Kā sālīt sudrablasi mājas apstākļos

Sudrablasis pieder senajai un ļoti daudzskaitlīgajai lašu dzimtai. Tā ir vērtīga komerciāla zivs ar smalku gaļu, tajā ir maz kaulu, un garšas īpašības ir izcilas. To uzskata par retu trofeju makšķerniekam, rūpnieciskā mērogā to iegūst visu gadu ar nelielu pārtraukumu, kas iestājas nārsta pīķa laikā, lai atjaunotu sugas skaitu. Tā tiek uzskatīta par delikatesi un galvenokārt tiek lietota sālītā veidā. Mājās to var pagatavot dažādos veidos.

Kā izskatās un kur dzīvo sudrablasis

Lašu dzimtas zivīm ir acīmredzama ārējā līdzība un arī līdzīgi ieradumi. Lielākā daļa ir diezgan liela, ar blīvu ķermeni un spēcīgu galvu ar izliektiem žokļu fragmentiem, kas atgādina knābi. Sudrablasim ir plata piere un īss pacelts astes stumbrs. Ķermeņa garums var sasniegt 105 cm, bet svars — 15 kg.

Krāsojuma īpatnību dēļ sudrablasi dažreiz sauc par sudraba lasi. Pieaugušās zivis lepojas ar ziliem vai tumši zaļiem sāniem un sudraba muguru ar melniem plankumiem. Mazuļi ārēji ievērojami atšķiras. Tie ir svītraini, ar daudziem tumšiem punktiņiem, kas rada dabisku maskējumu aizsardzībai no plēsējiem. Mātīte spēj vidēji izdēt 4,9 miljonus ikru, bet tikai ļoti neliela daļa sasniegs pieaugušo stadiju.

Uz nārstu zivs dodas upēs, bet aug un pieņemas svarā jūras plašumos, kur to arī iegūst. Starp lašu dzimtas zivīm sudrablasis ir visretāk sastopamā suga, tāpēc tā cena veikalu plauktos ir iespaidīga.

Pirms nārsta tēviņa ķermenis mainās, parādās spilgts krāsojums, žokļi pagarinās, un aiz galvas parādās kupris. Mātītes saglabā krāsu un formu.

Mākslīgos apstākļos to audzē tikai Čīles zivju fermās. Gaļas tauku saturs šai zivij ir mazāks, īpatņu izmēri ir pieticīgāki, bet visas derīgās īpašības saglabājas. Lielāko daļu nozvejas veido savvaļas īpatņi.

Interesanti: Pēc tauku satura zivs ieņem 3. vietu starp lašu dzimtas zivīm.

Uzturu veido:

• kāpuri;
• aļģes;
• citu zivju mazuļi;
• krils;
• kalmāri;
• vēžveidīgie;
• ūdensmērītāji;
• upes vaboles.

Pieaugot, zivs pāriet uz lielāku medījumu, piekopjot daļēji plēsīgu dzīvesveidu.

Izplatības areāls ir diezgan plašs, bet ierobežots ar relatīvi siltiem ūdeņiem +5-16 grādu diapazonā. Šī suga nepanes aukstumu, tāpēc tā sastopama galvenokārt Klusajā okeānā, Kamčatkā un pie Komandora salām. Nozveja tiek veikta Ohotskas jūrā, Sahalīnā un Kanādā.

Dzīves cikla īpatnības

Tāpat kā lielākā daļa lašu dzimtas zivju, par sugas turpināšanu zivs maksā ar savu dzīvību. Pieaugušie īpatņi dzīvo apmēram 3-4 gadus, no kuriem pusotru gadu pavada jūrā, pēc tam atgriežas upju grīvās, savā dzimšanas vietā. Pirms nārsta atrofējas visi instinkti, izņemot galveno — dot dzīvību jaunai paaudzei.

Jaunie zivtiņi aug ātri, pirms došanās no saldūdens ūdenstilpes uz jūru tie maina krāsu uz pieaugušajiem raksturīgo. Diemžēl šīs vērtīgās zvejniecības zivs skaits pakāpeniski samazinās, izzūd nārsta ceļi, sašaurinās dzīvotnes areāls. Tiek veikti mēģinājumi izveidot tās audzēšanu zivsaimniecības apstākļos.

Ar ko sudrablasis ir noderīgs

Pēc garšas īpašībām šī zivs tiek uzskatīta par vienu no labākajām lašu dzimtā. Tās sastāvā:

• vitamīni A, E, PP, C, B;
• magnijs;
• kalcijs;
• niķelis;
• dzelzs;
• fosfors;
• jods;
• fluors;
• piesātinātās taukskābes Omega-3;
• antioksidanti.

Regulāra zivju iekļaušana uzturā palīdz normalizēt centrālās nervu sistēmas darbību, aktivizē domāšanas procesu, samazina insultu, infarktu un vēža risku, saglabā asinsvadu elastību, vairogdziedzera darbību un redzes asumu. Pateicoties tam, ka gaļa ir ļoti maiga, tā viegli uzsūcas un ir ieteicama pat kuņģa-zarnu trakta slimību gadījumā. Sarkanā zivs palielina darbaspējas un imunitāti, stiprina kaulu audu struktūru. Bērniem no kižuča filejas var pagatavot daudz gardu ēdienu, nebaidoties, ka bērns norīs kādu sīku kauliņu. To zivī praktiski nav.

Zivī gandrīz nav ogļhidrātu, tās kaloritāte uz 100 g produkta nepārsniedz 140 kcal, tāpēc tā ir diētiska un ieteicama svara samazināšanas programmās. Produktam ir minimālas kontrindikācijas. Pie tām pieder individuāla nepanesība, aknu patoloģijas, hepatīts, alerģija pret jūras produktiem un gremošanas sistēmas slimību saasinājumi.

Kā izvēlēties sudrablasi sālīšanai

Jebkuri jūras produkti ātri bojājas, saindēšanās ar tiem ir ļoti smaga, tāpēc ir jāpērk tikai tāda zivs, kuras kvalitātē ir 100% pārliecība. Pēc nozvejas un sadalīšanas liemeņi tiek ātri sasaldēti saskaņā ar noteiktu tehnoloģiju. Tā garantē transportēšanu un zivs garšas īpašību saglabāšanu līdz iegādes brīdim. Ja produkts ir atkausēts vairākas reizes, par kvalitāti nevar būt runa.

Izvēloties kižuču, jāpievērš uzmanība gaļas krāsai griezumā, ja liemenis ir bez galvas. Tai jābūt bez izžuvušām vietām, spilgti sarkanoranžā tonī. Brūni un tumši plankumi norāda, ka zivs sākusi bojāties. Nospiežot ar pirkstu, bedrītei ātri jāizzūd, gaļa neatdalās no mugurkaula, zvīņas ir spīdīgas. Ja zivij ir duļķainas acis, uz virsmas gļotas un jūtama sapelējusi smaka, labāk no pirkšanas atteikties.

Dod priekšroku veselam liemenim, tā kvalitāti vieglāk noteikt pēc acīm un žaunām, bet šāds variants ir maz ticams, jo zivs ir liela, visbiežāk tiek pārdota gabalos. Šajā gadījumā, pērkot, uzmanība tiek pievērsta griezuma tīrībai, gaļas elastībai, gļotu neesamībai.

Kā sālīt sudrablasi mājas apstākļos

Termiskā apstrāde ievērojami samazina jebkura produkta vērtību, jo augstas temperatūras ietekmē sadalās vairāki vitamīni. Sālīšana saglabā produkta īpašības praktiski nemainīgas, un vislabāk ir pagatavot ēdienu pašam, lai nenojaustu par sastāvu, bet būtu stingra pārliecība par tā kvalitāti un dabiskumu.

Klasiskā recepte

Sastāvā nav nekā lieka, tikai zivs, sāls un cukurs. Uz 1 kg kižuča būs nepieciešamas 2 ēdamkarotes rupjas galda sāls un tikpat daudz cukura bez kaudzes. Nav ieteicams izmantot smalko, "ekstra" klases un jodēto sāli.

Svarīgi: Saldētu zivi šajā gadījumā nesālī, tai jāļauj atkust dabiskos apstākļos.

Pēc tam gabalu vai liemeni ātri noskalo zem vēsa tekoša ūdens un nekavējoties nosusina ar dvieli. Var pagatavot fileju vai sālīt, nesagriežot. Dziļā šķīvī sajauc vienādu daudzumu sāls un cukura, daudzumu pārrēķina, ņemot vērā zivs svaru. 1/3 maisījuma ieber trauka apakšā, kurā zivs tiks sālīta. Vislabāk, ja trauka izmērs sakrīt ar gabaliņu garumu, lai tie būtu pēc iespējas vairāk iegremdēti sālījumā. Uz cukura-sāls spilvena izklāj zivi ar ādu uz leju, un tad no augšas uzber atlikušo sālīšanas maisījumu. Cieši noslēgts trauks jāatstāj ledusskapī uz 24 stundām, pēc tam apgriež gabaliņus un atgriež trauku aukstumā vēl uz diennakti. Tad to izņem no sālījuma, nosusina ar dvieli un uzglabā pergamenta papīrā ledusskapī.

Sudrablasis laša sālījumā

Proporcijas nedaudz atšķiras no klasiskās, būs nepieciešamas pa 3 ēdamkarotēm cukura un jūras sāls uz 1 kg zivs, bet process arī noritēs ātrāk. Lienis tiek notīrīts no zvīņām, atbrīvots no galvas un iekšām, nomazgāts zem tekoša ūdens un ātri nosusināts ar dvieli. Mugurkauls un lielie kauli tiek noņemti, fileja izklāta emaljētā vai stikla traukā, kurā iepriekš iebērta 1/3 daļa cukura un sāls maisījuma. Uz cieši saliktas zivs uzber atlikušo sālīšanas maisījumu, nolīdzina, nedaudz piespiež ar nelielu atsvaru. Tādējādi zivs uzņems tieši tik daudz sāls, cik nepieciešams, un gaļa būs blīvāka. Pēc 12 stundām gabaliņus apgriež, pēc diennakts ēdiens ir gatavs lietošanai.

Eļļā

Šajā gadījumā garša tiek papildināta ar jaunām niansēm, pilnībā atklājoties. Vispirms zivi sālī klasiskā veidā, aprēķinot 2 ēdamkarotes sāls un 1 ēdamkaroti cukura uz 1 kg kižuča. Pikantumam pievieno 10 sinepju graudiņus, 5 melno piparu graudus un nelielu lauru lapu. Pēc tam sālīto zivi iegremdē olīveļļas un sīpolu, sagrieztu pusgredzenos, maisījumā. Pēc diennakts var pasniegt galdā.

Kā uzglabāt

Visbiežāk šāds jautājums nerodas, jo zivs tiek apēsta ļoti ātri. Tomēr, ja tiek gaidīti viesi vai ēdiens tiek gatavots svinīgam pasākumam, tad var noņemt no filejas ādu, sagriezt zivi gabaliņos un uzglabāt eļļā, kuras līmenis ir 5 cm virs pēdējā kīžuča slāņa. Ar hermētisku vāku produkts var uzglabāties 30 dienas.

Vāji sālītu zivtiņu var arī ietīt ābolu etiķī samērcētā kokvilnas auduma gabalā un ievietot polietilēna maisiņā. Tam cieši jāpieguļ produktam. Šāda metode saglabās zivi 10 dienas. Ilgāk to atstāt nav jēgas, labāk uzglabāt svaigas filejas gabalu saldētavā un sālīt daļu pēc vajadzības.

Padomi sudrablasa pagatavošanai

Lai zivju ēdiens izdotos garšīgs un veselīgs, jāņem vērā, ka:

1. Atkausēt gan veselu zivi, gan fileju drīkst tikai dabiskā veidā, sausā traukā, pārklātā ar dvieli vai salveti, zivi ūdenī likt nedrīkst.
2. Sālīšanai metāla katli un bļodas netiek izmantoti, tie oksidējas.
3. Obligāti jāievēro pārstrādes secība: vispirms tiek izņemti iekšējie orgāni, un tikai pēc tam nokasītas zvīņas.
4. Mazu kaulu kīžučam praktiski nav, bet, griežot fileju, dažreiz sastopami atsevišķi eksemplāri, tos labāk izņemt ar pinceti, lai nesabojātu maigās gaļas struktūru.

Interesanti fakti par sudrablasi

1. Nārsta periodā zivs maina krāsu no sudrabainas uz asinssarkanu.
2. Pieaugušie īpatņi pēc vairošanās iet bojā.
3. Kīžučs dzīvo vidēji 3-4 gadus.
4. Mazuļi aug saldūdenī, bet, pieaugot, migrē uz jūru.
5. Uz nārstu zivs atgriežas savas dzimšanas vietā.
6. Kīžuča gaļa pēc tauku satura ietilpst lašu dzimtas trijniekā.
7. Nebrīvē šī suga praktiski netiek audzēta.
8. Makšķerējot ar spiningu vai makšķeri, nepieciešama īpaša atļauja.
9. Suga pieder pie senajām starspurzivīm.
10. Tā ir vērtīga zvejniecības suga.

Sālīts kīžučs kļūs par īstu galda rotājumu, ja to pagatavos mājās, ievērojot recepti un ar labu garastāvokli.