Zivs nerka (krasnica): apraksts, derīgās īpašības, receptes

Nerka, krasnica, krasnaja – vienas sugas caurejošo zivju nosaukumi, kas veido dzīvojošu pundura pasugu. Atšķirībā no citiem lašiem šī komerciālā zivs ir spilgti sarkanas gaļas un biežāk nārsto nevis upēs, bet ezeros, kas nav raksturīgi citiem šīs dzimtas pārstāvjiem.

Nerka: kas tā par zivi, kā izskatās un kur dzīvo

Lieliskā gaļas un ikru garša, kā arī izvilkšanas grūtības padara nerku par delikatesi gardēžiem, pievilcīgu medījumu zvejniekiem un sporta makšķerniekiem.

Sugas

Caurstaigājošo nerku formu, kas lielāko dzīves daļu pavada jūras ūdenī, sauc par sudrabzivtiņu zvīņu krāsas dēļ. Vienīgā pasuga kokani ir saldūdens 30 cm gara zivs, kuras svars nepārsniedz 0,7 kg. Kokani dzīvo Ziemeļamerikas, Japānas, Kamčatkas un Kuriļu salu ezeros.

Pasuga atšķiras no sudrabzivtiņas ar saīsinātu purnu, augstu galvu, daudziem plankumiem uz zaļganas muguras un astes. Zivs sāni ir sudrabaini ar rozā nokrāsu. Nārsta periodā izmaiņas ir, bet nav tik izteiktas kā sudrabzivtiņai. Kupris neaug, augšžoklis neliecas.

Kā izskatās

Nerkas stūrainais ķermenis ir izstiepts garumā, saplacināts no sāniem. Izciļņi un pārejas ir nepieciešamas, lai uzlabotu hidrodinamiku kustībā. Pēc korpusa formas zivs līdzinās ketai. Vidējais svars ir 1,5–3 kg, garums 40 cm, maksimālais svars – 8 kg, ķermeņa garums – 80 cm.

Sudrabainās zvīņas, cieši pieguļošas ķermenim, tuvāk mugurai krāsotas zaļganos un zilganos toņos. Galva ar apaļām kustīgām acīm un vidēja izmēra muti ir apaļa.

Nārsta migrācijas laikā galva kļūst zaļa, ķermenis sarkans, žokļi izstiepjas un izliecas.

Kur dzīvo

Nerkas izplatības areāls sniedzas līdz Ziemeļamerikas piekrastes ūdeņiem un Āzijas Klusā okeāna piekrastei. Īpaši daudz nerku ir pie Aļaskas krastiem, Kanādas rietumu daļā. Japānā, Hokaido salā, tiek attīstīta pundura pasugas mākslīgā audzēšana saldūdens ezeros.

Krievijā nerka masveidā dzīvo upēs, ezeros, Kamčatkas rietumu un austrumu piekrastē, Čukotkā, Krasivoje ezerā uz Kuriļu grēdas Iturupas salas. Nelieli bari sastopami Ohotskas jūrā, ieiet Sahalīnas salas teritoriālajos ūdeņos un Tāigas upē Habarovskas apgabala ziemeļos.

Ar ko barojas

Nerka pēc barības uzvedības ir visēdāja. Mazuļi barojas tikai ar zooplanktonu. Jaunās zivis galvenokārt barojas ar zarotņu vēžveidīgajiem, airkājvēžiem, kukaiņiem.

Dzimumgatavie īpatņi ēd zooplanktonu, sīkus vēžveidīgos, gliemjus, grunts bezmugurkaulniekus, mazuļus, sīkās zivis.

Kalanīdu vēžveidīgie, kas veido uztura pamatu pirms nārsta migrācijas, piesātina nerku ar karotīnu, iekrāsojot gaļu sarkanā krāsā.

Cik ilgi dzīvo

Nerkas dzīves ilgums ir atkarīgs no piegrunts bentosa apjoma netālu no nārsta vietām un pieaugušo īpatņu dzīves apstākļiem. Vidēji saldūdens kokani dzīvo 6 gadus, sudrabzivs — 5. Pirmos divus gadus jaunās zivis pieņemas svarā ezeros un upēs, nākamos trīs — jūrās un okeānā.

Dabiskie ienaidnieki

Uz nerku medī Klusā okeāna haizivis, roņi, ūdri, plēsīgie putni (zivju ērglis, jūras ērglis). Īpaši ievainojami ir mazuļi, ikri un zivis, kas dodas uz nārstu. Pie upju grīvām, uz krācēm zivis gaida lāči, no kuriem cieš līdz 30 procentiem nārsta zivju.

Lielāko kaitējumu populācijai nodara malumednieki, kas iznīcina zivis ikru dēļ, atstājot līķus ar pārplēstiem vēderiem krastā.

Nārsts

Nerku nārsta migrācijas sākas maijā un beidzas rudenī. Zivju bari dodas uz piekrasti, gaida piemērotu brīdi, lai ienāktu upēs, strautos un ezeros. Nerka steidzas uz nārsta vietām, pārvarot krāces ar stāvām nogāzēm un spēcīgām straumēm, lai nokļūtu vietā, kur pati reiz izšķīlusies no ikra.

Piemērotas vietas nārstam ir ezeru litorāle 1–1,5 m dziļumā, protokas, avoti, strauti ar gruntsūdens izplūdēm, kas novērš aizsalšanu.

Ieejot saldūdenī, zivis pārtrauc barošanos; to gaļa izdala toksīnu, kas sadalās tikai ilgstošas sasalšanas laikā.

Mātītes smilšainā un oļu dibenā ar asti izrok līdz 30 cm dziļu iedobi, kurā izdēj ikrus. Tēviņš tos apaugļo, un pāris kopīgiem spēkiem pieber ligzdu ar akmeņiem. Šādu dējumu nārsta periodā var būt līdz pieciem.

Mātītes, atstājušas pēcnācējus, iet bojā, tēviņš vēl kādu laiku apsarga ligzdu un drīz arī iet bojā. Tādējādi vecāki nodrošina ziemā izšķīlušos mazuļus ar barību līdz martam. Jaunās zivis pieņemas svarā saldūdens tilpnēs 1–2 gadus, tad slīd lejup pa straumi jūrā, kur dzīvo līdz dzimumbriedumam, kas iestājas ap piecu gadu vecumu.

Populācija un sugas statuss

Japāņu plēsonīgā sarkanā laša zveja Ohotskas jūrā 90. gados, bloķējot ar dreifējošiem tīkliem ceļus uz nārsta vietām, krasi samazināja sugas skaitu. Ja pēdējos gados Kamčatkas sarkanā laša nozvejas limiti ir 30 tūkstoši tonnu gadā, Ohotskas jūras piekrastē rūpnieciskā mērogā tiek iegūts keta un rozā lasis, bet sarkanais lasis tiek nozvejots kā piegulošs piezvejas produkts. Īpaši akūts bija sugas statuss 2008. gadā, kad IUCN paziņoja par dažu reģionālo populāciju izzušanu. Valsts pieņemtie zivsaimniecības aizsardzības pasākumi mainīja to statusu uz vismazāk apdraudētu.

Jautājums par cīņu pret malumedniekiem joprojām ir aktuāls. Lašu zvejas sezonā Kamčatkas novadā, Čukotkā darbojas vairāk nekā piecdesmit stacionāro zivsaimniecības aizsardzības posteņu un mobilās operatīvās grupas, kas izveidotas no ārštata aizsardzības inspektoriem, Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, robežsargiem.

Kā ķert nerku

Lai gūtu baudījumu no makšķerēšanas un atgrieztos mājās ar lomu, ir jābūt atbilstošiem piederumiem, jāpārvalda zvejas tehnikas, jāzina, kur un kad zivis mīt.

Košanas kalendārs

Sarkanais lasis, tāpat kā visa dzīvā būtne, pakļaujas bioritmiem, kas mainās atkarībā no sezonalitātes, diennakts laika, laikapstākļiem. Ir novērots, ka kodieni notiek biežāk no rītausmas līdz pulksten 9 un vakarā no 17 līdz 21. Naktī zivs dod priekšroku gulēšanai.

Sarkanais lasis ir visaktīvākais pavasarī pēc ledāju kušanas. Tas pastiprināti pieņemas svarā, uzkrājot enerģiju pirms nārsta migrācijas. Šajā gadalaikā zivi var iegūt rītausmā vai vēlā rītā mākoņainā laikā.

Vasarā sarkano lasi ķer aukstās attecēs vai vietās, kur upes ietek ezeros, kur uz virsmas izplūst pazemes avoti ar ledainu ūdeni. Jūrā vasarā zivis nolaižas zem augšējiem saules sasildītajiem slāņiem.

Rudenī sarkanais lasis iztērē uzturvērtību ceļā uz nārsta vietām un vairs nav vērtīgs kā makšķerēšanas objekts.

Ziemā ķer pundurpasugu kokani. Uz tām licences tiek izsniegtas visu gadu. Zivs turas tuvāk ezera dibenam, kur ūdens nesasalst.

Makšķerēšanas varianti

Sarkanā laša ķeršanas metodes neatšķiras no citiem lašveidīgajiem, izņemot to, ka to iegūst ne tikai jūrā un upēs, bet arī ezeros.

Vienkāršāka tiek uzskatīta sarkanā laša ķeršana ar spiningu. Tā kā sarkanais lasis ir liela zivs, piederumiem jābūt jaudīgiem. Upēs līdz 5 kg smagu īpatņu ķeršanai ir piemērotas stingras konstrukcijas makšķeres 1,8–2,1 m garumā ar atvērtām bezinerces spolēm, 0,3 mm diametra makšķerauklu. Ja māneklis sver vairāk par 30 g, būs nepieciešama biezāka aukla un multiplikatora spole.

Vietās ar stāvošu ūdeni mānekli izvada lēni pie zivs. Ja tomēr nākas makšķerēt vietās ar spēcīgu straumi, mānekli iemet augstāk par paredzamo zivju atrašanās vietu, sākot izmēģināšanu ar viegliem mānekļiem.

Pie kodiena sarkano lasi ass āķo, cenšoties to apturēt, vai arī izmanto triku un ļauj zivij peldēt pa straumi, pārvietojoties gar krastu un pakāpeniski tinot auklu, liekot sarkanajam lasim tuvoties krastam.

Mušmakšķerēšanai izmanto garus makšķerkātus 2,7–5 m atkarībā no apvidus apstākļiem, inerces spoles ar diametru līdz 12 cm, stipras auklas, mušas kā ēsmu.

Mazās attecēs makšķeri virza lejup pa straumi, ar īsiem raustījumiem to pavelkot uz augšu. Lielo upju straujtecēs ēsmu met šķērsām straumei, tādējādi palielinot zvejas laukumu.

Uz ko ķert

Visbiežāk izmantotās ēsmas, makšķerējot nerkas ar spiningu — sudrabaini vobleri, rotējošie un svārstīgie karotes ar svaru no 10 līdz 40 g. Mušmakšķerēšanā izmanto mākslīgās mušas — fantāzijas vai kukaiņiem līdzīgas, līdz 8 cm garas. Zivs labi reaģē arī uz krāsainu brieža vilnu, kas piesieta trīskāršajam āķim.

Pavasarī, kad krasnica ir visaktīvākā, sasien pēc iespējas lielākas mušas, vasarā — 3 cm garas. Ēsmas krāsa ir atkarīga no laikapstākļiem, ūdens caurspīdīguma un mešanas dziļuma. Labā redzamībā zivis dod priekšroku gaišām vienkrāsas ēsmām. Makšķerējot dziļumā duļķainās bedrēs vai mākoņainā laikā, makšķernieki izvēlas skābu toņu karotes.

Kā atrast nerku ūdensūtilpē

Makšķernieka veiksme ir atkarīga ne tikai no makšķeres un zvejas tehnikas apguves, bet arī no prasmes izvēlēties nerkas uzturēšanās vietu.

Ezeros

Ezeros nerkas mazuļi pavada pirmos 2 dzīves gadus, ja barības bāze ir plaša, tie var uzkavēties līdz četriem gadiem. Ezeru nerkas meklē 1–10 m dziļumā atkarībā no bentosa sezonālās pārvietošanās.

Upēs

Serebrjanku ķer mierīgās līčos nārsta upēs, kurās barība tiek ienesta no augštecē esošajām straujajām protām. Labākā vieta ir upes līkums ar krasta oļu sēkli pretī ieliektajam piekrastes upes posmam ar lielu dziļumu.

Jūrā

Nārsta laikā nerka tuvojas piekrastes zonai upju grīvās. Šeit nelielos dziļumos zivis ķer ar stacionāriem tīkliem.

Ūdenskrātuvēs

Nerkas pundurpaveids kokani uzturas tālāk no trokšņainām hidrotehniskajām būvēm. Zivis var atrast 1 tūkst. m attālumā no dambja, ģeneratoru rotoriem.

Ar ko nerka atšķiras no ketas un kižuča

Sausākā un bālākā gaļa ir ketai. Tai seko kizucs. No trim zivju sugām visvairāk tauku ir nerkai. Visiem lašveidīgajiem tauki ir vienmērīgi sadalīti starp muskuļu šķiedrām un satur polinepiesātinātās Omega-3 taukskābes.

Nerka izceļas ar spilgti sarkanu krāsu un savdabīgu garšu. Atkārtoti atkausējot, nerkas gaļa sadalās slāņos, kas citiem lašiem nav tik izteikts.

Kizucs ir lielāks par ketu, un pēdējā sver vairāk nekā nerka.

Kizucs ir dārgāks nekā citi sarkanās gaļas zivju veidi, un tas izskaidrojams ne tik daudz ar garšas īpašībām, cik ar ierobežotām zvejas vietām un populācijas lielumu.

Nerka vai kižučs: kas labāks?

Salīdzinot divas reto lašu sugas pēc garšas īpašībām, patērētāji pirmajā vietā izvirza kizucu. No maigās sarkanās gaļas ar pikantu rūgtumu tiek gatavoti izsmalcināti pamatēdieni restorānos ar Michelin zvaigznēm. Nedaudz mazāk populāra šefpavāriem un mājsaimniecēm ir nerka ar spilgtu, savdabīgu garšu un stingrākām muskuļu šķiedrām.

Nerka un kižučs satur vitamīnus D, A, E, B grupas, minerālvielu kompleksu, Omega-3,6 taukskābes. Bet nerku ārsti biežāk iesaka lietot cukura diabēta gadījumā, lai stabilizētu glikozes līmeni asinīs.

Kura zivs labāka: keta vai nerka?

Nerka ir trekāka, garšīgāka, tās vitamīnu un minerālvielu komplekss ir daudzveidīgāks un bagātāks. Keta ir sausāka, tajā ir mazāk olbaltumvielu, uzturvielu, jo 75 procentu apmērā zivs sastāv no ūdens.

Zemkaloriju keta ir vairāk piemērota cilvēku uzturam, kuri vēlas atbrīvoties no liekā svara. Šī lašveidīgo sugu ikri ir ļoti pieprasīti pircēju vidū, pateicoties lielajiem oranži sarkanajiem ikriem ar krēmīgu pēcgaršu.

Sastāvs un kaloriju saturs

100 g nerkas ēdamās daļas enerģētiskā vērtība ir 157 kcal. BJU — 20, 8,4 un 0 g attiecīgi.

Vitamīni un minerālvielas, kas atrodas 100 g:

Vitamīni:

• Kobalamīns — 7,8 µg.;
• Kalciferols — 11 µg.;
• Nikotīnskābe — 9,5 mg.;
• Pantotēnskābe — 1,1 mg.;
• Holīns — 95 mg.;
• Piridoksīns — 0,3 mg.;
• Tiamīns — 0,2 mg.;
• Tokoferols — 1,8 mg.;
• Riboflavīns — 0,2 mg.;
• Folāti — 11 µg.;
• Askorbīnskābe — 1 mg.

Mikroelementi:

• Kobalts — 20 µg.;
• Hroms — 55 µg.;
• Selēns — 30 µg.;
• Jods — 50 µg.;
• Fluors — 430 µg.;
• Cinks — 0,7 mg.;
• Molibdēns — 4 µg.;
• Varš — 52 µg.;
• Dzelzs — 0,5 mg.;
• Mangāns — 0,01 mg.

Makroelementi:

• Fosfors — 210 mg.;
• Sērs — 203 mg.;
• Kālijs — 390 mg.;
• Hlors — 165 mg.;
• Magnijs — 24 mg.;
• Nātrijs — 47 mg.;
• Kalcijs — 7 mg.

Nerka satur 1,5 g uz 100 g piesātināto tauku, 2,5 g mononepiesātināto un 1,6 polinepiesātināto taukskābju.

Nerkas derīgās īpašības

Nerka tiek vērtēta par kvalitatīviem olbaltumvieliem, labvēlīgiem taukiem, kas piedalās intracelulārās bioķīmiskās reakcijās, un par bagātīgo vitamīnu un minerālvielu kompleksu tās sastāvā.

Lietojot nerku 2 reizes nedēļā:

• normalizējas holesterīna un cukura līmenis asinīs;
• neitralizējas toksīnu iedarbība;
• tiek profilaktētas vairogdziedzera disfunkcijas, aknu vēzis, prostatas vēzis;
• tiek novērsta gļotādu izžūšana;
• tiek pagarināta šūnu jaunība, pateicoties antioksidantu īpašībām;
• tiek atbalstīta sieviešu un vīriešu reproduktīvo orgānu veselība;
• normalizējas vielmaiņas procesi;
• tiek saīsināts atveseļošanās periods pēc dzemdībām, slimībām, traumām, operācijām;
• tiek atbalstīta sirds, nervu un gremošanas sistēmu darbība;
• palielinās asinsvadu lūmenis;
• mazinās tūska;
• tiek sintezēti vajadzīgajā daudzumā fermenti, hormoni, fosfolipīdi aknās;
• uzlabojas virsnieru funkcijas.

100 g sarkanās zivs (nerkas) gaļas satur vairāk nekā 260% no diennakts normas kobalamīna, 110% D vitamīna un 48% PP vitamīna. Ēdieni no nerkas piesātina organismu ar jodu, fosforu, kāliju, selēnu, cinku. Minerālvielas uztur pienācīgā līmenī centrālās nervu sistēmas darbību, nodrošina asins šūnu veidošanos, enerģijas un lipīdu vielmaiņu, elpošanas procesu. Mikro un makroelementi ietilpst audu un orgānu struktūrā, aizsargā no ārējiem nelabvēlīgiem faktoriem.

Vai bērni un grūtnieces drīkst ēst zivis?

Zivis bērnu uzturā ievieš no 3 gadu vecuma. Nerkā ir daudz viegli sagremojama proteīna, ko spēj asimilēt nepilnīgā bērna gremošanas sistēma. D vitamīns novērš rahīta attīstību, stiprinot kaulu audus. Jods ietekmē garīgo attīstību, atbalsta vairogdziedzera funkcijas.

Nerka vārītā, ceptā veidā ir noderīga arī topošajām māmiņām. Zivs gaļa nomierina nervu sistēmu, uzlabo imūnās aizsardzības spējas. Grūtnieces, kuras lieto nerkas ēdienus 1–2 reizes nedēļā, retāk slimo ar saaukstēšanās infekcijām. Tās neuztrauc tūska, ikru muskuļu krampji. Samazinās augļa patoloģiju attīstības risks.

Kaitējums un kontrindikācijas

Bērniem, kas jaunāki par trim gadiem, lietojot nerku, palielinās alerģisku reakciju risks. Jāatturas no zivju ēdieniem, ja saasinās gastrīts, čūlas slimība, pankreatīts, produkta nepanesamība.

Ja nav vai ir nepietiekama termiskā apstrāde, iespējama inficēšanās ar helmintiem. Jāņem vērā, ka zivs spēj uzkrāt muskuļos dzīvsudraba savienojumus, smago metālu sāļus. Nārsta laikā palielinās toksīnu daudzums gaļā, kas ir bīstami veselībai.

Nerkas ikri: ieguvumi un kaitējums

Nerkas ikru derīgās īpašības nosaka to ķīmiskais sastāvs:

1. Omega-3 taukskābes regulē sistēmu, iekšējo orgānu darbību, atbalsta locītavu kustīgumu, ādas jaunību, asinsvadu elastību.
2. Tiamīns uzlabo vielmaiņu.
3. Retinols atbalsta imūnsistēmu, atbild par reproduktīvo orgānu veselību.
4. Riboflavīns uzlabo krēslas un dienas redzes asumu.
5. Kalcijs padara kaulu audus blīvākus, stiprina zobu emalju.
6. Magnijs darbojas kā trankvilizators un pretstresa līdzeklis.
7. Fosfors piedalās hormonu, enzīmu sintēzē, lipīdu un olbaltumvielu metabolismā.

Barojošs delikateses produkts ātri piepilda ar enerģiju, paaugstina izturību, saīsina rehabilitācijas laiku pēc smagas slimības vai operācijas.

Nerkas ikri nodara kaitējumu, ja tos patērē nesamērīgi. Augstais sāls saturs produktā izraisa asinsspiediena paaugstināšanos, tūsku, nieru darbības traucējumus.

Kā izvēlēties un uzglabāt zivi

Izvēloties nerku, jāņem vērā, ka svaigai, veselīgai zivij nedrīkst būt:

• duļķainas, iekritušas acis;
• bāla gaļa;
• žaunas, kas nav sarkanā vai rozā krāsā;
• svešas smakas;
• biezs glazūras slānis, kas norāda uz atkārtotu sasaldēšanu;
• mehāniski ādas bojājumi, neizprotamas izcelsmes plankumi.

Svaigumu pārbauda, uzspiežot pirkstu uz liemeņa. Ja izveidotā bedrīte uzreiz izzūd, zivs ir kvalitatīva.

Kur iegādāties un cik tā maksā

Nerku uzticamāk iegādāties specializētos zivju veikalos vai lielos lielveikalos, kas rūpējas par savu reputāciju, strādā ar pārbaudītiem piegādātājiem un ir atbilstošs aprīkojums.

Nerkas cena par 1 kg:

• svaigi saldēta – 8,70–11,00 €;
• fileja – 14,00–17,00 €;
• steiki – 12,00–14,00 €;
• baliks – 18,00 €.

Augstās cenas izskaidrojamas ar nelielo populācijas skaitu un nozvejas kvotu ierobežojumiem.

Kā pagatavot nerku

Nerka ir laba ar to, ka neprasa ilgu gatavošanu, sarežģītas mērces, receptes. Pietiek ar pipariem, sāli un citrona sulu, lai iegūtu garšīgu, barojošu ēdienu. Zivi vāra, cep krāsnī, cep pannā, sautē. Ļoti garšīgs ir mazsālīts un kūpināts lasis. No sarkanās zivs gatavo ne tikai uzkodas un otros ēdienus, bet arī bagātīgu zupu.

Cepeškrāsnī

Sagatavojiet:

• 5–6 nerkas steiki;
• 100 g cietā siera;
• 2 ēd. karotes citronu sulas;
• 0,5 glāzes augu eļļas;
• pipari, sāls.

Soli pa solim ceļvedis nerkas pagatavošanai folijā cepeškrāsnī:

1. Atkausējiet zivi, nomazgājiet, ļaujiet ūdenim notecēt.
2. Pārlieciet nerku bļodā, apkaisiet ar sāli, pipariem, pievienojiet augu eļļu, citrona sulu, atstājiet uz vienu stundu.
3. Ietiniet steikus folijā, aizlociet malas. Var neveidot atsevišķas aploksnes, bet izlikt zivi uz vienas folijas loksnes un pārklāt ar otru.
4. Nosūtiet cepešpannu ar saturu cepeškrāsnī, uzkarsētā līdz 180°C, uz 25 minūtēm. Atritiniet foliju, apkaisiet zivi ar rīvētu sieru, turpiniet cept līdz zeltainai garoziņai.

Ceptas folijā nerkas garšu papildina sautēti burkāni, cukini, cepts brokoļi, pupiņas, bietes, kartupeļi frī, irdeni rīsi.

Uz pannas

Pirms cepšanas steikus noskalo, nosusina, sāli un piparo, aplaista ar citrona sulu. Pēc 15 minūtēm, kad zivs ir marinējusies, apviļā miltos un liek pannā. Karstā eļļā steikus cep pa 7 minūtēm no katras puses vai ilgāk. Gatavošanas laiks atkarīgs no gabalu biezuma.

Zivs ar zeltainu garoziņu sader ar grillētiem dārzeņiem, ceptiem vai cepeškrāsnī pagatavotiem kartupeļiem, rīsiem, svaigu dārzeņu salātiem.

Nerkas kotletu recepte

Lai pagatavotu zivju kotletes ar kartupeļiem, nepieciešams:

• 0,4 kg nerkas filejas;
• 1 ola;
• 2 kartupeļu bumbuļi;
• 2 daiviņas ķiploku;
• puse sīpola;
• 100 g rīvmaizes panēšanai;
• 50 ml augu eļļas;
• malti melnie pipari, sāls.

Pagatavošanas algoritms:

1. Sagrieziet fileju kubiņos, izlaidiet caur gaļas mašīnu ar ķiplokiem, sīpoliem vai sasmalciniet produktus ar blenderi.
2. Izvāriet kartupeļus ar mizu, nomizojiet, sarīvējiet, un apvienojiet ar zivs masu.
3. Pievienojiet garšvielas, iemaisiet jēlu olu, mīciet malto gaļu līdz viendabīgai konsistencei.
4. Izveidojiet kotletes, katru apviļājiet rīvmaizē, izklājiet pannā ar sakarsētu eļļu.
5. Kotletes apcepiet pa divām minūtēm no abām pusēm uz stipras uguns, pabeidziet gatavot uz lēnas uguns zem vāka.

Pasniedziet zivju kotletes ar svaigu tomātu, gurķu, saldo piparu salātiem un ar kartupeļu biezeni vai vārītiem rīsiem.

Zivju zupa no nerkes

Lai zupa būtu bagātīga, tās vārīšanai ņem nerkas galvu ar izņemtām žaunām, mugurkaulu, spuru atgriezumus. Zupas komplektu ieliek katlā ar aukstu ūdeni. Pievieno piparus, lauru lapu, nomazgātu sīpolu ar miziņu, lai piešķirtu ēdienam aromātu un zeltainu krāsu.

Pēc ceturtdaļas stundas katlā ar verdošu buljonu liek nomizotus un sagrieztus kartupeļu bumbuļus (4 gab.) un vienu burkānu. Vēl pēc 20–25 minūtēm izņem galvu un mugurkaulu, atdala ēdamās daļas no kauliem un atgriež tās atpakaļ traukā.

Noslēguma posmā zupu sāli, pievieno sasmalcinātus pētersīļus, dilles. Pēc plīts izslēgšanas ļauj ēdienam ievilkties 10–15 minūtes. Pasniedz zupu karstu vai aukstu.

Kā sālīt nerku mājas apstākļos

Lai sālītu sarkano zivi, labāk pirkt veselu svaigi saldētu zivi un patstāvīgi to sadalīt filejās. Sālītu nerku gatavo sālījumā vai sausā sālīšanā.

Pirmajā gadījumā divos litros silta vārīta ūdens izšķīdina 150 g sāls, 50 g cukura. Izspiež viena citrona sulu, pievieno sālījumam, ar kuru pārlej sagatavoto fileju (2 kg), sagrieztu gabalos. Lai zivs vienmērīgi iesālītos, to piespiež ar šķīvi un novieto aukstumā.

Pēc 12 stundām šķidrumu nolej, zivi pārliek pārtikas traukā, pārlej ar eļļu un atgriež ledusskapī. Kopumā nerka sālās diennakti, eļļā tā saglabā patērētāja īpašības līdz septiņām dienām.

Sausajā sālīšanas metodē tiek ievērotas tās pašas sāls un cukura proporcijas (3:1). Filejas gabaliņus pārkaisa ar saldi-sāļo maisījumu, ievieto traukā, kuru liek ledusskapī. Pēc 4 stundām viegli sālīta nerka ir gatava.

Jautājumi un atbildes

Patērētājus biežāk interesē informācija par zivs krāsu, gaļas īpašībām un kaulainību.

Kāda garša ir nerkas ikriem?

Spilgti sarkani, mazi (līdz 4 mm) neres ikri izceļas ar mīkstu apvalku, izteiktu zivju garšu ar rūgtumu.

Kādā krāsā ir gaļa?

Piesātinātā sarkanā gaļas krāsa ir izskaidrojama ar neres barošanās īpatnībām. Zivis dod priekšroku nevis citai barībai, bet sarkanajiem kalanīdu vēžveidīgajiem, kuru pigments pāriet gaļā.

Vai zivī ir daudz kaulu?

Nerku, tāpat kā citus lašveidīgos, nevar saukt par kaulainu. Zivs skeletu veido mugurkauls (mugurkaula kauls), lielas ribu kauli, kas viegli atdalās no gaļas, sadalot ķermeni filejās.

Kura zivs ir treknāka: nerka vai kižučs?

Ja salīdzina zivju sugas pēc tauku satura, nerka ir treknāka un kalorijām bagātāka. Tauku saturs 100 g ēdamās daļas neapstrādāta ķižuča ir 5,9 g, nerkas – 8,4 g.

Lai uzlabotu veselību, gūt gastronomisku baudījumu no neres ēdieniem, zivi jāizvēlas, jāgatavo un jālieto pareizi, ņemot vērā iespējamo kaitējumu un kontrindikācijas.

Neres foto