Īriss: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Apbrīnojams augs, tautā vairāk pazīstams kā «gailītis», ir izplatīts uz mūsu planētas jau vairāk nekā 4000 gadu. Šis zieds ir vispazīstamākais dārznieku vidū visā pasaulē, jo sugas daudzveidība ļauj tam augt visos kontinentos. Papildus valdzinošajam izskatam augs sevī slēpj neskaitāmas ārstnieciskas īpašības un unikālus ķīmiskos elementus, ko cilvēks jau vairākus tūkstošus gadu izmanto medicīnā.

Ķīmiskais sastāvs

Auga eļļa izstaro unikālu vijolīšu smaržu. Tas notiek tāpēc, ka zieda saknē ir īrisa ēteriskā eļļa. Tās galvenā daļa ir ketona irons, kas piešķir šo specifisko aromātu. Pavasarī savāktie sakneņi saturēs visvairāk šīs ārstnieciskās vielas. Procentuālā daļa palielināsies no 0,3 līdz 0,42.

Papildus ketonironam, īrisa eļjas smaržā ir arī linaloola un geraniola notis. Unikālās ēteriskās eļjas sastāvs ir ļoti bagāts un sastāv no 140 dažādiem komponentiem, starp kuriem:

• metilēteri;
• aldehīdi – nonilaldehīds, etiķaldehīds un m-decilaldehīds;
• fenols;
• ketons ar piparmētru smaržu;
• furfurols.

Un arī skābes: undecilskābe, oleīnskābe, laurīnskābe, benzoskābe, tridecilskābe, miristīnskābe.

Papildus tam, auga saknēs ir konstatēts augsts cietes saturs (apmēram 57%) un taukainas eļļas (apmēram 9%). Ir arī sveķainas un miecvielas, gļotas, organiskās skābes, izoflavonoīdu glikozīds iridīns. Īrisa zaļās lapas satur aminoskābes un aptuveni 0,25% askorbīnskābes.

Kā tas izskatās un kur aug

Īriss ir daudzgadīgs lakstaugs, kas sasniedz maksimāli 90 cm augstumu. Uz nedaudz izliektiem, saplacinātiem stublājiem var attīstīties līdz 14 ziediem. Evolūcija ir pārvērtusi auga stublāju par sakneņu. To ir viegli pamanīt pēc virsotnes augšanas punkta saknē (kā standarta stublājam). Turklāt uz saknēm neattīstās veģetatīvie pumpuri. Spēcīgais saknenis sasniedz 3 cm diametrā. Tā griezumā sāk parādīties bagātīgi brūna nokrāsa. Auga stublāji aug uz sāniem, pateicoties saknes horizontālajam izvietojumam. Saknenis pastāvīgi zarojas, pinas un ložņā, un tieši tas kļūst par galveno nosacījumu ātrai īrisa jaunu teritoriju apguvei.

Plašas, zobenveida lapas ir sapulcētas rozetē, sasniedzot garumā līdz 2 m, un pēc izskata atgādina kalmes lapas. Lapu un stublāja krāsojums var būt visdažādākajos toņos, sākot no bagātīgi zaļas līdz zilganpelēkai. Tuvojoties vasaras vidum, augam sākas ziedēšanas fāze. Uz augstiem, cietiem stublājiem attīstās ziedu ķekari – parasti 4–7 gabali vienā vietā. Apziedņa daļām ir olveida plāksnītes un tās ir nolaistas uz leju. Tās ir iekrāsotas gaiši dzeltenā, centrālā daļa iezīmēta ar ugunīgu aplīti, dzīslām ir purpursarkana krāsa. Apziedņa daļas, kas atrodas iekšpusē, ir lineāras struktūras un to augstums ir daudz īsāks nekā irbulim. Putekšņlapu pavedieni ir ar vieglu krēmkrāsas nokrāsu. Zieda dzīve ilgst tikai aptuveni 2–6 dienas.

Pēc zieda atmirstības īrisam parādās auglis. Tas ir neliela pogaļa ar trim šķautnēm. Pogaļa ir iegarena un olveida, tās pašā galotnē atrodas ass snuķis. Pogaļas iekšpusē veidojas ap 40 sēklu. Visas tās ir liela izmēra, tām ir raksturīgs spīdums un daudzas ribiņas, un to krāsa svārstās no visgaišākajiem brūnajiem toņiem līdz vistumšākajiem. Augļi nogatavojas līdz augusta vidum. Īriss, kas var vairoties gan veģetatīvi, gan ar sēklām (ģeneratīvi), ir neprasīgs kopšanā, aug diezgan ātri un strauji atstāj pēcnācējus.

Neprasīgais īriss ir diezgan plaši izplatīts visā pasaulē. Tā augšanas rajoni ietver gandrīz visu Eiropu (izņemot visvairāk ziemeļdaļas), Āziju, Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas teritorijas, kā arī daļēji Āfrikas reģionus. Dabā augošais īriss dod priekšroku diezgan mitrā pļavu augsnē, kurā ir visdažādākais skābo substrātu saturs. Mitrumu mīlošo augu bieži var sastapt dažādu ūdenstilpņu krastos, kā arī upju ielejās.

Sugas

Uz mūsu planētas unikālo augu pārstāv vairāk nekā 240 sugas. Katras īpatnības ir atkarīgas no klimata un apstākļiem tajās vietās, kur tās aug. Dažkārt atšķirības ir pārāk lielas, bet pat visattālākajiem ārstnieciskā zieda pārstāvjiem ir galvenās kopīgās līdzības.

1. Dzeltenais un Kempfers. Šīs šķirnes ir “japāņu”, tās aug pie ūdens un tām pastāvīgi nepieciešama pajumte. To lapas ir stipri izstieptas un šauras, bet ziediem ir neparasta forma un retas krāsas.
2. Sibīrijas īriss. Vienīgais īrisu pārstāvis, kas veido blīvu, stipru velēnu. Tā stublāji un lapas ir lineāras formas, bet ne pārāk lieli ziedi ir neparasti skaisti. Tam ir daudz hibrīdu, no kuriem visinteresantākais ir Spurija. Visiem hibrīdiem ir unikāla īpašība – ziemcietība. Zieds ir izplatīts platā joslā pa Eirāziju: sākot no Itālijas ziemeļu reģioniem un beidzot ar Krievijas Baikāla krastiem. Bez tam retus areālus var sastapt Turcijā, Komi republikā un Kaukāzā.
3. Sariņu īriss. Tas atšķiras no visiem pārējiem pārstāvjiem ar spilgti violetu ziedu krāsojumu. Savukārt lapām ir standarta zobenveida forma. To vidū izceļas zemie augi, kuru augstums nesasniedz pat 20 cm. Ziedi tiem ir lieli un spilgti. Piemērs ir bezlapu īriss.
4. Pundurīriss. Pundurīriss ir unikāls ar savu sausumizturību, tāpēc to uzskata par stepju augu. Tā augstums ir neliels un maksimāli var sasniegt 10, retāk 15 cm. Ziedi ir spilgti dzelteni vai lilā, bet lielās lapas vienmēr ir platas.
5. Vācu (bārdainais) īriss. Šī ir vispopulārākā īrisu suga, kuras ietvaros izšķir trīs šķirnes: zemie, vidējie un augstie. Šāds iedalījums notiek atkarībā no stublāja augstuma, uz kura atrodas ziedkopas. Maksimālais stublāja garums var sasniegt 80 cm, bet minimālais – 20 cm. Iedalījums notiek arī pēc ziedu krāsas. Šeit izšķir vienkrāsainus, divkrāsainus, apmales un daudzus citus.
6. Holandes īriss. Šis zieds mīl daudz siltuma un grūti panes ziemu, tāpēc aukstajos gadalaikos tam nepieciešama pajumte. No pārējiem tas atšķiras ar to, ka sakneņa vietā tam ir īpaši pazemes augļi. Katru gadu zem zemes augs veido vairākus lielus sīpolus, kuros glabājas daudz derīgu vielu. Biezais stublājs, uz kura attīstās ziedkopas, maksimāli var sasniegt 90 cm augstumu. Uz tā atrodas šauras, cietas lapas, kurām ir sileveida forma. Ziedi ir vienkrāsaini vai divkrāsaini.
7. Purva īriss. Šis īrisu pārstāvis ir visgigantiskākais eksemplārs, jo tā augstums var sasniegt 1 m. Šķirne ir unikāla ne tikai ar saviem izmēriem, bet arī ar ziedēšanas periodu, kas sākas maijā un beidzas jūnijā, un ziedu krāsu. “Gaiļi”, kas atrodas uz stublājiem, vienmēr ir spilgti zeltainā krāsā, ko atšķaida brūno toņu dzīslas. Augs mīl tiešus saules starus. Tomēr vēl viena tā īpatnība ir tā, ka, būdams siltummīlīgs, tas lieliski pacieš ziemas aukstumu. Purva īriss ir izplatīts visā pasaulē, bet dabā to var sastapt tikai upju ielejās vai ūdenstilpju tuvumā.
8. Mečveida. Mečveida īriss atšķiras no citiem ar savu vēlo ziedēšanas laiku. Zaļās lapas, kas atrodas uz stublāja, vienmēr ir šauras un zemas. Arī ziediem ir ievērojamas atšķirīgas pazīmes: to iekšējā daļa ir ļoti maza, bet augšējās ziedlapas ir milzīga izmēra. Stublāja standarta augstums ir aptuveni 80 cm. Kopumā ziedam ir saplacināta, plakana forma. Zieda izplatība ir ierobežota ar Japānas salu, Korejas un Ķīnas teritoriju.

Vākšana un uzglabāšana

Pirmajā auga dzīves gadā ražu nedrīkst novākt. Šajā periodā to kopj un audzē līdz vajadzīgajam vecumam. Otrajā (vēlams trešajā) gadā pēc stādīšanas sāk īrisu vākšanu. Tas jādara pēdējā vasaras mēnesī vai pašā rudens sākumā. Lai to paveiktu, rūpīgi jāizrok sakneņi, pēc tam kārtīgi jānotīra no sānos esošajām saknēm, jānoskalo ar ūdeni un pēc tam gareniski sagrieztos augļus jāizžāvē saulē vai speciālā iekārtā. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst par pastāvīgu gabaliņu maisīšanu.

Iegūtās izejvielas jāuzglabā tumšā, sausā un, galvenais, vēsā telpā. Iepriekš izžāvētās daļas jāievieto stikla traukos vai papīra maisiņos. Šādi apstākļi palīdzēs uzglabāt īrisa saknes līdz pat vairākiem gadiem. Saknē ir visvairāk ēteriskās eļļas, bet, neskatoties uz to, arī auga ziedi ir pakļaujami vākšanai. Pēc tam no tiem ar ekstrakcijas metodi iegūst dziedinošo eļļu.

Īrisa ārstnieciskās īpašības

Visas ārstnieciskās īpašības, kas piemīt īrisam, ir saistītas ar unikālo ēterisko eļļu un daudziem citiem ķīmiskajiem elementiem, kas atrodami auga saknē. Īrisa eļļa tiek plaši izmantota parfimērijā, kosmetoloģijā un medicīnā. Auga zaļajās lapās ir atklāts paaugstināts C vitamīna saturs. Tieši tas palēnina bioloģisko šūnu priekšlaicīgu novecošanos un ir ļoti spēcīgs antioksidants. Turklāt lapās esošais vitamīns ievērojami uzlabo jebkura organisma imunitāti.

Saknē esošās fenola vielas ļauj izārstēt dažādas elpošanas sistēmas orgānu iekaisuma slimības, kā arī urīnceļu sistēmas un kuņģa-zarnu trakta slimības. Auga ķīmiskajā sastāvā ietilpstošie flavonoīdi spēj stiprināt sirds muskuli un normalizēt asinsspiedienu. Tas notiek, palielinot asinsvadu kapilāru izturību. Citas īrisa ķīmiskās vielas spēj normalizēt sievietes organisma darbu menopauzes periodā, papildinot trūkstošos dzimumhormonus.

Īrisa izmantošana dažādām aknu, kuņģa-zarnu trakta un rīkles slimībām ir iespējama, pateicoties rūgtvielām un ēteriskajai eļļai, kas atrodas saknē un ir spēcīgs antiseptisks līdzeklis.

Augs tiek plaši izmantots arī kosmetoloģijā, kur tam ir ārstnieciska ietekme uz sejas un galvas ādu. Kosmētikas līdzekļiem ar īrisa saturu piemīt reģenerējošas īpašības, un tie ir labi piemēroti jutīgas ādas kopšanai.

Oftalmoloģijā izmanto arī lakstauga daļas. Tā ekstrakts, kas atrodams daudzos acu pilienos, iedarbojas baktericīdi, tādējādi palīdzot izārstēt pat nopietnas acu slimības.

Īriss tautas medicīnā

Cilvēcei jau sen ir zināmas skaistā zieda burvju īpašības. Tautas medicīnā plaši tiek izmantotas dažādas auga daļas, sākot no sakneņiem līdz pat sēklām. No īrisa gatavo dažādas dziednieciskas tinktūras ārējai lietošanai, uzlējumus un novārījumus – iekšķīgai lietošanai. Tāpat to bieži pievieno zobu pastām un no auga gatavo ārstnieciskas kompreses.

Īrisa sakņu uzlējums, ko lieto iekšķīgi

Auga žāvēto sakni vajag samalt pulverī. Sagatavot 2 pilnas glāzes karsta ūdens, kurā ieber 1 tējkaroti dziednieciskā pulvera. Pēc tam, rūpīgi samaisot šķīdumu, atstāt to uz pāris stundām. Iestāvējušos preparātu lietot no 3 līdz 4 reizēm dienā tieši pirms ēšanas pa 100 ml.

Īrisa sakņu uzlējums ārīgai lietošanai

Šāds uzlējums ir labs atvērtām brūcēm un čūlām. Šādos gadījumos ar dziedniecisko ūdeni vajag mazgāt, skalot un likt kompreses uz sāpīgajām vietām. Uzlējumu sagatavo šādi: sausos sakneņus smalcina līdz pulverim. Tālāk 250 ml istabas temperatūras ūdenī, vēlams aukstā, ieber 1 mazu karoti iepriekš sagatavotās izejvielas. Pēc samaisīšanas atstāt uzlējumu uz 9 stundām tumšā vietā. Pēc tam tas būs gatavs attiecīgai lietošanai.

Novārījums akūta epidēmiskā hepatīta ārstēšanai

Šim nolūkam nepieciešams uzvārīt ūdeni. Paņemt apmēram 10 sēklas tieši šaurlapu auga un aplejt tās ar glāzi verdoša ūdens. Pēc tam ieslēgt plīti un uzlikt uz uguns sagatavoto maisījumu no sēklām un ūdens. Samazināt uguni līdz minimumam. Tādā veidā vārīt novāru apmēram 6 minūtes. Pēc tam noņemt zāles no uguns un ļaut tām ievilkties vismaz 4 stundas. Pēc šī laika novāru obligāti rūpīgi izfiltrēt. Tikai pēc tam zāles var lietot iekšķīgi. To darīt šādi: glāzi piepildīt apmēram par 40% ar novāru. Tieši šādā daudzumā lietot katru reizi 2 stundas pēc ēšanas un vēlams no 2 līdz 3 reizēm dienā.

Īrisa sēklu uzlējums epidēmiskā hepatīta gadījumā

Šaurlapu īrisa sēklas sasmalcina pulverī. Tad vienu trešdaļu mazas karotes īrisa pulvera aplej ar glāzi ledus ūdens. Pēc tam maisījumu likt uz uguns, kur tam jāuzvārās. Tiklīdz zāles uzvārās, atzīmēt laiku. Pēc uzvārīšanās šķīdumu vārīt vēl tieši 10 minūtes. Gatavam produktam ļaut atdzist un ievilkties vienas stundas laikā, tikai pēc tam to varēs lietot atbilstoši mērķim. Izkāstu novāru lietot pusstundu pirms ēšanas. Katru reizi jāizdzer viena trešdaļa glāzes. To darīt no rīta, pusdienā un vakarā.

Profilaktiskā uzlējuma recepte no dakšveida īrisa

Lai pagatavotu nākamo uzlējumu, jāņem viens dakšveida īrisa stublājs. Izžāvēto stublāju vispirms jāsagriež mazos gabaliņos, pēc tam jāsasmalcina pulverveida stāvoklī. Tālāk 4 g pulvera jāievieto glāzē vai jebkurā citā traukā, galvenais, lai tāda paša tilpuma, un jāaplej ar karstu ūdeni. Iegūtais maisījums jāvāra 2–4 minūtes. Pēc tam novārījums jāuzstāj vismaz vienu stundu un pēc tam labi jāfiltrē. Iegūtais profilaktiskais uzlējums jālieto ne vairāk kā 4 reizes dienā. To jādara šādi: katru reizi glāzi jāpiepilda līdz pusei, jāpievieno viena ēdamkarote medus, viss kopā rūpīgi jāsamaisa un jāuzņem iekšķīgi.

Spirta tinktūra uz īrisa saknēm

Lai pagatavotu spirta tinktūru, svarīgi izmantot tikai izraktās auga saknes. Tās rūpīgi jānomazgā un pēc tam jāsasmalcina ar gaļas maļamo mašīnu. Iegūto biezeni proporcijā 1/1 jāsajauc ar degvīnu vai spirta šķīdumu (ne augstāku par 70 grādiem). Svaigā spirta tinktūra jānosūta uzglabāšanai ledusskapī vai tumšā, vēsā vietā vismaz uz 3 nedēļām. Kad zāles ir pilnībā gatavas, tās var lietot divos veidos.

1. Jāņem marles drāniņa un jāizgriež no tās gabaliņš pārsēja izgatavošanai. Pēc tam tas rūpīgi jāsamitrina spirta tinktūrā un jāaptin ap kājām tajā vietā, kur ir piešiem, vienlaikus no augšas pārklājot ar celofāna plēvi. Slimo vietu atstāt šādā stāvoklī uz visu nakti. No rīta pārsēju noņemt. Bet vakarā, pirms gulētiešanas, slimā vieta rūpīgi jāieziež ar vazelīnu un obligāti jāiemasē. Šādu ārstēšanu veikt trīs nedēļu garumā, katru otro dienu mainot dziedinošo pārsēju ar masāžu.
2. Spirta tinktūras uz īrisa saknēm lietošana ir noderīga arī pacientiem ar tuberkulozi vai bronhītu. Lai to izdarītu, pirms lietošanas 1 tējkaroti tinktūras jāpievieno glāzei kumelīšu uzlējuma. Iegūtais uzlējums jāizmanto rīkles skalošanai, kas jāveic ik pēc 2 stundām.

Ūdens tinktūra uz īrisa saknēm

Auga sausās saknes jāsagriež mazos gabaliņos, kurus pēc tam jāierīvē dziedinošā pulverī. Pēc tam termosā jāievieto 2 ēdamkarotes ar kaudzīti iegūtā pulvera. Termoss jāpiepilda ar vārītu ūdeni un jāaizver. Maisījumam jānostāv visu nakti. Pēc tam to kārtīgi jāfiltrē. Tagad preparāts ir gatavs lietošanai. Ir vairāki veidi, kā izmantot īrisa dziedinošo uzlējumu.

1. Tiek izmantots stipra klepus gadījumā. Pacientam jāizdzer viena trešdaļa glāzes tinktūras no rīta, pusdienās un vakarā.
2. Tiem, kas slimo ar ūdensslimību vai ir vairākas tūskas, arī palīdzēs īrisa tinktūra. Cilvēkiem 3 reizes dienā jālieto iekšķīgi pa 1 ēdamkarotei preparāta.
3. Cilvēkiem ar dažādiem audzējiem un mastītu labi palīdzēs marles pārsēji vai vates diski, rūpīgi samitrināti šķīdumā. Tie jāpieliek slimajai vietai vismaz uz 40 minūtēm.

Caurejas līdzekļa recepte no īrisa stublājiem

Lai pagatavotu universālu caurejas līdzekli, būs nepieciešams viens mazs jauns auga stublājs. Tas ir labi jāsagriež mazos gabaliņos un jāpievieno puse tējkarotes medus. Iegūto putriņu lietot iekšķīgi.

Kompreses recepte no īrisa lapām

Īrisa lapu kompreses ļoti labi palīdz noņemt tulznas uz rokām un kājām. Šim nolūkam tiek izmantotas tieši bālā īrisa lapas. Recepte ir ārkārtīgi vienkārša. Vajag tikai smalki sagriezt lapas un applaucēt tās ar verdošu ūdeni. Pēc tam auga gabaliņus uzlikt uz sāpīgās vietas vismaz uz 3 stundām. Svarīgi neaizmirst atkārtot šo procedūru vēl 2 reizes.

Īrisa zāles pret zobu sāpēm

Lai pagatavotu šo dziru, jāņem 40 g kaltētu ūdens īrisa saknīšu. Izejvielu kārtīgi sasmalcināt un salikt piemērotā traukā. Virsū pulverim uzliet vienu glāzi sarkanvīna. Visu kārtīgi samaisīt un aizvākt trauku. Pēc tam maisījumu uz veselu nedēļu novietot sausā, tumšā vietā, piemēram, skapī. Tajā pašā laikā svarīgi neaizmirst katru dienu maisījumu traukā sakratīt. Kad termiņš beidzas, šķīdumu rūpīgi filtrēt, izmantojot parasto marli, kas salocīta vairākos slāņos. Caur to izlaist šķidrumu citā tīrā traukā. Gatavās zāles nedrīkst lietot bieži. Tās nedrīkst lietot arī profilakses nolūkos. Lietošana ir atļauta tikai tad, ja cilvēkam ir zobu sāpes. Tādā gadījumā slimniekam ik pēc 3 stundām jālieto iekšķīgi aptuveni 20 ml uzlējuma.

Zobu pastas recepte no vācu īrisa

Pašā sākumā ir nepieciešams labi samaisīt 4 g celulozes un 40 ml glicerīna. Pēc tam no sausajām īrisa saknēm pagatavot pulveri, saberot iepriekš sasmalcinātus gabaliņus putekļos. Pastas pagatavošanai vajadzēs 20 g pulvera. To sajaukt ar 20 pilieniem ēteriskās eļļas. Tagad savienot iegūtos maisījumus vienā un kārtīgi izmīcīt visas sastāvdaļas. Uzmanīgi maisot maisījumu, tajā lēnām ieliet 70 ml vārīta ūdens. Pēc tam pēc vēlēšanās pastai var pievienot 200 ml konservanta, kā arī 0,4 ml pienskābes. Visu vēlreiz labi samaisīt, pasta būs gatava. Pateicoties zobu pastas sastāvā esošajām sastāvdaļām, tai būs neliela abrazivitāte.

Novārījums bagātīgām menstruācijām

Lai pagatavotu dziedinošu dzērienu, vajadzēs 50 g iepriekš pulverī sasmalcinātas īrisa saknes. To aplej ar glāzi auksta, attīrīta ūdens. Pēc tam šķīdumu ievietot ūdens peldē uz 15 minūtēm, pēc tam tas būs gatavs rūpīgai filtrēšanai. Tālāk novārījumu papildināt līdz sākotnējam tilpumam, pieliejot vārītu ūdeni. Glāzes saturu sadalīt trīs vienādās daļās. No rīta, pusdienlaikā un vakarā lietot iekšķīgi pa vienai daļai lēniem, mierīgiem malkiem. Šāda profilaktiska ārstēšana palīdzēs izvairīties no bagātīgas asiņu izdalīšanās no organisma.

Īrisa sēklu pulveris

Lai pagatavotu ārstniecisko pulveri, jāizmanto tieši vācu īrisa sēklas. Izņemtos graudiņus no kastītes ieber porcelāna javā un rūpīgi saberž pulvera stāvoklī. Pēc tam ar to pārkaisa asiņojošas, atvērtas brūces.

Ūdens procedūru recepte ar īrisu

Karstā ūdenī pildītā vannā jāpievieno apmēram 10 pilieni īrisa ēteriskās eļļas. Svarīgi neaizmirst ieliet 30 pilienus emulgatora. Šādas vannas lietošana palīdz organismam atslābināties un atjaunojoši iedarbojas uz ādu.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Ārstnieciskais lakstaugs tiek izmantots visdažādākajos veidos, sastāvos un maisījumos. Ārstniecības līdzekļa pagatavošana no īrisa ir atkarīga no slimības, kas jānovērš. Tik plašs auga izmantošanas spektrs ir atkarīgs no tā unikālā ķīmiskā sastāva, kas satur daudz noderīgu elementu.

Uzlējums

Dažādu īrisa daļu uzlējumu var lietot gan iekšķīgi, gan ārīgi. Ārīga lietošana iespējama kompresu veidā un brūču un čūlu skalošanā, kurās varēja nokļūt infekcija. Uzlējumu lieto iekšķīgi vēža slimību, kuņģa un vairogdziedzera slimību gadījumā.

Tinktūra

Īrisa tinktūras var būt uz spirta vai ūdens. Tās lieto dažādu elpceļu un orgānu slimību ārstēšanai, akūta bronhīta, pneimonijas un astmas gadījumā. Tinktūrai ir arī ļoti laba asins apturēšanas iedarbība.

Novārījums

Īrisa ārstnieciskais novārījums palīdz pie visdažādākajām slimībām. Visbiežāk to izmanto zobu sāpēm. Šim nolūkam ar ārstniecisko novārījumu skalo mutes dobumu. Novārījums glābj no blaugznām uz galvas, vēža slimībām, dažādiem audzējiem.

Tēja

Visbiežāk īrisa tējas lietošana ir indicēta tiem, kam ir krūšu dobuma slimības vai mastopātija. Šādā gadījumā tējai ir ārstnieciska iedarbība.

Eļļa

Īrisa eļļa sniedz ievērojamu palīdzību nopietnu kuņģa-zarnu trakta un aknu slimību, kuņģa čūlu, koliku, gastrītu un pat žultspūšļa akmeņu gadījumā.

Lietojums kulinārijā

Brīnišķīgais vijolīšu aromāts, ko izstaro lakstauga īrisa saknes, ir padarījis šo brīnišķīgo augu par vienu no dažādu ēdienu sastāvdaļām. Visbiežāk kaltētas un pulverī saberztas īrisa saknes izmanto dažādu konditorejas izstrādājumu ražošanā. No saknes gatavo arī miltus un cieti cepšanai. Bet papildus tam auga izmantošanas spektrs kulinārijā ir ļoti plašs. Pulveris ietilpst daudzu zivju un gaļas garšvielu sastāvā, tas ir unikāla garšviela, kas spēj izcelt pārsteidzošu garšu. Ziedu ekstraktu bieži izmanto kā aromatizētāju, pievienojot to jebkuriem dzērieniem, saldējumam, sukādēm, ievārījumiem un džemiem. Plaša ir īrisa izmantošana arī liķiera un degvīna ražošanā.

Neskatoties uz tik plašo īrisa izmantošanas spektru kulinārijā, visbiežāk to izmanto ekskluzīvajos restorānos. Jo augs ir ārkārtīgi specifisks un prasa īpašu apiešanos, ko pārvalda šefpavāri.

Lietošanas kontrindikācijas

Galvenais faktors, kura dēļ būtu jāatsakās no dažādu ārstniecības preparātu lietošanas, kuru sastāvā ir jebkura veida īriss, ir individuāla nepanesība. Tomēr papildus tam vajadzētu atturēties arī tiem, kam ir augsta asins recēšana. Turklāt īriss var nodarīt kaitējumu maziem bērniem, grūtniecēm un sievietēm, kas atrodas laktācijas periodā.

Īrisa foto