Spilve: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Daudziem labi zināma ir vējā šūpojoša, it kā zaļi viļņi, augsta spīdīga pievilcīga zāle ar skaistiem matainiem vārpiņiem – spilve. Tā pieder graudzāļu dzimtai.

Ķīmiskais sastāvs

Tā kā oficiālā medicīna neizmanto spilvi, zinātnieki nav īpaši iedziļinājušies tās ķīmiskajā sastāvā. Līdz šim ir tikai konstatēts, ka ziedēšanas laikā zāle vairāk nekā par 35% sastāv no šķiedrvielām. Tajā ir arī olbaltumvielas, kuru īpatsvars ir aptuveni 10,8%, un nedaudz tauku – apmēram 2,7%.

Botāniķi atzīmē cianogēnu, piemēram, triglohinīna, klātbūtni lapās. Cianogēnos savienojumos ir ciānūdeņražskābe, tāpēc pietiekami lielās devās tie ir indīgi, bet mazā daudzumā var iedarboties uz organismu nomierinoši un pretsāpju.

Kā tas izskatās un kur aug

Spilve ir daudzgadīga zāle ar ļoti raksturīgu izskatu – šaurām garām lapām, elastīgām un vienlaikus stingrām, līdzīgām stieplei, jo tās diezgan bieži ir savītas caurulītē.

Virs lapām paceļas ziedkopas bagātīgas skaras veidā, kas sastāv no vairākām vārpiņām, paceļoties metru virs zemes. Spilve sāk ziedēt maija beigās – jūnija sākumā. Katra vārpiņa ziedkopā ir vienziedu, ar pāris segplēksnēm. Tā satur graudiņu, kas diezgan stingri atrodas savā gultnē līdz nogatavošanās brīdim, pateicoties garajam skaistajam akotam, kas izskatās kā spalvains „mats”, un pēc vārpiņas nogatavošanās atkrīt.

Vārpiņas ir tik asas, ka rada nopietnas brūces to dzīvnieku mēlei, kuri nolēmuši nograuzt spilvi. Dzīvnieku mutes dobuma gļotādā veidojas strutas un nedzīstošas fistulas, šo stāvokli pat sauc par spilves slimību, kas bieži noved pie nāves. Līdz ar to otrais spilves nosaukums – aitu nāve. Tāpēc, neskatoties uz diezgan augstu uzturvērtību, nav ieteicams barot dzīvniekus ar spilvi, bet, ja to tomēr izmanto lopbarībā, tad tikai maijā, pirms ziedēšanas sākuma.

Spilvei ir vāja sakņu sistēmas attīstība. Tās saknenis ir īss un nespēj noturēties uz blīvas un spēcīgas velēnas pļavas augsnes. Bet, ja velēna kāda iemesla dēļ novājinās un zaudē savas auglīgās īpašības, piemēram, ilgstoša lietus trūkuma dēļ, pēc sausās pagājušā gada zāles sadedzināšanas pavasarī, spilve kā īsts agresors ļoti ātri ieņem teritoriju. Tā aug grupās, ciniņos, veselās velēnās.

Spalvasmeldrs galvenokārt ir stepju augs, kas dod priekšroku nabadzīgām augsnēm; tam raksturīga vēja un sausuma izturība. Tas spēj apmesties arī uz sausiem pauguriem un akmeņiem pie klinšu pakājēm. Tā milzīgās audzes, kas aizņem Kazahstānas neapstrādātās zemes, ir ļoti skaistas. Īpaši bagāti ar spalvasmeldru ir Ukrainas Doneckas un Hersonas apgabalu plašumi. Rietumeiropas valstīs šī zāle aizņem lielas sausas teritorijas Spānijā un Ungārijā. Krievijā galvenās zāles augšanas vietas ir dienvidu Sibīrijas reģioni, Vidējais Urāls un Aizbaikāls, Āzijā – pustuksnešaini Gobi tuksneša, Mongolijas un Ķīnas apgabali, kā arī Azovas un Kaspijas jūras baseina teritorijas. Atsevišķas sugas sastopamas Ziemeļāfrikā – vairākos Marokas un Alžīrijas reģionos.

Tiklīdz stepē, kur aug spalvasmeldrs, iestājas nakts, gaiss kļūst vēsāks, un augus pārklāj rasa, caurulītē saritinātās lapas sāk atliekties, vairs nav cietas un elastīgas un noliecas pret zemi – tā, ka ziedkopa-skara nokrīt uz zemes.

Ar pirmajiem saules stariem rasa lēnām izžūst, zāle iztaisnojas. Bet uz augsnes paliek sēklas-graudiņi, kas pēc lietus dod dzīvību jauniem augiem.

Pateicoties savam iespaidīgajam izskatam, skaistumam un nepretenciozitātei attiecībā uz augsni, spalvasmeldrs ir iemīļots dārzkopju vidū un "pārcēlies" uz piemājas zemes gabaliem. Dažas tā šķirnes sāka aktīvi izmantot ainavu dizaineri teritoriju rotāšanai.

Sugas

Spalvasmeldrs ir augs, kas bagātīgi pārstāvēts ar dažādām sugām. Bioloģi šodien uzskaita apmēram 300 tā sugu, Krievijā var redzēt 80 no tām. Krievijas "iedzīvotāji" ir Zaleska spalvasmeldrs, spalvainais spalvasmeldrs, matainlapu spalvasmeldrs, plānākais spalvasmeldrs, lieliskais spalvasmeldrs, skaistākais spalvasmeldrs.

Zaleska spalvasmeldrs, izņemot Dienvidurālu, Sibīriju, Krievijas Eiropas daļas dienvidu reģionus, ir sastopams uz stepju un akmeņainām augsnēm Eiropā un Ķīnā. Tam ir gludi stublāji, kas neizaug augstāki par 70 cm, un lapu caurulīte ir plata un irdena.

Spalvainajam spalvasmeldram raksturīgs neliels lapu raupjums un viegla pūciņa, kas klāj ziedkopu stublājus, kuriem ir brūngana krāsa. Tā bultas, kas atgādina putna spalvu (no tā cēlies sugas nosaukums), var izstiepties augstumā no 30 cm līdz 1 m, turklāt ziedkopas sasniedz 25 cm garumu. Šaurās lapas ir saritinātas ciešās blīvās caurulītēs. Šāds spalvasmeldrs arvien biežāk kļūst par viesi piemājas gabalos, dārznieki ar to rotā puķu dobes.

Skaistākā spalvasmeldra lapas atšķiras ar lielu skaitu atzarojumu, kuru pamatos ir skaidri redzama pūciņa. Ne velti šī augu suga ieguvusi šādu nosaukumu! Tas patiešām ir ļoti skaists: tā apakšējā lapotne ir tumšākā krāsā nekā augšējā, un ziedkopu skaras ir sarkanīgā nokrāsā, neplašas, it kā saspiestas, klātas ar sīkiem matiņiem. Šī spalvasmeldra suga dod priekšroku kāpelēt uz klintīm un kalnu plato, kur tā labi iesakņojas kaļķakmens iežos. Taču pēdējos gados tas sastopams arvien retāk.

Vissmalkākā spalvaine raksturojas ar stingrām lapām un stipriem stublājiem, kas ir apmēram 70 cm augsti. Ceriņsārti violetās skaras neizaug lielākas par 20 cm. Atšķirībā no radiniekiem tā dod priekšroku auglīgām melnzemes augsnēm. Tā cēlusies no Meksikas un dabā sastopama reti, bet diezgan aktīvi tiek audzēta puķu dobēs.

Matainlapu spalvaine, jeb matainītis, kā to iesauca tauta, – nav ļoti liels augs, līdz 60 cm, ar zaļi pelēkām lapām. Matiņi klāj gan ziedus, gan akotas.

Krāšņās spalvaines krūmi sasniedz 75 cm augstumu. Lapu platums ir apmēram 7 mm. Ar pašizsēšanos tā ir pārņēmusi Urālu kalnu un Altaja akmeņainās nogāzes.

Retā suga – akmeņu spalvaine. Tās dzimtene ir Tibetas, Afganistānas, Pamira un Tjanšana kalnainie apgabali. Ne pārāk augsta, līdz 40 cm, tās lapas, veidojot velēnu, izspraucas no tās kā sarī. Toties ziedu skaras pārsteidz ar skaistiem, gariem, pūkainiem akotu matiņiem. Tās tuvākie radinieki, ļoti līdzīgi, arī dzīvo kalnainos apvidos – Kaukāza spalvaine un Lesinga spalvaine. Pirmā ir iesakņojusies Kaukāza pakājē, otrā – Eiropas subtropos.

Ir tādas sugas, kas aug ierobežotos reģionos, un to nosaukums runā pats par sevi. Tā, ir Ukrainas spalvaine, tā sastopama stepēs pie Melnās jūras, Krasnodaras un Stavropoles apgabalos. Tā ir viszemākā suga, ne augstāka par pusmetru, tās skara ir sīka un neizteiksmīga. Diezgan reta šķirne, aizsargāta ar Krievijas un Ukrainas likumdošanu.

Tālo Austrumu spalvaine aug Ķīnā, Japānā un Krievijas galējos austrumu reģionos. Tas ir īsts milzis! Nereti sastopami 180 cm gari eksemplāri, turklāt to skaras ir garas, un 50 cm garie akotu matiņi piešķir tai neticami krāšņu izskatu. Atbilstoši auga izmēriem ir arī lapas – tās ir platas salīdzinājumā ar citām šķirnēm un var būt līdz 3 cm platas.

Par spīti milzīgajai spalvaines sugu daudzveidībai, arī šis agresors zaudē savas pozīcijas: tās dabiskās populācijas pēdējos gados samazinās, jo lauksaimnieki apgūst atmatā atstātās zemes. Tāpēc daudzas augu sugas ir ierakstītas Sarkanajā grāmatā kā izzūdošas.

Vākšana un uzglabāšana

Tautas medicīna ir iemācījusies pagatavot ārstnieciskas zāles no visām auga daļām – saknēm, lapām ar stublājiem, sēklām un akotām.

Medicīniskiem nolūkiem spalvaines zaļo daļu sāk vākt maija pēdējā nedēļā vai jūnija sākumā, ziedēšanas laikā. Augu nogriež pēc iespējas tuvāk zemes virsmai. To dara sausā laikā, ne obligāti saulainā, galvenais – lai zāle nebūtu mitra no rasas vai lietus. Savāktās izejvielas žāvē noēnotā, saules stariem nepieejamā vietā, ar labu ventilāciju. Var izveidot šūpuļtīklam līdzīgu konstrukciju no sieta ar nelielām šūnām un uz šīs "gultas" izkārtot zāli – tā tiks vēdināta no visām pusēm.

Saknes izrok rudenī, nomazgā un, tāpat kā zāli, izžāvē caurvējā, kur nav pieejama saule.

Sasmalcina izejvielas ērtā laikā. Pēc žāvēšanas tās nekavējoties samaļ kafijas dzirnaviņās (nevis pulverī, bet aptuveni tējas izmērā) un fasē papīra maisiņos vai kokvilnas paciņās. Izejvielas var glabāt veselas, bet sasmalcināt tās tieši pirms pagatavošanas.

Žāvēto spalvzāli glabā tumšā, sausā telpā vai skapī parastā istabā. Šādos apstākļos tā saglabās savas ārstnieciskās īpašības divus gadus.

Spilves ārstnieciskās īpašības

Neskatoties uz to, ka spalvzāles sugu ir daudz, ārstnieciskas īpašības piemīt tikai vienai no tām – spalvainajai spalvzālei. Tautas dziednieki ir novērojuši, ka šis augs dod labus rezultātus, ārstējot vairākas kaites, jo īpaši vairogdziedzera slimības, kā arī multiplo sklerozi un paralīzi, īpaši vienpusēju pēcinsulta paralīzi. Augs ir efektīvs arī reimatisko un radikulīta sāpju mazināšanai, stāvokļa atvieglošanai pie prostatas adenomas, pateicoties spējai uzlabot asinsriti un mazināt iekaisumu. Uz spalvzāles pretiekaisuma spējām balstās arī ārstu nozīmēšana gļotādu problēmu ārstēšanai.

Ciānogēni, kas ietilpst spalvzāles sastāvā, piešķir uz tās balstītiem līdzekļiem nomierinošu un pretsāpju iedarbību, tāpēc tos iesaka gadījumos, kad jāmazina sāpes, spriedze vai nogurums, jānomierina nervi un jāatbrīvojas no stresa.

Spilve tautas medicīnā

Tautas medicīnā jau gadsimtiem ilgi tiek izmantots viss augs kopumā – gan lapas, gan saknes ar sēklām. No tiem gatavo tinktūras, uzlējumus un novārījumus, kurus pēc tam lieto iekšķīgi, kā arī izmanto sildošām kompresēm, kompresēm un losjoniem. Bet īpaši vērtīgi tiek uzskatīti sastāvi no akām. Turklāt spalvzāli var izmantot gan atsevišķi, gan ārstniecības augu maisījumu sastāvā.

Goitera ārstēšanai

Goitra rodas vairogdziedzera palielināšanās rezultātā. Lai pagatavotu līdzekli šīs problēmas novēršanai, jāizgatavo piena novārījums: 5 minūtes vārīt 250 ml piena 2 tējkarotes žāvētas, sasmalcinātas spalvzāles, ļaut maisījumam 30 minūtes ievilkties. Pēc izkāšanas izdzert novārījumu maziem malciņiem, sadalot iegūto porciju visas dienas garumā. Tajā var samitrināt marles salveti, uzlikt uz vairogdziedzera apvidus kā losjonu, pārklāt ar polietilēna plēvi un mierīgi pagulēt 30–40 minūtes.

Pret paralīzi

Lai mazinātu paralīzes izpausmes, jāsagatavo ārstniecības augu maisījums, kurā vienādās daļās sajauc ežzāles sēklas (mordovņika) un sausu sasmalcinātu spalvzāles izejvielu. Termosā ieber 2 tējkarotes ārstniecības augu maisījuma, ielej tajā glāzi verdoša ūdens un atstāj uz nakti. Ja termosa nav, var trauku ar maisījumu pārklāt ar vāku un ietīt vilnas šallē. Arī atstāt ievilkties visu nakti. No rīta izfiltrē uzlējumu; iegūtais tilpums ir ārstnieciskā līdzekļa dienas deva. Dzert maziem malciņiem. Šajā receptē spalvzāle darbojas kā ežzāles iedarbības pastiprinātājs – atzīts līdzeklis, kas ļauj ātri atveseļoties pēc insulta. Ežzāli var iegādāties aptiekā.

Piena novārījums pret paralīzi

Vārītā pienā (1 glāze) ieber ēdamkaroti kaltētas spalvu zāles izejvielas. Vāra uz lēnas uguns 15 minūtes, tad atstāj uz stundu zem slēgta vāka ievilkties. Izkāš un dzer pa ēdamkarotei pirms brokastīm, pusdienām vai vakariņām. Šo piena novārījumu katru otro dienu maini ar ūdenī pagatavotu novārījumu.

Pret radikulītu

Radikulīta, reimatisma un locītavu iekaisumu ārstēšanai izmanto līdzekļus uz spirta bāzes. Tējkaroti ārstnieciskā maisījuma, kas pagatavots no kaltētas spalvu zāles un ežgalvītes sēklām vienādās daļās, aplej ar 100 ml spirta un atstāj ievilkties 20–25 dienas 22–25 grādu temperatūrā tumšā vietā, piemēram, skapī. Ar šo sastāvu ierīvē sāpīgās locītavas.

Pret locītavu sāpēm

Uzvāra 2–3 saujas sasmalcinātas spalvu zāles 200 ml ūdens 5–10 minūtes un atstāj, lai ārstnieciskā izejviela tvaicējas. Kad sastāvs kļūst silts, nokāš zāli un uzliek to aplikācijas veidā uz skartās locītavas. Pārsedz ar polietilēna plēvi un aptin siltu vilnas lakatu uz pusstundu.

Pret prostatas adenomu

Sajauc vienādās daļās spalvu zāli un kosa zāli. Ņem 150 gramus maisījuma (apmēram 3 saujas) un uzvāra to 3 litros ūdens. Tad atstāj uz stundu ievilkties. Pēc izkāšanas šķidrumu izmanto vannas pagatavošanai: ielej bļodā, pielej vēl 3–4 litrus ūdens un iesēdies tajā. Procedūras ilgums – 30 minūtes, to labāk veikt naktī, pirms došanās gulēt, 7–10 dienas. Lai ārstēšana noritētu ātrāk, šo vannu var apvienot ar kumelīšu klizmu, ko veic stundu–pusotru pirms vannas. Pēc procedūras nestaigā pa māju un neatdzesē ķermeni, bet drīzāk apklājies ar segu siltumam.

Miega traucējumu gadījumā

Ja stresa situāciju darbā, pārdzīvojumu un nervu sistēmas uzbudināmības dēļ ir traucēts miegs, naktī ieteicams lietot spalvu zāles uzlējumu ar piparmētru. Tējkaroti piparmētru un pusi tējkarotes spalvu zāles aplej ar 300 ml verdoša ūdens un atstāj uz 15–20 minūtēm. Kad ievilcies, izdzer ar karotīti medus un dodas gulēt. Pirms uzvārīšanas var pievienot traukā ar zālēm pusīti citrona ripiņas vai pilīti citrona miziņas. Izcilās garšas un smaržas baudījums, kā arī mierīgs miegs garantēts!

Pret stomatītu

Gļotādu sāpju nomierināšanai un apsārtuma un iekaisuma mazināšanai var izmantot spalvu zāles piena novārījumu. Tējkaroti kaltētas ārstnieciskās izejvielas aplej ar pusglāzi uzvārīta piena un atstāj, lai sastāvs ievilktos aptuveni stundu–pusotru. Ar vates kociņu uzmanīgi, cenšoties neievainot, iesmērē mutē apsārtuma vietas un čūliņas līdz izveseļošanai.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Uzlējums

Variants uz ūdens
Lai atvieglotu paralīzes simptomus, var pagatavot ūdens uzlējumu no spalvzāles un aizstāt ar to ierasto tējas dzeršanu. To jāuzlej no ārstniecības auga saknēm, der jebkuras – gan svaigas, gan žāvētas. Uz litru verdoša ūdens ņemt 4 ēdamkarotes ārstniecības izejvielas. Apliet saknes ar šķidrumu, pārklāt ar vāku un uzliet aptuveni 2 stundas. Pirms lietošanas atdzisušo sastāvu atšķaidīt ar karstu ūdeni.

Ar novārījumu var apēst karoti medus vai ievārījuma, ir atļauts ielikt tasē cukuru.

Variants uz piena
Vakarā termosā aplaistīt ar karstu pienu 2 ēdamkarotes sasmalcinātu sausu spalvzāles lapu. Uzliet visu nakti, līdz rītam būs gatava dienas porcija ārstnieciskā sastāva, ar kuru var ārstēt vairogdziedzeri un goitu. Izkāst līdzekli, šķidrumu dzert maziem malkiem. Iztvaicētā zāle lieliski derēs kompresēm, kuras uzliek uz kakla vairogdziedzera apvidū.

Tinktūra

Radikulīta un reimatisma ārstēšanai ņemt pusi tējkarotes sausa spalvzāles izejmateriāla un ežgalvītes sēklu, iebērt tumšā stikla traukā, ieliet tajā pašā 100 ml spirta. 3 nedēļas uzliet sastāvu vietā, kas nav pieejama saulei. Pēc šī termiņa beigām tinktūru izkāst un ierīvēt ar to sāpošās locītavas, krampju pārņemtos muskuļus. Papildus ātrākai ciešanu atvieglošanai var pilināt 20 pilienus tinktūras glāzē, atšķaidīt to ar 50–70 ml ūdens un dzert no rītiem un vakaros pēc ēšanas.

Ja uz tādu pašu spirta tilpumu ņemt nevis pusi, bet veselu tējkaroti ārstniecības augu, tad tinktūra būs bagātīgāka. Ar to var ierīvēties ne tikai pie reimatisma, bet arī pie multiplās sklerozes. Tomēr iekšķīgi šādas koncentrācijas sastāvu lietot nevajadzētu.

Novārījums

Uz piena
Lai paātrinātu atveseļošanos un samazinātu rehabilitācijas laiku pēc insulta, tautas dziednieki iesaka novārījumu uz piena. Šis pats līdzeklis palīdzēs arī paralīžu ārstēšanā.

Uzkarsēt līdz vārīšanās temperatūrai 2 tases svaiga piena un ielikt tajā 2 ēdamkarotes sausu spalvzāles lapu. Uz lēnas uguns vārīt līdzekli apmēram 15–20 minūtes, pēc tam uzliet vēl stundu. Sastāvu izkāst, šķidrumu sadalīt vienādi 2 dienām un dzert maziem malkiem.

Atlikušo izspaidu var izmantot kompresēm un losjoniem.

Uz ūdens
Ar šādu sastāvu var arī lietot, lai atvieglotu stāvokli paralīzes vai pēc insulta gadījumā. Ņemt glāzi ūdens, kurā uzvārīt lielu kaudzītu karoti ārstniecības auga. Vārīt 15 minūtes un uzliet stundu. Pēc izkāšanas dzert iegūto šķidrumu. Ja to mīkstināt, pielejot nedaudz piena, kā parastā tējā, tad garša būs patīkamāka, un dziednieciskais efekts manāmāks. Lietot šādu novārījumu divreiz dienā – pirms brokastīm un vakariņām.

Lietošanas kontrindikācijas

Cilvēkiem, kas cieš no alerģijas, jābūt ļoti uzmanīgiem ar spalvzāli. Ne tikai ārstnieciskie sastāvi uz šī auga bāzes, bet pat skaists spalvzāles ziedkopu pušķis, ko izmanto interjera dekorēšanai, var izraisīt astmas lēkmi. Lietojot kompreses, losjonus un ierīvējumus, alerģija var izpausties kā ādas apsārtums un izsitumi.

Grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnu ar krūti, nav ieteicams lietot spalvzāles līdzekļus, jo nevar paredzēt, kādu ietekmi tie atstās uz bērnu.

Pat ja pacients nav alerģisks, gatavojot un lietojot iekšķīgi spalvzāles sastāvus, jābūt uzmanīgam, stingri jāievēro ieteicamās proporcijas un nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt koncentrāciju. Pretējā gadījumā iespējama saindēšanās. Tās simptomi: reibonis, slikta dūša, griezes sāpes vēderā, stiprs vājums.

Pirms patstāvīgi pieņemt lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu ar spalvzāli saturošiem līdzekļiem, jākonsultējas ar ārstu un jāuzklausa viņa ieteikumi šajā jautājumā.

Spalvzāles foto