Kolhīts: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Skaisto nosaukumu ar vieglu romantikas pieskaņu vēlzieds tautā ieguvis tieši tāpēc, ka tā ziedi parādās neparastā ziedēšanas laikā – vienkārši sakot, bez laika. Tas uzzied vēlā rudenī, kad visa daba sāk rimties, tāpēc tā otrais tautas nosaukums ir rudens zieds. Botāniķi savukārt šo daudzgadīgo augu visbiežāk sauc par kolhikumu – no vārda Kolhīda. Tiek uzskatīts, ka šī vēsturiskā teritorija Melnās jūras austrumu piekrastē bija vēlzieda dzimtene.

Ķīmiskais sastāvs

Vēlzieda sastāvu zinātnieki ir pētījuši diezgan dziļi, atklājot augā vairāk nekā 20 alkaloīdus. To vidū ir pēc sastāva līdzīgi un ar līdzīgu iedarbību kolhicīns un kolhamīns, kā arī kolhiceīns un specīozīns, kas arī ir radniecīgi un termiski apstrādājot sadalās līdz kolhamīnam. Kolhicīns un kolhamīns pēc būtības ir indes, kas spēj kavēt šūnas kodola dalīšanos un aizkavēt šūnu vairošanos. Augs ir indīgs pilnībā, īpaši daudz alkaloīdu ir lapās un sēklās; to parādīšanās citu garšaugu vidū padara neiespējamu ganību izmantošanu. Tā, nāvējoša alkaloīdu deva ir tikai 6 gramos vēlzieda sēklu. Bet tieši pateicoties alkaloīdiem, to izmanto farmācijā.

Papildus alkaloīdu grupai, auga sastāvā ir fitosterīni, kas spēj samazināt holesterīna daudzumu un novērst vēzi, kā arī flavonoīds apigenīns ar pretiekaisuma, antioksidantu un pretvēža iedarbību. Sēklas ir bagātas ar lipīdiem, kas kompensē organisma enerģijas patēriņu un darbojas kā dabīga barjera, aizsargājot šūnas. Tādi auga komponenti kā sveķi palīdz mazināt iekaisuma procesus, dziedēt brūces, mazināt sāpes un palielināt imunitāti. Savukārt vēlziedā esošās miecvielas atbrīvo organismu no atkritumvielām un toksīniem, pat novēršot starojuma ietekmi, aptur asinis un aizsargā pret infekcijām.

Papildus tam augs satur plašu makro- un mikroelementu spektru augstā koncentrācijā: kālijs, dzelzs, kalcijs, cinks, varš, magnijs un selēns.

Kā tas izskatās un kur aug

Bezbrišlis ir daudzgadīgs sīpolu lakstaugs. Atkarībā no sugas un augšanas vietas tas var būt 20 cm augsts vai izstiepties virs pusmetra – līdz 60 cm. Tā sīpols ir diezgan liels, ovālas formas, garumā parasti sasniedz 5–6 cm, diametrā mazāks – no 3 līdz 4 cm. Sīpols sver aptuveni 40 g, atsevišķi izcili īpatņi var sasniegt 70–80 g.

No ārpuses sīpols ir apklāts ar blīvām, ādainām, plēvjainām apvalkām tumši brūnā krāsā, kas kā atvērums turpinās līdz pat auga stumbram un aptver tā apakšējo daļu.

Bezbrišlim parasti ir četras līdz sešas lapas. Tās ir diezgan platas, ovāli iegarenas, ar gludu noapaļotu galu. Garumā tās sasniedz 18–25 cm, bet platumā tās ir dažādas: augšējās – apmēram 3,5 cm, apakšējās – lielākas un platākas – ap 7 cm. Katra tumši zaļa spīdīga lapa atrodas uz gara apvalka, ko var sajaukt ar stublāju.

Lieli ziedi parādās vēlā rudenī, kad koki jau sen nometuši lapas, un arī pašam bezbrišlim to vairs nav. Nereti gadās, ka tie izaug jau no pirmā sniega. Zieds veidojas vietā, kur auga pati augšējā lapa – tieši no tās žaunas. Augiem dabiskos apstākļos ziedi ir rozā, ceriņu un violeti toņi. Dārza gabaliņos audzē bezbrišli ar citu krāsu ziediem – tostarp baltiem, dzelteniem, zilganiem.

No katra sīpola var parādīties viens līdz četri ziedi, pēc formas līdzīgi gan zvaniņam, gan piltuvei. Piltuves augšējā mala ir sadalīta izkliedētās ziedlapiņās, to garums ir no 5 līdz 6,5 cm, platums – no 1,5 līdz 2,5 cm. Vainaga iekšpusē atrodas seši putekšņi ar lielām putekšnīcām, virs kurām paceļas diezgan biezs auglenis. Neskatoties uz to, ka ārā ir rudens, augs paspēj apputeksnēties. Kad bezbrišlis nozied, zieda vainags ar izveidojušos augļaizmetņiem nokaras un mierīgi pārziemo, pārklāts ar nokaltušo lapu un sniega kārtu. Temperatūra tur ir pietiekami komfortabla, lai lēnām veidotos un nogatavotos augļaizmetņi. Un pavasara beigās – vasaras sākumā apaļas brūnas sēklas ar diametru 2–3 mm ir gatavas, lai dotu dzīvību jaunam augam.

Bezbrišlis ir subtropu gaismas mīlošs augs. Tas aug atklātās vietās, dodot priekšroku mitrām, bagātām pļavu un lapu koku mežu augsnēm Eiropas dienvidu platuma grādos. Tam ir ērti arī Āzijā, Ziemeļāfrikā, Vidusjūras reģionā, kā arī Kaukāza kalnos, Krasnodaras apgabalā, Baltkrievijas, Lietuvas un Ukrainas rietumos.

Vasarnieki un puķu audzētāji ir iemācījušies audzēt bezbrišli arī vidējā joslā, daudzos reģionos tie aug pat bez papildu seguma ziemai, kā tulpes.

Sugas

Bezbrišlis ir liela lakstaugu ģints, kurā ietilpst gandrīz vairāk nekā 100 sugu. Daudzas no tām ir kļuvušas par dārznieku un puķu audzētāju mīluļiem un, neskatoties uz indīgumu, aktīvi apdzīvo privātīpašumu puķu dobes.

Krievijā savvaļā aug divas sugas – rudens vēlziede un krāšņā vēlziede. Tās aug Krasnodaras novadā, tā dienvidrietumu teritorijās, no Kaukāza priekškalnēm paceļas pa Kaukāza grēdas nogāzēm līdz subalpīnajai joslai.

Rudens vēlziede
Var teikt, ka šī ir visparastākā, visiem klasiskajiem aprakstiem atbilstošā vēlziede. Lai gan tā sastopama Krievijā, tā dod priekšroku Eiropai – tās mēreni siltajām mitrajām pļavām un kastaņu un skābaržu mežu laucēm. Izaug līdz 40 cm augstumā.

Jautrā vēlziede
Šis ir rudens vēlziedes jaunākais brālis. Aug ierobežotās teritorijās – tikai Kaukāza kalnu zemienēs un Donas un Volgas lejtecē. Vietējās stepes un pļavas – tā ir tā iecienītākā augšanas vieta. Šis augs ir nedaudz mazāks par savu priekšteci – rudens vēlziedi, attiecīgi tā sīpols neizaug lielāks par 3 cm. Bet tas ir agri nobriestošs: noziedot rudenī, tāpat kā visi radinieki, jau aprīlī nākamajā gadā nes augļus.

Krāšņā vēlziede
Arī endēmisks augs, sastopams ierobežotā teritorijā. Tā dzīvesvieta – Kaukāza kalni un Aizkaukāzija. Tā kāpj pa nogāzēm līdz 3000 m augstumam. Tā kā tā pacieš daļēju ēnu, aug gan pļavās, gan dižskābaržu, skābaržu un kastaņu mežos.

Iekļauts PSRS Sarkanajā grāmatā jau 1988. gadā, un joprojām to savākt ir aizliegts.

Šo sugu nosauca par lielisko tās karaliskā skaistuma dēļ. Tai ir garas, iespaidīgas, spilgti zaļas lapas ar viļņainu malu. Ziedi pārsteidz jau pumpurā – tie ir tik skaisti to spilgti rozā krāsas dēļ. Atveroties, tie atklāj kausiņa iekšējo daļu bālākā rozā vai baltā krāsā.

Kilikijas vēlziede
Arī Krievijā sastopama, bet tiecas uz Turcijas Vidusjūras piekrasti. Tur ir tās galvenās atrašanās vietas. Augstumā var izaugt līdz 60 cm, tai ir arī liels sīpols – 5 cm diametrā. Tā izlaiž ārkārtīgi daudz ziedu salīdzinājumā ar citām vēlziedēm – līdz 25 gabaliem.

Agripas vēlziede
Tās otrais nosaukums – raibā. Tas radies, visticamāk, no ziedu krāsojuma. Auga ziedi ir spilgti, rozā-purpursarkani, ar tumšiem plankumiem, it kā šaha dēlis. Putekšņlapas nav dzeltenas kā citiem augiem, bet oranžas. Tos var apbrīnot tikai Mazāzijas valstīs.

Ankaras vēlziede jeb trīslapu vēlziede
Lai gan to sauc par Ankaras vēlziedi, tai nav nekāda sakara ar Ankaru. Turcijā tās biezokņi ir, bet ne valsts centrā, kur atrodas pilsēta, bet gan rietumos, gar jūras piekrasti. Eiropas daļā tā aug Moldovas kalnos, Ukrainas dienvidrietumu stepēs, nereti sastopama Grieķijā un Bulgārijā, tādējādi aptverot Melno un Egejas jūru. Aug ne pārāk ērtās mālainās augsnēs. Tās augstums nepārsniedz 15 cm.

Šī vēlziede pieder pie tām sugām, kas zied pavasarī, nevis rudenī. Un tai ir tikai trīs lapas, ne vairāk, kas atspoguļojas tās otrajā nosaukumā.

Tumši purpura rudenīte
Neliels augs – no 10 līdz 15 cm augsts. Septembrī tas sāk rotāt dabu ar saviem ziediem. Kad tie tikko atvērušies, krāsa ir gaiši purpura, bet pēc pāri dienām tie iegūst sulīgāku toni un kļūst fuksīnsarkani. Šī augu suga ir Ankaras rudenītes tuvākais radinieks.

Bornmīlera rudenīte
Tā nosaukta vācu botāniķa Jozefa Bornmīlera vārdā, kurš 20.–30. gados pagājušā gadsimtā veica ne vienu vien ekspedīciju uz Balkāniem, Grieķiju un aprakstīja daudzas augu sugas, tostarp arī rudenītes.

Šī suga ir Irānas un Mazāzijas kalnu iemītniece. Tās lapas sasniedz 30 cm garumu, bet rozā ceriņkrāsas ziedi atšķiras ar lielu baltu plankumu kausiņa iekšpusē.

Bizantijas rudenīte
Botāniķi uzskata, ka šī suga ir Kilikijas rudenītes tuvākais radinieks, no kura tā, iespējams, ir cēlusies. Tās ziedi ir lielāki nekā rudens rudenītei, un sīpols, iespējams, ir lielākais, sasniedzot 7 cm diametrā. Tam ir neregulāra forma, kas neliedz tam viena ziedēšanas laikā veidot apmēram 12 ziedu. Arī auga lapas ir īpašas – platas, dažkārt sasniedz 15 cm, turklāt salocītas.

Ķekarainā rudenīte
Šī suga atšķiras ar gandrīz baltiem un sniegbaltiem ziediem, kādi dabā ir reti. Parasti šādus izaudzē selekcionāri ainavu dizaīnam. Tie savākti veselos ķekaros – vairāk nekā 20 gabalu katrā, tāpēc arī nosaukums. Ziedēšana sākas neparasti – agri pavasarī.

Šis augs ir zems – no10 līdz 20 cm, tā lapas atīstās vienlaikus ar ziediem.

Fomina rudenīte
Sastopama tikai Ukrainā, Odesas apgabalā, kā izzūdoša suga tā tika iekļauta PSRS Sarkanajā grāmatā un joprojām atrodas Ukrainas Sarkanajā grāmatā. Pēc izskata neuzkrītošs augs, no 6 līdz 15 cm augsts. Katrs sīpols parasti dod vienu ziedu, 2 vai 3 tiek uzskatīti par retumu. Tas atšķiras no pārējām rudens rudenītēm ar to, ka zied pat sausā laikā.

Ūdeni mīlošā rudenīte
Vēl viens Vidusjūras turku iemītnieks. Neaugsts augs – līdz 20 cm. Atšķiras ar mazu apaļu sīpolu – apmēram 2,5 cm. Pieder pie pavasarī ziedošajiem – ziedi parādās, tiklīdz nokusis sniegs. Uz katra sīpola veidojas līdz 8 maigi rozā ziedi.

Dzeltenā rudenīte
Visnoslēpumainākā un visneptejamākā augu suga. Tā apmetas ļoti augstu kalnos, blakus ledājiem, uzzied vienlaikus ar sniega kušanu. Lai gan augs ir zems, tikai 15 cm, un ziedu uz katra veidojas tikai no1 līdz3, šajā savvaļas, praktiski nedzīvajā vietā tie izskatās satriecoši. Tos redzēt ir īsta dāvana alpīnistiem, kas kāpj uz Pamiru vai Tjanšanu, kā arī tiem, kas iekaro kalnus Indijā, Afganistānā vai Pakistanā.

Puķkopji ir izaudzējuši daudz šķirņu un hibrīdu, pamatojoties uz rudens bezvainagu. Galvenais uzsvars tika likts uz krāsu. Tāpēc tagad dārzos ir tik daudz balto bezvainagu, kas ir reti savvaļā. Tie ir gan balti ar dzeltenu vidu, gan visskaistākie frotē ziedi, kuru ziedlapiņas var sastāvēt no 50 ziedlapiņām.

Vākšana un uzglabāšana

Lai iegūtu ārstniecības izejvielas, pirmām kārtām ir piemēroti bezvainaga sīpoli. Tos rūpīgi jāizrok kopā ar saknēm, cenšoties nesagriezt un nesaskrāpēt, jo bojājumu dēļ tie ļoti ātri pārklājas ar pelējumu un sāk pūt. Saknes arī nav jānorauj, tās pašas nobirs, kad izžūs.

No izraktajiem sīpoliem uzmanīgi nokratīt zemi, bet nekādā gadījumā nemazgāt – ūdens dēļ izejvielas arī ļoti ātri sapelē un sabojājas. Pēc tam izklāt saulē slānī, kas nav biezāks par 8–10 cm, lai kārtīgi izžūtu. Tad novietot sausā un vēsā, labi vēdināmā telpā. Izejvielas var uzglabāt ne ilgāk par 3 mēnešiem stikla traukos ar piešķeltiem aizbāžņiem, jo gatavās izejvielas smarža nav ļoti patīkama, lai arī nav asa.

Labākais laiks izejvielu vākšanai ir bezvainaga ziedēšanas periods, no augusta beigām līdz oktobra beigām. Strādājot noteikti jāvalkā cimdi un maska, jo visas auga daļas ir ārkārtīgi indīgas. Nevajag ņemt sīpolus, kas ir īsāki par 4 cm, tie nav ļoti bagāti ar derīgām vielām. Jāatceras, ka daudzas bezvainaga sugas ir klasificētas kā retie un izzūdošie augi, tāpēc tās ir iekļautas Sarkanajā grāmatā. Tāpēc labāk vākt izejvielas privātās saimniecībās.

Bet sēklas vākt ir pilnīgi iespējams: galu galā augs pats paliek labi augt un priecēt apkārtējos. Vispiemērotākās sēklas ir jau izveidojušās, nobriedušas, ar brūnu krāsu. Līdz vasaras sākumam, kad sēklu pākstis sasniedz vajadzīgo gatavību, tās jānogriež un jānoliek žāvēties ēnā, labi vēdināmā vietā. Pēc tam no tām izņemt sēklas, kuras uzglabā papīra maisiņos sausā vietā.

Rudens kolhīta ārstnieciskās īpašības

Oficiālā medicīna izmanto preparātus, kuru pamatā ir bezvainags, onkoloģijā, pateicoties alkaloīda kolhamīna saturam. Tas neļauj vēža šūnām vairoties un stimulē to izšķīšanas procesu. Īpaši efektīvas šīs vielas ir attiecībā uz aizkrūtes dziedzera, prostatas un aizkuņģa dziedzera, smadzeņu, aknu, liesas, virsnieru onkoloģiskām patoloģijām.

Turklāt kolhamīns izpauž savas anestēzijas spējas. No organisma alkaloīds izvadās lēnām, un, pateicoties šim kumulatīvajam efektam, tā ārstnieciskā iedarbība ilgst ilgāku laika periodu.

Agrāk zinātniskā medicīna izdalīja arī kolhicīnu onkoloģisko patoloģiju ārstēšanai, bet tagad mediķi no tā ir atteikušies, jo tas ir toksiskāks par kolhamīnu aptuveni 7–8 reizes.

Kolhamīns tablešu veidā parasti tiek nozīmēts kombinācijā ar citiem pretvēža līdzekļiem, kā arī tiek lietots ziežu veidā dažādu ādas vēžu gadījumā. Papildus spējai cīnīties ar vēža šūnām un mazināt sāpes, tas veicina asinsspiediena pazemināšanos un samazina iekaisuma procesu ārstēšanas laiku. Kolhamīna farmaceitiskos preparātus izraksta ārstēšanai tikai stacionārā, pastāvīgā ārsta uzraudzībā.

Bet ne tikai onkoloģijā farmaceiti ražo preparātus uz kolhika bāzes. Ārstniecības augs palīdz tikt galā ar reimatismu, locītavu slimībām, paātrina brūču dzīšanu, tādēļ to izmanto arī stomatologi.

Šķidrie sastāvi – tinktūras un uzlēģumi – nodrošina diurētisku efektu, ko izmanto arī oficiālā medicīna. Tikai dažu devu laikā šādi līdzekļi spēj izvadīt smiltis un akmeņus no nierēm un mazināt tūsku.

Kolhīts tautas medicīnā

Tautas dziednieki uzskata, ka augam ir tik daudz ārstniecisku īpašību, ka tās nevajadzētu atstāt novārtā, galvenais – precīzi ievērot devu. Augu izmanto kā caurejas un diurētisku, žults un sviedrēšanu veicinošu, pretsāpju un vemšanu izraisošu līdzekli.

1. Ārsti jau no seniem laikiem ar kolhiku tika galā ar smagiem podagras lēkmēm, un tagad tautas medicīna turpina šo praksi.
2. Stipri atšķaidītu ūdens uzlējumu nelielās devās izmanto garā klepus, tūskas, reimatisma, dzeltānības ārstēšanai. To iesaka atbrīvoties no kaulu sāpēm saaukstēšanās laikā, ārstē sirds vājumu un dažādu rakstura neiralģijas.
3. Spirta tinktūra, kas pagatavota gan no sīpoliem, gan sēklām, ir arī labs līdzeklis pret podagru, neiralģijām, reimatismu un citām locītavu problēmām.

Tinktūra pret reimatismu un podagru

Sāpošo locītavu berzēšanai gatavo tinktūru no sīpoliem. Proporcija: uz 1 daļu izejvielas vajag 5 daļas 50% spirta. Sausos sīpolus sasmalcina, ieber stikla traukā ar spirtu, cieši aizvāko un atstāj tumšā telpā uz trim nedēļām. Periodiski maisījumu sakrata, pēc norādītā termiņa izkāš. Lieto berzēšanai pret podagru un reimatismu.

Uzlējums pret artrītu un podagru

Šo līdzekli gatavo uz ūdens, vajadzēs 500 ml verdoša ūdens, ar kuru māla vai porcelāna traukā pārlej pusi tējkarotes izžāvēta un sasmalcināta sīpola. Ļaut ievilkties 2 stundas, izkāst un kārtīgi izspiest atlikumus. Sākt lietot pa pilieniem, pakāpeniski palielinot devu, dienas deva – 6 reizes. Maksimāli vienā reizē var izdzert 8 ml ūdens uzlējuma. Uzlējumu ieteicams lietot, uzdzerot siltu ūdeni, noteikti izdzert vismaz glāzi šķidruma. Uzlējumu iesaka podagras, artrīta, reimatisma un radikulīta ārstēšanai. Var kombinēt iekšķīgu lietošanu ar ārēju lietošanu kompresu veidā.

Tinktūra uz etiķa pret radikulītu

No bezbrišļa var pagatavot etiķa tinktūru, ko pēc tam veiksmīgi lietot sāpju mazināšanai radikulīta un osteohondrozes, reimatisma un artrīta gadījumā. Uz 1 daļu sausu sasmalcinātu bezbrišļa sīpolu jāņem 12 daļas etiķa. Ārstniecības augs jāieber stikla pudelē, jāaplej ar etiķi, jāatstāj ievilkties 2 nedēļas un pēc tam jāfiltrē. Sāpošās vietas ierīvēšanai pietiek ar tējkaroti dziednieciskā sastāva.

Sēklu tinktūra locītavām

Sēklu tinktūru no rudens vītenes var lietot kā ārēju līdzekli, kā arī dzert mazās devās. Efekts būs tāds pats – norims sāpošas locītavu un muskuļu sāpes. Tās pagatavošanai uz 1 daļu sēklu jāņem 10 daļas 70% spirta. Tās jāsajauc stikla pudelē un jāatstāj ievilkties tumšā skapī 3 nedēļas. Laiku pa laikam pudele jāsakrata. Jāfiltrē un jādzer pa 15–20 pilieniem trīs reizes dienā neatkarīgi no ēdienreizēm. Maksimālais ārstēšanas kurss ir 2–3 nedēļas. Ja nolemts lietot līdzekli ārēji – ar to jāierīvē sāpošā vieta ne biežāk kā 3 reizes dienā.

Tinktūra no svaigiem sīpoliem pret cistītu

Tiem, kas cieš no cistīta, urīnakmeņu slimības, rīta tūskas, var ieteikt tinktūru no ārstniecības auga sīpoliem. Jāņem 2 tikko izrakti svaigi sīpoli. Jāuzvelk cimdi un uzmanīgi jāsarīvē sīpoli, jāaplej ar labu degvīnu (200 ml). Jāatstāj ievilkties 3 nedēļas tumšā vietā, periodiski sakratot. Jālieto 3 reizes dienā, ne vairāk kā 2 pilieni vienā reizē, uzdzerot glāzi silta vārīta ūdens. Lai pārbaudītu, kā organisms reaģēs uz rudens vīteni, pirmajā reizē labāk jāsamazina deva un jālieto tikai viens piliens līdzekļa, novērojot vismaz pusi dienas, vai neradīsies saindēšanās vai alerģijas pazīmes.

Ziede pret reimatismu

Ziedes pagatavošanai derīgas visas auga daļas. Lapas, sīpoli un sēklas jāņem vienādos daudzumos. Jāsamaisa un 3 ēdamkarotes ārstniecības augu maisījuma jāaplej ar 200 ml verdoša ūdens. Iegūtais uzlējums jāizvāra katliņā uz lēnas uguns, līdz iegūst pelēku viskozu masu. Karstā masa jāsamaisa ar augu eļļu proporcijā 1:1. Kad atdziest, var sākt lietot sāpošo locītavu iesmērēšanai pirms miega. Vienai procedūrai pietiek ar trešdaļu tējkarotes ziedes. Devu palielināt nevajadzētu. Līdzeklis nomierina locītavu sāpes reimatisma, artrozes, osteohondrozes gadījumā.

Uzlējums pret aizcietējumiem

Jāsasmalcina rudens vītenes sēklas, jāņem puse tējkarotes izejvielas un jāaplej ar puslitru verdoša ūdens. Labi jāietin un jāatstāj ievilkties 3 stundas. Pēc filtrēšanas jālieto – porcija ir puse tējkarotes, uzdzerot glāzi vārīta ūdens. Dienas norma ir 4 reizes. Līdzeklis regulē zarnu darbību aizcietējuma gadījumā. Jālieto retos gadījumos, sastāvu nevar izmantot kā ikdienas līdzekli.

Tinktūra pret onkoloģiskām slimībām

Lai atvieglotu sāpes vēža slimībās, ņemiet 10 g ārstniecības auga sēklu un aplejiet tās ar 120 ml medicīnas spirta. Uzstājiet 3 nedēļas. Pēc izkāšanas lietojiet pa vienam pilienam no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Ja sāpes ir neizturamas, varat lietot pa 2 pilieniem. Iedzeriet tinktūru ar siltu ūdeni.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Tautas medicīna izmanto līdzekļus no bezvācelītes kā diurētiskus, caurejas, pretsāpju un vemšanas līdzekļus. Augs ir ļoti indīgs, tāpēc ārstniecisko šķīdumu pagatavošana mājas apstākļos ir iespējama tikai ar cimdiem, ievērojot piesardzības pasākumus. Bērnus šajā laikā labāk aizvest pastaigā, lai tie nejauši neķertu atgriezumus vai auga lauskas.

Uzlējums

Bezvācelītes uzlējumu gatavo ar tīru ūdeni un pēc tam lieto, lai mazinātu tūsku ūdensslimības gadījumā, ārstētu garo klepu un dzelti, kā arī izmanto tā pretsāpju īpašības, kad sāp kauli saaukstēšanās un gripas, artrīta un reimatisma gadījumā. Līdzeklis uzlabo pacienta stāvokli neiralģiska rakstura sāpju, radikulīta, kā arī sirds vājuma gadījumā.

Lai sagatavotu ārstniecības auga uzlējumu, ņemiet pustējkarotes sasmalcināta sausa sīpola un, aplejot to ar 500 ml verdoša ūdens, atstājiet ievilkties 2 stundas. Pēc izkāšanas lietojiet līdzekli iekšķīgi.

Tinktūra

Ja tinktūras pagatavošanai izmanto spirtu vai degvīnu, ievilkšanas noteikumi ir vienādi dažādiem ārstnieciskiem mērķiem: aplejiet ārstniecisko izejvielu ar šķidrumu stikla vai porcelāna traukā. Protams, ērtāk ir tumšā stikla pudelē, jo ievilkšanas laikā maisījums katru dienu jāsakrata. Ievilkšanas process jāveic istabas temperatūrā telpā, kur gaismas stari nesasniedz zāles, to var vienkārši nolikt tumšā skapī. Gatavo šķidrumu glabāt ledusskapī. Svarīgi neaizmirst, ka, lietojot iekšķīgi, tinktūra jāiedzer ar glāzi silta vārīta ūdens.

Iekšķīgai lietošanai no svaiga sīpola
Nav obligāti jāgaida rudens, lai sagatavotu sīpolus un izgatavotu no tiem ārstnieciskus līdzekļus; akūtas nepieciešamības gadījumā tos var izrakt arī vasarā. Svaigu sīpolu sarīvējiet vai sagrieziet ļoti smalki, aplejiet ar 100 ml kvalitatīva degvīna un atstājiet ievilkties 3 nedēļas stikla traukā tumšā telpā, regulāri kratot. Izkāšiet un lietojiet podagras, neiralģijas, locītavu sāpju gadījumā pa pilienam dienā. Ilgāk par 2 nedēļām bez ārsta uzraudzības līdzekli lietot nedrīkst.

Sāpju mazināšanai
Sausus un sasmalcinātus bezvācelītes sīpolus aplejiet ar medicīnas spirtu. Šķidruma tilpumam jābūt 5 reizes lielākam nekā ārstnieciskajai izejvielai. Atstājiet ievilkties 15 dienas un lietojiet divējādi, lai atvieglotu ciešanas reimatiska rakstura sāpju gadījumā. Var lietot iekšķīgi pa 1–2 pilieniem pirms gulētiešanas vai ierīvēt sāpīgās vietas.

Diurētisks līdzeklis
Sausos sīpolus var nesasmalcināt, bet vienkārši saspiest un aplaistīt tos ar 200 ml kvalitatīva degvīna. Atstāt ievilkties 2 nedēļas, izkāst un dzert no rīta, pusdienlaikā un vakarā pa 2 pilieniem pret tūsku, cistītu, akmeņiem vai smiltīm nierēs.

Sēklu tinktūra pret sāpēm
Šāda tinktūra ir efektīva gan iekšķīgi, gan ārēji. Tās pagatavošanai jāņem 100 g sēklu un pusglāze medicīniskā spirta. Sēklas nedaudz saspaidīt, iebērt traukā ar spirtu un sakratīt, lai labāk samaisītos. Ievilkties 3 nedēļas, izkāst un lietot pa vienam pilienam dienā. Var berzēt ar dziedinošo sastāvu sāpošus elkoņus, ceļus, jostasvietu, ja locītavas sāp. Svarīgi nepārsniegt devu, pietiek ar pustējkaroti vienai berzēšanai.

Ziede

Lai mājas apstākļos pagatavotu ziedi, jāsasmalcina 3 rudens drudzenes sīpoli (300 g), daļu var aizstāt ar smalki sagrieztām lapām. Ārstniecības izejvielu aplej ar ūdeni (2 glāzes) un liek uz ūdens peldi. Iztvaicēt sastāvu vismaz 30 minūtes, noņemt, pēc atdzišanas izkāst un sajaukt ar vazelīnu.

Ja vazelīna nav, derēs arī sviests līdz krēmīgai konsistencei. Mājas ziedi jāuzglabā ledusskapī, cieši aizvērtu ar blīvu vāku. Sastāvu izmanto sāpju mazināšanai artrīta, reimatisma, radikulīta vai podagras paasinājumu gadījumā. Ar ziedi sāpošo vietu jāieziež vienu reizi dienā, procedūrai ieteicams ņemt ne vairāk par trešdaļu tējkarotes dziedinošā līdzekļa.

Lietošanas kontrindikācijas

Ņemot vērā, ka rudens drudzene ir indīga, tās lietošanai nopietni jāizturas visiem bez izņēmuma, un pirms uz auga bāzes gatavotu līdzekļu lietošanas noteikti jākonsultējas ar ārstējošo ārstu un precīzi jāievēro visas viņa rekomendācijas. Ja saistībā ar lēmumu ārstēties ar rudens drudzeni ir nepieciešamas papildu izmeklēšanas pirms vai kursa laikā, obligāti tās visas jāveic un jānodod nepieciešamās analīzes. Lieta tā, ka aktīvā viela kolhamīns pārmērīgās devās var izraisīt leikopēniju – proti, asinsradi traucējumus, kā arī radīt vairākas citas blakusparādības. Tāpēc kategoriski kontrindicēti līdzekļi no rudens drudzenes grūtniecēm, cilvēkiem, kas cieš no nieru vai aknu mazspējas, problēmām ar kaulu smadzenēm, strutainām slimībām.

Tā paša iemesla dēļ šī ārstniecības auga ziedes nedrīkst uzklāt tuvu orgāniem, kas izklāti ar gļotādu – plakstiņiem, mutei, taisnajai zarnai. Gļotādas uzsūc kolhamīnu daudz ātrāk nekā āda.

Rudenīte ir kontrindicēta caurejas gadījumā, jo pati izraisa caureju, kā arī pie tādas slimības kā cukura diabēts, jo tā ir diurētiska.

Šī ārstniecības auga sastāvus neizraksta pacientiem, kuriem kādas slimības rezultātā radies nopietns sarežģījums, piemēram, neitropēnija, kuras laikā organismā strauji samazinās neitrofilu skaits, kam ir svarīga loma patoloģisko mikroorganismu iznīcināšanā.

Ja ir mazākās aizdomas par iekšēju asiņošanu – darvveidīgi izkārnījumi vai asiņu piejaukums vemšanā – arī kolhīks ir aizliegts.

Pirmā palīdzība saindēšanās gadījumā ar kolhītu

Pārdozēšanas un saindēšanās ar kolhīku gadījumā vispirms parādās dedzināšana kaklā, pēc tam – slikta dūša un vemšana, turklāt spēcīga, ar žults, kuņģa gļotu un pat asiņu saturu. Stipri sāp vēders un mutes dobums. Izkārnījumi stipri sašķidrinās un iegūst nepatīkamu, asu smaku. Cilvēks jūt pastāvīgas slāpes, viņa seja kļūst bāla, lūpas – zilas. Uz ādas var parādīties gļotas.

Pulss kļūst ļoti neregulārs – brīžiem paātrināts, brīžiem palēnināts. Tahikardija, samazinoties asinsspiedienam, nomainās ar bradikardiju. Sirdsdarbības traucējumu ainu pavada sāpes aiz krūšu kaula. Ja netiek veikti steidzami pasākumi, tas var beigties ar krampjiem, paralīzi un elpceļu spazmu.

Šādi simptomi ir raksturīgi gan saindēšanās gadījumā ārstēšanas laikā, ja ir pārsniegta ieteicamā zāļu deva, gan arī tad, ja netiek ievēroti drošības noteikumi, kopjot augu vai gatavojot ārstniecības izejvielas. Otrajā gadījumā, protams, klīniskā aina nebūs tik izteikta. Bet ārsta palīdzība jebkurā gadījumā nepieciešama nekavējoties. Otrā–trešā diennakts no saindēšanās brīža tiek uzskatīta par visbīstamāko. Ja pacients paliek bez medicīniskās palīdzības, var sākt atteikt iekšējie orgāni.

Kamēr ātrā palīdzība brauc, var ieņemt vienu "Sorbex" kapsulu vai vairākas aktivētās ogles tabletes (aprēķins – viena tablete uz kilogramu saindētā cilvēka svara) un pēc tam izskalot kuņģi ar bāli rozā kālija permanganāta šķīdumu. Tāpat līdz ārsta ierašanās reizei daudz jādzer vienkāršs vārīts ūdens vai piens.

Saindēšanās aina attīstās lēni, tā ir izstiepta vairāku dienu garumā, tāpēc svarīgi neatstāt situāciju pašplūsmā. Mediķi veiks visus glābšanas pasākumus un nozīmēs ārstēšanu, ievadīs nātrija hlorīda (fizioloģiskā šķīduma) un glikozes šķīdumus. Ja tiks novēroti elpošanas traucējumi – tiks nozīmēta skābekļa terapija.

Bet jāatceras, ka antidota pret kolhīka indēm nepastāv. Ārstēšana būs vērsta uz saindēšanās simptomu mazināšanu. Turklāt, ja saindēšanās bija stipra, pacients ilgu laiku palika bez ārsta palīdzības, tad jau atveseļošanās procesā var parādīties vēl viena pazīme – matu izkrišana.

Kolhīka foto