Līdaka: foto, apraksts, derīgās īpašības un receptes

Neliec viņai pirkstu mutē – šis ir izplatīts tautas izteiciens, kas parasti raksturo plēsīgu un satveramu cilvēka personību, ko pilnībā var attiecināt arī uz līdaku. Diez vai tā spēs nokost pirkstu, bet spējīga to smagi ievainot. Nežēlīgā plēsēja nelaiž garām nevienu no tai pašā ūdenstilpē mītošajām zivīm – no grunduļa un raudas līdz karpai un plaudim. Tā spēj norīt pat dzeloņaino asari, iepriekš saspiežot to ar žokļiem, lai tas zaudētu spēju plivināties. Peles, vardes vai pat vāveres, kas nejauši nokļuvušas uz upes vai ezera saknēm, kļūst par līdakas medījumu.

Līdaka: kas tā par zivi, kā izskatās un kur sastopama

Ne vienmēr vajadzētu apšaubīt kaislīgo makšķernieku stāstus, ka pagājušajā nedēļas nogalē viņi noķēra metru garu līdaku, kas svēra 10 kg. Tas ir pilnīgi normāls un reāls izmērs. Ir īpatņi, kas sasniedz 1,5 m un pat 1 m 80 cm, bet svars – 35 kg. Tomēr visbiežāk tiek noķerti eksemplāri, kas sver no 1 līdz 2 kg, garumā 40–50 cm.

Līdakas ķermenis ir garš, diezgan šaurs, vienlaikus līdzīgs gan bultai, gan torpēdai – pateicoties asai lielai galvai. Apakšžoklis izvirzīts uz priekšu tālāk nekā augšžoklis. Acis novietotas diezgan augstu, bet milzīgajā mutē – līdz pat trīs simtiem asu zobu. Lielākie, līdzīgi ilkņiem, atrodas uz apakšžokļa. Lai gan tie ir dažāda lieluma, ar tiem šī plēsīgā zivs diezgan stingri satver laupījumu – tā, ka upurim praktiski nav iespējas izrauties.

Augšžoklis burtiski ir klāts ar sīkiem, bet tikpat asiem zobiem, turklāt visiem to smailes ir vērstas rīkles virzienā – tā, lai upuris viegli ieslīdētu mutē. Lai neļautu laupījumam izslīdēt, šie zobi spēj pacelties un cieši to turēt. Makšķernieka pirksts, kas neuzmanības dēļ nokļūst līdakas mutē, noteikti cietīs.

Tomēr ir periodi, kad plēsēja nav tik «kodīga». Tas notiek zobu maiņas laikā, kad vecie un asie zobi jau ir izzuduši, bet jaunie vēl ir mīksti. Šajā laikā līdaka nevar ne noturēt lielu laupījumu, ne satvert ēsmu, tāpēc pat visveiksmīgākais makšķernieks atgriežas mājās bez loma.

Visa līdakas ķermeņa daļa ir klāta ar sīkām un diezgan blīvām zvīņām, kas var pat iestiepties uz žaunām, un krāsa jeb nokrāsa ir atkarīga no tā, kurā vidē šī saldūdens zivs dzīvo. Lielākoties tā atbilst ezera, dīķa vai upes veģetācijai un ir gan pelēkzaļa, gan tīri pelēka, gan dzeltenīgi pelēka vai brūna. Turklāt tumšākā vieta parasti ir mugura, uz sāniem krāsas intensitāte samazinās, bet uz tiem parādās tumši plankumi, kas saplūst svītrainā ornamentā, un vēders var būt pat gaišs, gandrīz balts. Retumis ir sudrabainas līdakas, bet tādas ķer diezgan reti.

Augšējā muguras spura ir liela, tai ir noapaļota forma. Apakšējā anālā spura ir atvirzīta tālu atpakaļ, kas palielina zivs ātruma spējas. Šīs nepāra spuras parasti ir tādā pat krāsā kā galvenais ķermeņa nokrāsa – dzeltenīgi pelēkā, brūnā vai zaļgani pelēkā, ar tumšākiem plankumiem. Pāra apakšējās spuras, kas atrodas tuvāk galvai, parasti ir oranžā nokrāsā.

Ikvārņu cienītāji noteikti cenšas atrast mātīti. Tās parasti ir lielākas par tēviņiem un atšķiras no tiem ar uroģenitālo atveri, kas ir ovālas formas padziļinājums, ko ieskauj rozā gredzens, savukārt tēviņam atvere ir šaura sprauga.

Visbiežāk līdaka mīt ezeros, dīķos, karjeros. Ja upe – tad lēna, mierīga un klusa. Tā ir tipisks saldūdens ūdenstilpju iemītnieks, turklāt dod priekšroku nevis tekošam, bet stāvošam ūdenim. Līdaku ķer gan visā Krievijā, gan Ziemeļamerikas kontinentā.

Atūdeņotos jūras līčos tā arī mājo – kaut kur tuvu ietekošām upēm. Sastopama Azovas jūras Taganrogas līča piekrastē, kā arī Baltijā – Kuršu, Rīgas un Somu līcī. Pieredzējuši makšķernieki zina, ka to vislabāk meklēt upju grīvās ar smilšainu dibenu vai klusos attekās netālu no krasta, kur tā iekārto slēpni upurim aļģēs, zemūdens kokos vai dabīgos iedobumos un padziļinājumos dibenā. Turklāt šī ūdens plēsēja ir ļoti prasīga pret skābekli: ja ūdenī tā ir nepietiekami, līdakas iet bojā.

Sugas

Saldūdens ūdenstilpēs sastopamas 5 šķirnes: parastā, amerikāņu, maskinongs, melnā (jeb svītrainā) un Amūras.

1. Parastā. Tā ir pazīstama bijušās PSRS valstu iedzīvotājiem, visbiežāk sastopama tieši Eiropas un Āzijas teritorijā. To ķer arī Ziemeļamerikā.
2. Amerikāņu. Tā nav izplatīta tik plaši kā parastā – to var sastapt tikai Ziemeļamerikas kontinenta austrumos. Tās areāla ziemeļu reģionos mīt tāds amerikāņu līdakas pasugas kā sarkanplekšu (citādi saukta par ziemeļu). Dienvidos valda zāļu (jeb dienvidu) pasuga, tās mājas ir Meksikas līča upju baseins, konkrēti Misisipi.
3. Maskinongs. Lielākā un diezgan reti sastopamā saldūdens līdaka. Tās dzīvotne ir Ziemeļamerika. Šī plēsēja ir sudrabainā krāsā ar tumšām, vertikāli izvietotām svītrām sānos.
4. Melnā jeb svītrainā. Šī ir ezeru un klusu upju aizsprostu iemītniece visā Ziemeļamerikā – no Kanādas līdz Floridai. Tā ir mazāka par saviem radiniekiem un neizaug garāka par 70–80 cm, tomēr tās maksimālais reģistrētais svars ir 4,3 kg. Šī zivs izceļas ar pievilcīgu mozaīkas krāsojumu.
5. Amūras. To var noķert tikai Krievijas austrumos – Sahalīnā, kā arī upītēs, kas ietek Amūrā. Tā izaug līdz 1 m, un tās svars var sasniegt 20 kg.
6. Bruņzivs. Tā ir pelnījusi īpašu uzmanību. Tā nav saldūdens iemītniece, bet var mierīgi dzīvot jūrā, kur tā izaug līdz 3 m. Nepieredzējušam cilvēkam no attāluma tā var likties līdzīga krokodilam. Tai ir arī atbilstošs otrais nosaukums: aligatora zivs. Tā mīt siltos ūdeņos: Karību salu apkārtnē, Kubas un Centrālāmerikas piekrastē.

Sastāvs un kaloriju saturs

Līdakas gaļas īpatnība ir tā, ka tajā pilnībā nav ogļhidrātu, bet tauku ir tikai 2–3 %, tāpēc ārsti vienbalsīgi atzīst to par diētisku produktu. Savukārt 100 g šīs zivs satur gandrīz pusi no ikdienas nepieciešamās fosfora normas, 30% selēna, daudz mangāna. Noderīgo un pat cilvēka ķermenim nepieciešamo vielu sarakstā ietilpst tādi komponenti kā magnijs, jods, kalcijs, varš, fluors, cinks, kā arī varš, dzelzs un kobalts.

Saldūdens plēsēja ir bagāta arī ar dažādiem B grupas vitamīniem: B1, B2, B3 (PP), B5, B6, B9, B12, kā arī A un C. Turklāt līdaka ir bagāta ar olbaltumvielām, turklāt tās uzsūcas daudz vieglāk nekā gaļas olbaltumvielas.

Zivs kaloritāte ir zema – tikai 82 kilokalorijas uz 100 g produkta. Bet atkarībā no pagatavošanas veida kaloritāte var mainīties – piemēram, vārītai līdakai tā palielinās līdz 98 kcal, ceptai – 127 kcal, bet kūpinātai – 162 kcal.

Līdakas derīgās īpašības

Vispārējais ieguvums

1. Pateicoties lielajam B grupas vitamīnu klāstam, līdaka uztur kārtībā nervu sistēmas darbību. Šie paši vitamīni kopā ar aminoskābēm palīdz kontrolēt vielmaiņu un hormonālo līdzsvaru. Derīgo īpašību sarakstā ietilpst arī spēja uzturēt normālu insulīna līmeni, tādējādi tā ir cukura diabēta profilakses līdzeklis. Regulāra līdakas gaļas lietošana ļauj samazināt kaitīgo holesterīnu.
2. Par imūno spēku un ādas un matu normāla stāvokļa uzturēšanu atbild A, E, C vitamīni.
3. Kaulu un sirds un asinsvadu sistēmu nostiprināšana ir iespējama, pateicoties fosforam un kalcijam, jods atbild par vairogdziedzera darbību.
4. Noderīgās olbaltumvielas veicina pacientu ar gremošanas orgānu slimībām stāvokļa atvieglošanu, jo tās uzsūcas viegli un ātri.

Sievietēm

Sievietēm līdaka ir interesanta, pirmkārt, kā garšīgs produkts, kas ļauj pagarināt skaistumu un jaunību. Pateicoties fosfora, kalcija un taukskābju klātbūtnei, nostiprinās nagi, mati kļūst gludāki, zīdaināki, bet āda – tvirtāka. Līdakas gaļā esošais magnijs palīdz sakārtot nervus un normalizēt miegu.

Vīriešiem

Vīriešiem līdaka ir noderīga, jo labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu stāvokli, attālinot bīstamo sirdslēkmi. Turklāt, pateicoties zemajam tauku saturam un olbaltumvielu klātbūtnei, tā palīdz veidot muskuļu masu. Savukārt līdaku ikri paaugstina libido un uzlabo spēju ieņemt bērnu.

Grūtniecības laikā

Grūtniecēm zivis ir nepieciešamas, jo tās satur mazuļa kaulu, zobu un citu orgānu veidošanai nepieciešamo kalciju, fosforu un olbaltumvielas. Savukārt kālijs un magnijs, kas atrodas līdakā, ir nepieciešami pašai topošajai māmiņai, jo tie samazina muskuļu krampju risku, kas bieži rodas vēlīnā grūtniecības periodā. Tomēr grūtniecēm nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot līdaku; to var ēst 2–3 reizes nedēļā.

Zīdīšanas periodā

Ja māte grūtniecības laikā ēda līdaku un neizjuta nekādu diskomfortu, tad arī zīdīšanas periodā viņa var ne liegt sev šo baudījumu. Mazuļa augošajam organismam un viņa stiprā skeleta veidošanai ir nepieciešams zivīs esošais kalcijs, fosfors, vitamīni un olbaltumvielas. Ir svarīgi, lai bērnam neveidotos alerģija. Tāpēc līdakas ieviešana barojošās mātes uzturā jāveic uzmanīgi, nelielās porcijās, novērojot, kā reaģē mazuļa ķermenis.

Visticamāk, ja māte grūtniecības laikā ēda šīs zivis, bērnam šis produkts ir pazīstams, tāpēc problēmām nevajadzētu rasties.

Bērniem

Jebkuras zivis ir noderīgas bērniem, un līdaka, ņemot vērā tās zemo tauku saturu, ir īpaši noderīga. Tomēr jāuzmanās no alerģiskām reakcijām. Tāpēc līdaka bērnu ēdienkartē jāiekļauj ne agrāk kā tad, kad mazulis ir sasniedzis viena gada vecumu. Ieteicams līdakas fileju novārīt, sasmalcināt ar blenderi un izberzt caur sietu, lai neizlaistu sīkākos kauliņus. Pirmajās reizēs labāk sajaukt zivis ar kartupeļu vai dārzeņu biezeni. Sākotnēji nedrīkst dot vairāk par pusi tējkarotes un jāseko līdzi ādas izpausmēm.

Ja bērna organisms uz zivīm reaģē normāli, tad jau no pusotra gada vecuma var iekļaut viņa uzturā līdaku kotletes.

Svara samazināšanai

Tā kā līdakai ir zems kaloriju saturs un tā satur daudz dažādu vitamīnu, tā ir labi piemērota diētiskam uzturam. Spēja labvēlīgi ietekmēt gremošanas sistēmas darbību ļauj regulēt vielmaiņu. Tieši tāpēc dietologi stingri iesaka līdaku kā vienu no obligātajiem uztura komponentiem svara zaudēšanas laikā. Protams, tie, kuri nolēmuši tikt vaļā no liekā svara, nedrīkst lietot sālītas, ceptas, kūpinātas zivis vai konservus. Labāk ēst vārītus, ceptus vai sautētus ēdienus.

Vai kaltēta līdaka ir veselīga

Neapšaubāmi, kaltēta līdaka satur visu derīgo vielu komplektu, tāpēc to varētu uzskatīt par veselīgu produktu, kas ieteicams ikviena cilvēka uzturā, ja ne pārmērīgais sāls daudzums, kas tiek izmantots pagatavošanas procesā. Tāpēc tiem, kuri cieš no nieru slimībām, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām un vielmaiņas traucējumiem saistītām patoloģijām, labāk līdaku sautēt vai vārīt – ieguvums būs lielāks.

Turklāt, ja tiek pārkāpta tehnoloģiskā ķēde, gatavojot kaltētu līdaku, pastāv liels risks inficēties ar tārpiem. Starp tiem helmintiem, ar kuru kāpuriem diezgan bieži ir inficētas zivis, ir plašais lentenis. Ja šāds kāpurs nonāk cilvēka zarnās, tas tur attīstās par pieaugušu, milzīgu (līdz 20 m) īpatni. Šī milzīgā parazīta nēsātājs vairākus gadus var pat nenojaut, ko tas uzņēmis savā organismā. Tāpēc tomēr labāk līdaku pakļaut termiskai apstrādei. Vai arī pagatavot produktus no tās pēc ilgstošas (līdz 12 stundām) sasaldēšanas.

Kā līdakas ikri ir noderīgi

Gan ārsti, gan gardēži līdaku ikrus ierindo trešajā vietā – pēc melnajiem un sarkanajiem ikriem. Tie satur minimālu tauku daudzumu, bet ir bagāti ar olbaltumvielām, mikroelementiem un vitamīniem – tieši tas, kas nepieciešams diētiskajam uzturam.

Tie, kuri bieži ēd līdaku ikrus, atzīmē, ka viņiem stabilizējas asinsspiediens, un iepriekš pazeminātais hemoglobīns atgriežas normālā līmenī. Pateicoties aminoskābju klātbūtnei, ikri paaugstina organisma imūno spēku, un ikros esošie A un E vitamīni neļauj priekšlaicīgi novecot: tie stimulē ādas šūnu atjaunošanos, atjauno to, attīra un padara elastīgāku un skaistāku. Mati un nagi arī saņem labu barību no ikriem, un tie uzlabo to stāvokli un izskatu.

Šis produkts ir noderīgs arī smadzeņu darbības uzlabošanai un aterosklerozes attīstības riska samazināšanai, jo organisms attīrās no liekā holesterīna, kam veicina omega-3 taukskābe. Pateicoties augstajam joda saturam, tas pozitīvi ietekmē vairogdziedzera darbību, kas ļauj cilvēkam izjust enerģijas un spēka pieplūdumu. Ikri palīdz atjaunot spēkus cilvēkiem pēc smagām slimībām vai operācijām, kā arī grūtniecēm.

Kā sālīt

Mājas apstākļos ikrus sālī divos veidos – karstajā un aukstajā.

Aukstais paņēmiens
Ikrus nomazgāt, sagriezt gabaliņos 2–2,5 cm garumā un tikai pēc tam attīrīt no ikru maisiņa (plēves): ar dakšiņu paņemt plēves malu un uzmanīgi pabīdīt to uz sāniem. Attīrītos ikrus salikt dziļā bļodā. Kad viss produkts ir attīrīts, pārliet to ar siltu ūdeni un samaisīt ar mīklas putotāju. Tā plēve, kas nepadevās dakšiņai un palika uz ikriem, uztīsies uz putotāja.

Tādā veidā ikrus izskalot 3 reizes, uzmanīgi notecinot ūdeni. Procesa beigās izklāt caurduri ar marli un ieliet tajā bļodas saturu. Kad viss ūdens ir notecējis (tam vajadzēs apmēram 20–30 minūtes), ikrus pārlikt bļodā, pievienot sāli (vēlams rupjo) un kārtīgi samaisīt ar dakšiņu – līdz parādās putas. Uz 300 g ikru vajag 2 ēdamkarotes sāls.

Putas noņemt – visu tās neizdosies noņemt, bet jācenšas to izdarīt maksimāli. Pārlikt ikrus burkā, aizvākt ar vāku un ievietot ledusskapī uz divām dienām. Šajā laikā ikri izsālīsies, un putu atlikumi pazudīs. Gatavais produkts kļūs biezāks un iegūs skaistu nokrāsu.

Iespējams, kādam ikri šķitīs sāļāki, bet mazāk sāls nevar lietot, jo produkts jāatbrīvo no parazītiem. Savukārt sviestmaizei ar sviestu šāda sālījuma pakāpe ir pilnīgi piemērota.

Karstā metode
Sagatavojiet ikrus tāpat kā aukstajai sālīšanai. Ļaujiet ūdens paliekām notecēt caur marli un caurduri. Tikmēr pagatavojiet sālījumu: 1 litru ūdens uzvāra ar 2 ēdamkarotēm sāls, atdzesējiet to apmēram 10 minūtes un pārlejiet pārliktos ikrus burkā. Rūpīgi samaisiet ikrus ar sālījumu un atstājiet uz ceturtdaļstundu, pēc tam lieko šķidrumu nokāš caur marli un caurduri. Pievienojiet 1,5–2 ēdamkarotes augu eļļas un sakuliet līdz sabiezēšanai. Pēc 6–7 stundām tos jau var ēst. Šādi iegūtie ikri ir nedaudz gaišāki nekā tie, kas pagatavoti ar auksto metodi, un mazāk sāļi. Bet parazītu baidīties nav vērts: ikri tiek neitralizēti, pateicoties izturēšanai karstā sālījumā.

Vai var ēst līdakas aknas

Līdakas aknas ir bagātas ar vielām, kas ārkārtīgi nepieciešamas cilvēka organismam. Tā, 100 g produkta satur pusi no nepieciešamā dienas fosfora daudzuma, kas atbild par vielmaiņu un kaulu, kā arī sirds un asinsvadu sistēmu stāvokli, un gandrīz 40% no diennaktī nepieciešamā riboflavīna (B2 vitamīna), kas veicina centrālās nervu sistēmas nomierināšanu, uztur normālā stāvoklī ādu, matus un nagus, stimulē tauku, olbaltumvielu un ogļhidrātu sadalīšanos.

PP vitamīns 100 g aknu veido ceturto daļu no dienas normas, un bez tā nav iedomājama normāla cilvēka smadzeņu darbība un redze. Turklāt šis vitamīns piedalās holesterīna un cukura līmeņa regulēšanā asinīs, asinsspiediena pazemināšanā un asinsrites sistēmas darba uzlabošanā. Asinsrites uzlabošanas uzdevumu veic arī dzelzs, kas arī ir aknu sastāvdaļa. Tas arī veicina cilvēka organisma imūno spēku uzturēšanu.

Tātad līdakas aknas ir noderīgas, tās palīdz cilvēkam būt aktīvākam, veselīgākam, enerģiskākam un uzturēt kārtībā gan redzi, ādu un matus, gan iekšējo orgānu darbību. Un pateicoties zemajam kaloriju saturam (131 kcal uz 100 g produkta), tās var izmantot kā diētas sastāvdaļu svara zaudēšanai. Sautētā vai vārītā veidā, bez liekas sāls, tās var ēst pat cilvēki, kas cieš no cukura diabēta, kuņģa čūlas, un grūtnieces. Kontrindikācija var būt tikai individuāla aknu nepanesība vai alerģiska reakcija uz zivju produktiem.

Līdakas aknas gatavo ar skābo krējumu vai dārzeņiem, ar krējumu vai zaļumiem. Tās var sautēt, sutināt cepeškrāsnī vai gatavot uz plīts, iespējama pagatavošanas variācija mikroviļņu krāsnī vai multivarkā. Tās sanāk maigākas nekā pat mencas aknas. Pasniegt tās var gan karstā, gan aukstā veidā, ar piedevu vai salātos, pastētes veidā, uzziežot uz sviestmaizes.

Līdakas izmantošana tautas medicīnā

Tautas medicīna jau sen zina par līdakas gaļas derīgajām īpašībām. Tiesa, mūsdienu pacientiem varētu šķist savādi, kā senie dziednieki izmantoja zivis ārstēšanai – piemēram, viņi pilēja to žulti acīs. Pastāvēja uzskats, ka šādā veidā var izārstēt kataraktu. Un arī dzīvas līdakas piesiešana pie vēdera diez vai atbrīvos no dzeltenās kaites, lai gan šī metode bija izplatīta.

Bet dažas tautas receptes patiešām darbojas un ir pilnībā piemērotas lietošanai mūsdienu dzīvē. Tā, ja aizkuņģa dziedzeris ir nedaudz satraucies, dziednieki iesaka tukšā dūšā apēst nelielu gabaliņu vārītas līdakas (100 g).

Šajā zivī esošie vitamīni veicina ātrāku izārstēšanu no anēmijas un avitaminozes, un, pateicoties tās sastāvā esošajiem proteīniem, normalizējas vairogdziedzera darbība. Turklāt, ja gripas un saaukstēšanās laikā sistemātiski iekļaut ēdienkartē līdaku, var izvairīties no saslimšanas.

Tautas medicīna iesaka zivis arī tiem, kam ir izteiktas hroniska noguruma sindroma vai depresijas pazīmes. Dziednieki zina, ka regulāra līdakas gaļas vai tās citu produktu (aknu, ikru) lietošana uzturā spēj atgriezt cilvēkam interesi par dzīvi, uzlabot pašsajūtu.

Vai līdaku var ēst dažādu slimību gadījumā

Cukura diabēta gadījumā

Cilvēkiem, kas cieš no diabēta, līdakas gaļa ir stingri ieteicama. Tajā ir pietiekams daudzums viegli sagremojamu olbaltumvielu (proteīnu), un tajā pilnībā trūkst ogļhidrātu, un tas ir tieši tas, kas nepieciešams diabēta slimniekiem. Proteīni palīdz organismam sintezēt savu insulīnu, un zivīs esošais kālijs, magnijs, fosfors un kalcijs aktīvi piedalās vielmaiņas procesā, palīdzot to regulēt, kā arī atbalsta sirds un asinsvadu darbību.

Dietologi neiesaka pārslogot organismu ar zivju produktiem un iesaka ēst līdaku ne biežāk kā pāris reizes nedēļā – ne vairāk kā 150 g dienā.

Diabēta slimniekiem ieteicams ēst līdaku ceptu, sautētu vai vārītu. Labas ir arī kotletes, kastroļi, galerts. Sālītas vai kaltētas zivis nedrīkst ēst – tāpat kā līdakas aknas. Ikrus var lietot uzturā reti un minimālā daudzumā.

Cukura diabēta slimniekiem pie zivīm lieliski piestāvēs cepti dārzeņi, augļi, mērces un maize.

Pankreatīta gadījumā

Līdaka pieder pie liesām zivju sugām, kuru tauku saturs nepārsniedz 4%, tāpēc ārsti un dietologi to iesaka pacientiem, kas slimo ar pankreatītu. Zivīs esošie proteīni uzsūcas daudz vieglāk un labāk nekā dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Pateicoties aminoskābju, joda, fosfora, kalcija, B grupas vitamīnu un citu komponentu saturam, līdakas gaļa ienes dažādību uzturā un bagātina diētisko ēdienu. Tiesa, zivis var sākt ēst tikai nedēļu pēc akūta slimības lēkmes.

Sākumā vislabāk līdaku pagatavot tvaicētu un tikai samaltā veidā. Malt var gan jau pagatavotu produktu, lai iegūtu suflē, gan no jēlas maltās gaļas pagatavot kotletes vai kastroles tvaikonī. Pie zivīm ieteicams pasniegt vai nu putras, vai vieglus dārzeņus, ko ārsts ieteicis pankreatīta gadījumā.

Zivis, ceptas vai vārītas veselā gabalā, drīkst lietot uzturā ne agrāk kā mēnesi pēc lēkmes. Turklāt zivju buljoni un uz tiem balstītas zupas pankreatīta gadījumā nav ieteicamas. Aizliegta ir arī sālīta, kūpināta vai kaltēta līdaka, kā arī konservi no tās.

Gastrīta gadījumā

Līdaka ir kuņģim labvēlīga un ērta, jo tā ir viegli sagremojama. Tā kā tās tauku saturs nepārsniedz gastrīta gadījumā pieļaujamos 4%, tā ir indicēta pacientiem, kuri slimo ar šo slimību. Pateicoties līdakas gaļā esošajām derīgajām vielām, šī zivs spēj ne tikai stimulēt aizsargspēku darbību, bet arī izvadīt lieko holesterīna daudzumu un bagātināt organismu ar vitamīniem un minerālvielām, kuru uzsūkšanās gastrīta gadījumā ir apgrūtināta. Turklāt zemais tauku saturs neļaus rasties sāpēm kuņģa rajonā, sliktai dūšai un caurejai.

Bet gastrīta gadījumā ir svarīgs zivs pagatavošanas veids. Kategoriski aizliegts ēst ceptu, sālītu, marinētu, kūpinātu līdaku un konservus no tās, jo konservanti, garšvielas un sāls stipri kairina jau tā iekaisušo kuņģa gļotādu. Zivis jāvāra, jātvaicē vai jācep bez eļļas pievienošanas.

Podagras gadījumā

Podagru raksturo urīnskābes sāļu nogulsnēšanās locītavās. Tāpēc pacientiem ar podagru ir svarīgi no ēdienkartes izslēgt ar purīniem bagātus produktus – savienojumus, kuru sadalīšanās rezultātā veidojas šī bēdīgi slavenā urīnskābe. Zivīs šādas vielas ir, bet dažādos daudzumos. Tāpēc dietologi visas zivis iedala tajās, kas ir aizliegtas podagras gadījumā, un tajās, kas ir atļautas. Līdaka pieder atļautajai grupai. Bet arī šādu zivi drīkst ēst ne biežāk kā 3 reizes nedēļā.

Podagras slimniekiem līdaka ir jāvāra vai jācep, var pagatavot kotletes vai tvaicētas bumbiņas. Atļauts lietot arī zivju zupu, bet tā jāvāra uz otrā buljona, bet pirmais jānolej, jo tas ir pārāk trekns. Nedrīkst izmantot garšvielas, un sāls daudzums jāierobežo līdz minimumam.

Lai izvairītos no podagras saasināšanās, līdaku nedrīkst ēst ar putru, jo šādā kombinācijā ievērojami palielinās slodze uz kuņģi, kā rezultātā urīnskābes sāļu izvadīšana palēninās.

Kaitējums un kontrindikācijas

Neskatoties uz visām derīgajām īpašībām, līdaka nevar būt absolūti droša, tāpat kā visas zivis, kas augušas un mīt dabiskos apstākļos. Ja ūdens ūdenstilpē, no kuras zvejota plēsējzivs, ir piesārņots, tas noteikti ietekmēs līdakas kvalitāti – gan tās gaļu, gan aknas, gan ikrus, kas uzkrās kaitīgās vielas. Šādu zivi nekādā gadījumā nedrīkst ēst, var saindēties – līdz pat iekšējo orgānu darbības atteicei. Tāpēc līdaku labāk iegūt vietās, kas ir ekoloģiski labvēlīgas.

Pat visā tīrākajā ūdenī līdaku var inficēt parazīti. Tie iet bojā termiskās apstrādes laikā, bet tās kaltēta vai sālīta gaļa var būt bīstama: apēdot gabaliņu, helminti nonāk cilvēka gremošanas sistēmā un tur iesakņojas daudzus gadus.

Sālīta vai kaltēta līdaka, pat ideāli pagatavota, sāls pārpalikuma dēļ ir kontrindicēta tiem, kam ir slimas nieres vai sirds, problēmas ar aknām.

Alerģija pret zivīm vai individuāla nepanesība pret līdaku arī var būt. Šādos gadījumos no produkta jāatsakās jebkurā veidā.

Kā izvēlēties un uzglabāt

Neapšaubāmi, labākais variants – noķert līdaku pašam labi zināmā, gadiem pārbaudītā ūdenstilpē: var nebaidīties, ka tā augusi nelabvēlīgos ekoloģiskos apstākļos, un ar tās svaigumu viss ir skaidrs.

Ja tomēr jāizvēlas tirgū vai veikalā, vispirms jāpainteresējas pie pārdevēja, no kurienes līdaka nāk, un jāpievērš uzmanība tās žaunām: svaigai zivij tās ir rozā un spīdīgas. Acīm jābūt dzidrām, tīrām, bet astei – mitrai.

Līdakas specifiskā smaka (dūņu) ne visiem patīk, bet, ja uz letes guļošā zivs smaržo tieši tā, bez citu smaku piejaukuma, tad tā ir svaiga un ir cienīga, lai to pagatavotu pusdienās.

Zem sasaldētas līdakas var slēpties prece, kas uz letes gulējusi vairākas dienas un nav pārdota, t.i., nav pirmā svaiguma. Tāpēc saldētu zivi labāk ņemt tikai ārkārtas gadījumā. Tajā brīdī jāizvēlas tā, kurai nav ledus kārtas: parasti liekais ledus liecina, ka produkts ir pakļauts vairākkārtējai atkausēšanai ar sekojošu sasaldēšanu.

Ja iegādāta svaiga līdaka, to labāk uzreiz nomazgāt, notīrīt un izķidāt, un tikai tad likt vai nu ledusskapī, vai saldētavā. Ledusskapī svaiga līdaka var gulēt maksimums līdz 4–5 dienām, saldētavā – līdz pusgadam, bet pēc pāris mēnešu uzglabāšanas tās garšas īpašības sāk pasliktināties.

Kā pareizi tīrīt līdaku

Ar suku tekošā ūdenī jānotīra no līdakas visi netīrumi un gļotas, labi jāizskalo un jānosusina ar drānu vai papīra dvieli. Griešanas dēli labāk ņemt plastmasas vai stikla: koka tik ļoti piesūksies ar zivju smaku, ka no tās pēc tam nevarēs atbrīvoties. Zem dēļa jāliek mitri papīra dvieļi, lai tas neslīd un būtu nekustīgi.

Līdakas zvīņas izkliedējas tālu, tāpēc to labāk tīrīt ārā. Ja šādas iespējas nav, jāpārklāj tuvākās virsmas ap griešanas dēli ar avīzi. Tīrot līdaku tur aiz astes, lai tā neizslīd, to apber ar sāli.

Lai darbā nesavainotos, jāvelk divi cimdu pāri: vispirms gumijas vai silikona, bet virs tiem – kokvilnas.

Zvīņas būs vieglāk notīrīt, ja līdaku apliet ar verdošu ūdeni. Lai atvieglotu procesu, var arī iemērcēt to bļodā ar siltu ūdeni, kam pievienots etiķis.

Līdakas tīrīšanai jums derēs vai nu plats ass nazis, vai speciāls skrāpis ar zobiņiem. Zvīnas jānokasa, sākot no astes un virzoties uz galvas pusi. Ja turat nazi nelielā leņķī, zvīnas aizkavēsies uz asmens un mazāk izkaisīsies.

Kad zvīnas ir nokasītas, ar šķērēm jānogriež spuras un ar asu nazi jāiegriež vēdera dobums, sākot ar dūrienu pie galvas. Pēc tam jāizņem iekšas un jāizņem žaunas, nogriežot ar nazi vai vienkārši noraujot ar pirkstiem.

Pēc tīrīšanas rūpīgi noskalojiet visu liemeni – gan no ārpuses, gan iekšpuses.

Kā garšīgi pagatavot līdaku: receptes

Cepeškrāsnī

Cepeškrāsnī līdaku var pagatavot gan uz cepešpannas, gan dziļā pannā (svarīgi, lai tās rokturis nav plastmasas). Ja cepsiet līdaku ar dārzeņiem vai skābo krējumu, tā būs sulīgāka.

Līdaka ar dārzeņu asorti
Kā pavadoņi līdakai der kāposti, cukini, tomāti, baklažāni, saldie pipari, sīpoli. Baklažāns der tikai jauns, no tā obligāti jānoņem spīdīgā violetā miza.

Dārzeņu daudzums ir atkarīgs tikai no pavāra un ģimenes locekļu vēlmēm: kāds mīl vairāk kāpostu un nevar ciest cukini, kāds nevar izturēt saldo piparu smaržu, bet ir traks pēc baklažāniem. Tātad proporcijas ir saimnieces rokās. Vienīgais brīdinājums – burkāni šāda veida gatavošanā nesasniegs vēlamo stāvokli un būs kraukšķīgi.

Dārzeņus sagrieziet diezgan lielos gabaliņos (vai strēmelēs, kuru platums ir vismaz 1 cm), sīpolus – ceturtdaļās gredzenu. Samaisiet tos bļodā un nedaudz sāliet. Līdaku (labāk fileju) sagrieziet gabaliņos, kuru platums ir no 3 līdz 4 cm.

Uzlieciet uz cepešpannas, kas ieziesta ar augu eļļu, zivs gabalus (ne cieši, bet tā, lai paliek vieta dārzeņiem), sāliet tos. Pēc tam starpās izkārtojiet dārzeņus. Apslapiniet cepešpannas saturu ar olīveļļu un citronu sulu (pietiek ar ceturtdaļu citrona), varat pārkaisīt ar maltiem melnajiem pipariem. Ievietojiet cepešpannu sakarsētā cepeškrāsnī. Gatavojiet zivis ar dārzeņiem 170–180 grādu temperatūrā apmēram 40–45 minūtes. Sanāk pilnvērtīgas vakariņas, kam nav nepieciešams papildu garnīrs. Un jau uz galda ieberiet katrā šķīvī sakapātu diļļu.

Līdaka skābajā krējumā
Uz 1 kg līdakas filejas ņemiet 3 ēdamkarotes skābā krējuma, 2 vidēja lieluma sīpolus un garšvielas pēc garšas un patikas.

Sagrieziet fileju gabaliņos apmēram 5–6 centimetrus platos, izklājiet tos pannā, kas viegli ieziesta ar augu eļļu. Virsū uzlieciet pusgredzenos sagrieztu sīpolu, sāliet un pārkaisiet ar garšvielām (var vienkārši izmantot piparu maisījumu no dzirnaviņām). Skābo krējumu atšķaidiet vienādās daļās ar ūdeni un pārlejiet zivij. Pannu varat likt cepeškrāsnī. Ja tā jau ir karsta, līdaka būs gatava pēc 35–40 minūtēm.

Uz pannas

Lai līdaka pannā izdotos nevis sausa, bet sulīga, gatavošanai jāņem daudz sīpolu – puse no zivs svara.

Notīrītu un izķidātu līdaku sagrieziet porcijas gabalos, salieciet tos šķīvī, apkaisiet ar pipariem un sāli. Kamēr zivs nedaudz sāļojas, sagatavojiet pannu (vislabāk smagu, čuguna) un ieberiet bļodiņā miltus apviļāšanai.

Novietojiet pannu uz plīts, ielejiet tajā bezsmakas saulespuķu eļļu un gaidiet, kamēr tā labi sakarst. Tikai pēc tam apviļājiet līdaku miltos un izlieciet cepšanai. Pagaidām neklājiet vāku!

Kad apakšējā pusē izveidojusies skaista garoziņa, apgrieziet zivi, izkārtojiet pusgredzenos sagrieztus sīpolus un tikai tagad pārklājiet ar vāku. Laiku pa laikam paceliet vāku un samaisiet sīpolus. Pāris minūtes pirms gatavības ielieciet pannā pāris mazus sviesta gabaliņus. Pasniedziet līdaku ar vissmalkāko kartupeļu biezeni un svaigu dārzeņu salātiem.

Multivārītājā

Lēnā gatavotājā (multivārā) labi pagatavot līdaku siera mērcē: 1 kg līdakas filejas sagriezt porciju gabaliņos, sajaukt ar viena citrona sulu, ceturtdaļās sagrieztu sīpolu gredzeniem, sāli un iecienītajām garšvielām. Atstāt marinēties apmēram 45–50 minūtes. Sarīvēt 100 g cietā siera un sajaukt ar 100 g trekna skābā krējuma. Izkārtot zivi ar sīpoliem multivārā traukā, pārliet ar skābā krējuma un siera mērci. Aizvērt multivāru un iestatīt uz pusstundu režīmus "Zivs", "Sautēšana". Pēc procesa beigām ļaut līdakai nogulēt zem aizvērta vāka vēl 15–20 minūtes. Šo ēdienu labāk ēst karstu.

Uz mangāla

Karstās oglēs var cept līdaku, izmantojot foliju. Sākumā tīru, izķidātu līdaku vismaz pusstundu marinēt: noberzt no visām pusēm ar sāli, puscitrona sulu un ielikt bļodā ar zivi sagrieztu gredzenos sīpolu. Pēc 30–40 minūtēm izklāt uz galda foliju, izkārtot uz tās pusi no bļodā esošā sīpola, veidojot sava veida "spilvenu", uz kura tad novietot zivi. Līdakas vēderā ielikt pusgredzenos sagrieztu citronu un dilles – jo vairāk tās ietilps, jo aromātiskāka būs zivs. Uz augšu izkārtot atlikušo pusi sīpola un uzmanīgi ietīt folijā. Iegūto aploksni ietīt vēl vienā folijas kārtā un izlikt tieši oglēs, izveidojot tajās padziļinājumu. No augšas folijas paku arī pārklāt ar karstām oglēm. 25–30 minūtes, kamēr gatavojas zivs, dabā paies nemanot.

Uz grila

Lai pagatavotu līdaku uz grila, tā iepriekš jāmarinē. Marinādi pagatavot no puscitrona sulas, 2 ēdamkarotēm augu eļļas, maltu melno piparu un sāls (pēc garšas). Ar to pietiks, lai pagatavotu 800 g līdakas steiku. Pēc pusstundas no marinēšanas sākuma izkārtot steikus uz grila režģa, kas ieziests ar augu eļļu. Gatavot, līdz parādās zeltaina garoziņa, laiku pa laikam apgriežot režģi. Labi saderēs šāda zivs ar svaigiem dārzeņiem, zaļumiem un mērcēm.

Ko var pagatavot no līdakas: receptes

Pirmie, otrie ēdieni un uzkodas – uz visu der līdakas gaļa. Ēdienus no tā var pasniegt gan šaurā mājas lokā, gan cienāt viesus.

Kotletes

Kotletes var pagatavot gan no svaigas līdakas, gan no vārītas. Pirmajā gadījumā ir grūtāk atbrīvoties no visiem mazajiem kauliņiem, bet, ja gaļasmašīna ir pietiekami jaudīga, tā spēj tos samalt. Līdakas kotletes pasniedz ar piedevu, īpaši labi tām piestāv kartupeļu biezenis. Līdakas kotletes sader arī ar svaigu gurķi, tāpēc arī salāti būs ļoti piemēroti.

Kotletes no svaigas līdakas
Nomazgājiet līdaku no gļotām, notīriet, izņemiet iekšas, vēlreiz nomazgājiet, nogrieziet galvu un spuras un pārgrieziet gar muguru. Atdaliet centrālo kaulu, tas kopā ar spurām un galvu noderēs zupai. No atlikušās mīkstuma pēc iespējas izvēlieties mazos kauliņus, šim nolūkam varat izmantot pinceti vai reisfederi. Ja izdodas – arī ādu labāk noņemt.

Iegūto fileju samaļiet gaļasmašīnā kopā ar sīpolu un pāris ķiploka daiviņām. Tā kā līdakas gaļa ir nedaudz sausa, malšanas laikā varat pievienot maltajai gaļai nedaudz nesālīta cūku tauku: uz 1 kg filejas gabaliņu, kas ir tik liels kā kausētais sieriņš. Lai kotletes būtu maigākas, samaļiet maltās gaļas masu vēlreiz.

Rūpīgi samaisiet maltās gaļas masu, pievienojot tai 2 olas (uz 1 kg zivs filejas). Sāliet un piparojiet pēc garšas. No gatavās masas veidojiet kotletītes, apviļājiet tās miltos un cepiet sakarsētā pannā augu eļļā.

Ja maltajai gaļai nepievienojāt cūku taukus, lielākai sulīgumam katras kotletes iekšpusē ielieciet pa nelielam sviesta gabaliņam (pus tējkarotes lielumā). Pēc tam, kad kotletes no abām pusēm ir apceptas līdz zeltainai garoziņai, pannā ielejiet nedaudz ūdens un sautējiet tās, lai noteikti pasargātu sevi un savus tuviniekus no inficēšanās ar parazītiem.

Ja kotletes ir paredzētas diētiskajam uzturam un papildu tauki speķa vai sviesta veidā tiek izslēgti, gatavošanas procesā maltajai gaļai varat pievienot vidēja lieluma vārītu burkānu. Tas gan piešķirs gatavam ēdienam sulīgumu, gan tam piešķirs interesantu krāsu.

Kotletes no vārītas līdakas
Notīriet līdaku, izķidājiet, noskalojiet, sagrieziet lielos gabalos, ievietojiet tos ietilpīgā katlā ar ūdeni un novietojiet uz plīts. Kad uzvārās, noņemiet putas un novāriet zivi, līdz tā ir gatava. Pēc tam noņemiet no plīts, izņemiet gabalus no buljona un atdzesējiet. Buljons noderēs zupai.

Atdzesēto zivi sadaliet, atdalot no kauliem. No vārītas līdakas ir ļoti ērti izņemt visus mazākos kauliņus. Notīriet lielu sīpolu, smalki sagrieziet to un apcepiet pannā augu eļļā, līdz tas iegūst zeltainu krāsu. Atdzesējiet. Izmērcējiet pienā baltmaizes kukulīti (uz 1 kg filejas 100 g maizes).

Samaļiet gaļasmašīnā vārīto zivs fileju ar izmērcēto maizi, pievienojiet apcepto sīpolu un pāris vistas olas, piparojiet un sāliet. Varat pievienot smalki sagrieztus svaigus zaļumus, īpaši piemērots šeit būs dilles.

Rūpīgi samaisiet malto gaļu, izveidojiet no tās kotletes un apcepiet tās augu eļļā uz sakarsētas pannas. Tā kā zivs maltajai gaļai bija vārīta, kotletes nav nepieciešams papildus sautēt.

Zivju zupa

Līdaku zupa, pagatavota katlā uz ugunskura no tikko nozvejotas zivs, ir klasisks ēdiens katrai vīriešu kompānijai, kas pavada laiku dabā.

Zupa uz ugunskura
Noskalojiet līdaku no gļotām, notīriet no zvīņām, izķidājiet un vēlreiz labi nomazgājiet. Sagrieziet lielos gabalos, no galvas izņemiet žaunas. Ielieciet zivi katlā vai kastrolī, pielejiet ūdeni un novietojiet uz ugunskura. Nepārklājiet ar vāku – tā ātrāk iztvaikos specifiskā smarža, kas piemīt līdakai.

Kad ūdens uzvārās, sāliet to, iemetiet katlā 6–7 gabaliņus smaržīgos piparus un dažas lauru lapas. Vāriet no uzvārīšanās brīža 10 minūtes, tad izņemiet zivs gabalus, bet visu buljonu izkāšojiet, lai tajā nepaliek kauli, un atkal lieciet uz uguns. Ielieciet katlā kubiņos sagrieztus kartupeļus un burkānus, kā arī veselu sīpolu. Sīpolu izņemiet pēc 10 minūtēm un izmetiet. Kamēr dārzeņi vārās, izvēlieties no vārītās līdakas lielos kaulus un ielieciet to atpakaļ katlā 5 minūtes pirms vārīšanas beigām.

Pirms noņemat katlu no uguns, pievienojiet zupai ēdamkaroti degvīna un sauju sagrieztu zaļumu. Visgaršīgāk šādu zupu ēst no māla bļodas ar koka karoti.

Zupa mājas apstākļos
Ja ir buljons, kurā jau vārījās līdaka kotletēm, varat to izmantot par pamatu. Ja tāda buljona nav, nav problēmu: notīrītu, izķidātu un gabalos sagrieztu līdaku, kas sver aptuveni 1 kg, aplejiet ar ūdeni un lieciet uz lēnas uguns. Nepārklājiet ar vāku.

Notīriet 5–6 vidējus kartupeļus, ne pārāk lielu burkānu un pāris mazu sīpolu. Buljons ar zivi līdz tam laikam uzvārīsies. Noņemiet no tā putas, sāliet un piparojiet. Pēc 15 minūtēm noņemiet kastroli no plīts, buljonu izkāšojiet, bet zivi pagaidām nolieciet malā.

Atgrieziet kastroli ar buljonu uz uguns, ielieciet tajā kubiņos sagrieztus kartupeļus un rīvētu burkānu. Pēc 10 minūtēm no vārīšanās sākuma ielieciet sīpolu. 5 minūtes pirms vārīšanas beigām izņemiet un izmetiet sīpolu, un ielieciet porcijās sagrieztus zivs gabalus. Ja vēlaties, varat pievienot kastrolī iepriekš novārītas grūbas. Tieši pirms uguns izslēgšanas ielieciet zupā 3–4 citrona ripiņas.

Pasniedzot uz galda, katrā šķīvī ieberiet sasmalcinātus svaigus zaļumus – tie izcels zivs aromātu. Papildus zupai varat pasniegt salātus no svaigiem gurķiem un tomātiem.

Konservi

Pašu spēkiem var pagatavot arī līdakas konservus. Tos uzglabā gan pagrabā, gan ledusskapī, un ēd vai nu ar kartupeļiem vai dārzeņiem, vai ar putrām. Tā kā konservos kauli tā izvārās, ka kļūst mīksti, konservus var droši izmantot arī zupai.

Līdaku konservi no multivārāmās katlas
Multivārāmā katla ievērojami atvieglo konservu pagatavošanu, jo šī mūsdienīgā virtuves tehnika spēj ne tikai kontrolēt temperatūras režīmu, bet arī automātiski izslēgties pēc procesa beigām. Multivārāmā katlā var pagatavot līdaku konservus tomātā. Lai to izdarītu, sāliet (vajadzēs ēdamkaroti sāls, vēlams rupjās) un atstājiet uz pusstundu 3 kg līdakas, sagrieztas mazos gabaliņos. Apcepiet tos no abām pusēm pa 2 minūtēm multivārāmajā katlā attiecīgajā režīmā. Pievienojiet tai pašā vietā 3 sīpolus, sagrieztus pusgredzenos, un 2 rīvētus burkānus, cepiet vēl 5 līdz 6 minūtes. Atšķaidiet 700 ml ūdens ar 200 g tomātu pastas, ielejiet visu multivārāmās katlas bļodā, pievienojiet dažas lauru lapas un apkaisiet ar pipariem no dzirnaviņām.

Režīmā "Sautēšana" turpiniet gatavošanu vēl 4 stundas. Šajā laikā sagatavojiet stikla burkas ar vākiem, sterilizējiet tās, izkārtojiet konservus karstās burkās un hermētiski tās aizvākojiet.

Līdaku konservi cepeškrāsnī
Ja nav multivārāmās katlas, varat izmantot cepeškrāsni, lai arī tas ir nedaudz sarežģītāk. Sākumā sagatavojiet līdaku: nomazgājiet, notīriet, izņemiet iekšas, sagrieziet mazos gabaliņos un sāliet, samaisiet un atstājiet uz pusstundu. Lai pagatavotu 3 kg zivs, būs nepieciešama ēdamkarote sāls bez kaudzes.

Sagatavojiet puslitra burkas. Katras burkas dibenā ielieciet sīpolu, sagrieztu pusgredzenos, pa 1 krustnagliņas ziedam, pa 4–5 piparu graudiņiem un pa vienai lauru lapai. Pēc tam cieši kārtojiet burkās zivis. Tā kā gatavošanas procesā tās nogulsnēsies, varat likt vairāk. Ielejiet katrā burkā bez smaržas augu eļļu, pārklājiet ar foliju un novietojiet neuzsildītā cepeškrāsnī. Pirmajā pusstundā iestatiet temperatūru uz 150 grādiem, šajā laikā burku saturs uzvārīsies, un temperatūru samaziniet līdz 110 grādiem.

Turiet burkas cepeškrāsnī 5 stundas, pēc tam uzmanīgi izņemiet un hermētiski aizvākojiet ar sterilizētiem vākiem.

Eļļas vietā katrā burkā varat ielikt tomātu pastu – aptuveni pa 2 ēdamkarotēm.

Baliks

Lai pagatavotu līdaku baliku, zivs zvīņas nav jātīra. Vienkārši labi nomazgātu liemeni, kuram nogriezta galva un aste un izņemtas iekšas, vajag pārgriezt gar mugurkaulu uz divām pusēm. Rūpīgi izvēlieties visus kaulus – gan lielos, gan mazos. Sagatavoto fileju sagrieziet gabalos apmēram 3 cm platumā. Šādā veidā zivs ātrāk gan sasāļosies, gan vītināsies.

Uz 1 kg filejas būs nepieciešami 150 g sāls un 1,5 ēdamkarotes cukura smilšu. Ļoti svarīgi nekļūdīties ar sāls daudzumu: ja būs par maz, gatavais baliks ātri sabojāsies, ja būs vairāk nekā noteikts, zivs gaļa būs pārāk cieta un sausa.

Garšvielas varat ņemt tās, kas jums vairāk patīk. Balikam labi derēs melno piparu graudiņi, krustnagliņu ziedi, lauru lapas. Galvenais – nepārspīlējiet ar garšvielām, lai tās nepārspētu līdakas garšu un nepārtrauktu viena otru. Kā variants – varat iegādāties veikalā gatavu garšvielu maisījumu īpaši zivīm.

Bļodā sajauciet sāli, cukuru un garšvielas, tad šajā maisījumā apviļājiet sagrieztus zivs filejas gabalus un ievietojiet tos vai nu stikla burkā ar platu kaklu, vai plastmasas traukā. Pārklājiet gabalus ar apakštasīti un uzlieciet uz tā ko smagu – piemēram, ūdens burku. Šādā veidā zem spiediena zivij jāatrodas nedēļu ledusskapī. Katru dienu līdakas gabali ir jāapgriež, lai sālīšana notiktu vienmērīgāk.

Pēc nedēļas noskalojiet zivs fileju tekošā ūdenī un novietojiet labi vēdināmā vietā žāvēšanai. Protams, zivi var izžāvēt arī cepeškrāsnī, tas ir vienkāršāk un ātrāk, taču klasiskā balika recepte paredz žāvēšanu tieši gaisā. Mazie gabali būs gatavi pēc 2 dienām, lielākiem var būt nepieciešama nedēļa. Bet kamēr baliks žūst, jānoņem paraugs ik pēc 2 dienām – tikai tā var garantēti iegūt produktu pēc garšas.

Lai žāvēšanas laikā uz balika nesēstos kukaiņi, īpaši mušas, zivs jāietin marlē.

Kā marinēt

Marināde burtiski pārveido līdaku, piešķirot tai neparasti cēlu garšu. Mīkstums kļūst maigs un vienlaikus pikants. Marinēšanai labāk ņemt nelielu līdaku – ne vairāk kā 1 kg, šādas zivis vēl nav paspējušas iegūt raksturīgo līdakas smaržu.

No sagatavotās līdakas (notīrītas un izķidātas) pagatavojiet fileju – noņemiet spuras un galvu, pārgrieziet uz pusēm gar mugurkaulu un ar pinceti izņemiet visus kaulus. Fileju sagrieziet gabaliņos apmēram 1,5 cm platumā.

Pagatavojiet marinādi: katliņā uzvāriet 0,5 l ūdens ar 2 ēdamkarotēm cukura, 1,5 karotēm sāls, pāris lauru lapām, smaržīgo piparu graudiņiem (6–7 gab.), 2 krustnagliņu ziedkopām un 0,5 tējkaroti koriandra sēklu. Atdzesējiet un iemaisiet marinādē etiķa esenci (tējkaroti).

Līdakas filejas gabaliņus ievietojiet stikla burkā un pārlejiet ar marinādi. Zivij jāmarinējas 20–23 grādu temperatūrā 2 līdz 3 stundas. Šajā laikā burkas saturu pāris reizes samaisiet, pēc tam ievietojiet ledusskapī uz 8–10 stundām.

Pēc šī termiņa izņemiet līdaku no marinādes un ievietojiet citā traukā, pārliekot zivs kārtas ar pusgredzenos sagrieztiem sīpoliem (vajadzēs apmēram 2 sīpolus). Nedaudz sablīvējiet saturu un pārlejiet ar augu eļļu. Atkal ievietojiet zivi ledusskapī, šoreiz uz 15 stundām, pēc tam līdaku var pasniegt. Īpaši garšīga tā ir ar kartupeļiem un svaigu gurķu salātiem.

Interesanti fakti

1. Līdakas mātīte nārsta laikā izdēj apmēram 250 tūkstošus ikru.
2. Pirmajā gadā pēc dzimšanas līdaka sasniedz 60–70 cm garumu, bet pēc tam augšanas ātrums ievērojami samazinās, un pieaugums katrā nākamajā gadā ir ne vairāk kā 2–3 cm.
3. Upes līdakai ķermenis ir īsāks un šaurāks nekā ezera līdakai, jo upes iemītniecei jāpārvar straumes spēks, un tas ir ērtāk ar īsāku un šaurāku ķermeni. Turklāt tās muskulatūra ir attīstītāka, līdz ar to ķermenis ir blīvāks, tāpēc vienāda garuma upes līdaka sver vairāk nekā ezera līdaka.
4. Leģenda vēsta, ka vācu imperators Frīdrihs II 1230. gadā pats noķēris trīs metrus garu līdaku, kas svērusi gandrīz 70 kg. Viņš to apzīmējis ar zelta gredzenu un atlaidis atpakaļ ūdenī. Esot to pašu līdaku noķēruši tajā pašā ezerā pēc 267 gadiem. Tā jau svērusi 140 kg un bijusi 570 cm gara. Tiesa, biologi saka, ka tie ir pasaku stāsti: līdakas nedzīvo ilgāk par 33 gadiem.
5. Līdaka atver muti tik plaši, ka tajā var iekļauties laupījums, kas ir platāks par pašas plēsējas ķermeni. Tomēr tā dod priekšroku uzbrukt šaurķermeņa zivīm, plauži reti kļūst par līdakas maltīti. Starp citu, makšķernieki atzīmē, ka ezeros, kuros mīt līdakas, karūsām ir apaļāka forma nekā tajos, kur tās nav sastopamas.
6. Kanibālisms līdaku sabiedrībā ir normāla parādība – tās mierīgi apēd savus mazākos radiniekus. Piemēram, 120 cm gara zivs spēj apēst 70 cm garu radinieku.
7. Krievijā, Ņeftejuganskā, ir uzstādīts piemineklis līdakai.
8. Amerikas pilsētā Heivardā (Viskonsinas štatā) līdakas formā ir uzbūvēta ēka, kuras augstums pārsniedz 40 m. Saldūdens plēsējas galvā atrodas skatu laukums un kafejnīca, bet ķermenis ir atvēlēts zvejniecības slavas muzejam.

Līdakas foto