Kā pareizi dzert sakē

Alkoholisko dzērienu sakē gatavo no rīsiem. Pretēji plaši izplatītam maldīgam priekšstatam, tas nav stiprs, alkohola tajā ir tikai 18–20 grādu. Tāpēc tas nebūt nav degvīns, kā daudzi domā. Pēc stipruma tas ir tuvāks vīnam vai alum, un tā konsistence ir līdzīga liķierim. Pēc krāsas sakē ir zeltains, maigi dzeltens, dažreiz – dzintara, un tā garša neuzkrītoši atgādina šeriju, turklāt tajā ir augļu notis. Pēcgarša labākajiem veidiem atgādina nobriedušu dārgu sieru, sēnes vai pat sojas mērci.

Kas ir sakē

Dzērienu gatavo no rīsiem, pievienojot rīsu iesalu. Ražošanas tehnoloģija balstās uz pelējuma fermentāciju. Procesa būtība ir šāda: no stingri noteiktu šķirņu rīsiem pagatavotu misu fermentē, izmantojot pelējuma sēnīti kodži un raugu. Pašlaik tiek izmantotas aptuveni 60 rīsu šķirnes, katra no tām satur lielu daudzumu cietes. Vispiemērotākās ir tādas šķirnes kā Jamadanišiki, kas audzēta Hjogo prefektūras plantācijās, un Omači no Okajamas. Dzēriena kvalitāte ir atkarīga no rīsu slīpēšanas pakāpes.

Liela nozīme sakē ir arī ūdenim, ko izmanto tā pagatavošanai. Dzēriens, kas pagatavots no mīksta ūdens, ir maigāks, vieglāks, sievišķīgāks. Blīvāks, piesātinātāks sakē iegūstams no cieta ūdens. Turklāt tajā jābūt fosforam, kalcijam, kālijam un magnijam, bet nav pieļaujama dzelzs un mangāna klātbūtne. Galvenokārt ūdeni ņem no vairākiem avotiem.

Sakē ražošanas tehnoloģija ietver vairākus posmus:

1. Pirmajā posmā rīsus slīpē, noņemot klijas, tādējādi atbrīvojot no olbaltumvielām un taukiem, kas gatavajam dzērienam piešķir ne pārāk patīkamas notis – gan garšā, gan smaržā. Graudi var tikt apstrādāti pat līdz 65%.
2. Tālāk rīsus mazgā, mērcē vairākas stundas, un mērcēšanas ilgums ir atkarīgs no tā, cik stipri graudi ir pulēti – jo stiprāk, jo īsāks laiks. Pēc tam rīsus apstrādā ar tvaiku. Tas ir svarīgs moments, jo pārāk ilgi tvaicēti rīsi kļūst pārvārīti, kā rezultātā rūgšana notiek pārāk ātri, un dzēriens nepaspēj pilnvērtīgi iegūt garšu. Nepietiekami vārīti rīsi rūgst nevis visā to biezumā, bet tikai uz virsmas.
3. Nākamais posms – sagatavot ieraugu ar kōdži sēnīti. Šī ir visatbildīgākā tehnoloģiskā procesa daļa. Pelējuma sēnīti pievieno rīsiem un atstāj uz pusotru līdz divām diennaktīm siltā vietā ar paaugstinātu mitrumu. Process tiek bieži kontrolēts – ik pēc 3–4 stundām.
4. Tālāk iegūto ieraugu sajauc ar rīsiem, pielej ūdeni, pievieno raugu, un maisījums nostāv no pusmēneša līdz mēnesim, pārvēršoties alkoholā. Pamazām, pirmo četru dienu laikā, tam trīs posmos vēl pievieno rīsus un ūdeni. Šis daudzpakāpju process ir nepieciešams, lai nodrošinātu nepieciešamo kodži un rauga attiecību. Un tikai pēc tam dzērienam pienāk miera periods.
5. Pēc rūgšanas perioda beigām šķidrumu filtrē un sadala tīrā sakē un baltās nogulsnēs. Pēc tam šķidrumu attīra, izlaižot caur filtru ar aktivēto ogli. Tādējādi tiek novērstas nevēlamās smakas, bet arī nedaudz nomākta krāsa.
6. Noslēdzošais posms – izturēšana, kuras laikā sakē vispirms pasterizē, lai iznīcinātu baktērijas un raugu, un pēc tam ievieto hermētiski noslēgtos traukos uz laiku no pus gada līdz gadam.

Rezultātā tiek iegūts dzēriens ar stiprumu aptuveni 18–20 grādi, tomēr bieži pirms iepildīšanas to atšķaida ar ūdeni, lai iegūtu 15 grādus.

Sakē nepanes gaismu un augstu gaisa temperatūru, tāpēc tas jāuzglabā vēsā un tumšā vietā. Labākā vieta tam ir ledusskapis, un pat uz durvīm tas jūtas ne pārāk labi, dodot priekšroku plauktu dziļumam.

Sugas

Japānas alkoholisko dzērienu klasifikācija balstās uz divām svarīgākajām pazīmēm. Pirmā – rīsu pulēšanas pakāpe, otrā – metode, kādā rūgšana ir apturēta: pati no sevis vai pievienojot alkoholu. To dzērienu nosaukumos, kuri rūgšanu pabeiguši paši, bez alkohola, parasti ir vārds "Junmai" (vai "Jummai").

1. Tātad šķirne Junmai (vai Jummai) – šis sakē ir absolūti tīrs, bez piedevām. Tajā nav ieliets alkohols, nav piejaukts ne cukurs, ne ciete. Pamatā ir tikai rīsi ar pulēšanas pakāpi no 90 līdz 70%. Aromāts ir viegli ziediņains, šādu sakē parasti pasniedz vai nu vēsu – 15 un 20 grādu temperatūrā, vai arī sasildītu līdz 40 grādiem.
2. Fucusju ir dzēriens ar alkohola piedevu, uz rīsu bāzes ar minimālu 90% slīpēšanu, kuras laikā tiek noņemts tikai olbaltumvielu slānis, kas kavē rūgšanu. Tas ir visizplatītākais veids, tas aizņem trīs ceturtdaļas no visa ražošanas apjoma. Un būtībā tas ir parasts, labs galda vīns, līdzīgs Eiropas vīniem, ar spilgtu aromātu un neaizmirstamu garšu, bet bez īpašām, izteiktām solo notīm. To pasniedz gan atdzesētu līdz 5 vai 10 grādiem, gan uzsildītu līdz 50.
3. Hondzedzo – tā ražošanai rīsus slīpē līdz 70% un pievieno nedaudz attīrīta alkohola (vai tīra spirta), lai mīkstinātu garšu un izceltu aromātus. Rezultātā garša ir nedaudz savelkoša, bet viegla. To ieteicams pasniegt pie 5, 10 grādiem vai uzsildītu līdz 50. Šis sake veids ir dārgāks par pārējiem.
4. Dzjunmai gindze – šāda veida sake pagatavošanai tiek izmantoti ne tikai rīsi ar 60% slīpējuma pakāpi, bet arī ziedu raugs. Rezultātā produkts rūgst pietiekami zemā temperatūrā. Iegūstams diezgan mīksts aromātisks dzēriens, kurā skaidri solo riekstu, ziedu, augļu un garšaugu notis. To dzer atdzesētu līdz 10 grādiem.
5. Gindze – sake no rīsiem, kas slīpēti līdz 60–70%, rūgšanu pārtrauc, pievienojot alkoholu. Aromāts ir ļoti līdzīgs Dzjunmai gindze, bet garša ir asāka. Pie galda pasniedz, atdzesējot līdz 10 grādiem.
6. Dzjunmai Daigindze – šī sake pagatavošanai tiek ņemti rīsi ar augstu slīpējuma līmeni – 50% un vairāk, dažreiz pat līdz 23 un 10%, alkohols netiek pievienots. Aromāts ir spilgts, labi izteikts, vienlaikus smalks un neuzbāzīgs, garša izcila un neaizmirstama. To pasniedz gan atdzesētu līdz 10 grādiem, gan siltu, taču karsējot smalkā smarža iztvaiko.
7. Daigindze – augstākās šķiras sake, tā pagatavošanai ņem līdz 50% slīpētus rīsus no vislabākajām un vērtīgākajām šķirnēm – mijamaņisiči, jamadaņisiči vai gohjakumangoku. Līdzīgs savam radiniekam Dzjunmai Daigindze, bet pievienotā alkohola dēļ bagātīgāks. Pirms dzeršanas nesilda, lieto aukstu vai istabas temperatūrā.
8. Genmai – pieder pie dārgām šķirnēm, tā ražošanai izmanto brūnus, neslīpētus rīsus. Tas raksturojas ar dziļu samtainu garšu un bagātīgu mandeļu un laima aromātu, un pēcgaršā jūtamas karameļu un kadiķa notis. To dzer tikai pēc atdzesēšanas līdz 5 grādiem.
9. Tokutei Meisesju – tiek uzskatīts par elites dzērienu, labāko no visiem Japānas alkohola veidiem, pozicionēts kā premium klases prece. To var izgatavot tikai pieredzējuši, prasmīgi meistari, kas uzsūkuši priekšteču gadsimtu gaitā uzkrātās zināšanas un prasmes. Šis sake veids atšķiras ne tikai ar izcilu kvalitāti, bet arī ar paaugstinātu alkohola saturu.

Turklāt sake iedalās nefiltrētā un filtrētā, nepasterizētā un pasterizētā.

Nefiltrēto (jeb citādi – nigori) parasti izgatavo vai nu no Fucušu, vai no Džunmai, pārējie parasti ir filtrēti. Nefiltrēto ieteicams dzert atdzesētu, jo silts tas sāk rūgtināt un zaudē visu savu oriģinālo aromātu.

Nepasterizētu (jeb namačozo) arī labāk nesildīt, lai nezaudētu tā aromātu.

Sastāvs un kaloriju saturs

Sakē ir produkts, kurā pilnībā trūkst tauku. Ogļhidrātu 100 g dzēriena ir gandrīz 5 g, olbaltumvielu – 0,5 g. Kaloritāte uz norādīto masu ir 134 kcal jeb 6,7% no dienas normas 2000 kcal. Etilspirta saturs ir 16,1 g.

Mikroelementu dzērienā ir bagāts klāsts. Ir matiem, nagiem un kaulu skeletam nepieciešamie kalcijs un fosfors; normālu sirds darbu nodrošinošais kālijs; asinsrades procesos iesaistītā dzelzs, kā arī nātrijs, kas iesaistīts asinsapgādes sistēmas darbībā. Turklāt sakē ir magnijs, kas pazīstams ar spēju nomierināt nervu sistēmu; par vielmaiņas procesiem atbildīgais cinks; cilvēka organisma asinsrites un izvadsistēmu darbībā iesaistītais varš; kā arī antioksidanta lomu spēlējošais selēns.

Kā pareizi dzert sakē

Japānā ļoti godā nacionālās tradīcijas un rituālus, to ievērošanā viņi ieliek dziļu jēgu. Un uz sakē dzeršanu šis noteikums attiecas arī. Uz Jaungada sakē viņi pulcējas 1. janvārī. Pastāv īpašs piemiņas sakē, un ir īpaša kārtība laulību ceremonijām.

Japāņi uzskata par ārkārtēju nepieklājību ieliet sev alkoholu pašam. Viesiem dzērienu parasti lej saimnieks, bet viņam – blakus sēdošais. Krūzi ar dzērienu obligāti jātur ar abām rokām, jo tiesības ieliet ar vienu roku ir tikai tam, kura statuss ir augstāks par tā, kam lej. Ja kausu piepilda augstāka amata persona, viesim ne tikai jātur tas ar labo roku, bet arī jāpieliek otras rokas plauksta zem dibena.

Kad krūze ir apgājusi apli, neizlaižot nevienu kausiņu, tos paceļ līdz acu līmenim un vienprātīgi saka: «Kanpai!». Sekojošā saskarsmē ar kausiem atkal stājas spēkā tradīcija: nevar pacelt savu trauku augstāk par augsta ranga viesi, ar kuru tiek saskandināts.

«Kanpai» nozīmē «līdz dibenam», bet tas neko nenozīmē. Vienā rāvienā, vienā vai divos malkos iztukšot trauku nav pieņemts. Jāizdara tikai viens maziņš malks, galējā gadījumā – divi. Tieši tāpēc sakē dzeršanas rituāls ilgst ilgi.

Muguru sakē dzeršanas ceremonijas laikā jātur taisni: pareiza stāja ir vēl viena rituāla sastāvdaļa. Bet ja pēkšņi iestājas reibums, nekavējoties jārelaksējas, nevis jākrīt panikā un jākautrējas, jāiztaisno mugura un jāizpilda gara dziesma.

Lielo svētku dzīru laikā nereti tiek izpildīta apļa kausa ceremonija. Tas, kurš vada mielastu, ielej sakē lielā bļodā, izdara no tās malku un palaiž to aplī. Pēc šī rituāla mielasts turpinās.

No kā dzert?

Sake tiek pasniegts mazās porcelāna vai keramikas krūzītēs, ko sauc par tokkuri. Tās ir apaļas, ar šauru kakliņu, atgādina vāzes. Iespējama arī dzēriena pasniegšana traukā, kas līdzinās miniatūrai tējkanniņai – tas ir katakuči.

Krūzīti ienes un noliek uz galda uz īpaša keramikas statīva, ko japāņi sauc par tokkuri-hakama.

Alkoholisko dzērienu dzer no mazām krūzītēm, ko sauc par čoko un kas izgatavotas no māla, koka vai stikla. Krūzītes nedaudz atgādina mazas bļodiņas. Oficiālos pasākumos sake visbiežāk pasniedz plakanās bļodās, ko sauc par sakadzuki.

Dažreiz pie galda pasniedz niecīgas, tikai 30–40 ml tilpuma, kvadrātveida kastītes-mucītes, ko sauc par masu. Parasti tās mēra rīsu daudzumu, bet tajās var arī ieliet saki un dzert saskaņā ar visiem japāņu noteikumiem.

Taču mūsdienās ne visi ievēro tradīcijas, tāpēc ir pilnīgi iespējams redzēt pasniegšanu vīna glāzē, un tas vairs nevienu nepārsteidz.

Ar ko uzkost

Daudzi joprojām uzskata, ka sake ir eksotika, tāpēc pieņem, ka arī uzkodām tam jābūt īpašiem, specifiskiem produktiem un ēdieniem.

Tā kā šo dzērienu iesaka kā aperitīvu un digestīvu, to var vispār neuzkožot. Bet ir vairāki produkti, kas spēj izcelt sakes garšu un padarīt to harmoniskāku.

Kategoriski nav ieteicams pavadīt saki ar pikantiem mērcēm un ēdieniem: tie aizēnos dzēriena raksturīgo garšu un aromātu. Kopumā alkohola kvalitāte nosaka tam pieļaujamo produktu un ēdienu sarakstu, un jo tas ir dārgāks, jo stingrākas prasības tiek izvirzītas uzkodām.

Tā, Hondzēdzo labi sader ar tradicionālajiem japāņu suši, sašimi (plānās zivs šķēlītēs), terijaki mērci. Daigindze tiek klasificēts kā dārgāks dzēriens, un ar to harmonizējas pīle, jēra gaļa vai sašimi. Sortimentam Genmai, kas ieņem vēl augstāku cenu nišu, pasniedz dārgu tumšo šokolādi, izsmalcinātus cietos sierus un Japānai tradicionālo tempuru.

Kā uzkodas pie sakes papildus tiek ieteikti dārzeņi skābētā un marinētā veidā – ūdens lotosa sakne, daikons, – siļķu ikri, austeres, kā arī ēdieni no zuša, tunča, kalmāra, jūras eža. Tie ir labs fons japāņu dzērienam, uz kura tas izskatās izdevīgi. Nav aizliegti arī salāti, deserti un pat zupas.

Ar ko uzdzert

Japāņu tradīcijās nav pieņemts uzdzert saki. Bet to iekļauj kokteiļos, un rezultāts ir diezgan labs.

Kāpēc sakē dzer siltu

Patiesībā sake pirms lietošanas var ne tikai sildīt līdz 50–60 grādiem, bet arī atdzesēt līdz 5 vai 10 grādiem. Silts vai atdzesēts dzēriens – to nosaka gan dzēriena kvalitāte, gan dzērāja vēlme.

Sākotnēji pastāvēja noteikums: aukstu dzert tikai augstas kvalitātes, dārgo sakē. Bet jākarsē tas, kas ir lētāks un zemākas kvalitātes, jo, temperatūrai paaugstinoties, dzēriena aromāts un garša iztvaiko – līdz pilnīgai izzušanai. Ja dārgie veidi – piemēram, Ginjo un Džunmai Ginjo, kas izceļas ar spilgtām aromāta notīm un oriģināliem garšas akcentiem – zaudēs šīs priekšrocības, tas būtu patiesi žēl. Bet lētāks variants – piemēram, Fucušu – necietīs daudz, drīzāk kļūs labāks. Tas tāpēc, ka karsēšana noņems ēteriskās eļļas, kas no mazapstrādātiem rīsiem, kas bija tā pamatā, pārgājušas alkoholā. Sakē no tā tikai iegūs. Un aukstā laikā daži malki silta, sildoša dzēriena – tas, kā saka, ir tas, ko ārsts izrakstījis.

Sakē uzsildīt nav grūti: vairākas minūtes jāpatur tokkuri katlā ar karstu ūdeni.

Japāņi šādi noteica sakē sildīšanas pakāpes: 30 grādi – saulains; 35 grādi – cilvēka siltums (vai cilvēka āda); 40 grādi – tikko silts; 45 grādi – silts; 50 grādi – karsts; 55 grādi – apdedzinošs (vai ekstra).

Sakē ieguvumi un kaitējums

Tradicionālo nacionālo dzērienu Uzlecošās saules zemes zinātnieki ir izpētījuši pamatīgi. Viņu secinājums ir viennozīmīgs: sakē ir labvēlīgs ķermenim – ar nosacījumu, ka to dzer mērenā daudzumā. Ievērojot noteikumu «Mērenība un precizitāte», šis alkohols palīdz normalizēt asinsspiedienu, ievērojami atsvaidzina atmiņu un stimulē sirds un asinsrites sistēmas darbību. Ar tā palīdzību novērš stenokardijas un sirdslēkmes attīstību, aizkavē audzēju – gan labdabīgu, gan ļaundabīgu – rašanos. Tas ir labs vēža profilakses līdzeklis.

Pateicoties sastāvdaļām, sakē piemīt dezinfekcijas efekts, un uz tā pamata veidotās kompreses veicina ātrāku hematomu un asiņošanas rezorbciju. Šim dzērienam ir pakļauts arī bezmiegs, ko izraisa hronisks nogurums. Bet miega uzlabošanai nevajag dzert alkoholu, bet gan pievienot to vannai, ko ieņemt pirms došanās gulēt. Relaksējošai vannai pietiek ar nelielu glāzi (200 ml) sakē, ko ieliet siltā ūdenī.

Japānietes izmanto šo dzērienu kosmētikas nolūkos, lai uzlabotu ādas stāvokli, slaukot ar to seju. Rezultātā āda kļūst gaišāka, attīrīta, poras sašaurinās, ja ir pūtīšu izsitumi – to skaits samazinās. Sistemātiska sakē lietošana savelk ādu, tā manāmi mīkstina.

Pavāri garšo vistu un zivis ar šo dzērienu – īpaši svarīga ir tā pievienošana fugu zivs gatavošanas procesā, kas pazīstama ar savu nāvējošo indi.

Neskatoties uz to, ka sakē tiek gatavots no dzīviem dabas produktiem pēc drošām receptēm un nesatur kaitīgas vielas, nedrīkst aizmirst, ka tā tomēr ir alkoholisks dzēriens, tāpēc to nedrīkst dzert bieži un lielos daudzumos. Tas negatīvi ietekmēs aknas, pasliktinot to stāvokli – līdz pat cirozes attīstībai.

Šī paša iemesla dēļ sake ir kontrindicēts grūtniecēm un barojošām mātēm, kā arī cilvēkiem, kas jaunāki par 18 gadiem.

Alkoholisko dzērienu nedrīkst lietot arī tie, kuri veselības stāvokļa dēļ ir spiesti lietot medikamentus. Alkohols un medikamenti nav savienojami, to kombinācija var kaitēt organismam.

Kokteiļi ar sakē: receptes

«Sakē Bombs»

Ielejiet šeikerī 80 ml sake, pagatavojiet 30 ml zemeņu sīrupa. Samitriniet glāzes malu ar sīrupu, iemērciet to cukurā, un atlikušo sīrupu pievienojiet sake. Rūpīgi samaisiet šeikera saturu un uzmanīgi ielejiet glāzē. Uz zobu kociņa uzveriet pāris olīvu un ievietojiet tās kokteilī.

Pēc garšas – īsta gastronomiska bumba, nav brīnums, ka kokteilim ir šāds nosaukums.

«Geiša» ar tomātu sulu

Sākumā nelielā krūzītē samaisiet pilienu citrona sulas ar pilienu sojas mērces un nedaudz vasabi – burtiski uz naža gala. Pievienojiet maisījumam 90 ml tomātu sulas un ielejiet šeikerī, kurā pievienojiet 40 ml sake. Rūpīgi sakratiet maisījumu un, izlejot kokteili glāzē, izrotājiet to ar selerijas kātu un laima šķēlīti. Dzērienu pasniedziet atdzesētu. Tas ir atsvaidzinošs, viegls, ar garšīgu pikantu noti.

«Dzens»

Ielejiet šeikerī pa 60 ml kvalitatīva degvīna un sake, kā arī 30 ml zaļās tējas un 20 ml svaigi spiestas citrona sulas. Sakratiet ar trim līdz četriem ledus gabaliņiem.

Ielejiet kokteili degvīna glāzītēs vai sake kausiņos. Tas garšos tiem, kam sake šķiet ne pārāk stiprs.

«Pēdējā elpa»

Ar ledu piepildītā šeikerī ielejiet labi atdzesētos alkoholiskos dzērienus: 90 ml sake, 70 ml Bianco vermuta un 25 ml banānu liķiera. Rūpīgi sakratiet apmēram minūti, izkāš un ielejiet glāzē. Tā ir viena cilvēka porcija. Lai arī kokteiļa spirta pakāpe nav augsta, pateicoties tilpumam, tas spēj notriekt no kājām dzeršanā nepieredzējušu cilvēku.

«Saules sakē»

Ielejiet šeikerī 40 ml sake, 30 ml persiku sulas, nepilnu karoti citrona sulas un 50 ml ābolu sulas. Pievienojiet kardamonu uz karotes gala un sauju ledus gabaliņu. Samaisiet un, izkāšot, ielejiet kokteiļa glāzē un pasniedziet ar salmiņu. Šis kokteilis ir paredzēts tiem, kam patīk sulas, bezalkoholiskie dzērieni un izvairās no stiprajiem.

«Uz Mēness»

Glāzē samaisiet 30 ml Bianco vermuta ar 80 ml sake un ēdamkaroti citrona sulas. Uz glāzes malas uzlieciet citrona šķēlīti. Kokteiļa garša ir interesanta, bet ne visiem patiks vermuta un sake «draudzības» rezultāts.

«Dedzinošais sakē»

Šeikerī samaisiet 10 ml amaretto liķiera ar 50 ml sake. Ielejiet glāzē, izrotājiet ar bazilika lapiņu un dažiem melno piparu graudiņiem. Kokteilis ir paredzēts asu un pikantu garšu un aromātu cienītājiem, pēcgaršā ir mandeļu notis.

«Nozomi»

Šeikerī samaisiet ar nelielu daudzumu ledus 30 ml plūmju vīna, 40 ml sake un ēdamkaroti medus sīrupa. Ielejiet glāzē, ielieciet bazilika lapiņu un ievietojiet mikroviļņu krāsnī uz 15–10 sekundēm. Nedaudz uzsildīts dzēriens sāks izdalīt plūmju un medus aromātu.

Neskatoties uz neparasto pagatavošanas veidu, kokteilis ir ļoti garšīgs.

«Aveņu sakē»

Ielejiet šeikerī 50 ml aveņu sīrupa un 100 ml sakē. Samaisiet, pārlejiet glāzē ar 3–4 ledus gabaliņiem.

Dzēriens patiks tiem, kam patīk eksperimenti un avenes jebkurā formā.

Japāņu daikiri

Ielieciet šeikerī sauju ledus kubiņu un ielejiet pa nepilnai ēdamkarotei cukura sīrupa un citrona sulas, 90 ml sakē un 25 ml meloņu liķiera. Kratiet 15–12 sekundes, tad izkāšiet kokteili glāzē un izrotājiet to ar ingvera gabaliņu.

Kā pagatavot sakē mājas apstākļos

Mājas sakē pagatavošanai vislabāk der lipīgie un līmīgie rīsi. Nepieciešama arī pelējuma sēne kodži, to izmanto tās spējas dēļ pārveidot rīsos esošo cieti par fermentējamu cukuru. Ja neizdodas atrast šādu raugu, var to aizstāt ar vīna raugu, lai dzēriens būtu stiprāks, pievienojot cukuru. Maizes raugs nederēs: ja to lietosiet, sakē vietā iegūsiet rīsu brāgu.

No 1 kg rīsu iegūsiet no 6 līdz 8 litru misas, ņemot to vērā, jāuzkrāj raugs, izlasot to patēriņu uz iepakojuma. Vēlāk būs nepieciešams arī cukurs – tas padarīs dzērienu stiprāku un saldāku.

Rīsus noskalojiet vairākos ūdeņos, lai nozūstu duļķainība, un aplejiet katlā ar verdošu ūdeni – tā, lai tas pārklātu graudus aptuveni 3 centimetru slānī. Nosedziet katlu ar vāku un nolieciet malā uz stundu, pēc tam ūdeni izfiltrējiet caur sietu.

Tālāk gatavojiet rīsus tvaikā 25–30 minūtes, kamēr graudi ir brīvi pārklāti ar vāku. Kad rīsu graudi kļūst mīksti un nedaudz saldi, izklājiet produktu uz cepešpannas vai paplātes vienmērīgā kārtā, pagaidiet, līdz pilnībā atdziest, un pa visu tā platību vienmērīgi izkaisiet raugu. Samaisiet rīsus ar raugu.

Tālāk pārlieciet rīsu-rauga maisījumu stikla burkā un aizveriet, izveidojot hidroaizturi no caurulītes, kuru izvediet blakus esošā ūdens burkā. Šim sastāvam jāstāv veselu mēnesi siltā telpā, temperatūrā, kas nav zemāka par 22 grādiem. Misa sāks lēnām, bet manāmi atdalīties.

Pēc mēneša atdaliet rīsus no šķidruma, izkāšot misu un kārtīgi izspiežot. Graudi vairs nebūs vajadzīgi, tos var izmest.

Iegūtais šķidrums – tas jau ir jaunais sakē. Tomēr tam vēl priekšā otrais gatavošanas posms. Jāpievieno cukurs no aprēķina 120 g uz 1 l un atkal jāievieto burkā ar hidroaizturi. Dzērienam jāstāv vēl no 5 līdz 15 dienām – līdz tas izrūgst. Pabeigušais rūgšanu sakē kļūst gaišs, gāze no tā vairs neizdalās. Burkas apakšā veidojas nogulsnes.

Uzmanīgi, caur caurulīti, nolejiet šķidrumu bez nogulsnēm citā traukā. Ja trūkst salduma, var vēl pievienot cukuru, tas jau pēc gaumes. Gatavo dzērienu izlejiet stikla pudelēs un cieši aizkorķējiet.

Ja sakē gatavojāt uz kodži sēnes bāzes, nepieciešams pasterizēt dzērienu, lai iznīcinātu sēni; uz vīna rauga pagatavotajam šis posms nav nepieciešams.

Pasterizācijai Jums būs nepieciešams liels katls. Tā apakšā novietojiet koka restīti vai ielieciet kokvilnas audumu, salocītu vairākos slāņos (varat izmantot dvieli). Centrā novietojiet burku, kas piepildīta ar ūdeni, kurā iegremdējiet termometru, apkārt izvietojiet pudeles, piepildiet katlu ar ūdeni un sāciet to sildīt. Kad ūdens sasniedz 62–63 grādu temperatūru, uzmanīgi sekojiet, lai termometra stabiņš nepaceļas augstāk, pretējā gadījumā sakē iegūs vārīta garšu.

Pasterizācijas ilgums ir tieši atkarīgs no pudeles tilpuma: puslitra pudelēm pietiek ar 20 minūtēm, tām, kuru tilpums ir 0,7 l – par 5 minūtēm ilgāk, litra pudeles pasterizē pusstundu.

Izslēdziet gāzi, atstājiet pudeles atdzist tieši ūdenī. Kad ūdens temperatūra nokritīsies līdz 35–40 grādiem, izņemiet pudeles. Aizvākošanas blīvumu varat pārbaudīt, apgriežot pudeli otrādi.

Dzērienam pilnībā jānobriest pagrabā trīs mēnešu laikā temperatūrā, kas nepārsniedz 12 grādus.

Interesanti fakti

1. Japāņi iemācījās gatavot sakē gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu. Simtiem gadu tas bija pieejams tikai imperatora pilij un šintoistu tempļiem, bet vēlāk – viduslaikos – to iemācījās brūvēt arī ciema kopienās. Tā laika tehnoloģija bija visai savdabīga: rīsus sakošļāja un nospļāva traukā, kurā pēc tam notika fermentācijas process. Pelējuma sēne kodži tika atklāta vēlāk.
2. No 17. gadsimta sakē sāka gatavot lielās partijās – tirdzniecībai. Centrs, kurā tika koncentrēta galvenā sakē ražošana, kļuva Kinki reģions (šajā teritorijā pašlaik atrodas Osakas, Kioto, Hjogo un Naras prefektūras).
3. Fermentācijā tiek izmantotas sēnes, kas atšķiras no tām, kuras gatavo vīnu, to dēļ dzēriens nevar ilgi uzglabāties. Pat gads sakē ir riskants termiņš. Tāpēc nav sakē ar ilgu izturēšanu.
4. Reiz Japānas imperators Saga devās ziemas medībās, kur viņam kļuva slikti, sāka salt. Ministrs Fudzivara Fujucugu, kas pavadīja imperatoru, izdomāja uzsildīt sakē, pēc tam deva dzērienu saslimušajam. Tam drebuļi pazuda, viņš jutās daudz labāk. Tas bija pirmais gadījums, kad tika dzerts sildīts sakē. Kopš tā laika izdzert tasīti karsta sakē aukstā ziemas laikā ir kļuvis par japāņu tradīciju.
5. Līdz pagājušā gadsimta 40. gadiem Japānā sakē ražošana auga, bet ar Otrā pasaules kara sākumu lielākā daļa rūpnīcu tika slēgtas. Ražošana atkal atdzīvojās tikai no 70. gadiem, bet galvenokārt uzsvars tika likts uz premium klases dzērieniem. Tas notika tāpēc, ka ražotāji apguva jaunas rīsu apstrādes metodes – mehanizētās. Un tas posms, kas agrāk bija darbietilpīgākais, kļuva pieejamāks.
6. Šodien Uzlēcošās saules zemē ir aptuveni tūkstotis sakē ražošanas rūpnīcu, kas ir niecīgi salīdzinājumā ar laikiem, kad dzēriens bija popularitātes virsotnē. Tad rūpnīcu bija apmēram 30 tūkstoši.
7. Japānā dzer daudz mazāk sakē nekā Ziemeļamerikā vai Eiropā. Japāņi kopumā ir tauta, kas dzer maz. Izteiciens "piedzerties kā cūka" viņiem nozīmē izdzert vairāk nekā trīs mazas sakē tasītes viena vakara laikā.

Sakē fotogrāfija