Fehojas ievārījums: 10 receptes

Fehoja ir subtropu augs, kura augļi ir neticami veselīgi – gan svaigā veidā, gan dažādu ēdienu un ziemas sagatavojumu sastāvā. Katru rudeni veikalu plauktos parādās fehojas, kas audzētas Kaukāzā un Krasnodaras novadā, taču pagaidām tās nav ieguvušas pienācīgu popularitāti Krievijas virtuvē. Tomēr tās to ir pelnījušas, tāpēc burciņu fehojas ievārījuma ledusskapī vajadzētu turēt ikvienam, kurš vēlas izvairīties no sezonas slimībām.

Kas ir fehoja

Lielās zaļās fehojas ogas ir tāda paša nosaukuma koka augļi (tā botāniskais nosaukums – Acca sellowiana). Savvaļā tas aug Urugvajas, Brazīlijas, Kolumbijas kalnos, Argentīnas ziemeļos. Bet jau 1890. gados koks tika ievests Krievijas Impērijā un lieliski iejutās tās dienvidu reģionos. Eiropā fehojas audzē Spānijā, Francijā, Sicīlijā, ASV – Kalifornijas štatā. Lielas šo ogu piegādātājas ir Austrālija un Indija. Krievijas veikalos visbiežāk tiek pārdotas fehojas, kas audzētas Gruzijā vai Azerbaidžānā, retāk – Krimā vai Sočos.

Tās ir sulīgas tumši zaļas ogas, kuru galotnēs paliek kauslapiņas. Lielākajai daļai šķirņu ir iegareni ovāla forma, lai gan sastopamas arī apaļas un kubveidīgas. Vienas ogas masa var būt 15–60 g, garumā tās parasti sasniedz 5 cm, bet dažreiz sastopami arī lielāki eksemplāri. Skaidrs, ka kompotam un ievārījumam labāk ņemt nobriedušas, lielas ogas ar caurspīdīgu mīkstumu griezumā. Nobriedušu fehoju miza paliek tumši zaļa, lai gan ir šķirnes ar dzeltenīgu nokrāsu. Tā var būt gan gluda, gan bedraina, un tai var būt antocianīna pārklājums – tas viss ir normas varianti.

Šīs ogas garšu un aromātu ir grūti aprakstīt. Lieta tāda, ka tas vienlaikus atgādina gan ananāsu, gan kivi, gan dārza zemeni. Tas ir gan salds, gan svaigs, un nedaudz ar skābumu.

Fehojas ievārījuma ieguvumi organismam

Fehojas garša ir neparasta, bet patīkama. Un galvenais – tas ir īsts vitamīnu krājums. Svaigā veidā šī auga augļi tiek pārdoti veikalos un tirgos visas rudens sezonas garumā. Turklāt fehoja, pateicoties zemajam kaloriju saturam, tiek atzinīgi novērtēta dietologu vidū, un pareizi pagatavots ievārījums no tās būs arī noderīgs.

Lieta ir tāda, ka feijoa satur daudz joda. Pēc šī rādītāja ogas ir diezgan salīdzināmas ar jūras veltēm. Tā kā tās visbiežāk audzē piekrastes rajonos, jūras brīzes nes sev līdzi papildu daudzumu gaistošā joda. Tāpēc šādiem augļiem ir paaugstināta vērtība. Oficiālā medicīna pat iesaka lietot šīs ogas dažu vairogdziedzera patoloģiju gadījumā, piemēram, hipotireozes gadījumā. Jods ir nepieciešams tiroksīna un citu vairogdziedzera hormonu ražošanai. Tas ir nepieciešams pat veselam cilvēkam vielmaiņas regulēšanai. Joda trūkums izraisa hronisku nogurumu un depresiju. Bērniem tas ir nepieciešams normālai garīgajai attīstībai.

Tomēr ilgstošas termiskās apstrādes laikā lielākā daļa joda iznīkst. To saglabā tikai tā sauktais «dzīvais» ievārījums, kura recepte tiks aplūkota turpmāk.

Feijoa ievārījuma derīgās īpašības ir saistītas arī ar citām vielām, kas atrodas šajos augļos. To vidū ir ābolskābe, pektīni (tie normalizē gremošanu un palīdz izvadīt toksīnus), kā arī B grupas vitamīni, ieskaitot folijskābi – tie ir nepieciešami gan vielmaiņai, gan normālai nervu sistēmas darbībai. Arī ogas ir derīgas augstā askorbīnskābes satura dēļ: C vitamīna feijoa ir gandrīz tikpat, cik mandarīnos. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc «dzīvais» ievārījums, kas nav pakļauts termiskai apstrādei, ir veselīgāks par klasisko.

Visbeidzot, feijoa ievārījumā ir P vitamīns. Tas ne tikai pazemina asinsspiedienu, bet kopumā uzlabo asinsvadu sieniņu stāvokli. Savelkošo garšu ogām un no tām gatavotajam ievārījumam piešķir mizā esošie antioksidanti polifenoli. Galvenokārt tie ir tanīni un katehīni, kas atrodami, piemēram, zaļajā tējā. Tiem piemīt pretiekaisuma iedarbība, tie kalpo kā aizsardzība pret vēža slimībām un novērš priekšlaicīgu novecošanos. Šī iemesla dēļ, gatavojot ievārījumu, nav ieteicams atbrīvoties no mizas.

Tādējādi feijoa augļu ievārījums:

1. Piemīt tonizējoša un vispārēji stiprinoša iedarbība.
2. Kalpo kā profilakse pret vēža slimībām.
3. Paaugstina dabisko imunitāti.
4. Uzlabo asinsvadu stāvokli.
5. Nodrošina normālu nieru darbību un izvada no organisma toksīnus.
6. Novērš depresiju, palīdz mazināt stresu un atbrīvoties no hroniska noguruma.
7. Piemīt pretiekaisuma īpašības.
8. Normalizē vielmaiņu un veicina svara zudumu.
9. Piemīt antibakteriāla iedarbība (ir pierādīts, ka šajās ogās esošās vielas nogalina stafilokoku un zarnu nūjiņu).

Pateicoties unikālajam ogu ķīmiskajam sastāvam, «dzīvais» ievārījums ir ieteicams grūtniecēm, lai nodrošinātu organismu ar visām derīgajām vielām un vitamīniem. Tas tiek uzskatīts arī par lieliskām dabīgām zālēm pret aterosklerozi un arteriālo hipertensiju. Pateicoties antibakteriālajām īpašībām, tas palīdz pret pielonefrītu.

Kā pagatavot fehojas ievārījumu: receptes

Lai ievārījums būtu garšīgs un veselīgs, vispirms jāizvēlas kvalitatīvi feihoa augļi. Kā jau minēts, labāk ņemt lielus, rūpīgi tos apskatot, lai uz miziņas nebūtu ne plaisu, ne tumšu plankumiņu. Bet miziņa nedrīkst būt arī spīdīga, tas liecina, ka auglis vēl nav nogatavojies (vēl viena šī pazīme – zaļš kātiņš). Diemžēl ļoti bieži ogas, ko pārdod veikalos, ir tieši negatavas. Lieta tā, ka ogas ir grūti transportēt, jo nobriedušā stāvoklī tās kļūst mīkstas.

Starp citu, tas ir vēl viens veids, kā pārbaudīt to gatavību. Nogatavojušies augļi ir mīksti; ja tos uzmanīgi saspiež ar pirkstiem, mīkstums labi padodas spiedienam. Ja auglis ir ciets un nereaģē uz saspiešanu – tas nav nogatavojies. Tajā nav nekā briesmīga, mājas apstākļos, pāris dienas nogulot siltā vietā, ogas nogatavosies.

Uzticamāks pārbaudes veids – mīkstuma novērtējums griezumā. Nogatavojušiem augļiem ir caurspīdīga želejveida mīkstums. Tuvāk miziņai tas paliek blīvāks (starp citu, kosmetoloģijā to izmanto skrubjiem un maskām). Tajā pašā laikā miziņa paliek zaļa, tās krāsa neko neizsaka par gatavību. Nenogatavojušās ogas atšķiras ar zaļganu vai pienbaltu mīkstumu. Ja tam ir brūngana nokrāsa, tas liecina, ka ogas ir pārgatavojušās. Tās nav ieteicams lietot uzturā, jo tās var izraisīt caureju. Šī paša iemesla dēļ tās nav piemērotas ievārījumam. Tomēr no tām var iegūt sulu, ko izmanto kosmetoloģijā.

„Dzīvais” ievārījums

«Dzīvais» ievārījums, kas netiek termiski apstrādāts, tiek uzskatīts par visveselīgāko. Tā pagatavošanai vajadzīgas ogas, kas sajauktas ar cukuru vienādās proporcijās. Ja patīk skābenāka garša, var ņemt 0,7 kg cukura uz 1 kg feihoa, tas ir, par 30% mazāk.

Augļi jānomazgā, jāatbrīvojas no galiņiem un kātiņiem. Pēc tam ogas jāizlaiž caur gaļas mašīnu vai jāsasmalcina blenderī, lai tās nesaskartos ar metālu un neoksidētos, pievienot citronu. Pēc tam tās jāpārber ar cukuru, jāsamaisa līdz tā izšķīst un jāsaliek sterilās burkās, cieši aizverot ar polimēra vāku.

Ir daudz recepšu «dzīvā» ievārījuma pagatavošanai no feihoa, kam nav nepieciešama termiska apstrāde. Šeit ir tikai dažas no tām:

1. Ievārījums no feihoa ar valriekstiem. Uz 1 kg ogu ņem tikpat daudz cukura, vienu citronu, valriekstus – pēc garšas. Ogas nomazgā un applaucē ar tikko uzvārītu ūdeni, pēc tam sasmalcina blenderī tieši kopā ar miziņu un sajauc ar cukuru, sasmalcinātiem riekstiem un citronu. Cukuru receptē var aizstāt ar medu.
2. Feihoas ievārījums ar ingveru un citronu. Uz 500 g ogu ņem tikpat daudz cukura, 1 citronu, 3 ēdamkarotes rīvētas ingvera saknes. Ogas mazgā, nosusina, nogriež kātiņus, pēc tam sasmalcina blenderī kopā ar ingveru un cukuru. Pēc tam to var uzglabāt ledusskapī 2–3 mēnešus. Ir otrs variants – pēc sasmalcināšanas blenderī masu liek katliņā, pievieno 0,5 glāzes ūdens, vāra 10–15 minūtes un noslēdz sterilās burkās. Šādu ievārījumu var uzglabāt līdz ziemas beigām, un to pat nav obligāti jātur ledusskapī.
3. Feihoas un ābolu ievārījums. Uz 1 kg feihoas ņem tikpat daudz ābolu, 1 kg cukura un 1 citronu (lai augļi un ogas nekļūtu tumši). Ābolus un feihoas mazgā, mizu nenoloba. Ābolus sagriež, izņem sēkliņas, ogām nogriež galotnes un kātiņus, sagriež lielos gabalos. Citronu var sagriezt daiviņās un izņemt kauliņus. Visas sastāvdaļas sasmalcina blenderī un sajauc ar cukuru, pēc tam izliek traukos.
4. Feihoas, kivi, apelsīna un vīnogu ievārījums. Uz 300 g feihoas ogu ņem divus kivi augļus, vienu apelsīnu, 100 g vīnogu ogu, viena citrona miziņu. Cukuru pievieno pēc garšas, ņemot vērā, ka vīnogas satur daudz glikozes. Augļus jānomazgā un jānomizo. Lai ar kivi būtu mazāk apgrūtinājumu, to var pārgriezt uz pusēm un ar karotīti izņemt mīkstumu. Apelsīnu sadala daiviņās un izņem kauliņus. Visas uzskaitītās sastāvdaļas, izņemot vīnogas, izlaiž caur gaļasmašīnu vai sakuļ blenderī. Vīnogu ogas atstāj veselas. Tās pievieno masai kopā ar cukuru, kārtīgi samaisa, un tad desertu izliek burkās. To var uzglabāt ledusskapī 2–3 nedēļas, un, pateicoties citrona miziņai, tas nezaudēs skaisto nokrāsu.

Feihoa var kombinēt arī ar citiem augļiem un riekstiem (piemēram, lazdu riekstiem vai mandelēm). Vienīgais izņēmums ir zemesrieksti.

Ļoti labi šīs ogas sader ar nektarīniem. Dažas saimnieces gatavo feihoas arī ar plūmēm. Bet ar zemenēm feihoas nevāra, lai gan ir receptes uzlējumiem, kas balstīti uz šīm divām ogām. Lieta tāda, ka šāds ievārījums oksidējas paātrinātā tempā un ļoti ātri satumst. Receptē var pievienot mazāk cukura, tad deserts būs skābenāks. Tā saldumu var regulēt ar medu un kanēli. No garšvielām ievārījumam reizēm pievieno arī vaniļu.

Feihoas un dzērveņu ievārījums
Ievārījumam no feihoas un dzērvenēm iegūst ļoti skaistu krāsu – ogās esošās skābes dēļ produkts nezaudē cēli tumši sarkano nokrāsu. Uz 1 kg feihoas jāņem 0,5 kg dzērveņu un 1 kg cukura (ja ogas ir pārāk skābas, var pievienot medu). To visu sablendē viendabīgā masā. Pēc tam ievārījumu lej burkās un aizvāko. Dzērvenes satur sastāvdaļas, kuru dēļ šis maisījums pats par sevi nedaudz sabiezē un želē (tāpat kā sarkano jāņogu ogu gadījumā), tāpēc tas nav jāvāra, jo var iegūt pārāk blīvu konsistenci. Turklāt dzērvenes satur daudz C vitamīna, kas var noārdīties termiskās apstrādes laikā.

Klasiskās receptes

Varat arī pagatavot ievārījumu pēc klasiskās shēmas, kas ietver produkta termisku apstrādi. Tajā ir mazāk derīgo vielu, un cukura tiek pievienots diezgan daudz, taču pat šāds produkts dod noteiktu labumu veselībai. Piemēram, pieredzējuši pavāri iesaka šādas šī deserta šķirnes:

1. Klasiskais feihoas ievārījums. Šim nolūkam ņem ogas un cukuru proporcijā 1:1. Augļus mazgā, nosusina un sasmalcina, bet mizu nenoņem. Sasmalcinātās ogas pārkaisa ar cukuru, pievieno 0,5 glāzes ūdens, samaisa, uzvāra, pēc tam vāra uz lēnas uguns 5–7 minūtes. Pēc tam ļauj ievārījumam atdzist, vēlreiz uzvāra un atdzesē. Visbeidzot gatavo produktu lej iepriekš ar tvaiku apstrādātās burkās un hermētiski aizvāko.
2. Ievārījums no veselām feihoām. Šim nolūkam vajadzēs 0,5 kg ogu, glāzi cukura, 1 ēdamkaroti konjaka vai brendija, 0,5 l ūdens. Šādu ievārījumu pagatavo diezgan vienkārši, visa procedūra aizņems apmēram stundu. Turklāt veselie augļi izskatās skaistāk, un cukura saturs šajā receptē ir samazināts. Ogas mazgā, nogriež mizu, lai noņemtu skābumu (bet to neizmet). Nomizotos augļus tur ūdenī, kas paskābināts ar citrona sulu. Traukā ar pietiekami biezu dibenu izšķīdina norādīto cukura daudzumu, pievienojot tam 3 ēdamkarotes ūdens. Šo maisījumu uzvāra un tur uz lēnas uguns, līdz sīrups kļūst tumšāks. Pēc tam uzmanīgi ielej tajā 0,5 l verdoša ūdens, pievieno nogrieztās feihoas mizas, vāra kopā 8 minūtes un izkāš. Jau izkāstajā sīrupā pievieno feihoas augļus, pēc tam uzvāra un atstāj uz lēnas uguns 40 minūtes. Dažas minūtes pirms gatavības ielej maisījumā konjaku vai brendiju, samaisa. Pēc tam ievārījumu var liet iepriekš sagatavotās burkās.
3. Karameļu ievārījums ar feihoa un ingveru. Uz 0,5 kg ogu ņem glāzi cukura, 0,5 l ūdens, 1 ēdamkaroti ingvera pulvera vai 2 ēdamkarotes rīvētas ingvera saknes (tā dod mazāk koncentrētu garšu), 1 ēdamkaroti konjaka. Kopumā pagatavošanas process būs tāds pats kā iepriekš aprakstītajā receptē. Tikai šajā gadījumā ingveru pievieno vienlaikus ar feihoa augļiem, uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un vāra 40 minūtes.
4. Feihoa un bumbieru ievārījums ar muskatvīna piedevu. Bumbieris padara šo desertu maigāku, savukārt vīns atklāj augļu garšu. Ievārījuma pagatavošanai būs nepieciešami 0,5 kg feihoa, divi jebkuras šķirnes bumbieri, glāze cukura, 50 ml balta pussalda muskatvīna. Ogas jānomazgā, uzmanīgi jāizžāvē, jānogriež to galotnes ar kauslapām, bet nav nepieciešams tīrīt. Tad feihoa sasmalcina blenderī un iegūto biezeni pārliek iepriekš sagatavotā traukā. Bumbieriem nogriež mizu un izņem sēklas, mīkstumu sagriež kubiņos un pievieno feihoa biezenim. Tad augļus pārlej ar muskatvīnu, rūpīgi samaisa, uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un atstāj uz lēnas uguns vēl 15 minūtes. Visu šo laiku masu maisa, lai tā nepiedeg. Tad trauku noņem no uguns, pievieno cukuru un atstāj uz dažām minūtēm, līdz tas izkūst. Tad atkal liek trauku uz uguns un vāra vēl 10–15 minūtes, neaizmirstot maisīt. Pēc tam ievārījumu izlej burkās un aizvāko parastajā veidā.

Feihoa priekšrocība ir tā, ka to var kombinēt praktiski ar jebkurām ogām un augļiem. Tas ļauj saglabāt svaigu garšu un padarīt ievārījuma nokrāsu patīkamāku.

Feijoa ievārījums

Piemēram, var pagatavot konfitūru no feihoa, melones un persikiem. Tā būtībā ir ievārījuma paveids, ko iegūst, vārot ogas un augļus cukura sīrupā, lai beigās iegūtu želejveida masu. Tas ļauj nedaudz mīkstināt asu vai neparastu augļu garšu, tāpēc feihoa tas ir lielisks variants. Turklāt šajā gadījumā pat nebūs jāvāra augļi.

Konfitūras pagatavošanai ņem pa 250 g feihoa, persiku, melones, 350 g cukura, 3,5 ēdamkarotes želatīna (jau sagatavota), svaigu apelsīna miziņu, pāris krustnagliņu graudiņus. Meloni attīra no sēklām, iepriekš nogriežot tai mizu. Persikus ieteicams blanšēt, noņemot mizu un sagriežot plānās šķēlēs. Bet tas viss ir atkarīgs no persiku šķirnes. Dažos gadījumos pietiek vienkārši noberzt to virsmu zem auksta ūdens, lai noņemtu pūkas. Feihoa sagriež šķēlēs, mizu var nenolobīt. Visus sagrieztos augļus sajauc ar cukuru, pievieno želatīnu, pārklāj ar vāku un liek uz nakti ledusskapī, lai pēc sulas izdalīšanās iegūtu želejveida masu. Apelsīna miziņā iesprauž krustnagliņas, uzvāra 3–4 minūtes, atdzesē, pievieno traukā ar konfitūru aromātam.

Kā uzglabāt fehojas ievārījumu

Neapstrādātā veidā feijoa uzglabājas ļoti īsu laiku. Maksimālais uzglabāšanas laiks ir 2–5 dienas istabas temperatūrā. Tomēr ledusskapī to var mierīgi turēt veselu mēnesi. Tas attiecas arī uz "dzīvo" ievārījumu no ogām, kas saberztas ar cukuru. Tomēr, ja tam pievieno citronu un ingveru, tas nekļūst tumšāks, un šādu piedevu sastāvā esošās vielas ļauj ievārījumu uzglabāt ilgāk – 2–3 mēnešus. Ievārījuma tumšums, starp citu, neliecina, ka tas ir sabojājies. Tas ir tikai rezultāts tam, ka mīkstumā ir iepriekš minētās derīgās vielas – antioksidanti vai polifenolu grupas. To oksidēšanās notiek sārmainā vidē vai gaisa ietekmē. Tādēļ ieteicams burkas aizvērt ar hermētiski noslēgtu vāku. Turklāt citronu sulas klātbūtne kavē oksidēšanās procesu. Savukārt sasaldēt ogas, kas saberztas ar cukuru, nav ieteicams. Saldēšana arī iznīcinās daļu derīgo vielu.

Klasisko feijoa ievārījumu, kas tika uzvārīts, var uzglabāt viena gada laikā, neievietojot burkas ledusskapī. Bet tam ir jāievēro visi noteikumi:

1. Ievārījums jāielie tikai hermētiski noslēdzamās stikla burkās. Optimālais tilpums ir 0,5 litri, lai tās pārāk ilgi nestāvētu atvērtas.
2. Pirms ievārījuma ieliešanas burkas jāsterilizē. To dara ūdenī vai tvaikā, nav svarīgi.
3. Nekādā gadījumā nedrīkst liet gatavu ievārījumu ("dzīvo" vai klasisko) mitrā traukā. Vispirms burka jāapgriež otrādi uz papīra salvetes un jāgaida, līdz tā pilnībā izžūst. Lai ietaupītu laiku, burkas var izžāvēt cepeškrāsnī ar minimālu temperatūru.
4. Vāki jāņem veseli, bez bojājumiem, ar viendabīgu pārklājumu. Vislabāk, ja uz metāla ir polimēra slānis (tā sauktie "baltie" vāki – tie neoksidējas).
5. Dzīvajam ievārījumam, kas uzglabājas samērā neilgi, var izmantot polimēra vākus. Bet ieteicams iepriekš aizvērt burkas kakliņu ar vairākkārt salocītu pergamenta papīru.
6. Jo vairāk cukura, jo vairāk nepieciešama citrona sula, tas novērsīs pelējuma parādīšanos burkās. Un jo biezāks sanāks produkts, jo labāk, jo samazinās tā bojāšanās risks.

Termiski apstrādātu ievārījumu nav obligāti jāuzglabā ledusskapī. Bet tomēr ieteicams atrast tam vēsu vietu. Ideālā gadījumā būs nepieciešama īpaši aprīkota pieliekamā istaba vai skapji uz neapsildāma balkona. Tajā pašā laikā jāizvairās no tiešu saules staru nokļūšanas uz burkām; to ietekmē ievārījums ātrāk oksidēsies un sabojāsies. Privātmājā feijoa ievārījumu nav ieteicams novietot pagrabā, jo zemas temperatūras dēļ tas var sabojāties, un pēkšņa aukstuma gadījumā burka vienkārši "pārplīsīs".

Termiski apstrādātu ievārījumu var uzglabāt vismaz gadu. Daži pavāri uzskata, ka tas var stāvēt pat vairākus gadus, jo feihoa nav tādu kauliņu kā, piemēram, ķiršos, kas saturētu lielu daudzumu indīgās ciānūdeņražskābes. Bet, ja feihoa vāra ar āboliem, persikiem vai aprikozēm, tad no tiem kauliņus ieteicams izņemt. Tomēr labāk neriskēt: gads ir optimālais termiņš.

Interesanti fakti par feihoa

Eiropieši uzzināja par feihoas esamību tikai 1815. gadā. To atklāja vācu biologs Frīdrihs Sellovs savas ekspedīcijas laikā uz Brazīlijas džungļiem. Tomēr augs nav nosaukts viņa vārdā, bet gan dabaszinātnieka Žoao da Silva Feižo vārdā, kurš, starp citu, arī deva ieguldījumu Brazīlijas izpētē. Vēl interesantāks fakts ir tas, ka pats dabaszinātnieks nesa uzvārdu Barboza, bet pseidonīmu ņēma par godu viņa jaunības gados populārajam filozofam Feižo-i-Monte Negro. Tāds nu sanāca sarežģīts stāsts.

Ko vēl interesantu var pastāstīt par feihoa? Piemēram, minēt šādus faktus:

1. Šis augs zied ar ļoti skaistiem baltiem ziediem ar veselu sarkanu putekšņlapu salūtu. Savvaļā to apputeksnē sīki kolibri putniņi. Savukārt feihoas dārza šķirnei atliek tikai variants ar bitēm.
2. Feihoas ziedu ziedlapiņas arī tiek uzskatītas par ēdamām, tām ir saldena garša. Tās vai nu pievieno augļu salātiem, vai arī izkaltē un ar tām brūvē tēju.
3. Eiropiešiem feihoas garša atgādina zemenes, bet Latīņamerikas iedzīvotājiem – gvajavu, šajās valstīs ogas bieži sauc par ananasu gvajavu.
4. Eiropā feihoa sāka audzēt Francijā 1890. gados, pateicoties franču botāniķim Eduardam Andrē.
5. Jaunzēlandē feihoa no paša sākuma iejutās labi. Šodien šeit iegūst rekordražas šīs ogas. Tāpēc valstī ir izdomāts daudzveidīgs tās pārstrādes veidu klāsts. Feihoa pievieno dažādiem augļu bezalkoholiskajiem dzērieniem, no tās gatavo vīnu un sidru, vāra džemu un gatavo «dzīvo» ievārījumu, izmanto kā pildījumu pīrāgiem, no tās ražo pat saldējumu un jogurtus. Bet īpašus panākumus gūst vietējais degvīns, kuram papildus feihoai pievieno tādas eksotiskas sastāvdaļas kā marakuja, kivi, tējas koka medu.
6. Nobriedušu feihoas augļu tīrīšana ir diezgan sarežģīta. To mīkstums ir maigs, bet miza ir cieta un dažreiz var sabojāt garšu ar savu skābumu. Ja augļi ir lieli, tos vienkārši pārgriež uz pusēm, un tad ar tējkaroti izņem mīkstumu. Ja pierod, var vienkārši lauzt ogas un izspiest pusīšu saturu tieši mutē.
7. Dažās valstīs feihoa žāvē, iepriekš sagriežot ripiņās. Tās pēc tam var lietot kopā ar citiem žāvētiem augļiem, tās arī brūvē kā tēju, tāpat kā mizu. Un vēl no tām vāra kompotus.

Interesanti arī tas, ka krievu valodā vārdam «feihoa» ir sieviešu dzimte (jo tā ir oga – tāpat kā zemene, avene vai mellene) un tas tiek uzskatīts par nelokāmu lietvārdu. Bet īpašības vārds no tā netiek veidots, lai cik jokdari arī nevingrinātos asprātībā.