Zeltgalvīte: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Zelta nūja ir izplatīts augs, ko daudzi uztver kā nezāli, jo tam piemīt spēja strauji izplesties, aizņemot milzīgas teritorijas. Bet šis augs ir īsts derīgo vielu krājums. Ja zināt, kā to pareizi lietot, vākt un uzglabāt, var iegūt spēcīgas zāles, kas palīdzēs pie dažādām slimībām.

Ķīmiskais sastāvs

Zelta nūja parastā un Zelta nūja Kanādas – divi Zelta nūju pārstāvji, kas pieder Asteru dzimtai. Šīm divām šķirnēm ir daudz kopīga ne tikai botāniskajās īpašībās, bet arī ķīmiskajā sastāvā. Aktīvās vielas šajos augos ir praktiski identiskas, atšķiras tikai koncentrācijas.

Bagātīgais ķīmiskais sastāvs nosaka izteiktu terapeitisko efektu, lietojot augu preparātus, tāpēc ir svarīgi zināt, kādas tieši sastāvdaļas tie satur. Zinātniekiem ir izdevies detalizēti izpētīt šo augu sastāvu, tāpēc viņi ir snieguši pilnu ķīmisko vielu sarakstu, kas spēj ietekmēt organismu, ārstēt dažādas slimības, kā arī veikt profilaksi. Zemāk ir uzskaitītas nozīmīgākās aktīvās sastāvdaļas, kas nosaka terapeitisko efektu.

• Organiskās skābes.
• Saponīni.
• Fenoli.
• Fenolkarbonskābes.
• Flavonoīdi (kvercetīns, izorhamnetīns, astragalīns, rutīns).
• Kumarīni.
• Diterpenoīdi un triterpenoīdi.
• Fitoekdizoni.
• Minerālsavienojumi.
• Vitamīni – A, E, B1, K, PP.
• Polisaharīdi.
• Taukskābes (sēklās).

Zelta nūjas sastāvs ir unikāls arī tāpēc, ka tajā esošās aktīvās sastāvdaļas kopā rada sinerģijas efektu, padarot ārstnieciskās īpašības vēl izteiktākas. Tā kā auga sastāvdaļas papildina viena otru, tās spēj dubultot un trīskāršot terapeitisko iedarbību.

Kā tas izskatās un kur aug

Zeltgalvīte ir izplatīta Krievijas Eiropas daļā, bet sastopama praktiski visā Eirāzijas kontinentā. Tā ir izplatīta arī Rietumāzijā. Atšķirt parasto un Kanādas zeltgalvīti no citām sugām ir pietiekami vienkārši. Viss, kas jāzina, ir auga botāniskās īpašības.

1. Sakneņi ir īsi, nepadziļināti, mietsaknes tipa.
2. Stublāji ir taisni, var sasniegt augstumu no 30 līdz 80–100 cm.
3. Lapas ir eliptiskas vai olveida formas, stumbra lapas, izvietotas pamīšus.
4. Ziedi ir dzelteni, sīki, salikti groziņos, kas veido garas skarveida ziedkopas.

Zeltgalve ir nepretencioza augs, bet tai patīk mitrums un daudz saules gaismas. Ziedēšana sākas pavasara beigās un turpinās visu silto sezonu līdz pat septembra vidum. Līdz septembra beigām ziedēšana beidzas, un skarveida ziedkopas pārklājas ar mazām sēklām – augļiem ar sēklām, no kurām var audzēt ārstniecības augu savā dārzā, ja paspēj tās savākt pirms lietus iestāšanās.

Sugas

Ir vairāk nekā 30 zeltgalves šķirnes, kas sastopamas dažādos Eirāzijas kontinenta reģionos. Bet tikai 2 sugām ir ārstnieciska vērtība, jo tām ir bagātīgs sastāvs, salīdzinot ar pārējām.

1. Kanādas zeltgalve ir augsts lakstaugs ar plāniem, taisniem, lapotiem stumbriem un dzeltenām skarveida ziedkopām.
2. Parastā zeltgalve – tautā pazīstama kā «zelta nūja». Tas ir augsts augs ar dzeltenām skarveida ziedkopām, kas sastāv no sīkiem ziedu groziņiem.

Šo sugu augiem ir ne tikai izteikta terapeitiska iedarbība, bet tie satur arī toksiskas vielas. Tāpēc jāārstējas piesardzīgi, ievērojot devu.

Vākšana un uzglabāšana

Lai sagatavotu krājumiem zeltgalves ārstniecisko izejvielu, jāzina pamatnoteikumi. Zeltgalvi var vākt reģionos, kas izceļas ar nevainojamu ekoloģisko situāciju. Aizliegts vākt vietās, kur atrodas tuvumā esoši toksiski uzņēmumi un rūpnīcas. Tāpat nevajadzētu vākt zāli ceļmalas zonā, kur tā uzkrāj bīstamos toksīnus, kas atrodas izplūdes gāzēs, kā arī smagos metālus, kam ir izteikta kancerogēna iedarbība.

Lai iegūtā ārstnieciskā izejviela būtu derīga, jāzina, kad augā uzkrājas maksimālā aktīvo vielu koncentrācija. Zeltgalves ārstniecisko izejvielu var vākt divas reizes gadā.

1. Augusta pirmajā pusē ir ziedēšanas maksimums – tas ir vispiemērotākais laiks, lai ievāktu zeltgalves ziedkopas.
2. Septembra beigās auga sakneņos uzkrājas aktīvās vielas visaugstākajā koncentrācijā. Tas ir ideāls laiks sakneņu izrakšanai un sagatavošanai.

Zeltgalves zāli vākt nav jēgas – tajā ir minimāls daudzums vērtīgo komponentu, turklāt pēc izžūšanas tā kļūst kokaina, tāpēc no tās ir grūti izvārīt vai iztvaicēt derīgās vielas. Tāpēc ir vērts nogriezt tikai ziedkopas. Pēc galotņu nogriešanas jāveido nelieli ķekari no ziedkopām, jāpiesien tos bēniņos vai zem nojumes un jāžāvē 2 nedēļas. Pilnīgi izžāvētā izejviela jāiepako uzglabāšanai. Var izmantot divus veidus.

1. Sasmalcināt ziedkopas un ievietot tās skārda vai stikla burkā, pēc tam cieši aizvērt to un atstāt sausā, vēsā telpā ar normālu gaisa mitrumu.
2. Augu izejvielas var nesasmalcināt, bet iepakot auduma maisiņos un uzglabāt arī sausā, vēsā telpā.

Izejvielu glabāšanas termiņš tieši atkarīgs no apstākļiem. Ja gaisa temperatūra ir no 5 līdz 25 grādiem un tiek uzturēts stabils mitruma līmenis (apmēram 50–60%), tad iegūtās izejvielas var uzglabāt 2 gadus. Ja mitrums ir augstāks vai gaisa temperatūra ir nestabila, izejvielas var sabojāties ātrāk. Optimālākais variants – ikgadēja svaigu ārstniecības izejvielu sagāde.

Zeltgalvītes ārstnieciskās īpašības

Terapeitiskajā praksē zelta stīgu ārsti izmanto jau vairāk nekā 300 gadus. Mūsdienās tradicionālā medicīna neuzskata augus par galvenajiem medikamentiem, jo pastāv daudzi farmaceitiskie preparāti ar augstāku efektivitāti. Taču bieži vien aptieku līdzekļi rada smagas blakusparādības, kā arī tie ne vienmēr ir atļauti. Šādās situācijās zelta stīgas izmantošana ir aktuālāka nekā jebkad.

Auga ārstniecisko īpašību spektrs ir diezgan plašs, jo tam ir bagātīgs sastāvs. Augu izcelsmes līdzekļi, kas pagatavoti uz šīs zāles bāzes, spēj radīt šādus ārstnieciskus efektus:

1. Diurētiska iedarbība – nieru attīrīšanai un atjaunošanai, tūskas mazināšanai.
2. Pretiekaisuma īpašība – lokālai un iekšķīgai lietošanai. Zāle mazina iekaisumu, kā arī regulē imūno reakciju uz infekcijas perēkļiem.
3. Antibakteriālas un antiseptiskas īpašības – infekcijas slimību, ko izraisa patogēni mikroorganismi, ārstēšanai.
4. Pretvīrusu iedarbība – vīrusu etioloģijas slimību (SARS, cistīta, herpesa, hepatīta) ārstēšanai.
5. Savelkoša iedarbība – caurejas, kā arī kuņģa-zarnu trakta infekcijas slimību gadījumā. Šo auga īpašību izmanto arī veterinārajā praksē – ar zāļu uzlējumu dzirdina dzīvniekus, kas cieš no kuņģa darbības traucējumiem.
6. Zālei piemīt arī brūces dziedējoša, atjaunojoša iedarbība. To lieto ārīgi un iekšķīgi čūlu rētēšanai, kā arī griezumu, apdegumu, inficētu brūču un pēcoperāciju gadījumos.

No šī auga labumu var gūt tikai mērenā un pareizā lietošanā. Jāņem vērā arī tas, ka zelta stīga atšķirīgi ietekmē sievietes un vīrieša organismu. Derīgās īpašības un efektivitāte nedaudz atšķiras.

Sievietēm

Sievietes organismam zelta stīga ir īpaši vērtīga, jo tai piemīt spēja atjaunot reproduktīvās sistēmas darbību, kā arī ietekmēt hormonālo fonu. Uroģenitālās sistēmas slimību ārstēšanai šis augs ir optimāla izvēle, jo tas satur aktīvo komponentu kopumu, kas spēj kompleksi iedarboties uz organismu. Zelta stīgas ārstnieciskās īpašības var izmantot šādu sieviešu slimību gadījumos:

• kandidoze;
• bartolinīts;
• vaginīts;
• adneksīts;
• olnīcu cistas un citi labdabīgi veidojumi;
• erozija.

Ūdens uzlējumus un novārījumus no augu izejvielām izmanto skalošanai, kā arī iekšķīgai lietošanai. Skalošanai ieteicams izmantot tikai novārījumu, jo vārīšanās procesā tajā iet bojā visi potenciāli bīstamie patogēnie mikroorganismi. Zāļu aplaišana ar verdošu ūdeni un ievilkšana šādu efektu nedod. Visefektīvāk ir infekcijas un sēnīšu slimību, iekaisuma procesu gadījumā vienlaikus izmantot skalošanu un iekšķīgu lietošanu, lai panāktu ātrākus rezultātus.

Vīriešiem

Vīriešiem nav ieteicams pārāk ilgstoši ārstēties ar šo ārstniecības augu, jo tas daļēji nomāc vīriešu hormonu ražošanu. Taču tas ir nenovērtējams tādu reproduktīvās sistēmas slimību ārstēšanā kā:

• erektilā disfunkcija;
• prostatīts;
• cistīts;
• impotence.

Tāpat periodiska zeltgalvītes uzlējumu un novārījumu lietošana ir lielisks profilakses līdzeklis pret prostatas iekaisumu un vēža slimībām. Periodiska tējas no šī auga, kā arī zeltgalvītes medus lietošana veicina reproduktīvā perioda pagarināšanu, libido pastiprināšanu un hormonālā līdzsvara normalizēšanu.

Grūtniecības laikā

Fitoterapeiti kategoriski aizliedz sievietēm lietot zeltgalvīti pirmajā grūtniecības trimestrī, jo tas rada risku augļa veselībai un dzīvotspējai. Bet otrajā un trešajā trimestrī var izmantot zeltgalvītes ārstniecisko potenciālu, tomēr tikai ārīgi. Iekšķīga lietošana ir kontrindicēta, jo aktīvo komponentu ietekme uz embriju nav pietiekami pētīta.

Grūtniecības laikā ir atļauts lietot zeltgalvīti ārīgi, kā arī rīkles un mutes dobuma skalošanai. Ja uz lūpām veidojas čūlas, tās var apdegt ar auga spirta tinktūru. Ja mutes dobumā grūtniecības laikā radušās stomatīta čūlas, var izmantot vāju ūdens uzlējumu skalošanai. Tāpat ir atļauts ārīgi lietot kompreses, ziedes. Degvīna uzlējumu lieto beršanai pret muguras sāpēm grūtniecības laikā.

Pēc dzemdībām zīdīšanas periodā arī vajadzētu atteikties no līdzekļu, kas satur šo augu, lietošanas. Lieta tā, ka auga toksiskās sastāvdaļas nonāk mātes pienā un līdz ar to arī jaundzimušā bērna organismā. Tā deva, kas var būt droša pieaugušam cilvēkam, spēj nodarīt neatgriezenisku kaitējumu zīdainim.

Zeltgalvīte tautas medicīnā: receptes

Netradicionālajā medicīnā iepriekšējos gadsimtos ir uzkrājušās daudzas receptes uz zeltgalvītes bāzes, kas ir izturējušas laika pārbaudi un uzrādījušas labu efektivitātes koeficientu. Katra no receptēm ir savā veidā laba, bet dažādiem variantiem un zāļu formām ir sava nozīme.

Aukstais uzlējums

Aukstajai uzlējumam ir vairākas priekšrocības, tāpēc šāda zāļu pagatavošanas metode ir ļoti populāra. Lai iegūtu zāles, uzvāriet un atdzesējiet ūdeni. Aplejiet ar atdzesētu ūdeni (200 ml) 1 ēdamkaroti augu izejvielu, pārklājiet ar vāku un atstājiet uz 3–4 stundām. Pēc tam izkāš un lietojiet pa 50 ml 4 reizes dienā. Šis uzlējums un šāda ārstēšanas shēma ir efektīva šādām slimībām:

• revmatisms;
• podagra;
• cistīts;
• uretrīts;
• olnīcu iekaisums.

Aukstais uzlējums ir noderīgs arī tūskas gadījumā, tas paātrina šķidruma izvadīšanu no organisma. To var lietot tīrā veidā vai arī pievienot nedaudz citrona sulas un medu.

Tradicionālā uzlējuma recepte

Vienkāršākā un ātrākā zāļu pagatavošanas recepte no zeltgalvītes ir uzlējums. To var pagatavot divos veidos.

Pirmais veids:

• applaucējiet dziļu trauku ar verdošu ūdeni;
• ieberiet tajā 1 ēdamkaroti augu izejvielu;
• aplejiet ar 400 ml verdoša ūdens.

Šāds uzlējums jālieto atdzesētā veidā 2 stundas pēc tā pagatavošanas. Vienreizējā maksimālā deva ir 50 ml. Pārtraukums starp lietošanas reizēm – vismaz 3 stundas. Ir svarīgi vienmēr apvienot augu uzlējuma lietošanu ar ēdienreizi. Lieta tāda, ka rūgtvielas, ko satur zeltgalvīte, aktivizē gremošanas enzīmu un kuņģa sulas izdalīšanos, kas var izraisīt diskomfortu, grēmas un pat iekaisuma procesus, ja pirms zāļu lietošanas neapēdat kaut ko.

Otrais veids:

• ieberiet 1 ēdamkaroti augu izejvielu termosā;
• ielejiet 400 ml ūdens;
• aizskrūvējiet un atstājiet uz 3 stundām;
• izkāš un lietojiet pa 50 ml 3 reizes dienā.

Šāds variants satur aktīvās sastāvdaļas augstākā koncentrācijā. Ārstēšanas kursa ilgums ar zeltgalvīti šādā zāļu formā ir ne vairāk kā 21 diena pēc kārtas. Ja nepieciešams turpināt kursu, piemēram, nierakmeņu slimības gadījumā nepieciešami 5–6 atkārtojumi, to var darīt ne ātrāk kā pēc 10 dienām. Šajā laikā organisms pilnībā izvadīs augu toksīnu atliekas.

Novārījums

Novārījumu var pagatavot no zeltgalvītes ziedu, sakņu vai lakstu. Var pagatavot no maisījuma – sasmalciniet saknītes, samaisiet ar lakstiem un ziediem. Uz 2 ēdamkarotēm šāda maisījuma jāņem 1 litrs ūdens. Novārījumu karsējiet 30 minūtes ūdens peldē. Rezultātā iegūsiet aptuveni 750 ml šķidruma, kas jāatšķaida ar tādu pašu daudzumu auksta vārīta ūdens. Iegūto šķidrumu sadaliet 5 dienām, lietojiet pa 100 ml 3 reizes dienā.

Zeltgalvītes novārījums palīdz šādu slimību gadījumā:

• cistīts;
• hipertensija;
• caureja;
• paaugstināts cukura līmenis asinīs;
• spazmas un sāpes;
• reproduktīvās sistēmas infekcijas slimības;
• čūlas un brūces, kas ilgi dzīst.

Novārījumā saglabājas lielākā daļa derīgo īpašību, bet tajā pašā laikā daļēji zūd vitamīni – saskaroties ar skābekli, tie sadalās vienkāršākos elementos un iztvaiko. Tāpēc novārījumā ir minimāls vitamīnu daudzums, bet visas pārējās aktīvās sastāvdaļas ir tādā pašā koncentrācijā kā jebkurā citā zāļu formā.

Spirta tinktūra

Tinktūru uz spirta ieteicams gatavot tikai no ziedkopām, tās sevī uzņem maksimāli daudz vērtīgu vielu. Izžuvušās ziedkopu skaras jāsagriež ar šķērēm un jāievieto pudelē. Uz katru ēdamkaroti izejvielu jāņem 50 ml spirta – tā ir optimālā attiecība. Maisījumam jāļauj ievilkties, šajā laikā tas jānovieto tumšā telpā, var turēt ledusskapja durvīs. Tinktūras pagatavošanas laiks – 3 nedēļas. Pēc tam izkāš un pārlej noslēdzamā traukā, uzglabāt ledusskapī vai saules stariem nepieejamā vietā temperatūrā, kas nepārsniedz 25 grādus.

Tinktūru var lietot tīrā veidā vai atšķaidīt ar nelielu ūdens daudzumu. To dzer 2–3 reizes dienā kursā līdz trim nedēļām. Pēc tam ir jāveic pārtraukums, jo zeltgalvītē esošajām toksiskajām vielām ir tendence uzkrāties organismā. Starp kursiem jāveic pārtraukumi no 10 līdz 30 dienām.

Sakņu tinktūra

Septembra beigās var doties uz auga sakņu ievākšanu, kuras var izmantot stipra spirta vai degvīna uzlējuma pagatavošanai. Jāņem tikai lielākās saknītes. Tajās ir vairāk aktīvo vielu. Īpaši daudz tajās ir rūgtvielu, saponīnu un flavonoīdu.

Saknītes ieteicams papildus izžāvēt līdz trauslam stāvoklim, pēc tam sasmalcināt jebkurā ērtā veidā. Tās var vienkārši salauzt sīkos gabaliņos – ar rokām vai knaiblēm. Bet vislabāk tās samalt vēl svaigā veidā, pēc tam iegūto putriņu izžāvēt un izmantot tinktūru pagatavošanai. Zāles jāgatavo, ievērojot proporcijas:

• uz 500 ml degvīna – 1 glāze sasmalcināta sakneņa;
• uz 100 ml medicīniskā spirta (98%) – 2 ēdamkarotes izejvielu.

Saknītes jāļauj ievilkties ilgāk nekā zāli un ziedkopas, tāpēc labāk pudeli ar tinktūru novietot tumšā vietā uz veselu mēnesi. Ik pēc 3–5 dienām trauku nedaudz jāsakrata. Pēc mēneša tinktūra jānolej caur marli vai smalku sietu, saknītes jāizmet, bet šķidrums jāielej tīrā traukā un jāuzglabā ledusskapī.

Saknīšu tinktūra ir efektīva šādām slimībām un stāvokļiem:

• vidusauss iekaisums (ievietot ausī vati ar tinktūru no rīta un vakarā);
• stomatīts (atšķaidīt ar ūdeni attiecībā 1:3 un skalot mutes dobumu);
• furkunkuli (gatavot kompreses);
• pūtītes (noslaucīt problemātiskās vietas 2 reizes dienā);
• sāpes (ierīvēt un izmantot masāžai).

Iekšķīgai lietošanai labāk izmantot ziedkopu vai zāles tinktūru, bet šī recepte lieliski der ārējai lietošanai. Zāles var uzglabāt ne ilgāk kā 2 gadus.

Degvīna tinktūra

Uzliet zāli uz degvīna ir ne mazāk efektīvi, bet aktīvo vielu koncentrācija tādā pašā tinktūras tilpumā būs nedaudz zemāka. Tāpēc degvīna tinktūru lieto citā devā – 20 ml (1 ēdamkarote) vienā reizē. Dienā iespējamas 2–3 reizes. Ārstēšanas ilgums arī nevar pārsniegt trīs nedēļas, pēc tam jāveic pārtraukums.

Pagatavot tinktūru uz degvīna nav grūti – jāņem 250 ml degvīna, jāpievieno pudelē 3 ēdamkarotes izejvielas. Atstāt šo maisījumu uz 2–3 nedēļām, periodiski sakratot, lai etilspirts no zāles izvilktu pēc iespējas vairāk vērtīgo komponentu. Gatavā tinktūra noteikti jāizkāš, jāpārlej ērti lietojamā traukā un jāuzglabā ledusskapī.

Tēja pret nierakmeņiem

Nierakmeņu slimības ārstēšana ir ilgstošs process, kas prasa pacietību un pūles. Tā kā augu zāles būs jālieto diezgan ilgi, ir vērts aprobežoties tikai ar tēju, jo tajā minimālā koncentrācijā ir bīstami toksīni. Tēju gatavo no ½ karotes sausu ziedu uz 250 ml ūdens. Vajag tikai aplej ar verdošu ūdeni un dažas minūtes ļaut dzērienam ievilkties, pēc tam dzert ar cukuru vai medu. Lai sasniegtu izteiktu efektu, šī tēja jādzer 3 reizes dienā 20 dienas, pēc tam jāveic desmit dienu pārtraukums un kurss jāatkārto divreiz.

Ir daži nierakmeņu slimības ārstēšanas noteikumi:

1. Kursa periodā ir jādzer daudz šķidruma, lai izskalotu no organisma sāļus un nieru konkrementu sabrukšanas produktus.
2. Ārstniecisko tēju vajadzētu dzert ne vēlāk kā 2–3 stundas pirms gulētiešanas, jo tai ir izteikts diurētisks efekts.
3. Nedrīkst turpināt ārstēšanu, ja nieres ir iekaisušas.
4. Pēc 3 kursiem ir nepieciešams veikt izmeklēšanu, lai pārbaudītu dinamiku.
5. Uz ārstēšanas laiku vajadzētu atteikties no sāļiem, skābiem, ceptiem, pikantiem un trekniem ēdieniem.

Prognoze ir atkarīga no akmeņu diametra, vispārējā organisma stāvokļa, kā arī tā individuālajām spējām. Parasti mikrolīti tiek izvadīti, lietojot tēju pirmajā kursā, bet lielāku veidojumu drupināšanai ir jāiziet trīs kursu cikls no 4 līdz 6 reizēm.

Novārījums vannai ar zeltgalvīti

Eksēmas, reimatisma, locītavu iekaisuma un sāpju gadījumā ir ieteicama vanna ar ārstnieciskās uzlējuma pievienošanu. Tā kā runa ir par lieliem šķidruma tilpumiem, ir jāsagatavo koncentrēts novārījums. Lai to izdarītu, ar burku (tilpums 500 ml) jāizmēra sausa izejviela. Jāieber zāle katliņā un jāvāra 15 minūtes ar trim litriem ūdens. Atstāt novārījumu uz 30–40 minūtēm, lai tas ievilktos. Pēc tam to izkāst un pievienot siltam ūdenim. Vannas ilgums – vismaz 15 minūtes. Procedūra jāatkārto 2 reizes nedēļā. Šo metodi var izmantot arī muskuļu sāpēm un pārslodzei.

Uzlējums pret sēnīšu slimībām

Sēnīšu slimības uz pēdu ādas un nagiem ir grūti ārstējamas ar farmaceitiskajiem preparātiem. Parasti tos izmanto tikai tādu nepatīkamu simptomu kā nieze, apsārtums, iekaisums, nepatīkama smaka mazināšanai. Bet vanniņas ar zeltakmeni, kā arī spirta kompresu lietošana dod pārsteidzošus rezultātus sēnīšu slimību terapijā.

Lai pagatavotu ārstniecisku uzlējumu, nepieciešams ņemt 3 ēdamkarotes augu izejvielu un aplej ar 2 litriem verdoša ūdens. Uzliet šķidrumu zem slēgta vāka, un, kad tas atdziest līdz 40 grādiem, pārliet baseinā un 10 minūtes turēt tajā kājas. Lai iegūtu ātrus rezultātus, procedūra jāatkārto katru dienu vakaros, un pēc tās noslaucīt skartās pēdu ādas vietas ar ābolu etiķi, kas atšķaidīts ar sodu proporcijā 1:1. Pēc tam uzvilkt tīras kokvilnas zeķes, kas izgludinātas ar gludekli. Var lietot pēdu krēmu, bet tam jābūt ar dabisku pH.

Ziede no zeltgalvītes

Ja nepieciešams, var pagatavot dabisku mājas ziedi uz zeltgalvītes bāzes, kas ir efektīva ādas slimībām. Šāda ziede tiek izmantota arī perēkļveida plikpaurības, ēdes, epidermofitijas, sēnīšu ādas un nagu slimību ārstēšanai.

Lai pagatavotu zeltgalvītes ziedi, būs nepieciešami 100 grami cūku iekšējo tauku, kā arī 4 ēdamkarotes sausu zeltgalvītes ziedkopu. Tauki jāizkausē ūdens peldē, jāpievieno augs. Vārīt 30–40 minūtes. Kamēr tauki vēl šķidri, tie jāizkāš slēdzamā traukā un jāatstāj atdzist. Kad līdzeklis atdzisis, to var uzglabāt ledusskapī. Lietošanas veidi:

1. Pret ādas kairinājumu un lobīšanos ierīvēt problēmu zonās 1 reizi dienā.
2. Pret perēkļveida plikpaurību lietot katru dienu, ierīvējot galvas ādā.
3. Pret sēnīšu ādas infekcijām uzklāt ziedi zem kompreses uz nakti 2 nedēļu garumā.
4. Sēnīšu nagu slimības ārstēt ar ziedi trīs nedēļas, ieziežot skartās vietas 2 reizes dienā.

Ziede var uzglabāties ledusskapī ilgāk par mēnesi, bet šim nolūkam tā jālieto pareizi. Neliels ziedes daudzums vienai procedūrai jāņem ar sterilu lāpstiņu vai sausu karoti, jo, saskaroties ar pirkstiem, tajā paliks baktērijas, kas var to sabojāt pirms laika.

Kompreses

Zeltakmeni ārīgi lietot ir vairākas reizes efektīvāk, ja to apvieno ar iekšķīgu lietošanu. Vienkāršākais veids, kā ārīgi izmantot zeltakmens dziedinošo spēku, ir kompreses. To lietošana ir efektīva šādos gadījumos:

• reimatisms (2 reizes dienā uz sāpīgajām vietām);
• artrīti, sāpes un iekaisums locītavās (ik pēc 2–3 stundām uz 15–20 minūtēm);
• ekzēma, iekaisīgas ādas slimības;
• rozes iekaisums;
• furunkulu klātbūtne.

Locītavu ārstēšanai un muskuļu sāpēm izmanto kompresi uz spirta vai degvīna tinktūras bāzes. Spirta tinktūru atšķaida ar ūdeni proporcijā 1:1, tajā samitrina kokvilnas auduma gabalu un uzliek uz sāpīgās vietas. Degvīna tinktūru nav jāatšķaida – pietiek samitrināt tajā auduma gabalu un uzlikt uz sāpīgās vietas. Maksimālais procedūras ilgums – 30 minūtes.

Pret ādas slimībām, čūlām un furunkuliem var izmantot tikai ūdens novārījumu. Novārījums kompresēm jāsagatavo pēc šādas receptes:

• 3 ēdamkarotes ziedkopu un lapu iebērt emaljētā katliņā;
• aplej ar 500 ml verdoša ūdens;
• uzvāra;
• vāra 20–25 minūtes;
• pārklāt ar vāku un ļaut atdzist;
• izkāst atdzisušo šķidrumu.

Iegūto novārījumu var uzglabāt ledusskapī, bet pirms lietošanas nelielu daudzumu sasildīt kompresēm. Silta komprese ir daudz efektīvāka, taču, ja ir mitras brūces, labāk izmantot istabas temperatūras novārījumu, lai nepasliktinātu iekaisuma procesu.

Zeltgalvītes medus derīgās īpašības

Zeltgalvīte ir medusaugs ar aromātisku smaržu, uz kuru sezonas laikā masveidā lido bites. Biškopji dažreiz apzināti stāda veselas šī auga plantācijas savās teritorijās, lai ražotu neticami vērtīgu ārstniecisko medu, kam ir īpašs sastāvs un īpašības. Netradicionālajā medicīnā šo medu uzskata par vienu no visnoderīgākajām šķirnēm 10 slimību gadījumā.

1. Sēnīšu infekcijas ar zelta stieņa medu tiek ārstētas daudz ātrāk un efektīvāk nekā ar toksiskiem farmaceitiskajiem preparātiem.
2. Zelta stienim ir izteikta antibakteriāla un antiseptiska iedarbība, tāpēc medu no tā izmanto jebkurās infekcijas slimībās (rīkles, plaušu un bronhu) ar baktēriju etioloģiju.
3. Medum ir izteikts pretiekaisuma efekts. To izmanto dažādas lokalizācijas iekaisuma procesos, gan iekšēji, gan ārēji.
4. Zelta stieņa medus ir efektīvs smaganu un mutes dobuma slimībās. Tas palīdz pret periodontītu, dažādas izcelsmes stomatītiem, herpes infekciju. Produkts spēj ātri mazināt iekaisumu, izžāvēt čūlas uz gļotādas.
5. Pateicoties diurētiskajam efektam, medus ir efektīvs nieru slimībās. To var lietot kopā ar zāļu tēju vai zelta stieņa uzlējumu.
6. Medus lietošana ir ieteicama hipertensijas slimības gadījumā. Tas satur vielas, kas mazina augsta spiediena lēkmes, paaugstina asinsvadu elastību, kā arī aizsargā sirds un asinsvadu sistēmu kopumā.
7. Zelta stieņa medus ir spēcīgs līdzeklis imunitātes stiprināšanai, to lieto pat bērniem no trīs gadu vecuma. Jānoskaidro pie pediatra, vai drīkst dot bērnam zelta stieņa medu, jo var būt alerģiska reakcija.
8. Zeltgalvītes medu sajauc ar rīvētiem sīpoliem un izmanto furunkuliem kompresēm.
9. Produkts ir labs ādas slimībām, nedzīstošām brūcēm. To lieto pēcoperācijas periodā, lai ātrāk dziedētu šuves.
10. Kopā ar propolisu zelta stieņa medu izmanto neiralģijas, nervu saspiešanas, mugurkaula disku trūču gadījumos.

Zelta stieņa medu iegūst rudenī. Tam ir savelkošs ziedu-zāļu aromāts, līdzīgs vasaras zāļu medus smaržai. Taču zelta stieņa medus atšķiras pēc krāsas un īpašībām. Šķidrā stāvoklī tam ir karameļu nokrāsa, bet, sabiezējot, tas kļūst brūns, kā dedzināts cukurs.

Lietošanas kontrindikācijas

Zeltene ir spēcīgs ārstniecības augs, kas kontrindikāciju klātbūtnē var izraisīt nopietnas negatīvas sekas veselībai. Tādēļ to jālieto ļoti uzmanīgi. Stingri aizliegts izmantot šo augu, pat nelielās devās, ja ir šādas kontrindikācijas:

• bērna vecums līdz 12 gadiem;
• grūtniecība;
• zīdīšana;
• sirds mazspēja;
• smagas urīnakmeņu slimības stadijas;
• gremošanas trakta slimības saasinājuma stadijā;
• glomerulonefrīts;
• individuāla nepanesība, alerģija pret augu.

Zeltenes preparāti satur toksiskas dabiskas sastāvdaļas, kas rada slogu aknām. Lai izvairītos no intoksikācijas, stingri jāievēro deva, kā arī piesardzīgi jālieto zāles aknu mazspējas gadījumā. Pārdozēšanas simptomu gadījumā nekavējoties jāskalo kuņģis, jāizdzer enterosorbents un jāvēršas pie ārsta. Šeit ir galvenās pārdozēšanas pazīmes:

• vemšana un slikta dūša;
• caureja;
• akūtas sāpes vēderā;
• vēdera uzpūšanās;
• reibonis;
• paātrināta sirdsdarbība;
• pastiprināta svīšana;
• miega traucējumi;
• trīce.

Pārdozēšana ir bīstams stāvoklis, kas var pāriet bez sekām tikai tad, ja savlaicīgi tika veikti pasākumi toksisko komponentu izvadīšanai no organisma.

Zinot zeltenes lietošanas īpatnības un tās ārstniecisko potenciālu, ikviens varēs izmantot šo ārstniecības augu veselības uzlabošanai, terapijai un slimību profilaksei.

Zeltgalvītes foto