Šikša: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Pundurveidīgs, bet ļoti pievilcīgs krūms – Sibīrijas šikša – tiek plaši izmantots tautas medicīnā. Šis augs ir pazīstams ar dažādiem nosaukumiem – vodjaņika, bolotņica, verez jagodnijs, voroņika. Oficiālā medicīna vēl nav pilnībā izpētījusi tās īpašības. Tomēr to uzskata par perspektīvu pretdiabēta līdzekli. Tiek atzīmēta tās nomierinošā un pretkrampju iedarbība, kā arī vairākas citas īpašības, kas tiks apskatītas turpmāk.

Ķīmiskais sastāvs

Noderīgas īpašības piemīt gan šikšas lapām, gan ogām. Tomēr to ķīmiskais sastāvs ir atšķirīgs. Vispirms jāatzīmē, ka šikšas ogas satur askorbīnskābi ļoti lielā daudzumā – diapazonā no 70 līdz 90 mg uz 100 g masas. Pēc šī rādītāja vodjaņika nedaudz atpaliek no kaulenēm un mežrozītēm, taču tas joprojām tiek uzskatīts par pietiekami augstu līmeni. Tieši pateicoties šādam C vitamīna saturam, šī auga ogas kļuva par vienu no efektīvākajiem līdzekļiem pret skorbutu ziemeļu reģionos. Turklāt askorbīnskābei piemīt antioksidanta īpašības, un tā labvēlīgi ietekmē asinsvadu un asinsrites sistēmas stāvokli kopumā.

Tātad ogas satur:

1. Kvercetīns, kuram, tāpat kā citiem flavonoīdiem, piemīt antioksidējošas un pretiekaisuma īpašības.
2. Rutīns – šīs vielas nozīmi ir grūti pārvērtēt. Tas samazina trombocītu agregāciju un novērš trombu veidošanos, tāpēc nākotnē vodjaņiku var izmantot insultu un sirdslēkmes ārstēšanai. Rutīns arī uzlabo asinsvadu stāvokli, un tam piemīt pretiekaisuma aktivitāte. Vairāki pētījumi rāda, ka tas normalizē joda absorbcijas līmeni vairogdziedzerī, tomēr pagaidām šis aspekts nav pietiekami izpētīts.
3. Antocianīni ir pigmenti, kas piešķir vodjaņikas augļiem tumšu nokrāsu. Tajā pašā laikā tiem piemīt pretiekaisuma iedarbība, turklāt tie uzlabo zarnu barjeras funkciju un kopumā normalizē lipīdu metabolismu.
4. Taukainas eļļas, kas nepieciešamas normālai vielmaiņai.
5. Kumarīni. Tie galvenokārt pārstāvēti ar ellagīnskābi, kurai piemīt kardioprotektīvas īpašības, padarot vodjaņiku noderīgu sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Skābei ir arī pretiekaisuma iedarbība, kā arī reparatīvas īpašības, proti, tā veicina audu atjaunošanos.
6. Ursolskābi, kas tiek uzskatīta par svarīgu pretdiabēta līdzekļu sastāvdaļu un palīdz cīnīties ar lieko svaru.
7. Miecējvielas un vasks.

Augļos ir arī dažādi augļu cukuru veidi un ēteriskās eļļas, tomēr nepietiekamā daudzumā, lai piešķirtu tiem izteiktu garšu.

Auga lapās un zaros ir kumarīni, alkaloīdi, ēteriskās eļļas, kā arī C vitamīns, lai gan mazākā daudzumā. Turklāt Sibīrijas vārnenes virszemes daļa satur arī iepriekš minētos kvercetīnu un rutīnu ar to unikālajām īpašībām, kā arī miecējvielas, kurām piemīt savelkošas īpašības un kuras padara augu par efektīvu līdzekli caurejas gadījumos. Auga lapās un zaros ir kafijskābe. Tai piemīt pretiekaisuma un imūnmodulējoša iedarbība, un daži pētījumi liecina, ka tā var apturēt ļaundabīgo audzēju attīstību (tomēr šis aspekts vēl nav pietiekami izpētīts). No mikroelementiem, kas atrodas lapās, jāizceļ arī mangāns.

Kā tas izskatās un kur aug

Vārnene ir neliels ložņājošs krūmiņš. Mūsdienās pastāv dažādas dārza šķirnes (dažas sasniedz pat 50 cm), bet dabiskos apstākļos tās augstums vidēji ir 20–25 cm. Tas ir mūžzaļš augs ar gariem dzinumiem, kas var sasniegt 100 cm garumu.

Dabā tas aug ceros, kas no attāluma atgādina plankumus uz zemes. Tas ir stipri zarots krūmiņš, tāpēc katrs ceri patiesībā ir viens auga eksemplārs. Šī krūma vainags ir spilvenveida. Stumbrs ir tumšā tonī, tas ir blīvi klāts ar sīkām lapām – katra līdz 10 mm gara lapas plātne ar uz leju ieritinātu malu. Tās ir tik sīkas, šauras un tik blīvi augošas, ka atgādina skujas. No attāluma augs izskatās kā punduregle. Interesanti, ka katra lapa uz krūma turas līdz pieciem gadiem.

Turklāt vārnenes lapas no priekšpuses ir tumši zaļas, bet no aizmugures šķiet sarkanīgas, jo tām ir biezs attiecīgā toņa apmatojums. Starp citu, jauno augu stumbrs arī ir klāts ar brūnganu pūku.

Kā jau tika minēts, krūms stipri zarojas, turklāt daļa tā zaru pakāpeniski veido papildsaknes. Laika gaitā augs aizņem arvien vairāk vietas, bet ceru centrā zari sāk atmirt.

Šis augs zied ar sīkiem un ne pārāk skaistiem ziediem ar trim ziedlapiņām. Tiem var būt rozā, sarkana vai purpura nokrāsa. Krievijas vidusjoslā ziedēšana parasti sākas aprīlī–maijā, bet Sibīrijā – tikai maijā–jūnijā. Tos apputeksnē ne tikai bites, bet arī mušas un tauriņi.

Bet augustā–septembrī uz krūmiem parādās augļi – apaļas melnas ogas ar zilganu apsarmi. To sula arī ir tumša, visbiežāk purpura nokrāsā – tas viss izskaidrojams ar iepriekš minēto antocianīnu klātbūtni. Tomēr šīm ogām ar cietu miziņu praktiski nav izteiktas garšas un tās šķiet ūdeņainas. Ogas uz krūma parādās jau rudenī, bet, ja tās nesavāc, tās uz zariem saglabājas līdz pavasarim.

Savvaļā Krievijas teritorijā krauklene galvenokārt sastopama Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Tur šis augs dod priekšroku mitrām vietām, purvainai teritorijai, kūdrājiem. Ļoti bieži tas aug klinšu plaisās. Tas nozīmē, ka krauklene labi pacieš pat skarbus dabas apstākļus, kas padara tās mērķtiecīgu kultivēšanu diezgan perspektīvu.

Sugas

Pašlaik botānikā nav vienota viedokļa par Sibīrijas krauklenes klasifikāciju. Vairāki zinātnieki uzskata, ka krauklenes ģints ir monotipiska, un tajā ir tikai viena suga – melnā krauklene (jeb melnaugļu krauklene). Taču tiek uzskatīts, ka dabā tā sadalās vēl japāņu un Āzijas krauklenē, pie kam pirmā Krievijas teritorijā praktiski nav sastopama. Bet ir arī cits viedoklis, ka krauklenes ģints apvieno trīs sugas. Tās ir melnā, divdzimumu un sarkanā. Jebkurā gadījumā ārstniecības nolūkiem kultivē tikai vienu sugu – melnaugļu kraukleni, kas vispārīgi tika aprakstīta iepriekš.

Ainavu dizainā krauklene tiek izmantota rokārijos un alpu slidkalniņos. Selekcionāri ir izveidojuši vairākas tās šķirnes, piemēram:

• Citronella – augs ar unikālas citronu nokrāsas lapotni.
• Smaragds – krūms ar tumši zaļām lapām.
• Bernšteins – šķirne ar ļoti bālu dzeltenu lapu krāsojumu.

Populāras ir arī tādas šķirnes kā Lūcija un Īrija. Taču visas atšķirības starp tām galvenokārt attiecas uz dekoratīvajām ārējām pazīmēm, bet ķīmiskais sastāvs virszemes daļā būs aptuveni vienāds.

Vākšana un uzglabāšana

Krauklenes laksti tiek savākti auga ziedēšanas periodā, ogas – pēc nogatavošanās. Zariņus nogriež ar asu nazi, pēc tam tos pārlasa, lai nebūtu bojātu, un izklāj uz audekla zem nojumes vai telpā ar labu ventilāciju.

Dažreiz savāc atsevišķi tikai krauklenes lapiņas, lai gan tas ir darbietilpīgāks process. To dara arī auga ziedēšanas sākumā. Lapas var noplūkt ar rokām, ne vienmēr tam nepieciešams nazis. Bet daži ārstniecības augu vācēji tam izmanto mazas šķēres. Kā ārstniecības izejvielu labāk ņemt nevis galotnes, bet apakšējās un vidējās lapiņas, pie tam bojāti vai savītuši eksemplāri šiem mērķiem neder. Pēc tam visu vēlreiz pārlasa, noņem bojāto lakstu un zemes piciņas un žāvē tāpat kā citas ārstniecības izejvielas. Periodiski žāvēšanas laikā krauklenes lakstus un lapiņas apmaisa, lai process noritētu vienmērīgi.

Tiek uzskatīts, ka nākamo krauklenes ievākšanu no šī paša laukuma var veikt tikai pēc 8 gadiem, tāpēc audzēt augu dārzā tikai tā ārstniecisko īpašību dēļ praktiski nav jēgas.

Krauklenes ogas tiek vāktas no rīta vai jau vakarā. Tiek uzskatīts, ka tās, kas savāktas dienā, pēc tam ātri bojājas. Ogas var žāvēt dabīgā veidā vai izmantot augļu žāvētāju, bet tikai iestatot to saudzīgā režīmā ar temperatūru līdz 40 grādiem, lai nesabojātos tās derīgās vielas, kas atrodas augļos.

Žāvētās izejvielas glabā lina maisiņos vai papīra iepakojumos sausā vietā, lai tās nesamirktu un nesabojātos. Uzglabāšanas termiņš – 2 gadi.

Ir arī citi augļu pārstrādes veidi. Piemēram, tos var sasaldēt – tad ogas pārlasa, izmet bojātās, bet kopumā gatavās izejvielas nemazgā, vienkārši izber plastmasas kastītēs pārtikas produktiem un ievieto saldētavā. Gada laikā tās var izmantot tējas un novārījuma pagatavošanai.

Daži ārstniecības augu speciālisti iesaka ziemai sagatavot sulu no vistenes ogām. Lai to izdarītu, ar sulu spiedi no ogām izspiež sulu un uzkarsē to līdz vārīšanās temperatūrai, pēc tam uzreiz izslēdz, lai nesabojātos tajā esošie vitamīni. Šo sulu aizvāko iepriekš sterilizētās stikla burkās. To var dzert pamazām, lai mazinātu tūsku un samazinātu lieko svaru, kā arī tā var būt imūnmodulējošs līdzeklis.

Šikšas ārstnieciskās īpašības

Oficiālā medicīna nav pietiekami izpētījusi vistenes īpašības. Tomēr zinātnieki turpina pētījumus, jo daudzkomponentu bioloģiski aktīvo vielu komplekss nākotnē var būt noderīgs. Jau šobrīd ir zināms, ka ūdens ekstraktam (uzlējuma vai novārījuma veidā) no vistenes lapām un zāles piemīt pretkrampju iedarbība un pat antihipoksiskas īpašības.

Vairāki pētījumi ir pierādījuši cerebroprotektīvo iedarbību, proti, augs aizsargā centrālās nervu sistēmas šūnas, kas ļauj to izmantot dažu destruktīvu patoloģiju ārstēšanā. Tā ir pierādīta vistenes preparātu efektivitāte epilepsijas gadījumā. Tos var izmantot arī kompleksā terapijā tādām nopietnām slimībām kā multiplā skleroze, ērču encefalīts un pat dažādas etioloģijas paralīzes.

Tomskas zinātnieku veiktajos pētījumos tika izmantots ūdens ekstrakts no krauklenes zāles, lapām un ogām. To lietoja epilepsijas slimnieku, kā arī cilvēku ar pēcinsulta paralīzi ārstēšanai. Šis līdzeklis patiešām samazināja epilepsijas lēkmju skaitu un atviegloja to smagumu. Pacientiem ar paralīzi regulāra krauklenes ekstrakta lietošana veicināja kustību apjoma palielināšanos, ko jau var uzskatīt par izcilu rezultātu.

Cerebroprotektīvās īpašības padara šo augu par perspektīvu līdzekli atmiņas un kognitīvo funkciju traucējumu, migrēnas un galvassāpju gadījumā. Jau šobrīd to izmanto uztura bagātinātājos, kam vajadzētu palīdzēt pie ātras noguruma un tonusa samazināšanās.

Krauklenei piemīt arī nomierinoša iedarbība, tāpēc to lieto kā nomierinošu līdzekli un miega traucējumu gadījumā. Ir pierādītas tās žulti veicinošās un diurētiskās īpašības, kas ļauj izmantot augu nieru un hepatobiliārās sistēmas slimībās. Turklāt tai piemīt hipotensīva iedarbība, kas dod iespēju lietot uz tās bāzes izgatavotus preparātus spiediena samazināšanai.

Šikša tautas medicīnā

Tautas medicīnā melnais mellenājs ir atradis plašāku pielietojumu. Uz tā bāzes gatavo novārījumus un uzlējumus, kurus izmanto

• pie dažādas izcelsmes galvassāpēm;
• pie fiziskas un psihoemocionālas pārpūles;
• pie hroniska noguruma;
• bezmiega gadījumā;
• pie dažādas izcelsmes tūskām;
• pie gastrīta ar paaugstinātu skābumu;
• pie kolīta un dažām citām iekaisīgām zarnu slimībām;
• pie apgrūtinātas urinēšanas;
• kā nomierinošs, vielmaiņu paātrinošs, profilakses līdzeklis pret infekcijas slimībām.

Augstais vitamīnu un minerālvielu saturs padarīja vārnogu par efektīvu līdzekli pret skorbutu senatnē, kas bija īpaši svarīgi ziemeļu reģionos.

Tibetas medicīnā vārnoga tika izmantota gan kā iekšējs, gan kā ārējs ārstniecības līdzeklis. Pirmajā gadījumā runa bija par aknu un nieru slimību ārstēšanu (un mūsdienu zinātne ir apstiprinājusi šīs auga īpašības). Otrajā gadījumā līdzekļi uz šikšas bāzes tika izmantoti pinnes, dažādu ādas kairinājumu, izsitumu ārstēšanai, kas arī nav bez jēgas, jo vārnoga satur daudz pretiekaisuma vielu.

Kas attiecas uz konkrētām lietošanas receptēm, tās pastāv daudzos variantos, jo gadsimtu gaitā tautas medicīna ir uzkrājusi daudz veidu.

Piemēram, lai atvieglotu migrēnu, var izvēlēties vienu no trim variantiem:

1. Ņem 2 ēdamkarotes žāvētu vārnogas lapu, aplej ar 500 ml auksta ūdens, uzvāra, vāra 5 minūtes. Pēc tam iegūto līdzekli ļauj ievilkties 40–60 minūtes, izkāš cauri vairākās kārtās salocītai marlei un lieto pa 3–4 ēdamkarotēm 5 reizes dienā.
2. Novārījumu gatavo nedaudz savādāk. Ņem 2 ēdamkarotes sasmalcinātas sausas izejvielas (ogas, lapas, zarus, kas sajaukti vienādās proporcijās), aplej ar 500 ml verdoša ūdens un karsē ūdens peldē 10 minūtes, bet nevāra. Lieto tādās pašās proporcijās, kā norādīts pirmajā receptē.
3. Ņem 20–30 pilienus šikšas spirta tinktūras uz 50 ml ūdens un lieto trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Šis līdzeklis tiek uzskatīts par efektīvām zālēm arī pret veģetatīvo-asinsvadu distoniju.

Vārnoga būs noderīga arī pie citām slimībām:

1. Pie dažādām asinsvadu patoloģijām redzes orgānos (katarakta, glaukoma, paaugstināts acs iekšējais spiediens) lieto tā saukto tvaika uzlējumu. To gatavo šādi – ņem 1 ēdamkaroti sausas sasmalcinātas izejvielas (zariņu un lapu) un aplej ar 2 ēdamkarotēm verdoša ūdens. Tātad zāle tvaicējas, kļūst mitra un atbrīvo ūdenī visas derīgās vielas. Šo mitro izejvielu atdzesē, pēc tam ļoti rūpīgi izspiež caur marli – iegūto šķidrumu iepilina acīs 5–6 reizes dienā. Pietiek ar 1–2 pilieniem apakšējā plakstiņā. Tajā pašā laikā ārstniecības augu speciālisti iesaka papildināt ārstēšanu ar šikšas novārījumu (pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā) vai tinktūru (pa 30 pilieniem uz 50 ml ūdens). Ārstēšanas kurss ir 90 dienas, pēc tam tiek veikts pārtraukums vismaz uz mēnesi.
2. Sausās acs sindroma gadījumā. Šī slimība nav saistīta ar asinsvadu patoloģijām, to izraisa ilgstošs darbs pie datora, bet sievietēm menopauzes periodā – hormonālās izmaiņas. Šajā gadījumā tiek gatavots nevis tvaicējums, bet ļoti stiprs uzlējums – 2 ēdamkarotes žāvēta augu izejmateriāla uz 100 ml verdoša ūdens. Šo līdzekli atstāj ievilkties stundu, pēc tam ļoti rūpīgi izkāš, var pat izmantot filtrpapīru. Iepilināt katrā acī pa 2 pilieniem ik pēc 2–3 stundām. Līdzekli lieto arī kursa veidā, vismaz mēneša garumā, pēc tam veic pārtraukumu.
3. Ārstējot abstinences sindromu. Šeit runa ir ne tikai par alkoholismu, bet arī par narkomāniju. Līdzekli gatavo pēc vienas receptes, jo tas palīdz izvadīt no organisma toksīnus, kas izraisa šo sindromu. Ņem 1 litru kvalitatīva piena sūkalu, pievieno 4 ēdamkarotes vārnenes (šikšas) zāles, uzvāra un atstāj uz 8 stundām (vislabāk termosā, vai arī var ietīt trauku siltā drānā). Izkāst nav nepieciešams, to lieto tieši šādā veidā, pa 1 glāzei 4–5 reizes dienā.
4. Hroniska noguruma un psihoemocionālas pārpūles gadījumā. Šajā gadījumā līdzekli var lietot dažādi. Vienkāršākais variants – gatavas spirta vistenes tinktūras lietošana – 20–30 pilieni uz pusglāzi auksta ūdens (lieto trīs reizes dienā, pusstundu pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām). Otrs variants – klasisko vistenes novārījumu (tā recepte tiks sniegta zemāk) pievieno vannai, ko lieto pirms gulētiešanas. To nepieciešams, izmantojot norādīto proporciju, pagatavot 1–2 litru apjomā. Novārījumam jābūt pietiekami stipram, tumši zaļā nokrāsā. Vannu var lietot kaut katru dienu, efekts būs redzams uzreiz. Visbeidzot, var dzert tēju no vistenes vai iepriekš aprakstīto sulu.
5. Dažādu nieru iekaisuma slimību gadījumā. Šim nolūkam gatavo novārījumu, kas ļauj atbrīvoties no tūskas, ko izraisa pārmērīga šķidruma aizture organismā. Ņem 3 ēdamkarotes sausu lapu uz 1 litru verdoša ūdens, uzvāra, atstāj uz lēnas uguns, ļauj atdzist un filtrē. Šo līdzekli tomēr piesardzīgi jālieto, ja ir nierakmeņi, kā arī nieru mazspējas gadījumā.
6. Epilepsijas gadījumā ņem 100 g sausu vistenes ogu, aplej ar 0,5 litriem verdoša ūdens un atstāj ievilkties stundu termosā (vai vienkārši ietin trauku siltā drānā). Devas bērniem un pieaugušajiem būs atšķirīgas. Bērniem no 7 gadu vecuma var lietot pa 1 ēdamkarotei dienā, bet pieaugušajiem – pa 7 ēdamkarotēm diennaktī. Ir vēl viens novārījuma pagatavošanas variants, kad tādu pašu ogu daudzumu aplej ar 1 litru verdoša ūdens un karsē ūdens peldē pusstundu. Šo līdzekli var dzert profilakses nolūkos. Ārstēšanas kursa ilgums ir vismaz 1 mēnesis. To var atkārtot ne biežāk kā reizi ceturksnī.
7. Ārstēšanai un infekcijas un saaukstēšanās slimību profilaksei. Ņemiet 2 ēdamkarotes sausas izejvielas (izmanto visu virszemes daļu, ieskaitot augļus un ziedus), aplejiet ar 0,5 l verdoša ūdens un atstājiet termosa visu nakti. Līdzekli dzeriet pa 150 ml trīs reizes dienā pirms ēšanas. Vienlaikus ieteicams lietot pa ½ tējkarotei pergas (biškopības produkts, kas satur daudz vitamīnu un minerālvielu, ļaujot kompensēt iespējamo pārmērīgo diurētisko efektu). Ārstēšanas kurss ir vismaz 40 dienas. Šo līdzekli iesaka dzert pēc smagas slimības atveseļošanās un pat smadzeņu satricinājuma gadījumā.

Tautas medicīnā no spulgeņu ogām un lapām gatavo ārstnieciskas vannas, kas palīdz pret krampjiem un asinsvadu spazmām. Ir divi veidi:

1. Ņemiet aptuveni 300–400 g spulgeņu ogu un lapu, pārberiet lina maisiņā un iegremdējiet vannā, kas piepildīta ar karstu ūdeni.
2. Ņemiet 1 l izejvielu (lapu, zariņu, ogu) uz 5 l verdoša ūdens – šādu līdzekļa daudzumu atstājiet ievilkties bļodā, ko no augšas pārklājiet ar otru bļodu un ietiniet segā. Šādos apstākļos šķidrums ievilkties 8–12 stundas, pēc tam uzlējumu izkāšiet caur marli (porcijām) un izlejiet vannā ar karstu ūdeni.

Lietojiet ārstniecisko vannu 20–30 minūtes, ne ilgāk. Ieteicamais ārstēšanas kurss ir 10 procedūras, viena dienā. To varēs atkārtot pēc pusgada.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Populārākā šo ārstniecisko līdzekļu lietošanas forma ir žāvētu garšaugu uzlējums. To gatavo šādi – ņemiet 2 ēdamkarotes uz 0,5 l verdoša ūdens, atstājiet ievilkties vienu stundu, tad izkāš. Šādu līdzekli lieto, piemēram, pie epilepsijas, dažādām centrālās nervu sistēmas slimībām utt. Bet ir arī citi varianti.

Tinktūra

Jebkura ārstniecības auga tinktūru gatavo uz alkohola bāzes. Šajā gadījumā tas var būt etilspirts, ko pārdod aptiekās, degvīns vai vīns.

Pirmais variants – spirta šķīdums (40–50%) vai kvalitatīvs degvīns. Ņemiet stikla trauku, ieberiet tajā 5 ēdamkarotes sausas sasmalcinātas izejvielas un aplejiet ar 1 l degvīna vai spirta šķīduma. Atstājiet līdzekli ievilkties 10–12 dienas. Turiet trauku sausā vietā, lai uz to neiekrīt saules stari, katru dienu to kratot. Pēc šī termiņa līdzekli izkāš un ielejiet ērti lietojamā traukā. Tiek uzskatīts, ka tam ir maksimāla efektivitāte pret epilepsiju, jo spirta ekstrakts ir koncentrētāks nekā ūdens ekstrakts. Lietojiet to pa 1 tējkarotei trīs reizes dienā, atšķaidot ar nelielu ūdens daudzumu.

Otrais variants – tinktūra uz sausā sarkanvīna bāzes. Šajā gadījumā ņemiet 5–6 ēdamkarotes sausas augu izejvielas uz 1 l vīna. Izgatavošanas tehnoloģija ir tāda pati – trauku tur 10–12 dienas sausā un tumšā vietā, periodiski kratot. Gatavo līdzekli izkāš. Šādu tinktūru var lietot, neatšķaidot ar ūdeni – pa 30 ml (būtībā tā ir glāzīte) trīs reizes dienā, neatkarīgi no ēdienreizēm.

Novārījums

Mellenājas novārījumu var pagatavot dažādi. Dažās receptēs tam izmanto tikai lapas un zāli – ņem 2 ēdamkarotes šāda izejmateriāla uz 2 glāzēm verdoša ūdens, vēlreiz uzvāra, atstāj uz lēnas uguns 5–7 minūtes, pēc tam atdzesē un izkāš.

Tomēr daži augu speciālisti uzskata par efektīvāku variantu kombinēto novārījumu, kura pagatavošanai vienādās daļās ņem virszemes daļu (zāli un lapas) un mellenājas augļus. Piemēram, pa 10 g katra veida izejmateriāla aplej ar glāzi verdoša ūdens, pārklāj trauku ar šo līdzekli ar vāku un liek sildīties ūdens peldē vismaz 15 minūtes, pēc tam atdzesē un izkāš. Šāda veida novārījumus uzskata par efektīvu pretkrampju līdzekli. Daži augu speciālisti tos izmanto arī abstinences sindroma ārstēšanai alkoholisma gadījumā.

Tēja

Šim nolūkam ņem 3 ēdamkarotes sasmalcinātas kaltētas mellenājas zāles un aplej ar 1 litru auksta ūdens. Šo līdzekli uzvāra, atstāj ievilkties 10 minūtes, pēc tam filtrē. Dzērienu var dzert kā parastu tēju – piemēram, 1 glāzi pēcpusdienā, lai atbrīvotos no noguruma. Naktī to labāk nedzert, jo tam ir diurētiskas īpašības. Nieru slimību gadījumā ieteicams izdzert 1 glāzi līdzekļa dienā – tikai no rīta. Lai uzlabotu garšu, dzērienam var pievienot nedaudz medus.

Lietojums kosmetoloģijā

Sibīrijas mellenāja tiek izmantota kā izejmateriāls dažādiem gataviem kosmētikas produktiem – šampūniem, balzāmiem, losjoniem un pat sejas krēmiem.

Bet šo augu var izmantot arī mājas kosmetoloģijā. Piemēram, uz tā pamata gatavo uzlējumu, ko var lietot seborejas ārstēšanai. Šo līdzekli gatavo šādi – 4 ēdamkarotes sausa augu izejmateriāla aplej ar 0,5 litriem verdoša ūdens, pēc tam atstāj ievilkties vienu stundu un pirms lietošanas izlaiž caur dubultā salocītu marli. Šo līdzekli ierīvē galvas ādā pēc mazgāšanas – tādā veidā tas būs maksimāli efektīvs pret blaugznām. To izmanto arī skalošanai – vienkārši profilakses nolūkos, lai mati būtu biezi un spīdīgi.

Sibīrijas šikša ir noderīga arī ādai. Ne velti daži kosmētikas zīmoli pievieno šikšas ekstraktu dienas sejas krēmiem. Īpaši noderīgas ir šikšas ogas, jo tās satur daudz antioksidantu, kas palēnina novecošanās procesus. Tāpēc iepriekš aprakstīto sulu no šikšas ogām var pievienot jebkurām sejas maskām (5–7 ml uz 50 ml pamatmasas).

Var arī sasaldēt kosmētisko ledu ar šikšas ogu sulu un noslaucīt ar to sejas ādu. Vislabāk to darīt divreiz dienā: no rīta – lai āda atmostos, un vakarā, lai novērstu saskares ar visām kaitīgajām vielām, kas atrodas lielpilsētas gaisā, sekas.

Mellenājas lapu novārījums palīdzēs pret pinnēm. Ņem 1 ēdamkaroti augu izejmateriāla uz 300 ml verdoša ūdens, karsē 15 minūtes ūdens peldē, atdzesē līdz pieņemamai temperatūrai un filtrē. Līdzekli izmanto kā losjonu, lai noslaucītu ar parasto līdzekli attīrītu ādu.

Lietošanas kontrindikācijas

Principā melnajai vistenei gandrīz nav kontrindikāciju. Izņēmums ir individuālas jutības gadījumi un alerģiskas reakcijas klātbūtne pret tajā esošajām sastāvdaļām. Turklāt augu izcelsmes līdzekļi nav ieteicami grūtniecības laikā, lai gan tie palīdz mazināt tūsku, kas topošajām māmiņām sagādā tik daudz problēmu. Lieta tāda, ka melnās vistenes ietekme uz augli vēl nav pētīta. Zīdīšanas periodā to nelieto, jo tā var izraisīt bērnam alerģisku reakciju. Bērniem līdz 5 gadu vecumam to arī nevajadzētu dot – tas attiecas arī uz citiem fitoterapijas līdzekļiem, īpaši, ja bērnam jau ir bijuši atopiskā dermatīta gadījumi.

Uzmanīgi jālieto preparāti uz melnās vistenes bāzes cilvēkiem ar pazeminātu asinsspiedienu, jo uzlējumi un novārījumi var pasliktināt situāciju.

Interesanti fakti

Melnā vistene ziemeļu tautām ir svarīga uztura sastāvdaļa. Pētījumi apstiprina, ka kā līdzekli pret dažādām slimībām to izmantoja inuiti un sāmi – tundras pamatiedzīvotāji, kur šī oga arī aug. Tajā laikā ogas sagatavoja ziemai, bet ne tikai kaltēja, bet sajauca ar taukiem un lietoja uzturā, lai izvairītos no cingas. Protams, tajā laikā sviestu un vēl jo vairāk saulespuķu eļļu šajos reģionos neizmantoja, un ogas sajauca ar roņu taukiem. Krieviski runājošajām ziemeļu tautām šim ēdienam bija atsevišķs nosaukums – «kirilka», kas pat minēts Dala vārdnīcā, lai gan dažos avotos min arī «tolkuša» – tas ir ogu, zivju un tauku maisījums.

Arī šo tautu kulinārijas tradīcijās melno visteni izmanto svaigā un mērcētā veidā. Tā patiešām labi remdē slāpes, lai gan garšīgu to nosaukt nevar. Bet, spriežot pēc tā, ka dažos reģionos to vecmodīgi sauc par «dārgo zāli», tā tika novērtēta tomēr efektivitātes, nevis kulinārijas īpašību dēļ. Bez tam, ka ogas kalpoja kā zāles, no tām ieguva arī dabīgu krāsvielu vilnai – šo augļu sula piešķīra audumam skaistu ķiršu nokrāsu.

Starp citu, mūsdienu apstākļos no tās gatavo ievārījumu, dažādus saldumus, tostarp marmelādi, mērces gaļas un zivju ēdieniem un pat alkoholiskos dzērienus. Ieteicams ogas lietot kopā ar skābpiena produktiem, lai labāk uzsūktos kalcijs.

Melnās vistenes ogas ir populāras arī Tālajos Austrumos. Īpaši tas attiecas uz Tibetas medicīnu, kurā šis augs tika uzskatīts par efektīvām zālēm pret Sibīrijas mēri. Tomēr galvenokārt šīs ogas un lapas bija populāras tikai divos Tibetas tradīcijas atzaros – Mongolijas un Burjatijas, kas attīstījās neatkarīgi viens no otra. Turklāt jau tajos laikos, ilgi pirms «dārgās zāles» ķīmiskā sastāva izpētes, Tibetas dziednieki zināja, ka tā ir noderīga aknām.

Melnās vistenes foto