Mantele: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Šai zālei ir daudz nosaukumu. Uzziņu grāmatās tā ir parastā mantele, bet tautas nosaukumi ir daudz poētiskāki – piemēram, pieburšanas zāle, dieva asariņa, debesu rasa vai zvaigžņu zāle. Senatnē to sauca arī par alķīmiķu zāli. Patiešām, šim daudzgadīgajam lakstaugam ar ložņājošiem stublājiem piemīt daudzas derīgas īpašības. Tam piemīt pretiekaisuma, atkrēpošanas un žultsdzinēja iedarbība, antiseptiskas īpašības, un tas spēj apturēt asiņošanu. Un, lai gan mantele oficiāli nav atzīta par ārstniecības augu, to plaši izmanto rūpniecībā uztura bagātinātāju ražošanai.

Ķīmiskais sastāvs

Visi parastās manteles ārstnieciskie īpašumi ir diezgan labi izpētīti. Tos visus izskaidro tās sakņu, zāles un lapu ķīmiskais sastāvs. No medicīnas viedokļa svarīgākās sastāvdaļas ir:

1. Miec vielas – galvenokārt tanīni, visvairāk to ir saknēs, lapās un stublājos – tikai līdz 3%.
2. Katehīni – tie ir flavonoīdi ar antioksidanta īpašībām.
3. Steroīdi – augu izcelsmes hormoniem līdzīgas vielas.
4. Lignīns – labvēlīgi ietekmē resnās zarnas mikrofloru.
5. Lecitīns – izmantots hepatoprotektoru ražošanā, jo tas ļauj aizsargāt aknu šūnas.
6. Askorbīnskābe (C vitamīns) – labvēlīgi ietekmē asinsrites sistēmu.
7. Dažādi makro- un mikroelementi, ieskaitot cinku ar tā pretiekaisuma īpašībām, boru un mangānu.

Auga sastāvā ir arī oleīnskābe, fenolkarbonskābe, linolskābe un citas skābes, lipīdi, kumarīni, glikozīdi.

Kā tas izskatās un kur aug

Mūsdienu fitoterapijā visbiežāk izmanto parasto manteli. Tas ir lakstaugs ar salīdzinoši tieviem, pa zemi ložņājošiem stublājiem. Ziedēšanas laikā tie nedaudz paceļas uz augšu. Mantele izaug līdz 30 cm augstumā.

Auga sakneņi ir diezgan spēcīgi, izvietoti horizontāli. Pie saknēm augošās lapas ir lielas, nedaudz viļņotas. Turpretī stublāju lapas izceļas ar pusapaļu formu. Tās ir apmatotas gan no priekšpuses, gan no aizmugures, ar zobainām malām. Kopumā lapu forma ir pati par sevi interesanta. Pie pamatnes tās it kā satinās piltuvē, tādējādi spējot noturēt dārgo mitrumu.

Turklāt lapu malās atrodas hidatodes – tie ir specifiski dziedzeri, no kuriem pa pilieniem izdalās šķidrums, tā augs atbrīvojas no liekā mitruma. Galvenokārt šāds process (gutācija) ir raksturīgs tropu mežiem ar to augsto mitrumu un vāju apgaismojumu. Mērenā klimatā šāda īpatnība izpaužas reti, un mankšete ir viens no nedaudzajiem tās piemēriem.

Interesanti, ka biezā apmatojums arī aizsargā augu no pārmērīga mitruma, jo pateicoties tam pat pēc lietus lapas paliek gandrīz pilnīgi sausas.

Mankšete zied divreiz gadā (labvēlīgos apstākļos). Pirmo reizi tas notiek vasaras sākumā, atkārtota ziedēšana iespējama jau rudens sākumā. Tās ziediņi ir sīki, gaiši zaļā nokrāsā, sapulcēti šaurās ziedkopās, pēc formas vairāk atgādina bumbiņas (lai gan botānikā šādas mēdz saukt par vairogveida-skariņveida ziedkopām). Mankšetes augļi-riekstiņi veidojas augustā.

Sugas

Pastāv vairākas mankšetes šķirnes, bet ne visas tiek izmantotas medicīnā. Dažas audzē galvenokārt dekoratīviem nolūkiem. Plašāk izplatītas ir:

1. Mīkstā mankšete. Šī augu šķirne sastopama gan Austrumeiropā, gan Āzijas valstīs – Turcijā, Irānā u.c. Tas ir ātri augošs, ložņājošs augs ar skaistām dzeltenām ziedkopām. Tas aug puduros, sasniedzot 40 cm augstumu – un platums ir apmēram tāds pats. Kad uz tā parādās mežģīņotās ziedkopas, kas parasti notiek jūnijā, šāds krūms izskatās ļoti kupli un iespaidīgi. Mīksto mankšeti galvenokārt izmanto ainavu dizainā, dārzā to bieži stāda pie ūdenstilpēm, apmalēs un jauktos puķu dārzos. Floristikā to iekļauj pušķos, lai padarītu ziedu kompozīcijas kuplākas.
2. Alpu mankšete. Tā sastopama diezgan skarbos klimatiskajos apstākļos, Grenlandē un Ziemeļeiropā. Šī šķirne dod priekšroku kaļķainām un akmeņainām augsnēm. No citām sugām šī mankšete atšķiras pat ārēji. Tai ir dziļi šķeltas lapas, un no apakšpuses tās klāj ļoti gaišs sudrabains pūkains, tāpēc šķiet, ka tām ir balts ietvars. Pateicoties tam, augs izskatās ļoti dekoratīvs pat ārpus ziedēšanas perioda. To galvenokārt izmanto ainavu dizainā – stāda akmeņdārzos, arī konteineru stādījumi kopā ar hiacintēm un tulpēm izskatās efektīgi.
3. Sarkanā kātiņa aprace. Šī šķirne bieži sastopama augstkalnu pļavās. Dabā tā aug Krimā, Bulgārijas Rodopos, Kaukāzā un Karpatu rietumu daļā. No citām šķirnēm tā atšķiras ar ļoti maziem izmēriem – augstumā tā sasniedz ne vairāk kā 15 cm. Turklāt šai apracei ir raksturīgs zilgans-zaļš lapu tonis, kas piestiprinātas pie stumbra ar sārtiem kātiņiem. Šo šķirni bieži izmanto ainavu dizainā, stādot to akmensdārzos. Bet šāda aprace var labi izskatīties arī apmaļu stādījumos.

Uzskaitītās šķirnes galvenokārt audzē dārzos. Bet turklāt Krievijas vidusjoslā sastopamas daudzas savvaļas šķirnes. Kopumā ir vairāk nekā 30 šī auga sugu. Piemēram, sausos apvidos var sastapt kalnu, zilganu un lodveida-savērptu šķirnes. Arī sausos reģionos aug pauguraina aprace. Ēnainos mežos un paaugstināta mitruma apstākļos aug pusmēness un viļņainlapu šķirnes, bet purvainos apvidos – kailstumbra aprace.

Ir arī šķirnes, kas vienlīdz labi jūtas gan sausās, gan mitrās augsnēs (piemēram, saraina aprace). Bet tomēr visizplatītākais variants ir parastā aprace. Un tieši to izmanto tautas medicīnā un farmācijas rūpniecībā.

Vākšana un uzglabāšana

Fitoterapijā izmanto gan apraces lakstus, gan tās sakneņus. Virszemes daļu novāc, sākot no maija otrās puses līdz vasaras vidum. Lakstus var vākt tikai dienas laikā, ņemot vērā iepriekš aprakstīto gutācijas efektu – jāpagaida, kamēr nožuvusi rīta rasa un izdalītais mitrums.

Lakstus nepieciešams nogriezt kopā ar lapām, dzinumiem un ziediem, izmantojot asu nazi. Šo izejvielu jāžāvē ēnā, vislabāk – telpā ar labu ventilāciju. Var izmantot arī speciālas žāvētavas. Tomēr šādā gadījumā jāiestata saudzīgākais temperatūras režīms – ne augstāk par 60 grādiem. Izkaltētus lakstus un ziedus jāuzglabā papīra vai linu maisiņos līdz nākamajam gadam, ne ilgāk, jo laika gaitā tie iegūs ļoti nepatīkamu rūgtu garšu.

Apraces saknes arī novāc medicīniskiem nolūkiem. Bet tās ieteicams izrakt jau rudens sākumā. Tās nav jāmazgā, pietiek rūpīgi notīrīt no zemes. Tās žāvē arī bēniņos. Šādu izejvielu uzglabā linu maisiņos ne ilgāk par 2 gadiem. Tāpat kā jebkurus citus ārstniecības augus, apraci tur sausā un tumšā skapī, prom no siltuma avota, lai tā nesabojātos saules staru un augstu temperatūru iedarbībā.

Manteles ārstnieciskās īpašības

Unikālais ķīmiskais sastāvs šim augam ir noteicis tā ārstnieciskās īpašības. Tieši tāpēc "alķīmiķu zāle", kā senatnē sauca apraci, iedarbojas šādi:

1. Stimulē progesterona – sieviešu dzimumhormona – ražošanu. Tas notiek, pateicoties augstajam augu steroīdu saturam. Šīs īpašības ir apstiprinājuši zinātniskie pētījumi, kas veikti Sanktpēterburgā. Spēja ietekmēt hormonālo līdzsvaru padara rasaskrēsliņu par efektīvu līdzekli pret dismenoreju.
2. Regulē vielmaiņas procesus – arī pateicoties steroīdu, lipīdu un vairāku citu vielu saturam.
3. Normalizē sirds un asinsvadu sistēmas darbību.
4. Pastiprina organisma dabisko imūnaizsardzību.
5. Piemīt pretvīrusu aktivitāte – virusologi ir pierādījuši tās efektivitāti cīņā pret gripu. Šī īpašība ir saistīta ar flavonoīdu darbību, kas ir spēcīgi antioksidanti un nodrošina arī pretiekaisuma iedarbību.
6. Tā nodrošina ne tikai pretiekaisuma, bet arī atjaunojošu iedarbību un izvada toksīnus, pateicoties lignīna klātbūtnei tās sastāvā.
7. Paātrina audu reģenerāciju un dziedē apdegumus un griezumus, pateicoties augstajam kumarīnu saturam.

Parastā rasaskrēsliņa tikai tā tiek saukta, bet patiesībā šis augs daudzējādā ziņā ir unikāls. Līdzekļi uz tā pamata ne tikai dziedē brūces un stiprina kapilārus, bet arī paātrina reģenerāciju un ir efektīva profilakse pret infarktiem un vairākām asinsvadu slimībām.

Sievietēm

Sieviešu dzimuma pārstāvēm parastā rasaskrēsliņa ir noderīga ar to, ka satur steroīdus. Tie ir augu analogi sieviešu dzimumhormoniem. Turklāt, atšķirībā no sintētiskajiem līdzekļiem, ko izmanto hormonu aizstājterapijā, rasaskrēsliņas uzlējumi un novārījumi praktiski nav kontrindicēti un nerada blakusparādības.

Galvenokārt līdzekļi uz rasaskrēsliņas bāzes tiek lietoti dismenorejas, t.i., menstruālā cikla traucējumu gadījumā, bet tie var būt efektīvi arī menopauzes periodā. Un to pretiekaisuma īpašības padara tos par lielisku līdzekli pret daudzām mazā iegurņa orgānu slimībām.

Vīriešiem

Arī vīriešu dzimuma pārstāvjiem ir svarīgas rasaskrēsliņas pretiekaisuma īpašības, jo līdzekļus uz šīs zāles bāzes var izmantot prostatīta un uretrīta ārstēšanā. Bet daudz svarīgāka viņiem ir auga spēja stiprināt asinsvadus un regulēt "sliktā" holesterīna līmeni, jo vīrieši ir vairāk pakļauti sirds un asinsvadu slimību riskam nekā sievietes.

Grūtniecības laikā

Tautas medicīnā uzskata, ka rasaskrēsliņas zāles novārījums vai mazāk koncentrēta tēja no šī auga ir jādzer, ja pastāv spontāna aborta risks. Arī daudzi ārstniecības augu speciālisti iesaka šādus līdzekļus lietot smagas toksikozes gadījumā pirmaajā trimestrī vai vēdera sāpju gadījumā. Tomēr šādus augu novārījumus drīkst dzert tikai pēc konsultācijas ar ārstu, jo īpaši tāpēc, ka sāpes var būt saistītas, piemēram, ar ārpusdzemdes grūtniecību.

Senatnē dzemdētājām deva rasaskrēsliņas novārījumu tieši pirms dzemdībām, lai atvieglotu šo procesu, bet mūsdienu apstākļos dzemdību namos tas netiek veicināts, turklāt ir arī efektīvāki medikamenti.

Parastā rasaskrēsliņš tiek uzskatīts arī par labu līdzekli laktācijai, daudzi iesaka to lietot jaunām māmiņām, kuras cenšas izveidot zīdīšanu. Bet jāievēro piesardzība un vispirms jāpārliecinās, ka bērnam nav alerģiskas reakcijas pret šādiem uzlējumiem un novārījumiem.

Bērniem

Lai gan parastais rasaskrēsliņš tiek uzskatīts par labu pretiekaisuma un atkrēpošanas līdzekli, to nav ieteicams lietot mazu bērnu ārstēšanai. Daži pediatri uzskata, ka to vispār nedrīkst dot pirmsskolas vecuma bērniem, bet pusaudžiem tas var būt noderīgs muskuļu un locītavu stiprināšanai. Turklāt pusaudžu meitenēm dod rasaskrēsliņa novārījumus un uzlējumus, lai mazinātu menstruāciju sāpes un regulētu ciklu.

Svara samazināšanai

Steroīdi, lignīns un lecitīns ir komponenti, kas padara parasto rasaskrēsliņu efektīvu arī svara zaudēšanai, jo tas palīdz regulēt vielmaiņu. Turklāt šī auga sastāvā ir fenolkarbonskābe. Tai piemīt unikālas īpašības – pirmkārt, tai ir sildoša iedarbība, otrkārt, tā uzlabo asinsvadu caurlaidību. Pateicoties tam, tiek pastiprināta arī asinsrite un paātrināti vielmaiņas procesi, jo īpaši tāpēc, ka fenolkarbonskābes iedarbību pastiprina augā esošie flavonoīdi un tanīni. Turklāt tiem piemīt atjaunojošs efekts un tie padara ādu gludāku un elastīgāku, tāpēc rasaskrēsliņu izmanto arī celulīta ārstēšanai.

Svara zaudēšanai par visefektīvāko uzskata tēju, kas pagatavota no šī auga, un tā tiks aprakstīta turpmāk. Savukārt pret celulītu labāk veidot kompreses ar rasaskrēsliņa novārījumu.

Manteles izmantošana tautas medicīnā

Lai gan dabā ir sastopamas vairāk nekā pieci simti šī auga šķirņu, tikai parastais rasaskrēsliņš var būt noderīgs fitoterapijā, taču tas ir efektīvs visdažādākajām patoloģijām:

1. Iekaisīgu dzemdes slimību gadījumā ieteicams dzert novārījumu no rasaskrēsliņa zāles un lapām – 0,5 l dienā, sadalot trīs vienāda tilpuma porcijās. Lai uzlabotu garšu, var pievienot nedaudz medus. Šis līdzeklis tiek uzskatīts par efektīvu arī dzemdes atjaunošanai pēc smagām dzemdībām.
2. Amenorejas (sāpīgu menstruāciju) gadījumā ieteicams dzert 400 ml rasaskrēsliņa novārījuma dienā, sadalot divās reizēs – no rīta un vakarā.
3. Migrēnas un galvassāpju gadījumā, ko izraisa augsts asinsspiediens, dienā var izdzert tasi tējas uz rasaskrēsliņa bāzes.
4. Strutojošu brūču un griezumu ārstēšanai izmanto rasaskrēsliņa uzlējumu, uz kura bāzes gatavo kompreses un losjonus.
5. Dažu iegurņa orgānu iekaisīgu slimību gadījumā rasaskrēsliņa uzlējumu vai novārījumu var izmantot maksts skalošanai.
6. Ārstējot hemoroīdus, rasaskrēsliņš ir labs ar savu komplekso iedarbību. Tas aptur asiņošanu, veicina audu atjaunošanos, stiprina asinsvadus. Šiem nolūkiem izmanto rasaskrēsliņa uzlējumu, ar kuru piesūcina īpašus tamponus.
7. Anēmijas un aterosklerozes gadījumā jālieto šī auga lapu novārījums, kas uzliets uz vīnogu vīna. Šis līdzeklis tiek uzskatīts par efektīvu arī sāpēs sirdī.
8. Hroniska kolīta gadījumā ārpus paasinājuma periodiem jālieto pa 10–15 pilieniem mantkājes spirta tinktūras dienā (atšķaidot tos ar nelielu ūdens daudzumu).
9. Cukura diabēta gadījumā jālieto pa 200 ml mantkājes novārījuma diennaktī. Bet tikai, atšķirībā no citu slimību ārstēšanas, medu šeit nedrīkst pievienot.
10. Grieztu brūču ārstēšanā var izmantot svaigas lapas, kuras viegli ierīvē rokās, lai tās izdalītu sulu. Šo zaļo masu vienkārši jāpieliek bojātajai ādas vietai.

Uzskaitītie gadījumi neizsmeļ mantkājes lietojumu. Šo augu var lietot krēpu izvadīšanai pie dažādas izcelsmes bronhītiem, pie citām elpceļu slimībām, ieskaitot pneimoniju. Turklāt zāļu novārījumu lieto mutes skalošanai pie stomatīta, no tā gatavo kompreses pie konjunktivīta (ja šī slimība ir bakteriālas izcelsmes, tad mantkāji lieto papildus terapijai ar antibiotikām, nevis tās vietā).

Ārstniecisko preparātu veidi ar manteli

No šī auga gatavo līdzekļus gan iekšējai, gan ārējai lietošanai. Visizplatītākais variants ir derīgo vielu ūdens ekstrakcija, proti, novārījumi un uzlējumi. Tomēr daži augu dziednieki cukura diabēta un aptaukošanās ārstēšanai iesaka lietot pulveri no sasmalcinātas augu izejvielas.

Kas attiecas uz ārējai lietošanai paredzētiem līdzekļiem, tie var būt dažādas kompreses, sautējošas kompreses, aplikācijas. Tiem izmanto ne tikai uzlējumus un novārījumus, bet arī mantkājes sulu. To izspiež no jaunām lapām un dzinumiem. Šādu līdzekli var lietot pūtīšu ārstēšanai, atšķaidot to ar pienu proporcijā 1:10. Sula ir piemērota arī iekšējai lietošanai – piemēram, to dzer pie caurejas (katras 2 stundas pa 1 tējkarotei līdzekļa).

Uzlējums

Šo līdzekli gatavo šādi – ņem 3 tējkarotes sasmalcinātas mantkājes zāles un lapu un aplej ar 250 ml verdoša ūdens, pēc tam atstāj uz 2 stundām zem aizvērta vāka. Pēc tam uzlējumu nokāš, atlikušo augu izejvielu tajā pašā laikā izspiež.

Iegūtais uzlējums tiek uzskatīts par pietiekami koncentrētu. To lieto bagātīgu menstruāciju ārstēšanai, tas arī mazina iekaisumu pie dažādām strutainām slimībām. Pēdējā gadījumā uz tā bāzes gatavo vannas un sautējošas kompreses. Kompreses ar mantkājes uzlējumu atvieglo varikozu vēnu simptomus, lai gan pilnībā nenovērš to cēloņus.

Dažos gadījumos uzlējumu gatavo mazāk koncentrētu – ņem 3–5 ēdamkarotes izejvielas uz 1 litru verdoša ūdens, uzvāra un tur uz lēnas uguns vēl 10–15 minūtes. Pēc tam ļauj ievilkties vienu stundu. Šādu augu uzlējumu var dzert svara zaudēšanai, apvienojot tā lietošanu ar sportošanu.

Tinktūra

Atšķirībā no daudzām citām tinktūrām, līdzeklis uz aproces bāzes tiek gatavots nevis uz spirta, bet gan uz vīna. Tam nepieciešams ņemt 1 tējkaroti sausu sasmalcinātu augu izejvielu uz 170 ml vīna. Līdzeklis ievilcas ātri – vienas diennakts laikā (šim nolūkam to atstāj sausā un tumšā vietā). Pirms lietošanas gatavo tinktūru filtrē caur diviem marles slāņiem. To lieto aterosklerozes un citu slimību gadījumā.

Novārījums

Rasenes novārījums tiek uzskatīts par lielisku antiseptisku līdzekli. Turklāt tam piemīt savelkošas un atkrēpošanas īpašības, un vairāki pētījumi ir parādījuši tā sedatīvo iedarbību. Galvenokārt to lieto iekšķīgi. Bet, pateicoties antiseptiskajām īpašībām, to var izmantot arī kā ārējo līdzekli – piemēram, pinnēm.

Tradicionālā novārījuma pagatavošanai ņem 4 tējkarotes sasmalcinātas zāles uz 250 ml verdoša ūdens, vēlreiz uzvāra un tur uz uguns vēl 5 minūtes. Pēc tam novārījumu atstāj atdzist, izlaiž caur marli vai filtrpapīru un izmanto kā iekšējo vai ārējo līdzekli.

No rasenes zāles gatavo arī vīna novārījumu. Ņem 30 g sasmalcinātu kaltētu stublāju un lapiņu uz 1 litru sarkanvīna un karsē 10 minūtes. Šo līdzekli lieto pa 3–5 ēdamkarotēm dienā pirms ēšanas. Tas palīdz atbrīvoties no caurejas (ar nosacījumu, ka tā ir izraisīta disbiozes vai zarnu infekcijas dēļ; ja pat pēc mēneša šādas ārstēšanas tās simptomi saglabājas, jāvēršas pie ārsta).

No rasenes saknes gatavo vīna novārījumu. Uz 20 g kaltētu augu izejvielu ņem glāzi vīna, uzkarsē to līdz vārīšanās temperatūrai un atstāj vēl 30 minūtes uz vidējas uguns. Gatavo novārījumu izlaiž caur vairākiem marles slāņiem, lai atbrīvotos no saknes gabaliņiem. Ir arī cita šīs receptes versija. Saknes novārījumu gatavo atsevišķi, ņemot pavisam nelielu ūdens daudzumu, pēc tam pievieno vīnu un uzsilda to, bet nevāra, lai maksimāli saglabātu visas derīgās vielas.

Šādu līdzekli var lietot pa 2 ēdamkarotēm dienā 30 minūtes pirms ēšanas anēmijas gadījumā; tas tiek uzskatīts arī par efektīvu disbiozes un tās izraisītas vēdera uzpūšanās gadījumā. Dietologi uzskata šo vīna novārījumu par lielisku veidu, kā paātrināt vielmaiņu.

Tēja

No šī auga gatavo arī tēju – to brūvē tāpat kā tradicionālo dzērienu no tējas lapām, proti, 1–2 tējkarotes sasmalcinātu sausu izejvielu aplej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties 10–15 minūtes, pēc tam filtrē. Tēju galvenokārt lieto kā vispārēji stiprinošu līdzekli; turklāt tā labi palīdz pret bezmiegu. Daži augu speciālisti iesaka to dot bērniem rahīta profilaksei, taču tomēr labāk iepriekš konsultēties ar pediatru, jo mūsdienu ārsti uzskata, ka mazuļiem šis līdzeklis var izraisīt alerģiju.

Lietojums kosmetoloģijā

Alhemilla netiek velti uzskatīta par «sieviešu» augu. Tā ir noderīga ne tikai slimību ārstēšanai, bet arī mājas skaistumkopšanas procedūrām. Šī auga kaltētu lapu pulveri var pievienot gataviem kosmētikas maskām un losjoniem, jo tam piemīt antioksidanta iedarbība un tas ļauj apturēt priekšlaicīgu ādas novecošanos.

Mājas kosmetoloģijā visbiežāk izmanto alhemillas novārījumu. To ieteicams sagatavot vasarā un sasaldēt ledus veidnēs. Iegūtos kubiņus izmanto sejas masāžai. Tas ļauj paaugstināt ādas elastību, padarīt to gludāku, uzlabot tās skābekļa piegādi, pastiprinot mikrocirkulāciju.

Pret pinnēm visbiežāk izmanto alhemillas uzlējumu – kā losjonus vai kompreses. Tomēr par efektīvāku tiek uzskatīta ziede, ko gatavo no alhemillas spirta tinktūras (10–20 ml gatavā produkta – to pārdod aptiekās), kas sajaukta ar vazelīnu (līdz 90 g). Šī ziede tiek uzskatīta par efektīvu pret atsevišķām pūtītēm un vārām.

Alhemilla būs noderīga arī matu stiprināšanai, jo to stāvoklis tieši atkarīgs no hormonālā līdzsvara. Šī auga uzlējumu vai novārījumu var pievienot ūdenim, kas sagatavots matu skalošanai. Var pagatavot arī novārījumu, pamatojoties uz šādu augu maisījumu – uz 15 g kaltētas alhemillas lapu ņem tikpat daudz nātru lapu un divreiz vairāk sasmalcinātu kaltētu dadžu sakņu. To visu aplej ar 1 litru ūdens un uzvāra, vāra 5–7 minūtes, pēc tam atdzesē un atstāj ievilkties 45–60 minūtes. Iegūto līdzekli var pievienot ūdenim matu skalošanai vai ierīvēt galvas ādā losjona vietā. Regulāra tā lietošana ļauj stiprināt matu folikulus.

Dažās receptēs šim maisījumam pievieno bērzu lapas, tas palīdz padarīt līdzekli efektīvu arī pret seboreju.

Lietošanas kontrindikācijas

Viena no alhemillas priekšrocībām ir tā, ka šim augam praktiski nav kontrindikāciju. To nedrīkst lietot tikai alerģisku reakciju un individuālas nepanesības, kā arī paaugstinātas asins recēšanas gadījumā. Ar piesardzību to izraksta grūtniecības un zīdīšanas laikā – tikai pēc visu pētījumu veikšanas un konsultācijām ar ārstu, jo pat augu steroīdu pārdozēšana var negatīvi ietekmēt organismu.

Interesanti fakti

1. Alhemilla izskatās pieticīgi, bet patiesībā pieder pie slavenās Rožu dzimtas. Botānikā tā nes nosaukumu Alchemilla, kas cēlies no vārda «alķīmija» – tā ir sena zinātne, kuras piekritēji meklēja filozofisko akmeni un mūžīgās dzīvības eliksīru. Šī auga ārstnieciskās īpašības bija zināmas jau toreiz, un senie zinātnieki uzskatīja, ka auga spēja izdalīt šķidrumu norāda uz tā maģisko dabu. Īpaši tika vērtētas rīta rasas lāses, kas savācās dabīgajā piltuvē, kuru veido lapu plāksnes.
2. Praksē ir pierādīts, ka mantijai patiešām piemīt daudz noderīgu īpašību un tā spēj atbrīvot no dažādām patoloģijām, lai gan tajā, protams, nav nekādas maģijas.
3. Šīs zāles krievu nosaukums, kas tiek aktīvi lietots mūsdienās, radies no lapu līdzības ar pūkainām mežģīņu aprocēm, kas bija modernas galantajā laikmetā. Savukārt Anglijā un Vācijā cilvēki to formā saskatīja līdzību ar Jaunavas Marijas apmetni, tāpēc radās nosaukums 'dāmas apmetnis'. Gandrīz visās Rietumeiropas valstīs šai zālei piedēvēja maģiskas īpašības. Piemēram, uzskatīja, ka uz lapām savāktā rasa palīdz atgūt jaunību, kā arī atbrīvo no pinnēm, vasaras raibumiem un pigmenta plankumiem.
4. Interesanti, ka mantiju var izmantot arī kulinārijā, parasti šim nolūkam ņem auga lapas, dažreiz – jaunos dzinumus. Agrā pavasarī šo zāli var pievienot lapu zaļumu salātiem, zupai vai zaļajam borščam. Dažreiz to sagatavo kā garšvielu. Šim nolūkam to žāvē iepriekš aprakstītajā veidā, jo tas ļauj saglabāt gandrīz visas derīgās vielas, un ziemā to var pievienot gan zupām, gan pamatēdieniem. Turklāt tā ir noderīga vitamīnu piedeva, jo tajā ir liels daudzums askorbīnskābes. Austrumu virtuvē lapas var sālīt kopā ar citiem pikantiem augiem vai dārzeņiem.

Saulpurenes foto