Pļavas āboliņš: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Pļavas āboliņš ir daudzgadīgs lakstaugs, ko plaši izmanto tautas medicīnā un pat kosmetoloģijā. Tam ir ilga lietošanas vēsture. To izmanto arī kā lopbarības augu, un tas tiek uzskatīts par labu medusaugu. Lauksaimniecībā tam ir svarīga loma, jo tas bagātina augsni ar slāpekļa savienojumiem, kas ļauj paaugstināt auglību. Bet, protams, daudz svarīgākas ir šī auga ārstnieciskās īpašības, kuras tiks apskatītas turpmāk.

Ķīmiskais sastāvs

Pašlaik pētījumi ir noskaidrojuši, ka auga virszemes daļā ziedēšanas periodā ir:

1. Augu olbaltumvielas (atkarībā no šķirnes – līdz 25%, kas padara āboliņu par vērtīgu lopbarības kultūru).
2. Brīvās aminoskābes.
3. Tauki (līdz 3,5%).
4. Šķiedrvielas, kas nepieciešamas gremošanas procesu uzlabošanai – līdz 26%.
5. Vitamīni – galvenokārt askorbīnskābe, kas uzlabo asinsvadu stāvokli, kā arī karotīns, kas labvēlīgi ietekmē redzi.
6. Flavoni un flavonoli, kam piemīt antioksidanta īpašības. Jo īpaši āboliņš satur kvercetīnu ar tā pretiekaisuma iedarbību.
7. Tanīni.
8. Dažādi mikroelementi, kam ir svarīga loma visos organisma darbības procesos.
9. Fitoestrogēni un augu steroīdi.

Gan auga virszemes daļā, gan saknēs ir viela trifolizīns. Zinātne ir pierādījusi, ka tai piemīt pretsēnīšu īpašības.

Kā tas izskatās un kur aug

Pļavas āboliņš ir vesela augu grupa. Lielākā daļa sugu ir daudzgadīgas, lai gan sastopamas arī divgadīgas. Šis augs sasniedz 15–55 cm augstumu. Tas izceļas ar diezgan spēcīgu zarainu stublāju un raksturīgām trīslapainām lapām. Pēdējās sastāv no eliptiskas formas plātnēm, veselām malām, turklāt to augšpusē visbiežāk ir balts raksts. Daudzām sugām lapas naktī salocās. Interesanti izskatās auga mietsakne. Tā visbiežāk stipri zarojas, un uz tās atzarojumiem redzami bumbuļi – tās ir slāpekli piesaistošas baktēriju kultūras.

Ziedkopas ir lodveidīgas irdenas galviņas, kas no apakšas ieskautas ar augšējām lapiņām. Ziedi ir tauriņziežu tipa, visbiežāk ar gaiši rozā vai tumši sarkanu nokrāsu. Šis augs zied no maija līdz septembrim, un rudenī nogatavojas augļi, kas no botāniskā viedokļa ir olveida pākstis ar sīkām saplacinātām sēklām, kam ir dzeltenīga vai brūngana nokrāsa.

Pļavas āboliņš ir izplatīts visā Eiropas teritorijā. To sastop arī Ziemeļāfrikā (Tunisijā, Marokā, Alžīrijā), kā arī Āzijā. Krievijā āboliņš ir izplatīts praktiski visur, izņēmums ir tikai Tālie Ziemeļi. To var atrast pļavās (gan mēreni mitrās, gan sausās), meža izcirtumos, kā arī gar lauku malām. Tas attiecas uz savvaļas dabu, jo daudzos reģionos pļavas āboliņš tiek audzēts mērķtiecīgi – kā lopbarības kultūra vai augsnes auglības uzlabošanai.

Sugas

Senatnē izšķīra tikai divas pļavas āboliņa sugas – ar baltiem un sarkaniem ziediem. Mūsdienās zināms, ka no botāniskā viedokļa var izdalīt daudz vairāk tā sugu – piemēram, Amerikas āboliņš (jeb pūkainais), Alpu āboliņš utt. Tiem visiem ir aptuveni vienādas īpašības un nebūtiskas ārējās atšķirības.

Bieži pļavas āboliņu jauc ar hibrīdo āboliņu. Tas arī ir lakstaugs – daudzgadīgs, ar zarainu stublāju, lodveida ziedkopām un trīslapainām lapiņām, bet patiesībā ir starpposma variants starp balto un sarkano āboliņu (tas ir vēl viens pļavas āboliņa nosaukums). Tā atšķirīgā iezīme ir tā, ka ziedēšanas periodā tā vainagi maina nokrāsu no balti rozā līdz piesātināti sarkanai, pēc tam kļūst brūni. No ārstniecisko īpašību viedokļa tas ir tuvs pļavas āboliņam – pretiekaisuma īpašības ļauj to izmantot kakla iekaisuma un bronhīta ārstēšanā.

Vākšana un uzglabāšana

Gan oficiālajā, gan tautas medicīnā kā izejviela tiek izmantoti tikai paši āboliņa ziedi un tā augšējās lapas. Izejvielu vākšanu ieteicams veikt tieši aktīvās ziedēšanas periodā. Atkarībā no apvidus klimatiskajām īpatnībām šis laiks var iestāties jau maijā un turpināties līdz pat septembrim. Šajā laikā ar rokām jānoplūc vai ar asu nazi jānogriež veselas ziedkopas, bet tikai bez ziedkātiem.

Pēc tam izejvielu pārvieto uz vītolu groziem tā, lai tā būtu brīvi izvietota un nesaspiestos. Šos grozus žāvē ēnā – tos var turēt zem nojumes. Otra iespēja – procesu var paātrināt, izmantojot dārzeņu un augļu žāvētāju (bet ar nosacījumu, ka temperatūra nepārsniedz 60–70 grādus). Ir ļoti svarīgi ievērot šos ieteikumus, jo, ja izejviela pāržūst, tā zaudē savas ārstnieciskās īpašības. Pareizi izžāvēta āboliņa ziedkopu galviņas nenokrīt un neizbirst.

Attiecībā uz uzglabāšanu vislabāk ir turēt ārstniecības izejvielu auduma maisos. Tos vislabāk glabāt tumšā un sausā vietā. Zāli var uzglabāt tikai 1 gadu. Savukārt ziedkopas var uzglabāt 2 gadus. Ja viss ir darīts pareizi, zāle smaržos kā izžāvēts siens. Svešas smakas, kā arī rūgtas garšas parādīšanās liecina, ka izejviela ir sabojājusies.

Daži tautas dziednieki iesaka izmantot pļavas āboliņa saknes. Tās var vākt arī aktīvās ziedēšanas laikā vai tūlīt pēc tam. Tās jāžāvē dabiskos apstākļos.

Sarkanā āboliņa ārstnieciskās īpašības

Pašlaik pētījumi ir pierādījuši, ka pļavas āboliņam piemīt pretiekaisuma un brūču dziedinošas īpašības. Tā lapās un ziedkopās ir arī vielas, kam piemīt žultsdzinēja, diurētiska un pretaterosklerozes iedarbība. Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka šim augam piemīt arī pretvēža īpašības (ja vien tas neattiecas uz estrogēnatkarīgiem audzējiem). Turklāt tas aptur asinis un palīdz izvadīt toksiskas vielas.

Āboliņa ārstnieciskās īpašības ir tik daudzveidīgas, ka šo augu var izmantot:

1. Anēmijas gadījumā, ko izraisa dzelzs trūkums.
2. Sāpīgu menstruāciju gadījumā.
3. Cistīta un citu urīnizvades sistēmas iekaisīgu slimību gadījumā.
4. Reimatisku sāpju gadījumā.
5. Elpošanas ceļu slimību, tostarp tonsilīta (angīnas) un bronhīta, kā arī dažu hronisku nieru patoloģiju ārstēšanai.
6. Holesterīna līmeņa pazemināšanai, kā arī aterosklerozes profilaksei.

Kā ārējs līdzeklis kompreses no svaigām sasmalcinātām āboliņa lapām tiek izmantotas asiņošanas apturēšanai. Tās izmanto arī apdegumu ārstēšanai, kā arī abscesu un strutojošu iekaisumu klātbūtnē.

Sievietēm

Ilggadīgi pētījumi ir parādījuši, ka pļavas āboliņš satur hormoniem līdzīgas vielas, ko sauc par fitoestrogēniem. Turklāt vislielākā koncentrācija ir šī auga ziedos. Proti, tajos ir formononetīns, daidzeīns un genisteīns. Visi šie fitoestrogēni pēc savas darbības atgādina sieviešu dzimumhormonus, arī tāpēc, ka tie ietekmē tos pašus receptorus.

Tādējādi sievietēm āboliņš ir noderīgs ar to, ka:

1. Samazina sāpju sindroma izpausmes menstruāciju laikā.
2. Normalizē organisma stāvokli menopauzes iestāšanās laikā.
3. Tam ir vispārēja atveseļojoša iedarbība un tas novērš priekšlaicīgu novecošanos. Ārēji tas izpaužas tā, ka grumbas kļūst mazāk pamanāmas, paaugstinās ādas tonuss un elastība.
4. Atjauno kalcija apmaiņu un veicina kaulu nostiprināšanos.
5. Normalizē holesterīna apmaiņu.

Tādējādi pļavas āboliņa lietošana pietiekami lielā daudzumā veic tās pašas funkcijas kā hormonterapija. Tikai šim augam nav tik daudz blakusparādību.

Vīriešiem

Āboliņam piemīt pretiekaisuma īpašības, kas ir ļoti svarīgas uretrīta un prostatīta ārstēšanā. Turklāt tas satur arī augu steroīdus. Tāpēc āboliņš tiek uzskatīts par lielisku līdzekli erektilās disfunkcijas ārstēšanā. Šim augam piemīt afrodiziaka īpašības. Tomēr jāatzīmē, ka visefektīvākais līdzeklis no šī viedokļa ir sēklu tinktūra, nevis āboliņa virszemes daļa.

Turklāt šī auga preparātu lietošana palīdz samazināt «sliktā» holesterīna līmeni asinīs un tāpēc tiek uzskatīta par labu līdzekli aterosklerozes profilaksei, un bieži vien ar šo problēmu saskaras tieši vīrieši (sievietēm pirms menopauzes tā ir daudz retāk).

Bērniem

Bērniem līdz 3 gadu vecumam nav ieteicams dot āboliņa tēju un uzlējumu iekšķīgai lietošanai. Bet vecākiem bērniem šādi līdzekļi var būt noderīgi – piemēram, gremošanas uzlabošanai, kā arī tendences uz kolikām un pastiprinātu gāzu veidošanos gadījumā. Tas, kas absolūti ir kontrindicēts bērniem, ir spirta tinktūras lietošana.

No āboliņa gatavo novārījumus un uzlējumus, kurus izmanto rahīta profilaksei un ārstēšanai bērniem – uz to bāzes gatavo vannas. Šos līdzekļus var lietot līdzīgi arī pie diatēzes, lai mazinātu ādas iekaisumu. Tomēr ieteicams iepriekš konsultēties ar pediatru. Tāpat kā jebkurš cits augu izcelsmes līdzeklis, tie var izraisīt alerģiju.

Sarkanā āboliņa pielietojums tautas medicīnā

Pļavas āboliņš tiek izmantots dažādu slimību gadījumos – atkarībā no konkrētās diagnozes tas var būt gan novārījums, gan uzlējums, gan spirta tinktūra.

Bronhīta un elpceļu slimību gadījumā

Auga virszemes daļā ir vielas, kas palīdz atšķaidīt krēpu, proti, pie bronhīta āboliņš atvieglo sekrēta izvadīšanu un novērš pneimoniju. Jau pēc trīs dienu lietošanas būs redzams rezultāts. Āboliņa mukolītiskās un pretiekaisuma īpašības nosaka tā lietošanu pie garā klepus un citām elpošanas sistēmas slimībām, ko pavada sekrēta uzkrāšanās un slapjš klepus.

Šādos gadījumos var lietot vai nu āboliņa ziedu un lapu uzlējumu (100 g izejvielu uzvāra glāzē ūdens un atstāj uz diennakti termosā, periodiski to sakratot). Vai arī dzer āboliņa tinktūru – iegūtajam novārījumam pievieno 100 g degvīna. Jebkurā gadījumā zāles lieto 3–4 reizes dienā pirms ēšanas.

Uroģenitālās sistēmas infekciju gadījumā

Parasti pie šādām slimībām dzer gatavu auga ekstraktu, jo rūpnieciskos apstākļos izdodas saglabāt maksimālo aktīvo vielu daudzumu. Šajā gadījumā svarīgas ir gan pretiekaisuma, gan diurētiskās īpašības āboliņam, jo tas palīdz izvadīt patogēnās baktērijas kopā ar urīnu. Lai iegūtu vēlamo diurētisko efektu, dienas laikā var izdzert glāzi āboliņa uzlējuma (recepte tiks norādīta zemāk), sadalot to 3–4 vienāda tilpuma porcijās. Naktī to dzert nav vēlams, jo tas var izraisīt miega traucējumus.

Lietojot āboliņa uzlējumu vairākas dienas, ir ļoti svarīgi ievērot dzeršanas režīmu. Organismā diennaktī jāuzņem vismaz 2 litri šķidruma, lai novērstu dehidratāciju un ātri izvadītu patogēnās baktērijas.

Locītavu iekaisuma slimību gadījumā

Pļavas āboliņš tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli gan pret artrītu, gan reimatismu. Šajā gadījumā tam ir kompleksa iedarbība. No vienas puses, to izmanto kā pretiekaisuma līdzekli, no otras – svarīgs ir tā pretsāpju efekts. Tā kā āboliņa uzlējums ir diurētiķis, liekā šķidruma izvadīšana ļauj mazināt tūsku, kas pavada artrītu.

Turklāt var izmantot:

1. Āboliņa uzlējums (2 ēdamkarotes sausas izejvielas uz glāzi verdoša ūdens). Šajā gadījumā 200 ml sadala 3–4 porcijās un lieto dienas laikā.
2. Svaigas sasmalcinātas āboliņa lapas kā kompresi, ko uzklāj uz problēmas locītavas uz pusstundu.

Turklāt āboliņš var būt aktuāls arī pie artrozes. Tajā esošie flavonoīdi un aminoskābes var veicināt kolagēna ražošanu, kas atjauno locītavas audus. Šādā gadījumā ir lietderīgi kombinēt āboliņa uzlējumu vai novārījumu ar hondroprotektoru lietošanu.

Aknu slimību gadījumā

Aktīvās vielas, kas atrodas šajā augā, var cīnīties arī ar aknu un žultspūšļa iekaisuma slimībām, jo īpaši tāpēc, ka āboliņam piemīt spēja izvadīt toksīnus. Tāpēc to var lietot kā vienu no kompleksās terapijas līdzekļiem pie aknu slimībām. Šādā gadījumā ieteicams pagatavot vāju šī auga uzlējumu vai novārījumu un lietot pa 100 ml līdzekļa 3–4 reizes dienā pirms ēšanas. Ārstēšanas kursam jābūt vismaz divas nedēļas, pēc tam jāveic pārtraukums.

Hipertensijas un asinsvadu slimību gadījumā

Pļavas āboliņš satur aktīvās vielas, kas palīdz ne tikai samazināt holesterīna līmeni asinīs, bet arī stabilizēt asinsspiediena rādītājus, nostiprināt asinsvadu sienas un padarīt tās elastīgākas. Šiem mērķiem bieži lieto āboliņa ekstraktu kapsulās – 10 dienu kursā. Starp kursiem jāveic 3 nedēļu pārtraukums. Var lietot arī pilienus uz ekstrakta bāzes.

Ja līdzekli pilnībā gatavo mājas apstākļos, tad var izmantot vienu no diviem variantiem:

1. Jāuzvāra tikai svaigus ziedus – 100 g uz 0,5 l verdoša ūdens (jāuzvāra un jātur uz lēnas uguns vēl 5–6 minūtes, pēc tam jāatstāj ievilkties 2–3 stundas). Dienas laikā jāizdzer viss šis tilpums, pa vairākiem malkiem vienā reizē.
2. Jāuzvāra 4 ēdamkarotes žāvētas izejvielas uz 0,5 l verdoša ūdens. Jāievilkties termosā 6–8 stundas. Jādzer līdzeklis pa 100 ml vienā reizē pirms katras galvenās ēdienreizes.

Ja vēlas, var pievienot kādam no šiem dzērieniem nedaudz medus, lai uzlabotu garšu. Pirms lietošanas līdzekli jāizkāš!

Sirds išēmiskās slimības un holesterīna līmeņa pazemināšanas gadījumā

Lai uzlabotu sirds un asinsvadu sistēmas darbību, var izmantot svaigas ziedkopas. Pietiek ar 15 gabaliem uz glāzi verdoša ūdens – līdzekli ievilcina, līdz tas atdziest, izkāš un dzer kā tēju (var ar medu). Otrs variants – ņem 1 ēdamkaroti sasmalcinātu sausu ziedu uz glāzi verdoša ūdens, uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un tur uz lēnas uguns 5 minūtes, pēc tam atdzesē un izkāš caur marli. Šo līdzekli lieto pa 1 ēdamkarotei 5–6 reizes dienā.

Lai pazeminātu holesterīna līmeni, parasti gatavo uzlējumu – uz 1 l verdoša ūdens ņem 20–25 svaigas ziedkopas un ievilcina 20 minūtes. Pēc tam līdzekli izfiltrē. Dienas laikā izdzer visu šo tilpumu – nelielos krūzītēs tējas vietā.

Vēl viens variants – 15 ziedkopas aplej ar glāzi verdoša ūdens, ievilcina pusstundu, izkāš caur diviem marles slāņiem. Šādu uzlējumu dzer vienādās porcijās trīs reizes dienā. Kopējais ārstēšanas kursa ilgums – 20 dienas. Papildus tam, ka šī tēja pazemina holesterīna līmeni un novērš aterosklerozes aplikumu veidošanos, tā labvēlīgi ietekmē vispārējo veselības stāvokli, jo tās lietošanas laikā uzlabojas asinsrite.

Galvassāpēm, kas saistītas ar asinsvadu spazmām, ieteicams tējas vietā uzvārīt āboliņu un vīgriezes, ņemot abus augu izejmateriālus vienādās proporcijās.

Ginekoloģisko slimību gadījumā

Plavas āboliņa efektivitāte šādu patoloģiju gadījumā ir saistīta, no vienas puses, ar tā pretiekaisuma īpašībām, bet no otras – ar augsto fitoestrogēnu saturu. Pēdējais ir svarīgs olnīcu disfunkcijas ārstēšanā, jo tā parasti ir saistīta ar šo hormonu trūkumu. Turklāt, ja ir šo orgānu iekaisuma slimības, āboliņš veicinās ātru atveseļošanos (lai gan bakteriālas infekcijas gadījumā tas, protams, nevar aizstāt antibiotikas).

Iegurņa orgānu iekaisuma slimību gadījumā gatavo šādu līdzekli – 2 ēdamkarotes āboliņa ziedu aplej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, liek uz ūdens peldi un atstāj karsēties uz lēnas uguns pusstundu, pēc tam izkāš un dzer pa 1 ēdamkarotei ne vairāk kā 4 reizes dienā. Šo uzlējumu var izmantot arī sēdvannām.

Sāpīgu menstruāciju gadījumā lieto arī āboliņa uzlējumu, tikai lielākā koncentrācijā – 2 ēdamkarotes izejvielas uz glāzi verdoša ūdens. Līdzekli iepilda termosa pudelē 6–8 stundas. To dzer pa 100 ml dienā, sākot 2–3 dienas pirms paredzamā nākamā cikla sākuma. Šis līdzeklis ne tikai mazinās sāpes, bet arī palīdzēs sakārtot ciklu kopumā.

Vēl viens lietošanas virziens ir mastopātijas ārstēšana, jo šī slimība arī bieži saistīta ar nepareizu hormonu veidošanos. Šim nolūkam gatavo āboliņa sakņu novārījumu – 3 ēdamkarotes izejvielas uz glāzi verdoša ūdens. Tās var sajaukt vienādās proporcijās ar auga sausiem ziediem. Šo līdzekli vāra 20 minūtes. Gatavais novārījums ir ļoti koncentrēts, to lieto pa 1 ēdamkarotei trīs reizes dienā. Tomēr iepriekš ir jāveic analīzes un jākonsultējas ar ginekologu, jo ne vienmēr mastopātija ir saistīta ar estrogēna trūkumu; dažreiz viss ir sliktā vairogdziedzera darbībā.

Anēmijas un saaukstēšanās gadījumā

Anēmijas gadījumā ieteicams lietot šādu uzlējumu – 20 g sausu ziedkopu uz glāzi verdoša ūdens. Šo daudzumu sadala četrās vienādās porcijās, kuras izdzer dienas laikā. Tiek uzskatīts, ka šāds uzlējums atjauno spēkus anēmijas gadījumā un kopumā piemīt vispārēji stiprinošas īpašības.

Saistībā ar to daži tautas dziednieki iesaka lietot preparātus uz sarkanā āboliņa bāzes pēc ķirurģiskām operācijām, lai saīsinātu rehabilitācijas periodu. Šim nolūkam ņem tos pašus 20 g ziedkopu uz 200 ml verdoša ūdens. Šo līdzekli dzer 3 reizes dienā – aptuveni 70–80 ml.

Bet, ja palielina aktīvo vielu koncentrāciju, ņemot 40 g augu izejvielas, iegūst sviedrēšanu veicinošu līdzekli, ko var izmantot saaukstēšanās un ARVI ārstēšanai. Kopā ar sviedriem no organisma tiek izvadīti arī toksīni.

Hemoroidu gadījumā

Tā kā pļavas āboliņš labvēlīgi ietekmē asinsvadus, tas var būt noderīgs arī hemoroīdu gadījumā. Šim nolūkam izmanto tā uzlējumu, ko pievieno vannas ūdenim. To gatavo šādi – uz 2 ēdamkarotēm sausa izejmateriāla ņem glāzi verdoša ūdens. Vēlams šādu līdzekli iepildīt termosa pudelē 8 stundas, tas ir, no vakara. Tam piemīt asins apturēšanas iedarbība un tas uzlabo asinsvadu stāvokli. Tāpēc, lai cik paradoksāli tas nebūtu, tādu pašu uzlējumu var izmantot mutes dobuma skalošanai stomatīta ārstēšanā.

Pļavas āboliņa izmantošana dermatoloģijā un kosmetoloģijā

Āboliņš novārījuma vai uzlējuma veidā tiek lietots iekšķīgi dažādu dermatoloģisku problēmu gadījumā – piemēram, alerģiskas reakcijas gadījumā. Tas ne tikai mazina iekaisumu, bet arī samazina niezi, kā arī samazina asinsvadu sieniņu caurlaidību.

Apdegumu un furunkulu gadījumā no āboliņa ziedkopu novārījuma gatavo kompreses. Novārījumu var izmantot arī galvas ādas skalošanai un sejas mazgāšanai seborejas dermatīta gadījumā. No tā veido vannas hiperkeratozes (ādas raga slāņa sabiezējuma) gadījumā. Turklāt siltu novārījumu izmanto aknes ārstēšanai – ar to noberž ādas vietas, kas klātas ar pinnēm.

Āboliņa svaigo sulu vai tā novārījumu ierīvē matu saknēs, lai izvairītos no to priekšlaicīgas nosirmošanas.

Tātad pļavas āboliņu kosmetoloģijā var izmantot šādi:

1. Ādas mitrināšanas maska. Ņem 4 svaigus ziedus un tikpat daudz lapiņu, sasmalcina, pievieno 1 ēdamkaroti šķidra medus un visu samaisa līdz viendabīgai konsistencei. Līdzekli uzklāj uz ādas uz 15 minūtēm, pēc tam noskalo ar vēsu ūdeni. Maska ne tikai mitrina, bet arī veicina smalko grumbiņu izlīdzināšanos.
2. Losjoni ādai ap acīm. Ņem 1 tējkaroti sasmalcinātas sausas izejvielas uz 100 ml verdoša ūdens, ļauj ievilkties līdz atdzišanai, izkāš, tajā iemērc vates diskus, kurus pēc tam uzliek uz acīm uz 20 minūtēm. Procedūras beigās nomazgājas ar atlikušo novārījumu. Līdzeklis izlīdzina ādu un mazina tūsku.
3. Pretnovecošanās maska visiem ādas tipiem. Ņem 1 ēdamkaroti sasmalcinātu svaigu āboliņa ziedu un lapu, 1 jēlu olu, 1 ēdamkaroti kefīra. Visas sastāvdaļas sajauc līdz viendabīgai konsistencei un uzklāj uz attīrītas sejas ādas. Masku atstāj uz 20 minūtēm, pēc tam noskalo ar vēsu negāzētu minerālūdeni. Kefīra dēļ līdzeklim piemīt nedaudz balinošs efekts, tāpēc šādu masku nav ieteicams darīt biežāk kā reizi nedēļā. Maska piešķir ādai tvirtumu un elastību, izlīdzina sīkās grumbiņas.

Kas attiecas uz pārējām āboliņa īpašībām, tās var izmantot, lai piešķirtu cirtām spīdumu un stiprinātu matus. Tam var izmantot šādu uzlējumu – uz 3 ēdamkarotēm sasmalcinātas sausas izejvielas ņem 2 tases verdoša ūdens. Iegūto līdzekli ļauj ievilkties trīs stundas, pārklājot ar vāku, pēc tam izkāš. Šo uzlējumu katru dienu vakarā ierīvē matu saknēs un galvas ādā. To var uzglabāt ledusskapī līdz divām diennaktīm, pēc tam pagatavo jaunu porciju.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Ir vairāki pļavas āboliņa izmantošanas veidi. Turpmāk tiks aplūkoti līdzekļu pagatavošanas varianti uz tā bāzes.

Tinktūra

Parasti spirta tinktūru lieto tikai infekcijas slimību ārstēšanā, kompleksā ļaundabīgo audzēju terapijā, kā arī kā ārēju līdzekli dažādu iekaisumu gadījumos. Bet tai ir kontrindikācijas – to nedrīkst dzert paaugstināta asinsspiediena gadījumā, kā arī to nedrīkst lietot apdegumiem un atopiskā dermatīta skartām vietām.

Lai pagatavotu šo līdzekli, jāņem 4 ēdamkarotes sasmalcinātas kaltētas izejvielas uz 0,5 litriem degvīna vai etilspirta, ko atšķaida līdz 40 grādu stiprumam ar destilētu ūdeni. Tinktūru tur sausā un tumšā vietā 10 dienas, periodiski sakratot. Pēc tam to lieto pa 1 tējkarotei trīs reizes dienā. Dažreiz ārsti iesaka mazāku devu.

Ja aterosklerozes gadījumā arteriālais spiediens nepaaugstinās, bet rodas troksnis ausīs, tad lieto šādu tinktūru – 40 g kaltētu augu izejvielu uz 50 ml degvīna. Šo līdzekli dzer pa 20 ml katru dienu pirms pusdienām trīs mēnešus. Ārstēšanas kursu nepieciešamības gadījumā var atkārtot, bet tikai pēc 10 dienu pārtraukuma.

Erektīlas disfunkcijas ārstēšanai gatavo tinktūru no sēklām. Šim nolūkam ņem 1 ēdamkaroti izejvielu, aplej ar glāzi sausa sarkanvīna un karsē tvaika vannā vienu stundu. Līdzekli lieto pa 1 ēdamkarotei trīs reizes dienā.

Uzlējums

Ņem 2 ēdamkarotes kaltētu augu izejvielu uz glāzi verdoša ūdens un atstāj ievilkties vienu stundu, pēc tam filtrē caur diviem marles slāņiem.

Novārījums

Ir divas šāda veida zāļu pagatavošanas iespējas. Parastam novārījumam ņem 1 ēdamkaroti kaltētu ziedkopu uz glāzi verdoša ūdens un atstāj uz lēnas uguns pāris minūtes, pēc tam atstāj ievilkties vienu stundu. Šāds līdzeklis obligāti jālieto pirms ēšanas. Otra iespēja – stiprs novārījums. Tas tiek uzskatīts par koncentrētāku. Tam ņem 3 ēdamkarotes izejvielu uz glāzi verdoša ūdens.

Tautas medicīnā var izmantot arī āboliņa sakņu novārījumu. Šis līdzeklis galvenokārt tiek uzskatīts par efektīvu elpošanas sistēmas slimībām. Pagatavošanai ņem 20 g sausas sasmalcinātas saknes un aplej ar glāzi verdoša ūdens, pēc tam atstāj uz lēnas uguns pusstundu. Tad noņem no plīts, atdzesē un izkāš līdzekli. Tas zaudē daļu tilpuma, un to atjauno ar vārītu ūdeni. Šo novārījumu uzskata par koncentrētu, to lieto pa 1 ēdamkarotei līdz 5–6 reizēm dienā.

Tēja

Tas ir visdrošākais līdzeklis no visiem uzskaitītajiem, to var dot pat bērniem ARVI profilaksei un gremošanas uzlabošanai. Ņem 1 tējkaroti sausu izejvielu un aplej ar glāzi verdoša ūdens. Līdzekli atstāj ievilkties ne ilgāk par 5 minūtēm. Pēc tam to dzer maziem malciņiem, izstiepjot tilpumu uz visu dienu.

Dažādu slimību profilaksei tēju var pagatavot arī citā veidā – 20 svaigu ziedkopu uz 1 litru ūdens. Šādu dzērienu var dzert praktiski bez ierobežojumiem, bet ne ilgāk par 7 dienām pēc kārtas. Pēc tam jāveic 3–4 dienu pārtraukums, un tad var izdzert vēl vienu kursu.

Sula

Pļavas āboliņa sula satur praktiski visas tās pašas sastāvdaļas, kas ir lapās un ziedkopās, bet tikai augstākā koncentrācijā. Tā ir askorbīnskābe, B grupas vitamīni, tokoferols un miecvielas. Pateicoties tam, sulai piemīt ne tikai pretiekaisuma, bet arī antiseptiskas un pat pretdrudža īpašības. Tas padara to par praktiski universālu līdzekli, ko var izmantot gan elpceļu slimībām, gan reimatisma gadījumā, gan apdegumu un strutojošu brūču apstrādē (ar to tā labvēlīgi atšķiras no spirta tinktūras). Turklāt atšķirībā no novārījuma un ūdens uzlējuma šo līdzekli var izmantot arī caurejas ārstēšanai. Tautas medicīnā sulu uzskata arī par efektīvu dažu acu slimību un vidusauss iekaisuma ārstēšanā.

Āboliņa sulu var izmantot kosmetoloģijā. To var ierīvēt galvas ādā, nevis iepriekš aprakstīto novārījumu. Ar to noslauka seju, lai āda kļūtu gluda un samtaina. To var izmantot arī unikālas maskas pagatavošanai kakla un dekoltē zonai – sulā samērcē marli, kuru piespiež pie attiecīgajiem ādas apgabaliem kā kompresi.

Sulu, atšķirībā no augu izejvielām, labāk sagatavot pirms ziedēšanas sākuma, proti, maijā, maksimāli – jūnijā. Tam nolūkā nogriež auga virszemes daļas kopā ar ziedkopām. Visas šīs izejvielas rūpīgi pārlasa, izmet izžuvušās un bojātās daļas, noskalo aukstā ūdenī, tad viegli nosusina un izlaiž caur sulu spiedi. Visu iegūto šķidrumu izlieto gandrīz uzreiz – ilgi to nevarēs uzglabāt pat ledusskapī, bet vienam ārstēšanas kursam vajadzētu pietikt.

Sulai ir augsta aktīvo vielu koncentrācija, tāpēc to ieteicams dzert ne vairāk kā 50 ml dienā. Tās garša ir savelkoša, var šķist nepatīkama; tās mīkstināšanai dzērienam pievieno nelielu daudzumu medus.

Eļļas ekstrakts

Šo līdzekli var pagatavot arī mājas apstākļos. Āboliņa virszemes daļa satur ēterisko eļļu un taukskābes, bet izvilkuma iegūšanai jāizmanto kvalitatīva olīveļļa. Līdzekļa pagatavošanai ņem žāvētus āboliņa zarus un ziedkopas, uz 1 daļu augu izejvielu uzlej 6 daļas destilēta ūdens un atstāj tumšā un vēsā vietā uz diennakti. Tad uzlējumu uzvāra un atstāj uz lēnas uguns, līdz tas iztvaiko par 2/3. Pēc tam tam pielej tādu pašu daudzumu olīveļļas un tur uz uguns, līdz ūdens pilnībā iztvaiko.

Iegūsies eļļa, kuru nepieciešams izkāst un dzert katru dienu pa 1 tējkarotei, piemēram, pie locītavu sāpēm vai ginekoloģiskām slimībām. Tomēr fitoterapeiti brīdina, ka pārsniedzot šo devu, var rasties sāpes kaklā.

Lietošanas kontrindikācijas

Tā kā āboliņš satur fitoestrogēnus, tas ir kontrindicēts grūtniecēm. Šo vielu iedarbība var izraisīt spontānu abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Fitoestrogēnu dēļ āboliņa preparāti ir kontrindicēti dažu onkoloģisku slimību gadījumā (galvenokārt, ja ir estrogēnatkarīgi audzēji), jo šādos gadījumos tie var ievērojami pasliktināt situāciju.

Arī pļavas āboliņa preparāti ir kontrindicēti tādām slimībām kā tromboflebīts un varikozas vēnas. Nekādā gadījumā tos nedrīkst lietot sirds un asinsvadu sistēmas patoloģiju gadījumā. Ārsti to aizliedz darīt arī insulta gadījumā.

Jebkurus āboliņa uzlējumus un novārījumus nedrīkst lietot, ja ir nosliece uz caureju – tā tikai pastiprināsies. Šis augs ir kontrindicēts arī pie sāpēm vēderā, tostarp tām, ko izraisījis gastrīts vai kuņģa čūla.

Pļavas āboliņa preparātu lietošana dažkārt izraisa dažādas smaguma pakāpes blakusreakcijas – tās var būt gan reibonis un ādas izsitumi, gan mialģija (muskuļu sāpes), sliktas dūšas lēkmes, vemšana un pat dzemdes asiņošana. Ja parādās jebkādas blakusreakcijas, jāpārtrauc turpmāka preparātu lietošana.

Pļavas āboliņa līdzekļus nav ieteicams lietot vienlaikus ar tablešu veida estrogēniem (tas var izraisīt pārdozēšanu). Nekādā gadījumā tos nedrīkst kombinēt ar aknu fermentiem un aspirīnu. Tāpat tos nelieto kopā ar heparīnu, jo tas var izraisīt smagu blakusefektu attīstību.

Interesanti fakti

Āboliņš ir kļuvis tik ierasta kultūra, ka šķiet, it kā tas būtu audzēts vienmēr. Bet patiesībā to sāka audzēt tikai pirms aptuveni 600 gadiem Ziemeļitālijā. No turienes sākās tā izplatīšanās pa Eiropu. Vispirms āboliņš nonāca Holandē, pēc tam vācu kņazistēs un Anglijā. Bet Krievijā to sāka audzēt tikai pirms apmēram 200 gadiem.

Senatnē sausās un sasmalcinātās āboliņa lapas izmantoja, kā mūsdienās teiktu, kā diētisku piedevu. Tās saberza pulverī un piejauca miltiem, kurus pēc tam izmantoja rudzu maizes cepšanai. Turklāt āboliņu izmantoja kā piedevu dažu veidu sieru un Eiropas virtuves mērču pagatavošanai. Mūsdienās āboliņa miltus izmanto galvenokārt lopkopībā, jo tie ir daudzu vērtīgu vielu avots. Tomēr zinātnieki turpina pētīt āboliņa īpašības, tāpēc, iespējams, drīz tiks atrastas jaunas tā izmantošanas jomas.

Pļavas āboliņa foto