Parmēlija: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Parmēlija ir ķērpis. Labvēlīgās īpašības šiem dzīvajiem organismiem tika izmantotas jau ļoti sen. Neskatoties uz pamatzināšanu trūkumu par ķērpja iekšējo sastāvu, jau senie grieķi un viduslaiku Eiropas iedzīvotāji ārstējās ar līdzekļiem uz parmēlijas bāzes.

Bada laikos vairākās valstīs parmēliju pat ēda, neraugoties uz ne pārāk patīkamo garšu. Savukārt Lielā Tēvijas kara gados ievainotos ārstēja ar ziedēm no parmēlijas pulvera: sajauca vazelīnu ar ārstniecības līdzekli un uzklāja uz nepieciešamajām vietām. Efekts bija ļoti labs.

Joprojām ziemeļu tautu iedzīvotāji gatavo miltus no ķērpja un, pievienojot citus graudaugus, Ziemassvētkos cep īpašus cepumus. Tāpat, izmantojot fermentāciju, viņi gatavo dzērienu ar skābu garšu, ko lieto, atšķaidot ar ūdeni.

Ļoti interesants ķērpja pielietojums kā sāls aizstājējs. Šādi ziemeļu reģionu iedzīvotāji novieto gaļu glabāšanai, pārberot un ierīvējot to ar parmēlijas pulveri.

Ķīmiskais sastāvs

Parmēlijas ķīmiskais sastāvs ir diezgan labi izpētīts biologu un ķīmiķu vidū. Tā pētījumi sākās jau pagājušā gadsimta 60. gados un turpinās joprojām. Mūsdienās ir konstatēts, ka ķērpis ir bagāts ar spēcīgu dabisku antibiotiku – usnīnskābi, kurai piemīt antibakteriāla īpašība, kā arī spēja izvadīt no organisma parazītus. Parmēlijas sastāvā ir vēl vairākas skābes (arbatskābe, fumarprotsetrarskābe un skvamatskābe). Tās arī spēj cīnīties ar infekciju, bet ne tik aktīvi kā usnīnskābe.

Parmēlija izceļas ar ļoti lielu C vitamīna daudzumu; tas ir pazīstams ar imūnstimulējošu un antioksidantu iedarbību un spēju vājināt brīvo radikāļu darbību, kas kļūst par šķērsli organisma priekšlaicīgas novecošanas procesiem.

Sarežģītie ogļhidrāti, pēc sastāva tuvi šķiedrvielām, kas ir ķērpja sastāvdaļas, pozitīvi ietekmē zarnu darbību un uzlabo tās gremošanas funkciju.

Ķērpī ir arī vesela polisaharīdu grupa. Tie ir lihenīns, ko vēl sauc par ķērpju cieti. No tā sastāv parmēlijas šūnu sienas, un tā labvēlīgā iedarbība uz cilvēku ir pārklājoša. Šai grupai pieder arī izolihenīns un evenīns.

Vēl viena labvēlīga vielu grupa ķērpja sastāvā ir minerālvielas, proti, fosfors, kalcijs un kālijs. Tās ir obligātas visos vielmaiņas procesos, kas notiek cilvēka organismā.

Noslēdz Parmēlijā atklāto vielu sarakstu diezgan neliels pelnu, tauku un olbaltumvielu savienojumu daudzums.

Kā tas izskatās un kur aug

Parmēlija pieder īpašai dzīvo organismu grupai, kas ir zaļo aļģu un sēņu simbioze. Šis ir tāds līdzāspastāvēšanas veids, kurā katrs pārstāvis baro otru. Viņu attiecības ir abpusēji izdevīgas, rezultātā gan aļģes, gan sēnes saņem nepieciešamo uzturvielu daudzumu un labāk attīstās.

Ķērpis nesadalās sastāvdaļās – kā, piemēram, lakstaugi saknē, stublājā un lapās. Ķērpja ķermeni sauc par talusu, tas ir diezgan spēcīgs un pārstāv koloniju no ādainām, sazarotām daivām, kas var būt gan platas, gan šauras. Tās ir stipri iegrieztas, kailas, to virsma ir gan gluda, gan grumbaina. Daivas ir vērstas pret gaismu, uz to augšējās virsmas atrodas augļķermeņi jeb apotēciji. Ķērpja sporas ir bezkrāsainas, tām ir iegarena forma un tās izskatās kā plats elipses. Nekustīgās sporas, ko sauc par konīdijām, var būt taisnas, cilindriskas vai vārpstveida.

Parmēlija aug uz koku stumbriem un zariem, turklāt īpaši neizšķirot, vai tie ir skuju koki vai lapu koki. Tā ir pilnīgi spējīga piestiprināties pie sausokņiem, kritalām, žogiem, dažādu ēku sienām un pat akmeņainas augsnes, dodot priekšroku labi apgaismotām, saulei pieejamām vietām.

Ķērpja daivas var gan piekļauties pamatnei, uz kuras tas aug, gan pacelties gaismas virzienā. Pats taluss diezgan cieši piestiprinās pie substrāta, uz kura tas aug.

Parmēlija ir pilnīgi neprasīga pret augsni un vides apstākļiem – to nebiedē vides piesārņojums. Tas ir tipisks tuksnešu-stepju dabiskās vides un kalnu apgabalu pārstāvis, tās galvenās kolonijas sastopamas abās Zemes puslodēs tropiskā klimatā, lai gan ķērpis spēj apgūt arī ziemeļu apgabalus, līdz pat arktiskajiem. Tā dod priekšroku sāļainām augsnēm. Krievijas teritorijā tā aug dienvidu un dienvidaustrumu reģionos.

Sugas

Kopā dabā pēc dažādiem datiem ir no 80 līdz 90 Parmēlijas sugu. Bez divām galvenajām – Parmēliju rievoto un Parmēliju klejojošo – pārējās sastopamas ārkārtīgi reti.

Parmēlija rievotā ir ķērpis, kas tiek klasificēts kā lapu ķērpis. Tā neregulārās rozetes bieži vien pilnībā klāj dzīvo koksni lapu kokiem, no kuriem tā dod priekšroku bērzam un apsei, kā arī priedes, egles un citu skujkoku stumbriem un zariem. Arī mežā ne reti ķērpis apmetas uz kritalu mirušās koksnes.

Parmēlija iekļūst arī apdzīvotās vietās, uz privātmāju teritorijām, pat lielajās pilsētās, jo tai nav svarīgi ne automašīnu izplūdes gāzes, ne rūpnieciskās emisijas. Vides apstākļi tai ir vienaldzīgi. Šķelta žogi, koka sienas mājām un šķūnīšiem ir skarti ar rievotās Parmēlijas talusa augumiem. Šis ķērpis ir tik nepretenciozs, ka mierīgi apmetas pat uz apstrādātas koksnes.

Parmēlijas ķērpja slānis var būt zilganpelēks, pelēkzaļgans, bet sausā laikā vai ziemā – gaiši pelēks, pēc izskata – grumbaini tīklots, ar cirtainām daivām. Katras atsevišķas daivas garums nepārsniedz 2 cm, tām ir stipri robaina forma.

Augstumā šis ķērpis izaug ne vairāk kā 4–6 cm, bet katra atsevišķa tā slāņa diametrs ir no 5 līdz 15 cm.

Klaiņojošā parmēlija atšķiras no rievotās parmēlijas pēc izmēra: tā ir nedaudz mazāka un neizaug augstumā vairāk par 3–5 cm. Turklāt tā izskatās graciozāka virszemes daļas formas dēļ – tā nav daivu tipa kā rievotajai, bet gan dakšveida zarojuma – proti, šauras, turklāt vēl savītas. Tiesa, pēc lietus «dakšiņas» uzbriest, atritinās un kļūst biezākas un masīvākas.

Šī parmēlijas suga pieķeras substrātam ne tik stipri kā rievotā. Ja ceļas stiprs vējš, tas diezgan viegli norauj veselus slāņa gabalus un pārnes tos ievērojamā attālumā, kur pēc tam klaiņojošā parmēlija iesakņojas. Pateicoties šai vairošanās metodei, tā ieguvusi savu nosaukumu.

Vākšana un uzglabāšana

Lietošanai ārstniecības nolūkos savāc visu parmēlijas slāni. Vākšanu sāk no aprīļa beigām un turpina visu maiju. Vāc obligāti sausā laikā, kad slānis ir kļuvis sauss, nevis piesūcies ar mitrumu.

Slāni atdala no substrāta un izklāj žāvēšanai. Turklāt, atšķirībā no daudziem ārstniecības augiem, parmēlija nebaidās no žāvēšanas saulē un nezaudē savas derīgās īpašības. Izejvielu var izklāt arī ēnā, bet tur obligāti jābūt vēja plūsmai. Izejviela žūst ne ilgāk kā 3 diennaktis. Par tās gatavību var spriest pēc krāsas – tā kļūst brūna.

Gatavā sausā ķērpja izejviela praktiski nav ar smaržu. Tai ir rūgta un pat nedaudz dedzinoša garša, pēcgarša – nedaudz gļotaina.

Izžāvēto izejvielu uzglabā papīra maisiņos vai kokvilnas maisiņos 3–4 gadus, nezaudējot bioloģisko aktivitāti. Pēc šī termiņa derīgās vielas sāk ļoti ātri zaudēt spēku. Izejvielu sasmalcina tieši pirms ārstniecisko sastāvu pagatavošanas.

Parmēlijas ārstnieciskās īpašības

Parmēlijas ārstnieciskās spējas šodien ir atzītas gan tautas, gan oficiālajā medicīnā. Kopš 18. gadsimta tā ir oficiāli iekļauta daudzu Eiropas valstu un Japānas farmakopejās.

No desmitiem sugu medicīniskiem nolūkiem der tikai viena – klaiņojošā parmēlija. Tās otrais tautas nosaukums ir griezējzāle.

Uz no ķērpja izdalītās usnīnskābes bāzes ir radīts pat farmaceitiskais preparāts «Binans» (pēc būtības tas ir usnīnskābes nātrija sāls). Šīm zālēm piemīt bakteriostatiskas īpašības un pat nelielā koncentrācijā tās spēj nogalināt tuberkulozes izraisītājus. Tās iedarbojas gan uz baktērijām, gan uz vairākām sēnēm.

1. Pateicoties vielām, kas atrodas parmelijas sastāvā, tai piemīt antiseptiska, antioksidanta un baktericīda iedarbība uz cilvēka organismu. Turklāt ķērpja iespēju sarakstā ietilpst imunitātes stimulēšana, asiņošanas apturēšana, brūču dzīšana un parazītu izdzīšana.
2. Ar parmelijas līdzekļiem ārstē elpošanas sistēmas slimības, īpaši efektīva tā ir klepus atvieglošanai, jo tai ir atkrēpošanas darbība. Kā ārstniecības un profilakses līdzeklis ķērpis tiek izmantots akūtu elpceļu vīrusu infekciju (AEVI) un gripas gadījumā – pateicoties vispārēji stiprinošajam un imunitāti stimulējošajam efektam. Šīs pašas parmelijas īpašības tiek izmantotas infekcijas slimībās – uz tās bāzes izgatavotos medikamentus iekļauj kompleksās terapijas sastāvā.
3. Ķērpju novārījumus ordinē iekšķīgai lietošanai pie kuņģa čūlas, dispepsijas, akūta kolīta un enterokolīta, kā arī vairākām citām gremošanas sistēmas patoloģijām.
4. Sirds un asinsvadu slimības – vēl viena ķērpja pielietojuma joma.
5. Ir zināms, ka ķērpis ir ļoti noderīgs arī nervu sistēmai, jo tam ir nomierinoša iedarbība.
6. Ķērpja brūces dziedinošās, pretiekaisuma un asiņošanu apturošās spējas izmanto pūstošu brūču, apdegumu, apsaldējumu, izgulējumu un čūlu skalošanai. Pie smaganu asiņošanas muti skalo ar novārījumu.
7. Ķērpju līdzekļus izmanto arī delikātu problēmu risināšanai – tos lieto pie bakteriāla cistīta spriņģēšanas veidā. Bet pie hemoroīdiem var veikt vannas vai kompreses – arī tas dod labu efektu.
8. Papildus tīri ārstnieciskajām spējām parmeliju izmanto arī vispārējai stiprināšanai. Pateicoties uz tās bāzes pagatavotiem līdzekļiem, izdodas attīrīt organismu no kaitīgiem mikrobiem un piesātināt to ar vitamīniem, kas paaugstina cilvēka vispārējo pretestību ne tikai pret infekcijām, bet arī pret neinfekciozām patoloģijām, paātrinot atveseļošanos.

Parmēlija tautas medicīnā

Zāļu cilvēki jau sen iemācījušies ar ķērpja palīdzību dziedēt dažādas iekšējās slimības, pirmkārt, elpošanas sistēmas: veco klepu un tuberkulozi. Piemēram, tuberkulozes ārstēšana ar parmeliju ir ikdienas prakse Kirgizstānas un Kazahstānas kalniešiem, kas tam gatavo novārījumu ar pienu. Ārstniecības augs diezgan labi nomierina iekaisušās gļotādas elpceļos.

Ar gremošanas traucējumiem saistītas slimības, piemēram, akūts kolīts, dažādas dispepsijas, zarnu slimības, arī ir pakļautas no ķērpja pagatavotiem līdzekļiem, ko sagatavojuši tautas dziednieki.

Zintnieki jau sen ordinēja parmelijas līdzekļus, lai uzturētu organisma imunitāti slimības laikā, apstrādāja ar novārījumiem strutojošas brūces, čūlas un apdegumus. Vēsturiski ir droši zināms, ka jau pirms Oktobra revolūcijas Urālos kazaku vidū parmelija bija slavena kā zāles, kas asiņošanu aptur ievērojami ātrāk nekā citi līdzekļi. Šodien slikti dzīstošas strutojošas brūces iesmērē ar īpašu sastāvu – uz tās bāzes izgatavotu vazelīna pastu.

Tautas medicīnā ķērpjus izmanto vai nu kā atsevišķu līdzekli, vai kombinācijā ar kliņģerītēm, īzopu, malvām. Tas palielina antibakteriālās un pretvīrusu īpašības.

Lai saglabātu visas ķērpju dziednieciskās vielas, preparāti jāsagatavo pareizi. Tas nozīmē, ka tos nedrīkst vārīt pārāk ilgi, vēl labāk – karsēt tikai ūdens peldē, lai bioloģiski aktīvās sastāvdaļas saglabātos maksimālā daudzumā. Pārvārīti līdzekļi nekaitēs, bet arī ārstēšanas efekta nebūs.

Uzsākot ārstēšanu ar ķērpjiem, jāatceras: to nevar izmantot kā neatkarīgu ārstniecības līdzekli, neraugoties uz daudzajām derīgajām īpašībām. To labāk lietot tikai kompleksās terapijas ietvaros, obligāti saskaņojot ar ārstu.

Japānā, kā arī progresīvajā civilizētajā Eiropā (tādās valstīs kā Francija un Vācija) žāvētus un pulverī saberztus ķērpjus pievieno miltiem cepšanai, kā arī pārkaisa tos uz gaļas ēdieniem gatavošanas laikā.

Parmēlijai ir īpatnība – karstā ūdenī tā uzbriest, bet pēc atdzišanas pārvēršas par želeju, ko izmanto ārstniecisku ķīseļu pagatavošanai. Rūgtumu var pārspēt ar augļu sulu. No ķērpju pulvera pat gatavo marmelādi un želeju no augļu vai ogu sulas.

Tuberkulozes gadījumā

Šī ir tā pati recepte, ko plaši izmanto kazahu un kirgīzu kalnu iedzīvotāji. Katliņā ar biezu dibenu ieber 3 ēdamkarotes sausas sasmalcinātas parmēlijas izejvielas. Ielej tajā pašā katliņā 0,5 litrus piena. Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un, samazinot uguni, turpina vārīt maisījumu 15 minūtes uz lēnas uguns. Noņem no plīts, atdzesē, izkāš un lieto pa trešdaļai glāzes trīs reizes dienā. Palīdz arī atvieglot klepu pie saaukstēšanās, bronhīta, pneimonijas.

Pret hronisku klepu

Ieber 1 ēdamkaroti žāvētas sasmalcinātas parmēlijas emaljētā traukā, ielej tajā 1 litru ūdens un uzvāra. Pēc tam samazini uguni līdz minimumam un atstāj vārīties 20 minūtes. Uzraugi, lai šķidrums pārāk nevāroties un neizvārītos, jo vēlams saglabāt tā sākotnējo daudzumu. Noņem no plīts, izkāš, atdzesē, pārlej stikla vai porcelāna traukā un dzer pa trešdaļai glāzes pusstundu pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām. Turpini ārstēšanu līdz klepus pilnīgai izzušanai.

Bērniem pret klepu

Līdzekli klepus ārstēšanai mazuļiem gatavo ne pēc tās pašas receptes kā pieaugušajiem. Jāņem 1 ēdamkarote sausas zāles, jāaplej ar 1 litru vārīta ūdens un jāliek maisījums ūdens peldē uz pāris stundām. Noņem no uguns, izkāš. Dod bērniem zāles 3 reizes dienā pa trešdaļai glāzes. Lai līdzeklis labāk uzsūktos un būtu lielāks efekts, dzer pusstundu pirms ēšanas. Uzglabā zāles ledusskapī, bet pirms lietošanas sasilda līdz siltai temperatūrai. Ja šādā veidā ārstē klepu, tas pāries ātrāk.

Ja pēc maisījuma lietošanas bērnam pēkšņi parādās izsitumi uz ādas, ārstēšana jāpārtrauc. Ļoti iespējams, ka mazulim ir alerģija pret ķērpjiem.

Brūču apstrādei

Lai pagatavotu līdzekli, ieberiet katliņā 5 ēdamkarotes žāvētu, sasmalcinātu ķērpju, ielejiet 0,5 litrus ūdens un uz lielas uguns uzkarsējiet līdz vārīšanās temperatūrai, pēc tam nedaudz samaziniet uguni un vāriet, kamēr tas diezgan stipri burbuļo, apmēram 20 minūtes. Pēc tam atstājiet ievilkties ar aizvērtu vāku, līdz tas pilnībā atdziest. Tikai tad izkāšiet un izmantojiet sarežģītu brūču, trofisko čūlu skalošanai vai pagatavojiet kompreses uz šī sastāva bāzes. Ārstējiet, līdz brūce aizdzīst.

Pie lielām brūču virsmām ir lietderīgi pārsiet ar šajā sastāvā samitrinātu pārsēja materiālu.

Gremošanas problēmām

Lai izārstētu caureju, kolītu vai enterokolītu, vajag pagatavot 3 tējkarotes sausa ķērpju izejmateriāla. Emaljētā traukā aplejiet to ar 300 ml tikko uzvārīta ūdens, novietojiet uz plīts un vāriet vēl 10 minūtes uz mazas uguns. Noņemiet sastāvu no uguns un ļaujiet ievilkties 2 stundas, pēc tam izkāšiet. Gatavo līdzekli dzeriet pa 1 ēdamkarotei pirms ēšanas, 3–4 reizes dienā. Uzglabājiet to ledusskapī ne ilgāk par pāris dienām. Ārstēšanas kursu nedrīkst turpināt ilgāk par mēnesi.

Pret kuņģa slimībām

Kunģa čūlas slimības remisijas periodā, lai novērstu paasinājumu, var dzert ķērpju tinktūru. Ņemiet 3 tējkarotes sasmalcinātu, žāvētu ķērpju un samaisiet tos ar 200 ml tikko uzvārīta ūdens. Pārklājiet ar vāku un ļaujiet ievilkties 2 stundas, pēc tam filtrējiet un lietojiet pa 1 ēdamkarotei. Dzert labāk 30 minūtes pirms ēšanas; kursa ilgums – vismaz 5 un ne vairāk kā 20 dienas. Pateicoties želejveida konsistencei, tinktūra ātri atjauno gļotādu un uzlabo gremošanu.

Pasta brūcēm

Būs vajadzīgs pāris karotes lampadeļļas (attīrīta vazelīna), kas jāsajauc ar ļoti smalku ķērpju pulveri. Parmēliju pievienojiet, līdz iegūts maisījums, kas pēc konsistences atgādina biezu skābo krējumu. Iegūto pastu uzklājiet uz nakti uz strutainām brūcēm, čūlām, pēc tam pārklājiet ar marles salveti, ko nostipriniet ar pārsēju. Pirms pastas uzklāšanas čūlu vai brūci būtu labi apstrādāt ar šķidru parmēlijas sastāvu – novārījumu vai uzlējumu.

Sīrups kuņģim

Šo līdzekli ir apgrūtinoši pagatavot, tas jādara vairākos posmos, taču tas labi palīdz atjaunot kuņģa gļotādu pie gastrīta, čūlas slimības.

Aplejiet ar glāzi istabas temperatūras ūdens 15 g žāvēta ķērpju izejmateriāla. Atstājiet mērcēties 10–15 minūtes. Pēc tam šo sastāvu uzvāriet 2 minūtes un atstājiet ievilkties 2 stundas. Izkāšiet, šķidrumu nolieciet malā, bet palikušās izejvielas aplejiet ar glāzi ūdens. Atkārtojiet procedūru: 2 minūtes uzvāriet un ļaujiet ievilkties 2 stundas. Atkal izkāšiet, apvienojiet abus šķidrumus un pievienojiet pa 0,5 kg cukura un medus. Pēc tam sildiet sastāvu ūdens vannā, vienlaikus maisot, līdz medus ar cukuru pilnībā izšķīst.

Gatavo līdzekli izlejiet tīrā, sausā stikla burkā, pārklājiet ar vāku un novietojiet ledusskapī. Lietojiet pēc katras ēdienreizes pa 0,5 tējkarotei.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Ķērpju ārstnieciskos sastāvus var pagatavot pašu spēkiem mājas apstākļos. Tie var būt gan uzlējumi, novārījumi, gan tējas. Uzsākot mājas zāļu gatavošanu, jāatceras, ka parmēlija iekrāso šķidrumus un attiecīgi arī traukus, kuros sastāvi tiek gatavoti, brūni oranžā krāsā. Šo krāsu var nomazgāt, bet ne no visām virsmām un ne pilnībā. Tāpēc labāk paņemt to katliņu vai to kausiņu, kuru nav pārāk žēl, ja tas no iekšpuses satumst. Tā kā ārstnieciskajiem līdzekļiem uz parmēlijas bāzes ir degoši rūgtena garša, tos var lietot, papildinot ar medu, cukuru, ievārījumu. Klepus ārstēšanā medus ir stingri ieteicams.

Nevajag aizmirst, ka līdzekļi no parmēlijas var būt ne tikai ārstnieciski, bet arī lielisks profilaktisks līdzeklis. Veselīga dzīvesveida piekritēji bieži tos iekļauj savā uzturā, lai paaugstinātu organisma aizsargspējas.

Ķērpju sastāvu lietošana ir ieteicama tiem, kuri lielāko diennakts daļu pavada telpās ar kondicionētu gaisu, kas izžāvē rīkles un bronhu gļotādas. Šādi līdzekļi ir noderīgi runātājiem, dziedātājiem, skolotājiem – proti, tiem, kuru darbs saistīts ar pastāvīgu balss saišu sasprindzinājumu. Parmēlija ir ieteicama, ja balss ir aizlūzusi.

Uzlējums

Lai pagatavotu uzlējumu, vajag 1 ēdamkaroti ķērpja aplej ar tasi verdoša ūdens un atstāj ievilkties 2 stundas. Trauku, kurā šķīdums ievilcas, ietin siltumā. Izkāš un dzer caurejas gadījumā pa 1 ēdamkarotei 30 minūtes pirms ēšanas.

Tinktūra

100 g žāvēta ķērpja aplej ar 200 ml spirta. Atstāj zāles ievilkties nedēļu stikla traukā tumšā vietā. Izkāš un lieto periodos, kad moka klepus lēkmes. Lietošanas norma – 15 pilieni.

Novārījums

Novārījums – visizplatītākā ķērpja lietošanas zāļu forma. Tos gatavo gan uz ūdens, gan uz piena.

Uz piena. Jāņem 6 ēdamkarotes ķērpja izejvielas, aplej tās ar 1 litru piena. Vāra maisījumu no 20 līdz 25 minūtēm ūdens peldē. Izkāš – un zāles ir gatavas lietošanai. Ieteicams dzert 20 minūtes pirms ēšanas pa trešdaļai glāzes. Atvieglo klepu pat pie tuberkulozes.

Uz ūdens. 1 ēdamkaroti ķērpja aplej ar uzvārītu ūdeni un liek ūdens peldē. Kad uzvārās, patur 5 minūtes un noņem no uguns. Ļauj ievilkties 1–2 stundas. Izkāš, dzer ar medus piedevu. Glabā novārījumu ledusskapī, bet pirms lietošanas nedaudz uzsilda. Ārstējas vismaz mēnesi.

Tēja

Ja nopietna slimība nav diagnosticēta un saaukstēšanās ir viegla, palīdzēs tēja uz ķērpja bāzes. Vajag 1 tējkaroti parmēlijas aplej ar tasi uzvārīta ūdens un vāra ūdens peldē apmēram pusstundu. Tēju ieteicams dzert pirms miega, kopā ar medu.

Lietošanas kontrindikācijas

Parmēlija – pilnīgi nekaitīgs un netoksisks ārstniecības līdzeklis. To var lietot pat bērni pēc 6 gadu vecuma – gan pagatavotu veidā, kas ir pieļaujams tieši bērnam. Zāļu deva jāaprēķina, ņemot vērā, ka pieaugušo deva 1 ēdamkarote tiek aizstāta ar 1 tējkaroti. Bērniem līdz 6 gadu vecumam ķērpis netiek nozīmēts.

Alerģiskas reakcijas pret to ir ļoti retas un izpaužas kā nātrene un ādas nieze. Ja tiek novērotas šādas pazīmes, tas nozīmē, ka pacientam ir individuāla nepanesība pret parmēliju. Līdzekļu lietošana uz tās pamata ir jāpārtrauc, un simptomi ātri izzudīs.

Īpaši uzmanīgiem, lietojot zāles no ķērpja, jābūt pacientiem, kuri cieš no hipertensijas. Obligāta ir konsultācija ar ārstējošo ārstu.

Tā kā vēl nav pētīta parmēlijas ietekme uz nākamā bērna veselību un attīstību, līdzekļus no tās nevajadzētu lietot grūtniecēm un barojošām mātēm.

Jāatceras noteikums: pirms pieņemt patstāvīgu lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu ar preparātiem no viena vai otra ārstniecības auga, obligāti jākonsultējas ar ārstu. Tas attiecas arī uz parmēliju.

Parmēlijas foto