Upes vēži: kā tie ir noderīgi cilvēka organismam, kā pagatavot vai novārīt

Upes vēžus bieži dēvē par tīrīgākajiem dzīvniekiem. Vispazīstamākie posmkāju tipa pārstāvji dod priekšroku tikai tīriem un saldūdens baseiniem. Turklāt tie sniedz milzīgu labumu ekosistēmai, attīrot dīķu, ezeru un upju dibenu no maitas un organiskiem atkritumiem. Un, protams, vārīti vēži ir daudzu iecienīts gardums. To maigo gaļu vērtē ne tikai garšas, bet arī labuma dēļ.

Kā izskatās un kur sastopami vēži

Upes vēži ir vieni no senākajiem faunas pārstāvjiem. Šīs vēžveidīgo sugas priekšteči apdzīvoja Juras perioda ūdenstilpes. Tie pieder pie augstāko vēžu klases, kurā ietilpst arī amfipodi, garneles, krabji un mitrenes.

Vēžu ķermenis sastāv no 18 segmentiem, kas ir nemainīgi. 4 no tiem ir galvas segmenti, 8 – krūšu segmenti un 6 – vēdera segmenti. Šī posmkāju tipa krūšu segmenti saplūst ar galvas segmentiem ar šuvi, kuru ļoti viegli saskatīt no muguras. Tā sauktā galvkrūšu daļa ir droši aizsargāta ar cietu hitīna bruņu, kas pārklāta ar biezu kalcija karbonāta slāni, kas padara upes vēža bruņas gandrīz neievainojamas.

Vēža ķermenis var sasniegt 30 cm garumu, minimālais izmērs ir 13–15 cm. Bruņu pilda skeleta funkciju vēžveidīgajam, aizsargājot dzīvnieka iekšējos orgānus. Pie hitīna apvalka ir piestiprināti arī upes vēža muskuļi. Uz galvas segmentiem atrodas 2 pāri garu antenu, kas atbild par tausti un ožu. Šīs antenas ir pārklātas ar maziem sariņiem, un to pamatnē atrodas līdzsvara receptori.

Upes vēža acis ir neliela izmēra, taču tām ir diezgan sarežģīta uzbūve – katra sastāv no vairāk nekā 3 tūkstošiem sīku acu. Šādu acs uzbūves veidu sauc par fasetacīm. Tās atrodas blakus asam dzelonim, kas atrodas galvkrūšu priekšpusē.

Vēža ekstremitātes ir knaibles un 4 pāri staigājamo kāju. Knaibles piestiprinās pie krūšu segmenta. Ar to palīdzību posmkāju pārstāvji aizsargājas no ienaidniekiem, medī un pat izmanto tās pēcnācēju radīšanai. Pateicoties priekšējām ekstremitātēm, vēži ķer un notur mātīti.

Šie dzīvnieki pārvietojas ar pakaļējo ekstremitāšu palīdzību. Turklāt šiem posmkājiem uz vēdera segmenta atrodas mazas kājiņas, kas palīdz elpot. Ar to palīdzību vēži pievada žaunām svaigu, ar skābekli bagātinātu ūdeni.

Ūdens kvalitāti ūdenstilpē var pat noteikt pēc tajā esošajiem vēžiem. Daudzas šo posmkāju sugas dod priekšroku dzīvei nevainojami tīrā ūdenī. Tomēr ir upes vēžu veidi, kas dod priekšroku iesāļam ūdenim, galvenais – ar pietiekamu skābekļa koncentrāciju. Skābekļa bads šiem dzīvniekiem var beigties ar bēdīgām sekām un pat izraisīt nāvi.

Vēžiem barības iegūšanā palīdz oža. Šīs posmkāju sugas pārstāvji ienaidniekus izseko tieši pēc smaržas, jo redz ļoti slikti. Upes vēžu dzīves ilgums ir aptuveni 35 gadi.

Upes iemītnieki parasti izvēlas dzīvošanai nedubļainu dibenu. Alas rok pie krasta līnijas, līdz 3 m dziļumā. Kā likums, vienā ezerā dzīvo tikai vienas sugas vēži.

Sugas

Pašlaik ir tikai 4 upes vēžu sugas:

• šaurspīļu vēzis;
• biezspīļu vēzis;
• platspīļu vēzis;
• Amerikas signālvēzis.

Šaurspīļu vēžus var sastapt lēni plūstošās, mazūdens upēs, nelielos ezeros un dīķos, Kaspijas un Melnās jūras piekrastē. Šai vēžveidīgo sugai ir ērti gan saldūdens, gan iesāļos ūdeņos. Ķermeņa garums svārstās no 16 līdz 33 cm. Hitīna apvalks ir brūnos toņos – no gaišākiem līdz tumšākiem toņiem. Šaurspīļu vēži savu nosaukumu ieguvuši pateicoties priekšējo ekstremitāšu formai – šauras un iegarenas knaibles ir manāmi izstieptas. Šī vēžu suga ir visizturīgākā pret nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem, tāpēc diezgan ērti sadzīvo sliktas kvalitātes ūdenī.

Biezspīļu vēži pašlaik atrodas uz izmiršanas robežas. Ar katru gadu šīs sugas skaits strauji samazinās. Dzīvnieks dzīvo kristāldzidrā ūdenī Azovas, Kaspijas un Melnās jūras piekrastes rajonos. Šīs sugas vēži ļoti slikti panes pēkšņas temperatūras izmaiņas. Maksimāli komfortabla ūdens temperatūra tiem ir 23–25°C. Pēc izmēra biezspīļu vēži ir miniatūri. To ķermeņa garums parasti nepārsniedz 11–12 cm. Bruņām ir zaļgani brūna krāsa. Priekšējās ekstremitātes raksturojas ar sadalījumu, knaibles ir nedaudz trulas.

Platspīļu vēži tiek uzskatīti par visizplatītāko sugu, taču pēdējā laikā vērojams straujš to populācijas samazinājums. Šīs sugas dzīvnieki dzīvo tikai saldūdens ūdenstilpēs ar tīru ūdeni. Platspīļu vēžus var sastapt praktiski visās nestāvošās ūdenstilpēs, kur ūdens temperatūra vasarā ir virs 25°C. Divdesmit centimetru garais ķermenis ir olīvkrāsas vai brūnos toņos.

Amerikas signālvēžus Krievijas teritorijā var sastapt tikai Kaļiņingradas apgabalā, tomēr Eiropā šīs sugas populācija aug un izplatās ļoti ātri. Brūnie ar zilu vai sarkanīgu nokrāsu vēži ir ļoti līdzīgi saviem «platspīļu» radiniekiem. «Amerikāņus» atpazīt palīdz plankums uz knaibles locītavas – tas parasti ir baltā vai zilā krāsā. Lielākā daļa īpatņu sasniedz ne vairāk kā 10 cm garumu, tomēr daži šīs sugas pārstāvji var izaugt līdz 20–22 cm.

Ar ko omārs un krabis atšķiras no vēža

Ja jūs neiedziļināties jautājumā, ir viegli sajaukt upes vēzi ar omāru. Omāri, tāpat kā vēži, pieder desmitkājvēžu kārtas vēžveidīgo apakštipam. Dzīvotnes nav iespējams uzskaitīt – šo posmkāju var sastapt visā pasaulē. Atšķirībā no upju vēžiem, omāri dod priekšroku jūras ūdenim, taču tie arī barojas ar maitām, organiskajiem atkritumiem un mikroorganismiem. Ķermeņa krāsa svārstās no pelēkas līdz zili zaļai, bet vārīšanas laikā tā kļūst sarkana.

Protams, galvenā atšķirība starp vēzi un omāru ir izmērs un svars. Omāra ķermeņa vidējais garums sasniedz apmēram 45 cm, tomēr ir sastopami arī septiņdesmit centimetru gari īpatņi. Pirms dažiem gadiem Kanādā tika izķerts divdesmit kilogramu smags omārs!

Otrā atšķirība ir dzīvotnes areāls. Omāri dzīvo tikai sāļā jūras ūdenī. Šie posmkāji atšķiras arī pēc garšas īpašībām, kuras, iespējams, var atpazīt tikai gardēži. Vēžu gaļai ir svaiga un viegla garša, savukārt omāri ir maigāki un pikantāki.

Ar ko krabis atšķiras no vēža
Vēža un krabja ķermeņa uzbūve ir ļoti līdzīga: četri kāju pāri, spēcīgas spīles, plakans vēders un hitīna bruņas. Atšķiras tikai ķermeņa forma – vēzim tā ir vairāk iegarena, bet krabim apaļa, trīsstūrveida vai kvadrātveida. Starp citu, tieši ķermeņa forma ļauj krabim pārvietoties daudz ātrāk nekā tā radiniekam.

Atšķirības ir arī dzīvotnē. Ja vēži ir ļoti izvēlīgi attiecībā uz dzīvesvietas izvēli, dodot priekšroku saldūdens avotiem ar kristāldzidru ūdeni, tad krabji ir mazāk prasīgi pret dzīves vietu. Tos var sastapt praktiski jebkurā ūdenstilpē, vai tā būtu jūra, ezers, dīķis, upe vai limāns. Krabji jūtas ērti gan krastā, gan 4 km dziļumā.

Sastāvs un kaloriju saturs

Vēžus ķer, lai baudītu neticami garšīgu, maigu, pikantu gaļu, kas turklāt ir ļoti veselīga. Daudzi iekļauj upju vēžus diētiskā uztura ēdienkartē, jo šo posmkāju gaļa satur pietiekami daudz viegli sagremojama proteīna un tai ir diezgan zems kaloriju saturs – tikai 76 kcal uz 100 g produkta.

Turklāt tas ir lielisks olbaltumvielu avots, kas procentuāli veido vairāk nekā 80%. Tāpat upes vēža gaļa satur 12% tauku un 7% ogļhidrātu. Ēdamā daļa ir bagāta arī ar vitamīniem. Nobaudot vārītus vēžus, var piesātināt organismu ar A vitamīnu, tiamīnu, holīnu, riboflavīnu, folātiem, kobalamīnu, piridoksīnu, filohinonu un noderīgiem mikroelementiem – kāliju, magniju, kalciju, nātriju, fosforu, dzelzi un cinku. Turklāt vēžos ir nepieciešamās dzīvībai svarīgās polinepiesātinātās taukskābes omega-3 un omega-6.

Ar ko vēži ir noderīgi

Vispārējais ieguvums

Pateicoties augstai pilnvērtīgo olbaltumvielu koncentrācijai, lielam vitamīnu un mikroelementu daudzumam, vēžu gaļa ir labi sagremojama un nāk par labu cilvēkiem, kas cieš no dažādām slimībām. Ja šo produktu iekļaujat uzturā, varat ievērojami uzlabot pašsajūtu. Vēžu gaļa īpaši ieteicama cilvēkiem ar sirds un asinsvadu sistēmas, aizkuņģa dziedzera un kuņģa slimībām. Šī ēdiena lietošana palīdzēs normalizēt aknu darbību un uzlabot nieru darbu.

Vēžu gaļa veicina organisma atveseļošanos pēc pārciestas slimības un aizsargā pret vairogdziedzera slimībām.

Vēžus ļoti plaši izmanto arī tautas medicīnā. Jau no seniem laikiem no hitīna bruņām tika gatavota spirta tinktūra un novārījumi, kas veicināja atteikšanos no alkohola un smēķēšanas.

Sievietēm

Vēžu hitīna bruņu labvēlīgās īpašības ir zināmas jau sen. Senatnē apvalku samala pulverī, ko uzkaisīja uz svaigām brūcēm ātrākai dzīšanai. Šādu pulveri gatavo arī mūsdienās, lai paātrinātu audu reģenerāciju pēc krūts vēža operācijas sievietēm.

Tinktūru pagatavot ir pavisam vienkārši. Vēžu bruņas rūpīgi jānomazgā un jāizžāvē, pēc tam labi jāsasmalcina gaļas mašīnā vai blenderī. Iegūto pulveri ieber traukā un pārlej ar spirtu, ļauj ievilkties 2–3 dienas, pēc tam tas ir gatavs lietošanai. Lietot iekšķīgi pa vienai ēdamkarotei reizi dienā. Ārstēšanas kurss jāveic tikai vienu reizi gadā 2 nedēļu garumā. Protams, tinktūru no vēžu bruņām var lietot tikai pēc visu operāciju un ķīmijterapijas seansu pabeigšanas.

Vīriešiem

Pētnieku novērojumi ir parādījuši, ka regulāra vārītas vēžu gaļas lietošana gandrīz uz pusi samazina urīnpūšļa audzēja un prostatas vēža iespējamību vīriešiem. Tieši tāpēc stiprā dzimuma pārstāvjiem ieteicams lietot šo produktu šo nepatīkamo slimību profilaksei.

Grūtniecības laikā

Daudzi jautā: vai grūtniecības laikā drīkst ēst vēžus? Jā, ja nav alerģijas pret jūras veltēm, nav individuālas nepanesības pret vēžu gaļu. Turklāt vārītus vēžus pat ieteicams lietot grūtniecēm, jo tajos ir daudz vitamīnu, derīgu mikroelementu un nav holesterīna.

Šis produkts veicinās augļa labu attīstību un uzturēs mātes organismu mundrā un aktīvā stāvoklī. Pateicoties līdzsvarotajam derīgo vielu saturam, vēžu gaļa palīdzēs uzlabot vielmaiņu un stiprināt imunitāti, kas ir tik svarīgi bērna gaidīšanas laikā. Neskatoties uz šī produkta neticamajām garšas īpašībām, tā lietošanā tomēr jāievēro mērenība.

Zīdīšanas periodā

Ārsti neiesaka sievietēm zīdīšanas periodā lietot jūras veltes, tostarp vēžu gaļu. Tās satur lielu daudzumu toksīnu, kas var kaitēt bērnam pirmajos dzīves mēnešos. 7–8 mēnešus pēc mazuļa piedzimšanas rūpīgi jāizvēlas produkti savam uzturam, jo mazuļa organisms tikai sāk pielāgoties dzīvei. Nepareizs mātes uzturs var izraisīt vairākas kaites, piemēram, spēcīgas kolikas, saindēšanos, pārtikas alerģiju un mazuļa kuņģa darbības traucējumus.

Sieviete var sākt lietot vēžu gaļu ikdienas uzturā tikai pēc gada kopš bērna piedzimšanas un tikai tad, ja bērns saņem speciālu piebarošanu.

Bērniem

Vēžu gaļa ir iecienīts kārums ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Šo produktu bez vilcināšanās var iekļaut arī bērnu uzturā. Tomēr šādā gadījumā rūpīgāk jāpievērš uzmanība to izvēlei un pagatavošanai, lai izvairītos no nepatīkamām sekām, jo bērna organisms ir visvairāk uzņēmīgs pret pārtiku.

Vislabāk vēžus iegādāties vasarā vai rudenī. Vārīšanas brīdī vēžiem jābūt noteikti dzīviem un aktīviem. Vēžu nekustīgums liecina, ka tie, visticamāk, nav veseli un drīz mirs. Šo posmkāju gaļa sabojājas gandrīz uzreiz. Mirušu dzīvnieku gaļā acumirklī sāk uzkrāties kaitīga viela, kuras nokļūšana organismā var izraisīt labākajā gadījumā saindēšanos, sliktākajā – nāvi.

Svara samazināšanai

Zemā kaloriju satura, augstā olbaltumvielu satura, minimālās tauku un ogļhidrātu koncentrācijas dēļ vēžu gaļa tiek uzskatīta par ideālu produktu iekļaušanai diētiskajā uzturā. Turklāt, atbrīvojoties no liekajiem kilogramiem, daudzi izmanto hitozānu, kas iegūts no posmkāju čaulas. Hitozānu izmanto svara zaudēšanas preparātu pagatavošanai, jo šī viela paātrina vielmaiņu, traucē organismam uzņemt taukus un palīdz tos izvadīt.

Vēži medicīnā

Cukura diabēta gadījumā

2. tipa cukura diabētu raksturo insulīnrezistence. Tas nozīmē, ka aizkuņģa dziedzeris darbojas labi, bet šūnām ir nespēja pārstrādāt glikozi. Tāpēc tās daudzums asinīs periodiski ir virs normas.

Šī slimība ir ārstējama ar diētu, kas paredz noteiktu produktu iekļaušanu uzturā un attiecīgi atteikšanos no citiem. Atļauto produktu sarakstā ir arī vēžu gaļa. Tā ir lielisks olbaltumvielu avots, kas ir vēlams lielos daudzumos cukura diabēta gadījumā. Galvenais – nepārspīlēt un lietot posmkāju gaļu atbilstošos daudzumos.

Šajā produktā esošās uzturvielas palīdzēs slimībām noritēt vieglākā formā. Vitamīni un mikroelementi nodrošina pretiekaisuma efektu, palīdz normalizēt reģenerācijas procesus un uzlabo asinsriti.

Svarīgi: vēžu glikēmiskais indekss — 5 vienības.

Pankreatīta gadījumā

Tādas nepatīkamas kuņģa-zarnu trakta slimības kā pankreatīta gadījumā liela uzmanība tiek pievērsta pacienta uzturam. Tam jāsastāv no produktiem, kas nenoslogos un nekairinās iekaisušo aizkuņģa dziedzeri. Slimības saasināšanās laikā no uztura gandrīz pilnībā tiek izslēgts olbaltumvielu saturošs ēdiens. Īpaši tas attiecas uz vēžiem, jo šie dzīvnieki tiek uzskatīti par upju un ezeru "sanitāriem", tie barojas ar maitām, tāpēc satur toksīnus.

Gastrīta gadījumā

Cilvēkiem, kas cieš no gastrīta un citām kuņģa-zarnu trakta slimībām, nevajadzētu pārmērīgi lietot vēžus.

Podagras gadījumā

Podagru raksturo urīnskābes vielmaiņas traucējumi kaulu audos. Lai neizraisītu akūtu slimības formu, jāievēro īpašs uzturs. Uzturu labāk veidot no mazkaloriju produktiem, kas pagatavoti tvaicējot vai cepeškrāsnī. Ieteicams izvairīties no ceptiem, marinētiem, sālītiem un trekniem ēdieniem, kā arī saldumiem.

Ideāls ēdiens podagras slimniekiem būs vārīta vēžu gaļa, pateicoties tās zemajam kaloriju daudzumam, lielajam vitamīnu un minerālvielu, kā arī omega-3 taukskābju saturam. Turklāt vēžos ir karotinoīds, kas veicina bojāto šūnu aizstāšanu ar jaunām. Augstā joda satura dēļ posmkāju gaļai ir pretiekaisuma iedarbība.

Arī upes vēžu bruņās ir hitīns, kam piemīt pretvēža iedarbība un kas veicina locītavu un cīpslu atjaunošanos. Posmkājus labāk ēst ar cīpslām un skrimšļiem, jo tie satur augstu elementu koncentrāciju, kas stiprina kaulus un locītavas.

Kaitējums un kontrindikācijas

Galvenā kontrindikācija vēžu lietošanā – neēst šos dzīvniekus mirušus. Inde acumirklī uzkrājas mirušo vēžu gaļā, tā ļoti ātri sabojājas un var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu cilvēka organismam.

Tāpat nevajadzētu lietot šo delikatesi, ja ir novērota alerģija vai individuāla nepanesība pret jūras veltēm.

Toksīnu dēļ, kas atrodas šo dzīvnieku gaļā, no to lietošanas būtu jāatturas barojošām māmiņām un bērniem, kas jaunāki par trīs gadiem.

Kā izvēlēties un uzglabāt

Lai izbaudītu visdelikātāko vēžu gaļu bez kaitīgām sekām veselībai, tie pareizi jāizvēlas. Ir daudz nianšu, kas saistītas ar šo posmkāju iegādi.

Pirmkārt, lai kur vēži tiktu izvēlēti – tirgū, zivju veikalā, interneta veikalā – ir jāinteresējas, kur posmkāji ir izķerti. Ja tie ir dīķi, ezeri vai citas ūdenstilpes ar stāvošu ūdeni, tad šādus vēžus nevajadzētu ņemt. To gaļa nesatur lielu daudzumu derīgo mikroelementu un pēc garšas ir bezgaršīga. Daudz labāk dot priekšroku vēžiem, kas izķerti saldūdens upēs.

Otrkārt, jāpievērš uzmanība vēžu stāvoklim. Dzīvniekiem jābūt aktīviem – ātri rāpot, cīnīties savā starpā, mēģināt saspiest un pievilkt astes. Aktīvi vēži – tā ir svaiga gaļa. Posmkājus, kas izskatās gurdeni, nevajadzētu ņemt. Tas nozīmē, ka tie ir uz nāves robežas. Vēžu gaļa ļoti ātri bojājas, un ar to var viegli smagi saindēties.

Treškārt, jāpaskatās, kādā ūdenī tiek turēti vēži. Tam jābūt noteikti caurspīdīgam! Pārdevējiem ir pienākums pēc iespējas biežāk mainīt ūdeni, lai neļautu dzīvniekiem nosmakt. Skābekļa bads ir nāvīgs šiem posmkājiem.

Visoptimālākais izmērs vēzim – apmēram 20 cm garš, svars – vairāk nekā 100 g. Mazākus vēzīšus nav vērts pirkt – tas nozīmē, ka tie mituši krastu tuvumā, kur bijis maz barības. Tāpēc to gaļa satur mazāk vitamīnu un garšo sliktāk.

Ir svarīgi ņemt vēzi aiz muguras, lai tas nespētu saspiest cilvēku ar knaiblēm. Elastība – tas nav par vēžiem. Tāpēc, satverot šo dzīvnieku starp galvu un asti, var izvairīties no cīņas ar vēžu knaiblēm.

Vēžu uzglabāšana
Kā zināms, vēžus gatavo tikai dzīvus. Tāpēc ir svarīgi pēc iespējas ātrāk nogādāt tos vajadzīgajā vietā un izvārīt. Tam nepieciešams izvēlēties piemērotu trauku.

Tas var būt, piemēram, trauks no plastmasas, keramikas vai stikla ar upes ūdeni. Traukam jābūt dziļam. Pēc dzīvu vēzīšu ievietošanas tajā, trauks jāpārklāj ar vāku ar ventilāciju. Ir svarīgi atcerēties, ka posmkājus kategoriski nedrīkst uzglabāt alumīnija traukos metālu oksidācijas procesu dēļ, kas var ievērojami samazināt uzglabāšanas laiku.

Tāpat dzīvu vēžu transportēšanai var izmantot koka vai kartona kasti. Pietiek nolikt apakšā samitrinātu dvieli, taču šādi vēžus uzglabāt labāk ne ilgāk kā 3 stundas.

Tikko nozvejotus vēžus var saglabāt, izmantojot metāla sietu. Jāizkārto uz tā lomu un jāievieto ūdenī. Tādā veidā vēžveidīgie būs pilnīgā veselībā 7–8 stundu laikā.

Transportēt šos posmkāju pārstāvjus var arī parastā audekla maisā. Galvenais – to iepriekš samitrināt un rūpīgi sargāt no tiešiem saules stariem.

Ja vēži kļūst izsalkuši, tie var sākt ēst viens otru. Lai tas nenotiktu, labāk tos iepriekš nodrošināt ar barību. Piebarošanai lieliski piemēroti neapstrādāti kartupeļi, gaļa, mazas zivtiņas, zirņu stublāji un pat sagrieztas nātres.

Lielu daudzumu vēžu var saglabāt svaigā stāvoklī, ja ievieto tos vannā. Galvenais – neaizmirst regulāri mainīt ūdeni un nodrošināt posmkājus ar piebarošanu. Negribas aizņemt vannu ar dzīvniekiem? Ar uzglabāšanu labi tiks galā ledusskapis. Šim nolūkam ir vērts rūpīgi nomazgāt upes iemītniekus zem tekoša ūdens, salikt tos stikla traukā un pārklāt ar mitru dvieli. Tomēr nevajadzētu tos atstāt ledusskapja plauktā pārāk ilgi. Labāk regulāri ielūkoties traukā, pārbaudīt posmkāju stāvokli un izņemt beigtos vēzīšus.

Vai var sasaldēt?

Protams, maksimālu gastronomisku baudījumu var iegūt tikai no svaigi pagatavotiem aromātiskiem vēžiem. Bet ko darīt, ja nav iespējas tos pagatavot tuvāko dienu laikā? Atbilde ir vienkārša – vēžus var sasaldēt. Tomēr, lai posmkāju garšas īpašības ciestu minimāli, jāņem vērā vairākas nianses.

Pirms sasaldēšanas procesa pakāpeniski jāsamazina ūdens temperatūra, kurā glabājas vēži, no plusa līdz nullei. Tad trauka saturs jāpārlej sasaldēšanas maisiņā, kas jāievieto saldētavā, kas iestatīta uz temperatūru ne augstāku par -19°C. Ja viss tiek darīts pareizi, svaigus vēžus var uzglabāt vairākus mēnešus.

Tomēr jāatceras, ka pēc atkausēšanas var vārīt tikai izdzīvojušos īpatņus, kuru procentuālais daudzums nepārsniegs 40%. Mirušos vēžus nekavējoties jāizmet.

Ja pēc mielasta palicis daudz vārītu vēžu, tos arī var sasaldēt. Labāk to darīt šķidrumā, kurā posmkāji tika vārīti. Protams, pilnībā saglabāt upes iemītnieku aromātu un garšas īpašības neizdosies. Turklāt vēžu gaļa zaudēs daļu mitruma un kļūs "gumijai līdzīga".

Kā pareizi tīrīt un ēst vēžus

Vismaigākā vēžu gaļa tiek uzskatīta par delikatesi. Taču, ja nezināt, kā pareizi tīrīt vēžus, varat veiksmīgi atbrīvoties no lielākās daļas ēdamās mīkstuma. Jo pārtikā derīga ir ne tikai vēžu kakliņa daļa, bet arī knaibiņu elementi. Atkritumos jāizmet tikai hitīna apvalks un posmkāja iekšējie orgāni.

Protams, atbrīvoties no liekā var arī pirms termiskās apstrādes, bet labāk to nedarīt. Pirms gatavošanas vēžus vajag tikai rūpīgi izmazgāt un izņemt to iekšas. Atbrīvoties no iekšējiem orgāniem ir ļoti vienkārši. Lai to izdarītu, nedaudz jāpagriež vēža aste un uzmanīgi jāpavelk to kopā ar zarnu. Tas ļaus atbrīvoties no asās purva smakas, kas pavada posmkājus termiskās apstrādes laikā. Vārīšanas laikā vēžus var papildināt ar dažādām garšvielām un zaļumiem, padarot gaļas garšu izteiksmīgāku un pikantāku.

Vēža tīrīšana sastāv no vairākiem posmiem. Vispirms jānorauj vēža kājiņas. Tajās ir gaļa, kuru iegūst, izspiežot. Tālāk jāatver knaibles. Labāk izmantot šķēres, uzmanīgi atverot priekšējās ekstremitātes, jo šeit ir daudz apetīti rosinošas gaļas. Pēc tam no vēdera jāatdala vēža galvkrūtis. Lai to izdarītu, jāsalauž bruņas, velkot tās pretējos virzienos. Atalgojums būs garšīgs un veselīgs bālganas krāsas tauku slānis. Tālāk jānoņem žaunas un, visbeidzot, jāizņem gaļa no vēža vēdera. Šo daļu sauc arī par vēža kakliņu – visgaršīgākais elements šajā delikatesē.

Kā garšīgi pagatavot vēžus: receptes

Cepeškrāsnī

Ir ļoti daudz veidu, kā pagatavot vēžus cepeškrāsnī, taču viens no populārākajiem ēdieniem ir cepti vēži piena mērcē.

Šim ēdienam būs nepieciešams šāds produktu saraksts:

• 10–12 lielu vārītu vēžu;
• 100 g šampinjonu;
• 50 g sviesta;
• 1 ēdamkarote cukura;
• 300 l piena;
• 30–40 g cietā siera;
• šķipsniņa sarkano maltu piparu;
• 1 ēdamkarote augstākā labuma kviešu miltu;
• 1 tējkarote sāls.

Vēžu cepšanas algoritms piena mērcē ir diezgan vienkāršs. Vispirms jums jānovāra vēži sālītā ūdenī pusstundu. Sausu dziļo pannu jānoliek uz vidējas uguns. Pēc uzkarsēšanas tajā jāieber milti, kurus jāžāvē minūti, nepanākot zeltainu krāsu. Pēc miltu atdzišanas tie jāsajauc ar uzkarsētu pienu. Iegūtajam maisījumam jāpievieno cukurs un sāls, panna atkal jāliek uz plīts. Saturs jākarsē uz lēnas uguns ne ilgāk par 15 minūtēm, regulāri maisot ar karoti. Gatavo mērci jāizkāš caur parasto marli vai speciālu sietu, lai atbrīvotos no kunkuļiem. Pēc nokāšanas maisījums atkal jāliek uz uguns un jāsilda 10 minūtes uz vājas uguns. Pēc tam mērci jāsadala uz pusēm un jāielej divos atsevišķos traukos.

Pēc tīrīšanas sēnes jāsagriež mazos kubiņos. Atsevišķā pannā uz vidējas uguns jāizkausē daļa sagatavotā sviesta, uz kura jāapcep sēnes. Otru pusi sviesta arī jāizkausē, tomēr mikroviļņu krāsnī.

Vienā piena-miltu mērces pusē jāpievieno apceptās sēnes, kausēts sviests un sarkanie pipari – viss jāsajauc.

Vārītos vēžus jāsagriež un jātīra pēc visiem kanoniem, atstājot tikai ēdamo mīkstumu, ko jāpilda ar sēnēm piena-miltu mērcē. Pildītos vēžus jāliek uz cepešpannas, jāpārlej ar otru pusi piena maisījuma un jāpārkaisa ar cieto sieru, kas sarīvēts plānās strēmelēs.

Cepamo formu jāliek iepriekš uzkarsētā cepeškrāsnī (180–200 grādi) uz 20–25 minūtēm. Ēdiens ir gatavs.

Uz pannas

Pašlaik daudzas saimnieces atkāpjas no klasiskās vēžu vārīšanas metodes un ķeras pie izsmalcinātām receptēm. Viens no gardākajiem ēdieniem ir vēži, cepti savā sulā ar garšvielu buķeti.

Sastāvdaļas:

• 1 kg izcilu vēžu;
• 100 g sojas mērces;
• 1 paciņa sviesta;
• 7 ķiploku daiviņas;
• 1 tējkarote paprikas;
• zaļumi (pētersīļi, zaļie lociņi, dilles u.c.);
• 1 ēdamkarote sāls.

Pirms gatavošanas sākuma jums jāsagatavo vēži. Šim ēdienam jāņem svaigus īpatņus, attīrītus no smiltīm un aļģēm. Arī jāizņem iekšējie orgāni. Panna jāliek uz spēcīgas uguns. Izkausētā sviestā jāapcep sasmalcināti ķiploki 2–3 minūtes. Verdošajā sviestā jāieliek vēži, visu jāpārklāj ar vāku.

Saturs regulāri jāmaisa. Jāuzmanās, lai vēži vienmērīgi izceptos no visām pusēm. Pēc 7–8 minūšu gatavošanas pannā jāliek garšvielas un sāls, pēc vēl 10 minūtēm – sasmalcinātus zaļumus. Kopā panna jātur uz uguns 25–30 minūtes. Kad gatavs, ēdiens jāpagaršo ar dažām karotēm aromātiskas sojas mērces. Pēc tam jāļauj ēdienam atdzist pāris minūtes un jāpasniedz galdā.

Uz grila

Saka, ka visgardākie vēži izdodas uz grila. Tie jācep 20–30 minūtes 230 grādu temperatūrā.

Sastāvdaļas:

• 1 kg lielu upes vēžu;
• 2 citroni;
• 3 ķiploka daiviņas;
• 150 g sviesta;
• 2 ēdamkarotes sojas mērces;
• šķipsniņa sāls un maltu piparu.

Vēžus nepieciešams rūpīgi nomazgāt tekošā ūdenī, notīrīt no dzīslām un izņemt iekšas. Katru vēzi pārgriezt gareniski uz pusēm. Iepriekš sagatavot mērci. Lai to pagatavotu, bļodā sajaukt sviestu ar sasmalcinātu ķiploku, sojas mērci un citronu sulu. Maisījumu papildināt ar šķipsniņu maltu piparu un sāls. Upes iemītniekus izlikt uz grila apakšējā režģa ar vēderu uz leju, no augšas apsmērēt ar sagatavoto mērci. Vēžus sautēt ceturtdaļu stundas, apsmērēt ar mērci un gatavot vēl 10 minūtes.

Uz mangāla

Kas var būt labāks un izsmalcinātāks par uz uguns pagatavotiem vēžiem? Gastronomisks šedevrs! Šī ēdiena reibinošais aromāts un satriecošā garša neatstāj vienaldzīgus. Vēži uz grila var iepriecināt pat īstus gardēžus. Klasiskā šī ēdiena recepte nav sarežģīta. Pagatavošanai būs nepieciešami šādi produkti:

• 1 kg lielu (vēlams) vēžu;
• 3 ēdamkarotes sāls;
• melnos piparus graudiņos;
• dilles;
• 4 l ūdens;
• citrons.

Lielu katlu ar ūdeni likt uz uguns. Verdošā ūdenī iemest garšvielas, izspiest citrona sulu un pievienot sāli. Pēc tam ielikt vēžus. Vārīt līdz gatavībai un pasniegt uz galda.

Multivārītājā

Aromātiski vēži bez rūpēm un apgrūtinājumiem. Iespējams, visvieglāk upes vēžus var pagatavot multivārāmajā ierīcē.

Sastāvdaļas:

• 30 lielu svaigu vēžu;
• 3–5 lauru lapas;
• 1 ķekars diļļu;
• 3 ēdamkarotes sāls;
• 1 tējkarote piparu graudiņu;
• puse citrona.

Multivārāmajā ierīcē iebērt garšvielas: smaržīgos piparus, sāli un lauru lapu. Ielikt vēžus, virsū uzkaisīt sagrieztus zaļumus un citronu. Noderīgas būs arī diļļu sēklas, tās piešķirs ēdienam pikantumu. Sastāvdaļas aplej ar verdošu ūdeni.

Atstāt multivārāmo ierīci režīmā «Sautēšana» uz stundu. Kad viss ir pagatavots, atstāt multivārāmās ierīces vāku uz dažām minūtēm vaļā, lai vēži vēl ievilktos aromātiskajā buljonā. Ēdiens ir gatavs.

Kā novārīt vēžus mājas apstākļos

Vis tradicionālākā un saimnieču iemīļotākā recepte – vārīti vēži. Tomēr ir vairāki pagatavošanas noslēpumi, kurus ievērojot, var pagatavot vissmalkāko vēža gaļu.

Pirms pagatavošanas vēžus vajadzētu atstāt uz stundu pienā, kas padarīs gaļu mīkstāku un sulīgāku. Protams, pirms pagatavošanas tie ir labi jānomazgā un jānotīra.

Verdošā ūdenī pievienot 2–3 karotes sāls, dilles, dažus smaržīgo piparu graudiņus un lauru lapas. Kad verdošais ūdens piesātināsies ar garšvielu aromātu, var ielikt vēžus. Tie parasti gatavojas 15–20 minūtes. Kad bruņas kļuvušas piesātināti sarkanas, katlu noņemt no uguns, bet vēžus vēl ir agri izņemt – tiem jāievilkties.

Pasniegt vēžus ar dillēm, pētersīļiem un jebkādiem citiem zaļumiem. Ēdienu var izrotāt ar citrona daiviņām un olīvām.

Pēdējā laikā bieži atkāpjas no šīs klasiskās receptes. Vēžus vāra tieši alū, cep pannā, cep cepeškrāsnī un uz grila – eksperimentē dažādos veidos.

Kā pareizi ēst vēžus

1. Nolauzt knaibles, lai izņemtu no tām gaļu. Ja tās ir mazas, tad gaļu vienkārši izspiest ar zobiem.
2. Izņemt, ja tā ir, ēdamo ikru no kakliņa apakšas.
3. Pēc tam izsūciet buljonu, kas atrodas starp ķermeni un čaulu.
4. Pašās beigās atdaliet čaulu, izņemiet kuņģi. Aknas arī var ēst.
5. Beigās notīriet un apēdiet vēža kakliņu.

Interesanti fakti

1. Pa upes vēža dzīslām plūst zilas asinis.
2. Lusjēns Olivjē sākotnējā versijā viņa izgudrotajam salātam «Olivjē» pievienoja duci vārītu vēžu.
3. Vēl pirms dažiem gadiem uzskatīja, ka vēži neko nejūt vārīšanas procesā. Tomēr tā nav – posmkāji izjūt neticamas mokas verdošā ūdenī.
4. Ebreji neēd vēžus, posmkāji viņiem ir aizliegts ēdiens.

Vēžu foto