Ložņu kviešu zāle: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Cik dažādus nosaukumus tauta nav izdomājusi ložņu kviešu zālei! Viens par otru sliktāks: to sauc gan par suņu zāli, gan par rudzu zāli. Dažos apvidos to dēvē par «ponīru», citos – par «dandūru», vēl citos – pat par «tārpu zāli». Ja vasarniekam vai dārzniekam sapņos rādītos, ka viņa mīļajās dobēs vai puķu dobēs kupli izaugusi ložņu kviešu zāle, viņš mostos ar satrauktu sirdsdarbību. Bet, sapratis, ka tas bijis tikai sapnis, atviegloti uzelpotu. Jo ložņu kviešu zāle ir galvassāpes visiem, kam patīk rakņāties zemē. Tās sakneņi ātri izplešas platumā un dziļumā, un dārzniekam ir grūti ar to tikt galā.

Ķīmiskais sastāvs

Tikmēr šajos pašos sakneņos ir daudz cilvēkam noderīgu vielu. Piemēram, ložņu kviešu zāle ir bagāta ar C un E vitamīniem – askorbīnskābi un tokoferolu, kuriem piemīt spēja palēnināt novecošanos un stiprināt imūnsistēmu. Imunitātes stiprināšanai kalpo arī kompleksais polisaharīds ciete, kas turklāt ir nepieciešama smadzenēm un muskuļiem. Sakneņos esošā karotīna spēks slēpjas spējā izvadīt no šūnām brīvos radikāļus un mazināt nelabvēlīgās ekoloģijas negatīvo ietekmi.

Starp ložņu kviešu zāles sakneņu sastāvdaļām gandrīz 10% ir olbaltumvielas, un tas ir viens no svarīgākajiem «celtniecības materiāliem» cilvēka ķermenim. Tricīna (ogļhidrāta, kas veido gandrīz 40% no ložņu kviešu zāles sastāva) un monosaharīda fruktozes loma ir nodrošināt ātru spēku atjaunošanos.

Viss organisko skābju kopums palīdz uzturēt normālu organisma skābju-sārmu līdzsvaru un piedalās vielmaiņas procesos.

Minerālsāļiem ložņu kviešu zāles sastāvā cilvēka organisms uzticas nodrošināt sirds un asinsvadu, endokrīnās, nervu sistēmas un gremošanas trakta darbību, atbildēt par ūdens un sāļu maiņas līdzsvaru un piedalīties asinsrades procesā. Īpaši svarīga loma ir silīcijskābes sāļiem, jo silīcija trūkuma gadījumā organismam kļūst grūti uzņemt vairāk nekā septiņdesmit ķīmisko elementu.

Par ādas, matu un nagu stāvokli atbild eļļas – taukvielas un ēteriskā eļļa, kas arī ietilpst ložņu kviešu zāles derīgo vielu sarakstā.

Aminoskābe alanīns ir pastāvīgs aktīvs dalībnieks visos vielmaiņas procesos, nodrošinot izturību un pozitīvi ietekmējot smadzeņu un muskuļu sistēmas darbību.

Kā tas izskatās un kur aug

Kviešu zāle pieder graudaugu kultūrām. Tās garā, stipri sazarotā, ar milzīgu atzaru skaitu sakne var iekļūt dziļi mīkstā irdenā zemē – līdz 1 m un pat vairāk. Bet parasti visi tās atzari izplatās aptuveni ne vairāk kā 15 cm dziļumā. Savukārt platumā atzari no saknes aizņem minimālu «vietu» ar izmēriem 3 x 3 m, un tie var izplesties vēl lielākā teritorijā.

Augstumā kviešu zāle izaug no 50 cm līdz 120 cm, tās krāsa visbiežāk ir tīri zaļa, bet ir sugas, kurām virszemes daļa ir zilganzaļa. Parasti sastopams gluds, kails augs, bet ir arī mataini eksemplāri.

Kviešu zāles lapām ir plakana forma, tās ir stipri izstieptas garumā. Botāniķi šādu formu pieskaita lineārajam tipam. Tās var sasniegt 40 cm garumā un 10 cm platumā (labvēlīgos augšanas apstākļos). Smalkas dzīslas labi redzamas visā lapas garumā.

Augstie auga stublāji augšpusē beidzas ar vārpām, kuru garums var svārstīties no 10 līdz 15 cm. Tajās ir no 4 līdz 7 ziediem ar iegarenām, lancetiskām zvīņām. Kviešu zāle sāk ziedēt jau pirmajā vasaras mēnesī, un no jūlija beigām sāk nobriest sēklas.

Šī nezāle var vairoties gan ar sakneņiem (šo veidu sauc par veģetatīvo), gan ar sēklām (cits nosaukums – dzimumvairošanās). Augs ir ļoti pielāgots abiem veidiem. Sakneņi var aizņemt milzīgas platības, un labā augsnē tie spēj dot dzīvību milzīgam dīgstu skaitam. Tā, vienā hektārā zemes, kas aizaugusi ar kviešu zāli, atrodas neticams daudzums sakneņu pumpuru – ap 250 miljoniem! Un katrs no tiem var dot dzīvību jaunam augam. Pat ja sakni sagriež daudzos gabaliņos, neviens neies bojā bezmērķīgi, un no tā noteikti izaugs jauna nezāle. Turklāt, pat ja vienu gadu neliels atgriezums mierīgi guļ zemē, neizrādot dzīvības pazīmes, tad nākamajā vai pat pēc gada vai pat diviem, no tā var pilnībā attīstīties jauns dīgsts.

Kviešu zāles apputeksnēšana notiek krusteniski, tas ir, putekšņi no viena auga tiek pārnesti uz cita auga drīksnu. Pateicoties tam, veidojas augs ar jaunu genotipu, saglabājot vēl lielāku izturību un dzīvotspēju. Sēklas, tāpat kā sakņu daļiņas, spēj pārdzīvot nelabvēlīgus apstākļus augsnē ne vienu sezonu un dot par sevi manīt pat pēc 10–12 gadiem. Un, tā kā no viena auga var iegūt apmēram 10 tūkstošus sēklu, ir viegli iedomāties, cik milzīgu armiju katrs kviešu zāles augs ik gadu izsēj lauku plašumos.

Sausumu, ko kviešu zāle slikti panes, tā pārdzīvo miera stāvoklī, bet, kad sākas lietus, tā metas straujā augšanā un pievieno centimetrus tieši acu priekšā.

Mājas tam ir praktiski visur uz mūsu planētas. Tās galvenās kolonijas atrodas Ziemeļu puslodē, Eiropas valstīs, Āzijā, tā izdzīvo arī Ziemeļāfrikas karstumā, Dienvidu puslodē. Krievijā tas sastopams visur.

Visvairāk tai piemērots ir mērens klimats. Tā mīl auglīgas, pietiekami irdenas, ar slāpekli bagātas augsnes, vislabāk aug smiltīs, bet arī purvainās augsnēs tā ne pārāk cieš. Tās augstās audzes atrodas ne tikai uz laukiem, bet arī ūdenstilpju krastos, meža izcirtumos, gar ceļiem, ceļmalās, stepēs. Kā nelūgts viesis, vārpata ielaužas dārzos un sakņu dārzos, jo tai īpaši patīk tur, kur ir regulāra laistīšana. Bet, ja zeme ilgstoši netiek apstrādāta un kļūst blīva, cieta, it kā piesista, tā zaudē savu aktivitāti, kas atjaunojas pēc pirmās aršanas.

Ar vārpatu aizsērējuši lauki strauji zaudē ražību, jo tā kaitē gan kultūraugiem, gan augsnei, kurai tā atņem barības vielas un mitrumu. Rezultātā zeme izžūst un strauji noplicinās.

Sugas

Dabā pastāv gandrīz 30 vārpatu sugu. Tās atšķiras viena no otras ar augstumu un vārpiņas uzbūvi, un šī atšķirība ir izskaidrojama ar apstākļiem, kādos tās aug.

Tā, ložņu vārpata, kurai visur ir labi, jebkurā dabas zonā – gan pļavā vai izcirtumā, gan ūdenstilpes krastā, gan dārzā vai laukā, gan ceļmalā, izaug augsta – no pusmetra līdz 1 m 20 cm. Attiecīgi, gan stublāji, gan lapu plātnes tai ir diezgan lielas, garas. To ir ļoti grūti izskaust.

Bet tās radiniece – pleveļveida vārpata ir diezgan zema auguma. Tā neizaug augstāka par 30–75 cm. Tās dzīvotne ir stepe, tā ir izplatīta galvenokārt Krievijas dienvidu apgabalos, Ukrainā, tai patīk smilšainas vai kaļķainas augsnes, tā apmetas uz ļoti sausām pļaviņām. Tā arī krāsā atšķiras no ložņu vārpatas: tās virszemes daļa ir zilgani zaļā krāsā.

Vēl viena no vārpatu pulka – starpējā vārpata arī nav īpaši augsta, izaug no 40 līdz 100 cm. Krievijas vidienē to nav iespējams sastapt, tā ir izplatīta dienvidāk: stepēs un sausās zemēs Vidusjūras reģionā, Viduseiropā. Kaukāzs, Āzija un pašos Krievijas dienvidos – arī ierastas vietas tai.

Vēl viena dienvidu vārpata – iegarenā vārpata var izaugt līdz 1,5 m, lai gan vidējais izmērs ir no 40 līdz 100 cm. Tās dzīvotne ir sāļaines, krīta un kaļķainas augsnes, ceļmalas Āzijā, Kaukāzā, Vidusjūras reģionā, Krievijas dienvidos.

Vākšana un uzglabāšana

Neskatoties uz atšķirībām starp vārpatu sugām, visas tās ir piemērotas lietošanai ārstniecības nolūkos. Tautas dziednieki zina, ka vislabāk ir izrakt sakneņus vai nu pavasarī, vai rudenī. Visvienkāršāk ir izmantot dārzā izraktās nezāles. To sakneņi ir kārtīgi jānokrata no augsnes, jānomazgā vispirms bļodā vai spainī, lai būtu vieglāk noberzt tos no smilšu graudiņiem, un pēc tam noskalot ar ūdeni tieši no krāna.

Lai saknes labi izžūtu, sākumā tās var īslaicīgi izklāt saulainā vietā, vislabāk, ja ārā ir vējains. Pēc tam tās jāpārvieto uz ēnainu vietu, vislabāk uz verandu vai terasi. Ir svarīgi, lai tur būtu caurvējš, un vējš apvītu ārstniecības izejvielu. To var izžāvēt ar žāvētāja palīdzību. Tad iepriekš saknes jāpārgriež nedaudz, lai būtu ērtāk ievietot paplātēs.

Sausās sakneņus var uzglabāt maksimāli 2 gadus. Turklāt jāievēro uzglabāšanas noteikumi – tie jāievieto saplākšņa kastēs vai lina maisiņos.

Ložņu kviešu zāles ārstnieciskās īpašības

Šī kaitīgā un agresīvā ložņu smilga var kalpot cilvēkam par labu. Tās ārstnieciskās īpašības ārstiem ir zināmas jau sen. Tās tiek izmantotas kopš Senās Grieķijas laikiem. Jau lielais Avicenna zināja par ložņu smilgas pielikšanu brūcēm un tās saknes spēju dziedēt.

Pirmsrevolūcijas Krievijā ložņu smilgu sagatavoja aptiekām. Mūsdienās Eiropas valstīs to izmanto oficiālā medicīna – piemēram, Vācijā, kur ložņu smilgas lietošanas jautājums tiek risināts pat valsts veselības dienesta līmenī. Tur to lieto urīnizvadceļu iekaisumu gadījumos, kā arī saaukstēšanās un akūtu elpceļu infekciju ārstēšanā.

Zinātniskā medicīna norāda uz nezāles sakneņu spēju regulēt sāls vielmaiņu. To novērtē arī tā diurētiskā, sviedrēšanas un aptverošā efekta, kā arī atkrēpošanas iedarbības dēļ.

Ložņu smilga pieder pie līdzekļiem, kas spēj atjaunot spēkus, paaugstināt ķermeņa tonusu, uzlabot apetīti un atjaunot miegu. To veicina tajā esošie cukuri un vitamīni. Tiek izmantota arī tā spēja regulēt asins recēšanu, piesātināt to ar skābekli un attīrīt. Pateicoties auga iedarbībai, pastiprinās ūdens aizplūšana no organisma, vienlaikus tiek attīrīti kapilāri, izvadīti atkritumi, un tas veicina ādas izsitumu samazināšanos.

Ložņu smilgai piemīt arī prettārpu efekts; dabā to izmanto kaķi un suņi, ēdot zāli un tādējādi atbrīvojoties no parazītiem.

Sievietēm

Sievietēm ložņu smilga ir interesanta kā līdzeklis, kas ļauj ādai saglabāt skaistumu, veselību un jaunību, samazinot grumbu daudzumu, pateicoties oksidatīvo procesu kontrolei organismā. Turklāt auga sakneņos esošais E vitamīns (tokoferols) palīdz atbrīvoties no pūtītēm, pinnēm, paātrina kairinājumu sadzīšanu.

Tokoferols arī veicina regulāra menstruālā cikla atjaunošanos un, paaugstinot dzimumtieksmi, uzlabo fertilitāti – spēju dzemdēt veselus un spēcīgus bērnus.

Vīriešiem

Vīriešiem, tāpat kā sievietēm, E vitamīns palīdz atjaunot reproduktīvo funkciju, nodrošina normālu sēklu šķidruma sastāvu. Kā saka speciālisti, tieši šis līdzeklis ir nepieciešams četrdesmitgadīgiem spēcīgā dzimuma pārstāvjiem, lai atgūtu savu bijušo vīrišķo spēku un dabiskās miesas kāres. Turklāt, maigi noņemot iekaisumu, augs labvēlīgi ietekmē prostatas dziedzeri, atvieglojot prostatīta gaitu.

Ložņu kviešu zāle tautas medicīnā

Tautas medicīna izmanto ložņu smilgu dažādu ķermeņa sistēmu ārstēšanai – sākot ar vielmaiņas slimībām, podagru un reimatismu un beidzot ar gremošanas, sirds un asinsvadu sistēmas, urīnceļu un dzimumorgānu sfēras patoloģijām un onkoloģiju.

Tase ložņu smilgas tējas palīdzēs pret nogurumu un salūzuma sajūtu. Ir konstatēts, ka ložņu smilga ir efektīva radiācijas seku novēršanā, un to pat izraksta kā papildu līdzekli staru slimības gadījumā.

No sakneņa pagatavotie preparāti kopā ar lapu sulu ir ieteicami bronhītu, pneimoniju un akūtu elpceļu vīrusu infekciju ārstēšanai. Ložņu kviešu zāle ir labi pierādījusi sevi arī furunkulozes un pūtīšu apkarošanā. Šo un citu ādas problēmu gadījumā, tostarp arī diatēzei mazuļiem, nātrenei, ekzēmai, ir indicēti vannu kursi, izmantojot līdzekļus no ložņu kviešu zāles. Parasti tiek nozīmētas no 10 līdz 15 šādas procedūras. Tās palīdz arī pret matu izkrišanu un hemoroīdiem. Pēdējā gadījumā ložņu kviešu zāli var lietot arī klizmas veidā.

Plaši tiek izmantoti līdzekļi uz ložņu kviešu zāles bāzes, lai atbrīvotos no aknu slimībām, tostarp tādām nopietnām kā hepatīts, ciroze, orgāna taukaudu patoloģijas. Zāļu tēju sastāvā šis augs ārstē žultspūsli un žultsvadus, žultsakmeņu slimību. Tās pretiekaisuma īpašības tautas medicīnā izmanto gastrīta, kolīta, enterīta simptomu atvieglošanai. Tautas medicīnā ir zināmi veidi, kā ar ložņu kviešu zāli ārstēt hipertensiju, anēmiju, rahītu. Līdzekļus uz šīs nezāles bāzes izmanto kā palīglīdzekļus kompleksajā ļaundabīgo audzēju terapijā.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Tautas dziednieki izmanto ložņu kviešu zāli tējas, sulas, novārījuma, uzlējuma, tinktūras un tablešu veidā. Šķidrumus lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi – vannu, kompresu un aplēšu veidā.

Tabletes lieto tikai iekšķīgi. Patiesībā tās nav tādas tabletes, kā visi ir pieraduši. Tautas dziednieki tās gatavo no auga virszemes daļas sulas – lapas un stiebrus izlaiž caur gaļasmašīnu vai sasmalcina blenderī. No iegūtās masas izspiež sulu, ar kuru pēc tam piesūcina maizi un izrullē no tās mazas bumbiņas.

Šādu tablešu lietošana mēneša garumā atjauno organisma imūno spēku, uzlabo pašsajūtu, normalizē vielmaiņu un gremošanas sistēmas darbību. Parastā deva – vienu reizi dienā stundu pirms ēšanas.

Tautas medicīna piedāvā arī oriģinālu veidu, kā cīnīties ar kāju svīšanu, izmantojot svaigi noplūktu ložņu kviešu zāli. Vakarā pēc kāju nomazgāšanas ar miežu salmiem un ložņu kviešu zāli jāapin pirksti – tā, kā tiek pīti grozi. Virsū jāvelk zeķes un jāiet gulēt. No rīta zāli jāizmet, jāvelk svaigas zeķes. Ja to dara katru dienu, pārmērīga svīšana, nepatīkama smaka un ar tām saistītie izsitumi, strutošana izzudīs.

Uzlējums

1. Pret podagru un cistītu. Lai iegūtu ārstniecisku novārījumu, jāsasmalcina sausais saknenis. 2 lielas karotes izejvielas aplej ar puslitru verdoša ūdens. Nosedz ar apakštasīti vai vāku un atstāj ievilkties 8 stundas. Gatavo līdzekli dzert 20 minūtes pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām, iepriekš uzsildot līdz siltam stāvoklim. Uzlējums efektīvi darbojas kā urīndzenošs, atkrēpošanas un sviedrēšanas līdzeklis.
2. Neauglības gadījumā. Šis līdzeklis būs noderīgs gan vīriešiem, gan sievietēm. Izrakt sakneņus, nomazgāt, sasmalcināt (vai izmantot gatavu kaltētu izejvielu), aplej 1 ēdamkaroti ar glāzi tikko uzvārīta ūdens. Kad nostāvējies pusstundu, jāizkāš un jādzer trīs reizes dienā pa lielai karotei, nepiesaistot to ēdienreizēm.
3. Holecistīta gadījumā. 2 lielas karotes sakneņu iebērt 1,5 glāzēs tikko uzvārīta ūdens. Atstāt ievilkties apmēram 4–6 stundas. Pēc izkāšanas lietot – pa glāzei trīs reizes diennaktī. Izdzert kursu mēneša garumā.

Tinktūra

1. Pret klepu saaukstēšanās gadījumā. Pagatavot 2 ēdamkarotes izejvielas un 250 ml ūdens. Ūdenim jābūt uzvārītam un atdzesētam līdz istabas temperatūrai. Apliet kviešu stiebrzāli ar ūdeni, atstāt ievilkties 12 stundas, tad izkāst, izspiežot sakneņu masu. Dzert 3 reizes dienā pa glāzei, to var lietot neatkarīgi no ēdienreizēm.
2. Pret gastrītu. Šī tinktūra palīdzēs kolīta, enterīta un vielmaiņas traucējumu gadījumā. Tai nepieciešams gatavs sasmalcināts saknenis. Apliet to ar atdzesētu vārītu ūdeni šādā proporcijā: uz 250 ml – 5 tējkarotes izejvielas. Ievilkties 12 stundas, tad izkāst, atdalot kviešu stiebrzāli no uzlējuma, bet uzlējumu neizliet. Kviešu stiebrzāli aplej ar 250 ml tikko uzvārīta ūdens un atstāj siltā vietā apmēram 50–60 minūtes. Pēc izkāšanas gan pirmais, gan otrais uzlējums jāsajauc un jādzer. Norma – pa 1/2 glāzes 4 reizes dienā pirms ēšanas.
3. Spirta tinktūra. Uz glāzi laba degvīna būs jāizspiež 2 lielas karotes sulas: blenderī izlaist svaigas lapas un stublājus, pēc tam izspiest caur 4–6 slāņiem marles. Ja šo līdzekli sagatavo vasarā, tad visu ziemu var ārstēties no saaukstēšanās, jo šādā formā kviešu stiebrzāle uzglabājas vairākus mēnešus.

Novārījums

1. Pret hemoroīdiem. Šī novārījuma indikācijas ir plašākas – to ieteic arī iekaisuma procesiem resnās zarnas apakšējās daļās, kā arī urīnpūšļa iekaisuma saasināšanās gadījumā. Pagatavošanai: 2 lielas karotes sausas zāļu izejvielas aplej ar 1 glāzi tikko uzvārīta ūdens un liek uz plīts turpmākai vārīšanai. Uzvārīt 5–10 minūtes. Pēc atdzesēšanas izkāst un kārtīgi izspiest. Novārījumu var lietot iekšķīgi pa 1/3 glāzes pirms ēšanas trīs reizes dienā. Var izmantot kā mikroklizmu, kam ņem 2–3 lielas karotes līdzekļa. Ja paredzēts dzert novārījumu, vārīšanas procesā var pievienot melnās jāņogas lapu aromātam.
2. Pret cukura diabētu. Līdzeklis, kas pagatavots pēc šīs receptes, sakārto vielmaiņu. Ar ūdeni 1,2 litru daudzumā aplej sauju kviešu stiebrzāles saknes. Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai, pēc tam samazina liesmu un tur uz uguns, līdz tilpums samazinās apmēram par 25%. Pēc izkāšanas dzert pa 1 ēdamkarotei 4 līdz 5 reizes dienā, neatkarīgi no ēdienreizēm.
3. Onkoloģijas gadījumā. Pieņemot lēmumu lietot tautas līdzekļus, jāatceras, ka galveno ārstēšanu nosaka ārsts, augi var būt tikai papildinājums pamatkursam. Jāņem 2 ēdamkarotes žāvēta ārstniecības līdzekļa, jāaplej ar divām glāzēm tikko uzvārīta ūdens un jāvāra uz lēnas uguns. Līdzeklim jāvārās apmēram 15 minūtes, ne ilgāk. Pēc tam trauks, kurā vārījās augs, jāpārklāj ar vāku un jāatstāj ievilkties apmēram 3 stundas. Pēc izkāšanas jālieto pusstundu pirms ēšanas. Dienas norma – 3–4 reizes dienā pa 1/3 glāzes. Kurss ilgst mēnesi.
4. Novārījums ar pienu. Uz glāzi piena jāņem 1 ēdamkarote sakneņa. Piens jāuzvāra, verdošu jāaplej ārstniecības izejviela un atkal jānoliek uz plīts. Nepieciešams, lai piens ar kviešu zāli vārītos 10 minūtes uz lēnas uguns. Jāatdzesē līdz siltam, jāizkāš un jāizdzer. Novārījums jāgatavo divreiz dienā. Palīdz sievietēm ar iekaisuma procesu olnīcās un neauglību, kas ir šī iekaisuma sekas.

Tēja

Jauniešu pūtīšu gadījumā
Šīs problēmas gadījumā jāuzvāra tēja no četriem augiem. Vispirms jāsagatavo augu maisījums: divas daļas kviešu zāles sakneņu un pa vienai daļai trīskrāsu vijolītes, kosas, nātres jāsamaisa sausā traukā, piemēram, stikla burkā. Jāuzvāra tēja no 2 ar kaudzīti tējkarotēm augu maisījuma un ceturtdaļas litra verdoša ūdens. Pēc 10 minūtēm jāizkāš, kā parastu tēju, caur tējas sietiņu un jādzer. Norma – 3 reizes dienā. Ja šādu tējas dzeršanu padara par ikdienas, tradicionālu rituālu, āda attīrīsies ļoti ātri.

Sula

Svaigi spiesta kviešu zāles sula labi atvieglo hemoroīdu simptomus. Lai to iegūtu, nezāles virszemes daļa – gan stublāji, gan lapas – jānomazgā un jāapplaucē ar verdošu ūdeni. Pēc tam jāizlaiž caur gaļasmašīnu un jāpievieno tikpat daudz ūdens, cik iznāca zaļās augu masas. Jāsamaisa, jāizspiež caur 4–6 marles kārtām un jāuzvāra 3 minūtes. Jādzer pa 1/3 glāzes pirms katras ēdienreizes. Sulu nedrīkst uzglabāt ilgāk par divām dienām, pat ledusskapī.

Lietojums kulinārijā

Cilvēki ir iemācījušies izmantot kviešu zāli arī kulinārijā. Dažādu ēdienu pagatavošanai izmanto gan sakneņus, gan virszemes daļu. Sakneņi ir vēlamāki: tie ir bagātāki ar labvēlīgām sastāvdaļām un vienlaikus sulīgāki.

No auga var pagatavot pilnvērtīgas piedevas, tās lieliski papildinās gan gaļas, gan zivju produktus, derēs arī sēņu un dārzeņu ēdieniem. Īpaši patiks receptes ar kviešu zāli tiem, kam garšo pikants un oriģināls ēdiens.

Salāti ar ložņu kviešu zāli

Pavasarī šādi salāti būs īsta vitamīnu bumba, kas spēj pamodināt ķermeni no ziemas miega un sliktā garastāvokļa. Lai to pagatavotu, papildus 100 g kviešu zāles sakneņu būs nepieciešamas pienenešu lapas (apmēram 40 g), nātru (aptuveni 50 g), kā arī ceļmallapas un gārsas (pa 30 g). Augu maisījumu papildināt ar dillēm, pētersīļiem, zaļajiem sīpolu lokiem. Sakneņi iepriekš nedaudz jānovāra (10–15 minūtes). Visus zaļumus sagriezt, pasālīt un pieliet skābo krējumu vai majonēzi.

Biezenis no ložņu kviešu zāles ar sīpoliem

Šim ēdienam, kas ar pilnām tiesībām var tikt uzskatīts par diētisku, jāņem 300 g kviešzāles sakneņu. Nomazgājiet tos, novāriet līdz mīkstumam, izņemiet no katla ar rievkaroti un samaļiet caur gaļasmašīnu kopā ar 50 g sīpolu. Piesāliet, piparojiet un pārlejiet ar skābo krējumu.

Pīrādziņi ar ložņu kviešu zāli

Pīrādziņiem jāsagatavo parastā rauga mīkla, bet daļa kviešu miltu jāaizstāj ar pyrveja sakneņu miltiem. Lai to izdarītu, sauso sakni jāsamaļ kafijas dzirnaviņās. Turklāt miltus gatavo tikai no jauniem sakneņiem, vecie tam neder.

Uz pusotra kilograma kviešu miltu jāņem puskilograms kviešzāles. Un tālāk jādara viss kā parasti: glāzē piena jāizšķīdina 1 tējkarote sāls, 1 ēdamkarote cukura, jāpievieno paciņa sausā rauga. Jāmīca mīkla līdz tādai konsistencei, ka tā pārstāj pielipt pie rokām un sāk atdalīties no trauka sienām. Jāatstāj, lai uzrūgst.

Pildījums šādiem pīrādziņiem var būt cieti vārītas un sasmalcinātas olas, kas sajauktas ar rīsiem, kartupeļu biezenis ar apceptiem sīpoliem, gaļas malums. Pīrādziņus var cept cepeškrāsnī vai apcept pannā lielā daudzumā augu eļļas.

Putra ar ložņu kviešu zāli

Lai pagatavotu šādu putru, jāsadrupina jaunais kviešzāles saknenis un jāpārvērš putraimos. Vārot šos putraimus jāsajauc vienādi ar jebkuriem citiem, piemēram, griķu vai pērļu putraimiem. Labāk vārīt ūdens peldē, vārīšanas beigās piesāliet. Pasniedziet ar pienu vai sviestu.

Kā atbrīvoties no ložņu kviešu zāles dārzā

No kviešu stiebrzāles var atbrīvoties, kaut arī nav viegli. Pieredzējuši dārznieki zina, ka nav nekā drošāka par veco labo lāpstu vai dakšām. Vienkārši jāpārrok un ar rokām jāizlasa sakneņi, cenšoties neizlaist nevienu gabaliņu. Tas ir ilgi, sarežģīti, smagi, bet tādā veidā var kviešu stiebrzāli izskaust uz visiem laikiem.

Pyrvejs tiek nomākts ar pastāvīgu pļaušanu un augsnes mulčēšanu. Mulčēt var gan ar melnu polietilēna plēvi vai tādas pašas krāsas seguma materiālu, gan ar pašu nopļauto pyrveju. Blīvs mulčas slānis neļauj nezālei izlauzties. Bet, ja nākamajā gadā šo vietu nemulčēs, tas tik un tā atdzims.

Ja uzreiz pēc pārrakšanas vai aršanas iestāda zaļmēslus jeb tā sauktos zaļos mēslojumus (piemēram, sinepes), tie arī spēj atbaidīt pyrveju no lauka un pakāpeniski to «izspiest» no dārza. Bet tas nenotiks ātri, zaļmēsli jāsēj regulāri vairāku gadu garumā.

Ir tautas noslēpumi, ar kuru palīdzību arī cīnās ar pyrveju. Piemēram, bieži tās izplatības teritoriju aplaista ar stipru parastās cepamās sodas šķīdumu, kad parasto tās paciņu atšķaida piecu litru ūdens spainī. Bet, protams, lielas platības šādi nav iespējams apstrādāt. Aplaista arī ar piesātinātu sāls šķīdumu, spainī ūdens atšķaidot 3 kg.

Palīdz arī 60% medicīniskais spirts, ar kuru aplaista zemi jau agri pavasarī, kad kviešu stiebrzāle tikko sāk rādīties no zemes. Bet šis paņēmiens ir dārgs, tāpēc neder ikvienam.

Dārznieki eksperimentē arī ar citronskābes pulveri. Ja pagatavo stipru šķīdumu no 3 ēdamkarotēm skābes, kas atšķaidītas litrā ūdens, un apsmidzina kviešu stiebrzāli labā saulainā laikā, tā ļoti ātri aizies bojā.

Aptuveni tāpat darbojas arī ķimikālijas, konkrēti – herbicīdi. Šie sastāvi ir ļoti efektīvi: tie iekļūst nezālēs un diezgan ātri tās nogalina. Bet sakneņi gan pēc citronskābes, gan pēc herbicīdiem tik un tā būs jāizņem ar rokām, pārrokot zemi.

Tomēr pieredzējušie dārznieki ir pārliecināti: kviešu stiebrzāli var uzvarēt gan nopļaujot, gan ar ķīmisku apstrādi, gan ar roku izlasot sakneņus. Galvenais – izmantot kompleksu pieeju.

Lietošanas kontrindikācijas

Kviešu stiebrzāle ir diezgan nekaitīgs augs, un īpašu aizliegumu tās lietošanai nav. Tomēr nevajag pārāk aizrauties ne ar tās ēšanu, ne ar preparātu lietošanu uz tās bāzes. Jāatceras galvenais noteikums – «Nekaitēt», un tas paredz stingru noteikto devu vai kursu ievērošanu un ieteicamo ārstēšanas termiņu ievērošanu.

Īpaši nevajadzētu ļaunprātīgi lietot uz auga bāzes veidotus sastāvus sievietēm grūtniecības un zīdīšanas periodā. Nav jāsteidzas dot dzert novārījumus un uzlējumus no kviešu stiebrzāles maziem bērniem līdz divu gadu vecumam. Taču vienlaikus ārstnieciskās vannas pret diatēzi ir ieteicamas pat zīdaiņiem līdz viena gada vecumam.

Tiem, kam diagnosticētas smagas nieru patoloģijas, kuņģa čūlas slimība, arī nav ieteicama kviešu stiebrzāle. Tā var izraisīt paasinājumu.

Iespējama arī individuāla nepanesība pret līdzekļiem un preparātiem, kuru sastāvā ir kviešu stiebrzāle. Šādos gadījumos no tiem labāk atteikties pavisam.

Kviešu stiebrzāles foto