Rudmieses: derīgās īpašības un pagatavošanas receptes

Ar rūsganajām sēnēm ir pazīstami praktiski visi sēņotāji. Tām ir spilgts izskats, un tās var izmantot dažādu ēdienu pagatavošanā. To sastāvā ir vienkārši milzīgs daudzums noderīgu elementu. Šis sēņu veids labi uzsūcas organismā, tāpēc tas ir iecienīts daudziem sēņotājiem. Apskatīsim tās sīkāk.

Kā izskatās un kur aug rudmieses

Rūsganās sēnes izskatās diezgan spilgtas, tās praktiski uzreiz izceļas uz lapu vai zaļuma fona. Tās var atpazīt pēc izskata un formas. Īpatnības ir šādas:

1. Virsma ir spilgti oranžā krāsā. Tieši tā izceļas uz kopējā fona.
2. Augļkermenim ir spilgta cepurīte. Tai ir plakana daļa, kuras diametrs ir aptuveni 6 cm, malās tā kļūst piltuvveidīga ar uz iekšu izliektām malām.
3. Ilgstošas augšanas un labvēlīgu apstākļu gadījumā cepurītes izmērs var sasniegt līdz 17 cm.
4. Ķermeņa virsma ir mitra un nedaudz lipīga uz tausti. Tomēr zemā mitrumā šis efekts pazūd.
5. Kātiņš ir 4–6 cm garš, diametrs sasniedz 2 cm. Sākumā kātiņš ir nedaudz piepildīts, pēc tam kļūst šūnains. Krāsa var būt tāda pati kā cepurītei vai nedaudz gaišāka. Pie pamatnes tas var nedaudz sašaurināties vai būt cilindrisks. Ja virsmu nedaudz piespiež, tā kļūst zaļa.
6. Himenofors izskatās plastiskā veidā. Tas ir tīrs, sadalīts un apakšējā daļā saplūst vienā kātiņā. Krāsa pāriet no dzeltenas uz oranžu, pēc saspiešanas arī kļūst zaļa. No cepurītes to nav iespējams atdalīt.
7. Mīkstumam ir blīva struktūra, krāsa gaisā mainās atkarībā no mitruma. Pēc kāda laika, kad ķermenis ir nokļuvis grozā, mīkstums sāk nedaudz zaļot vai paliek sarkans. Struktūru veido sīku burbulīšu kombinācija, un ir nelielas vadošās hifas ar sulu.
8. Aplūkotās sēnes aug praktiski katru gadu. Turklāt sakņu sistēma veido veselas ģimenes. Daudziem patīk aplūkotās sēnes tieši spilgtās krāsas dēļ.

«Klusās medības» uz rūsganajām sēnēm var būt atkarīgas no ļoti dažādiem faktoriem. Sēņu tīkls labi attīstās tikai normāla mitruma apstākļos. Šī suga ir sastopama praktiski visās ziemeļu un vidējā platuma valstu teritorijās. Dzīvotnes lielā mērā ir atkarīgas no sugas. Abas sugas jāmeklē egļu un priežu mežos. Jauktos mežos arī sastopamas lielas aplūkotās sēnes kolonijas.

Atsevišķas sēnes sastopamas daudz retāk nekā kolonijas. Mazie meži ir piemērotāki, tāpēc daudzi sēņotāji apmeklē meža malas vai līdzīgas joslas. Citi ieteikumi ir šādi:

1. Pieredzējuši sēņotāji bieži meklē atsevišķas sēnes koka ziemeļu pusē. Zemākas temperatūras dēļ mitrums iztvaiko lēnāk, tāpēc tur ir vairāk barības vielu augšanai.
2. Rudmiestera pavadonis bieži ir sviestbeka. Šādas sēnes ir diezgan izplatītas mežā, bet ir jāvēro tuvākā zeme, jo tur var slēpties arī citi pavadoņi.
3. Jāiet uzmanīgi, jo mazi eksemplāri slēpjas dziļi zem zāles. Ja staigā neuzmanīgi, tos var viegli saspiest.
4. Atklājot vienu rudmiesteri, ir labi jāapskatās. Pastāv liela varbūtība, ka sakņu sistēma ir izplatījusies tālu.

Lielas kolonijas bieži atrod sūnās. Tas ir tāpēc, ka tieši šeit saglabājas liels mitruma daudzums augšanai. Smilšainās augsnes ir bagātas ar barības minerālvielām. Apmeklējot mežu, ir jāpievērš liela uzmanība dažādiem pauguriem un izciļņiem, jo tieši tur var paslēpties neliela sēne. Pieredzējuši sēņotāji bieži pēta jaunas meža izcirtumus.

Optimālākā augšanas temperatūra ir 15–27 grādi pēc Celsija. Aplūkotā suga praktiski nepanes aukstumu. Masveidā tās parādās laikā no jūlija līdz septembrim. Jāņem vērā, ka ir jāveic savlaicīga sēņu vākšana, jo, kad labvēlīgie apstākļi beigsies, tās praktiski pilnībā izzudīs.

Sugas

Daudzi jauc rudmiesteres tāpēc, ka ir vairākas to sugas. Atšķirības slēpjas mizas un mīkstuma krāsā, izmērā un krāsas izmaiņu pakāpē, nospiežot. Galvenās sugas ir šādas:

1. Parastās, mežu vai priežu. Šī sēne tiek uzskatīta par ēdamu, pēc garšas īpašībām atpaliek tikai no baltās sēnes. Cepurīte ir dzeltenā vai spilgti oranžā krāsā, mīkstumā ir zaļi apļi. Cepurītes diametrs var svārstīties no 3 līdz 17 cm. Plātnes ir bālā krāsā. Kātiņš ir apmēram 7 cm augsts un 2 cm diametrā. Šai šķirnei pēc pagatavošanas ir maiga sveķaina smarža un garša. Tā aug Krievijas un Austrumeiropas teritorijā, galvenokārt jauktos mežos. Ziemeļu puslodē to var vākt no jūlija līdz novembrim atkarībā no laikapstākļiem. Tiek uzskatīts, ka šī rudmiestere ir visgaršīgākā no visām, kas tiek vāktas. Pirms tiešas pagatavošanas to nav nepieciešams mērcēt.
2. Egļu. Šī dažādība tiek uzskatīta par atsevišķu sugu. Cepurītes augšējā daļā ir spēcīga dzeltena nokrāsa, tā ir gaļīgāka nekā parastās. Ilgstoši uzturoties saulē, var izbalēt. Mitrā laikā cepurītes virsma kļūst mitrāka, citā laikā tā paliek sausa un gluda. Kātiņš ir daudz īsāks, ar izliektu formu. Krāsa praktiski neatšķiras, bet plātnītes ir daudz gaišākas. Šis sarkanītes veids aug egļu mežos ar zāļu bagātību. Skuju paklājs nodrošina ilgstošu mitruma saglabāšanu. Daži iesācēji sēņu lasītāji nevar atšķirt šo veidu no rozā vīlītes.
3. Sarkanais jeb asinssarkanais. Šī suga tiek uzskatīta par diezgan retu, izceļas ar spilgti sarkanu krāsu. Dažādos augšanas apstākļos cepurītes diametrs ir 5–15 cm, virsma gluda ar nedaudz zaļganiem izteiktiem gredzeniem. Kātiņš liels, augstums 3–6 cm, diametrs sasniedz 2,5 cm. Nobriedušiem īpatņiem tas ir dobs, krāsa līdzīga cepurītei. Pēc pagatavošanas sarkanītēm ir patīkama un asa smarža. Tāpēc šis veids ir ļoti populārs dedzīgu sēņotāju vidū. Plātnītes ir diezgan izteiktas, starp atsevišķām sekcijām ir anastomozes. Atšķirībā no citām dažādībām, aplūkojamai sēnei pēc nospiešanas krāsa vispirms mainās uz brūnu, bet pēc tam uz zaļganu. Tie aug galvenokārt ziemeļu platuma grādos, visbiežāk sastopami Čehijā.
4. Priedes sarkanais. Šī dažādība pieder pie ēdamajām sēnēm, kurām ir oranža sulas krāsa. Cepurītes diametrs svārstās no 3 līdz 10 cm. Struktūras gaļīgums vidējs, centrālajā daļā neliels ieliekums. Sākumā pēc nospiešanas virsma kļūst sarkana, pēc tam nedaudz zaļo. Kātiņš augstumā 3–8 cm, diametrā ap 2,5 cm. Priedes sarkanais veido mikorizu ar priedi, visbiežāk sastopams Itālijā vai Francijā, bet to var atrast arī Krievijas mežos.
5. Japānas jeb baltegļu. Vēl viena ēdama sēne, kas sastopama retāk nekā citas. Cepurīte neizaug vairāk par 8 cm diametrā, malas ieritinās uz leju. Virsma ir gaiši brūnā krāsā, kātiņš izceļas, diametrs 2 cm un garums 7,5 cm. Mīkstums nedaudz gaišs, nospiežot maina nokrāsu uz spilgti sarkanu. Šī dažādība aug Krievijas dienvidos un Japānā. Vislabvēlīgākie apstākļi ir septembra-oktobra periodā.
6. Lašu. Pieder pie ēdamo kategorijas. Ir vērts ņemt vērā, ka šī dažādība izceļas ar vislielāko un plato cepurīti. Lieli īpatņi augstā mitrumā sasniedz 20 cm diametru. Plātnītes rozā krāsā, dažreiz ar nelielu rudu nokrāsu. Kātiņš augstumā 5 cm, diametrā 1–3 cm. Šādu dažādību var atrast tikai skujkoku mežos.
7. Ozolu. Ar šo paveidu jāizturas uzmanīgi, jo tas ir nosacīti ēdams. Visbiežāk aug lapkoku mežos, izplatīts Spānijas un Lielbritānijas teritorijā. Cepurīte ir neregulāras formas, diametrs 5–12 cm. Pārgriežot mīkstums kļūst rozā, lai noņemtu rūgto garšu, sēne vispirms jāmērcē.
8. Tumšā. Ēdams paveids, kas tiek uzskatīts par ļoti retu. To bieži jauc ar indīgajām sēnēm. Cepurītes diametrs ir no 5 līdz 12 cm, nospiešanas vai bojājuma vietās tā kļūst zaļa. Apakšpusē atrodas liels plātnīšu skaits. Atšķirīgā iezīme ir neliels kātiņš, kas sasniedz tikai 5 cm augstumu. Tomēr tas ir ļoti blīvs, bet nobriedušām sēnēm kļūst dobs. Visbiežāk sastopama skujkoku mežos, ļoti jutīga pret temperatūru.
9. Vīna. Šo tipu daži pieskaita atsevišķai sēņu sugai, citi – rudmiešu paveidam. Lieli eksemplāri ir ar cepurīti, kuras izmērs ir ap 12 cm. Nosaukums dots sarkanvīna nokrāsas dēļ. Ja to salauž, var redzēt baltu mīkstumu. Kātiņa diametrs ir ap 3 cm, augstums 6 cm. Ja uzspiež, uz virsmas parādās zilganums.
10. Somu. Tam ir cepurīte ar diametru 3–8 cm, turklāt virsma ir ļoti lipīga. Krāsa nedaudz atšķiras, centrā tā ir tumšāka salīdzinājumā ar malām. Plātnītes ir nelielas, ļoti šauras, stipri zaļo. Piena sula, saskaroties ar gaisu, kļūst zaļa. Uzspiežot, krāsa mainās uz zilu. Aug galvenokārt Karēlijas vai Volgogradas apgabala teritorijā.

Iepriekš minētā informācija norāda, ka praktiski visi paveidi pieder pie ēdamā tipa. Daudzus no tiem nepieredzējuši sēņotāji vienkārši izmet, uzskatot tos par neēdamiem vai indīgiem.

Ar ko rudmiesa atšķiras no viļņenes

Visbiežāk rūsganās sēnes jauc ar rozā viļņoto sēni. Otrais variants ir rūpīgi jāapstrādā termiski, pretējā gadījumā iespējama saindēšanās. Daudzas rozā viļņotās sēnes sauc par viltus rūsganajām sēnēm. Tomēr ātrā apskatē abas sēnes ir praktiski neatšķiramas:

1. Viļņotās sēnes augļķermenis ir rozā, bet aplūkotajai sēnei vairumā gadījumu – okers.
2. Viļņotajām sēnēm cepurīte ir stipri nolaista attiecībā pret kātiņu.
3. Tikai rūsganajai sēnei sula maina krāsu saskarē ar gaisu. Oksidējoties tā kļūst zaļāka.
4. Viļņotās sēnes bieži sastopamas zem apsēm un bērziem, tās gandrīz necien skujkoku sugas.
5. Pārbaude tiek veikta pēc sēnes nogriešanas. Speciālisti iesaka, lai izslēgtu saindēšanās iespēju, aizdomīgos variantus izmest, bet pārējos labi novārīt.

Sastāvs un kaloriju saturs

Rudmiesēm (100 g) ir šādi rādītāji:

• Kaloritāte – 22 kcal.
• Tauki – 0,8 g.
• Olbaltumvielas – 1,9 g.
• Ogļhidrāti – 0,5 g.
• Ūdens – 89 g.

Iepriekš minētā informācija norāda, ka sastāvā ir 45% olbaltumvielu un 43% tauku, kā arī 12% ogļhidrātu. Sastāvā daudz:

1. B2 vitamīns. Šī elementa nepietiekams daudzums kļūst par iemeslu ādas problēmām. Turklāt var būtiski pasliktināties krēslas redze.
2. Kālijs. Tas nepieciešams nervu impulsu organizēšanai un spiediena regulēšanai.
3. Dzelzs. Šis elements tiek uzskatīts par galveno, atbildīgs par elektronu un skābekļa transportēšanu. Dzelzs trūkums izraisa spēcīgu nogurumu un dažas citas problēmas.

Kopumā var teikt, ka rudmietes ir diezgan veselīgas, to lietošana palīdzēs izvairīties no daudzām veselības problēmām.

Rudmiešu labvēlīgās īpašības

Vispārējais ieguvums

Daudzi sēņotāji meklē rudmietes to labvēlīgo un pievilcīgo garšas īpašību dēļ. Cilvēka organisms tās sagremo labāk, salīdzinot ar citām. Derīgās īpašības ir šādas:

1. Ir dzīvībai nepieciešamie vitamīni.
2. Sastāvā iekļauti izplatīti minerāli.
3. Antibiotikas vielas ir vērstas uz lielākās daļas baktēriju nomākšanu. Piemēram, var minēt tuberkulozes nūjiņu.

Ilgā laika posmā attiecīgā sēne tika izmantota elpceļu slimību profilaksei un ārstēšanai. Kvalitatīvs antiseptisks līdzeklis raksturojas ar lielu efektivitāti lietošanā.

Sievietēm

Noteiktais sastāvs nosaka labvēlīgo ietekmi, ko tas atstāj uz sievietes organismu. Tās ir šādas:

1. Sastāvā praktiski nav tauku un kaitīgā holesterīna. Tieši tāpēc tos var lietot, ja ir nosliece uz aptaukošanos vai veicot asinsvadu tīrīšanas un nostiprināšanas procedūras.
2. Augsta šķiedrvielu koncentrācija ir iemesls, kāpēc attiecīgais vārītais produkts palīdz gremošanas sistēmas traucējumu gadījumā.

Pastāvīga lietošana ļauj atbrīvoties no organismā uzkrātajiem atkritumiem un toksīniem.

Vīriešiem

Arī vīriešiem jāpievērš uzmanība rudmietēm. Tām piemīt liels daudzums dažādu derīgo īpašību.

1. Produkts ir atļauts diabēta gadījumā. Tas saistīts ar to, ka tas nesatur kaitīgus elementus, bet stimulē vielmaiņu. Šāda pieeja ļauj izvairīties no komplikāciju attīstības nākotnē.
2. Sēnes var lietot osteoporozes, reimatisma un daudzu citu līdzīgu slimību gadījumā. Noteiktais sastāvs ļauj izvairīties no iekaisuma procesu attīstības kaulos vai audos.
3. Rudmietes var lietot sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Tās stiprina sirds muskuli un normalizē gandrīz visu darbu.
4. Liela aminoskābju un olbaltumvielu koncentrācija nosaka to, ka pagatavotais ēdiens var palīdzēt atveseļošanās brīdī. Spēku atjaunošana noved pie imūnsistēmas darba normalizācijas.

Labvēlīgā ietekme nosaka to, ka daudzi ēdieni no rudmietēm ir ideāli piemēroti atveseļošanās periodam pēc saaukstēšanās. Daži uzskata, ka ir arī labvēlīga ietekme uz onkoloģiskajām slimībām.

Grūtniecības laikā

Grūtniecības laikā uztura plānu jāizstrādā tikai profesionālim. Tas ir tādēļ, ka nepareizi produkti var atstāt negatīvu ietekmi. Tiek uzskatīts, ka grūtniecības laikā drīkst ēst nelielu daudzumu sēņu. Tās ir veselīgas, bet var traucēt imūnsistēmas vai visa organisma darbību.

Zīdīšanas periodā

Zīdīšanas laikā nav ieteicams iekļaut uzturā ēdienus no sēnēm. Tas ir tādēļ, ka praktiski visi elementi nonāk pienā. Mātes saindēšanās barošanas laikā var izraisīt nopietnas sekas. Nedrīkst aizmirst, ka bērna imūnsistēma ir vāji attīstīta.

Bērniem

Bērnam drīkst dot sārtās sēnes tikai pēc 12 gadu vecuma. To sastāvā ir liels olbaltumvielu daudzums, bet organisms nespēs sagremot šo produktu. Sārtās sēnes bērnam drīkst piedāvāt tikai pēc iepriekšējas konsultācijas ar pediatru. Smaga saindēšanās izpaužas ar simptomiem, kas saistīti ar augstu temperatūru un gremošanas sistēmas traucējumiem.

Svara samazināšanai

Bieži vien šāda veida sēnes tiek iekļautas uzturā svara zaudēšanas laikā. Tas ir tādēļ, ka tās nav kalorijām bagātas, bet to sastāvā ir liels daudzums noderīgu sastāvdaļu. Zaudējot svaru, ar sēnēm var pagatavot dažādus ēdienus. Vairumā gadījumu tās vienkārši uzvāra un pasniedz pie piedevas. Spilgta garša ļauj pārvarēt stipru izsalkumu.

Izmantošana tautas medicīnā

Tautas medicīnā šai sēnei tiek piedēvētas spēcīgas vispārēji stiprinošas īpašības. Tieši tāpēc to ieteicams lietot pret saaukstēšanos vai citām līdzīgām slimībām. Starp lietošanas īpatnībām tautas medicīnā:

1. Šis produkts ir piemērots vielmaiņas procesa atjaunošanai.
2. Tautas gardēži iesaka iekļaut uzturā sēņu ēdienus kā papildinājumu pamata ārstēšanai. Terapeitiskās īpašības būtiski palielinās, lietojot sēnes neapstrādātā veidā.
3. Veiktie pētījumi norāda, ka tās ir noderīgas pie vitiligo. Kompreses var mazināt sāpju sajūtu pie artrīta.

Dažos gadījumos sārtās sēnes izmanto kā īstu dabisku plāksteri. Uz nelielu brūci var uzlikt dažus gabaliņus. Jābūt pārliecinātam, ka sārtās sēnes ir īstas. Pretējā gadījumā var saindēties.

Kaitējums un kontrindikācijas

Kā jau iepriekš tika atzīmēts, sārtās sēnes ir vienas no visnoderīgākajām sēnēm, tāpēc, pareizi pagatavotas, tās rada minimālu negatīvu ietekmi. Apsverot kaitējumu un kontrindikācijas, jāņem vērā turpmāk minētie punkti:

1. Šīs sēnes nav piemērotas cilvēkiem, kuriem ir zems skābuma līmenis.
2. Aizliegts lietot sēņu ēdienus pēc žultspūšļa izņemšanas, pie pankreatīta vai holecistīta.
3. Dažu veselības problēmu gadījumā var rasties aizcietējumi vai izraisīt stipras sāpes muskuļu audos.
4. Aizliegts tos lietot nieru slimību un grūtniecības gadījumā.
5. Nevajadzētu lietot buljonu, ja ir aizliegums lietot ekstraktvielas.
6. Augstas sāls koncentrācijas dēļ aizliegts lietot marinētas vai konservētas sēnes.

Jāņem vērā, ka pēc liela daudzuma rīdzeņu uzņemšanas urīns var iekrāsoties sarkanā krāsā. No tā nevajadzētu baidīties, jo iekrāsošanās notiek lielas dabīgās krāsvielas koncentrācijas dēļ.

Kad vākt un kā uzglabāt rudmieses

Kā jau iepriekš minēts, rīdzenes aug veselās kolonijās no vasaras vidus līdz rudens beigām. Masveida nogatavošanās notiek jūlija beigās. Tieši šajā periodā vajadzētu biežāk apmeklēt mežus. Visvairāk tiek vērtēti mazi eksemplāri ar cepurīti, kas nav lielāka par 3 cm, jo tajos ir daudz noderīgu elementu.

Nedrīkst aizmirst, ka sēnēm piemīt spēja uzkrāt dažādus elementus. Tāpēc „klusās medības” jāveic tikai ekoloģiski tīrā vietā.

Kā tīrīt

Nedrīkst aizmirst, ka mūsdienās aplūkotās sēnes neapstrādātā veidā ir kategoriski aizliegts lietot uzturā. Ieteikumi sagatavošanai un tīrīšanai ir šādi:

1. Svaigi savāktās rīdzenes kārtīgi noslaukiet, notīriet no dažādiem piesārņojošiem elementiem.
2. Tīrot ir jānoņem augšējais slānis. Tomēr var iztikt arī bez šīs procedūras.

Rīdzenes nav jāsagatavo tālākai vārīšanai. Tas ir tāpēc, ka tās nesatur indīgas vai kaitīgas vielas.

Vai var sasaldēt?

Daži pavāri veic rīdzenes iepriekšēju sagatavošanu ziemas periodam. Lai to izdarītu, tās rūpīgi jānomazgā un jānotīra no sapuvušiem elementiem. Tās var sasaldēt. Tomēr pēc spēcīgas sasaldēšanas tās zaudē savas galvenās īpašības.

Vai var žāvēt

Ir arī iespējams veikt sagatavošanu, kaltējot. Šajā gadījumā sēnes var uzglabāt ilgāku laiku. Sagatavošana šādai procedūrai ietver rūpīgu tīrīšanu, kam seko vārīšana. Pēc tam tiek veikta žāvēšana un uzglabāšana.

Kā pagatavot rudmieses: receptes

Sagatavošanas procesam pirms tiešas lietošanas jāpievērš diezgan liela uzmanība. No šī posma ir atkarīgs, kā tās tiks uzsūktas turpmāk. Ieteikumi ir šādi:

1. Sēnes jānotīra no gružiem un rūpīgi jānomazgā.
2. Nav vienprātības, vai rīdzenes vajadzētu mērcēt. Ja šāda procedūra tiek veikta, tā aizņems apmēram 3 dienas.
3. Sagatavojot jāņem vērā, ka sastāvā ir elementi, kas viegli oksidējas atklātā gaisā. Tāpēc pēc tīrīšanas rīdzenes jāievieto nedaudz sālītā ūdenī.
4. Bieži sēnēs ir kāpuri un kukaiņi. Tie ir ļoti kaitīgi, tāpat kā to dzīvības produkti. Skartās vietas rūpīgi jānotīra, pretējā gadījumā var saindēties.

Aplūkotās sēnes pagatavošanai ir vienkārši milzīgs daudzums dažādu recepšu, jo tai ir spilgta un ļoti pievilcīga garša. Izvēle ir atkarīga no personīgajām vēlmēm.

Zupa

No saldētām rīdzenēm var pagatavot labu zupu. Norādījumi ir šādi:

1. Sēnes atkausē, sagriež gabaliņos un izklāj uz dvieļa.
2. Būs nepieciešami sīpoli un burkāni. Tos sagriež un sasmalcina, pēc tam nedaudz apcep, lai tie kļūtu mīksti.
3. Katliņā uzvāra ūdeni, pievieno sēnes, bet pēc 10 minūtēm – nomizotus kartupeļus.
4. Visi vāra zem slēgta vāka 20 minūtes.
5. Pievieno iepriekš apceptus dārzeņus.

Tieši pirms pasniegšanas šķīvjos var pievienot pa vienai ēdamkarotei skābā krējuma.

Ikra

Ja vēlaties, no savāktajām un sagatavotajām izejvielām var pagatavot savdabīgus ikrus. To dara pa posmiem:

1. Sēnes rūpīgi notīra un nomazgā.
2. Pēc tam tās vāra, kas aizņem 20 minūtes.
3. Pēc novārīšanas sēnes izņem, izklāj uz dvieļa, piespiež ar presi uz 3 stundām.
4. Sagatavi sasmalcina līdz viendabīgai masai, kam jāizmanto blenderis.
5. Nomizo sīpolus, pēc tam tos mazgā un sagriež mazos kubiņos.
6. Sīpolus apcep līdz zeltainai krāsai. Pēc tam pievieno sēnes un cep kopā 15 minūtes.
7. Pievieno sāli un piparus, pēc tam cep vēl 10 minūtes.

Visu izkārto iepriekš sterilizētās burkās, pārlej ar karstu eļļu un aizvāko.

Kā apcept

Cepšanas secība ir šāda:

1. Ieteicams sēnes pirms cepšanas novārīt viegli sālītā ūdenī; tas aizņem apmēram 20 minūtes.
2. Cepot nevajadzētu pievienot daudz garšvielu. Tas tāpēc, ka sārtajām sēnēm pašām ir pievilcīga garša.
3. Nedrīkst visu laiku turēt vāku aizvērtu. Tas tāpēc, ka mitrumam pakāpeniski jāiztvaiko. Ja ik pa laikam vāks netiek atvērts, pēc cepšanas zem tā būs tikai bezveidīgi elementi. Tie pēc garšas un sajūtas nelīdzināsies sēnēm.

Īpaša recepte paredz īpašas mērces pagatavošanu. To gatavo šādi:

1. Sīpolus sagriež gredzenos, pēc tam cep līdz garoziņai.
2. Etiķi nedaudz uzsilda. Lai piešķirtu patīkamu garšu, tam pievieno nedaudz cukura.
3. Iegūto etiķi atstāj atdzist. Tas aizņem apmēram 10–15 minūtes. Maisījumu labi izkāš.
4. Skābo krējumu sajauc ar medu, garšvielām un sinepēm. Šim nolūkam var izmantot putojamo slotiņu. Ielej etiķi.
5. Sēnes sagriež un apcep pannā. Tām pievieno iepriekš sagrieztus sīpolus.
6. Pēc visu sastāvdaļu pievienošanas sautē sēnes pannā 5 minūtes.

Sēnes var pasniegt ar kartupeļiem vai citu piedevu. Pievilcīgās garšas dēļ daudzi tās ēd vienkārši ar mērci.

Kā novārīt

Ar sēņu vārīšanu parasti nav nopietnu grūtību. Pietiek noņemt visus bojātos elementus.

Vārīšanai jānotiek viegli sālītā ūdenī. Tas aizņem apmēram 20 minūtes. Ik pa laikam ieteicams nedaudz atvērt vāku, jo pretējā gadījumā sēnes pārvārīsies.

Kā sālīt

Izšķir vairākus dažādus sēņu sālīšanas veidus.

Karstā metode paredz šādu instrukciju:

1. Sēnes pārlasa.
2. Ieliek karstā ūdenī. Lai sēnes uzvārītos, nepieciešamas tikai pāris minūtes.
3. Novārītās sēnes nokāš caur caurduri. Tām jāļauj nožūt līdz normālai istabas temperatūrai.
4. Sagatavotos traukus piepilda ar sēnēm, ieteicams likt ar cepurītēm uz augšu. Pēc tam tos rūpīgi sālī.
5. Pēc pilnīgas piepildīšanas uz trauka uzliek presi.

Izmantotais trauks jāpārklāj ar vairākiem marles slāņiem. Ieteicams to uzglabāt temperatūrā no 0 līdz 7 grādiem. Tam ir piemērots pagrabs vai pagrabstāvs. Viss process aizņem apmēram pusotru mēnesi.

Kā marinēt

Mājas apstākļos var veikt sēņu marinēšanu ziemai. Procedūra ir sadalīta vairākos galvenajos posmos:

1. Notīrītās rudmales rūpīgi izkārto katlā, lai ūdens pilnībā nosegtu cepurītes.
2. Vāra 30–40 minūtes. Pēc uguns izslēgšanas ūdeni nekavējoties nolej. Ja sēnes atstāj ūdenī, pastāv iespēja, ka sālījums mainīs krāsu. Gatavās rudmieses pārber caurdurī. Tikai pēc tam var turpināt darbu.
3. Nākamais solis paredz īpašas marinādes pagatavošanu. Tam būs nepieciešamas nomizotas ķiploka daiviņas, pipari un augu eļļa.
4. Sēnes iztur, līdz marināde ir pilnībā izžuvusi. Trauku cieši aizver.

Cita recepte paredz papildu sastāvdaļu izmantošanu. Pagatavošanas instrukcija ir šāda:

1. Emaljētā trauka dibenā liek mārrutkus, pēc tam vairākos slāņos ber rudmales. Katru kārtu ieteicams pārkaisīt ar sāli.
2. Piepildīto trauku pārklāj ar mārrutku lapām.
3. Marinētās burkas novieto tumšā un vēsā vietā. Marinēšanai nepieciešamas apmēram trīs dienas.

Ir arī recepte, kas neparedz iepriekšēju sterilizāciju. Ieteikumi ir šādi:

1. Pirms iepriekšējas vārīšanas ūdeni sālī, pēc tam uzvāra.
2. Tālāk sēnes liek burkā, atstājot uguni vēl 2–3 minūtes.
3. Pēc tam sēnes tur zem vāka 30 minūtes.

Vēl viena populāra poļu recepte ir ļoti iecienīta. Tās īpatnība ir tā, ka marinādes pagatavošana notiek vienas stundas laikā. Instrukcija ir šāda:

1. Uzsilda 1 litru ūdens.
2. Uzvārot pievieno mārrutkus, kā arī citas garšvielas.
3. Pagatavoto marinādi atstāj uz diennakti.
4. Pēc termiņa beigām pievieno sāli un cukuru, pēc tam marinādi liek uz uguns un silda 10 minūtes.
5. Rudmales sagatavošana paredz to vārīšanu 15 minūtes. Periodiski noņem veidojošos plēvi.
6. Sēnes izliek burkās.

Pirmajā laikā marinādi ieteicams uzglabāt vēsā vietā. Tam noderēs ledusskapja apakšējais plaukts.

Vai rudmieses var ēst neapstrādātas

Diezgan izplatīts ir jautājums, vai šo sugu var lietot neapstrādātā veidā. Tas ir saistīts ar to, ka agrāk tās ēda neapstrādātas. Mūsdienās speciālisti to neiesaka darīt:

1. Ja sajauc sēnes veidu, tad no neapstrādātas var rasties smaga saindēšanās.
2. Šāds produkts ir ļoti grūti sagremojams.

Lai izvairītos no nopietnām problēmām, savāktās sēnes labāk kārtīgi novārīt.

Interesanti fakti

Ir vairāki interesanti fakti, kas attiecas uz konkrēto sēņu sugu:

1. 19. gadsimtā tās sūtīja uz Franciju pudelēs. Tolaik tās vērtēja augstāk par šampanieti, uzskatot par īstu delikatesi.
2. Vislielāko popularitāti baudīja varianti, kuru cepurītes izmērs nepārsniedza 2,5 cm. Tas bija saistīts ar to, ka citi vienkārši neietilpa pudeles kakliņā.

Sārto sēņu foto