Žāvasknābis: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Žāvasknābis tiek uzskatīts par vienu no visizplatītākajām nezāļu sugām. Tas aizņem milzīgas platības atmatās, atkritumu izgāztuvēs, mežmalās. Pret dzīves apstākļiem neizvēlīgā nezāle brīvi jūtas sakņu dārzos un laukos, kur audzē graudaugus. Ir pilnīgi saprotams, ka tik agresīva žāvasknābja uzvedība liek vasarniekiem veikt pasākumus, lai likvidētu zaļo «okupantu». Taču, veltot visus spēkus cīņai ar šo augu, viņi neaizdomājas par to, ka šī jaukā nezāle var būt vērtīgas zāles.

Zāļu zinātāji jau sen zina par žurāvelnieka (kā tautā mēdz dēvēt žāvasknābi) ārstnieciskajām spējām. Šī nepretenciozā auga unikālais sastāvs ir piesātināts ar vitamīniem un veselu kompleksu citu derīgu elementu. No zāles var gatavot novārījumus, ziedes un uzlējumus. Vienkāršas ārstniecības formas mājas apstākļos palīdzēs stiprināt vispārējo veselību un izārstēt daudzas slimības.

Ķīmiskais sastāvs

Žāvasknābis parastais pieder pie savvaļas viengadīgo augu sugām no gandreneņu dzimtas. Auga sastāvs veido labi sabalansētu vielu formulu, kas pieder dažādām ķīmiskajām grupām. Turklāt augsti aktīvi bioloģiskie savienojumi, kas ir vērtīgi cilvēka veselībai, atrodas visās auga daļās. Jāatzīmē šādas svarīgas sastāvdaļas:

• askorbīnskābe;
• K vitamīns;
• flavonoīdi;
• taukeļļas;
• organiskās skābes;
• saponīni;
• sveķi;
• miecvielas;
• minerālelementu komplekss;
• karotīni;
• ogļhidrāti.

Dažādu lakstaugu daļu sastāvs atšķiras pēc derīgo vielu satura un koncentrācijas. Tā, lielākā daļa vitamīnu un organisko skābju koncentrējas stublājā un lapās, bet taukvielas veido sēklu sastāva galveno daļu. Visu minēto elementu kombinācija nodrošina to ciešu savstarpējo mijiedarbību. Pateicoties šādai sinerģijai, cilvēka organisms gūst maksimālu labumu no sastāviem, kas gatavoti pēc tautas receptēm.

Kā tas izskatās un kur aug

Parastā stārķenīte ir plaši izplatīta savvaļā. Sastopamas viengadīgas un divgadīgas sugas. Atkarībā no augšanas zonas šo lakstaugu sauc dažādi: grābeklītes, adatu zāle, savvaļas burkāns, žagatu adatas. Populāri ir arī citi šī savvaļas auga vietējie nosaukumi, taču katrs no tiem atspoguļo kādu konkrētu stārķenītes īpatnību.

Neskatoties uz savvaļas dzīvesveidu, stārķenīte ir labs medusaugs. Tāpēc ziedēšanas laikā bites riņķo ap stārķenīšu audzēm, cītīgi vācot vērtīgo nektāru.

Ārējās pazīmes

1. Stieņveida sakne patiešām atgādina burkānu, klāta ar matiņiem.
2. Stublājs zarojas pie pašas pamatnes, augstumā sasniedz ne vairāk kā 60 cm.
3. Plūksnainas lapas klātas ar smalku pūkainību un tām ir pielapes.
4. Vienkāršie ziedi visbiežāk iekrāsoti ceriņos, sārtos vai purpura toņos. Uz kopējā fona redzamas tumšas dzīsliņas. Tie sakārtoti čemurveida ziedkopā pa 3–8 gabaliem. Stārķenītes ziedēšanas periods ilgst no maija līdz rudenim.
5. Augļi, kas nogatavojas līdz rudens vidum, pēc formas atgādina stārķa galvu ar masīvu knābi. No tā arī radies šāds neparasts auga nosaukums. Sēklenīca no ārpuses klāta ar stingriem, retiem matiņiem.

Izplatības areāls

Stārķenīte sastopama visā Eirāzijas teritorijā, augs iedzīvojies arī Amerikā un Austrālijā. Dod priekšroku smilšainām augsnēm, tāpēc bieži veido audzes pie privātmājām, ceļmalās, sakņu dārzos.

Interesants fakts: Bieži parasto stārķenīti sajauc ar Roberta gandreni. Taču, neraugoties uz zināmu ārējo līdzību, šīs divas augu sugas atšķiras: gandrenei ir asa, nepatīkama smarža un lielākas lapas, salīdzinot ar stārķenīti.

Sugas

Parastā stārķenīte ir tipiska savas ģints pārstāve, kurā ietilpst aptuveni 130 pasugas. Pārsvarā tās visas ir savvaļas sugas, plaši izplatītas dabā. Tikai sešas šķirnes no šīs sugu daudzveidības ir kultivētas un tiek audzētas dekoratīviem mērķiem. Jāatzīmē, ka stārķenīšu sugas, ko izmanto ainavu veidošanā, izceļas ar tādu pašu nepretenciozitāti un izturību pret ārējiem apstākļiem kā to savvaļas radinieces. Dekoratīvajā puķkopībā pieprasītas šķirnes:

1. Reiharda stārķenīte (dubrovnikveidīgā) savukārt iedalās divās pasugās: ‘Roseum’ un ‘Alba’. Šī ir vispopulārākā šķirne, ko puķkopji uzskata par etalonu iespaidīgo ārējo datu dēļ. Patiešām maigie gaiši sārtie vai baltie šīs sugas ziediņi ar spilgti bordo svītrām uz ziedlapiņām izskatās ļoti skaisti uz apkārtējo zaļumu fona.
2. Korsikas šķirnes dekoratīvais Erodium ir pievilcīgs ar savu kompaktumu un izteiksmīgām ziedkopām, kas uz pelēkās lapotnes samta šķiet milzīgas.
3. Akmeņaino šķirni pirmo reizi sāka audzēt Spānijā. Šis siltummīlošais augs veido cietu lapu spilvenu, tāpēc, salīdzinot ar citām sugām, izskatās mazāk draudzīgs. Toties spānim ir ilgs ziedēšanas periods, kas priecē dārzniekus. Katra smalko ziedu ziedlapiņa ir rotāta ar sarežģītu rozā un ķiršu dzīslu rakstu, un visu kompozīciju papildina spilgti violeti-tušas plankumi.
4. Zeltainais Erodium aug lēni. Šai šķirnei ir divu veidu ziedi: vīrišķie un sievišķie, kas pēc izskata atgādina narcises.
5. Tatāru gārsa izceļas ar spilgtu izskatu: sulīgi zaļas ažūras lapas veido gaisīgu spilvenu, uz kura purpursarkanā krāsā mirdz ziedkopas. Šis mežģīņu augs vienmēr piesaista puķkopju uzmanību.
6. Gārsas šķirne 'Manešavi' ir Pireneju sugas krūmu augs, kas sasniedz līdz 50 cm augstumu un diametrā ne vairāk kā 60 cm. Šīs šķirnes kompaktās formas ļauj dizaineriem veidot oriģinālas ziedu kompozīcijas.

Vākšana un uzglabāšana

Augu ārsti vienmēr ir ieinteresēti gārsas sagatavošanā, jo uz tās bāzes veidotajiem ārstnieciskajiem sastāviem piemīt universālas īpašības. Kā augu izejvielu ievāc visu auga virszemes daļu, izņemot sēklas. Nobriedušos augļus, tāpat kā saknes, daudz retāk izmanto medikamentu pagatavošanai. Gārsas zāles materiāla vākšanas noteikumi ir standarta:

1. Izejvielu sagatavošana tiek veikta gārsas aktīvās ziedēšanas laikā. Vislabāk šim nolūkam atvēlēt dienas otro pusi, lai uz zāles būtu nožuvusi rasa.
2. Stublāju uzmanīgi nogriež kopā ar lapotni pie pamatlapu rozetes līmeņa.
3. Žāvēšanai dabiskā veidā jānotiek noēnotā vietā, vislabāk zem nojumes vai uz atvērtas terases. Zāli var žāvēt telpā ar labu ventilāciju vai izmantot šim nolūkam speciālu aparātu.
4. Žāvēšanas procesā regulāri apmaisīt augu masu, lai nepieļautu vērtīgās izejvielas bojāšanos ar pelējumu.
5. Sagatavoto materiālu izdalīt papīra maisiņos vai auduma maisiņos.
6. Šādā veidā kaltētu gārsu var uzglabāt līdz diviem gadiem, ja visu šo laiku izejviela atradīsies sausā un vēsā vietā.

Sēklas savāc pēc to pilnīgas nogatavošanās, bet saknes izrok pēc veģetācijas perioda beigām. Arī šīs augu daļas tiek pakļautas aparatūras žāvēšanai temperatūrā, kas nepārsniedz 50 grādus, vai žāvētas dabiskā veidā.

Žāvasknābja ārstnieciskās īpašības

Gārsa nav iekļauta oficiālajā ārstniecības augu sarakstā, tāpēc oficiālajā medicīnā netiek izmantota. Tomēr mediķi nenoliedz šī auga ārstnieciskās īpašības un labprāt to iesaka pacientiem papildus pamata terapijai. Patiešām, tradicionālās zāļu formas ar gārsu izceļas ar plašu darbības spektru. Pamata terapeitisko efektu sarakstā:

• savelkoši;
• asins apturošs;
• sedatīvs;
• atkrēpošanas;
• pretiekaisuma;
• antiseptisks;
• pretkrampju.

Gadsimtu ilgā uzlējumu un novārījumu lietošanas prakse ar derīgo augu ir pierādījusi stārķenes spēju stiprināt asinsvadu struktūru, samazinot to caurlaidību. Preparāti, kas pagatavoti no kaltētās auga gaisa daļas, uzrāda izteiktu hemostatisku iedarbību, tāpēc tos bieži izmanto tautas medicīnā asiņošanas apturēšanai.

Mērenā nomierinošā iedarbība padara augu noderīgu gados vecākiem cilvēkiem, kuri bieži cieš no bezmiega. Koncentrētus uzlējumus un novārījumus izmanto kā līdzekli ārējai apstrādei.

Visas uzskaitītās savvaļas stārķenes iespējas ļauj to izmantot šādu pataloģiju ārstēšanā:

• saaukstēšanās slimības un gripa;
• bronhīts un citi elpošanas orgānu iekaisuma procesi;
• pastiprināta gāzu veidošanās;
• ginekoloģiska profila patoloģijas;
• hemoroīdi;
• diātēze bērniem;
• krampju stāvokļi;
• tonsilīts;
• stenokardija;
• miega traucējumi;
• stomatīti;
• konjunktivīti;
• inficētas brūces un furunkuloze.

Senatnē dziednieki un vecmātes ārstēja bērnu bailes un ļaunu aci, izmantojot stārķenes uzlējumus. Lai gan mūsdienās šāda prakse tiek reti izmantota, tomēr šādas auga iespējas arī ir vērts ņemt vērā.

Noderīgi zināt: Senos laikos stārķeni pievienoja aitu barībai. Toreiz šāda piedeva tika uzskatīta par ļoti noderīgu dzīvnieku veselībai. Bet ar kaltētās zāles pulveri apkaisīja mājlopu brūces.

Žāvasknābis tautas medicīnā

Ķīniešu medicīnā stārķene mūsdienās tiek ļoti aktīvi izmantota. Debesu impērijas iedzīvotāji pievieno kaltētās auga daļas tējām. Mūsu pašmāju augu speciālisti arī izrāda pilnīgi saprotamu interesi par šo savvaļas augu pārstāvi. Izmantojot iepriekšējo dziednieku paaudžu pieredzi, viņi veido jaunus augu maisījumus, kuros ietilpst stārķene. Tautas medicīna mūsdienās balstās uz zinātnisku pierādījumu bāzi, jo atsevišķu ārstniecības augu sugu sastāvs un īpašības ir noteiktas pētnieciskā cełā.

Praktiskai lietošanai mājas terapijā sniedzam vairākus laika pārbaudītu recepšu variantus.

Uzlējums pret epilepsijas lēkmēm

Bieži vien epilepsijas lēkme rodas spontāni. Tāpēc šādiem slimniekiem ir ļoti nepieciešama apkārtējo cilvēku operatīva un adekvāta rīcība. Protams, piedāvātais līdzeklis nevar pilnībā izārstēt tik nopietnu slimību, bet tas spēj ievērojami atvieglot cilvēka stāvokli pēc lēkmes.

1. Ņemt 1 ēd.k. sausas stārķenes, apliet ar glāzi verdoša ūdens.
2. Trauku ar uzlējumu ietīt dvielī.
3. Pēc divām stundām gatavo uzlējumu izfiltrēt.

Ņemt ¼ ēd.k. uzlējuma, pievienot tam tieši 20 pilienus spirta stērķes saknes tinktūras. Šo preparātu var brīvi iegādāties aptiekā vai pagatavot pašu spēkiem pēc shēmas: uz vienu daļu kaltētu stērķes sakņu ņemt 10 daļas degvīna.

Piezīme: šī viegli pagatavojamā recepte palīdzēs cilvēkiem, kas cieš no epilepsijas, samazinās lēkmju biežumu. Lai to panāktu, preparāts jālieto kursos pa 3–4 nedēļām, pēc tam jāveic tāds pats pārtraukums.

Līdzeklis angīnas ārstēšanai

Sāpes mazinošs un iekaisušo kaklu nomierinošs ir uzlējums, kas pagatavots no 1 ēdamk. sasmalcinātu sausu stārķknābju un 0,3 L verdoša ūdens. Šķīdumam jāļauj labi ievilkties, lai ārstēšana būtu efektīva. Tāpēc to labāk gatavot uz nakti, bet no rīta rūpīgi filtrēt. Ar iegūto šķīdumu jāskalo kakls un mutes dobums zobu problēmu gadījumā 4–5 reizes dienā. Vienai procedūrai pietiek ar 100 ml uzlējuma.

Ārstnieciskās vannas

Šādas procedūras palīdzēs mazināt diatēzes negatīvās izpausmes bērniem, bet pieaugušajiem – aizkaitināmību un nervu spriedzi. Vispirms gatavo koncentrētu parastā stārķknābja novārījumu proporcijā: uz 50 g sausa izejmateriāla 0,5 L ūdens. Pēc galveno sastāvdaļu apvienošanas šķīdums jāvāra 20 minūtes, tad jāizkāš un jāielej piepildītā vannā. Ūdens terapijas ilgums – 15 minūtes.

Ziede

Šī ārējā līdzekļa pagatavošana neaizņems daudz laika. Ziedei būs nepieciešams:

• Sausi stārķknābji – 2 ēdamk.
• Iekšējie tauki – puse glāzes.

Kā pagatavot ziedi:

1. Zāle jāsasmalcina līdz pulverveida stāvoklim.
2. Norādītās sastāvdaļas jāsajauc, un pēc tam jāizkausē ūdens peldē.
3. Maisījums jāatstāj uz 4 dienām, un pēc tam atkal jāizkausē.
4. Vēl neatdzisušo maisījumu jāizkāš un jāpārlej burkā.
5. Ziede jāuzglabā ledusskapī, un pēc vajadzības jāapstrādā strutojošas brūces un furunkuli, lai paātrinātu to nobriešanu.

Kuņģa uzlējums

Šis līdzeklis palīdzēs mazināt vēdera sāpes gastrīta vai kuņģa čūlas saasinājuma gadījumā. Lai pagatavotu dziedinošo dzērienu, 15 g sausas stārķknābja zāles aplej ar glāzi verdoša ūdens. Šķīdumam jāievelkas vismaz 6 stundas, pēc tam to jāizkāš. Zāles jālieto stingri tukšā dūšā pa 1–2 ēdamk. Lietošanas biežums – 3–4 reizes.

Līdzeklis asiņošanas apturēšanai

Saskaņā ar šo recepti pagatavoto uzlējumu ieteicams lietot dzemdes asiņošanas un bagātīgu menstruāciju gadījumā. To var dzert arī kā nomierinošu līdzekli.

Zāļu pagatavošanas secība:

1. 2 tējk. sausa izejmateriāla jāaplej ar 200 ml verdoša ūdens.
2. Šķīdumam jāatstāj ievilkties 8 stundas.
3. Izkāsto uzlējumu jālieto ik pēc 6 stundām pa 60 ml.

Līdzeklis iekaisušu acu ārstēšanai

Šīm zālēm būs nepieciešami stārķknābja ziedi. 1 ēdamk. svaigu vai sausu ziedu aplej ar verdošu ūdeni (200 ml). Maisījumu liek ūdens peldē un tur 15 minūtes uz lēnas uguns. Pēc termiskās apstrādes novārījumam jāļauj ievilkties vēl 45 minūtes. Pēc tam to jāizkāš un jālieto acu skalošanai. Šādi pagatavots novārījums derēs arī kompresēm pret ekzēmu un vienkāršai sejas mazgāšanai.

Piezīme: šādu novārījumu var izmantot kompresēm pret odu kodumiem.

Līdzeklis pret vēdera uzpūšanos

Tiem, kas pastāvīgi cieš no pastiprinātas gāzu veidošanās, noteikti jāatceras šī recepte. Sausā stārķenes zāle jāņem 2 tējkarotes apjomā un jāaplej ar glāzi verdoša ūdens. Zāles labāk jāgatavo naktī, jo pēc dažām stundām aktīvo vielu koncentrācija tajā kļūst maksimāla. Pirms lietošanas uzlējums jāizkāš un noteikti jāizspiež augu izejvielas. Zāles jālieto pa 125 ml pēc ēšanas, lai novērstu meteorismu.

Tinktūra hemoroīdu ārstēšanai

Uz vienu daļu sausas stārķenes zāles jāņem 10 daļas degvīna vai spirta. Preparāts jāuzstāv istabas temperatūrā 10 dienas. Pēc tam šķīdums jāizkāš, bet gatavā tinktūra jānovieto ledusskapī vēl uz trim dienām. Šis līdzeklis noderēs hematomu, hemoroīdu ārstēšanai, brūču mazgāšanai.

Bez izmantošanas kā pamatā uzlējumiem un novārījumiem, jaunās stārķenes lapas dažās Āzijas valstīs pievieno salātiem. Šī savvaļas auga zaļumu garša atgādina pētersīļus. Zāli var izmantot mājas kosmetoloģijā, kā arī dažu sadzīves uzdevumu risināšanai:

1. Piemēram, no svaigas stārķenes dažās valstīs līdz šim iegūst dabīgu zaļu krāsvielu.
2. Lai saglabātu arbūzu sēklas, tās pirms nosūtīšanas uzglabāšanā jāsajauc ar stārķenes zāles pulveri.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Kā redzams no iepriekš minētajām receptēm, stārķenes zāle pilnībā var tikt uzskatīta par universālu izejvielu populārāko tautas medicīnā lietojamo zāļu formu pagatavošanai. Dažādu patoloģiju ārstēšanā izmanto savas proporcijas, kas stingri jāievēro. Ir daudz šādu preparātu variantu, bet starp tiem ir klasiskas receptes.

Uzlējums

Šis pretvīrusu līdzeklis atvieglos stāvokli gripas un elpceļu infekciju gadījumā, kā arī noderēs vispārējā stāvokļa uzlabošanai pārpūles gadījumā.

Rīcības algoritms

1. Žāvētu stārķeni 2 tējkarotes daudzumā aplej ar atdzesētu vārītu ūdeni (1 glāze).
2. Maisījumu uzstāv 8 stundas.
3. Pēc šī laika šķīdumu izkāš.
4. Lieto pa 50 ml uzlējuma līdz 4 reizēm dienā, līdz stāvoklis uzlabojas.

Tinktūra

Pēc šīs receptes var sagatavot tinktūru brūču, pūtīšu izsitumu un strutainu bojājumu ārstēšanai.

Pagatavošanas veids:

1. Burkā ieber 15 g sausas stārķenes zāles.
2. Augu izejvielu aplej ar 0,2 l degvīna.
3. Uzstāv 12 stundas, tad šķīdumu izkāš.
4. Ar tinktūru mazgā brūces, bet pieaugušiem slimniekiem var skalot rīkli.

Novārījums

Pēc klasiskās receptes stārķenes zāles novārījums tiek pagatavots šādi:

1. Apvieno 10 g sausas izejvielas un 200 ml karsta ūdens.
2. Trauku ar sastāvu liek uz lēnas uguns.
3. Maisījumu vāra 5 minūtes.
4. Kad novārījums atdziest, izkāš.
5. Lietot tukšā dūšā pa 1–2 tējkarotēm.

Lietošanas kontrindikācijas

Protams, stārķknābja ārstnieciskās īpašības, pareizi lietojot, nāks par labu slimnieka stāvoklim un paātrinās atveseļošanos. Bet nedrīkst aizmirst, ka jebkurš augu preparāts var izraisīt pretēju iedarbību. Arī stārķknābi, papildus priekšrocībām, ir ierobežots trūkumu saraksts. Absolūtas kontrindikācijas šī auga sugu izmantošanai ārstniecības nolūkos ir šādi stāvokļi:

• grūtniecība;
• zīdīšanas periods;
• bērnība līdz trīs gadu vecumam;
• varikoza slimība;
• stabila hipertensija;
• 1. tipa cukura diabēts;
• tromboflebīts;
• individuāla nepanesība;
• paaugstināta asins recēšana.

Tāpat aizliegts lietot preparātus ar stārķknābi pēc pārciesta infarkta un išēmiskās sirds slimības gadījumā. Pārdozēšanas gadījumā var novērot vemšanu, sliktu dūšu, šķidru izkārnījumu. Šādā situācijā būs nepieciešami pasākumi intoksikācijas noņemšanai: kuņģa skalošana un vairāku aktivētās ogles tablešu lietošana. Ja pacienta stāvoklis nestabilizējas, būs nepieciešama hospitalizācija.

Iepazīšanās ar parasto stārķknābi pierāda, ka dabā nav nekā lieka. Katrs zāles stiebrs un savvaļas zieds slēpj sevī derīgas īpašības. Ārstniecisko augu noslēpumi bija labi zināmi mūsu senčiem. Tāpēc tādi derīgi augi kā stārķknābis tajos senajos laikos bija cilvēku uzticami palīgi.

Stārķknābja foto