos. Liek vārīties. Uz pannas pagatavo cepienu: 1 burkānu, 2 vidējus sīpolus un pusi saldā pipara, sagrieztus strēmelēs, apcep uz augu eļļas 5–7 minūtes. Pēc 20 minūtēm no vistas ar sēnēm vārīšanās sākuma zupai pievieno cepienu, vāra vēl 5–7 minūtes. Pasniedzot bagātīgi pārkaisa ar sasmalcinātiem zaļumiem. Var pievienot skābo krējumu.

Zupa ar nūdelēm

Izvārītas rindenes (0,5 kg), sagrieztas gabaliņos, izliek uz pannas ar izkausētu sviestu un apcep līdz zeltainai garoziņai. 3–4 vidēja lieluma kartupeļus, burkānu un vienu pētersīļa sakni sagriež kubiņos un liek verdošā vistas buljonā, vāra 10 minūtes un pievieno uz pannas apceptās rindenes. Kamēr zupa turpina vārīties, tajā pašā pannā, kur cepās sēnes, apcep sīpolus, arī sagrieztus kubiņos. Tiklīdz tie iegūst zeltainu nokrāsu, pievieno zupai, pavāra vēl 5 minūtes, sāla, katlā ieber nūdeles un vāra, līdz tās kļūst mīkstas. Pēdējā minūtē iemet pētersīļus un pārklāj ar vāku. Pēc 10 minūtēm zupu var pasniegt.

Interesanti fakti

1. Kaltēta rindene satur vairāk nekā 30% olbaltumvielu – vairāk nekā gaļa.
2. Ķīnā, Japānā un vairākās citās valstīs aug matsutakes rindene. Japānā par to ir gatavi maksāt milzīgas summas – līdz 100 dolāriem par vienu. Tikpat daudz maksā trifeles Eiropas valstīs.
3. Pieredzējuši kluso medību cienītāji apgalvo, ka katram rindenes veidam ir sava īpaša, neatkārtojama garša, un pat aicina nebūt slinkiem un pamēģināt pagatavot zupas, ikru un citus ēdienus no visām šķirnēm pēc kārtas, lai novērtētu katras priekšrocības.
4. Ja vēlas, rindeni var izaudzēt pašam, savās mājās. Tehnoloģija ir līdzīga tai, pēc kuras audzē šampinjonus.
5. Eiropas valstīs, Japānā un Ziemeļāfrikā aug milzu rindene. Tās cepurītes diametrs bieži vien sasniedz 20 cm.

Rindeņu fotogrāfija