Kā noņemt rūgtumu no sīpoliem: 7 veidi

Sīpoli pret septiņām kaitēm – tā šo dārzeni raksturoja mūsu vectēvu vectēvi. Senatnē tautas dziednieki atzīmēja, ka tas ir ne tikai garšīgs, bet tam piemīt arī daudz noderīgu īpašību – no gremošanas uzlabošanas un apetītes veicināšanas līdz spējai pretoties saaukstēšanās slimībām, pasargājot cilvēkus no baktērijām un vīrusiem.

Mūsdienās nav iespējams iedomāties zupu vai salātus bez sīpoliem. Tomēr ne visiem patīk to asā garša, un rūgtums, kas vieniem šķiet pasakains baudījums, citi necieš. Īpaši izvēlīgi ir bērni – kāds mazs kaprīzulis katru reizi atbīdīs šķīvi, tiklīdz sajutīs sīpolu smaržu vai garšu. Tāpēc mātēm un vecmāmiņām nākas meklēt veidus, kā atbrīvot sīpolus no rūgtuma.

Sīpolu pārmērīga rūgtuma iemesli

Kamēr sīpols nav sagriezts, tas ir spīdīgs, izskatīgs dārzenis. Tiklīdz ar nazi tiek pārtraukta tā struktūra, uzreiz aktīvi izplatās asa smaka, no kuras acīm plūst asaras. Tādā veidā augs mēģina sevi pasargāt no bojājumiem. Daba ir radījusi šādu aizsardzības mehānismu, kura rezultātā ne tikai izdalās organismam derīgie fitoncīdi, bet notiek sīpolā esošās sulfonskābes šūnu iznīcināšana. Tas dod impulsu ķīmiskām reakcijām, kas rada gāzi, kuras sastāvdaļa ir sērskābe, kas kairina acu gļotādas virsmu.

Sīpolu rūgtums ir arī sava veida auga «protesta akts» pret sagriešanu, t.i., tā šūnu iznīcināšanu. Kāpēc tad sīpoli ir ļoti rūgti un pilnīgi panesami vai gandrīz saldi? Uz šo jautājumu ir vairākas atbildes.

1. Pirmkārt, rūgtuma pakāpi nosaka sīpolu šķirne. Ir šķirnes, kas ir ļoti asas – tās sauc par asām, pusasām, kā arī saldas – ar augstu dabisko cukuru saturu.
2. Otrkārt, pat vienas šķirnes sīpoli var stipri atšķirties pēc rūgtuma pakāpes – viss ir atkarīgs no augšanas apstākļiem. Jo īpaši liela nozīme ir fosfora mēslojuma daudzumam, kas iestrādāts dobē. To trūkums slikti ietekmē dārzeņa garšas īpašības, tas sāk stipri rūgt.
3. Treškārt, augs ir bagātīgi jālaista. Ūdens trūkuma dēļ sīpolos palielinās visu komponentu koncentrācija, tostarp to, kas piešķir rūgtumu, kā arī ēterisko eļļu koncentrācija. Tāpēc pieredzējuši dārznieki noteikti pievērš lielu uzmanību laistīšanai, īpaši karstā vējainā laikā.
4. Un, ceturtkārt, uz rūgtuma daudzumu ietekmē ražas novākšanas laiks. Lieta ir tā, ka līdz nogatavošanās laikam, tuvāk vasaras beigām, ēterisko eļļu koncentrācija sasniedz maksimumu, tāpēc rudens, vēlīnais sīpols ir rūgtāks nekā tā vasaras radinieks.

Turklāt jāatzīmē, ka rūgtākas šķirnes – tādas kā Centurions, Pogarskis, Herkuless, Sturons – satur vairāk fitoncīdu, kas veiksmīgi cīnās ar slimību izraisošiem mikrobiem, spējīgiem tikt galā pat ar tuberkulozes izraisītāju – Koha nūjiņu. Tāpēc tās ir noderīgākas, lietojot tās kā sezonālu saaukstēšanās profilaksi. Turklāt šādas šķirnes uzglabājas labāk – vidēja lieluma aso un pusaso sīpolu galviņas spēj nogulēt bez preču izskata un patērētāja īpašību zaudēšanas līdz 10 mēnešiem, kamēr saldie tik tikko iztur 5 mēnešus.

Tāpēc lielākoties gan privātpersonas, gan lauksaimniecības uzņēmumi dod priekšroku aso sīpolu šķirņu audzēšanai.

Kā noņemt rūgtumu no sīpoliem

Ir vairāki veidi, kā noņemt sīpolu rūgtumu. Ir mājsaimnieces, kas pieradušas apstrādāt sīpolu mikroviļņu krāsnī burtiski 10 sekundēs, uzkarsējot to vidējā jaudā. Svarīgi nepārcept, lai dārzenis nekļūtu mīksts, un atdzesēt to pirms lietošanas uzturā.

Dažās ģimenēs no sīpolu rūgtuma atbrīvojas, ievietojot nomizotu dārzeni ledusskapī. Pēc dažām stundām sīpols kļūst maigāks pēc garšas, saglabājot sulīgumu. Lai paātrinātu procesu, to var ievietot arī saldētavā, bet tikai uz īsu brīdi – burtiski uz 3–4 minūtēm, lai tas nepaspētu sasalt, citādi pazudīs ne tikai rūgtums, bet arī sīpolu garša.

Rūgtums pazūd arī no sīpola, kuru sagriež ceturtdaļās un uz dažām minūtēm ievieto ar etiķi vai citronskābi paskābinātā ūdenī.

Ja sīpolu plānots izmantot biezeņzupā, nav jāuztraucas par to, ka no tā iepriekš jānoņem rūgtums: tas pats pazudīs vārīšanās laikā.

Bet tradicionālākie veidi, kā atbrīvoties no rūgtuma, ir blanšēšana karstā ūdenī, cepšana, pasērēšana.

Ar verdošu ūdeni

Lai sīpols nebūtu rūgts, mājsaimnieces visbiežāk to blanšē – tas ir, aplej ar verdošu ūdeni. Šo metodi izmantoja jau vecmāmiņas, tā ir vienkārša, bezrūpīga un neprasa papildu produktus.

Vienkāršākā blanšēšanas metode ir aplaistīt ar verdošu ūdeni tieši no tējkannas sagrieztu sīpolu, kas ievietots caurdurī. Pēc šādas karstas dušas dot arī aukstu dušu – tas ir, aplaistīt ar aukstu ūdeni no krāna.

Bet ir arī pareizāks blanšēšanas veids. Jāuzvāra ūdens katlā, jāizslēdz zem tā uguns un jāieber verdošā ūdenī sagriezts sīpols. Pēc minūtes jānolej ūdens ar caurdura palīdzību, un sīpols ātri jāatdzesē bļodā ar ledus ūdeni. Turēt verdošā ūdenī ilgāk nav vērts, dārzenis var nedaudz izvārīties no ārpuses.

Šādi sagatavots sīpols iegūs maigāku garšu, vairs nebūs rūgts un labi iederēsies salātos no svaigiem gurķiem, tomātiem un saldajiem bulgāru pipariem.

Tom šai rūgtuma noņemšanas metodei ir arī būtisks trūkums – šāds dārzenis nebūs sulīgi kraukšķīgs.

Lai, noņemot rūgtumu ar verdošu ūdeni, sīpols nekļūtu bezgaršīgs, dažas saimnieces izmanto arī etiķi: pēc tam, kad sīpolu aplēja ar aukstu ūdeni, to ievieto etiķī un atstāj uz ceturtdaļu stundas. Dārzeni izmanto pēc etiķa noliešanas.

Pastāv metode, kurā tiek apvienots gan verdošs ūdens, gan etiķis. Sīpolu nepieciešams sagriezt gredzenos. Katlā glāzē ūdens izšķīdina 3 tējkarotes cukura un pusi tējkarotes sāls. Tiklīdz ūdens sāk vārīties, pievieno 50 ml etiķa, izslēdz uguni un ieber sīpolu. Ļauj tam pavadīt verdošā ūdenī ar etiķi 5 minūtes, pēc tam šķidrumu nokāš caur caurduri, bet sīpolu noskalo ar vēsu ūdeni.

Vislabāk šādi sagatavots dārzenis harmonizējas ar karstiem un aukstiem zivju ēdieniem.

Apcepšana

Cepot var noņemt rūgtumu no sīpola, ko plānots izmantot kā atsevišķu uzkodu – piemēram, pie alus. Lai pagatavotu gardu sīpolu, jāsagatavo cepšanas eļļa, vienādās daļās sajaucot izkausētu sviestu ar saulespuķu vai olīveļļu.

Eļļu maisījums ir jāuzkarsē uz uguns obligāti dziļā pannā, jo tas putos, kad tajā ievietos produktu. Sīpolu pirms cepšanas sagriež ne pārāk plānos gredzenos vai pusgredzenos, to biezumam jābūt ap 3 mm. Pirms cepšanas tos var īslaicīgi izmērcēt baltā sausā vīnā, pēc tam apviļāt miltos. Tas nav obligāti, bet šāda uzkoda būs daudz garšīgāka un interesantāka par vienkārši ceptu sīpolu. Uzmanīgi, cenšoties neapdedzināties, izklāj gredzenus fritē, daudz nevajag likt – tiem jāpeld brīvi karstā eļļā. Lai process noritētu vienmērīgi un karstā eļļa neapietu nevienu sīpola centimetru, dārzenis jāapmaisa.

Cep gabaliņus līdz zeltaini brūnai krāsai, pēc tam izklāj uz papīra dvieļa, lai noņemtu lieko eļļu.

Ar sāls palīdzību

Ir vēl viens vienkāršs un lēts veids, kā atbrīvoties no sīpola rūgtuma. Šajā palīdzēs parasts galda sāls. Ņem vienu ēdamkaroti sāls, izšķīdina glāzē ūdens un pārlej iegūto šķidrumu iepriekš sasmalcinātam sīpolam mazos gabaliņos vai pusgredzenos. Jo smalkāk sagriezts dārzenis, jo ātrāk rūgtums pazudīs. Smalki sasmalcinātam sīpolam pietiek ar 10 minūtēm. Pēc noteiktā laika noskalo ar aukstu tekošu ūdeni.

Pasērēšana

Sīpolu var padarīt bez rūgtuma arī pasērējot – tas ir, karsējot pannā. Sīpolu sagriež atbilstoši tam, kā prasa ēdiens, kurā to izmantos – mazos gabaliņos, pusgredzenos vai gredzenos – un liek uz pannas ar augu eļļu, kur to neilgi notur uz uguns. Nepieciešams, lai sīpols kļūtu caurspīdīgs, bet neapceptos. Lai to paveiktu, process jāveic bieži maisot. Starp maisīšanas reizēm panna jāpārklāj ar vāku.

Šāds sīpols īpaši labi atklāj savas garšas īpašības un aromātu siltos salātos ar gaļu vai sēnēm.

Kā novērst rūgtumu no zaļajiem sīpoliem

Zaļie loci ir ievērojami maigāki nekā sīpoli, tāpēc ar tiem jārīkojas daudz delikātāk. Tie nepanes applaucēšanu ar verdošu ūdeni – ļoti ātri izvārīsies, zaudēs aromātu, to garša kļūs pavisam cita, krāsa cietīs, un tiks iznīcināta liela daļa zaļajos lokos esošā C vitamīna. Tāpēc rūgtuma noņemšanai nepieciešamas citas metodes.

Kad zaļie loci ir sagriezti, tie maigi un viegli jāsamīca ar kartupeļu stampiņu vai rullīti, ja tādu nav – ar rokām. Pēc tam aplej ar nelielu daudzumu izkausēta sviesta. Pievienojot zupas šķīvim, siltam gaļas salātam vai pie kartupeļiem, gaļas vai zivīm, zaļie loci ir piemēroti arī šādā veidā. Lai izmantotu svaigu gurķu un tomātu salātā, locīšus labāk noskalot ar siltu ūdeni.

Kā novērst rūgtumu no sarkanajiem sīpoliem

Sarkanie sīpoli reti ir rūgti, visticamāk, tas notiek tieši nepietiekamas laistīšanas vai fosfora mēslojuma dēļ. Ar kvalitatīvu agrotehniku sarkanās šķirnes parasti satur maz ēterisko eļļu un daudz cukuru, tāpēc tās galvenokārt audzē salātiem. Karstā ēdienā šāds dārzenis ātri zaudē skaisto krāsu un kļūst netīri pelēks. Šī paša iemesla dēļ to nevar apstrādāt ar verdošu ūdeni.

Tāpēc, ja tomēr sarkanais sīpols šķiet rūgts, no rūgtuma jāatbrīvojas, 10 minūtes mērcējot vai nu sālsūdenī (ēdamkarote sāls uz glāzi ūdens), vai ūdenī ar citronskābi (puse tējkarotes uz glāzi ūdens).

Iespējams arī marinēt sarkano sīpolu – tā krāsa no tā necietīs, drīzāk kļūs spilgtāka un interesantāka, un pats mīkstums būs ar dziļāku garšu, iegūs patīkamu pikantumu.

Kā marinēt sīpolus, lai noņemtu rūgtumu

Marinēšana labi izvada rūgtumu no sīpola, tas kļūst aromātiskāks, pikantāks, sulīgāks. Marinādi var sagatavot gan ar etiķi, gan bez.

Ar etiķi

Uz glāzi etiķa būs vajadzīga pa tējkarotei cukura, sāls un augu eļļas. Sajauc sastāvdaļas, līdz šķīst vielas, un ievieto iegūtajā marinādē sīpolu uz pusstundu. Etiķis nedrīkst būt ļoti koncentrēts, tā stiprums nedrīkst pārsniegt 3%. Veikalā nopirktais 9% etiķis ir jāatšķaida ar ūdeni proporcijā 1:3.

Sīpolu pēc izņemšanas no marinādes nav jāskalo. To var uzreiz izmantot salātos, rotāt ar to sagatavotas siļķes vai citas uzkodas.

Bez etiķa

1. Kā marinādi var izmantot tīru citronu sulu, tikko izspiestu no augļa. Cik daudz ņemt, nosaka atkarībā no sīpola sagriezuma daudzuma. Sulas var pievienot tējkaroti cukura. Šādā marinādē mērcēt sagriezumu pusstundu. Sula lieliski noņems sīpola rūgtumu un asumu, bet pati paliks tikpat aromātiska un skāba kā sākumā, bez ne piliena rūgtuma un sīpola smaržas. Šo sulu pēc sīpola izņemšanas vajadzības gadījumā var izmantot kā pamatu salātu mērcei.
2. Sagrieztus sīpolus liek bļodā (vislabāk stikla vai keramikas), pievieno pusi tējkarotes sāls un veselu tējkaroti cukura, pievieno 10–12 kristāliņus citronskābes un ielej ēdamkaroti citrona sulas. Ielej bļodā nedaudz vārīta atdzesēta ūdens – tā, lai tas pārklāj visus sīpolus. Samaisa. Pēc vēlēšanās marinādi var piparot un pievienot garšaugus. Šajā šķīdumā atstāj sīpolus 30–40 minūtes, pēc tam nokāš šķidrumu, bet dārzeņu noskalo ar vēsu ūdeni un izmanto salātiem.
3. Lai noņemtu sīpola rūgtumu, ko plānots izmantot šašliku pagatavošanai, var izmantot kefīru. Tomēr tam vajadzēs vairāk laika nekā marinējot ar etiķi vai citronskābi, jo kefīra iedarbība ir daudz maigāka. Glāzi kefīra sajauc bļodā ar pusi mazas karotes sāls un garšaugiem, ieliek tajā sagrieztus gredzenos sīpolus un samaisa. Atstāj marinēties uz stundu, pēc kuras noskalo dārzeņu ar tekošu ūdeni.
4. Vēl viens vienkāršs sīpolu marinēšanas veids – iemērkt to tomātu sulā. Bet nopērkamā sula no pakas neder, tajā ir daudz nedabīgu piedevu un cukuru. Labāk izspiest sulu no pašu dārza tomātiem, turklāt to var vienkārši samalt gaļas mašīnā, nav obligāti jāizņem sēklas. Sagriezt sīpolus gredzenos vai pusgredzenos (sīkāk sagrieztus gabaliņus būs grūti izņemt no sulas). Bļodā ielej glāzi sulas, ieber tējkaroti sāls, piparot un pievienot garšvielas. Ievietot sīpolus bļodā, samaisīt ar sulu un atstāt marinēties 40 minūtes. Kad noteiktais laiks ir beidzies, izņemt dārzeņus ar rievkaroti, noskalot un izmantot salātos vai kā piedevu zivju vai gaļas ēdieniem.

Saldās sīpolu šķirnes

Saldais sīpols nav gluži salds parastajā izpratnē. Kopumā tas ir parasts sīpols, bet ar maigāku garšu, bez skarbuma, rūgtuma un izteikta asuma. Arī no tā asaro acis, tas izraisa asaras – bet ne tik intensīvi kā tā asie un pusasie radinieki. Tas tāpēc, ka saldajos sīpolos ir mazāk ēterisko eļļu, kas piešķir asumu un satur sēru. Tajā ir arī mazāk fitoncīdu, kas, lietojot sīpolu, rada aizsargbarjeru pret mikrobiem un vīrusiem. Bet pēc vitamīnu satura saldie sīpoli neatpaliek no asajiem.

Saldā sīpola sarakstā dominē šķirnes ar baltu vai sarkanu ārējo miziņu un mīkstumu. Sīpola forma pārsvarā ir iegarena, ovāla.

Jo vairāk sīpolā ir cukuru, jo mazāk tas ir ass un rūgts, tādēļ tas ir labāk piemērots salātu pagatavošanai nekā citas šķirnes.

Šnitloks
Pirmā pavasarī parādās šnitloks – šī suga ir daudzgadīga. Ja strikti pieiet pie botāniskās klasifikācijas, tā drīzāk ir daudzgadīgs lakstaugs, kas Krievijas centrālajā joslā priecē ar savu jauno svaigo zaļumu jau aprīļa sākumā un visu maiju – līdz pirmajām īstā sīpola ražām. Tauta tam devusi vēl vairākus nosaukumus, tāpēc tas visbiežāk ir zināms kā grieztais sīpols, krūmu sīpols vai Sibīrijas sīpols.

Krūmu sīpolu to sauc tāpēc, ka tas aug nevis atsevišķos sīpolos, bet nelielās, diezgan blīvās kolonijās. To neizrauj pilnībā no zemes, bet tikai nogriež zaļumus, no tā arī cēlies nosaukums šnitloks – tulkojumā no vācu valodas tas nozīmē 'griežamais sīpols'.

Tās zaļumi ir tik smalki un maigi, ka tos labāk lietot svaigā veidā, neveicot termisko apstrādi. Bet toties pirmie pavasara salāti, pateicoties šnitlokam, ir piepildīti ar vēlamajiem vitamīniem bez mazākās rūgtuma pazīmes. Vēlāk šis sīpols kļūst ļoti dekoratīvs, izmetot desmitiem apaļu ziedkopu baltā vai violetā krāsā.

Neraugoties uz to, ka šis sīpols tiek uzskatīts par daudzgadīgu, tā stādījumus labāk atjaunot vai nu katru gadu, vai reizi divos gados, izrokot no zemes, sadalot mazās grupās un pārstādot – pārāk lielā blīvā audzē sīpoliņi sāk izspiest viens otru tuvāk zemes virsmai un var izsalt bargā ziemā.

Šalotes sīpols
Tiklīdz ir pagājis šnitloka laiks, uzreiz galdam nobriest svaigie šalotes sīpola zaļumi. Šis sīpolu veids ir plaši izplatīts franču virtuvē, kas slavena ar savu izsmalcinātību, un tas tiek vērtēts tieši tāpēc, ka tam nav asas smaržas un rūgtuma.

Tautā šalotu vēl sauc par ģimenes, ligzdas vai četrdesmitzobu sīpolu – tāpēc, ka no viena sīpoliņa izaug vesela ģimene – līdz 20–25, iespējams, pat vairāk sīpoliņu, katrs no kuriem dod kuplu maigu spalvu pušķi. Šalotes sīpola vidējais izmērs ir no 1 cm līdz 3 cm diametrā.

Atšķirībā no šnitloka, tas ir viengadīgs sīpols, to stāda vai nu vēlā rudenī, vai agri pavasarī, var pat vēl tik tikko atkusušā zemē. Tas labi panes salnas, neiet bultās un diezgan ātri dod pirmo ražu.

Šalots ir daudz izturīgāks pret termisko apstrādi nekā šnitloks, tāpēc der ne tikai salātiem, to liek pirmajos un otrajos ēdienos.

Bet arī starp sīpoliem ar parasta lieluma galviņu ir daudz šķirņu, kas satur daudz cukuru un tāpēc neprasa papildu apstrādi, lai noņemtu rūgtumu.

Parasti saldo šķirņu sīpoli ir lielāki un miesīgāki nekā asie un pusasie, turklāt tie nogatavojas agrāk, lai gan kopumā starp tiem ir sīpoli gan ar agru, gan vidēju, gan vēlu nogatavošanās termiņu.

No sarkanās krāsas šķirnēm īpašu maigumu izceļas Bagrova bumba, Retro, Kampillo, Graitfuls un Černijs Princs, lai gan vidusmēra dārznieka dārzos dominē Red Barons. No populārākajiem baltajiem jāizceļ Kometa, Globo un Spāņu 313.

Ne katra saldā šķirne var augt visos platuma grādos. Lai cik centās Maskavas apkārtnes dārznieki kultivēt no Krimas atvesto Jaltas šķirni kā suvenīru, no šīs ieceres nekas labs nesanāca – nav normālas ražas, un pēc garšas vidējā joslā izaudzētie sīpoli stipri atpaliek no dienvidu sīpoliem.

Bet kopumā starp saldajām šķirnēm ir tādas, kas var diezgan labi izturēt vēlos pavasara salnas un ir diezgan nepretenciozas.

1. Komēta – ja runājam precīzi, tā nav šķirne, bet gan hibrīds. Pieder pie universālajiem salātu sīpoliem. Izskats ir pievilcīgs, to kultivēt nav grūti, jo tas ir pielāgots dažādiem platuma grādiem, tostarp normāli attīstās valsts vidējā joslā un izceļas ar izturību pret sēnīšu slimībām – rozā puvi un fuzariozi. Sīpols ir baltā krāsā, zvīņas sulīgas, cieši piespiestas viena pie otras. Ražu var novākt 3,5–4 mēnešus pēc pirmo dīgstu parādīšanās, bet Komēta, tāpat kā visas saldās šķirnes, glabājas ne pārāk ilgi – ne vairāk kā pusgadu, tāpēc līdz Jaungada svētkiem sīpolu labāk apēst, lai tas nepazustu. To var lietot gan salātos, gan termiski apstrādāt, proti, likt jebkuros pirmajos un otrajos ēdienos un piedevās.
2. Spāņu 313 – šī vēlās nogatavināšanās šķirne tiek audzēta daudzos reģionos – no dienvidu Moldovas līdz Maskavas apkārtnei. Ziemeļu rajonos tā nedod stabilu bagātīgu ražu atklātā zemē, tur to var kultivēt siltumnīcās. Tas ir arī balts sīpols ar blīvu sulīgu spuldzi, bet tas ir nedaudz asāks par Komētu. Kulinārijas nolūkos labāk to lietot svaigu, termiski neapstrādājot.
3. Globo – vēl viena no labākajām baltajām sīpolu šķirnēm, pieder pie vēlās nogatavināšanās šķirnēm. To vērtē ne tikai par augstu izturības līmeni pret šim dārzeņam raksturīgajām sēnīšu slimībām, bet arī par sulīgo mīkstumu un raksturīgās sīpolu smaržas neesamību. Turklāt Globo diezgan labi glabājas un izceļas ar lielu sīpola izmēru – līdz 800 gramiem.
4. Kampillo – sarkanais sīpols ar vidēju nogatavināšanās laiku, to novāc augusta beigās. Tas ir prasīgs pret augsnes auglību, sauli un pietiekamu mitruma daudzumu. Saldajā maigajā garšā ir jūtams tikko manāms asums. Sīpoliem ir nedaudz violeta nokrāsa. Bet krāsojošais sarkanais pigments nesmērē rokas un neatstāj pēdas uz traukiem. Tas var glabāties ilgāk nekā parastās saldās šķirnes – līdz 7–8 mēnešiem.
5. Red Baron – šos sīpolus audzē katrā otrajā piemājas dārza gabalā. Tie iemīļoti dārzkopjiem to nepretenciozitātes, augstās ražības un spilgtās garšas dēļ, kas lieliski piestāv šašlikam un salātiem. Tas ir ērts lietošanā, jo katrs sīpoliņš nav pārāk liels, to var izmantot vienā reizē, nedomājot, kur likt pārējo galviņas daļu. Pareizi izžāvētā Red Baron raža var nogulēt līdz februāra sākumam, tiesa, to regulāri jāpārlasa, lai izņemtu turpmākai uzglabāšanai nederīgos eksemplārus.
6. Candy ir hibrīda dzelteno saldo sīpolu šķirne. Tas ne tikai izceļas ar saldu garšu, bet arī ir ļoti agrs – nogatavojas mazāk nekā trīs mēnešus pēc stādīšanas un divarpus mēnešus pēc pirmajiem dīgstiem. Tā audzēšanas tehnika ir vienkārša; Candy neprasa pastiprinātu uzmanību, jo ir diezgan nepretenciozs. Vislielāko ražu iegūst dienvidu reģionu dārznieki, lai gan tas ir piemērots arī audzēšanai vidējā joslā. Taču šādi sīpoli ilgi neuzglabājas – maksimāli pusgadu, un tas, iespējams, ir vienīgais tā trūkums. Candy ārējās zvīņas ir ļoti plānas un maigas, tās viegli noņemas, un iekšpusē sīpols ir balts un sulīgs. Šis sīpols ir lieliski piemērots gan salātu variantam – proti, lietošanai svaigā veidā, gan kā karsto ēdienu sastāvdaļa.

Ne visi no uzskaitītajiem sīpolu veidiem ir piemēroti Sibīrijai un reģioniem, kas atrodas uz ziemeļiem no Maskavas apgabala – tur, kur dabas apstākļi ierobežo dārznieku iespējas. Bet arī viņiem ir saldo sīpolu šķirnes, kas spēj dot ražu pat ne pārāk labvēlīgā vidē.

1. Sibīrijas viengadīgais – šīs šķirnes nosaukums runā pats par sevi; tā ir reģionēta Sibīrijai un tāpēc ir ziemcietīga, proti, spēj izturēt gan pavasara atgriešanās salnas, gan vasaras beigu aukstumu. Lai gan parasti pirms sala un lietus iestāšanās tā paspēj nogatavoties, jo ir agra šķirne. Tai ir laba glabāšanās spēja; to var uzglabāt līdz aprīlim. Nevar teikt, ka Sibīrijas šķirne ir absolūti salda; garšā tomēr ir viegls asums.
2. Bessonovskais ir šķirne, kas jau sen pazīstama ne tikai sibīriešiem, bet arī Maskavas apgabala dārzkopjiem. Tam ir nelieli sīpoliņi ar dzeltenām virsējām zvīņām, saldi pēc garšas un vienlaikus pikanti, asumaini – kā tādu izteiktu rūgtumu tajā nav. To var uzglabāt apmēram 9 mēnešus.
3. Strigunovskais ir viens no vecākajiem krievu sīpolu veidiem. Iespējams, dienvidniekiem vai vidējās joslas iedzīvotājiem tas šķitīs par asu, bet Sibīrijas apstākļos to var uzskatīt gandrīz par saldu. Sīpols no ārpuses ir dzeltens, virsējās zvīņas ir stingras, iekšā mīkstums ir balts, blīvs un mazsulīgs. Šķirne ir diezgan izturīga pret sausumu. Strigunovskais nogatavojas ātri; to uzglabā ne ilgāk par 6 mēnešiem.