Velnarutks: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Pirms daudziem gadsimtiem Paracelss teica, ka «viss ir inde, viss ir zāles», piebilstot, ka darbība ir atkarīga no devas. Tas pilnībā attiecas uz velnarutku. To sauc arī par suņa dillīti, galvādi, omegu, indīgo stobrūgu vai meža pētersīli. Tas izdala gandrīz nemanāmu smaržu, no kuras sāk sāpēt galva. Cilvēkam blakus augam kļūst neomulīgi. Tie, kas zina par šo īpatnību, mežā cenšas ātri atstāt lauku ar augu, bet dārza gabalā izlēmīgi atbrīvojas no tā. Tam ir arī vērtīgas ārstnieciskas īpašības, kas ir labi zināmas un tiek izmantotas tautas recepšu praksē, taču ir ļoti stingri jāievēro deva un pagatavošanas veids.

Kā tas izskatās un kur aug

Velnarutks ir tik nepretenciozs, ka aug gandrīz jebkurā augsnē, nebaidoties no mūžīgās meža pustumsas un saulei atklātiem laukiem. Pēc tā izskata ir viegli noteikt, cik augsne ir bagāta ar derīgām vielām. Labi ar trūdvielu mēslotā vietā augs izskatās kā krāšņs krūms ar iespaidīgām plūksnainām lapām, bet nabadzīgākās vietās tā lielums ir daudz pieticīgāks.

Augs ir divgadīgs, pirmajā gadā attīstās vārpstveida sakne un sakņu rozete ar kuplu lapu bārksti. Šajā posmā tas ārēji atgādina pētersīļus. Tas ir bīstami tieši ārējās līdzības dēļ, tam nav nevienas smaržas vai rūgtuma garšā, tāpēc iespējama cilvēku un mājlopu saindēšanās. Atšķirība ir tikai ļoti viegla smaržas nokrāsa, kas atgādina peļu smaku, ja berzē lapas starp pirkstiem.

Otrajā gadā sāk augt stublājs. Labvēlīgā vidē tā augstums sasniedz 180–200 cm, iekšpusē tas ir dobs ar gareniskām rievām. Lapas gar to ir reti izvietotas, pa pāriem, samazinoties izmērā no saknes līdz galotnei. Ziedkopas veidojas kā daudzsastāvu čemuri, ziediņi ir sīki, balti, zied no jūnija līdz augusta sākumam. Septembrī veidojas sēklas. Tās ir ļoti sīkas, līdzīgas dillēm, svars aptuveni 1 tūkstotis gabalu ir 1,4 g.

Velnābols sastopams Eiropā, Turcijā, Ķīnā, Marokā, Etiopijā, Ziemeļāfrikā. Krievijā tas ir izplatīts visur, līdz pat Tālajiem Ziemeļiem. Tas nebaidās no salnām, sausuma, aug upju, ezeru krastos, gar ceļiem, izgāztuvēs un cilvēku mājokļu tuvumā.

Vākšana un uzglabāšana

Augs iegūst spēku ziedēšanas laikā. Vākšana sākas jūnijā. Atrast velnābolu nav grūti, bet jāņem vērā noteikti noteikumi tā sagatavošanā.

1. Zemes daļu nedrīkst aiztikt ar kailām rokām, obligāti jāiegādājas gumijas cimdi. Ja plānota lielas partijas vākšana, tad labāk paņemt līdzi marles saiti elpceļu aizsardzībai.
2. Nogrieztās daļas nedrīkst likt kopā ar citiem augiem. Savvaļas pētersīļiem atvēl atsevišķu maisu vai trauku. Jāatceras, ka jau noplūktās zāles sula turpina saglabāt toksicitātes daļu.
3. Izejvielu garšot ir kategoriski aizliegts, var iegūt smagu saindēšanos ar pārtiku.
4. Zāli nevāc ceļu, rūpniecības uzņēmumu, izgāztuvju tuvumā.

Ārstnieciskās īpašības koncentrētas stublājā, lapās un ziedos, sakni tautas medicīnā praktiski neizmanto. Nogriež auga augšējo daļu, apmēram 2/3 no tā augstuma. Atsevišķi vāc sulīgās lapas no sakņu rozetes.

Jāatceras: augi, kas bojāti ar kaitēkļiem, kam ir slimības pazīmes, nav piemēroti zāļu pagatavošanai.

Izejvielu žāvē un uzglabā atsevišķi no pārējiem sagatavojumiem. Audums vai dēļi, uz kuriem bija izklāti stublāji, lapas un ziedkopas žāvēšanai, tiek iznīcināti. To atkārtota izmantošana nav atļauta, lai izvairītos no saindēšanās ar sulu.

Ķīmiskais sastāvs

Augs ir indīgs, Senajā Grieķijā to izmantoja kā nāvessoda metodi, reģistrēti nejaušas saindēšanās gadījumi, vācot izejvielas. Mājdzīvniekiem nāvējošs ir 3–5 kg zāles, putniem pietiek ar 50–70 g svaigu lapu vai ziedu. Indes iedarbība sākas ar daļēju muskuļu paralīzi un beidzas ar elpošanas apstāšanos. Savlaicīgi veicot pasākumus, toksīni tiek izvadīti no organisma. Šim nolūkam cietušajam cilvēkam vai dzīvniekam dod siltu pienu, Regidrona šķīdumu, veic kuņģa skalošanu, kam seko ārstēšana.

Virszemes daļas sastāvā ir:

• alkaloīdi;
• kvercetīns;
• petroselidīnskābes un petroselīnskābes glicerīdi;
• kempferols.

Vislielākā alkaloīdu koncentrācija konstatēta sēklās, daudz mazāk to ir lapās. Turklāt maksimālais daudzums tiek ražots pašā ziedēšanas sākumā. Pēc augļu veidošanās procentuālā attiecība mainās. Neskatoties uz indīgo sastāvdaļu, velnābols tiek uzskatīts par vērtīgu ārstniecības augu.

Svarīgi: nekontrolēta pašārstēšanās ar augu maisījumiem, kuru sastāvā ir suņa pētersīļi, nav pieļaujama.

Velnarutka ārstnieciskās īpašības

Neskatoties uz šī auga ārējo pievilcību un pieejamību, ar to jārīkojas ļoti uzmanīgi. Tiem, kas spēs ievērot visas prasības par tā vākšanu un uzglabāšanu, paveras plašs derīgo īpašību spektrs.

Preparāti, novārījumi un uzlejumi uz tā bāzes stiprina imūnsistēmu, piemīt pretkrampju, antiseptiska, nomierinoša iedarbība. To iesaka kompleksās terapijas sastāvā pēcoperācijas periodā, lai paātrinātu reģenerācijas procesus. Ļoti vērtīga ir auga pretvēža iedarbība. Līdzekļi uz tā bāzes spēj būtiski palēnināt vēža šūnu augšanu un izplatīšanos jebkurā ķermeņa daļā.

Tuberkulozes gadījumā novērojama pozitīva dinamika, pateicoties spazmolītiskajai iedarbībai, kas mazina saspringto klepu un atvieglo krēpu izdalīšanos. Reimatisma un podagras lēkmju laikā bīlija līdzekļu lietošana mazina iekaisumu un sāpju sindromu. Novārījumu un spirta tinktūru lietošana ir efektīva pacientiem ar vielmaiņas traucējumiem, hemoroīdiem, zemu asinsspiedienu, tromboflebītu, ādas slimībām, artrozi, osteohondrozi.

Katram saslimšanas gadījumam ir skaidra lietošanas shēma un noteikta deva. Pārkāpjot ieteikumus, zāles var viegli pārvērst indē. Kā zāļu līdzekli izmanto ūdens un spirta tinktūras, eļļu, tēju, novārījumu. Aptiekās pārdod kaltētu augu, gatavu tinktūru uz medicīniskā spirta bāzes, eļļu. Bīlijs ietilpst daudzkomponentu homeopātiskā preparāta Konijs sastāvā, ko izraksta palielinātu limfmezglu, krampju, bronhiālās astmas ārstēšanai. Devas ir mikroskopiskas, tāpēc līdzeklis ir drošs, bet tam ir izteikts terapeitiskais efekts.

Interesanti: līdz 20. gadsimta sākumam augs ietilpa oficiālajos farmakopejas sarakstos, bet pēc tam tika aizliegts izmantot oficiālajā medicīnā tā augstās indīguma dēļ.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Katram konkrētam saslimšanas gadījumam tiek izvēlēta optimāla zāļu forma, tāpēc tiek ražoti vairāki varianti. Svaigas lapas izmanto locītavu sāpju mazināšanai. Tās sasmalcina un uzliek uz problēmzonas 3–4 reizes dienā, turot ne ilgāk par 1 stundu. Pārējos gadījumos nepieciešama izejvielu iepriekšēja sagatavošana.

Uzlējums

Sagatavo ļoti ātri. Vienu tējkaroti svaigu sasmalcinātu lapu aplej ar glāzi verdoša ūdens termosā un ļauj ievilkties 6 stundas. Derīguma termiņš, uzglabājot ledusskapī, nepārsniedz 5 dienas.

Tinktūra

Tinktūru visbiežāk izmanto ārstēšanai, jo tai ir vairākas priekšrocības:

• ilgi uzglabājas;
• gatavošanas procesā spirtā nonāk gandrīz viss derīgo vielu komplekss;
• to ir ērti dozēt lietošanai;
• tai ir plašs indikāciju saraksts.

Tinktūru var iegādāties aptiekā vai pagatavot pašu spēkiem. Tam uz 30 g sausas zāles būs nepieciešams nedaudz mazāk par 0,5 l degvīna. Puslitra burkā ievieto izejvielu, kas aizpilda trauku par 1/3. Pēc tam ielej šķidrumu līdz kakliņa sākumam. Burku aizvāko, lai neiztvaikotu spirta tvaiki, un noliek uz 2 nedēļām tumšā, vēsā vietā. Gatavo līdzekli izkāš, pārlej tīrā traukā un uzglabā ledusskapī.

Tiščenko tinktūra
Pagatavošanas recepte ir ļoti līdzīga iepriekšējai, izņemot divus momentus: pagatavošanai ņem tikai ziedkopas un burku piepilda ar izejvielu gandrīz līdz augšai. To lieto barības vada, dzemdes, olnīcu, piena dziedzeru un kuņģa vēža ārstēšanai. To lieto saskaņā ar shēmu, kas paredz pakāpenisku zāļu daudzuma palielināšanu.

Deva ir norādīta pilienos, to lieto 1 stundu pirms pusdienām. Ārstēšanas kurss ir ļoti ilgs, ietver vairākas pieejas, kuras mijas ar pārtraukumiem.

Pulveris

Iegūst no rūpīgi sasmalcinātas sausās izejvielas. To lieto ārīgi deguna polipu noņemšanai.

Tamponi

Auduma pamatni piesūcina ar ārstniecisku uzlējumu. Tā sastāvā ir kaltēta kumelīte, salvija, kliņģerīte vienādās daļās. Tām piemīt pretiekaisuma, šķīdināšanas un antibakteriāla iedarbība. Pagatavošanai vienu tējkaroti maisījuma aplej ar glāzi verdoša ūdens un atstāj zem dvieļa vai frotē salvetes 30 minūtes. Pēc tam tamponu samitrina iegūtajā šķidrumā un no augšas pievieno 2–3 pilienus ūdens tinktūras no velnarutka. Uzreiz ievada makstī uz nakti. To lieto kompleksās terapijas ietvaros endometriozes, dzemdes un piedēkļu vēža, miomas, polipu gadījumā.

Eļļa

Sausas lapas un ziedkopas cieši sablīvē burkā, piepildot to līdz 2/3. Izejvielu aplej ar linsēklu vai olīveļļu un atstāj uz 2 nedēļām tumšā telpā. Lietošanai to 2 reizes izkāš caur vairākām marles kārtām.

Eļļas bāzes ziede

To gatavo 2 posmos. 10 g sausas sasmalcinātas zāles uzstāj 100 ml augu eļļas 14 dienas. Pēc tam, kad tā ir gatava, sākas otrā daļa. Šim nolūkam nomēra vēl 100 ml olīveļļas un lēnām uzkarsē līdz sakarsētam stāvoklim. Uzturot pastāvīgu temperatūru, tajā pa maziem gabaliņiem pievieno vasku, sekojot, lai tas pilnībā izkūst. Maisījuma gatavības kritērijs būs tā krāsas maiņa uz baltu. Pēc tam sagatavi noņem no uguns un pakāpeniski atdzesē istabas temperatūrā līdz 45–48 grādiem.

Pēdējais sagatavošanas posms ir savienošana ar zāļu uzlējumu un maisīšana līdz viendabīgai masai. Produktu uzglabā ledusskapī. Pēc nepieciešamības no masas veido nelielu plācenīti un pieliek pie sāpīgās vietas. Līdzeklis ir efektīvs ādas vēža, erizipēlas, audzēju, hemoroīdu, iegriezumu ārstēšanai.

Velnarutka ferments

Līdzekli gatavo, pievienojot sūkalas. Mijiedarbojoties ar piena skābes vidi, daļa toksīnu zālē neitralizējas, atstājot sāpju mazinošu efektu. Pagatavošanai būs nepieciešams:

• sūkalas –3 l;
• sausas lapas un ziedkopas no savvaļas pētersīļiem – 0,5 glāzes;
• skābais krējums –1 ēdamkarote;
• cukurs – 200 g.

Visas sastāvdaļas sajauc stikla traukā un atstāj rūgšanai uz 14 dienām. Līdzekli lieto dienas laikā pa 125 ml 15 minūtes pirms ēšanas.

Velnarutka lietošana tautas medicīnā

Lai gan augs ir izņemts no oficiālajiem sarakstiem, to joprojām veiksmīgi izmanto vienkomponentu un daudzkomponentu maisījumos. Tas ir pierādījis augstu efektivitāti vairāku nopietnu slimību, tostarp onkoloģijas, gadījumā. Ievērojot lietošanas biežumu, receptūru un devas, tā labums ievērojami pārsniedz iespējamo kaitējumu.

Izšķir kardinālas un saudzējošas ārstēšanas metodes. Pie pirmajām pieder intensīva lietošana – vairāki pilieni preparāta vienādās piegājienos visas dienas garumā. Tādā veidā ķermenim tiek veikta sava veida šoka terapija, kas pamodina dziļās rezerves un virza tās cīņai pret slimību.

Uzmanību: veicot šādu ārstēšanas metodi, blakus obligāti jāatrodas tuvam cilvēkam, kurš var dot antidotu – glāzi piena ar kālija permanganāta piedevu.

Otrs variants balstās uz līdzības principu un tiek izmantots ilgstošai terapijai onkoloģijas pacientiem. Ārstēšana sākas ar 1–2 pilieniem, devu pakāpeniski palielina vairāku nedēļu laikā. Ķermenis uztver alkaloīdus kā svešķermeņus un sāk tos iznīcināt vienlaikus ar vēža šūnām. Oficiāla metodes apstiprinājuma pagaidām nav, bet efektivitāti apliecina desmitgadēm ilga veiksmīga lietošana tautas medicīnā.

Tiščenko metode

Ārstēšanai izmanto tikai jaunos velnābola dzinumus, kas nerada blakusparādības, piemēram, kairinājumu vai emocionālo reakciju nomākšanu. Tiem ir pretsāpju iedarbība, vienlaikus nodrošinot novājinātā organisma satricinājumu, mudinot to pretoties. Stingri tiek ievērots 4 stundu intervāls starp preparāta lietošanas reizēm.

Pastāv vairākas metodes, kas paredzētas dažādam organisma pretestības līmenim. Ļoti interesanta un efektīva ir «Cariskā metode». Tās būtība ir pakāpeniska devas palielināšana no 1 piliena līdz 40 dienā, un pēc tam pakāpeniska atgriešanās pie sākotnējā daudzuma. Tas ļauj organismam pielāgoties indes klātbūtnei un nomākt audzēja attīstību, vienlaikus saglabājot relatīvu drošību pārējām sistēmām.

Velnarutks ginekoloģijā

Par visefektīvākajiem lietošanas veidiem tiek uzskatīti tamponi un spridzināšana. Procedūru veikšanai ieteicama eļļa un spirta tinktūra. Tīrā veidā tās netiek lietotas, bet noteikti tiek atšķaidītas ar eļļu vai ūdeni atkarībā no līdzekļa veida.

Blakus parādības

Pirms ārstēšanas uzsākšanas ir ļoti svarīgi veikt izmeklēšanu un fiksēt savu veselības stāvokli, jo galvenais zāļu pārdozēšanas kritērijs ir pašsajūtas izmaiņas. Par satraucošiem simptomiem tiek uzskatīti:

• redzes asuma izmaiņas;
• dedzinoša sajūta uz mēles un kaklā;
• nekontrolējama siekalošanās;
• nosmakšanas lēkmes;
• reibonis, pieaugošas sāpes deniņos un pakausī;
• slikta dūša un vemšana;
• spēka zudums, apātijas iestāšanās.

Vienlaicīga 3 un vairāku pazīmju parādīšanās signalizē par maksimālo hemloka devu un saindēšanās iestāšanos. Tiščenko, kurš izveidoja ciklēšanas metodiku, uzskata, ka maksimālā deva ir 40 pilieni tinktūras dienā. Bet organisma individuālās īpatnības un reakcija uz alkaloīdiem katram ir atšķirīga, kas ievieš noteiktas korekcijas ārstēšanas shēmā. Dažiem jau 25 pilieni kĺust par neizturamu slodzi, pēc kuras nāksies lietot antidotu un uz laiku pārtraukt kursu, atsākot to pēc dažām dienām ar ievērojami mazāku pilienu skaitu.

Strauji pasliktinoties stāvoklim, atlikt ātrās palīdzības izsaukšanu ir bīstami pacienta dzīvībai. Par galvenajām pazīmēm uzskata nejutīgumu, kas paceļas no kājām uz augšu, elpošanas nomākumu, ādas bālumu, zīlītes izmēra izmaiņas. Obligāti jānorāda izsaukuma iemesls, jo saindēšanās ātri ietekmē elpošanas sistēmu, var būt nepieciešama piespiedu plaušu ventilācija un specifiskas pretindes ievadīšana.

Kontrindikācijas

Pilnīgs aizliegums ārstēties ar hemloku tiek uzlikts grūtniecības, barošanas ar krūti, individuālas nepanesības gadījumā. Uzmanīgi jālieto jebkuri līdzekļi uz hemloka bāzes nieru mazspējas, epilepsijas, organisma nespēka, aknu slimību gadījumā. Bērna vecums un ķirurģiska iejaukšanās arī tiek uzskatīti par kontrindikācijām.

Precīzi ievērojot recepti un devas, rūpīgi sekojot pašsajūtai un kontrolējot asins stāvokli, no smagām sekām izdodas izvairīties, no ārstēšanas saņemot tikai labumu. Līdzekļi uz hemloka bāzes bieži tiek galā ar uzdevumu tajos gadījumos, kur oficiālā medicīna skumji izpleš rokas, pārvēršot pacientus par hroniskiem vai neārstējamiem.

Interesanti fakti

1. Plankumaino nosaukumu augs ieguvis tāpēc, ka tā stumbrā ir plankumi, kas parādās pieaugušam eksemplāram otrajā dzīves gadā.
2. Hemloka sulas toksicitātes maksimums iestājas pirms ziedēšanas, bet no sēklu veidošanās brīža lielākā daļa alkaloīdu pārvietojas tajās.
3. Jauni augi mīkstāk ietekmē organismu, retāk izraisot saindēšanos.
4. Hemloks ir tik nepretenzīgs, ka aug pat pie dzelzceļa sliedēm un atkritumu izgāztuvēs, neizjūtot īpašas neērtības.
5. Antīkajos laikos hemloks tika izmantots publiskām nāvessodām.
6. Pretinde alkaloīdam koniīnam, kas paralizē elpošanas sistēmas muskuļus, ir piens ar kālija permanganāta piedevu.
7. Ārstēšana ar spirta tinktūru palēnina vēža šūnu augšanu un nodrošina pretsāpju iedarbību.
8. Skotijas teritorijā augošais savvaļas pētersīlis gandrīz zaudējis indīgās īpašības; Armēnijas nacionālajā virtuvē to izmanto dažu ēdienu pagatavošanai.
9. Jebkura auga daļa izdala nepatīkamu smaku, kas atgādina peļu smaku.
10. Ārēji hemloka jaunie dzinumi atgādina pētersīļa lapiņas.

Ievērojot drošības pasākumus, hemloks kļūst par apbrīnojamu pēc savas efektivitātes zāļu līdzekli.

Būdeļa foto