Vārnas acs: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Tajās ģimenēs, kur vairākās paaudzēs ir iedibināta tradīcija katru sezonu iet uz mežu pēc sēnēm un ogām, jau no mazotnes zina: ieraudzījis vārna acs lapas un ogu – ej garām, neaiztiec, jo šis augs ir indīgs. Tik indīgs, ka pat kukaiņi no tā vairās, tāpēc tas nekad nav apēsts vai bojāts kaitēkļu dēļ.

Ķīmiskais sastāvs

Botāniķi-zinātnieki ir izpētījuši vārna acs visās detaļās un jau sen konstatējuši, ka tās bīstamība galvenokārt saistīta ar to, ka ogās un saknenī atrodas glikozīdi paridīns un paristifīns, kas izteikti parāda neirotoksisku iedarbību, atstājot indīgu ietekmi uz nervu audiem, tos iznīcinot. Tomēr saprātīgā noteiktā devā tie paši spēj palīdzēt cīņā pret audzējiem, novērst jebkādus asinsrites traucējumus, normalizējot asins sastāvu un tā blīvumu, apkarot sēnīšu infekcijas un iekaisuma procesus.

Auga sastāvā ir arī steroīdie saponīni, kuru loma ir nomākt patogēno mikroorganismu attīstību, un ļoti labvēlīgās vielas flavonoīdi, kas labvēlīgi ietekmē kapilāru sienas, tās stiprinot un normalizējot sirds muskuļa darbību.

Vārna acs derīgo sastāvdaļu sarakstā ir kumarīni, kas veicina asins atšķaidīšanu un novērš trombu veidošanos, kā arī pektīni – vielas, kas ļauj uzturēt normālu zarnu mikrofloru.

Augā ir arī organisko skābju kopums, kuru līdzdalība skābju-sārmu līdzsvara uzturēšanā cilvēka organismā nodrošina imūnsistēmas, gremošanas trakta un katras ķermeņa šūnas darbību, kas uzlabo cilvēka vispārējo stāvokli un pašsajūtu, paaugstina viņa dzīvības potenciālu. Aptuveni to pašu lomu spēlē arī C vitamīns, kura zālē ir daudz.

Kā tas izskatās un kur aug

Vārna acs ir daudzgadīgs augs. Tā saknenis stiepjas tālu uz sāniem, īpaši neiedzilinoties augsnē (botāniķi šādu saknes veidu sauc par ložņājošu). Katru pavasari sakne paplašina ekspansiju uz blakus teritoriju, dodot arvien jaunus atvases. Neskatoties uz plašo platības aptveršanu, no saknes izaug tikai viens vienīgs dzinums – taisns, rievots, bet gluds, bez apmatojuma.

Augšējā daļā stāvam dzinumam, kura augstums ir no 10 līdz 40 cm, veidojas mieturis – vieta, no kuras vienā līmenī izaug četras diezgan platas lapas, kas vienmērīgi izkārtotas pa apkārtmēru un skaidri pa pāriem viena pret otru, it kā krusts. Lapas ir iegarenas, ovālas, ar smailu galu, to garums ir aptuveni 10 cm. Lai gan vārna acs pieder viendīgļlapju klasei, kam raksturīgs garenisks dzīslu izvietojums lapā, tās dzīslas ir tīklveida.

No šī savdabīgā lapu krusta centra paceļas ne pārāk augsts un ne pārāk resns ziednesis, uz kura atrodas neuzkrītošs zaļganas krāsas zieds, kas sastāv no divām rindām šauru, ļoti līdzīgu ziedlapām kauslapu. Ārējā rindā tās ir zaļas, apmēram 4 cm garas, iekšējā – mazākas, dzeltenzaļas. Kopumā zieds pēc formas atgādina zvaigzni ar smailiem stariem. Augs zied no maija beigām un jūnija sākuma līdz augusta pirmajām dienām, pēc tam uz tā veidojas liela, spīdīga oga, kuras dēļ vārna acs ieguvusi savu nosaukumu. Sākumā tā ir sarkana, nogatavojoties iegūst biezu melnu krāsu ar zilganpelēku aplikumu.

Apaļās ogas diametrs ir 1 cm, tās iekšpusē ir četras ligzdu kameras, kurās atrodas liels daudzums sēklu. Ja augli saspiež, izšļakstās sula, uzreiz jūtama raksturīga smaga smarža. Oga pēc garšas ir nepatīkama, tā ir skābeni rūgta. Nogatavojas augustā un pēc izskata atgādina zileni vai melleni, tāpēc ir svarīgi iemācīt bērniem atšķirt indīgo augu un neaiztikt ārēji pievilcīgu, bet nāvējoši bīstamu ogu. Tieši tajā ir vislielākā indīgo vielu koncentrācija, dzinumi un lapas ir mazāk toksiskas.

Vārna acs dod priekšroku ēnainām vietām, tai patīk mitri smilšmāli, trūdvielām bagāta augsne, tieši ar to izskaidrojama tās galvenā dzīvesvieta – lapu koku un jauktie meži. Bet augs labi pielāgojas arī skuju koku mežiem, kur augsne ir paskābināta ar skuju nobirām. Vārna acs sastopama arī ezeru un upju krastos, gravās, mežmalās, paaugā, krūmu biezokņos un pat mežastepē. Augs vairojas ar sēklām, kuras vējš un īpaši putni spēj izplatīt ļoti lielos attālumos.

Dabā pastāv vairākas vārna acs šķirnes. Tā, parastā četrlapu aug visur mežos no Centrāleiropas līdz Kamčatkai un Āzijas reģionam. Tam vairāk patīk mērens klimats, bet Dienvideiropas, Vidusjūras piekrastes reģionu, kā arī Āzijas un Ziemeļamerikas valstu laika apstākļi ir nelabvēlīgi tā augšanai. Krievijas teritorijā vārna acs nav sastopama tikai reģionos ar diezgan bargu klimatu – Čukotkā un Jamalas Ņencu apgabalā.

Purvainās vietās Pievolgas, Kaukāza un Rietumsibīrijas sastopama vārna acs, ko sauc par nepilno, Himalaju kalnos ir apmetusies šķirne, ko sauc par daudzlapu, šiem augiem ir nevis četras, bet no astoņām līdz desmit lapām.

Krievijas teritorijā ir sastopami (lai arī reti) vārnas acs īpatņi ar piecām un pat sešām lapām. Tie novērojami Tālajos Austrumos – noēnotās vietās, paskābinātās mitrās mežu un gravu augsnēs. Šeit parastā četrlapu auga sēklas ir atnesuši gājputni, taču klimata specifikas dēļ tās ir pārveidojušās par jaunām, mūsdienās pastāvošām šķirnēm.

Vākšana un uzglabāšana

Vārnas acs zāli sāk vākt no vasaras sākuma, kad augs tikai sāk ziedēt. Tieši šajā periodā tas ir vispiemērotākais ārstniecības nolūkiem. Dodoties pēc ārstnieciskās izejvielas, ārstniecības augu vācēji maksimāli aizsargā ķermeni un acis no saskares ar lapām un no sulas nokļūšanas uz ādas un gļotādām, kas spēj izraisīt kairinājumu un pat nelielu apdegumu. Apģērbu izvēlas cieši pieguļošu, ar garām piedurknēm un aizpogājamām aprocēm, papildinot to ar cimdiem un aizsargbrillēm.

Augu nogriež ar asu nazi pie pašas saknes un izklāj noēnotā, no saules paslēptā telpā, kur labi darbojas ventilācija vai ir caurvējš. Nogriezto izejvielu izklāj nelielā kārtā uz papīra un laiku pa laikam to apgriež, lai žūtu vienmērīgi.

Izkaltušo zāli saliek linu maisiņos vai pietiekami blīvos papīra maisiņos. Uz maisiņa vai paciņas obligāti uzraksta, kurš augs tajā atrodas, un norāda, ka tas ir indīgs.

Ogu ievākšanu veic laikā, kad tās ir pilnībā nogatavojušās. Par to liecina to krāsa – bieza melna, ar zilgani pelēcīgu apsarmi. Ogas var žāvēt tādos pašos apstākļos kā zaļumus, vai paātrināt žāvēšanas procesu ar elektriskās žāvētavas palīdzību. Tāpat ogas sasaldē saldētavā. Bet gan vienā, gan otrā gadījumā uz maisiņiem vai konteineriem jānorāda satura nosaukums, pieminot indes esamību.

Saknes neņem, tās nav piemērotas lietošanai ārstniecības nolūkos, jo izraisa visstiprāko ķermeņa intoksikāciju.

Vārnas acs ārstnieciskās īpašības

Oficiālā medicīna nelieto līdzekļus uz vārnas acs bāzes tās augstās toksicitātes dēļ. Tautas dziednieki arī ir ļoti uzmanīgi un piesardzīgi, izrakstot un iesakot ārstnieciskos sastāvus uz tās pamata. Galvenokārt ārstniecības augu vācēji izmanto auga spējas izraisīt vemšanu un radīt caureju veicinošu iedarbību.

Turklāt jau kopš seniem laikiem burvji ar vārnas acs novārījumiem mazina nervu sistēmas traucējumu izraisītu spazmu intensitāti, ārstē iekaisušu kaklu, migrēnu, lieto pie sirds slimībām, kuras pavada sirds ritma paātrināšanās. Brīvāk līdzekļus no vārnas acs lieto ārīgi: ārstē strutojošus iekaisumus, čūlas, augoņus, strutojošus izsitumus, uzliek uz brūcēm pēc trakā suņa koduma (obligāti pēc visiem oficiālās medicīnas iestādēs veiktajiem norādījumiem, injekcijām un vakcinācijām). Šim nolūkam izmanto auga sulu, biezeni, ūdens novārījumus vai spirta tinktūras. Turklāt katru ieteikumu un katru lietošanas recepti obligāti pavada pamācība: lietot tikai ārsta kontrolē.

Homeopāti plašāk izmanto līdzekļus, kas pagatavoti no vārnas acs. Kā zināms, homeopātija ārstē kaites ar nelielām, praktiski mikroskopiskām vielu devām vai stipri atšķaidītiem preparātiem. Tomēr tai nav nekādas saistības ar oficiālo veselības aprūpi, un homeopāti tiek uzskatīti par netradicionālās medicīnas pārstāvjiem.

No svaigas zaļās daļas izgatavo homeopātisko līdzekli, ko lieto sejas un galvas neiralģisku sāpju mazināšanai, kā arī biežu rīkles un balsenes iekaisumu gadījumā. Šo pašu līdzekli lieto, lai mazinātu plakstiņu raustīšanos konjunktivīta gadījumā. Ārstēšanas kurss ar šādiem līdzekļiem parasti ir ilgstošs.

Homeopāti apgalvo, ka cilvēka organismam nebūs nekāda kaitējuma, ja augu lietos saprātīgā devā. Nelielais piridīna un paristifīna daudzums, kas atrodas lapās un augļos, kuņģī veiksmīgi sadalās sālsskābes un enzīmu iedarbībā. Turklāt, kā uzsver homeopāti, jālieto tieši ziedēšanas laikā savākti augi, jo šajā periodā lapās un stublājos ir vismazākais indīgo vielu daudzums. No tiem iegūst labas ārstnieciskas tinktūras un novārījumus.

Ārstniecības nolūkos izmanto vārnas acs spējas nomierinoši iedarboties uz nervu sistēmu, mazināt dažādas izcelsmes spazmas, ārstēt iekaisuma procesus un izrādīt urīndzenošu efektu. Augs pozitīvi ietekmē asinsrites sistēmu, šķidrinot asinis, uzlabojot to mikrocirkulāciju un plūsmu caur mīkstajiem audiem, vienlaikus paātrinot brūču dzīšanu.

No svaigi noplūkta auga gatavo preparātus, ar kuriem ārstē sirds problēmas – tādas kā aritmiju, īpaši tahikardiju jeb paātrinātu sirdsdarbību. Vārnas acs līdzekļus lieto pie lielas grupas elpceļu slimību ar saaukstēšanās raksturu – angīnām, laringītiem un tonsilītiem, deguna blakusdobumu iekaisumiem – sinusītiem un augšžokļa dobuma iekaisumiem, kā arī bronhītiem. Pat pie tādas nopietnas slimības kā tuberkuloze, homeopāti izraksta līdzekļus no šī auga.

Dzirdes traucējumi un dažādas dzirdes anomālijas arī ir iekļauti to slimību sarakstā, pret kurām efektīva ir vārnas acs. Šajā pašā sarakstā ir stipras sāpes, kas radušās uz neirīta fona, un ar šādām problēmām auga ārstnieciskie sastāvi arī tiek galā. Šeit izpaužas tā sedatīvā iedarbība, ko izmanto arī psihosomatisku un garīgu traucējumu ārstēšanai, stāvokļa atvieglošanai pie nervu tikumiem, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības regulēšanai un normāla hormonu līdzsvara atjaunošanai.

Pareizi lietojot, augs uzlabo gremošanas trakta darbību, normalizē apetīti, mazina kāju tūsku, atvieglo reimatiskas sāpes.

Katras problēmas ārstēšanai tiek izmantotas zāles to īpašajā devā un nepieciešamajā atšķaidījuma pakāpē. Ārstēšana obligāti jāveic homeopāta ārsta uzraudzībā. Pašam sev nozīmēt un lietot kraukļa acs līdzekļus ir kategoriski aizliegts! Šādu preparātu pārmērīga lietošana un devas pārsniegšana nav ieteicama, iespējama saindēšanās.

Vārnas acs tautas medicīnā

Visbiežāk kraukļa acs ārstnieciskos nolūkos tiek uzlieta uz degvīna vai spirta. Šādus sastāvus dziednieki iesaka, lai mazinātu galvassāpes, atjaunotu normālu miegu, atvieglotu stāvokli sirds slimību gadījumā. Ar spirta sastāviem ārstē arī ādas problēmas: brūces un čūlas. Tie spēj atbrīvot no locītavu sāpēm un mazināt iekaisuma procesus tajās, novērst muskuļu spazmas un nomierināt nervu sistēmu.

Brūču ārstēšanai

Lai tiktu galā ar grūti dzīstošām brūcēm, jāņem tik daudz ogu, lai saspiestā veidā tās spētu pilnībā nosegt sāpīgo vietu. Saspiest ogas, ar iegūto masu ieziest strutojošu brūci, nobrāzumu, strutojošus izsimumus vai pūtītes. Ārstēšanai pietiek lietot līdzekli reizi dienā.

Sula pret galvassāpēm

Sula palīdzēs kā neatliekamās palīdzības līdzeklis pret migrēnu un galvassāpēm, kas nav saistītas ar paaugstinātu spiedienu. Sāpes mazināsies, ja ar sulu ierīvēs deniņus. Lai iegūtu šķidrās zāles, izmanto gan ogas, gan zaļumus, kurus pirms izspiešanas blenderī jāsasmalcina līdz putrai līdzīgai masai.

Šo metodi var izmantot ne biežāk kā reizi dienā, hipertensijas gadījumā šis līdzeklis ir aizliegts.

Tinktūra pret galvassāpēm

Lai ārstētu migrēnu un padarītu lēkmes retākas un mazāk spēcīgas, jāsagatavo ārstniecisks sastāvs no puslitra degvīna un 10 ogām. Maisījumu novietot skapī uz 2 nedēļām, pēc tam izkāst. Pirms lietošanas 50 ml ūdens pievienot 25 pilienus iegūtās tinktūras un lietot 3 reizes dienā. Ārstēšanas kurss – 3 nedēļas.

Caurejas līdzeklis

Puslitrā degvīna iemērc 50 g auga stublāja, iepriekš to sagriežot mazos gabaliņos. Novietot sastāvu vietā, kas nav pieejama saules gaismai, uz 3–4 nedēļām, pēc tam izkāst. Tinktūru uzglabāt ledusskapī, ārstniecisko sastāvu sagatavot tieši lietošanas dienā. Glāzē ūdens izšķīdināt 2 tējkarotes tinktūras. Izdzert sastāvu 24 stundu laikā, lietojot ik pēc 2–3 stundām pa ēdamkarotei.

Smadzeņu satricinājuma gadījumā

Ņemt 4 ēdamkarotes kraukļa acs ogu masas, iebērt tos puslitrā degvīna un novietot tumšā vietā uz 10 dienām, pēc tam filtrēt un lietot trīs reizes dienā pa 5 pilieniem nedēļas garumā.

Acu iekaisumu gadījumā

Kraukļa acs var tikt izmantota tautas dziednieku praksē ne tikai kā atsevišķs augs, bet arī kā sastāvdaļa augu maisījumos. Lai ārstētu acu iekaisuma slimības, viņi sagatavo maisījumu no vienādās daļās ņemta sarkanā āboliņa, pļavas ģerānijas ziediem, rudzupuķes, ievas ogām, kraukļa acs zaļumiem un vējgriezes. Viena ēdamkarote iegūtā ārstnieciskā maisījuma jāaplej ar glāzi verdoša ūdens un jāatstāj ievilkties uz stundu, pēc tam jāsamitrina vates diski uzlējumā un jāuzliek uz acīm, veicot kompreses. Jāārstējas līdz pilnīgai atveseļošanai.

Krampju mazināšanai

200 ml spirta jāsajauc stikla traukā ar 2 g sausas sagatavotas zāles. Ārstēšanu var sākt pēc nedēļas ilgas līdzekļa nostāvēšanās. Pirms lietošanas viena ēdamkarote tinktūras jāatšķaida ar tādu pašu daudzumu ūdens. Šis sastāvs jādzer ik pēc 2 stundām dienas laikā. Ja krampji ir spēcīgi, pārtraukumus starp devām var samazināt līdz vienai stundai, bet kopējais līdzekļa daudzums nedrīkst pārsniegt vienu glāzi dienā. Ārstēšanas ilgums – viena nedēļa.

Laringīta gadījumā

Jāņem 30 g žāvētas un pulverī saberztas kraukļa acs zaļumu, jāieber 400 ml uzvārīta ūdens un jāliek uz ūdens peldi, kur pēc uzvārīšanās turēt 20 minūtes. Noņemt, atdzesēt un izkāst caur drāniņu vai marli, salocītu 6–8 kārtās. Dzert 3 reizes dienā – pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām – pa 30 ml (vai 2 ēdamkarotēm). Uzglabāt līdzekli ledusskapī un lietot kursu ne ilgāk par nedēļu – tieši tik ilgi tajā saglabāsies ārstnieciskās īpašības.

Šis sastāvs, kas pagatavots pēc šīs receptes, ir piemērots arī tahikardijas un nervu traucējumu ārstēšanai, kā arī to profilaksei.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Neaizmirstiet: patstāvīgi nozīmēt sev ārstēšanu ar šī ārstnieciskā auga sastāviem ir aizliegts. Bīstamība slēpjas iespējamā pārdozēšanā, un pat termiskā apstrāde nemazina bīstamību, jo indīgās vielas no auga nepazūd. Pārdozēšanas rezultātā var rasties nopietnas problēmas ar sirdi un asinsvadiem, elpošanas un nervu sistēmas nomākums.

Ārstniecisko sastāvu – novārījumu un tinktūru – pagatavošanai parasti izmanto svaigus zaļumus, lai gan atsevišķos gadījumos – arī žāvētu zāli. Tāpat augu dziednieki iesaka kā izejvielu ogas.

Novārījums

Jāaplej viena ēdamkarote žāvētu, viegli sasmalcinātu kraukļa acs lapu ar krūzi (350 ml) tikko uzvārīta ūdens. Jāpārklāj maisījums ar apakštasīti un jāliek uz ūdens peldi. Turot virs verdoša ūdens 5–7 minūtes, noņemt un atstāt ievilkties 25–30 minūtes, pēc tam noteikti izkāst. Iekšķīgi lietot homeopātiskās, mazās devās. Lai pagatavotu kompreses, jāsamitrina marles salveti novārījumā un jāuzliek uz problemātiskās vietas, piemēram, uz slikti dzīstošām brūcēm vai čūlām.

Ziede

Čūlu ārstēšanai var pagatavot kompreses no auga novārījuma vai sagatavot ziedi. Čūlu ārstēšanai izspiest sulu no auga zaļās daļas un sajaukt to ar jebkuru aptiekas ziedi, ko lieto infekciozu un strutojošu brūču ārstēšanai, piemēram, ar ihtiolu. Pagatavot vienu devu zālēm vienam lietojumam un uzklāt to reizi dienā. Parasti pietiek ar nedēļu ilgu ārstēšanas kursu.

Tinktūra

1. No lapām. Lai pagatavotu spirta tinktūru, vajadzēs 10 g svaigu vārnas acs lapu. Tās jāsasmalcina un jāaplej ar pusi glāzes spirta. Ievilkšanās laiks – nedēļa. Ļaut ievilkties, tāpat kā jebkuram citam ārstniecības augam spirtā, tumšā stikla pudelē, katru dienu sakratot. Pēc tam izkāst un novietot tumšā, vēsā vietā. Lietot līdzekli tikai stipri atšķaidītu, proporcijā viena ēdamkarote uz glāzi ūdens. Tinktūru ieteicams lietot, ja nedod mieru nervu tiks sejā vai plakstiņā. Dienas laikā jāizdzer ne vairāk kā 200 ml sastāva atšķaidītā veidā.
2. No ogām. Lai pagatavotu tinktūru, vajag 10 ogas (ne vairāk!) aplej ar pusi litra laba degvīna. Ogas der gan svaigas, gan sausas vai saldētas. Uzstāt līdzekli vismaz 14 dienas tumšā vietā. Katru dienu sakratīt trauku ar tinktūru. Lietot, stipri atšķaidot ar ūdeni: uz 50 ml ūdens – 20 pilieni tinktūras. Tā ir dienas norma, to sadala trīs reizes. Zāles neatšķaida krājumā, katru dienu sagatavo jaunu porciju. Līdzekli lieto nervu sistēmas traucējumu un sirdsdarbības traucējumu gadījumā. Kurss – 3 nedēļas. Ja nepieciešama turpmāka ārstēšana, līdzekļa lietošanu atsākt ne agrāk kā pēc 10 dienām.

Kas notiks, ja apēdīsiet vārnas aci?

Neskatoties uz auga spēcīgo indīgumu, ja nejauši apēdīs ogu vai pat 2–3, nekas briesmīgs nenotiks. Jā, tas ir nepatīkami, bet ne nāvējoši. Paniķot ir pāragri, jāieņem dažas aktīvās ogles tabletes, un stāvoklis uzlabosies.

Bet lielāks ogu daudzums, kas apēsts vienā reizē, piemēram, 8–10 gabali, liks par sevi manīt ļoti drīz. Jau pēc stundas parādīsies stipras saindēšanās pazīmes, jo gremošanas sistēmā sākusies kaitīgo vielu uzsūkšanās asinīs.

Lietošanas kontrindikācijas

1. Pirmais un galvenais noteikums – ārstēties ar līdzekļiem uz auga bāzes drīkst tikai pēc šī jautājuma apspriešanas ar ārstu, stingri ievērojot viņa ieteikumus gan par devu, gan par lietošanas režīmu.
2. Kategoriski aizliegta vārnas acs grūtniecēm, sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kā arī bērniem.
3. Hipertensija, vienreizējs paaugstināts asinsspiediens un bezmiegs – arī tās ir kontrindikācijas ārstēšanai ar vārnas aci.
4. Nevar lietot preparātus no šī auga pacientiem, kas cieš no nieru un izvadsistēmas slimībām, kā arī tiem, kam ir nosliece uz alerģiskām reakcijām.

Saindēšanās simptomi

Ja neuzmanības dēļ apēdīs vairākas vārnas acs ogas, drīz parādīsies saindēšanās pazīmes.

Sāksies spēcīga, iespējams, pat nevaldāma vemšana, parādīsies caureja, ko pavadīs grēmas un stipras sāpes vēderā, kuņģa rajonā. Mutē var būt dedzinoša sajūta, rīšana būs sāpīga un apgrūtināta. Deniņos sāksies stipras sāpes, galva stipri reibst, iespējams pat samaņas zudums. Paaugstināsies ķermeņa temperatūra un asinsspiediens, parādīsies elpošanas un sirds un asinsvadu sistēmas traucējumu pazīmes – tahikardija, sirds ritma traucējumi. Ja saindēšanās ir smaga – lieta var nonākt līdz kustību koordinācijas traucējumiem, runas aktivitātes traucējumiem, krampjiem līdz pat pilnīgai paralīzei un sirdsdarbības apstāšanās. Ja apēd 15–20 ogas, ļoti iespējama nāve, bet pat ja cilvēks izdzīvo, viņš var uz visu mūžu palikt paralizēts.

Šādā situācijā nekavējoties jāizsauc cietušajam ātrā palīdzība, un, kamēr tā brauc, jādod viņam dzert sodas šķīdumu (kam vienā litrā ūdens ieber nepilnu tējkaroti sodas jeb 5 g un samaisa). Ja sodas nav pie rokas, var vienkārši dot dzert lielu daudzumu ūdens – ne mazāk kā trīs glāzes pieaugušajam, šķidruma daudzums bērnam atkarīgs no vecuma – 150 ml uz katru dzīves gadu. Svarīgi izskalot kuņģi no satura.

Kā toksīnus neitralizējošus līdzekļus pacients var lietot aktīvo ogli, Enterosgel, Polysorb, Smecta vai Polyphepan.

Lai apturētu indīgo vielu uzsūkšanos caur gļotādām, cietušajam jādod dzert augu eļļu (1–1,5 ēdamkarotes), pienu, vistu olu baltumus vai cietes novārījumu.

Atvieglot dedzināšanu mutē un nomierināt sliktu dūšu palīdzēs ledus gabaliņu sūkāšana. Spēcīgas caurejas gadījumā cietušajam jādod preparāts Regidron, lai izvairītos no dehidratācijas.

Kad ieradīsies ātrā palīdzība, ārsts ievadīs preparātu sirdsdarbības uzlabošanai, bet ātrai toksīnu izvadīšanai un organisma normalizēšanai – glikozes šķīdumu, vitamīnus, hepatoprotektorus, diurētiskos līdzekļus.

Interesanti fakti

1. Kraukļa acs var augt tikai labā, barības vielām bagātā augsnē, tāpēc tā kalpo kā auglības un zemes kvalitātes rādītājs. Bet pat visoptimālākajās augsnēs augs dod priekšroku atsevišķai augšanai un reti veido nelielas – ne vairāk kā desmit īpatņu – grupas.
2. Par to, no kurienes cēlies auga nosaukums, stāsta interesanta leģenda. It kā vecā mežā, senlaika ozola dobumā dzīvoja sirms, gados vecs burvis ar savu uzticamo kraukli. Apveltīja burvis gudro putnu ar spēju paredzēt nākotni un iemācīja tam turēties tālāk no cilvēkiem. Kad burvis nomira, krauklis lidoja pāri mežam, dienā pareģodams gaidāmos notikumus, bet naktīs, sērojot par aizgājušo draugu, bēra lielas asaras, kuru krišanas vietā parādījās augs ar lielu tumšu ogu.
3. Papildus vispārpieņemtajam nosaukumam kraukļa aci sauc arī par vilka acīm un lāča ogām – arī līdzības dēļ ar plēsēju zīlītēm. Zilganais pārklājums uz ogām augam devis nosaukumu „dzeguzes asaras”. Un par nosaukuma „krusta zāle” izcelsmi ir divas versijas. Saskaņā ar pirmo tas dots tāpēc, ka zāles lapas aug viena pret otru – tas ir, krusteniski. Otrā versija ir baisāka, bet arī ar to nevar strīdēties: tam, kurš apēdīs indīgo kraukļa aci, ir tikai viena perspektīva – kapa plāksne ar krustu uz tās.
4. Viduslaikos kraukļa acs tika uzskatīts par maģisku augu, kas spēj atbrīvot cilvēku no apburtības, ja tas bija apburts.
5. 14. gadsimta vidū un vēlāk, kad Eiropā plosījās buboņu mēris, kraukļa acs ogu noteikti nēsāja kabatā, iešuva drēbju vīlē, no tās veidoja piekariņu un karināja ap kaklu. Cilvēki bija pārliecināti, ka tā var pasargāties no mēra, turklāt šim nolūkam ogas bija jāvāc no 15. augusta līdz 8. septembrim.
6. Eksperimentos ar dzīvniekiem zinātnieki pamanīja kraukļa acs uzlējuma iedarbības līdzību ar maijpuķītes glikozīdu iedarbību, kad pēc sirds ritma palēnināšanās tas diezgan ātri paātrinās.
7. Tibetas medicīna izmanto līdzekļus, kas pagatavoti uz kraukļa acs bāzes, lai palīdzētu cilvēkiem ar kaulu lūzumiem – zāle paātrina kaulu saaugšanu.
8. Kraukļa acs ogas ir nepatīkamas gan pēc garšas, gan smaržas, daži cilvēki no tās „aromāta” pat piedzīvo asas galvassāpju lēkmes un spēcīgu sliktu dūšu. Šī paša iemesla dēļ dzīvnieki tās ne tikai neēd, bet pat nemēģina, tāpēc arī saindēšanās gadījumi mājlopiem ir ļoti reti, izņēmuma gadījumos – kad zāle pazūd siena kaudzē. Taču putni knābā šī auga ogas daudz un ar prieku, neizjūtot nekādu diskomfortu. Nekāda kaitējuma no tā tiem nav.
9. Kraukļa acs vecumu var viegli noteikt pēc dzinuma: tas katru gadu palielinās par vienu segmentu, ko sauc par posmu. Cik posmu, tik augam gadu.

Kraukļa acs foto