Madara: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Madara (tas ir Galium – no grieķu vārda 'piens') ir ārstniecības augs, kas aug gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā. Dabā ir simtiem šī auga sugu, bet ne visas tiek izmantotas ne mūsdienu fitoterapijā, ne tradicionālajā tautas medicīnā. Ir arī indīgas šķirnes, ar kurām jārīkojas īpaši uzmanīgi.

Ķīmiskais sastāvs

Vislabāk ir izpētīts divu šķirņu ķīmiskais sastāvs – dzeltenās madaras (pazīstama arī kā dzeltenā) un ķeraiņu madaras. Abas tās aktīvi tiek izmantotas tautas medicīnā, turklāt vērtīgas farmakoloģijas vielas ir atrodamas gan zālē, gan stublājos, gan ziedos, un pat šo augu sakneņos.

Dzeltenās madaras ķīmiskais sastāvs ir labi izpētīts, tajā ietilpst:

1. Steroīdie saponīni. To funkcija dabā ir auga aizsardzība pret kaitēkļiem un slimībām. Tiem piemīt pretsēnīšu īpašības, turklāt tos izmanto hormonālo preparātu iegūšanai.
2. Askorbīnskābe (C vitamīns), kas normalizē asinsvadu un asinsrites sistēmas stāvokli kopumā, kā arī stiprina imunitāti.
3. Karotīns, kas ir labvēlīgs redzei.
4. Flavonoīdi, kam piemīt pretiekaisuma un antioksidanta īpašības.
5. Dažādas organiskās skābes.
6. Miecvielas un krāsvielas (ar pēdējām ir saistīts šī auga nosaukums – jo tas izdala tādu pašu pigmentu kā rubija).
7. Dažādi mikroelementi – varš, dzelzs, cinks, pat niķelis un kobalts un citi.

Šīs šķirnes ziedos un lapās ir siera recināšanas ferments rennīns, pateicoties kuram senatnē šo augu izmantoja arī siera ražošanai.

Ķeraiņu madaras ķīmiskais sastāvs kopumā ir līdzīgs iepriekšējam. Tajā ir arī steroīdie saponīni, glikozīdi, flavonoīdi un kumarīni. Bet turklāt ir vēl salicilskābe, kurai piemīt antiseptiskas un keratolītiskas īpašības. Satur arī ursolskābi un atbilstošo aldehīdu, kas nosaka šī auga izmantošanu nierakmeņu slimības ārstēšanai. Ķeraiņu madara satur arī cinka, kobalta, magnija, niķeļa uc sāļus.

Kā tas izskatās un kur aug

Gandrīz visas šī auga sugas ir plaši izplatītas visā pasaulē. Piemēram, īstā madara aug ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļāfrikā. Āzijā tā sastopama gandrīz visur mērenā klimata joslā, ieskaitot Turciju, Tuvo un Tālo Austrumu valstis. Augu var atrast pat Jaunzēlandē (gan jāpiebilst, ka tur to ievazājuši kolonisti) un Ziemeļamerikā. Galvenokārt madaras aug siena pļavās, kviešu laukos, gar ceļiem un uz robežām, tām patīk auglīgas augsnes.

Starp madarām sastopami gan viengadīgi un divgadīgi, gan daudzgadīgi augi. Sakneņi visām šķirnēm ir tievi un stipri zarojas. Dažām sugām tiem piemīt ārstnieciskas īpašības.

Šī auga stublāji visbiežāk ir tievi, dažiem – ložņājoši. Bet ir arī šķirnes ar stipriem taisniem stublājiem, piemēram, ziemeļu madara. Lapas šim augam ir šauras, piesātināti zaļas, dažām sugām – ar robotām malām. Ziedi ir sīki, zvaigžņveida, ziedlapu krāsa var būt ļoti dažāda – balta, spilgti dzeltena, rozā. Ir šķirnes, piemēram, smaržīgā madara, kurām piemīt patīkams aromāts.

Sugas

Pastāv dažādas madaru sugas, lielākā daļa no tām sastopamas Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā:

1. Ziemeļu madara. Tas ir daudzgadīgs lakstaugs, kas sasniedz vismaz 15 cm augstumu, dažreiz izaugot gandrīz līdz metram. Atšķirīgā iezīme – nelielas šauras lapas ar trim dzīslām, kas savienojas pa vairākām. Augs zied sīkiem ziediem, parasti baltā nokrāsā. Galvenokārt tas aug meža pļavās, mīl mitrus palieņu apvidus. Un, lai gan parasti madara dod priekšroku auglīgām augsnēm, šī šķirne var justies lieliski arī akmeņainās augsnēs un purvainās vietās. Fitoterapijā galvenokārt izmanto šīs šķirnes ziedus un lapas.
2. Īstā madara. Tas ir daudzgadīgs augs ar stipru taisnu stublāju, kas sasniedz apmēram 60–70 cm augstumu. Tā lapas ir smailas, to virsma ir izteikti zaļā nokrāsā, bet apakšpuse klāta ar pelēku samtainu pūciņu. To uzskata par izcilu medusaugu. Tā spoži dzeltenie ziedi ir apvienoti pūkainās skarās. Tiem patiešām ir izteikts medus aromāts, kas visu vasaru piesaista bites. Šo šķirni visbiežāk var sastapt pļavās, tā mīl auglīgas augsnes, un labos laika apstākļos un bez šķēršļiem tur var izveidoties īstas plantācijas.
3. Ķeraiņu madara. Šis augs būtībā ir nezāle, turklāt ārkārtīgi izturīgs pret jebkādām cīņas metodēm. Tā galvenā īpatnība ir tā stublāju struktūra, kas klāta ar maziem zobiņiem, pateicoties kuriem tas ļoti stingri pieķeras pie graudu vārpu gludajām stublāju virsmām. Tā lapas ir šauras, mazi balti ziediņi veido nelielas puslietussarga tipa ziedkopas. Tautas medicīnā bieži izmanto šī auga svaigu sulu, to uzskata par ļoti efektīvu dažādu aknu slimību un vairogdziedzera disfunkcijas ārstēšanā. Šobrīd fitoterapijā pēta tā iespējamo pielietojumu pret ļaundabīgiem audzējiem. Sastāvdaļas, kas atrodas šī auga lapās un ziedos, nodrošina tam arī diurētiķa un antioksidanta īpašības. Ziedēm, novārījumiem un uzlējumiem uz šīs sugas bāzes piemīt brūču dziedēšanas spējas, kas ļauj tos izmantot dažādu dermatoloģisku traucējumu gadījumos.
4. Smaržīgā madara. Šī auga suga ir arī daudzgadīga. Tās stublāji sasniedz augstumu līdz 65 cm. Starp visiem saviem radiniekiem smaržīgā madara tiek uzskatīta par visskaistāko. Ziedkopas veido vairākus puslietussargus, kas sastāv no daudziem maziem ziediņiem ar patīkamu smaržu. Smaržīgā madara sāk ziedēt agrāk nekā citas sugas, jau aprīlī. Un tās ziedēšana turpinās tikai līdz vasaras sākumam. Visbiežāk tā sastopama Krimā, Kaukāzā, Vidusāzijā, lai gan to var atrast arī citos Krievijas reģionos.
5. Parastā madara. Šī ir viena no visaugstākajām šī auga sugām. Tā var sasniegt vismaz 85 cm augstumu. Tās stublājs ir stiprs, šķautņains, mazzarains. Lapas ir sīkas un šauras. No augšpuses tās ir mazāk pūkainas, no apakšpuses – vairāk. Šīs sugas ziedi ir maigi zeltaini. Šis augs uzzied pirmā vasaras mēneša beigās un zied līdz rudens sākumam. Tas galvenokārt sastopams sausās pļavās un nelielās nogāzēs. Šīs sugas atšķirīga iezīme ir kramskābes un liela daudzuma ēterisko eļļu klātbūtne tās ķīmiskajā sastāvā.
6. Mīkstā madara. Tā atšķirīgā iezīme ir nedaudz neparastā četršķautņainā gludā stublāja forma. Uz tā aug mazas iegarenas lapas ar maziem ērkšķīšiem galos. Ziedi ir mazi, ar baltām ziedlapiņām, tie savākti ziedkopās, kas stublāju galos veido diezgan lielas skaras. Šī madaru suga zied salīdzinoši neilgu laiku – jūnija beigās un jūlija pirmajā pusē. To var atrast ceļmalās un pļavās. Tradicionālajās Sibīrijas medicīnas receptēs to galvenokārt izmanto sirds ritma traucējumu novēršanai.

Dažu madaru sugu ārstnieciskā iedarbība tiek uzskatīta par maz pētītu. Tomēr praktiski visas uzskaitītās sugas ir perspektīvs izejmateriāls farmācijas rūpniecībai.

Vākšana un uzglabāšana

Tā kā fitoterapijā šodien galvenokārt tiek izmantotas divas madaru sugas, jāapsver to vākšanas un uzglabāšanas īpatnības.

Attiecībā uz dzelteno madaru, šajā gadījumā ārstniecības izejviela ir visas auga daļas – sakneņi, stublāji, lapas un ziedi. Izejvielu ieteicams ievākt ziedēšanas laikā. Savākto izejvielu ieteicams žāvēt dabīgā veidā brīvā dabā, bet labāk – ēnā. Var žāvēt arī siltos bēniņos, ja tie ir labi vēdināmi. Žāvēšanai stublājus, lapas un ziedus izklāj uz kokvilnas auduma vai papīra (tomēr nevar izmantot avīzi, jo tad izejviela uzsūc kaitīgo tipogrāfijas krāsu). Zāli un ziedus izklāj plānā kārtā, periodiski tie jāmaisa, lai labāk izžūtu.

Dzeltenās madaras sakneņus ieteicams ievākt visu vasaru neatkarīgi no ziedēšanas laika. Tos žāvē svaigā gaisā. Visu veidu izejvielas ieteicams uzglabāt vai nu linu maisiņos, vai papīra maisiņos, vai cieši noslēgtās stikla burkās. Bet to visu var turēt tikai slēgtos skapjos, lai uz tiem nekristu saules gaisma. Uzglabāšanas termiņš – trīs gadi.

Ķeramajai madarai galvenokārt ievāc tikai zāli ziedēšanas laikā. Sakneņus izmanto retāk, bet, ja tomēr ievāc, tad rudenī. Izejvielu žāvē ēnā vai žāvētājos, kas paredzēti dārzeņiem un augļiem, turklāt saknes pirms tam jāsasmalcina.

Madaras ārstnieciskās īpašības

Ne visas ārstnieciskās īpašības, kas senatnē tika piedēvētas dzeltenajai madarai, mūsdienās ir pierādītas. Tomēr daudzas tās īpašības ir apstiprinātas ar zinātniskiem pētījumiem. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka dzeltenajai madarai piemīt:

1. Pretiekaisuma iedarbība, ko nodrošina flavonoīdi.
2. Estrogēna iedarbība (pateicoties steroīdajiem saponīniem, kuriem piemīt īpašības, kas līdzīgas sieviešu hormonu īpašībām).
3. Vāja antiseptiska iedarbība, pateicoties tiem pašiem saponīniem, kā arī organiskajām skābēm.
4. Žults- un diurētiskām īpašībām.
5. Brūču dziedinošs efekts.
6. Vispārēji stiprinoša iedarbība, pateicoties iepriekš uzskaitītajiem vitamīniem un mikroelementiem.

Turklāt tam piemīt nomierinošas un hemostatiskas īpašības. To var izmantot arī kā dabisku caurejas līdzekli.

Attiecībā uz ķeramo madaru, tai piemīt:

1. Pretvēža iedarbība. Ir pētījumi, kas pierāda, ka tās ekstrakts iznīcina ļaundabīgo krūts audzēju šūnas, bet neietekmē veselos audus. Šo iedarbību nodrošina diosmetīns – viela, kas atrodas ķeramās madaras zālē.
2. Antiproliferatīvas īpašības, kas arī ļauj cīnīties ar audzējiem.
3. Pretsēņu aktivitāte – pateicoties saponīnu saturam, kas dabiskos apstākļos ir nepieciešami, lai aizsargātu augu no šādiem mikroorganismiem.

Tautas medicīnā ir zināmas arī ķeramās madaras drudzi mazinošas īpašības. Austrumsibīrijā tās zāles novārījumus senatnē izmantoja kā pretkrampju līdzekli. Tomēr pašlaik šīs auga īpašības vēl nav pietiekami pētītas.

Izmantošana tautas medicīnā

Tradicionālajā un mūsdienu fitoterapijā līdzekļi uz pļavas madaras vai ķeraiņa madaras bāzes tiek izmantoti šādām slimībām:

1. Angīna, bronhīts, dažādas elpceļu slimības, pat pneimonija. Šādos gadījumos izmanto madaras zāles uzlējumu – 2 tējkarotes kaltētu un sasmalcinātu lapu un zāles aplej ar glāzi verdoša ūdens, pēc tam ievilkties 50–60 minūtes, izkāš. Iegūto daudzumu sadala trīs vienādās porcijās un dzer trīs reizes dienā neatkarīgi no ēdienreizēm.
2. Aknu slimības, tostarp iekaisuma rakstura. Tās ārstē ar novārījumu – 1 ēdamkaroti sausas izejvielas aplej ar glāzi verdoša ūdens un karsē uz lēnas uguns 5 minūtes. Pēc tam līdzekli atdzesē līdz pieņemamai temperatūrai, izkāš un lieto vienādās porcijās trīs reizes dienā.
3. Erektilā disfunkcija. Ieteicams lietot svaigu auga virszemes daļas sulu – pa 2 ēdamkarotēm vismaz trīs reizes dienā, kursa ilgums – vismaz mēnesis.
4. Stenokardija. Jāsagatavo vājš ķeraiņa madaras sakneņa uzlējums – 20 g sausas augu izejvielas uz 0,5 l verdoša ūdens.
5. Sieviešu reproduktīvās sistēmas patoloģijas, tostarp fibromioma, endometrīts, amenoreja (sāpīgas menstruācijas). Šim nolūkam gatavo uzlējumu iepriekš aprakstītajā veidā un lieto trīs reizes dienā. Bet ar šo zāli var ārstēt arī iegurņa orgānu iekaisuma slimības. Šādā gadījumā 4 ēdamkarotes sausas augu izejvielas aplej ar 0,4 l verdoša ūdens, ievilkties termosā 4 stundas, pēc tam izkāš un pievieno vannas ūdenim.
6. Dzemdes kakla erozija. Madaras zāles, lapu un ziedu novārījumu ieteicams lietot maksts skalošanai.
7. Piena dziedzera slimības. Var lietot zāles uzlējumu (2 tējkarotes izejvielas uz glāzi verdoša ūdens) vai uzlikt uz problemātiskās vietas svaigu auga lapu masu, sasmalcinātu līdz putrai līdzīgai konsistencei.
8. Ādas slimības, piemēram, ekzēma, daži dermatīta veidi, furunkuli, abscesi un pat karcinoma. Šādos gadījumos skartās ādas vietas jāieziež ar svaigi spiestu zāles sulu. Tomēr daži mūsdienu augu speciālisti iesaka šiem nolūkiem izmantot pulveri no kaltētiem dzeltenās madaras ziediem. No tā jāpagatavo ziede (pievienojot vazelīnu vai nesālītu sviestu) iekaisušām un ar izsitumiem klātām vietām.
9. Cukura diabēts. Ieteicams dzert svaigi spiestu auga virszemes daļas sulu – pa 2 ēdamkarotēm pēc galvenajām ēdienreizēm, turklāt nekādā gadījumā nedrīkst pievienot medu, jo tas samazinās līdzekļa efektivitāti.

Turklāt dažāda veida preparāti no šīs zāles var tikt lietoti citu slimību gadījumā. Piemēram, pulveris no kaltētas madaras zāles tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli pret dizentēriju, jo tam piemīt antiseptiskas īpašības.

Novārījumus un dažādas koncentrācijas zāles uzlējumus izraksta, ārstējot grieztas brūces un strutošanas, kā arī nopietnus apdegumus. Tā kā tiem piemīt vieglas pretsāpju īpašības kopā ar pretiekaisuma iedarbību, tos lieto kompresu veidā podagras ārstēšanā.

Ursolskābes klātbūtne ķeroņu madaras sastāvā ļauj izmantot tās uzlējumu nieru iekaisuma (nefrīta), uroģenitālās sistēmas un žultsvadu slimību ārstēšanā.

Maisījumi, kas satur madaru

Šo augu izmanto ne tikai kā atsevišķas zāles. Tas ietilpst dažādos ārstniecības augu maisījumos. Visus tos gatavo vienādi – 1 ēdamkarote sausu sasmalcinātu augu maisījuma uz 370 ml verdoša ūdens. To visu atstāj ievilkties trīs stundas, izkāš un lieto dažādās porcijās trīs reizes dienā.

Lai iznīcinātu oksalātu un fosfātu akmeņus urīnpūslī, gatavo maisījumu no madaras sakneņiem, kas vienādās proporcijās sajaukti ar krāsu madaru, diļļu sēklām, piparmētru un asinszāles lapām, bārbeļu ogām. Šo līdzekli lieto četru mēnešu garumā, pēc tam izdara pārtraukumu un veic atkārtotu izmeklēšanu. Nepieciešamības gadījumā kursu var atkārtot, bet tikai pēc konsultēšanās ar ārstu.

Lai iznīcinātu akmeņus žultspūslī, gatavo maisījumu no madaras lakstaugiem, ko vienādās proporcijās sajauc ar Marijas dadža, kosas, ganu somiņas lakstaugiem, aptiekas kumelītes ziediem, kukurūzas driskām un puravu sakni. Šo uzlējumu lieto arī četru mēnešu garumā pēc konsultēšanās ar ārstu.

Madaras maisījumi var cīnīties pat ar tādām nopietnām asinsvadu slimībām kā hemorāģiskie vaskulīti. Tie var būt efektīvi arī hroniska holecistīta (ārpus saasinājuma stadijas), glomerulonefrīta un citu slimību gadījumā.

Lai gan pašai madarai piemīt caureju veicinošas īpašības, kombinācijā ar citiem augiem tā var tikt izmantota kā līdzeklis pret caureju. Šādā gadījumā gatavo maisījumu no madaras lakstaugiem, ganu somiņas, mārsila, ložņu vārpata sakneņiem. Taču ilgstoši lietot šādu līdzekli nedrīkst, īpaši ja caurejas cēlonis nav noskaidrots. Ja tā ir bakteriāla infekcija, tad madaras antiseptiskā un pretsēnīšu aktivitāte neaizstāj antibiotiku lietošanu!

Dziedniecisko sastāvu veidi

No madaras lakstaugiem gatavo dažāda veida ārstnieciskus līdzekļus. Ārējai lietošanai izmanto trīs variantus:

1. Pulveris. Tas ir izžāvēts un sasmalcināts izejmateriāls, kas iegūts no augu virszemes daļas, proti, lakstaugiem, ziediem un lapām. To lieto tādu slimību kā dermatītu ārstēšanai.
2. Biezenis losjoniem un kompresēm, ko gatavo no sasmalcinātiem svaigiem lakstaugiem un ziediem. To lieto kā losjonus jebkuru ādas slimību gadījumā, bet visvairāk efektīvs tas ir abscesu un strutošanas gadījumos.
3. Ziede. To gatavo no svaigiem lakstaugiem, kas saberzti biezenī, vai no kaltēta izejmateriāla. Pirmajā gadījumā to berzē javā ar svaigu sviestu. Otrajā – var izmantot vazelīnu vai citu neitrālu tauku bāzi. Šādi līdzekļi ir efektīvi jebkuru dermatoloģisku problēmu gadījumā.

Iekšķīgai lietošanai izmanto uzlējumus, novārījumus, sulu un spirta tinktūru. Retāk lieto tēju no madaras lakstaugiem.

Tinktūra

Madaras tinktūra var būt ūdens vai spirta. Pirmajā gadījumā 1 ēdamkaroti izejvielu aplej ar glāzi verdoša ūdens un uzstādina termosā vairākas stundas, pēc tam izkāš. Derīgo vielu koncentrāciju var regulēt, pievienojot vairāk vai mazāk augu izejvielu.

Spirta tinktūrai izmanto etilspirtu vai degvīnu. Uz 2 ēdamkarotēm augu izejvielu izmanto 0,4–0,5 l alkohola bāzes. Līdzekli uzstāj vismaz 4 nedēļas, visu šo laiku traukam jāatrodas tumšā vietā, periodiski to vajag izņemt un sakratīt.

Tēja

Šo līdzekli var pagatavot gan no madaras zāles un lapām, gan no ziediem. Uz 1 tējkaroti ņem glāzi verdoša ūdens – koncentrācija ir zemāka nekā uzlējumam. Lai uzlabotu garšu, dzērienam var pievienot nedaudz medus.

Lietošanas kontrindikācijas

Šai zālei nav tik daudz kontrindikāciju, galvenā no tām ir individuāla nepanesība un alerģiskas reakcijas. Tomēr jāatceras, ka īstā madara ir vāji indīgs augs. Tās novārījumus, uzlējumus un jo īpaši koncentrētu sulu nedrīkst dot bērniem, tā ir kontrindicēta grūtniecības un zīdīšanas laikā. Starp citu, jaunām māmiņām to nedrīkst lietot arī tāpēc, ka tajā ir hormoniem līdzīgas vielas, kas var ietekmēt grūtniecības norisi.

Spēcīgā diurētiskā efekta dēļ uz šī auga bāzes veidotos līdzekļus piesardzīgi jālieto cukura diabēta gadījumā.

Interesanti fakti

1. Madara ir augs, kas plaši pazīstams kopš seniem laikiem. Jau senatnē bija zināms, ka tai piemīt krāsojošas īpašības, kā arī spēja sarecināt sieru. Tomēr Anglijā madaru izmantoja arī tāpēc, ka tās smarža atbaidīja blusas. Tajos laikos matračus pildīja ar zaļumiem, un šis augs obligāti ietilpa to sastāvā. Tāpēc vecais britu nosaukums madarai skan kā Our Lady’s Bedstraw (ko var tulkot kā «mūsu lēdijas salmu gulta»).
2. Madarai piemīt krāsojošas īpašības. To izmantoja, lai audumiem piešķirtu dzeltenu nokrāsu. Un tā pati ietilpa matu krāsas sastāvā – lētā un pieejamā. Tāpēc vēl viens angļu nosaukums šai zālei ir Maid’s Hair (tas tulkojas kā «kalpones mati»).
3. Senajos augu ārstniecības grāmatās arī rakstīts, ka madara dod spēku nogurušiem ceļotājiem, un tās svaigu sulu var izmantot pret jebkādiem ādas izsitumiem.

Madaras foto