Džambolāns: kas tas par augli un kāpēc tas ir noderīgs

Šis ir siltummīlošs auglīgs koks no mirteņu dzimtas, ko sauc par Džambolānu. Ir arī citi nosaukumi, kas mūsu valstī nav pazīstami: Jambolāns, Melnā plūme, Indijas kazene, Java plūme, Džamuns, Violetā plūme, Džambuls, Japānas plūme.

Japānas plūmes ģeogrāfija ir plaša. Augu var viegli atrast Indijā, Himalajos, Malaizijā, Šrilankā un Austrālijā, kā arī Āfrikā, Dienvidamerikā, Karību salās, Indonēzijā, Kuka salās, Franču Polinēzijā un Jaunkaledonijā.

Šis ir spēcīgs mūžzaļš koks, kas paceļas līdz 20 m augstumā. Lapas ir smagas, plati izplestas, spalvainas, un tās izdala spēcīgu terpentīna smaržu. Miza ir zvīņaina, pie zemes raupja un saplaisājusi. Ziedi no rozā līdz baltiem toņiem smaržo, pievilinot bites.

Noteiktā laikā ziedi pārvēršas par elipses formas augļiem, 2–5 cm gariem. Augļi nogatavojas vai nu nelielās grupās, vai ķekaros, līdz 40 ogām. Sākumā ogas ir zaļas, pēc tam tās pakāpeniski iegūst krāsu un beigās kļūst gandrīz melnas. Augļi nogatavojas jūnijā un viegli nobirst vēja dvesmā. Pēc garšas tie ir saldi, ar jūtamu skābumu. Mīkstums ir sulīgs, visbiežāk savelkošs, no baltas līdz lavandas krāsai. Savukārt mēle pēc nogatavojušas plūmes degustācijas kļūst violeta. Augļa centrā atrodas sēklas.

Izplatības vēsture

Melnā plūme cēlusies no Dienvidaustrumāzijas. Tā ir iesakņojusies Indijā, Birmā, Ceilonā, Andamanu salās. Koks ir cienīts budistu vidū. To ir pieņemts stādīt tiešā hinduistu tempļu tuvumā kā svēto koku Krišnam.

Pastāv uzskats, ka uz Filipīnām, Javu un citām Austrumindijas vietām džambolāns tika izplatīts jau aizvēsturiskos laikos. Kā gan citādi var izskaidrot koka reliģisko godināšanu?

Interesants fakts! XIX gadsimta beigās džambolāns izplatījās Havaju salās. Bet pašlaik tas ir tik ļoti okupējis salas, ka to jau sāk iznīcināt visiem iespējamiem veidiem. Vietējie iedzīvotāji un atpūtnieki ir sašutuši par ēnu, ko augs met uz zemes. Tas pārāk aizsedz citus augus no saules.

Arī uz Izraēlu to ieveda aptuveni pagājušā gadsimta vidū. Tur ir silti, un plūme intensīvi aug, bet augļu dod maz. Un arī tie Izraēlā netiek novērtēti. Kokus audzē vienkārši kā dekoratīvus augus.

Amerikā džambolāns galīgi zaudējis cieņu. Augļi bira uz ielām, piesārņojot ietves un zālājus. Apkārt nim kņud kukaiņi. Tāpēc amerikāņi cenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no kokiem kā no atkritumiem.

Audzēšanas apstākļi

Sizīgijs jambolāns (zinātniskais nosaukums) labprāt iesakņojas līdzenumos un zemās pauguraines, līdz 1800 m virs jūras līmeņa. Tomēr, jo augstāk, jo mazāk augļu. Un dažos apvidos koku izmanto tikai kā koksnes avotu.

Tas jūtas ērti reģionos ar spēcīgām lietusgāzēm, plaukst upju tuvumā un, kā rāda novērojumi, mierīgi pārcieš ilgstošus palus.

Neskatoties uz to, jambolāns ir diezgan pacietīgs sausos apvidos, kur mitrums ir zems. Tas intensīvi aug, pilnībā nobriestot ap 40 gadu vecumu, un mīl sausu laiku ziedu atvēršanās un augļu nogatavošanās laikā. Jauni stādi baidās no sala, bet vecāki koki nepievērš uzmanību īsiem salniem.

Augam ir tieksme iesakņoties zemās, mitrās augsnēs, bet tas var pielāgoties arī paugurainei, dodot priekšroku smilšainām vai smilšmāla augsnēm.

Raža

Japāņu plūmes koks sāk nest augļus, kad tam ir 4–5 gadi. Ja apstākļi ir labvēlīgi, tad augļu ir pilni grozi.

Dažādos apvidos raža nogatavojas dažādos periodos, sākot no agra pavasara, bet Filipīnās – no maija vidus līdz vasarai. Havaju salās augļu ievākšana notiek tuvāk vasaras beigām un pat rudenī. Piemēram, Javā japāņu plūme uzzied tikai vēlā vasarā, lai nogatavotos tuvāk rudens beigām. Ceilonas salā koks pārklājas ar ziediem gandrīz visus vasaras mēnešus, un raža ir gatava novākšanai novembrī un decembrī.

Intensīvais augļu novākšanas periodis Indijā ilgst no pavasara līdz rudenim. Process tiek veikts tikai ar rokām. Reizēm, labvēlīgos gados, nākas doties uz plantācijām ar groziem ne vienu reizi vien. Uz 5 gadus veca koka 700 ogu tiek uzskatīts par diezgan labu dāvanu. Lielāki koki ir daudz devīgāki.

Ķīmiskais sastāvs

Dažādas koka daļas Japāņu plūmes izplatības reģionu iedzīvotāji jau sen ir pielāgojuši dziedināšanas nolūkiem. Terapiju sekmē vairāku ķīmisko vielu klātbūtne tajās.

1. Lapas satur flavonola glikozīdus, kvercetīnu, miricetīnu, triterpenoīdus, esterāzi, galloilakarboksilāzes un tanīnu.
2. Stumbra miza ir bagāta ar betulīnskābi, friedelīnu, ēteri un epi-friedaṇanolu, kvercetīnu, kempferolu, miricetīnu, un tai piemīt miecvielu īpašības.
3. Ogas, papildus jau uzskaitītajām sastāvdaļām, ir pilnas ar rafinozi, glikozi, fruktozi, skābēm – citronskābi, ābolskābi, galloskābi, antocianīniem. Galvenokārt skābā garša rodas galloskābes klātbūtnes dēļ. Tās satur arī daudzveidīgus vitamīnus – A, C, PP un B.
4. Sastāvs ir interesants ar dažādu minerālvielu (fosfors, hlors, varš, nātrijs, dzelzs, kālijs, magnijs, kalcijs, sērs), sveķu, tauku, olbaltumvielu, šķiedrvielu, galloskābes un skābeņskābes, ēterisko eļļu, fenolu, alkaloīdu, mono- un disaharīdu klābtūtni.

Ko satur japāņu plūme uz 100 g augļu:

• ūdens – 83,7–85,8 g;
• olbaltumvielas – 0,1–0,129 g;
• tauki – 0,15–0,3 g;
• šķiedrvielas – 0,3–0,9 g;
• ogļhidrāti – 14 g;
• kalcijs – 8,3–15 mg;
• magnijs – 35 mg;
• fosfors – 15–16,2 mg;
• dzelzs – 1,2–1,62 mg;
• nātrijs – 26,2 mg;
• kālijs – 55 mg;
• varš – 0,23 mg;
• sērs – 13 mg;
• A vitamīns;
• tiamīns – 0,008–0,03 mg;
• riboflavīns – 0,009–0,01 mg;
• niacīns – 0,2–0,29 mg;
• askorbīnskābe – 5,7–18 mg.

Sarakstu var papildināt ar tanīnu, gallskābi un skābeņskābes pēdām, bet ļoti mazos daudzumos. Analīzes rāda, ka arī lapas ir bagātas ar derīgu ķīmisko sastāvu, tāpēc tās izmanto kā vitamīnu dzīvniekiem.

Ko var pagatavot no džambolāna

Augļa savelkošās īpašības tiek mazinātas ar sālītu ūdeni. Daudzi žāvē nobriedušas ogas. Daudz biežāk tās lieto svaigas. Vēlams izvēlēties lielus augļus, jo tie ir garšīgāki. Salda vai viegli skāba garša patīk visiem. Japāņu plūmi var izmantot pīrogos, mērcēs, ievārījumos.

1. Vismazāk reprezentablos augļus izmanto sulai, kas ļoti atgādina vīnogu sulu. Šķirnes ar balto mīkstumu, pateicoties pektīna klātbūtnei, izmanto bieza želejas pagatavošanai. Nenogatavojušies augļi tiek izmantoti etiķim.
2. Džambolānas sula lieliski atbilst nepieciešamajai sastāvdaļai, lai bagātinātu dažādu sīrupu un šerbētu garšu. Indijā uz ielām tiek piedāvāts dzēriens traukos, ko gatavo no sasmalcinātiem augļiem un sulas. Maisījumam pievieno ūdeni, cukuru, citronskābi un kādu konservantu. Rezultāts ir dzēriens, kas līdzīgs limonādei.
3. Džambolāna ir interesanta desertos. Melno plūmi izmanto kā pildījumu pudiņos, pīrogos, donutos, kā arī kūku un krēmu pagatavošanā. Mīkstums ir ideāli piemērots ievārījumu vārīšanai.
4. Daudzās džambolānai dzimtajās valstīs no plūmēm gatavo vīnu, kas pēc kvalitātes līdzinās portvīnam. Labi izdodas liķieri un brendijs. Ja augļi ir sarūguši, vērts izmēģināt pagatavot iecienīto vietējo dzērienu «džambavu».
5. Indijā ražo pieprasītu džambolānas etiķi. Tas ir caurspīdīgs, ar sarkanīgu nokrāsu, vilinošu smaržu un pievilcīgu garšu.

Izmantošana tautas medicīnā

Džambolāna tautas medicīnā ir senlaiku augs. Dienvidāzijas valstu iedzīvotāji izmanto šo ogu daudzu kaišu ārstēšanai, tostarp akūtas caurejas vai urīna aiztures gadījumā.

1. Dažādas auga daļas aktīvi ietekmē cukura diabēta attīstības bremzēšanu. Eksperimenti un pētījumi to ir apstiprinājuši. Ir zināms, ka vārīts lapu novārījums ievērojami pazemina cukura līmeni asinīs pelēm. Profilakses nolūkos dažās valstīs lieto pulveri no kaltētām sēklām.
2. Melnsarkanās plūmes sula, atšķaidīta ar ūdeni, palīdzēs cīnīties ar angīnu. Ir jāskalo kakls. Starp citu, tas pats šķidrums kā ārstniecisks losjons atvieglos cirpējēdes izpausmes.
3. Sēklas lieto, ja ir gremošanas problēmas. Ārstēšanas vēsture pierāda, ka džambolānas auglis cīnās ar čūlu slimību un caureju. Antibakteriālās īpašības iznīcina patogēnus, kas okupējuši kuņģi vai zarnas. Turklāt mīkstuma un mizas organiskās šķiedras normalizē zarnu viļņveida kustības netraucētai pārtikas masu pārvietošanai. Vēdera sāpes remdēs lapu ekstrakts. Tas ir noderīgs arī dažādas etioloģijas dermatītu, stipra smacējoša klepus, aizcietējumu, drudža stāvokļu gadījumā, un tam ir dezinfekcijas iedarbība uz mutes gļotādu.
4. Indijā, kad uz ādas parādās izsitumi, vispirms ķeras pie japāņu plūmes lapu kompresēm. Bet, ja parādās čūlas, tās apstrādā ar mizas novārījumu. Mizu izmanto arī pret anēmiju, dizentēriju un diabētu.
5. Jau par tradīciju kļuvusi arteriālās hipertensijas ārstēšana ar japāņu plūmes mizas un lapu novārījumiem un ekstraktiem. Augļi satur triterpenoīdu. Šī viela novērš holesterīna uzkrāšanos. Tas nāk par labu cilvēkiem ar veselības problēmām un profilakses nolūkos. Holesterīna inhibitors samazina sirdslēkmes risku, novērš aplikumu veidošanos asinsvados, aterosklerozi un hipertensiju.
6. Noderīgas ir japāņu plūmes saknes. Daudzas tautības tās izmanto, kad cilvēku pārņem epilepsijas lēkmes.
7. Cilvēkam, kas cieš no asiņojošiem hemoroīdiem, būtu jāsāk lietot uzturā melnās plūmes, turklāt katru dienu 2–4 mēnešus, lai iestātos atvieglojums.
8. Vispārēju stiprinošu efektu sniegs džambolāna sēklu novārījums ar medu. Tas noņems nogurumu, atjaunos organismam spēku un tonusu. Lielākai efektivitātei var pievienot amlas sulu.
9. Aprakstīti gadījumi, kad lapu sula glābusi pie simtkāju kodumiem un darbojusies kā pretinde, ja cilvēks saindējies ar opiju.
10. Vispārzināma ir antioksidantu nozīme cilvēka organismā. Zinātnieki šīs profilaktiskās sviras atklāja melnās plūmes lapās. Vēl gaida rūpīgu izpēti ēteriskās eļļas, ar kurām bagāti ir džambolāna koki un augļi, un kuras jau dalās ar cilvēkiem ar savām antibakteriālajām un antioksidantu īpašībām.
11. Melnās plūmes augļi satur daudz C vitamīna, kas, kā zināms, labvēlīgi ietekmē ādu. Lieta tāda, ka papildus antioksidanta īpašībām vitamīns piedalās kolagēna ražošanā, kas novērš priekšlaicīgu novecošanos. Tādējādi āda atjaunojas, uzlabojas izskats. Tradicionālajā Āzijas valstu medicīnā džambolāna sēklu pulveris tiek nozīmēts, kad jānovāc rētas un plankumi.
12. Ar pieredzi pierādīts, ka melnās plūmes ir ne tikai prieks gardēžiem, bet bezgalīgi noderīgas veselībai. Tikai pie nopietnas kuņģa-zarnu trakta patoloģijas tās ēst nedrīkst, bet pārējās kontrindikācijas attiecas tikai uz individuālu nepanesību.

Lietojuma joma

1. Džambolāna kokus atzīst biškopji. Ziediem ir augsta medusnesība.
2. Lapas izmanto kā barību zīdtārpiņiem un lopbarību Indijā. Zanzibārā vietējie iedzīvotāji ar plūmju zariņiem tīra zobus.
3. Ēteriskā eļļa, ko iegūst no lapām, nodrošina aromātus ziepju vai lētu smaržu ražošanā.
4. No koku mizas gatavo krāsvielas. Tās ir noturīgas, tām ir daudz brūno toņu.
5. Mizā ir tanīns, to izmanto ādas apstrādē un zvejnieku tīklu konservācijā.
6. Koksne termītiem nav pa zobiem, kas padara to pieprasītu. Tā var ilgi saglabāties ūdenī. Protams, laiks šeit ievieš korekcijas, un deformācija ir iespējama. Indijā koksni izmanto būvmateriāliem – sijām, dēļiem, stabiņiem. Tā ir pielāgota daudzām lauksaimniecības un nelauksaimniecības nozarēm. Pietiek pateikt, ka dzelzceļa gulšņi agrāk varēja būt no plūmju kokiem.
7. Zintniecībā, tradicionālajā medicīnā un farmaceitikā džambolāna nopelni ir ievērojami jūtamāki. Eiropas, Āfrikas un Amerikas aptiekās pārdošanā ir sastopamas sēklas un žāvēta miza. Piegādes veic Dienvidaustrumāzijas valstis.

Kādu kaitējumu tā var nodarīt

1. Uzmanieties ņemt augļus no koka, kas aug gar autoceļu. Augļi uzsūc svinu un citus piesārņotā gaisa draudus.
2. Vēl nepietiekama izpēte liek būt piesardzīgiem un neieteikt lietot džambolānu sievietēm interesantā stāvoklī un ar zīdaiņiem pat ārstēšanās nolūkā.
3. Džambolāns pazemina cukura līmeni asinīs, tāpēc to ir aizliegts ēst pirms gaidāmās operācijas un pēc ķirurģiskas iejaukšanās.
4. Nevajadzētu ēst augļus tukšā dūšā un lietot pienu uzreiz pēc apēstā džambolāna.

Džambolāns savā vēsturiskajā dzimtenē bauda popularitāti un cieņu. Ikvienam nenāktu par ļauno tuvāk iepazīties ar melno džambolānu. Tā ir uzmanības vērta!

Džambolāna foto