Kā uzglabāt pupiņas mājas apstākļos

Pupiņas ir viens no visnoderīgākajiem produktiem. Tās nodrošina organismu ar augu olbaltumvielām un satur daudz vitamīnu. Nav brīnums, ka katra saimniece vēlas mājās turēt noteiktu pupiņu krājumu. Īpaši aktuāls šis produkts būs gavēņa laikā, tāpēc labāk, lai tas vienmēr būtu pa rokai. Tomēr, uzglabājot pupiņas standarta pilsētas dzīvokļa apstākļos, var rasties dažas problēmas. Pirmkārt, pupiņas var kļūt par vabolīšu (tā saukto pupu vaboļu) upuri. Turklāt ne vienmēr izdodas nodrošināt noteikumos prasītos uzglabāšanas apstākļus. Un, ja pupiņas kļūst mitras vai pārāk sausas, tās vairs nevar izmantot pārtikā.

Pupiņu derīgums

Visi pākšaugi ir noderīgi. Pupiņu priekšrocība ir tā, ka to sastāvā aptuveni 25% ir augu olbaltumvielu. Turklāt tās ļoti labi uzsūcas, nodrošinot visas organisma vajadzības pēc proteīna. Pēc olbaltumvielu satura pupiņas piekāpjas tikai gaļas produktiem. Tāpēc tās noteikti ir iekļautas veģetārajā vai gavēņa ēdienkartē. Protams, pupiņas nesatur visas nepieciešamās aminoskābes, bet to ir viegli labot – tās var pagatavot ar rīsiem, kas kompensē to trūkumu. Bet ar gaļu pupiņas slikti savienojas – organismam būs nepieciešams divreiz vairāk resursu, lai tās sagremotu, tāpēc nav vērts riskēt.

Toties pupiņas satur ļoti daudz vitamīnu, tostarp askorbīnskābi, E vitamīnu, kas ir antioksidants un palīdz novērst priekšlaicīgas novecošanās procesu, kā arī B vitamīnu grupas pārstāvjus. Pēdējie ir atbildīgi ne tikai par centrālās nervu sistēmas normālu darbību, bet arī par vielmaiņas procesiem.

Turklāt pupiņas ir čempiones starp dārzeņu kultūrām pēc vara un cinka satura. Tie tiek uzskatīti par ļoti svarīgiem sieviešu skaistumam. Un cinks ar tā pretiekaisuma īpašībām ir neaizstājams vīriešu veselībai. Pupiņas satur arī fluoru, fosforu, magniju, kalciju, kāliju, dzelzi un citas minerālvielas.

Interesanti, ka sarkanajās pupiņās ir ļoti daudz dzelzs, vairāk nekā galvenajās šķirnēs (lai gan šis elements ir sastopams visos to veidos). Dzelzs ir nepieciešama normālai eritrocītu veidošanai un noteikta hemoglobīna līmeņa uzturēšanai, kam ir svarīga loma asinsrades procesā. Kopumā tā ir ļoti labvēlīga sirds un asinsvadu sistēmai.

Savukārt baltajās pupiņās ir vairāk kalcija, kas nepieciešams kaulu nostiprināšanai, tāpēc šādus pākšaugu veidus ieteicams lietot dāmām menopauzes periodā, kad palielinās osteoporozes attīstības risks. Turklāt baltās pupiņas satur lielos daudzumos arī kāliju, kas nepieciešams sirds un asinsvadu slimību novēršanai. Melnā japāņu pupiņa adzuki ir laba ar to, ka atšķirībā no citām šķirnēm, to lietojot, pilnībā tiek izslēgts pastiprinātas gāzu veidošanās risks.

Tādējādi veiktie pētījumi parādīja, ka pupiņas:

• veicina svara zaudēšanu, taču šādos gadījumos var lietot ne vairāk kā 130 g dienā;
• samazina risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu;
• ļauj regulēt «sliktā» holesterīna līmeni;
• normalizē vielmaiņu;
• palīdz izvadīt toksīnus;
• piemīt antidepresanta īpašības, veicinot prieka hormonu ražošanu.

Protams, tas viss attiecas tikai uz mērenu pupiņu lietošanu. Lielākos daudzumos tās var izraisīt pastiprinātu gāzu veidošanos. Un, protams, jālieto tikai kvalitatīvas pupiņas – to graudiņiem jābūt cietiem, ar gludu virsmu un viendabīgu struktūru.

Kādos apstākļos uzglabā pupiņas

Pupiņu uzglabāšanai ir nepieciešami tādi paši apstākļi kā citiem pākšaugiem, bet ne tādi kā graudaugiem – ar to daļēji saistītas arī radušās grūtības.

Optimālais uzglabāšanas variants – temperatūrā virs +10°C. Gaisa mitrumam šajā gadījumā jābūt līdz 50%. Šādus apstākļus var radīt ledusskapī. Teorētiski pupiņas var uzglabāt arī uz balkona, bet tur ir grūtāk uzturēt optimālo mitruma līmeni. Un, pārsniedzot norādīto vērtību, pupiņas var kļūt mitras. Pat ja uz tām neparādās pelējums, to garša ievērojami pasliktinās.

Turklāt ir ļoti svarīgi ievērot norādīto temperatūras režīmu, ko uz balkona arī nav tik viegli nodrošināt. Lieta tāda, ka, ja temperatūra būs augstāka par norādīto vērtību, tas var radīt labvēlīgus apstākļus galvenajam pupiņu kaitēklim – graudzāģim.

Kā sagatavot pupiņas uzglabāšanai

Nopirktās vai novāktās pupiņas nevar vienkārši tā ieliet burkās. Šie graudiņi vēl ir jāsagatavo. Un vispirms vajadzētu tikt galā ar pupiņu graudzāģi. Vienīgais veids, kā tas var iekļūt parastā pilsētas dzīvoklī, – kopā ar pupiņām. Turklāt pietiek ar to, ka ražā nonāk burtiski divas vaboles, un tad jau visas esošās pupiņas būs jāizmet.

Saprotams, ka ne katra pilsētas mājsaimniece ir redzējusi pupiņu graudzāģi, tāpēc šķiet lietderīgi sniegt šī kaitēkļa aprakstu. Pupiņu graudzāģis ir kukainis no vaboļu kārtas.

Bīstamība slēpjas apstāklī, ka pats kaitēklis ir ļoti maza izmēra. Garumā tas sasniedz tikai 5 mm. Turklāt pupu graudzāģis dēj olas sīkās plaisiņās, kas veidojas uz pupiņas apvalka, vai arī paša izgrauztos caurumos. Kad kāpuri pēc tam nonāk grauda iekšpusē, tie sāk to izēst no iekšpuses. Šajā stadijā inficēšanos ar graudzāģi jau ir viegli pamanīt, jo uz virsmas būs skaidri redzami tumši apaļi lodziņi. To diametrs parasti ir tikai 1 mm. Bet to parasti ir daudz, tāpēc tie ir pamanāmi. Tas saistīts ar to, ka vienā pupiņā var mājot vairāki kāpuri. Interesanti, ka šie kaitēkļi vairojas ļoti ātri. Sezonā viens kukainis var dot līdz sešām paaudzēm. Iestājoties aukstumam, var šķist, ka pupu graudzāģi pārtrauc savu aktivitāti, bet patiesībā tas ir tikai sava veida ziemas miegs.

Ja pākšaugu ražu ienes siltā dzīvoklī, tad kaitēkļi atjauno savu aktivitāti. Tāpēc, gatavojot pupas uzglabāšanai, ir tik svarīgi pārlūkot burtiski katru graudiņu, lai atrastu kaitēkli un to iznīcinātu.

Skaidrs, ka praksē to izdarīt ir ļoti grūti, jo īpaši tāpēc, ka ne vienmēr dzīvības aktivitātes pēdas būs labi redzamas. Tāpēc speciālisti vienkārši iesaka apstrādāt visu pupu ražu, pirms to ievietot maisiņos vai burkās.

Pupas var apstrādāt vairākos dažādos veidos:

1. Sildīšana. Lai to izdarītu, tās jāizklāj uz cepešpannas vienā kārtā, vienmērīgi sadalot pa virsmu. Pēc tam ražu jāuzsilda cepeškrāsnī +60°C temperatūrā 60 minūtes.
2. Saldēšana. Lai to izdarītu, pupas jāpārlūko, jāieber polietilēna maisiņā un jāatstāj saldētavā uz trim diennaktīm.

Turklāt abas metodes ir piemērotas pat gadījumos, kad pupas atstāj kā sēklas materiālu. Lieta tāda, ka ne termiskā apstrāde, ne sasaldēšana neietekmē šīs kultūras spēju dīgt. Tās neietekmē arī garšas īpašības, toties abas metodes ļauj atbrīvoties no kaitēkļa.

Kā uzglabāt pupiņas, lai neieviešas kukaiņi

Ir vairāki pupu uzglabāšanas veidi. Piemēram:

1. Stikla burkās. Var izmantot parastās burkas. Pieredzējušas mājsaimnieces iesaka apakšā iebērt 2–4 cm biezu pelnu kārtu, tad ielikt pupiņas un cieši aizvākt ar vāku, kuram ir ļoti cieši jāpieguļ traukam. Par optimālāko variantu uzskata metāla vākus, derēs arī stikla vāki, bet polimēra vāki laiž cauri gaisu, tāpēc tos neiesaka lietot. Bez skābekļa piekļuves pupiņas zaudēs dīgtspēju, tās varēs izmantot tikai ēdiena gatavošanā. Var ņemt speciālas burkas graudaugu un žāvētu augļu uzglabāšanai. To priekšrocība ir iespēja iepriekš atsūknēt gaisu, jo konstrukcijā ir paredzēti vakuuma vāki, un komplektācijā ir sūknis. Ar tā palīdzību gaisu izsūknē caur vārstu, burkas iekšpusē tiek radīts vakuums, kas ļauj uzglabāt pākšaugus ilgu laiku, jo bez skābekļa piekļuves ne vairojas kukaiņi un neparādās pelējums.
2. Ledusskapī. Šis variants ir piemērots tikai tad, ja pupiņu nav daudz. Tad tās var salikt auduma maisiņā un atrast tam piemērotu trauku, lai būtu ērti izņemt un neuzkrātos kondensāts. Šos maisiņus ieteicams iepriekš izmērcēt vājā sāls šķīdumā un pēc tam izžāvēt. Tas samazinās pelējuma attīstības risku. Maisiņus izmanto arī uzglabāšanai uz balkona vai pieliekamajā, bet ledusskapis tiek uzskatīts par ideālu variantu. Uzglabājot šādos apstākļos, pupiņas saglabās savas īpašības divus gadus. Lieta tā, ka temperatūrā zem +7 grādiem pupiņu kukaiņi vairs neapdraud ražu.
3. Saldētavā. Šādā temperatūrā pupiņas saglabā visas savas uzturvērtības īpašības. Turklāt pēc atkausēšanas tās var atkal uzdīgt, proti, šī metode ir piemērota arī sēklām. Problēma ir tikai tā, ka daudzas mājsaimnieces vasarā paspēj piepildīt saldētavu ar dārzeņiem un ogām, un pupiņām tur vienkārši vairs nepietiek vietas.
4. Uz balkona. Piemēroti apstākļi šeit būs tikai pēc tam, kad iestāsies auksts laiks. Tomēr arī šajā gadījumā nodrošināt nemainīgu temperatūru un mitruma līmeni būs diezgan grūti. Pirms aukstā laika iestāšanās labāk turēt pupiņas ledusskapī vai saldētavā, jo citādi tās būs grūti pasargāt no kukaiņiem.

Skapjos un pieliekamajos pupiņas glabā reti. Bet, ja graudi ir izturējuši karsēšanu vai sasaldēšanu, tad pietiekami sausā un tumšā vietā tie var labi pārziemot pat istabas temperatūrā. Pieredzējušas mājsaimnieces šādos gadījumos iesaka izdalīt pākšaugus mazos traukos un katrā iebērt dilles sēklas un ielikt ķiploka daiviņu. Tās atbaidīs kaitēkļus.

Pupiņu sagatavošana pirms uzglabāšanas ir obligāta procedūra, tāpat kā periodiska to stāvokļa pārbaude uzglabāšanas laikā. Šajā periodā ieteicams regulāri pārlasīt pupiņas, izmest visas izžuvušās, saburzītās vai citādi bojātās sēkliņas.

Vai var sasaldēt pupiņu pākstis ziemai

Pupiņas var sasaldēt ziemai mājas apstākļos. Šī metode ļauj saglabāt visus vitamīnus. Šādai metodei ieteicams izvēlēties piena gatavības pākstis, pietiekami mīkstas (to var pārbaudīt, viegli iedurot ar naglu). Vispirms no pākstīm nogriež kātiņus, pēc tam tās uzmanīgi nomazgā tekošā ūdenī. No asajiem dzeloņainajiem galiņiem arī jāatbrīvojas, jo tie sabojā pupiņu garšu. Var sasaldēt gan vārītas vai blanšētas, gan svaigas pupiņas.

Atkarībā no tā tiek izmantotas dažādas sasaldēšanas metodes. Ja runa ir par svaigām pākstīm, tad tās pēc mazgāšanas izžāvē uz papīra dvieļiem, sagriež gabaliņos, izkārto maisiņos un ievieto saldētavā.

Nomazgātas pupiņas var arī blanšēt, iegremdējot verdošā ūdenī uz trim minūtēm. Pēc tam tās nokāš, atmet uz caurdura un uz dažām minūtēm iegremdē traukā ar ledus ūdeni. Pēc tam nosusina uz papīra dvieļa, izkārto maisiņos un ievieto saldētavā.

Pupiņas tvaicē ne ilgāk par 3–5 minūtēm, ūdeni nokāš. Pākstis sagriež un nosusina, pēc tam izkārto maisiņos un sasaldē.

Ir ļoti svarīgi sekot, lai maisiņā pākstis nesaliptu vienā lielā ledus gabalā. Lai to novērstu, pieredzējušas saimnieces iesaka vispirms izlikt sagrieztās pākstis uz griešanas dēļa vienā kārtā, pārklāt ar plēvi un ievietot saldētavā uz pusstundu. Pēc šī laika var izņemt pupiņas un sadalīt pa maisiņiem.

Interesanti fakti par pupiņām

Šī ir viena no senākajām kultūrām, kas pazīstama cilvēcei. Pirmie rakstveida pieminējumi par to datējami ar 3000. gadu p.m.ē. Tie atrodami ķīniešu manuskriptā, bet tā laikmeta eiropiešiem šie pākšaugi nebija zināmi. Spānijā ar parastajām un pākšu pupiņām iepazinās tikai pēc Kolumba brauciena. Turklāt sākumā pupiņas, tāpat kā kartupeļus, audzēja kā dekoratīvu augu nelielos podos. Starp citu, Anglijā par pupiņām uzzināja vēl vēlāk, tās šeit pirmo reizi atveda holandieši, tāpēc ilgu laiku tās sauca par holandiešu pupiņām.

Pašlaik pasaulē ir vairāk nekā 200 pupiņu šķirņu, un visas tās, lai arī atšķiras pēc sastāva, ir vienlīdz derīgas. Atsevišķs veids ir pākšu pupiņas. Arī tās dzimtene ir Latīņamerika. Lai gan olbaltumvielu vairāk ir parastajās pupiņās, vitamīnu vairāk satur zaļās pupiņas. Tā kā tām nav nepieciešama ilgstoša termiskā apstrāde, turklāt tās var pagatavot 20 minūtēs, šīs vielas tajās nepaspēj noārdīties. Šīs pupiņas sauc par sparģeļpupiņām, jo pēc garšas tās atgādina šo dārzeni, bet bioloģiski ar to nav radniecīgas.