Asinsdesa: no kā gatavo, derīgās īpašības, recepte

Asinsdesa ir ļoti populāra, jebkura tauta var lepoties ar īpašām tās pagatavošanas tehnoloģijām. Šā veida desas specifika ir tā, ka nav iespējams iegūt vienu un to pašu garšu divreiz, tāpēc lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka nekādas unikālas receptūras neeksistē. Neskatoties uz to, šīs desas galvenās sastāvdaļas ir maltā gaļa un svaigas asinis.

No kā gatavo asinsdesu

Nav absolūti svarīgi, kurš un kad ir izgatavojis šo desas veidu: tā sastāvdaļas ir nemainīgas līdz šai dienai. Katra tauta jau izsenis gatavoja šo desu, izmantojot smalki sagrieztu vai maltu gaļu. Maltā gaļa tika atšķaidīta ar svaigām asinīm, no kurām iepriekš tika izņemti visi recekļi. Asinsdesas pagatavošanai tika kautas cūkas, teļi, buļļi un citi dzīvnieki.

Tā kā visi pavāri cenšas padarīt senču kulinārijas tradīcijas un receptūras pilnīgākas, parādās daudz asinsdesas variāciju. Dažas receptūras un tehnoloģijas iesakņojušās tikai atsevišķos reģionos, jo tās ir paredzētas tikai vietējo iedzīvotāju gaumei un vēlmēm. Citas receptes ir ieguvušas vispārēju slavu un ir kādas nacionālās virtuves vizītkarte.

Piemēram, pēc vispazīstamākās Spānijas asinsdesas «Morcilla» pagatavošanas tehnoloģijas, papildus maltajai gaļai un svaigām asinīm pievieno taukus, speķi, nedaudz rīsu un sīpolus. Savukārt Kanāriju desa izceļas ar rozīņu, mandeļu, kanēļa klātbūtni. Protams, salās tiek izmantotas tradicionālās sastāvdaļas. Slāvu tautas īpaši neizvēlas šīs eksotiskās produktu kombinācijas. Tāpēc asinsdesu gatavo, izmantojot gaļas atgriezumus, mēli, gaļu.

Pirmie, kas sāka lietot asinis pārtikā, bija spartieši. Zināms kulinārijas speciālists no Spartas — Atēnejs, «melnās zupas» izgudrotājs. Viņa īpašo recepti līdz mūsdienām nav izdevies saglabāt. Zināms tikai viens: zupai bija pretīga garša un tāda pati smarža. Bet kareivīgā tauta pēc šīs zupas baudīšanas ne no kā nebaidījās kaujas laukā.

Pagatavot īstu asinsdesu nav vienkārši. Pieredzējuši speciālisti procesā pievērš lielu uzmanību asins un zarnu kvalitātei. Lai rūpīgi attīrītu asinis, tās sakuļ ar slotiņu tieši savākšanas laikā. Ir ļoti svarīgi, lai produkts būtu pēc iespējas svaigāks: asinis nespēj ilgi uzglabāties. Pirms asins lietošanas uzturā, tās izlaiž caur nelielu sietu – tā var izvairīties no recekļiem.

Lai zarnas būtu pildītas, gaļa vai maltā gaļa tiek papildināta ar garšvielām, ceptiem sīpoliem, graudaugiem, aknu gabaliem, dažādiem subproduktiem. Katrs pavārs gatavo desu pēc savas tehnoloģijas, un katrai šķirnei ir savas sastāvdaļas.

Sastāvs un kaloriju saturs

Ja paskatās uz šī ēdiena sastāvu, tad desu var iedalīt trīs veidos:

1. «A» – tās ir augstas kvalitātes desas, kurās 54% sastāda liesa gaļa, 15% – cūkas krūtiņa un 31% – pārtikas asinis. Pastāv rūpnieciska šādas desas šķirne – «Assorti». Tā ir vienīgā rūpnieciskā asinsdesa.
2. «B» – šķirne, kas atšķiras ar savu sastāvu: vaigu gaļu, galvu, mēli un citiem subproduktiem.
3. «V» – viens no zemākās kvalitātes produktiem. GOST 54670-2011 paredz kā izejvielas saistaudus, ādiņas, smadzenes, atgriezumus un citas zemas kvalitātes gaļas izejvielas.

Rūpnieciskajās asinsdesas šķirnēs, kas ražotas pēc rūpnīcas tehnoloģijām un atrodas lielveikalu plauktos, papildus pašai gaļai, asinīm un subproduktiem obligāti ir šāds komponentu kopums:

• sāls;
• nātrija nitrīti;
• garšvielas: malti baltie vai melnie pipari;
• muskatrieksts;
• smaržīgo piparu šķirnes;
• krustnagliņas, kardamons, ķiploki, majorāns, krustnagliņas.

Mūsdienu civilizētajā pasaulē mednieku vidū ir īpaša tradīcija: viņi tūlīt pēc dzīvnieka nogalināšanas izdzer tā asinis. Piemēram, Sibīrijas zemē šamaņi tās uzskata par visefektīvāko līdzekli pret skorbutu. Āfrikas beduīni pat nevar iztikt bez asinīm un kamieļu piena – viņiem tas ir garšīgs kokteilis. Āfrikas mednieki speciāli nogalina garragainus vēršus, lai izdzertu dzīvnieka asinis. Bet Eiropā tūlīt pēc kāda mājdzīvnieka kaušanas ir pieņemts uzreiz izdzert krūzi siltu asiņu.

Medicīna neiesaka lietot jēlas asinis, jo pastāv liels risks inficēties ar salmonelozi un citām ne mazāk bīstamām slimībām, piemēram, nāvējošu botulismu. Tomēr gatavajā asinsdesā asinis nerada draudus un pat ir derīgas.

100 gramos šī ēdiena ir tikai 274 kalorijas – tā ir porcija omletes ar putukrējumu vai šķīvis griķu biezputras no zaļajiem kodoliem. Tauku daudzums ir 32,5 grami, ogļhidrātu – 14,5 grami, olbaltumvielu – 9 grami.

Ar ko asinsdesa ir derīga

Lielākā daļa no tiem, kas mīl desu izstrādājumus, dievina asinsdesas īpašo aromātu un garšu. Un tieši šī īpašība ir šī produkta popularitātes pamatā. Speciālistiem ir arī citi argumenti – ķīmiskais sastāvs un nenovērtējamais labums visam cilvēka organismam. Protams, tas ir aktuāli, ja ēdienu lieto saprātīgi. Ja neievēro noteikumus, pastāv risks saslimt ar daudzām slimībām: var sākties ateroskleroze, aptaukošanās, parādīties tūska, dažāda veida helmintu invāzijas.

Vispārējais ieguvums

Veselības aprūpes speciālisti min daudzus iemeslus, kāpēc ieteicams ēst šāda veida desu izstrādājumus:

1. Desa satur asinis – no tām cilvēka organismā nonāk ļoti svarīgas olbaltumvielas – tās nevar iegūt no vairuma tradicionālo gaļas produktu un pat no svaigas gaļas.
2. Asinsdesa ir spēcīgs hemoglobīna avots. Jo vairāk tā satur, jo vairāk skābekļa piesātināsies organisma audi un iekšējie orgāni. Cilvēkiem tas nozīmē veselu ķermeni, možu noskaņojumu, izcilu formu.
3. Fibrinogēni, kas atrodas asinsdesā, ir atbildīgi par cilvēka asins recēšanu. Asinsdesa ir ļoti ieteicama tiem, kam diagnosticēta hemofilija.
4. Ēdot asinsdesu, cilvēks ne tikai var garšīgi remdēt izsalkumu, bet arī baro ķermeni ar daudziem unikāliem mikroelementiem.
5. Delikatese satur lielu daudzumu dzīvnieku tauku. Asinsdesa mērenos daudzumos pozitīvi ietekmēs sirds un asinsvadu stāvokli, kā arī šo sistēmu darbību.
6. Sastāvā esošās garšvielas attīrīs asinsvadus, kalpos par stimulu gremošanas sistēmas efektīvākam darbam, normalizēs vielmaiņas procesus.

Interesants fakts: Milzīgs pieprasījums pēc asins desu izstrādājumiem tiek reģistrēts Beļģijā. Nacionālo svētku svinību laikā beļģi prezentēja četrus metrus garu asinsdesas kukuli. Tā ir visgarākā asinsdesa, un Beļģija par to ir izpelnījusies ierakstu Ginesa rekordu grāmatā.

Ja ņem vērā asinsdesas pozitīvās īpašības un ietekmi uz cilvēka organismu, tad to ieteicams iekļaut uzturā cilvēkiem, kuri guvuši nopietnus ievainojumus un atrodas rehabilitācijas periodā pēc sarežģītām operācijām, ķīmijterapijas procedūrām. Desu ieteicams arī cilvēkiem, kuri izjūt lielu fizisko slodzi, kā arī pacientiem ar anēmiju.

Bet, neskatoties uz šī 'melnā pudiņa' acīmredzamo labumu, pastāv speciālistu viedoklis, ka asinsdesa nav ieteicama noteiktām cilvēku kategorijām. Ko šie aizliegumi īsti nozīmē – realitāti vai mītus – apskatīsim tālāk rakstā.

Sievietēm

Asinsdesa satur milzīgu daudzumu dzelzs. Ar tā trūkumu cieš lielākā daļa cilvēku. Dzelzs deficīta gadījumā novērojama matu blāvēšana un izkrišana, ādas sausums, trausli nagi. Sievietēm atšķirībā no vīriešiem ir īpatnība – menstruācijas. Tāpēc viņām nepieciešams vairāk dzelzs nekā vīriešiem.

Vīriešiem

Asins desas ir ļoti noderīgas vīriešiem, kas nodarbojas ar aktīvu sportu. Produkts satur diezgan daudz olbaltumvielu. Tas ir nepieciešams muskuļu masas veidošanās un augšanas procesiem. Ja organisms ir izturējis nogurdinošas fiziskās slodzes, tad asins desa palīdzēs ātri atjaunot muskuļus.

Grūtniecības laikā

Šajā sarežģītajā periodā sievietes ķermenim ir nepieciešama dubultā porcija veselībai un augļa attīstībai nepieciešamo vielu, minerālvielu un derīgo elementu. Tāpēc speciālisti iesaka šādu desu lietot nelielās porcijās: tā kļūs par pamata vitamīnu un minerālvielu avotu. Asins desa ir ļoti aktuāla tām sievietēm, kurām hemoglobīna līmenis asinīs ir pazemināts.

Jāņem vērā, ka par derīgu var uzskatīt tikai kvalitatīvu produktu. Īpaši bagāta ar derīgiem elementiem ir mājas asins desa. Tomēr joprojām pastāv risks inficēties ar intracelulāriem parazītiem. Viens no šādiem parazītiem ir listerija, kas dzīvo liesā un aknās. Bīstamība ir tā, ka tā var izplatīties ar asins plūsmu pa visu ķermeni.

Zīdīšanas periodā

Produkts ir ļoti bagāts pēc ķīmiskā sastāva un vienlīdz noderīgs gan mātei, gan bērnam. Īpaši vērtīga tiek uzskatīta dzelzs. Sievietēm šajā periodā ir svarīgi sekot ne tikai patērētā produkta kvalitātei, bet arī porciju lielumam. Tas ir trekns ēdiens – labāk aprēķināt olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu bilanci.

Vai drīkst ēst asinsdesu, zaudējot svaru

Sievietēm un vīriešiem, kas ievēro diētu svara zaudēšanai, dietologi šo produktu neiesaka, jo tas izceļas ar augstu kaloriju saturu un lielu dzīvnieku tauku daudzumu. Bet, ja porciju apjoms būs neliels, tad lietošana ir pilnībā pieļaujama. Šo ēdienu var lietot uzturā Kremļa diētas laikā. Tomēr ir jākontrolē apēstās porcijas lielums.

Vai drīkst ēst asinsdesu diabēta un podagras gadījumā

Cilvēkiem, kas cieš no cukura diabēta, asins desa ir stingri aizliegta. Diabēts ir tāda slimība, kuras efektīva ārstēšana ir tieši atkarīga no uztura plāna. Cilvēkiem, kas cieš no šīs kaites, no parastā uztura tiek izslēgti ne tikai miltu un saldie ēdieni, bet arī kūpinājumi, trekni produkti, pikanti ēdieni, sālījumi. Tā kā asins desa ir ļoti trekna un sāļa, diabēta slimniekam šādu desu nevajadzētu lietot.

Slimniekiem ar podagru ir atļauts apēst nelielu gabalu, kas sver 100–150 g, vairākas reizes nedēļā. Vislabāk "melno pudiņu" kombinēt ar cukini, gurķi: šiem dārzeņiem ir izteikts diurētisks efekts, un tie palīdzēs ātri izvadīt no cilvēka ķermeņa urīnskābi.

Kaitējums un kontrindikācijas

Neskatoties uz to, ka ēdiens ir ļoti bagāts ar dažādām derīgām ķīmiskām vielām, pārmērīga lietošana parasti noved pie nopietniem traucējumiem. Pirmkārt, tas ir saistīts ar izstrādājumu slikto kvalitāti: gatavošanas procesā desa nav rūpīgi termiski apstrādāta. Tāpat ne vienmēr tiek ievēroti ieteiktie uzglabāšanas apstākļi. Daudzi ražotāji, lai ietaupītu, bieži vien pievieno produktam kaitīgus piemaisījumus.

Pat ja desu gatavojāt paši mājas virtuvē, Jums ir svarīgi būt pārliecinātiem par izejvielu kvalitāti. Galvenā izejviela ir asinis, un tās vislabāk iegādāties no veseliem, neinficētiem dzīvniekiem. Pretējā gadījumā var iegūt ne tikai īpašu garšu delikatesi, bet arī salmonellas un helmintus.

Asinsdesa ir grūti sagremojams produkts. To nav ieteicams lietot uzturā cilvēkiem, kuri cieš no aterosklerozes, hepatīta, pankreatīta, aknu cirozes, asinsvadu un sirds slimībām.

Asinsdesa, neskatoties uz tās garšas īpatnībām, ir svētku un svinību ēdiens. Ikdienas šādas desas ēšana var kaitēt.

Kā uzglabāt asinsdesu

Gatavo produkciju, kas pagatavota mājās ar savām rokām, vai veikalā pirktu produktu ieteicams uzglabāt ledusskapī. Uzglabāšanas laiks var būt ne ilgāks par 4 dienām. Temperatūras režīms jāuztur diapazonā no +2 līdz +6 grādiem.

Ja desu nav iespējams apēst 4 dienu laikā, izstrādājumu ieteicams uzglabāt saldētavā. Eksperti apgalvo, ka saldētavā produkts ir derīgs lietošanai 6 mēnešus. Tomēr jau pēc 3 dziļās sasaldēšanas mēnešiem desa zaudēs visas derīgās sastāvdaļas. Nav ieteicams sasaldēt desu, ja tajā ir ķiploki vai sīpoli.

Pirms sasaldēt vārītus un asinsdesu produktus, tie rūpīgi jāizžāvē: var vienkārši ievietot produktu ledusskapī uz dažām stundām. Atkausēšanas procesā veic to pašu procedūru. Produkts atkusīs pakāpeniski, saglabājot sulīgumu.

Lielākā daļa mājsaimnieču iesaka uzglabāt mājas asinsdesu speķī. Vārītus vai ceptus desas riņķus liek stikla, māla vai plastmasas traukā un no augšas bagātīgi pārlej ar izkausētu dzīvnieku taukvielu. Tauku slānim pilnībā jāpārklāj desas izstrādājumu.

Ar dzīvnieku taukiem konservētus traukus pat nav jāliek ledusskapī: desa mierīgi uzglabājas istabas temperatūrā jebkurā ērtā vietā trīs mēnešus.

Ar ko ēd asinsdesu

Asinsdesa ir unikāla: tas ir universāls ēdiens. Tā ir garšīga gan karsta, gan auksta. Asinsdesa lieliski sader ar:

• ar lielāko daļu graudaugu;
• vārītiem vai ceptiem kartupeļiem;
• vārītiem makaronu izstrādājumiem;
• dažādiem garnīriem;
• neapstrādātiem dārzeņiem;
• olu ēdieniem;
• ar maizi un cepumiem;
• ar mērcēm.

Vai pareizticīgie drīkst ēst asinsdesu

Saskaņā ar baznīcas likumiem asinsdesa ir aizliegta. Garīdznieki atsaucas uz Vecās Derības aizliegumu. Arī Jaunajā Derībā aizliegums tiek apstiprināts ar Apustuļu 63. noteikumu: kristiešiem bija noteikts atturēties no upuriem ar asinīm un elkdievības upuru ēdieniem. Tiek uzskatīts, ka cilvēki, kas dzer asinis, pat ja tās ir dzīvnieku izcelsmes asinis, kļūs nežēlīgi un agresīvi.

Tomēr mūsdienu baznīcas kalpotāji pieturas pie citiem uzskatiem. Priesteri iesaka atšķirt mūžīgos kanonus, kas attiecas uz ticību, un īslaicīgos, kas ir noteikti tikai kādas vēsturiskas situācijas dēļ. Ja šodien piemērotu Vispasaules koncilus ticīgajiem, tad visi tiktu anatematizēti.

Saskaņā ar baznīcas mācību viss, kas nav pretrunā, bet ienāk cilvēka dzīvē kā parasta parādība un tiek pieņemts ar baznīcas pilnību, ir norma. Šeit var pieskaitīt arī asinsdesu. Pagātnē viss bija citādi, bet šodien tas tā ir. Ēst asinsdesu nav grēks.

Kā pagatavot asinsdesu mājas apstākļos

Produkcija, ko pārdod tirgos un veikalos, ne vienmēr izceļas ar atbilstošu kvalitāti. Un, ja gribas izmēģināt īstu asinsdesu, tā jāpagatavo pašu rokām.

Pagatavošanai nepieciešams 1,5 litri asiņu – derēs teļa vai cūkas asinis. Tāpat nepieciešams sagriezt kubiņos 1,5 kg speķa. Tālāk iegādājas, notīra un izskalo 3 m tievās zarnas. Vēl vajadzēs 200 gramus griķu biezputras – to nevajag ieziest ar eļļu. Turklāt vēl vajag 2 ēdamkarotes sāls, 1,5 litrus vārīta piena, 1 tējkaroti melno piparu.

Tātad:

1. Uz karstas pannas izber sagatavoto speķi un cep to, līdz tas kļūst pietiekami mīksts. Pēc tam savieno visas produkta sastāvdaļas. Tās ir asinis, piens, griķu biezputra, garšvielas un, protams, speķis. Iegūtais maisījums rūpīgi jāsamaisa.
2. Pēc tam sagatavoto masu izlej. Šim nolūkam var izmantot gaļas maļamo mašīnu ar desas uzgali vai plastmasas pudeli ar nogrieztu kakliņu. Zarnu sagriež daļās – katra daļa no vienas puses cieši sasienama mezglā.
3. Sagatavotās zarnas brīvo galu uzliek uz pudeles kakliņa vai uz gaļasmašīnas uzgaļa. Maisījumu ielej iekšā. Nav nepieciešams pildīt līdz augšai.
4. Pēc pildīšanas otru galu arī sasien ar ciešu mezglu. Var apdrošināties un papildus pārsiet galus ar diegu.
5. Uz uguns liek lielu katlu un piepilda to ar dzeramo ūdeni. Kad ūdens uzvārās, desu izliek katlā un vāra. Neapstrādātas asinis var saturēt cilvēka veselībai bīstamus organismus, tostarp nāvējošu botulismu.
6. Pēc termiskās apstrādes ar rievkaroti izņem desu un ar dakšiņu vairākas reizes caurdur zarnu. Tālāk atkal turpina vārīt. Kopējam vārīšanas laikam jābūt vismaz 15 minūtes.
7. Kad asinsdesa ir pavārīta tai atvēlēto laiku, to izņem no verdoša ūdens un liek uz cepešpannas, kas iepriekš iesmērēta ar jebkuru augu eļļu. Pašu desu saimnieces arī iesmērē ar eļļu. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 250 grādiem un ievieto tajā cepešpannu ar desu. Pēc cepšanas ēdienu var lietot uzturā.

Interesanti fakti par asinsdesu

1. Skotijā tas ir tradicionāls ēdiens brokastīm. Bet viņu «melnais pudiņš» atšķiras no slāvu desu izstrādājumiem. Tas ir kaut kas, kas ir cūkas asiņu, auzu pārslu un arī cūku tauku maisījums.
2. Kenijā asins desu negatavo, bet kenijiešu diena noteikti sākas ar asinīm. Viņiem patīk no rīta izdzert karstas asinis, kas tek no tikko nokautas govs rīkles. Vietējie iedzīvotāji šo ēdienu ļoti ciena – tā ir cieņas izrādīšana vietējai dievībai. Atteikties nevar. Kenijieši asinis izmanto arī slimību ārstēšanai – gatavo ceremoniju dzērienus. Dzīvnieks paliek dzīvs: asinis ņem no artērijas, un tas nemaz nav bīstami dzīvībai.
3. Āzijas valstīs ļoti mīl asinis un ēdienus no tām. Piemēram, Ķīnas iedzīvotāji tās izmanto, lai pagatavotu asins tofu – uz lēnas uguns vārītas cūkas vai pīles asinis želejas veidā. Pēc tam šo sastāvdaļu var pievienot zupām un pasniegt kā piedevas.
4. Somijā un Latvijā mīl asins pankūkas. Pagatavošanas tehnoloģija ir līdzīga slāvu miltu pankūkām uz piena. Bet somiem piena vietā ir asinis. Šādu pankūku garša ļoti atgādina asinsdesu.

Asinis un produkti no tām tiek cienīti un lietoti visā pasaulē. Tas ir garšīgs un veselīgs produkts. Tas piesātinās organismu ar dzelzi un citām derīgām vielām, un desas lietošana nav grēks no pareizticības viedokļa.

Asins desas foto