Virsis: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Virsis ir augs, kas oficiāli netiek uzskatīts par farmakopejas augu. Tomēr tautas medicīnā to ļoti veiksmīgi izmanto visdažādāko slimību ārstēšanai.

Ķīmiskais sastāvs

Virša dziednieciskās īpašības ir saistītas ar tā ziedu un dzinumu ķīmisko sastāvu. Tautas medicīnā dažreiz izmanto arī auga saknes, bet visbiežāk – tā virszemes daļu. Par vērtīgāko izejvielu tiek uzskatīti ziedi, kas aug dzinumu galotnēs. Tie satur:

1. Flavonoīdi (galvenokārt kvercetīns un tā atvasinājumi), kam piemīt pretiekaisuma un antioksidantu īpašības.
2. Fitosterīni, proti, augu hormoniem līdzīgas vielas (šajā gadījumā – ar īpašību aizstāt steroīdus savienojumus).
3. Organiskās skābes, galvenokārt – hlorogēnskābe un kafijskābe. Pirmā samazina sirds un asinsvadu slimību risku, tai piemīt aktivitāte pret Staphylococcus aureus un Escherichia coli, tai ir hepatoprotektīva un pretvēža iedarbība. Savukārt kafijskābei piemīt pretiekaisuma un imūnmodulējošas īpašības. Tā arī kavē kancerogenēzi.
4. Glikozīdi, galvenokārt arbutīns, kas ir dabisks antiseptisks līdzeklis. Kosmetoloģijā to izmanto arī ādas gaišināšanai, bet virša novārījumos un uzlējumos tā ir tieši tik daudz, lai vienkārši atjaunotu veselīgu sejas krāsu.
5. Miecējvielas, vitamīni, minerālvielas, kas piedalās dažādos bioķīmiskajos procesos organismā.

Kā ārstniecības izejvielu var izmantot arī dzinumu augšējās daļas. Tās satur jau minēto flavonoīdu kvercetīnu un herbacīnu, kam ir līdzīgas īpašības. Tajās ir arī miecējvielas. Dzinumi satur arī organiskās skābes, bet galvenokārt tā ir citronskābe un fumārskābe, kas pēc savām īpašībām atpaliek no kafijskābes un hlorogēnskābes.

Kā tas izskatās un kur aug

Virsis savvaļā ir samērā zems ložņājošs krūms. Tā augstums ir tikai 30–100 cm. Šī auga lapas ir sīkas, trīsstūrainas formas, to platums ir aptuveni 2 mm, bet garums sasniedz 2,5 mm. Kātiņa nav.

Virsis zied ļoti skaisti, tā zvanveida ziedi ir savākti vienpusējā ķekarā. Tie var būt gaiši ceriņkrāsas vai piesātināta toņa, sastopams arī baltais virsis, bet tas tiek uzskatīts par retumu (iespējams, tieši tāpēc senatnē tam piedēvēja īpašas maģiskas un dziednieciskas īpašības).

Viršu auglis ir neliela kastīte, kas satur daudzas sīkas sēklas. Tomēr šo augu pavairo nevis ar sēklām, bet ar sakņu dalīšanu, kas parādās uz krūma sānu zariem. Kad tās nolūst, tās iesakņojas un pēc kāda laika kļūst par patstāvīgiem krūmiem.

Lielākajai daļai cilvēku virši asociējas ar Angliju un Skotiju. Patiešām, Apvienotās Karalistes viršu tīreļi ir ļoti gleznaina aina (un, starp citu, ir unikālas ekosistēmas). Tomēr savvaļā virši aug arī citās Eiropas valstīs, kā arī Ziemeļāfrikā, dažos Grenlandes apgabalos, Ziemeļamerikā un pat Āzijā. Krievijā dabiskos apstākļos tas sastopams Sibīrijā un Eiropas daļā. Bet mūsdienās viršus bieži apzināti audzē dārzos.

Savvaļā tas reti sastopams tīreļos, bet vairāk mīl blīvus brikšņus, priežu mežus un sūnu purvus.

Sugas

Jāatzīmē, ka no botāniskā viedokļa parastais virsis ir vienīgais Viršu ģints pārstāvis. Bet pati ģints pieder pietiekami lielai dzimtai, kurā ietilpst aptuveni 4 tūkstoši krūmu, koku un pat zālaugu.

Visi viršu veidi, kas mūsdienās sastopami dārzos, ir īpaši izaudzētas šķirnes, kas atšķiras pēc augstuma, ziedlapu krāsas un ziedēšanas laika. Piemēram, pie tām pieder:

1. Dekoratīvais virsis, kas sasniedz 50 cm augstumu. Tā ziedi var būt purpursarkani, ceriņi vai balti. Tas ir zems krūms, un to bieži audzē telpās – šādos apstākļos tas zied no rudens līdz janvārim.
2. Kokveida virsis drīzāk ir koks, lai gan atgādina krūmu. Tā augstums var sasniegt līdz 5 m. Tas zied martā–aprīlī, ar baltām ziedkopām, kurām ir patīkams aromāts. Šī ir viena no vecākajām dārza šķirnēm, izaudzēta vēl 1658. gadā.
3. Rozā virsis ir skaists krūms, kura diametrs var būt līdz 50 cm. Augstumā tas sasniedz ne vairāk kā 90 cm. Tā stumbrs ir tievs, bet zari stingri. Tas zied aprīlī–jūnijā ar zvaniņveida ziediem, kas savākti garās, bagātīgi sarkanās vai rozā krāsas ķekarās. Tiek uzskatīts par izcilu medusaugu.
4. Elegantais virsis. Par tā dzimteni tiek uzskatīta Dienvidāfrika. Tas ir zems (50 cm) krūms. Ziediem ir kausveida forma, to ir ļoti daudz, un tie ir savākti ziedkopā, kas vairāk atgādina lodi. Šī šķirne slikti panes salnas, to biežāk audzē ziemas dārzā.

Pie populārām šķirnēm pieder arī virši Karmena un Hamiltons. Pirmā no šīm šķirnēm izceļas ar rozā-violetiem ziediem un pieder pie zemiem augiem – tās augstums nepārsniedz 40 cm. Hamiltons ir angļu šķirne, izaudzēta 1935. gadā. Arī tā tiek uzskatīta par zemu augošu, un tās galvenā atšķirība ir frotē ziedu struktūra. Kopumā ir vairāk nekā 300 šī auga šķirņu.

Vākšana un uzglabāšana

Par ārstniecības izejvielu tiek vākta auga virszemes daļa. Tiek uzskatīts, ka visspēcīgākās ārstnieciskās īpašības piemīt ziedkopām. Bet parasti tās nogriež kopā ar dzinumu galotnēm, kam izmanto atzarošanas šķēres. Izejvielas jāvāc auga aktīvās ziedēšanas periodā, lielākajai daļai šķirņu tas ir augusts.

Izejvielas obligāti pārlasa, pēc tam izžāvē, izklājot plānā kārtā uz kokvilnas auduma vai papīra (bet ne uz avīzēm, lai uz ziedlapiņām nenokļūtu tipogrāfijas krāsa). Izejvielas labāk žāvēt brīvā dabā, bet ēnā. Derēs arī bēniņu telpa (ar nosacījumu, ka tā ir labi vēdināta). Pēc dažām žāvēšanas dienām ziediņi un lapas viegli nobirs no zariem. Tie ir visvērtīgākā izejviela. Turpmāk tā jāuzglabā papīra maisiņos vai lina maisiņos tumšā un sausā vietā.

Retāk kā ārstniecības izejvielu izmanto saknes. Bet, ja nepieciešamas tieši tās, tad tās izrok oktobra beigās. Jārīkojas uzmanīgi, lai nesabojātu sakneņus. Pašas saknes attīra no augsnes, nomazgā, pēc tam žāvē parastajā veidā.

Ar ko virsis atšķiras no kadiķa?

Patiesībā virsis un kadiķis ir divi pilnīgi atšķirīgi augi. Ārēji tie ir pilnīgi atšķirīgi, un sajukums rodas tāpēc, ka daudzos reģionos joprojām tiek lietots sens slāvu nosaukums kadiķim – veress.

Kadiķis ir skuju koks. Siltā klimatā tas var ziedēt 2 reizes gadā, pēc tam uz tā parādās čiekuri, kam piemīt raksturīgs aromāts un zilgans nokrāsa. Auga skujas ir tumši zaļas, katras skujas garums ir 5–25 mm, tāpēc tās ir pat garākas nekā virša lapas.

Virša ārstnieciskās īpašības

Virsim piemīt ārstnieciskas īpašības, no kurām daudzas ir apstiprinātas ar zinātniskiem pētījumiem. Proti, ir noskaidrots, ka augs:

1. Veicina liekās urīnskābes izvadīšanu, kas ir ļoti noderīgi podagras gadījumā.
2. Piemīt pretiekaisuma un antibakteriāla iedarbība, kas ļauj to lietot pielonefrīta un citu nieru slimību gadījumā.
3. Tam piemīt viegla diurētiska līdzekļa īpašības, kas ļauj tam tikt galā ar tūsku.
4. Tam piemīt atkrēpošanas un sviedrēšanas īpašības. Pateicoties tam, virša novārījumus un uzlējumus var lietot akūtu elpceļu vīrusu infekciju un elpceļu slimību gadījumā, kas pavadītas ar klepu.
5. Uzlabo asins recēšanu.
6. Piemīt viegla nomierinoša iedarbība un cīnās ar miega traucējumiem.

Šī auga sastāvā esošajām miecvielām, kā arī dažiem citiem savienojumiem piemīt savelkošas un aptverošas īpašības. Tāpēc farmācijas rūpniecībā to izmanto dažādu zāļu, tostarp gremošanas trakta orgānu ārstēšanai paredzētu medikamentu ražošanai. Turklāt, pateicoties diezgan augstajam glikozīdu saturam, virsis tiek izmantots kā izejviela medikamentiem, kas stimulē sirds un asinsvadu sistēmas darbu. Tā ekstraktu lieto arī mutes dobuma iekaisuma slimību ārstēšanai.

Sievietēm

Sieviešu dzimuma pārstāvēm virsis ir interesants ar to, ka satur daudz antioksidantu, tostarp provitamīnu A un antocianīnus (tie piešķir ceriņkrāsas ziediem to raksturīgo krāsu). Visas šīs vielas palīdz apturēt priekšlaicīgas novecošanās procesus.

Virša pretiekaisuma īpašības palīdz arī to izmantot dažu iegurņa orgānu slimību ārstēšanā.

Ziedos esošie fitosterīni padara šo augu par lielisku līdzekli menopauzes vai sāpīgu mēnešreižu gadījumā (visbiežāk šādos gadījumos šo izejvielu aplej ar verdošu ūdeni un dzer kā tēju).

Vīriešiem

Kā zināms, vīriešu dzimuma pārstāvji biežāk saskaras ar tādu slimību kā podagra. To izraisa pārmērīga urīnskābes veidošanās, un to pavada ļoti sāpīgas sajūtas mazajās locītavās, īpaši uz kāju pirkstiem. Virša īpatnība ir tieši tajā, ka tas nomāc pārmērīgu urīnskābes veidošanos, proti, novērš pašu slimības cēloni. Tajā pašā laikā tam piemīt pretsāpju īpašības, kas ļauj uzlabot pacienta stāvokli.

Turklāt virša sastāvā esošās organiskās skābes ierobežo audzēju augšanu, kas ir ļoti svarīgi tādām slimībām kā adenoma un prostatīts.

Grūtniecības laikā

Topošās māmiņas bieži saskaras ar tūskas problēmu, kā arī ar nieru slimībām, ko izraisa tas, ka augošā dzemde saspiež visus iekšējos orgānus. Šādos gadījumos dzert gatavus farmaceitiskos preparātus ir bīstami, jo tie var negatīvi ietekmēt bērna stāvokli. Savukārt virsim nav kontrindikāciju, tajā pašā laikā tas mazina iekaisumu un tam piemīt viegla urīndzenoša iedarbība, kas ļauj cīnīties ar pielonefrītu un novērst tūsku.

Bērniem

Maziem bērniem nav ieteicams dot virša uzlējumus un novārījumus, kā arī medu, lai neizraisītu alerģiskas reakcijas attīstību. Iepazīšanos ar šiem līdzekļiem var sākt tikai no brīža, kad bērnam ir vismaz 3 gadi. Tad virsas tēju dod viegli uzbudināmiem bērniem kā vieglu nomierinošu līdzekli. Ar tās palīdzību ārstē elpceļu slimības.

Virsis tautas medicīnā

Lai gan oficiālā zinātne turpina virša pētījumus un pagaidām neiekļauj to ārstniecības augu sarakstā, tautas medicīnā to lieto jau no seniem laikiem. Cita starpā virsi izmanto šādu slimību gadījumos:

1. Urīnpūšļa un nieru iekaisumi, hronisks pielonefrīts. Šādā gadījumā novārījumu gatavo šādi – 2 tējkarotes sausa sasmalcināta izejmateriāla aplej ar glāzi tikko uzvārīta ūdens un atstāj 15 minūtes ūdens peldē, pēc tam atstāj zem slēgta vāka, līdz tas atdziest. Līdzekli dzer pa nelielam daudzumam dienas laikā.
2. Locītavu patoloģijas ar iekaisuma raksturu (artrīts, reimatisms, poliartrīts). Var dzert novārījumu, kas pagatavots pēc iepriekš minētās receptes. Bet šo patoloģiju ārstēšanai izmanto arī kompreses. Tām ņem 1 ēdamkaroti sausu ziedu uz 300 ml verdoša ūdens (tās ir pusotras glāzes) un uzstāj šo līdzekli termosa traukā 2 stundas. Kompresi veido no vairākos slāņos salocītas marles, ko iegremdē siltā uzlējumā, viegli izspiež un pieliek pie skartās locītavas, nostiprinot ar elastīgo saiti un pārklājot ar vilnas audumu vai šalli. Kompresi atstāj uz 30–60 minūtēm. Procedūru atkārto katru dienu.
3. Stomatīts, smaganu vai mēles iekaisuma slimības. Novārījumu gatavo šādi – 2 ēdamkarotes sausu ziedu aplej ar 0,4 l verdoša ūdens, tur ūdens peldē 15 minūtes un atstāj atdzist. Tādējādi pagatavošanas veids būs tāds pats, bet novārījums būs koncentrētāks. Ar šo līdzekli skalot rīkli un mutes dobumu ik pēc 2–3 stundām. Var veikt arī stomatoloģiskās vannas, vienkārši ieņemot šķidrumu mutē un paturot to 3–5 minūtes (pēc tam to izspļaut, uzņemt jaunu porciju un atkārtot procedūru).
4. Angīna, tonsilīts, citas rīkles slimības. Tāpat izmanto siltu viršu novārījumu skalošanai.
5. Bronhiālā astma un elpceļu iekaisumi. Viršu tēju gatavo šādi – 1 tējkaroti lapu un ziedu aplej ar glāzi verdoša ūdens un uzstāj 10–15 minūtes. Lai gan tiek uzskatīts, ka labāk šādu tējas tasi dzert vakarā, jo tai ir nomierinoša iedarbība, to nevajadzētu darīt tieši pirms gulētiešanas (dzērienam ir diurētisks efekts). Labāk izdzert tēju pāris stundas pirms miega.
6. Kolīts, caureja, vēdera sāpes, kas saistītas ar kairinātu zarnu sindromu. Šādos gadījumos arī dzer viršu tēju – ne vairāk kā vienu tasi dienā.
7. Lai panāktu diurētisku efektu, lieto 100 ml viršu medus, kas pagatavots pēc zemāk aprakstītās receptes. Šis līdzeklis tiek uzskatīts arī par efektīvu akmeņu izvadīšanai no urīnpūšļa un nierēm, bet tikai tad, ja konkrementi ir neliela izmēra.
8. Nervu sistēmas traucējumi, ādas slimības, artrīts un reimatisms. Ieteicamas vannas uz viršu bāzes. Tām nepieciešams uzlējums lielā daudzumā un turklāt augstā koncentrācijā. Pagatavošanai ņem pusglāzi kaltētu ziedu izejvielu uz 5 litriem karsta ūdens, kas tikko vārījies. Uzstāj šo līdzekli pusstundu, pēc tam izkāš caur marles filtru un ielej vannā. Ūdens procedūras ilgums nedrīkst pārsniegt 20 minūtes. To vislabāk veikt vakarā, var pat katru dienu, jo tai nav nekādu blakusparādību.
9. Ādas slimības. Ārstēšanai var izmantot pulveri no sausa virsīša. Tam ņem gan ziedus, gan lapas, sasmalcinot tos gandrīz putekļos. Ar šādu pulveri pārkaisa brūci, kas ilgi nedzīst, un virsū uzliek sterilu pārsēju. Virsīša pulveris darbojas kā dabiska antibiotika. Procedūru atkārto katru dienu, līdz brūce sadzīst. Tāpat šo pulveri var piejaukt ārstniecisko ziežu sastāvā, ko lieto apdegumu dziedēšanai.

Iepriekš aprakstītās kompreses tiek lietotas arī pie alerģiskiem izsitumiem, dermatīta un ekzēmas. Tās tiek uzskatītas par efektīvu līdzekli pret ķērpjiem, apdegumiem, virspusējām brūcēm.

Virsīša medus (biškopības produkts, nevis uz auga bāzes pagatavots dzēriens) var darboties kā nomierinošs līdzeklis, pietiek to lietot pa 1 tējkarotei dienā, turklāt vislabāk vakarā.

Tautas medicīnā var tikt lietota arī virsīša sula, ko iegūst nevis no sausas, bet no svaigas izejvielas. To galvenokārt izmanto rīkles skalošanai un stomatīta un smaganu slimību ārstēšanai. To lieto arī iekšķīgi – tā tiek uzskatīta par labu līdzekli cukura līmeņa normalizēšanai asinīs. Bet to var izmantot arī kā ārēju līdzekli, tostarp konjunktivīta ārstēšanai.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Virsīti izmanto galvenokārt ūdens un spirta uzlējumu veidā, kā arī kā novārījumu vai tēju (tie atšķiras pēc koncentrācijas).

Uzlējums

Tas ir universāls līdzeklis, kas palīdz pie jebkurām iekaisuma slimībām. To gatavo šādi – ņem 10 g sausu ziedu un aplej ar glāzi verdoša ūdens. Līdzekli karsē ūdens vannā uz lēnas uguns vēl pusstundu, pēc tam pārlej termosā vēl uz stundu, pēc tam izkāš. To var lietot sirds un asinsvadu slimību, gastrīta, citu iekaisuma procesu kuņģī un zarnās ārstēšanā. Dzer pa 20 ml līdzekļa četras reizes dienā pirms katras ēdienreizes.

Tinktūra

Spirta uzlējumam biežāk ņem auga saknes. To gatavo šādi – uz 10 g izejvielas 50 ml medicīniskā spirta. Līdzekli atstāj uz 2 nedēļām sausā un tumšā vietā, periodiski trauku ar to izņem un sakrata. Gatavo uzlējumu noteikti izkāš. To lieto prostatīta un tuberkulozes ārstēšanai, pa 30–40 pilieniem 3–4 reizes dienā, tieši pirms ēšanas, vēlams atšķaidot ar nelielu ūdens daudzumu. Šo līdzekli var lietot arī kā vispārēji stiprinošu piedevu pie saaukstēšanās vai bronhīta.

Novārījums

Klasiskajā veidā to pagatavo šādi – ņem 2 ēdamkarotes (20 g) sasmalcinātu kaltētu lapu vai ziedu un aplej ar glāzi verdoša ūdens. Novieto uz ūdens peldi 15 minūtes, bet neuzvāra (tas ir svarīgi, citādi izejvielās esošās zāļu vielas tiks iznīcinātas). Gatavo līdzekli atdzesē 40–45 minūtes, pēc tam izfiltrē. Devas ir atkarīgas no tā, kurai slimībai to lieto. Piemēram, nierakmeņu vai aknu slimību gadījumā kopējo tilpumu sadala 3 vienādās porcijās un dzer pusstundu pirms ēšanas 2–3 reizes dienā.

Tēja

Viršu tēju ne vienmēr izmanto ārstnieciskiem nolūkiem. Dažreiz to dzer vienkārši prieka pēc, un tad virši tās sastāvā labi sader ar citiem augu komponentiem, piemēram, kaltētām meža zemeņu, brūkleņu, aveņu vai pat mežrozīšu ogām. Taču jāatceras, ka pēdējais pastiprina viršu diurētisko iedarbību, tāpēc ar šādu dzērienu nevajadzētu pārspīlēt.

Ārstnieciskiem nolūkiem viršu tēju brūvē klasiskā veidā, proti, ņem 1 tējkaroti kaltētu ziedu uz glāzi verdoša ūdens un atstāj ievilkties īsu brīdi, burtiski 10–15 minūtes, un pirms lietošanas noteikti izfiltrē.

Eļļa

Šādā veidā viršus galvenokārt izmanto kosmētiskiem nolūkiem, kā arī ādas slimību ārstēšanā. Ņem stikla burku, piepilda to 2/3 ar svaigiem vai kaltētiem viršu ziediem un pilnībā pārlej ar jebkuru rafinētu augu eļļu (var izmantot ne tikai olīveļļu, bet arī saulespuķu eļļu). Līdzekli ievilkties atstāj uz 15 dienām, periodiski sakratot.

Lietojums kosmetoloģijā

No ziediem iegūst ekstraktu, ko plaši izmanto kosmetoloģijā, jo tas satur flavonoīdus, miecvielas, organiskās skābes un ēteriskās eļļas. Pateicoties tam, viršiem piemīt brūču dzīšanas un pretiekaisuma īpašības, turklāt tie spēj palēnināt novecošanās procesus. Ir arī pierādīts, ka virši ir sava veida dabisks fotoaizsargs, jo tie var aizsargāt ādu no saules apdegumiem. Un kopumā tie kompensē ultravioletā starojuma iedarbību, kas bieži vien ir priekšlaicīgas novecošanās cēlonis. Tas ir attiecībā uz ādas kopšanu.

Bet virši ir noderīgi arī matiem. Galvenokārt tie tiek novērtēti to antiseborejas efekta dēļ. Virši palīdz normalizēt sebuma veidošanos, arī uz galvas ādas, tāpēc tie ir ļoti noderīgi taukainiem matiem, kuri pēc šāda losjona izskatās veseli un spīdīgi.

Tātad kosmetoloģijā līdzekļi uz viršu bāzes tiek izmantoti:

• antibakteriālai aizsardzībai;
• ādas kairinājuma novēršanai;
• novecojošas ādas tonizēšanai;
• reģeneratīvo procesu stimulēšanai;
• seborejas ārstēšanai un profilaksei;
• matu stiprināšanai;
• kā attīrošs, antiseptisks un savelkošs līdzeklis pūtīšu un citu izsitumu gadījumā.

Mājas kosmetoloģijā virsis var tikt kombinēts ar citām sastāvdaļām. Piemēram, ar lavandas, vērmeles, cigoriņu, piparmētru, melisas ekstraktiem un ēteriskajām eļļām, tās bieži izmanto kopā ādas kopšanai. Bet kombinācijā ar nātru, apiņu vai diždadža novārījumiem virsis būs ļoti noderīgs matu kopšanai.

Mājas kosmetoloģijā augu izmanto šādi:

1. Sausas un novecojošas ādas kopšanai izmanto viršu eļļu, kas pagatavota pēc šādas receptes – stikla trauku 2/3 piepilda ar auga ziediem, pēc tam pārlej ar olīvu, vīnogu vai mandeļu eļļu un atstāj ievilkties divas nedēļas istabas temperatūrā. Eļļu izmanto masāžai. Ar to iezied ādas izsitumus, ekzēmu, brūces un apdegumus.
2. Pret pūtītēm izmanto viršu uzlējumu, kas pagatavots pēc iepriekš aprakstītās receptes. Ar to noslauka ādu tonika vietā divreiz dienā – no rīta un vakarā.
3. No viršu novārījuma gatavo kompreses, kuras pieliek pie skartajām ādas vietām – piemēram, ekzēmas vai izsitumu gadījumā.
4. Lai cīnītos ar seboreju, galvas ādā ierīvē viršu uzlējumu, kas pagatavots iepriekš aprakstītajā veidā. To dara apmēram pusstundu pirms matu mazgāšanas. Sausiem matiem ierīvē viršu eļļu, bet to pēc tam ļoti rūpīgi jāizmazgā.
5. Lai mati kļūtu spīdīgi un veseli, skalošanai izmanto viršu novārījumu. Pietiek to darīt pēc matu mazgāšanas 1–2 reizes nedēļā.

Veikalos var iegādāties viršu hidrolātu (tas ir, būtībā ūdens ekstraktu), ko izmanto ādas mitrināšanai un pievienošanai dažādiem kosmētikas līdzekļiem – no maskām un ziedēm līdz sejas un ķermeņa skrubjiem.

Turklāt viršu novārījumu vai uzlējumu izmanto mutes dobuma skalošanai – kā ārstniecības un profilakses līdzekli pret iekaisuma slimībām un nepatīkamu smaku.

Ar ko ir noderīgs viršu medus

Parasti, runājot par viršu medu, tiek domāts dzēriens uz šī auga bāzes – tāds, kāds minēts Roberta L. Stīvensona balādē. Mājas viršu medus pagatavošana ir diezgan darbietilpīga nodarbe. Bet rezultāts ir tā vērts, jo to uzskata par vienu no labākajiem līdzekļiem pret migrēnu, kas pēc savas efektivitātes un drošības ievērojami pārspēj nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.

Tāpat viršu medus piemīt nomierinoša iedarbība, to var izmantot pat kā vieglu miega līdzekli. Tam ir atjaunojoša iedarbība un tas nodrošina cilvēkam spēka pieplūdumu.

Klasiskā veidā viršu medu gatavo šādi. Ņem sausus viršu ziedus – 2 ēd.k., sajauc ar 1 ēd.k. Ivan-čaja ziediem un 2 ēd.k. jebkura ziedu medus. To visu pārlej ar 0,6 l verdoša ūdens un atstāj ievilkties divas diennaktis.

Otrs dzēriena variants tiek gatavots citādi – ņem 3 saujas svaigu viršu dzinumu ar ziediem, aplej ar 2 litriem avota ūdens (vai ļoti labi attīrīta ūdens) un vāra uz lēnas uguns ilgi, līdz augu izejviela nogulsnējas apakšā. Kad novārījums nedaudz atdziest, to izkāš un pievieno ziedu medu (to dara pēdējā posmā, lai nesabojātu tā derīgās vielas). Medu pievieno pēc garšas, lai dzēriens nebūtu rūgts. Visu samaisa, pārklāj trauku ar tīru drānu un atstāj tumšā vietā istabas temperatūrā, lai dzēriens sāktu rūgt. Sākumā tas būs duļķains, bet pēc dažiem mēnešiem kļūs caurspīdīgs – tas nozīmē, ka tas ir gatavs. To dzer ar piesardzību, jo tas stipri apreibina.

Dažas viršu šķirnes ir lieliski medusaugi. Īstais viršu medus, tas, kas ir biškopības produkts, ir ļoti veselīgs. Tas izceļas ar skaistu sarkanīgu nokrāsu, spēcīgu aromātu un nedaudz savelkošu garšu. To var atšķirt arī pēc daudzām sīkām burbuļiem tā struktūrā. Īstais viršu medus tiek uzskatīts par izcilu antiseptisku līdzekli. To lieto arī bronhiālās astmas un pat pneimonijas gadījumā. Zāļu zinātāji uzskata, ka tas efektīvi attīra asinis no toksīniem, un mūsdienu zinātne ir pierādījusi tā pretmikrobu īpašības (lai gan tas neaizstāj sintētiskās antibakteriālās vielas). Medum piemīt arī vispārēji stiprinošas īpašības.

Lietošanas kontrindikācijas

Virši tiek uzskatīti par drošu augu, tie reti izraisa alerģisku reakciju, bet pilnībā izslēgt šādu iespēju nevar. Tāpēc, parādoties individuālas paaugstinātas jutības simptomiem (izsitumi, tūska u.tml.), līdzekļa lietošana būs jāpārtrauc.

Uzlējumus un novārījumus no viršiem nedrīkst lietot aizcietējumu gadījumā, jo tie pasliktina situāciju. Tā paša iemesla dēļ šie līdzekļi ir kontrindicēti gastrīta gadījumā ar pazeminātu skābumu – tie to vēl vairāk samazinās.

Ja nierēs vai urīnpūslī ir lieli konkrementi, nav ieteicams lietot līdzekļus uz viršu bāzes, jo tie netiks galā ar akmeņu izvadīšanu, bet var tikai veicināt kanālu nosprostošanos.

Nelieto viršus arī gastrīta un čūlas gadījumā, ja šīs slimības ir paasinājuma stadijā. Vispār jāņem vērā, ka pirms jebkura no uzskaitītajiem līdzekļiem lietošanas iepriekš jākonsultējas ar ārstu.

Interesanti fakti par virsi

Lai gan oficiāli Skotijas simbols ir dadzis, patiesībā vairumam cilvēku šī valsts asociējas ar virsājiem. Tas nav pārsteidzoši, jo šo augu savos dzejoļos bieži dziedāja skotu dzejnieks Roberts Bērnss, un virsāji parādās arī Brontes māsu darbos – piemēram, “Džeina Eira” un “Vēja auni”, radot romantisku fonu šajās grāmatās risināmajām drāmām. Bet vislielāko slavu ieguvusi Roberta L. Stīvensona balāde par viršu medu.

Ilgu laiku šāda medus (vai skotu eila) recepte tika uzskatīta par pazudušu. 20. gadsimtā izdevās atjaunot dzēriena pagatavošanas tehnoloģiju, tas sanāk tikpat aromātisks un ar vieglu rūgtumu, ko aprakstīja pagātnes rakstnieki un dzejnieki.

Par viršiem Skotijā ir vēl viena leģenda. Tā vēsta, ka neauglīgajā zemē kalnainajā apvidū nevēlējās apmesties neviens augs, izņemot viršus. Bet par to Kungs dāvāja šim krūmam ne tikai izturību, bet arī smalku aromātu un apbrīnojamu ziedu skaistumu. Virši patiesībā ir gandrīz vienīgais augs, kas lieliski zied smilšainā augsnē, pat ja tajā praktiski nav slāpekļa un fosfora.

Skotijā šos ziedus tomēr izmantoja arī praktiskiem nolūkiem. No tiem ieguva dzeltenu krāsvielu tradicionālajiem rūtotajiem tartāniem.

Skotijā uzskata, ka virši nes veiksmi. Tieši tāpēc tos bieži iekļauj kāzu pušķos. Turklāt to zariņus bieži nēsā līdzi veiksmei.

Ļoti populāri virši ir Norvēģijā. Te tie arī tiek uzskatīti par veiksmes ziediem, vēl simbolizē jaunību un pat nemirstību. Senos laikos uzskatīja, ka šie ziedi var apturēt pat spēcīgu asiņošanu.

Viršus izmantoja pat slāvu rituālos. Tiesa, tos vāca ilgi pirms ziedēšanas. Bija jānogriež jaunie dzinumi Lieldienu priekšvakarā, lai tos sadedzinātu krāsnī (uz laimi). Arī zariņus izmantoja kā talismanu – šajā gadījumā tos iemūrēja starp brusām vai piekāra pie griestiem.

Virša maģiskās īpašības

Tāpat kā jebkuram citam ārstniecības augam, viršiem piemīt arī maģiskas īpašības. Jau izsenis tika uzskatīts, ka meitene, kura nēsā šī auga zariņu savā rokassomiņā, laimīgi izvairīsies no izvarošanas. Ja rituāli sadedzina nedaudz viršu kopā ar papardes lapām, var izsaukt lietu, taču šī auga spēja, visticamāk, jums būs nepieciešama, kad jūs kļūsiet par kādas Āfrikas cilts šamanu.

Senatnē viršiem piedēvēja maģiskas īpašības. Tiem vajadzēja aizsargāt no ļaunajiem spēkiem. Ķeltu maģiskajos rituālos tos izmantoja, lai attīrītu pagalmu un mājokli no nešķistiem spēkiem.

Ķelti viršus izmantoja arī altāru un maģisko apļu rotāšanai, kas tika veidoti dažos pagānu svētkos – piemēram, Brigitas dienā, proti, 2. februārī, Lammas, kas tika svinēts 1. augustā, un Helovīnā (ķelti to sauca par Samheinu) – 31. oktobrī.

Senatnē īpašas aizsargājošas īpašības piedēvēja baltajiem viršiem. Uzskatīja, ka tie ne tikai nes veiksmi, bet arī aizsargā sievietes no izvarošanas.

Senās leģendas vēsta, ka, ja cilvēks gatavojas doties kaut kur, kur viņam var uzlikt ļaunu aci, tad kabatā jāieliek daži viršu zariņi (tikai tā, lai neviens neredz). To pašu rituālu veic, kad nepieciešams, lai cilvēkam tikšanās laikā veicas. Dažās senās grāmatās teikts, ka virši jānēsā makā, lai tur palielinātos naudas daudzums.

Tika uzskatīts, ka, ja mājā pastāvīgi viss saplīst, ja to nav iespējams izvēdināt (joprojām paliek sasmacis smirdums), ja regulāri uzbrūk blaktis un blusas, tad uz to ir uzlikts burvju lāsts. Un ar to varēja tikt galā tikai ar viršu palīdzību – ar to tika kvēpināta telpa. Turklāt tika uzskatīts, ka tas jādara vairākas reizes. Pirmoreiz šī procedūra jāveic pirmajā pilnmēness vakarā, pēc tam vēl četras reizes – ar intervālu pa diviem vakariem, tas ir, trešajā vakarā.

Šis rituāls izskatās šādi. Ņem vairākas baltas apakštasītes, pa vienai katrai telpai (ieskaitot pat tualeti, veļas mazgātavu un pieliekamo). Uz katras apakštasītes kaudzītē izklāj kaltētu virsi. Sāk no ieejas durvīm un pārvietojas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Telpā ienes apakštasīti ar virsi, aizdedzina to un apiet ar to visu telpu 3 reizes, atkal pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Pēc tam apakštasīti ar vēl gruzdējošu virsi atstāj galējā labajā stūrī (ja skaita no durvīm). Tad to pašu procedūru veic nākamajā telpā utt. Agri no rīta savāc visas šīs apakštasītes, uz kurām līdz tam laikam būs palikuši tikai viršu pelni. Šos pelnus izkaisa laukā netālu no mājas. Turpmākajās dienās aprakstīto procedūru atkārto.

Tika uzskatīts arī, ka virsi var izmantot, lai izsauktu lietu. Ticēt tam vai nē – to katrs izlemj pats. Bet viršu ārstnieciskās īpašības – tas ir neapstrīdams fakts, ko pierādījusi zinātne.

Virša foto