Ūdensroze: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Botāniķi ūdensrozi dēvē par skaistu vārdu «nimfeja». Romantiski! Uzreiz rodas priekšstats, kā nimfa – skaista pasaku būtne – rotaļājas ūdenstilpes krastā, kuras ūdens virsmu klāj krāšņi, lilijām līdzīgi ziedi. Tauta ūdensrozei ir devusi ne mazāk skaistu nosaukumu – nāras puķe. Lai gan nimfeja ir nepretencioza un sastopama gandrīz visur, šodien šis augs ir iekļauts Sarkanajā grāmatā, jo to nežēlīgi iznīcina cilvēki.

Ķīmiskais sastāvs

1. Saknenī ir liels daudzums barības vielu: ciete, cukurs un olbaltumvielas.
2. Nākamās svarīgās ūdensrozes saknes sastāvdaļas ir miecvielas (tās, starp citu, ir arī lapās un sēklās). Pašam augam tās ir nepieciešamas, jo novērš sakneņa pūšanu, kas ir pilnīgi iespējams pastāvīgas atrašanās ūdenī dēļ. Cilvēka organismam miecvielas ir noderīgas vairāku iemeslu dēļ. Tās palīdz cīnīties ar gremošanas traucējumiem, caureju un disbiozi, spēj nomākt mikrobu vairošanos un izvadīt no organisma toksīnus un atkritumvielas, tostarp pēc starojuma iedarbības. Tām ir arī asiņošanu apturošas un pretiekaisuma spējas.
3. Organisma attīrīšanai darbojas arī auga saknēs esošās gumijas, bet tajā esošās vīnskābe un gallusskābe ar dabīgiem antioksidantiem veicina vielmaiņas procesu uzlabošanos organismā. Sveķi stimulē imunitātes stiprināšanu, palīdz cīnīties ar iekaisumiem un piedalās elpošanas un sirds un asinsvadu sistēmu darbības regulēšanā.
4. Ziedos un lapās ir daudz flavonoīdu, kuru darbības spektrs ir ļoti plašs – no asinsvadus stiprinoša un imūnmodulējoša līdz pretvēža, hipoalerģiskam un antioksidantam.
5. Tomēr ūdensroze satur vairākas vielas, kas to ļauj pieskaitīt pie bīstamajiem augiem. Tie ir glikozīdi un alkaloīds nimfeīns. No vienas puses, to nekontrolēta lietošana var izraisīt saindēšanos, kas izpaužas kā nervu un sirds-asinsvadu sistēmas darbības traucējumi. No otras puses, terapeitiskā devā glikozīdi spēj mazināt tahikardiju, uzlabot asinsriti un normalizēt sirds darbību. Savukārt alkaloīdus ieteicamās devās lieto sāpju mazināšanai, asiņošanas apturēšanai, ķermeņa tonusa paaugstināšanai, nervu slimību un sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai.

Kā tas izskatās un kur aug

Ūdensrozes saknenis ir resns, balts ar melniem “iecirtumiem”. Tas izplatās pa virsmu un nogulumu iekšpusē, piestiprinoties pie tiem ar gariem, tieviem, bet stipriem saknīšiem. Augam nav stumbra, lapas un ziedkāti aug tieši no saknes.

Auga lapas atgādina sirdi, tās ir diezgan blīvas, tumši zaļas un peld iztaisnotā horizontālā veidā pa ūdens virsmu. Lapu platums var svārstīties no 25 līdz 35 cm.

Nimfeja zied no vasaras sākuma līdz beigām, tās ziedi ir diezgan lieli, atvērtā veidā tie var sasniegt 20 cm diametrā. Tie atrodas arī uz ūdens virsmas.

Ziedi ir kupli, dubulti, pateicoties lielajam ovālu ziedlapu daudzumam ar smailiem galiem. Dabā galvenokārt sastopama sniegbaltā ūdensroze, kas pakāpeniski pret centru iegūst dzeltenīgu krāsu, kuras pašā vidū atrodas dzeltenzelta putekšņlapas. Maiga, bet noturīga nimfejas smarža spēj izplatīties pa teritoriju ap dīķi vai ezeru, kurā tā aug.

Ūdensrozes auglis ir ovālas formas un līdzinās mazai krūzītei, no kā arī cēlies auga nosaukums. Auglis pilnībā nogatavojas zem ūdens, tur tas atveras un izlaiž sēklas, kas pārklātas ar biezu, slidenu slāni, pateicoties kuram tās turas uz virsmas. Pamazām šis slānis izskalojas, sēklas uzbriest, kļūst smagākas un lēnām nogrimst ūdenstilpes dibenā, kur tās dīgst un sāk augt.

Nimfeja aug ezeros un dīķos ar stāvošu ūdeni vai lēni plūstošu upju klusajos attekos ne dziļāk par 2 m. Dabā to var sastapt visās planētas valstīs, izņemot polāros un subpolāros reģionus. Puķkopji ir izaudzējuši daudzas dažādu krāsu ūdensrozes, kuras tiek izmantotas ainavu dizainā un ar kurām rotā dekoratīvās ūdenstilpes.

Sugas

Ūdensroze pārsteidz ar dabas radīto toņu un krāsu daudzveidību. Mūsdienās pastāv aptuveni 50 šī zieda šķirnes.

Baltā ūdensroze
Tā ir izplatījusies visā Eirāzijā, tās ūdens kolonijas nav retums arī Āfrikā. Šī ūdensroze ir liela, tai ir lapas ar diametru aptuveni 35 cm, kā arī iespaidīga izmēra ziedi, kas sasniedz līdz 20 cm diametrā, to krāsa ir nedaudz pienaina. Augam ir spēcīga un stingra sakņu sistēma, kas stiepjas pa dibena virsmu, bet ielien dūņās ar saviem pagarinātajiem dzinumiem. Sakne garumā izaug līdz 65 cm.

Zem ūdens virsmas stublāji aug lielā cerā, tāpēc viena ūdensrozes augs var izvietoties diezgan brīvi un aizņemt daudz vietas ezerā vai dīķī.

Baltā ūdensroze zied trīs nedēļas, pēc kārtas izmetot vienu baltu ūdensrozi pēc otras.

Ūdensroze
Pēc ārējām pazīmēm ūdensroze ir līdzīga baltajai ūdensrozei. Lapas, kas peld pa virsmu, ir vidēja izmēra, bet lapotne zem ūdens ir sīka. Krēmkrāsas, ne pārāk lieli ziedi ar spilgti dzeltenu vidu atrodas uz ūdens virsmas. Farmakoloģija izmanto ūdensrozi.

Zilā ūdensroze
Tiek uzskatīts, ka šī suga parādījusies viena no pirmajām, tai ir citi nosaukumi – Ēģiptes lotoss vai Ēģiptes lilija. Šī ūdensroze sāka izplatīties pa pasauli no Nīlas, lielākās Āfrikas upes, vispirms pa Āfriku, pēc tam virzījās uz Taizemi un Indiju. Tās lapas ir diezgan platas – ap 35 cm, uz tām diezgan skaidri redzamas spēcīgas dzīslas. Uz to fona tās ziedi, ne vairāk kā 20 cm, rada iespaidu, ka ir mazi. Viena zieda ziedlapu toņi var būt gan debeszili, gan violeti, rudzupuķu zili un spilgti zili.

Sarkanā ūdensroze
Tās ziedam ir raksturīgs oriģināls un skaists krāsojums – no bagātīgi rozā līdz tīri sarkanam. Ziedi ir nelieli, diametrā no 12 cm, izplata maigu noturīgu aromātu. Sakne atrodas augsnē seklu. Tā ir zaraina, no galvenā stublāja atkāpjas vairākas papildu saknes. Spilgti zaļas, gaļīgas, sulīgas lapas sasniedz līdz 25 cm šķērsgriezumā.

Tīģerūdensroze
Savu nosaukumu tā ieguvusi tumši zaļo lapu nevienmērīgās krāsas dēļ – raksts no sarkanbrūniem un brūniem plankumiem, kas atgādina tīģera svītras. Sakņu sistēma, tāpat kā visām ūdensrozēm, ir spēcīga, labi attīstīta. Botāniķi uzskata, ka šīs ūdensrozes sugas dzimtene ir karstā Āfrika, tāpēc šī ir viena no siltumprasīgākajām ūdensrožu šķirnēm, kas nepanes aukstu ūdeni, straujas straumes un salnas. Tās ziedi ir balti vai nedaudz krēmkrāsas, kompakti.

Viktorija Regija jeb Amazones nimfeja
Šai ūdensrozes sugai ir visiespaidīgākais izmērs. Tās zieds pilnībā atvēries sasniedz 35 cm, turklāt no ziedēšanas sākuma līdz beigām tas iegūst visus smalkos toņus – no sniegbaltas līdz tīri rozā. Tā zied vienu reizi gadā un atveras tikai naktī. Viktorijas Regijas smarža ir diezgan noturīga, atmiņā paliekoša. Uz milzīgās ūdensrozes lapas – līdz 2 m diametrā – var viegli apgulties pusaudzis, un lapa ar uzliektajām malām izturēs viņa svaru, nenoslīks.

Viktorija Regija atklāta salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā Amazones upes baseinā. Mūsdienās tā tiek kultivēta dažādās pasaules valstīs, tostarp arī Krievijā.

Dzeltenā ūdensroze
Dzeltenā ūdensroze ir daudzgadīgs augs, kas labi ziemo vidējā joslā. Auga sakņu sistēma ir labi attīstīta, saknes atrodas dziļi augsnē. Lapas, kas atrodas zem ūdens, ir sīkas, tām ir nelīdzena mala un tās atrodas uz saīsinātiem kātiem.

Ūdens virspusē peldošās lapas ir olveida formas, šķērsgriezumā līdz 20 cm. Ziedi ar 17 cm diametru no ārpuses ir zaļganā nokrāsā, iekšpusē tie ir dzelteni. Šāda ūdensroze zied ilgi – no jūnija līdz septembrim.

Vākšana un uzglabāšana

Tautas dziednieki ārstniecisko maisījumu pagatavošanai izmanto visas ūdensrozes daļas – no sakneņa līdz sēklām.

Sakneņus sāk ievākt, kad augs sāk ziedēt. Lai gan vislielākais barības vielu un derīgo vielu daudzums uzkrājas tuvāk rudenim. Vācot to ūdenstilpes dibenā, nav jāņem viss līdz pēdējam, ievērojama daļa sakņu jāatstāj, lai nimfeja nepazustu pavisam. Parasti, lai izceltu ārstniecības izejvielas no dibena, izmanto āķus.

Izņemtie sakneņi jāattīra no sīkajiem tievajiem saknīšiem, jānomazgā un jāsagriež mazos gabaliņos, kurus pēc tam izklāj zem nojumes caurvējā, bet tā, lai saules stari nekristu uz ārstniecības izejvielām. Vienlaikus var ievākt ziedus un pumpurus. Pēc pumpuriem jādodas līdz septiņiem no rīta, kamēr tie vēl nav paspējuši atvērties. Ziedus vislabāk izmantot svaigus, bet, ja ir liela nepieciešamība, tos var arī izžāvēt tādos pašos apstākļos kā saknes – ēnā un caurvējā.

Ar lapu ievākšanu problēmu parasti nav: tās var griezt, sākot no pavasara un beidzot ar auksto rudeni. Izejvielas žāvē zem jumta, telpā ar labu ventilāciju.

Sēklas ir viegli savākt no dīķa vai ezera virsmas un pēc tam žāvēt nemainīgos apstākļos: ēnā.

Katru ārstniecības izejvielu veidu – saknes, lapas, ziedus un sēklas – glabā atsevišķā papīra maisiņā sausā telpā; šādos apstākļos tās saglabā savas ārstnieciskās īpašības divu gadu garumā.

Kā ūdensroze atšķiras no lotosa

Ārēji abi augi ir skaisti – gan lotoss, gan ūdensroze. Ūdensroze apvieno veselu grupu (vairāk nekā piecdesmit šķirņu) ūdenī augošu augu no Nymphaeaceae dzimtas. Lotoss ir tikai divu sugu – dzeltens un riekstu nesošs.

Vispamanāmākā atšķirība ir lapās un ziedos. Ūdensrozei tie atrodas horizontāli uz ūdens virsmas, bet lotoss sparīgi un diezgan augstu virs ūdens tur savas paceļamās lapas un ziedus.

Arī lapu forma šiem diviem augiem atšķiras: ūdensrozei tās ir plakanas, ar līdzenu malu, bet lotosam tām ir seklas bļodiņas forma ar viļņotu griezuma malu.

Kopumā atšķirami ir arī ziedi. Nimfejai ziedlapas ir šaurākas nekā lotosam, to ir vairāk, tāpēc katrs zieds izskatās pildīts. Un vēl lotosam, atšķirībā no ūdensrozes, ir liela, pamanāma sēklu kastīte.

Ja salīdzina augu augšanas vietas, jāatzīmē, ka ūdensroze ir sastopama praktiski visur. Lotoss salīdzinājumā ar to ir īsts aristokrāts, kuram normālai dzīvei vajadzīgi īpaši apstākļi – gara silta vasara un daudz saules gaismas. Tāpēc Krievijas Federācijas teritorijā to var sastapt Astrahaņas apgabalā un Kaspijas jūras ūdensbaseinā.

Audzēšanas īpatnības

Tā kā ūdensroze ir neparasti skaista, ir pilnīgi saprotama katra dārzkopja vēlme izaudzēt šādu brīnumu savā zemesgabalā. Tam nav grūti radīt labvēlīgus apstākļus.

Pieredzējuši dārznieki iesaka, lai izvairītos no vilšanās, neskopoties un iegādāties stādāmo materiālu labos, pārbaudītos dārzkopības veikalos vai pie uzticamiem, labi pazīstamiem puķkopjiem.

Ūdensrozi jāstāda vasarā, kad iestājies silts laiks. Labāk stādīt nevis dīķa gruntī, bet gan lielā podā, lai rudenī to varētu viegli izņemt un aiznest ziemošanai. Nelielā dīķī nevajag iesakņot daudz augu.

Augsni stādīšanai labāk iegādāties speciālu; ja tāda nav nopērkama, var iebērt stādāmā trauka apakšā 4–5 cm kūdras un vismaz 10 cm velēnu zemes, kas sajaukta ar smiltīm. Augšanas punktu nedrīkst iedziļināt augsnē. Stādīšanas laikā pie ūdensrozes saknēm jāpielīmē māla bumbiņas, kurās iemaisīti minerālmēsli. Tās baros augu visu sezonu. Stādāmā poda virskārtā jāieber grants, lai trauks nepeldētu. Podi jānolaiž dīķa dibenā: punduršķirnēm jāaug 50 cm dziļumā, pārējām – 1 m un dziļāk. Bet, lai augs ātrāk sāktu augt, līdz pirmo lapu parādīšanai to atstāj seklā ūdenī.

Lai nimfeja normāli augtu, īpašas pūles nav vajadzīgas. Svarīgi nepieļaut pārāk strauju lapu izplatīšanos, jo tāpēc ziedi var kļūt mazāki. Katram augam jāatstāj ne vairāk kā trīs lapas, pārējās jānoplēš. Dīķis katru sezonu jātīra. Rudenī, pēc ūdensrožu aizvākšanas ziemošanai, ūdeni izlej, dīķa sienas notīra no augumiem, nomazgā, un pavasarī tajā ielej tīru ūdeni.

Ūdensroze reti slimo, jo tai ir ļoti spēcīga imunitāte. Kukaiņi to arī reti uzbrūk. Bet karstumā nelielos dīķos ar stāvošu ūdeni var apmesties vabole, ko sauc par ūdensrožu lapgrauzi. Tās kāpurs ēd auga lapas. Kaitēklis jāsavāc ar rokām, bet bojātās lapas jānoņem. Ķīmiskos aizsardzības līdzekļus labāk nelietot, jo tie nogalina visu dzīvo ūdenī.

Ūdensrozei var uzbrukt arī laputis. Tās ne tikai sabojā lapas, bet arī iznīcina ziedus – vispirms pasliktina to izskatu, un pēc tam pat izraisa to priekšlaicīgu novīšanu. Cīņas veids ir viens – kaitēkļa noskalošana ar ūdeni.

Ūdensrozes ārstnieciskās īpašības

Oficiālā medicīna izmanto ūdensrozi. Tā ir iekļauta sarežģītajā daudzkomponentu Zdenko maisījumā, ko lieto anacīda gastrīta un urīnpūšļa papilomatozes ārstēšanai.

Pateicoties augā esošajām vielām, tam piemīt pretiekaisuma, saistoša un antibakteriāla iedarbība, tas spēj mazināt drudzi, apturēt asinis, mazināt sāpes, pazemināt asinsspiedienu, nomierināt un izsaukt miegu. Turklāt ūdensrozei ir caureju veicinoša, žults izvadītāja un urīndzenoša iedarbība.

Ūdensroze tautas medicīnā

Tautas medicīna izmanto ūdensrozi diezgan plaši. Slimību sarakstā, kurām dziednieki izraksta līdzekļus uz tās pamata, bez banālas saaukstēšanās ir arī nopietnākas – tādas kā tuberkuloze, audzēji, hepatīts, caureja un dizentērija.

Ūdensroze palīdz arī pret urīnizvadsistēmas un reproduktīvās sistēmas slimībām – nierēm, urīnpūsli (tostarp pret cistītu), gonoreju, to iesaka lietot balto izdalījumu gadījumā. Ādas problēmu gadījumā ūdensroze arī diezgan labi palīdz, jo īpaši ārstē strutojošas brūces, abscesus, čūlas, augoņus un furunkulus, kā arī mazina epidermas iekaisumus. Augu izmanto, lai atbrīvotos no dažādas izcelsmes krampjiem, nervu sistēmas traucējumiem, jo īpaši no neirozēm, neiralģijām, ar tā palīdzību izved no depresīviem stāvokļiem.

Ūdensroze palīdz mazināt zobu un reimatiskās sāpes, tiek izmantota kosmetoloģijā, lai ārstētu blaugznas un uzlabotu matu kvalitāti, balinātu ādu un padarītu gaišākus vasarraibumus.

Tautas dziednieki izmanto baltās ūdensrozes sakneņus un ziedus, lai pagatavotu ārstniecības sastāvus, un katrai zāļu formai ir noteikts mērķis. Tā, no ziediem gatavo novārījumus, kurus izmanto kā palīglīdzekli dzeltenības ārstēšanā, kā arī kā caurejas līdzekli. No ziedlapiņām gatavotu uzlējumu izmanto bezmiega apkarošanai, to lieto, lai atvieglotu stāvokli drudža laikā. Sakneņu novārījums ārstē nieres un urīnpūsli, to izmanto, lai paātrinātu strutojošu skrāpējumu un brūču dzīšanu, kā arī kā ārstniecības un profilakses līdzekli pret matu izkrišanu.

Nomierinošs uzlējums

Uzkarsēt līdz vārīšanās temperatūrai puslitru ūdens un ar to apliet 2 ēdamkarotes ūdensrozes ziedlapiņu. Atstāt ievilkties 50–60 minūtes, pēc tam filtrēt. Uzlējumu lietot kā nomierinošu un miega līdzekli. Ieteicamā dienas deva – 4 reizes pēc ēdienreizes pa 30 ml. Ārstēšanas kurss ir aprēķināts uz mēnesi.

Novārījums pret augstu temperatūru

Uz 400 ml ūdens būs nepieciešama viena ēdamkarote ziedlapiņu. Apliet ārstniecības augu ar uzvārītu ūdeni un atstāt uz ūdens peldi, lai maisījums vārītos ceturtdaļu stundas. Noņemt novārījumu un nolikt malā vēl uz pusstundu. Izkāst, kad nedaudz atdzisis, un lietot pa 100–120 ml, ja paaugstinās augsta temperatūra.

Pret sirds vājumu

Sajauc vienādās daļās ūdensrozes ziedlapiņas un nogatavojušos vilkābeles augļus. Ņem vienu ēdamkaroti iegūtā ārstniecības maisījuma un aplej to ar 300 ml verdoša ūdens. Atstāj uz 3 stundām, lai labi ievilktos. Izkāš un dzer divas reizes dienā pa 50 ml, turpināt ārstēšanu no 21 līdz 30 dienām.

Pret ādas iekaisumiem

Apliet ar puslitru vārīta ūdens 3 ēdamkarotes sagrieztu ūdensrozes lapu, atstāt ievilkties pusstundu. Nofiltrēt šķidrumu un samitrināt tajā mīkstu kokvilnas drāniņu vai marli, salocītu vairākās kārtās. Uzlikt drānu uz sāpīgās vietas uz aptuveni 20 minūtēm. Šis līdzeklis ir efektīvs ne tikai pret ādas iekaisumiem, bet arī pret strutojošiem izsitumiem. Ja atkārto procedūru 3 līdz 5 reizes dienā, dzīšana noritēs diezgan ātri.

Pret muskuļu sāpēm

Applaucēt ar nelielu daudzumu verdoša ūdens ūdensrozes ziedus (3 ēdamkarotes) un atstāt zem slēgta vāka, lai tie uzbriest. Pēc tam ietīt tos kokvilnas drānā vai marlē un uzlikt uz problēmzonas. Turēt kompresi no pusstundas līdz stundai.

«Sinepju plāksteri» pret saaukstēšanos

Lai pagatavotu «sinepju plāksterus», ūdensrozes sakne ir jāsasmalcina. Svaigas saknes var uzreiz ievietot blenderī, bet kaltētās vispirms jāaplej ar karstu ūdeni. Iegūtā masa jāizklāj uz kokvilnas auduma un jāpieliek uz muguras vai krūškurvja priekšpuses. Labs efekts būs, ja masai «sinepju plāksterim» pievienos medu. Masa jāapsegt vispirms ar polietilēna plēvi vai vaskotu papīru, un pēc tam jāapsedzas ar segu vai siltu šalli. Pacients ar šādu līdzekli jāsasilda vismaz stundu; pēc tam tā pēdas (sula, medus pilieni) jānoskalo no ādas.

Ja masa ir pagatavota no svaigas saknes, šādi var ārstēt ne tikai saaukstēšanos, bet arī atvieglot stāvokli pie radikulīta, atkārtojot procedūru, līdz muguras sāpes pāriet.

Skalošanas līdzeklis pret blaugznām

Blaugznas var ārstēt ar ūdensrozes ziedlapu novārījumu, kuras vispirms jāsadrupina. Uzkarsēt ūdeni (400 ml) līdz vārīšanās temperatūrai, pārliet ar to ārstniecības augu un vārīt ceturtdaļstundu, kad atdziest, izkāst. Pēc matu mazgāšanas ar ierasto šampūnu, izskalot matus ar šo novārījumu. Tas ne tikai atbrīvo no blaugznām, bet arī mazina ādas iekaisumu.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Uzlējums

Lai pagatavotu uzlējumu, būs nepieciešami baltās ūdensrozes ziedi un lapas. Abas sastāvdaļas jāsasmalcina, jāņem pa ēdamkarotei un jāieber termosā, pēc tam jāaplej ar 0,5 litriem vārīta ūdens. Uzlējums ar ūdensrozi jātur termosā visu nakti, no rīta jāfiltrē. Iegūs lielisku līdzekli ādas kopšanai: to var lietot cīņai ar vasaras raibumiem, iedeguma gaišināšanai un pinnes ārstēšanai. Uzlējumu noslaucīt seju 2 līdz 3 reizes dienā.

Tinktūra

Baltās ūdensrozes saknes tinktūra tiek pagatavota proporcijā 1:10, tas ir, uz puslitru degvīna vajag 50 gramus sasmalcinātas ārstniecības izejvielas. Uzlējums jāiztur 14 dienas bez saules gaismas piekļuves, katru dienu sakratot pudeli. Pēc tam jāfiltrē un jānoglabā tumšā vēsā vietā.

Šis līdzeklis ir ieteikts audzēju kompleksā terapijā, īpaši labus rezultātus tas uzrāda liesas ārstēšanā. Ārstēšanas shēma – trīs reizes dienā pa 20 pilieniem neatkarīgi no ēdienreizēm.

Novārījums

Lai pagatavotu daudzfunkcionālu novārījumu, būs nepieciešami 5 grami kaltētas un sasmalcinātas baltās ūdensrozes saknes. Iebērt to krūzītē, kurā ir uzvārīts viens ūdens glāze. Nolikt krūzīti uz ūdens peldi, turēt no brīža, kad sāk vārīties, 20 minūtes, noņemt un atdzesēt. Pēc atdzesēšanas izkāst. Šāds novārījums ieteicams iekšķīgi neirožu gadījumā. Šķidrums jāsadala divās porcijās un viena jāizdzer vakarā, otra – no rīta. Kurss – 21 diena.

Ārīgi sastāvu uzklāj kompresu veidā, ja āda ir apdegusi saulē vai ir iegūti termiski apdegumi, kā arī ādas plaisu un strūkstošu skrāpējumu ārstēšanai. Mīkstu audumu jāsamitrina novārījumā un jāuzliek uz slimajām vietām, kompresi jātur vismaz 15 minūtes. Procedūra jāatkārto 3 līdz 6 reizes diennaktī.

Lietošanas kontrindikācijas

Ūdensrozes dziednieciskos līdzekļus jālieto piesardzīgi, jo tie satur indīgas vielas. Pirms iekšķīgas lietošanas jākonsultējas ar ārstu un nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt ieteicamo devu.

Ūdensrozes lietošana gan iekšķīgi, gan ārīgi ir aizliegta bērniem, grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnu ar krūti.

Tā kā ūdensrozes preparātiem piemīt spēja pazemināt asinsspiedienu, hipotoniķiem tos lietot nedrīkst. Iespējama arī individuāla nepanesība gan pret visu augu, gan tā atsevišķām sastāvdaļām.

Interesanti fakti par ūdensrozi

1. Pētījumi par senām fosilijām liecina, ka ūdensroze ir viens no agrākajiem ziedaugiem.
2. Ūdensrozei ir interesanta īpašība: naktī aizveroties, tā var iegrimt zem ūdens, kur atjauno svaigumu pirms nākamās dienas.
3. Mūsu senči ievērojuši, ka ūdensrozes uzvedība ir tieši atkarīga no laikapstākļiem. Ja agri no rīta ziedi atvērušies – laiks sola sauli visu dienu, ja tā no ūdens parādījusies ne ātrāk par deviņiem, jāgaida lietus, bet ja tā vispār nepaceļas virspusē – noteikti gaidāms lietus.
4. Ūdensroze var aizstāt atsevišķus pārtikas produktus. Tās sakneņi ir bagāti ar cieti un var tikt izmantoti gan tās iegūšanai, gan miltu ražošanai, kam no tiem ar mērcēšanu jāizvada miecvielas. Bet, ja apcep ūdensrozes sēklas, tās pilnībā var kļūt par kafijas aizstājēju.
5. Ūdensroze jeb nimfeja ir ieguvusi savu nosaukumu, pateicoties sengrieķu leģendai, kas vēsta, kā kāda nimfa, nelaimīgi un neatbildēti iemīlējusies, metusies ūdeņos, kur pazudusi uz visiem laikiem un pārvērtusies par skaistu ziedu.
6. Senajiem slāviem ūdensroze obligāti ietilpa mīlas burvju dziru sastāvā kā sastāvdaļa.

Ūdensrozes foto