Anabāze: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Anabāze (ežovniks) ir augs no balandu dzimtas. Augi izskatās kā puskrūmi vai zālaugi ar vāji attīstītām lapām. Medicīnā izplatīta ir bezlapu anabāze. Tai piemīt antiseptiskas īpašības un spēja mazināt atkarību no nikotīna. Taču šis augs ir ļoti indīgs, tāpēc to drīkst lietot tikai uz savu atbildību pēc konsultēšanās ar ārstu.

Ķīmiskais sastāvs

Katra auga daļa satur alkaloīdus. Visvairāk to ir atrasts viengadīgajos zaļajos dzinumos. Ziedos un augļos to ir mazāk, bet saknēs – tikai pēdas. Tādēļ ārstnieciskiem nolūkiem izmanto virszemes daļas. Augos ir šādi alkaloīdi:

• anabazīns;
• afillīns;
• affillidīns;
• oksiafillīns;
• oksiafillidīns.

Galvenais alkaloīds ir anabazīns. Tas veido apmēram 55–60% no kopējā vielu daudzuma. Tas ir bezkrāsains šķidrums, kas viegli šķīst ūdenī. Mijiedarbojoties ar organiskajiem šķīdinātājiem, tas veido organiskās un minerālskābes. Anabazīna oksidēšanās procesā rodas nikotīnskābe. Tā pēc visiem parametriem, ieskaitot sastāvu un iedarbību uz organismu, ir līdzīga nikotīnam. Taču šis alkaloīds padara augu indīgu.

Papildus alkaloīdiem anabāze satur arī olbaltumvielas, taukus, šķiedrvielas un cieti. Tajā ir atrastas arī pektīnvielas, pelni, nātrijs, kālijs un dažas citas retas vielas.

Kā tas izskatās un kur aug

Augs izskatās kā neliels lodveida puskrūms, kura augstums nepārsniedz 70–80 cm, bet diametrs var sasniegt 140 cm. Tam ir spēcīga sakņu sistēma, galvenās saknes garums var sasniegt līdz 20 m, kas ļauj tam iegūt mitrumu no gruntsūdeņiem. Augam ir daudz stublāju, kuri sāk zaroties pie pamatnes. Stublāju apakšējā daļa ir pārkoksnējusies. No tiem aug jauni zaļi dzinumi, kuriem ir cilindriska forma un zaļa krāsa. Anabāzes lapas ir vāji attīstītas, tās gandrīz nav redzamas.

Anabāzes ziedi ir mazi, veido blīvas vārpuveida ziedkopas. Auga augšdaļā atrodas augļi. Tiem ir sarkanīgi oranža krāsa un apaļa forma, kas no sāniem saplacināta.

Anabāzis vairojas ar sēklu palīdzību. Ziedēšanas periods iekrīt vasaras beigās–rudens sākumā. Ziedu nogatavošanās notiek rudens vidū. Parasti mākslīgi iestādītais anabāzis neuzsāk ziedēt pirmajā augšanas gadā.

Šī suga ir plaši izplatīta Kazahstānas līdzenumos, Austrumāzijā un Azerbaidžānā. Tā sastopama arī Krievijas dienvidaustrumu reģionos. Anabāzis dod priekšroku augšanai līdzenumos un priekškalnēs, visbiežāk uz mālainas augsnes. To var sastapt arī kalnu virsotņu nogāzēs, augstumā līdz 350–400 m. Atsevišķus krūmus var atrast nezāļu brikšņos, bet lielākas grupas sastopamas upju un ezeru ielejās. Vidusāzijā augu mākslīgi audzē rūpnieciskā mērogā.

Anabāzis ir pielāgojies augšanai tuksneša zonā lielā karstumā. Tas labi aug temperatūrā līdz 45 grādiem, ja vairākus mēnešus nav nokrišņu. Tas ir spēcīgās sakņu sistēmas dēļ, kas ļauj ekonomiski tērēt mitrumu un sasniegt dziļus gruntsūdeņus. Anabāzi vasarā tuksnesī ir ļoti viegli atrast – tas ir viens no nedaudzajiem augiem, kas paliek zaļš.

Sugas

Ir vairākas šī auga pamata šķirnes. Tās visas galvenokārt aug Vidusāzijā, bet dažas sugas ir pielāgojušās dzīvei dažos Sibīrijas reģionos.

1. Sālszemes anabāzis. Tas ir neliels augs ar stublājiem. Augstumā reti pārsniedz 25–30 cm. Zari ir koksnaini, katru gadu uz tiem parādās viengadīgi dzinumi, kas iet bojā rudens beigās. Apakšējās lapas ir labi attīstītas, bet to izmērs nepārsniedz 5 mm. Vidējās ir attīstītas nedaudz sliktāk, augšējās ir mazattīstītas. Šīs anabāzes ziedi ir maza izmēra, salikti vārpiņveida ziedkopās. Auga augšdaļā aug augļi, tiem ir apaļa, nedaudz iegarena forma. Tajos ir daudz spilgti sarkanas krāsas šķidruma. Lielākoties šī suga ir izplatīta Vidusāzijā, tomēr to var sastapt Kaukāzā, Krievijas rietumu daļā un Rietumsibīrijā.
2. Sirdarjas anabāzis. Daudzgadīgs augs ar garu sakni, no kuras aug zaraini dzinumi līdz 30 cm gari. Lapas ir apaļas, iegarenas, garumā nepārsniedz 5 mm. Ziedi atrodas lapu padusēs. Augļu nav. Sastopams tikai Vidusāzijas teritorijā.
3. Īslapu anabāzis. Puskrūms, ne augstāks par 15 cm. Dzinumi ir zaraini, blīvi, cilindriskas formas. Pats augs ir kails. Nedažās lapas ir iegarenas, nedaudz izliektas no apakšas, gaļīgas. To garums nepārsniedz 5 mm. Ziedi atrodas lapu padusēs. Auga augļi ir olveida formas, sausi.
4. Krīta anabasis. Neliels augs, kas nepārsniedz 15 cm augstumā. Tam ir daudzi stublāji, kas novietoti ļoti cieši viens otram blakus. To diametrs nepārsniedz 3 mm. Lapas ir olveida formas, to žāklēs atrodas ziedi. Auglis var būt purpursarkans vai oranžs, tam ir olveida forma. Šī suga ir izplatīta Eiropā, Vidusāzijā un pat Sibīrijā. Tā sastopama arī Krievijas dienvidos. Dažos reģionos augs ir iekļauts Sarkanajā grāmatā.

Vākšana un uzglabāšana

Izejvielas jānovāc periodā, kad tajās ir visaugstākā anabazīna un citu sastāvdaļu koncentrācija. Parasti šis periods iekrīt vasarā. Ārstniecības izejvielas jānovāc saulainā laikā, prom no ceļiem un rūpnīcām. Pirms auga vākšanas ieteicams aizsargāt rokas ar cimdiem, jo tajā esošās vielas var izraisīt saindēšanos pat caur ādu. Ar asu instrumentu jānogriež auga galotne līdz 25 cm garumā. Lai neizraisītu sugas iznīcināšanu, ir svarīgi ievērot noteiktus noteikumus:

1. Nenogriezt krūmus pilnībā. Jāatstāj vismaz 1/3 daļa dzinumu.
2. Veikt pārtraukumu ik pēc 3–4 gadiem. Tas dos iespēju augam atjaunoties.

Sākumā visus nogrieztos dzinumus jāsaliek kaudzē. Tos var atstāt tieši uz lauka. Pēc tam sagatavot augu pirms galīgās žāvēšanas – sagriezt nelielos gabalos, ne garākos par 3 cm un ne biezākos par 4–5 mm. To var izdarīt ar skābbarības griezēju. Anabasis jāžāvē labi vēdināmā telpā. Lielisks variants vasarā būs bēniņi. Labos laikapstākļos izejvielas var izklāt ārā, koka ēnā. Jāizvēlas vieta, kurā nekrīt tieši saules stari. Izejvielu žāvēšanai var izmantot arī īpašus žāvētājus.

Sausa izejviela ir piemērota lietošanai kā zāles ne ilgāk par 2 gadiem. Ir svarīgi ievērot visus indīgo augu uzglabāšanas noteikumus. Ieteicams to uzglabāt atsevišķi no citiem augiem un pārtikas produktiem. Uzglabāt var gan auduma maisā, gan stikla burkā, bet ieteicams pierakstīt savākšanas datumu, lai precīzi noteiktu termiņus.

Auga novākšana rūpnieciskā mērogā
Šo augu vāca lielos apjomos jau no PSRS laikiem. Pēc kara pieprasījums pēc tā uzkāpa, un nepieciešamība sasniedza 16 tūkstošus tonnu. Arī šobrīd šim augam ir saglabājies augsts pieprasījums.

Pašlaik novākšana notiek Kazahstānas teritorijā vairākos apgabalos. Jau sen tika veikti īpaši darbi, lai atklātu anabazīsa biezokņus. Tagad tie ir zināmi, bet to arī audzē mākslīgi. Līdzenumos anabazīss sastopams kā atsevišķi krūmi. Lieli biezokņi ir atrasti upju ielejās, lai arī to nav daudz. Turklāt tie nav piemēroti rūpnieciskai apstrādei, jo tajos ir maz galvenā alkaloīda – anabazīna.

Laika gaitā tika atklāts, ka auga krājumi pakāpeniski samazinās, tāpēc tika ieviesti vākšanas noteikumi. Empīriski tika noskaidrots, ka anabazisa atjaunošanai nepieciešams veikt pārtraukumu izejvielu vākšanā ik pēc 3–4 gadiem. Pārtraukuma ilgums ir viens gads. Dažiem iecirkņiem šāds pārtraukums ir nepietiekams, un tas ir jāpagarina.

Otrajā vietā anabazisa vākšanā ierindojās Turkmenistāna, precīzāk, valsts ziemeļu daļa. Saskaņā ar dažiem datiem tika atklāti vairāk nekā 30 hektāri šī auga, taču laika gaitā platība samazinājās. Tomēr rūpnieciskā mērogā šeit izejvielas netika sagatavotas, kas ļāva saglabāt krājumus nākotnei.

Azerbaidžānas teritorijā tika atklāti aptuveni 3 hektāri anabazisa. No tā izejvielas arī netika ražotas zemās rentabilitātes dēļ, ko izraisīja transportēšanas izmaksas.

Rūpnieciskā mērogā augu sagatavo, izmantojot īpašu tehniku. Nogriež dzinumu augšējās daļas, lai nekaitētu augam. Novācot ar tehniku, atstāj nelielu neskartu joslu. Nogrieztos dzinumus saliek nelielās kaudzēs, pēc izžāvēšanas rūpīgi sasmalcina. Pēc tam izejvielas izsijā, lai neizlaistu piemaisījumus. Sijāšana arī ļauj atbrīvoties no kokainajiem dzinumiem, kas nav derīgi izmantošanai.

Auga sagatavošana notiek vasaras un rudens laikā, līdz iestājas salnas. No viena krūma var iegūt līdz 2,4 kg dzinumu. Sliktākajā gadījumā — 600–800 g. Kazahstānā no viena hektāra var savākt aptuveni 1000 kg dzinumu. Retākos biezokņos dažreiz neizdodas savākt pat 50 kg.

Visā ziedēšanas periodā anabazisā mainās anabazīna daudzums. Piemēram, vasarā novērojama visaugstākā koncentrācija, bet rudenī tā saturs samazinās. Tomēr vienlaikus palielinās zaļā masa, tāpēc jebkurā gadalaikā tiek savākts aptuveni vienāds izejvielu daudzums.

Anabāzes ārstnieciskās īpašības

Anabazis ir plaši izmantots gan tradicionālajā, gan tautas medicīnā. Pats augs nav zāļu sastāvdaļa, bet no tā alkaloīdiem (visbiežāk anabazīna) tiek sintezētas daudzas zāļvielas.

Galvenā aktīvā viela ir alkaloīds anabazīns. Tam ir stimulējoša iedarbība uz nervu sistēmu, bet lielos daudzumos tas var izraisīt tās paralīzi. Afilīns, kas ir tā sastāvā, izceļas ar savu anestezējošo efektu.

No auga sastāvdaļām gatavo preparātu, kas ļauj veiksmīgi cīnīties ar kaitēkļiem dārzā. Tam ir indes īpašības, un to izmanto stādījumu apsmidzināšanai dezinfekcijas nolūkā.

Tautas medicīnā to lieto ārīgi. Iekšēja lietošana var būt bīstama. Ar preparātiem uz anabāža bāzes apstrādā brūces dažu slimību gadījumos. Augam piemīt pretērču, pretmikrobu un baktericīda iedarbība. Viss ir saistīts ar tā spēju iekļūt ādā. Tas var sasniegt pat tos parazītus, kas iedzīvojušies dziļi ādā, un citi medikamenti nespēj tos ietekmēt. Bet pat ārīgā lietošanā ar šo augu jārīkojas uzmanīgi.

Turklāt anabāzis spēj novērst simptomus, ko izraisa ērču invāzija. Tā sastāvā ietilpst antioksidanti un pretsēnīšu komponenti. Tomēr tas nav brīnumlīdzeklis un var kalpot tikai kā papildinājums pamata terapijai, nevis pilnībā to aizstāt.

Anabāzis var būt arī palīgs cilvēkiem, kuri atmet smēķēšanu. No šī auga sintezē anabāzīna hidrohlorīdu, ko pārdod tablešu vai košļājamās gumijas veidā. Tas spēj mazināt tieksmi pēc smēķēšanas, kā arī atvieglot stāvokli pēc šī kaitīgā ieraduma atmešanas.

Anabāze tautas medicīnā

Auga augstās toksicitātes dēļ tā lietošana tautas medicīnā ir ļoti ierobežota. Veselības problēmās lieto tikai uzlējumu vai novārījumu. Arī no tā gatavo pulveri brūcēm, bet to nevar izgatavot pašiem spēkiem. Turklāt to lieto cīņai pret kaitēkļiem dārzos.

Šķīdums pret kaitēkļiem

Būs nepieciešami 800 g dzinumu, kas savākti pirms ziedēšanas sākuma, 41 l ūdens un 50 g saimniecības ziepju. Anabāža dzinumiem jābūt svaigiem. Tos vajag nedaudz izžāvēt, sasmalcināt, pēc tam aplt ar ūdeni un atstāt ievilkties diennakti, pakāpeniski maisot. Pēc tam atšķaidīt ar papildu 10 l ūdens un sarīvēt ziepes. Tad kārtīgi samaisīt, pēc tam līdzeklis ir gatavs lietošanai. To var lietot dārzeņu kultūru apstrādei. Šis līdzeklis lieliski tiek galā ar lapgraužu kāpuriem, dažādām blusām un dažiem ziedvabolēm.

Novārījums pret demodikozi

Lai pagatavotu zāles, būs nepieciešamas anabāža lapas. To vākšanā jāņem vērā, ka vasarā anabāzīna koncentrācija tajās ir visaugstākā. Rudenī tā nedaudz samazinās, bet joprojām saglabājas bīstamos daudzumos. Lai pagatavotu novārījumu, anabāža lapas jāaplej ar siltu ūdeni, pēc tam uzvārīt un atstāt uz plīts 10–15 minūtes. Skarto ādu noslaucīt ne biežāk kā 3 reizes dienā. Ieteicams turēt līdzekli ne ilgāk par 2 stundām, pēc tam rūpīgi izskalot ādu. Var izmantot novārījumu arī mazgāšanai; tādā gadījumā ārstēšanas kurss var ilgt līdz pilnīgai atveseļošanai.

Spirta tinktūra ādai

Spirta tinktūra demodikozes gadījumā ir ne mazāk efektīva kā novārījums. Atšķirībā no tinktūrām uz citu augu bāzes, tā ir gatava jau pēc 4–6 dienām. Tomēr degvīns tās pagatavošanai neder, ir nepieciešams 70% spirta šķīdums. Sasmalcinātu Anabasis samaisiet ar spirtu proporcijā 1:2. Pēc tam rūpīgi samaisiet, aizvākojiet un novietojiet tumšā vietā. Pēc 5 dienām izņemiet tinktūru un izkāšiet. To nevar uzglabāt tajā pašā traukā, kurā tā tika pagatavota, tāpēc jāatrod jauns trauks, jāuzraksta uz tā etiķete un jāuzglabā bērniem nepieejamā vietā. Stingri aizliegts lietot tinktūru iekšķīgi.

Tinktūra uz sejas jāuzklāj ar vates tamponu ne biežāk kā 2 reizes dienā. Uzlabojumus var redzēt jau pēc vienas līdz divām nedēļām. Svarīgi arī uzklāt tinktūru nelielos daudzumos, lai izvairītos no spirta apdegumiem, un pēc 60 minūtēm to noskalot no sejas.

Novārījums pret parazītiem

Nepieciešams 800 g žāvētas zāles un 5 l ūdens. Zāli aizliet ar 5 l ūdens, pēc tam atstāt tumā vietā ievilkties, pārklājot ar vāku. Nākamajā dienā uzkarsēt līdz vārīšanās temperatūrai un vārīt 30 minūtes. Pēc tam izkāst un atdzesēt. Ar šo novārījumu apsmidzināt augus pret zirnekļērcēm, ābolu kodi vai smecerniekiem.

Pulveris pret ērcēm

To gatavo no žāvēta auga stublājiem. Lai pagatavotu zāles, izejviela jāsasmalcina pulvera konsistencē un nelielos daudzumos jāuzklāj uz bojātajām ādas vietām. Pulveris arī mazina demodikozes simptomus. Tomēr tas ir ļoti bīstami, jo anabazīns var uzsūkties caur asinīm, tāpēc pirms šāda līdzekļa lietošanas labāk konsultēties ar ārstu, lai noteiktu devu.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Atšķirībā no citiem indīgiem ārstniecības augiem, Anabasis lietošana ir ierobežota. No maijpuķītes, piemēram, pat gatavo tēju. Problēma ir tā, ka anabazīns, kas ietilpst šī auga sastāvā, ir ārkārtīgi indīgs, un letāla deva ir 2 vai 3 pilieni. Tāpēc iekšķīgi lieto tikai no šī elementa sintezētas vielas. Anabasis uzlējums arī netiek gatavots, jo tā efektivitāte ārējā lietošanā ir zema. Šajā ziņā tinktūra izrādas efektīvākā.

Tinktūra

Tinktūru gatavo uz spirta. Atļauta tikai ārēja lietošana. Tinktūras pagatavošanai var izmantot jebkuru auga daļu, bet labāk izmantot lapas vai ziedus. Vispirms izejvielu rūpīgi sasmalciniet, pēc tam aizlejiet ar stipru spirtu un novietojiet tumšā vietā uz 5–7 dienām. Vēlams ievilkt stikla burkā. Pēc tam izkāšiet caur blīvu audumu – var izmantot vairākos slāņos salocītu marli (pēc tam ieteicams to izmest).

Tinktūra jālieto nelielos daudzumos – tā efektīvi tiek galā ar demodikozi, ko izraisa ērces. Bojātās vietas var noslaucīt no rīta un vakarā nelielos daudzumos.

Novārījums

Vidusāzijā izmantoja anabāzisa sakņu novārījumu tuberkulozes ārstēšanai. Saknēs ir minimāls alkaloīdu daudzums. Vispirms tās jānomazgā no zemes, jāsasmalcina un jāaplej ar verdošu ūdeni, pēc tam jāliek uz uguns un jāvāra vēl 30 minūtes. Tomēr šo līdzekli izmantoja ļoti sen, un nav minēts, ka šīs zāles mūsdienās lietotu tuberkulozes ārstēšanai.

Lietošanas kontrindikācijas

Augsta toksiskuma dēļ augam ir vairākas kontrindikācijas. Anabazīns ir ļoti spēcīga inde organismam. Tas var izraisīt saindēšanos, iekļūstot caur ādu, tāpēc pat lietojot augu ārīgi, jāatceras par devu. Cilvēkam nāvējoša deva ir 3 pilieni tīra anabazīna. Vieglas saindēšanās simptomi ir parasti: slikta dūša, vemšana, pastiprināta siekalošanās, paātrināta elpošana un paātrināta sirdsdarbība. Smagas saindēšanās gadījumā var novērot krampjus, aukstus sviedrus un elpošanas mazspēju, kā arī delīriju. Ir svarīgi laikus sniegt palīdzību. Ieteicams nekavējoties izskalot kuņģi. Tāpat vēlams sagādāt preparātus, kas izraisa vemšanu, un saindēšanās gadījumā tos nekavējoties lietot. Pēc tam jālieto aktivētā ogle. Turklāt būs nepieciešamas vairākas papildu ārstnieciskas procedūras, tostarp dažādas klizmas (sāls, caurejas un attīrošas).

To ir aizliegts lietot jebkādā veidā grūtniecēm, barojošām mātēm, paaugstināta asinsspiediena, sliktas asins recēšanas un aterosklerozes gadījumā.

Anabāzis ir lielisks līdzeklis pret dažām ādas slimībām un dārza kaitēkļiem. Tomēr nevajadzētu aizmirst par auga augsto bīstamību. Tas ir gadījums, kad pašārstēšanās var būt nāvējoši bīstama.

Anabāzisa foto