Parastā zirdziņzāle: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Parastā zirdziņzāle ir augs, kas pazīstams arī ar nosaukumiem lauvas mute, savvaļas lini, kurpnieks un žaunzāle. Oficiālajā medicīnā tas nav atradis pielietojumu, bet spēcīgās terapeitiskās iedarbības dēļ to plaši izmanto tautas medicīnā. Tomēr dažās valstīs pat paši ārsti, izrakstot ārstēšanu, iesaka saviem pacientiem lietot zirdziņzāli. Piemēram, vācu ārsti iesaka šo augu lietot hepatītu, aizcietējumu un urīnpūšļa problēmu gadījumā. Korejiešu speciālisti iesaka ar zirdziņzāles palīdzību panākt pilnīgu mieru, t.i., uzskata to par lielisku nomierinošu līdzekli. Savukārt mongoliešu ārsti iesaka to lietot dzīvnieku kodumu gadījumā.

Sanktpēterburgas zinātnieki 2010. gadā veica ļoti interesantus pētījumus, kas parādīja, ka zirdziņzāles DNS ir ievietotas baktērijas. Tas nozīmē, ka pastāv iespēja pārnest īpašus gēnus starp augstākajiem augiem un baktērijām. Tas nepadara zirdziņzāli īpašu, jo jau ir zināmi daudzi transgēni augi, bet nostāda to vienā līmenī ar tabaku un batātu.

Nav iespējams precīzi noteikt, kad tieši kļuva zināmas zirdziņzāles dziednieciskās īpašības, bet to sāka lietot ļoti sen – tas ir droši. Senie dziednieki to izmantoja acu iekaisumu un asarošanas gadījumā, ātru ādas brūču rētu veidošanai, asiņainas caurejas gadījumā. Pastāvēja pat ticējums, ka, baudot dzērienu no zirdziņzāles, vērojot zvaigžņotās debesis, nākamā gada laikā cilvēkam nebūs jābaidās no čūsku kodumiem.

Ķīmiskais sastāvs

1. Parastā linārija ir ļoti bagāta ar organismam vitāli nepieciešamiem mikroelementiem un vitamīniem, tās sastāvs izceļas ar ķīmisko daudzveidību. Tās pamatā ir alkaloīdi un glikozīdi.
2. Zāle ir ļoti bagāta ar organiskajām skābēm, fitosterīniem, dažādām miecvielām, augu izcelsmes steroīdiem. Tajā ir diezgan daudz karotīna, pektīna, C un B9 vitamīnu.
3. Parastās linārijas sēklās ir līdz 35% augu taukvielu. Hidrolīzes laikā izdalās parafīni un ciānūdeņražskābe.
4. Papildus šī ārstniecības auga sastāvā ir sveķi, gļotas, minerālvielas, triakantīns un saponīni.

Kā tas izskatās un kur aug

Parastā linārija ir daudzgadīgs lakstaugs, kas var sasniegt apmēram 90 cm augstumu. Šis augs pieder visiem labi zināmajai ceļteku dzimtai (Plantaginaceae). Stublāji ir zaraini, blīvi klāti ar lapām, un tam ir gari dzinumi. Sakne ir mietsakne un var izaugt līdz 1 m garumā, dažreiz sastopama sazarota sakņu sistēma. Ziedi ir neregulāras formas, salikti iegarenās ziedkopās, nokrāsoti dzeltenā krāsā. Auglis ir ovālas formas pogaļa ar milzīgu sēklu daudzumu – līdz 32 tūkstošiem.

Linārija zied visu vasaru un septembrī, augļi sāk nogatavoties no augusta. Apputeksnēšanai ir nepieciešamas bites vai kamenes. Dažiem kukaiņiem linārija ir insekticīds, tā ir ļoti toksiska zirgiem.

Pavisam ir zināmi vairāk nekā 100 lināriju sugu, no kurām 18 ir iekļautas reto augu sarakstos. Populārākās sugas: parastā (par kuru ir runa šajā rakstā), tā sauktā marokāņu un augs ar sarežģītu nosaukumu – cimbalveida, kā arī krīta, divšķeltā. Mazāk zināmas ir purpura, Alpu, Dalmācijas.

Parastā linārija aug Krievijas teritorijā praktiski visur: mežos, laukos, ceļmalās, uzbērumos, mežmalās, pļavās utt. Tā kā sēklas izplata vējš, šo augu var uzskatīt par ievazātu un nezāļainu. Tādēļ linārija bieži sastopama starp sējumiem lopbarībai kā parasta nezāle.

Zāle aug arī Āzijas reģionos ar mērenu klimatu. Tā mīl labu apgaismojumu un pēc laistīšanas labi izžūstošu augsni.

Dažas lināriju sugas izskatās pietiekami pievilcīgi, lai tās audzētu puķu dobēs kā dekoratīvos augus.

Vākšana un uzglabāšana

Parastā linārija ir nosacīti indīgs augs, tāpēc to noteikti jāvāc cimdos, un pēc tam rūpīgi jānomazgā rokas ar ziepēm.

Noderīgo izejvielu sagatavošanai izmanto zāli bez ziediem un tikai ziedēšanas periodā. Vislabāk augu vākt sausā un saulainā laikā, jo tad tas ātrāk izžūs un labāk saglabāsies ilgākā laika periodā.

Griežot lināriju, jāatkāpjas 10 cm no zemes, atstājot 'celmu' ar sakni. Stublāju nav ieteicams griezt un smalcināt, tas žūst sākotnējā izskatā. Jāņem vērā, ka vākšanas laikā augs sāk ļoti nepatīkami un asi smaržot, un žāvējot šī smarža vēl vairāk pastiprinās.

Stublāji jāizklāj plānā kārtā uz avīzes labi vēdināmā telpā vai ārā ēnā. Ja gaiss būs pietiekami sauss un silts, tad izejvielu sagatavošanas process neaizņems vairāk par 2–3 nedēļām.

Jau izžāvētu zāli uzglabāt tikai sausā telpā, saliktu kartona kastēs, auduma vai papīra maisos – svarīgi, lai izejviela "elpotu". Nedrīkst uzglabāt kopā ar citām ārstniecības zālēm, jo linzāle ir indīga. Ja viss izdarīts pareizi, tad žāvētu linzāli var uzglabāt gada laikā.

Zirdziņzāles ārstnieciskās īpašības

Tautas medicīnā linzāle ir ieguvusi ļoti plašu izplatību pateicoties tās daudzajām derīgajām īpašībām: tā ir gan atkrēpošanas, gan pretsāpju, gan pretdrudža, gan urīndzenoša, gan žulti dzenoša, gan sviedrēšanas veicinoša. Dažreiz to izmanto cīņā ar parazītiem.

Parastās linzāles pielietojuma joma:

• bronhīts, angina, laringīts, faringīts, pneimonija;
• anēmija, asins slimības;
• hepatīts;
• pielonefrīts, cistīts, urīnakmeņu slimība;
• kašķis, psoriāze, diatēze;
• strutojošas brūces un čūlas uz ādas, furunkuli;
• gastrīti, čūlas, aizcietējumi, meteorisms, saindēšanās;
• parazīti (tārpi);
• hemoroīdi;
• problēmas ar spiedienu: hipotensija, hipertensija;
• hormonu līmeņa traucējumi organismā, menstruālā cikla traucējumi;
• konjunktivīts;
• akūtas elpceļu slimības (AES);
• sēnītes;
• Mēniera sindroms (iekšējās auss slimība);
• novājināta imunitāte;
• enurēze;
• nervu stress.

Tik plašs pielietojuma spektrs izskaidrojams ar ļoti bagātīgo linzāles ķīmisko sastāvu. Viela peganīns spēj samazināt spiedienu, uzlabot dzemdes un zarnu tonusu. Organiskajām skābēm piemīt antiseptiskas un antioksidantu īpašības, tās sārmo un uzlabo vielmaiņu. Glikozīdi nodrošina pretmikrobu iedarbību un samazina kapilāru caurlaidību, palielina eritrocītu elastību.

Linzāle uzlabo vielmaiņu organismā, piemīt atkrēpošanas īpašība, atvieglojot krēpu izvadīšanu. Tā arī spēj attīrīt kuņģa-zarnu traktu no toksīniem, kas nepieciešams saindēšanās gadījumos, kā arī izvada akmeņus un smiltis no nierēm un urīnpūšļa.

Linzāle lieliski mazina iekaisumus, stiprina organismu kopumā. Zāle labvēlīgi ietekmē hormonālo fonu (domāti dzimumhormoni), kas normalizē traucētu menstruālo ciklu sievietēm un potenci vīriešiem. Tā mazina sāpes, atvieglo diskomforta sajūtu pacientiem ar trūcēm. Tautas dziednieki izmanto linzāli miopātijas ārstēšanā – iedzimtas slimības, kas saistīta ar muskuļu vājumu. Ir zināmi gadījumi, kad tā bijusi efektīva kompleksā ekstremitāšu paralīzes ārstēšanā.

Jebkuri iekaisumi kaklā, acīs, gļotādās tiek mazināti ar linzāles palīdzību, jo tā ir spēcīgs antiseptisks līdzeklis. Ārēja lietošana palīdz atbrīvoties no strutojošām brūcēm, furunkuliem, iegriezumiem, apdegumiem, izsitumiem, pūtītēm un citiem ādas bojājumiem.

Ja ar linzāles novārījumu veic skalošanu vulvovaginīta gadījumā, tad iekaisuma process sieviešu dzimumorgānos noritēs daudz ātrāk. Savukārt pret hemoroīdiem var izmantot vairākas metodes: tamponus ar linzāles ziedi, vannas no novārījuma un kompreses.

Šis nav pilnīgs slimību saraksts, pret kurām parastā linuļa ir pierādījusi savu efektivitāti. Tajā ietilpst gastrīts, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, tārpi, enurēze un daudzi citi.

Parastā zirdziņzāle tautas medicīnā

Acu slimību gadījumā

Jāņem pa 20 g parastās linuļas, plūškoka un rudzupuķu, un jāaplej maisījums ar 2 glāzēm karsta ūdens. Jāļauj ievilkties 8 stundas, tad jāizkāš. Ar šo uzlējumu regulāri jāmazgā acis vai jāliek kompreses vismaz 5 reizes dienā, līdz simptomi pilnībā izzūd.

Hipotensijas (zema asinsspiediena) gadījumā

Sajauc pa 1 tējkarotei kukurūzas drīksnu, linuļas un sausziedes. Augu maisījumu aplej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, ļauj ievilkties 2 stundas, tad izspiež un izkāš. Šo uzlējumu dzer pa 1 tējkarotei katru dienu pirms katras ēdienreizes.

Kakla iekaisuma (angīnas, akūtu elpceļu infekciju) gadījumā

Šajā gadījumā derēs tikai linuļa bez palīgaugiem. Jāņem 1 ēdamkarote auga, jāaplej ar 400 ml verdoša ūdens, jāpārklāj ar vāku un jāļauj ievilkties 1 stundu. Ar izkāsto uzlējumu jāskalo sāpošais kakls katru stundu līdz atveseļošanai.

Aknu un nieru slimību gadījumā

Ņem to pašu augu maisījumu kā pazemināta spiediena gadījumā: kukurūzas drīksnas, linuļu un sausziedi vienādās daļās. Kopējam sauso augu maisījuma daudzumam jābūt 1,5 tējkarotes. Aplej ar glāzi karsta ūdens un ļauj ievilkties zem vāka 1 stundu. Izkāš, atdzesē un dzer pa 1 ēdamkarotei pirms katras ēdienreizes. Ārstēšanas kurss – ne vairāk kā 2 nedēļas.

Kompreses strutojošu brūču un ādas čūlu gadījumā

Linula ļoti labi mazina iekaisumu un atvieglo sāpes, tāpēc to plaši izmanto ne tikai iekšējo orgānu un sistēmu slimībām, bet arī ādas bojājumiem. 6 ēdamkarotes žāvēta izejmateriāla aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, izkāš pēc 2 stundām. Ar šo uzlējumu jāmazgā brūces vai jāliek kompreses bojātajām vietām līdz pilnīgai sadzīšanai.

Menjēra slimības (sindroma) gadījumā

Šīs slimības gadījumā ieteicams lietot linuļas uzlējumu iekšķīgi pa 125 ml 2 reizes dienā pirms ēšanas. Uzlējumam jābūt istabas vai siltas temperatūras. 1 ēdamkaroti žāvēta auga aplej ar 1 glāzi karsta ūdens un ļauj ievilkties 10 minūtes.

Zobu sāpēm, smaganu iekaisumam un asiņošanai, slikta smaka no mutes jāņem 1 glāze verdoša ūdens un 1 ēdamkarote sausas linuļas. Jāvāra 10 minūtes, jāatdzesē, jāizkāš un jāskalo mute ar novārījumu pēc katras ēdienreizes un zobu tīrīšanas.

Meteorisma, vēdera uzpūšanās un zarnu koliku gadījumā

1 tējkaroti aplej ar 1 krūzi karsta ūdens un vāra uz vidējas uguns 10 minūtes. Pēc tam šķīdumu standarta veidā atdzesē un izkāš. Šo novārījumu dzer 4 reizes dienā pa 1 ēdamkarotei.

Hemoroidu gadījumā

Jāņem pa 1 ēdamkarotei žāvētu augu: parastās linuļas, ūdens piparu un ozola mizas. Šie augi jāsasmalcina smalkā pulverī (putekļos) un jāsajauc ar 3 ēdamkarotēm vazelīna vai cūku taukiem. Ar šo ziedi jāpiesūcina tampons un jāievada to rektāli.

Pret aizcietējumiem

Glāzi sausas linšķiedras aplej ar glāzi degvīna un atstāj ievilkties tikai dažas stundas, pēc kurām tinktūra jau ir gatava lietošanai. Dzert pa 1 ēdamkarotei pirms gulētiešanas.

Ļaundabīgu audzēju gadījumā

Parasto linšķiedru bieži izmanto kopā ar oficiālo komplekso ārstēšanu onkoloģijā. Jāņem 1 deserta karoti zāles un aplej ar 250 ml karsta ūdens, patur virs tvaika 15 minūtes. Pēc tam noņem no ūdens peldas un ļauj ievilkties vēl 45 minūtes. Izkāš. Dzert pa 1 ēdamkarotei pusstundu pirms ēšanas trīs reizes dienā.

Gadījumos, kad audzējs atrodas ārpusē, var šo pašu augu šķīdumu izmantot piežmaugiem un kompresēm.

Ādas iekaisumu (pietūkumu, apsārtumu, tūsku) gadījumā

500 ml piena jāuzvāra 4 ēdamkarotes kaltētas linārijas. Maisījums būs putrai līdzīgas konsistences. Tiklīdz tas uzvārās, noņem no uguns un atdzesē līdz siltam stāvoklim. Pēc tam šo masu ietin marlē vai kokvilnas audumā, biezā papīra salvetē vairākos slāņos un uzliek uz bojātās vietas.

Distrofijas gadījumā

Ņemt zāli un degvīnu proporcijā 10:2. Atstāj ievilkties 3 nedēļas, regulāri sakratot. Pēc tam zāli izspiest, bet tinktūru izkāst. 40 pilienus tinktūras lietot pirms ēšanas 3 reizes dienā, uzdzerot pietiekamu daudzumu tīra dzeramā ūdens.

Speciālistu ieteikumi

Dermatologi sniedz savus ieteikumus bojātas ādas ārstēšanai ar linšķiedru. Jāņem zāle un 70% medicīniskais spirts proporcijā 2 pret 1 un jāatstāj šis maisījums ievilkties diennakti tumšā vietā. Pēc tam pievieno 10 daļas cūku tauku (vai nesālīta speķa, vai vazelīna), liek uz ūdens peldas un tur, līdz spirts pilnībā iztvaiko. Pēc tam iegūto ziedi samaisa viendabīgā masā, atdzesē, izspiež un uzklāj uz bojātajām ādas vietām.

Nedrīkst aizmirst, ka, lai gan parastā linārija nav iekļauta oficiālo zāļu sarakstā, tās iedarbība ir ļoti spēcīga un ir jāņem vērā visas kontrindikācijas un blakusparādības. Pirms tās lietošanas jebkurā veidā jākonsultējas ar ārstu, kurš adekvāti novērtēs ķermeņa stāvokli, mijiedarbību ar lietotajiem medikamentiem un šī ārstniecības auga lietošanas lietderību.

Zirdziņzāles izmantošana kosmetoloģijā

Parastā linārija var ne tikai palīdzēt pārvarēt ķermeņa kaites, bet arī sakārtot izskatu, atrisināt problēmas ar matiem un ādu.

Matiem

Linšķiedra novērš matu izkrišanu un blaugznas, stiprina saknes un piešķir spīdumu cirtām, noņem niezi un sniedz komforta sajūtu galvai. Šiem nolūkiem izmanto novārījumu proporcijā 1 ēdamkarote zāles uz 400 ml karsta ūdens. Vāra 10 minūtes, pārklāj ar vāku un dvieli, atstāj uz 2 stundām, izkāš un izmanto skalošanai pēc katras mazgāšanas.

Var ierīvēt galvas ādā ar vieglām masāžas kustībām ziedi no linšķiedras. Tas stiprinās matu folikulus, uzlabos asinsriti un paātrinās to augšanu.

Ādai

Cīņai pret ādas nepilnībām derēs standarta linlapes tinktūras, novārījuma un ziedes receptes. Ar spirta augu tinktūrā samitrinātu vates disku divreiz dienā jānoslauka seja. Ar novārījumu var mazgāties no rīta un pirms gulētiešanas, bet ar ziedi jāieziež visvairāk skartās ādas vietas. Šādas vienkāršas procedūras palīdzēs atbrīvoties no iekaisumiem.

Izmantošana sadzīvē

Parastā linlape ir atradusi savu pielietojumu ne tikai tautas medicīnā, bet arī ikdienā un saimniecībā.

Svaiga zāle ir efektīvs insekticīds, tāpēc to bieži izmanto kaitīgo kukaiņu apkarošanai, piemēram, zirgiem. Bet jāatceras, ka augs ir indīgs un šiem dzīvniekiem ir ārkārtīgi bīstams, tāpēc šādas procedūras jāveic ar vislielāko piesardzību.

Linlapes ziedi satur ļoti daudz dzeltenā pigmenta, ko sauc par antihloru. To var izmantot kaut kā krāsošanai. Bet auga toksiskuma dēļ jāstrādā tikai ar cimdiem.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Ārstēšanai mājas apstākļos parasto linlapi izmanto dažādos veidos atkarībā no tā, pret kādu kaiti jācīnās. No šīs zāles var pagatavot uzlējumu, tinktūru, ziedi, eļļu, novārījumu, tvaika novārījumu, sulu, tēju, vannas.

Tinktūra

Uz 50 g kaltētas linlapes ņem 500 ml degvīna vai līdz vajadzīgajai koncentrācijai atšķaidīta spirta. Maisījumu atstāj ievilkties 2 nedēļas, periodiski sakratot.

Uzlējums

Uzlējumu iekšējai lietošanai gatavo šādi: 1 tējkaroti zāles aplej ar glāzi verdoša ūdens un iepilda apmēram 40 minūtes. Ārējai lietošanai ņem 90 g zāles un 300 ml karsta ūdens, šajā gadījumā jāiepilda vismaz 2 stundas.

Novārījums

15 g linlapes aplej ar 300 ml silta ūdens un liek uz lēnas uguns. Vāra augu maisījumu apmēram 10 minūtes, pēc tam atdzesē un izkāš caur marli vai kokvilnas audumu.

Jāatzīmē, ka novārījums ir diezgan patīkams pēc garšas, tāpēc to bez problēmām dzer pat bērni.

Linlapes novārījumu var pagatavot arī uz piena. Šādu metodi bieži izmanto turpmākai ārējai lietošanai. 300 ml piena ielej traukā un liek uz nelielas uguns, pievieno 5 ēdamkarotes sausas zāles. Visu vāra uz lēnas uguns, līdz masa sabiezē.

Ziede

2 ēdamkarotes zāles sasmalcina smalkā pulverī un sajauc ar 5 ēdamkarotēm cūku tauku vai aptiekas vazelīna. Šo maisījumu silda ūdens peldē, līdz tauki pilnībā izkūst, un maisa, līdz konsistence ir viendabīga. Lietot var uzreiz pēc atdzesēšanas. Ziedi uzglabāt cieši noslēgtā traukā istabas temperatūrā.

Eļļa

Jāsasmalcina zāle un jāsajauc ar augu eļļu proporcijā 1 pret 3. Labāk ņemt olīveļļu, bet var izmantot arī ierastāko saulespuķu eļļu. Tad eļļas maisījums jāuzsilda ūdens peldē pusstundu, jānosedz ar vāku un jāietin biezā frotē dvielī. Šādā ietītā veidā eļļu glabā diennakti. Atkārto karsēšanu un atdzesēšanu vēlreiz tieši tāpat. Izkāš caur vairākiem marles slāņiem vai blīvām papīra salvetēm.

Gatavo eļļu jāuzglabā vēsā un tumšā vietā, un pirms katras lietošanas jāsakrata.

Tvaicējums

Jāņem 1 deserta karote sasmalcinātas sausas linārijas, jāaplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, pēc tam jātvaicē ūdens vannā virs tvaika 15 minūtes. Pēc tam jāļauj uzlējumam atdzist un ievilkties vēl 45 minūtes.

Sula

Tautas medicīnā tiek izmantota ne tikai kaltēta, bet arī svaiga zāle, precīzāk – tās sula. Lai to iegūtu, jāņem auga galotnes, bet ne vairāk par 15 cm. Tās tiek nogrieztas arī auga ziedēšanas laikā. Zāle jāsasmalcina ar blendera palīdzību, pēc tam no šīs biezputras jāizspiež sula. To var lietot tīrā veidā pa 1 ēdamkarotei pirms gulētiešanas. Savukārt ārējai lietošanai tā jāatšķaida ar ūdeni vai pienu proporcijā 20 ml sulas uz 500 ml šķidruma.

Tēja

Var pagatavot profilaktisku, veselīgu fitotēju, kuras sastāvā ir linārija. Šāds dzēriens ir ļoti patīkams pēc garšas un patiks gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Jāņem 1 tējkarote linārijas, 1 šķipsniņa melisas, 1 šķipsniņa salvijas un 1 tējkarote medus. Šo sastāvdaļu maisījums jāuzlaiž tējkannā, pēc tam jāatšķaida ar ūdeni pēc garšas.

Vannas

Var lietot ārstnieciskas vannas ar linārija vai veidot sēdvannas, piemēram, pret hemoroīdiem. Šim nolūkam jāņem 75 g linārijas, viena liela ceļteka lapa un 50 g sarkanā āboliņa. Visu šo zāli jāaplej ar 5 l ūdens un jāuzvāra. Pēc tam šo novārījumu jāatdzesē un jāizkāš. Iegūtais novārījums jāielej vannā, kas piepildīta par trešdaļu. Ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 38 grādus. Šādas vannas var lietot ne ilgāk par pusstundu.

Katrā konkrētajā gadījumā jāpievērš uzmanība īpašajiem norādījumiem receptē, jo dažas no tām prasa citas sastāvdaļu proporcijas. Piemēram, tinktūrā var ņemt mazāk vai vairāk zāles, lai mainītu sastāva piesātinātību. Ar uzlējumu un novārījumu ir līdzīgi. Eļļai var pievienot nelielu gabaliņu sarkanā asā pipara, ja to izmantos masāžai utt.

Lietošanas kontrindikācijas

Nekādā gadījumā nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos, linārijas lietošana jebkādā veidā jāveic tikai pēc konsultēšanās ar ārstu! Un ir skaidri jāsaprot, ka, ja ārsts atļaus vai ieteiks lietot parasto linārij u, tad tikai kā papildinājumu galvenajai ārstēšanai, nevis tās vietā. Jāsaprot, ka, tāpat kā jebkurām zālēm, gan oficiālajām, gan tautas, arī šai ir vairākas kontrindikācijas.

1. Alerģija. Protams, ja pēc pirmās linārijas lietošanas parādās kādas alerģiskas reakcijas izpausmes, piemēram, izsitumi, tūska, asarošana utt., tad auga lietošana nekavējoties jāpārtrauc.
2. Grūtniecēm linārija ir stingri aizliegta! Tas var izraisīt priekšlaicīgu grūtniecības pārtraukumu.
3. Arī mātēm, kas baro bērnus ar krūti, jāatturas no parastās linārijas.
4. Bērnus līdz 3 gadu vecumam ieteicams arī pasargāt no linārijas lietošanas.
5. Šo ārstniecisko zāli nedrīkst lietot arī cilvēki ar smagām hipertensijas un sirds-asinsvadu slimību formām.
6. Linuzāle palīdz cīnīties ar aknu un nieru darbības traucējumiem un slimībām, bet ne tad, ja runa ir par smagām slimību formām, piemēram, cirozi vai nieru mazspēju. Šādos gadījumos no linuzāles jāatsakās.

Blakusparādības

Tāpat kā jebkuras zāles, arī linuzāle var izraisīt blakusparādības, jo īpaši tāpēc, ka tā ir indīgs augs. Ja novirzās no proporcijām, gatavojot uzlējumu, novārījumu, vai pārsniedz devu, komplikācijas ilgi neliks sevi gaidīt. Visbiežāk blakusparādības pēc linuzāles lietošanas izpaužas kā vemšana, reibonis un sirds mazspēja vissarežģītākajos gadījumos.

Ja tiek pārsniegta linuzāles deva, reibonis var sasniegt samaņas zudumu. Bieži rodas asas sāpes vēderā, kas var maldināt ārstu apskatē un novest pie nepareizas diagnozes uzstādīšanas. Iespējami izkārnījumu traucējumi (caureja), zarnu spazmas. Var tikt traucēts sirdsdarbības ritms tahikardijas vai ekstrasistolijas veidā.

Ja ir notikusi pārdozēšana ar linuzāles preparātiem, tad, vēršoties pēc medicīniskās palīdzības, vispirms par to jāpastāsta ārstam. Tas viņam palīdzēs uzreiz noteikt pareizu diagnozi un nozīmēt efektīvu un korektu ārstēšanu.

Papildus

1. Ārējai lietošanai nav ierobežojumu.
2. Zāle ir toksiska teļiem un govīm, bet ne tik ļoti kā zirgiem, un reti izraisa tiem nopietnu saindēšanos. Dzīvnieku saindēšanās simptomi: pastiprināta siekalošanās, caureja, putas no mutes, krampji, vājums.
3. No augiem nedrīkst gatavot dažādus šķīdumus, ziedes, tējas metāla traukā. Jāizmanto tikai emaljēti vai stikla trauki, jo iespējama nevēlama un veselībai negatīva reakcija ar metālu.
4. Nedrīkst vākt zāli medicīniskiem nolūkiem gar ceļiem un dzelzceļiem, pie rūpniecības uzņēmumiem, it īpaši ķīmiskajiem. Augi šādās vietās uzsūc visus izplūdes un izmešus ar toksiskām vielām. Linuzālei ir īpašība uzkrāt lielu daudzumu smago metālu sāļu. Lai zālē būtu tikai derīgas sastāvdaļas, tā jāvāc pļavās, mežos, prom no rūpniecības un civilizācijas kopumā.

Parastās linuzāles foto