Iberijka: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Iberijka – zemsegas viengadīgs lakstaugs. Tas pieder krustziežu (kāpostu) dzimtai, piemīt daudz cilvēka veselībai labvēlīgu īpašību. Augs ir indīgs, tomēr, pareizi lietojot, tas spēj palīdzēt sirds un asinsvadu sistēmas, kuņģa, zarnu, kā arī infekcijas, saaukstēšanās un iekaisuma slimību ārstēšanā.

Medicīniskais nosaukums ir Iberidisherba. Tautā sastopami nosaukumi: «Raznolepestņiks», «Perečņiks», «Derevenskaja Gorčica», «Stenņiks».

Ķīmiskais sastāvs

Sastāvs nav pilnībā izpētīts, kas ierobežo tā izmantošanu konkrētās jomās. Tomēr sēklām un stumbram ir jau zināma unikāla struktūra ar savām īpašībām. Tajos ietverts:

1. Kukurbitacīni grupās E, I, J, K (pretvēža, pretmikrobu, prettārpu īpašības).
2. Glukoiberīns (antioksidants).
3. Glukohejrolīns (augu antibiotikas, pretvīrusu līdzeklis).
4. Flavonoli (fermentu veidošanās procesa regulēšana).
5. Glukozinolāti (aminoskābes).

Galvenās aktīvās sastāvdaļas raznolepestņikā ir rūgtvielas, esteris, sinepju eļļas glikozīds, kukurbitacīns un citas vielas. Šis saraksts ir pamats ķīmiskā sastāva veidošanai.

Ievērojiet: augs satur indīgas vielas. Tāpēc lietošana bez ārsta konsultācijas un stingras devas var radīt smagas neatgriezeniskas sekas organismam.

Kā tas izskatās un kur aug

Viengadīgs augs ar kailu, raupju, rievotu stumbru vidēji sasniedz 35–40 cm. Pats krūms var izaugt vairāk nekā pusmetru. Pamatne ir blīvi zarota, lapas ir raksturīgi tumši zaļas, plūksnaini ķīļveida, iegarenas. Augam ir mazas baltas ziedlapiņas diametrā līdz 2 cm, saliktas lielos puduros, purpura vai rozā krāsā. Perečņiks vienmēr ir četrziedlapiņu, malas ir iegarenas.

Iberu ziedēšanas periods aprobežojas ar vasaras mēnešiem (no jūnija līdz augustam), pēc tam stādījums nes augļus. Atkarībā no laika apstākļiem tas var atkārtoti veidot augļmezglu. Optimālā temperatūra ir ap 18–20°C. Līdz septembra beigām zaros var redzēt divvāku pākstveida, apaļas, saplacinātas pogaļas, kuru iekšpusē atrodas brūnas (dažos gadījumos dzeltenas vai sarkanas) sēklas, ar kurām notiek vairošanās.

Par izcelsmes vietu uzskatāma Spānija (agrāk saukta par Ibēriju).

Papildu informācija: saskaņā ar leģendu, senās Romas rakstnieks erudīts Plīnijs Vecākais, atrodoties Ibērijā, izārstēja ar ibēra palīdzību savu draugu no kuņģa-zarnu trakta sāpēm. Tāpēc zāles nosaukums un tās izcelsme ir saistīti ar šo vietu.

Šī suga ir siltummīlīga un izturīga pret karstumu, tāpēc ibēru izplatības areāls ir Centrāleiropa un Vidusjūras reģions. Krievijā to var sastapt dienvidu teritorijās (Krimā, Kaukāzā, Donā), dažreiz arī valsts Eiropas daļā.

Zāle dzīvo galvenokārt kalnainās, akmeņainās vietās irdenā augsnē ar lielu kaļķa saturu. Bagātīgai augšanai tai nepieciešams daudz saules gaismas un mērens mitrums. Kultūra jau sen ir pieradināta, tāpēc ir iespējama tās dārza audzēšana un pavairošana ar spraudeņiem.

Sugas

Pateicoties savai nepretenciozitātei un ārējām īpašībām, puskrūms bieži tiek izmantots ne tikai ārstniecības nolūkos, bet arī ainavu dizainā, kas rada lielu interesi dārzniekos un selekcionāros. Pateicoties viņiem, ir izveidotas vairāk nekā 30 šķirnes, dažas no tām ir daudzgadīgas, tāpēc tās ir izturīgas pret salu un spēj bez seku pārdzīvot ziemas periodu. Galvenokārt visas pasugas ir atšķirīgas lapu formā, dažos gadījumos tās atšķiras ar pumpuru krāsu. Īpaši populāras ir šādas šķirnes:

Mūžzaļais ibēris
Daudzgadīgs liels puskrūms (30–40 cm). Lapas ir iegarenas, dziļi tumšas krāsas, sasniedz 7 cm garumu. Šīs pasugas pumpuri ir lietussargveida, gaiši, līdz 5 cm diametrā. Ziedēšana sākas vasarā un ilgst apmēram 20–25 dienas. Sugas īpatnība ir tā, ka pumpuri atvēršanās laikā gandrīz pilnībā pārklāj zarus. Augs var ziedēt atkārtoti vasaras beigās, nes augļus.

Šķirnes:

1. Little Gem (Little Gem) – zemi, kupli augu paklāji ar diametru līdz 50 cm. Tai ir lielas, mūžzaļas, spīdīgas lapas. Zied aprīlī–maijā, šajā laikā uz auga ir līdz 200 ķekaru uz vienu puķu dobi.
2. Ziemas burvība (Winterzauber) – atpazīstams pēc ļoti agras ziedēšanas, kas sākas jau martā.
3. Cvergšneeflok (Zwerge schneeflocke) – viena no pieradinātajām šķirnēm, nepretencioza kopšanā un lieliski aug akmeņainās puķu dobēs. Maza zālaugu šķirne (līdz 15 cm). Sēklotnes krāsa ir gaiši zila. Ievērojama ar ilgu ziedēšanas periodu.
4. Findel (Findel) – zems (20 cm) un plats (līdz 1 m) puskrūms, stippi zarots uz sāniem. Ziedēšanas periods ir īss.
5. Dana – baltziedu Iberis šķirne. Blīvi ziedošs, ne augstāks par 15 cm.

Gibraltāra Iberis
Spāņu zema auguma puskrūms. To var sastapt valsts dienvidos un Marokā. Pavasarī zied ar rozā pušķiem, sasniedz 25 cm augstumu un 40 cm diametru. Audzēšanai jāsagatavo labs dārzs, kas nodrošināts ar lielu saules gaismas daudzumu. Sastopams Krievijā. Visbiežāk izplatīti:

1. Gibraltāra Iberis (Gibralter Candytuft) – zema auguma lakstaugs (izmērs svārstās no 15 līdz 35 cm). Ziedēšanas laikā pārklājas ar blīvu ziedu kupolu no baltas līdz dziļi ceriņkrāsas nokrāsai. Siltummīlīgs, prasa labi sasildītu vietu un neskābu augsni.
2. Konfekšu Iberis (Candy Tuff) – viena no lielākajām Gibraltāra Iberis šķirnēm. Ziedu izmērs ir tuvs dālijām. Reta, tāpēc vērtīga selekcionāriem. Audzēšanai prasa drenētas augsnes ar nelielu mitruma daudzumu.

Abas šķirnes atšķiras ar maigi violetiem ziediem, kas laika gaitā kļūst tīri balti.

Krimas Iberis
Nosaukts tā izcelsmes vietas dēļ – pirmo reizi atklāts Krimā. Daudzgadīgs augs, paceļas no 5 līdz 10 cm. Pelēcīgs, nekošie stublāji noliekti uz leju. Pumpuri raksturīgi ceriņkrāsas, vēlāk iegūst baltu krāsu.

Audzēšanai vēlama sausa, pienācīgi ar kalciju mēslota augsne un saulaina vieta.

Akmeņainais Iberis
Atgādina gubu mākoni vai sniega cepuri pušķu un krāsas bagātības dēļ. Tas ir zema (10–15 cm), mūžzaļa, pret temperatūras svārstībām izturīga suga. Sastopams Eiropā no Pireneju pussalas līdz Krievijas dienvidiem. Visbiežāk izplatīti:

1. Pigmeja (Pygmaea) – paklājs (maksimāli 10 cm augsts) izplatās plašā masīvā, iegarenas, adatveida lapas, galviņas mazas un gaišas.
2. Veis Rīzens (Weiss Riesen) – akmeņainā Iberis šķirne. Liels krūms (sasniedz 30 cm) ar baltiem ziediem.
3. Hiacintenblūtige Rīzens (Getitemviewtype Riesen) – apmēram 35 cm garš. Spilgti ceriņkrāsas ķekari skaisti izceļas uz tumšo dzinumu fona.

Ņemiet vērā: akmeņaino Iberu pārstādīšana nav vēlama, jo mietsakņu sistēma viegli tiek traumēta.

Rūgtais Iberis
Sasniedz vidēji 30 cm augstumu. Rupjas, zobainas zari noliekti uz leju. Stumbrs plaši zarojas no saknes. Smaržīgi sīki ziedi baltā vai violetā krāsā, izmērs no 1,5 līdz 3 cm. Pasugas:

1. Aisbergs (Eisberg) – augsta auguma (40–45 cm) ar lielām zobainām lapām. Pumpuri iegareni (ķekarveida) un gaiši.
2. Ķeizariene (Empress) – pēc formas atgādina kandelābru, sasniedz 30 cm augstumu. Lapas garas un zobainas. Ārēji zieds atgādina hiacinti.

Iberis lietussargveida
Šis viengadīgais augs sastopams Dienvideiropā. Tam ir augstāki (līdz 40 cm), gludi stublāji un blīvas, baltas ziedkopas (dažreiz tās var būt violetas). Lapas ir lielas un spīdīgas, smaragda toņa. Ir blīvas baltas ziedkopas (dažreiz tās var būt violetas). Sāk ziedēt pēc 2,5 mēnešiem no stādīšanas dienas. Sēklas ir dzeltenas vai sarkanas. Pasugas:

1. Brīnumu mikss (Fairy Mix) – mazs (15–20 cm), iegūts no dažādu sēklu maisījuma, tāpēc ziedlapiņas iegūst neparedzamu krāsojumu.
2. Sarkanā drudzis (Red Rush) – augstums ap 30 cm, garas zaļas zariņi. Suga izceļas ar netipisku koraļļsarkanu pumpuru krāsojumu.

Vākšana un uzglabāšana

Iberis ziedēšanas periods ir laiks izejvielu sagādei. Zāli jānogriež nepieciešamajā daudzumā, pēc tam jāpārskata, vai nav iekļuvušas sapuvušas lapas, stiebriņi un nevajadzīgi atkritumi. Pēc tam jāpāriet uz iegūtās masas žāvēšanu. Pilnīgai izžāvēšanai to jāsagriež un jāizklāj sausā vietā ar drānu līdz 2–3 cm biezumā (lai nodrošinātu pietiekamu ventilāciju). Tas ļaus izvairīties no mitruma un puves. Pēc tam katru dienu noteikti jāapgriež zāle un jāseko tās stāvoklim.

Sauso masu jāglabā speciālos papīra maisiņos vai marles maisiņos, tas nepieciešams pareizai gaisa cirkulācijai. Šāda glabāšanas forma ļauj to izmantot divus gadus. Pēc šī termiņa beigām derīgās komponentes pārstāj radīt ārstniecisku iedarbību.

Sēklas arī jāsagādā. Tas jādara laikā no augusta līdz septembrim. Process maz atšķiras no aprakstītajām darbībām: nepieciešams izlikt sēklas uz paplātes labi vēdināmā vietā līdz pilnīgai izžūšanai un pēc procedūras pabeigšanas ievietot tās papīra maisiņos. Glabāšanas termiņš ir 24 mēneši.

Svarīgi! Nedrīkst novietot audumu tiešos saules staros, jo sausā zāle var piedegt. Lai ievērotu šo noteikumu, var izmantot nojumi vai citu slēgtu telpu.

Iberijkas ārstnieciskās īpašības

Indikāciju spektrs preparātu vai pašgatavotu izejvielu lietošanai ir pietiekami plašs. Uz tā pamata tiek radīti daudzi dažādi zāļu preparāti, kas paredzēti lietošanai kardioloģijā, gastroenteroloģijā un homeopātijā.

Ibera uzbūve tiek pētīta, lai atklātu papildu derīgās īpašības. 2014. gadā uzņēmuma Comcon Healthindex pētījums noteica, ka no svaigām lapām pagatavots ekstrakts spēj pilnībā regulēt kuņģa-zarnu trakta darbību, uzturēt tā aktivitāti un veselīgu stāvokli. Turklāt ar šāda sastāva palīdzību var pārvarēt izplatītas problēmas: grēmas, vēdera uzpūšanos, akūtas sāpes kuņģī.

2004. gadā tika noteikts, ka rūgtais iberis spēj pielāgoties cilvēka organismam. Tas notiek ar selektīvu zarnu muskuļu darbības regulēšanu atkarībā no slimības: atslābināta stāvokļa gadījumā – iedarbojas tonizējoši, spazmu gadījumā – atslābinoši.

Kopš 1960. gadiem augs tiek izmantots dažādu farmaceitisko preparātu ražošanā Vācijā un Beļģijā. Audzēšanai ir atvēlētas veselas plantācijas Dormštatē. Tas ir galvenā sastāvdaļa preparātam Iberogast («Ibero» – «iberija» un «gast» – «kuņģis») no Vācijas uzņēmuma Bayer.

Papildu informācija: saskaņā ar statistiku, 2013. gadā Iberogast kļuva par visvairāk pārdoto līdzekli gastroenteroloģijas jomā Vācijā. Tas tiek eksportēts arī uz Krieviju un citām valstīm, tāpēc visā pasaulē prokinētikas lietošanu jau ir izmēģinājuši vairāk nekā 25 miljoni cilvēku.

Tāpat no šī auga izgatavo citus farmakoloģiskus preparātus un ārstniecības augu maisījumus.

Kā jau iepriekš tika teikts, zālē esošās derīgās vielas pozitīvi ietekmē organismu. Tās unikālās sastāvdaļas palīdz uzturēt sirds un asinsvadu sistēmas tonusu, piemīt citostatiska un bakteriostatiska iedarbība, paaugstina kuņģa-zarnu trakta gludās muskulatūras darbspēju. Turklāt tās tiek lietotas, lai veicinātu žults un urīna izvadīšanu.

Tāpēc galvenais patoloģiju saraksts, kurām ir indicēta lietošana, ir šāds:

• sirds un asinsvadu slimības (stenokardija, tahikardija, skābekļa bads);
• funkcionālas dispepsijas (gastrīts, kuņģa spazmas);
• čūlaini veidojumi kuņģī un divpadsmitpirkstu zarnā;
• samazināta ēstgriba, slikta dūša, grēmas, meteorisms;
• tievās vai resnās zarnas traucējumi;
• žults izvadīšanas problēmas.

Bez tam viengadīgajā augā esošajām vielām piemīt antiseptiska, pretmikrobu un pretiekaisuma iedarbība, tāpēc tās var lietot simptomu atvieglošanai un ārstēšanai:

1. akūta bronhīta, pneimonijas, angīnas, tonsilīta un citu bakteriālu saaukstēšanās infekciju;
2. cistīta, uretrīta, pielonefrīta un citu iekaisuma procesu uroģenitālajā sistēmā;
3. ādas bojājumi (dezinfekcija un brūču dzīšana);

Tautas medicīna apgalvo, ka šī auga preparāti palīdz cīņā pret onkoloģiskām slimībām un labdabīgiem audzējiem, jo tiem ir citostatiska iedarbība.

Rūgtā iberijka tautas medicīnā

Farmaceitiskās īpašības koncentrējas visā iberijas virszemes daļā un tās sēklās, tāpēc materiāls mājas aptieciņai jāmeklē tieši šeit. No auga virszemes daļas var pagatavot novārījumus, uzlējumus, kompreses, tinktūras mājas lietošanai. Sakņu sistēma šajā gadījumā netiek izmantota.

Kaltētus ziedus sagatavo no jūlija līdz septembrim, pēc tam tos var izmantot patēriņa produktu ražošanai. Tos var sajaukt ar citām sastāvdaļām. Mājas apstākļos, ņemot vērā slimības īpatnības, var pagatavot zāles pēc tālāk norādītajām receptēm.

Holecistīta un podagras gadījumā

Tējkaroti kaltētu zaļumu aplej ar 400 ml vārīta ūdens, pēc tam ļauj ievilkties vismaz stundu. Izkāsto šķidrumu lieto pa ēdamkarotei 5 reizes dienā 2 nedēļas. Šo metodi var izmantot hronisku slimību profilaksei ik pēc sešiem mēnešiem.

Atklātu brūču gadījumā

Ja brūce slikti dzīst vai vispār nepievelkas, struto, rada diskomfortu, var izmantot iberes uzlējumu. Šajā gadījumā pārdozēšana nav iespējama, tāpēc kontrindikāciju lietošanai nav.

2 tējkarotes augu aplej ar 150 ml karsta ūdens, atstāj uz stundu. Marli samitrināt izkāstā uzlējumā un liek uz atvērtas brūces uz 30 minūtēm divreiz dienā. Atkārtot katru dienu līdz pilnīgai sadzīšanai.

Sirds išēmiskās slimības gadījumā

Pagatavošanai vajadzēs 20 gramus sēklu. Pārlej tās ar degvīnu, rēķinot uz katriem 20 gramiem 150 ml šķidruma. Maisījumu ievilkties 20 dienas. Iegūto šķīdumu lietot pilienu veidā (10 pilieni uz glāzi) 3 reizes dienā stundu pēc ēšanas.

Išiasa un sēžas nerva iekaisuma gadījumā

Tējkaroti kaltētu ziedu samaisīt ar karoti sēklu, tad aplej ar 300 ml istabas temperatūras ūdens uz 2 stundām. Pēc tam uzvāra līdzekli (bet nevāra) un vēl ievilkties 2 stundas. Lietot novārījumu pa ēdamkarotei trīsreiz dienā līdz simptomu izzušanai.

Hroniska hepatīta gadījumā

30 dienas tumsā ļaut ievilkties maisījumam no kaltēta auga degvīnā proporcijā 1:10. Dzert ar ūdeni, pievienojot 5 pilienus uz glāzes, līdz simptomu atvieglošanai. Tāda pati metode ir pieņemama nervu sistēmas patoloģiju, žultspūšļa darbības traucējumu, apetītes trūkuma gadījumā.

Ilgstošas holestāzes (žults stagnācijas aknās) gadījumā

Produktīvai ārstēšanai izmantot zāļu tējas, kuru sastāvā ietilpst ibere (2 daļas). Bez tam šādās tējās var būt kumelīšu ziedi (1 daļa), lakricas sakne, strutenes, melisa vai piparmētra. Ārstniecisko tēju aplej ar glāzi verdoša ūdens un ļauj ievilkties vismaz 4 stundas. Lietot pa 2 ēdamkarotēm trīsreiz dienā (14 dienas). Līdzīgas aptieku tējas var iegādāties gatavā veidā tējas formā.

Hronisku kakla iekaisumu gadījumā

Faringītu un hronisku laringītu var izārstēt ar auga sēklu palīdzību. Tējkaroti sēklu novārīt 250 ml ūdens tvaika vannā 5 minūtes. Atdzisušu novārījumu lietot pa 20 ml divreiz dienā (20 dienas).

Kairināto zarnu sindroma gadījumā

Zarnu kairinājumu var mazināt ar tēju, kurā ietilpst rūgtās sennas ekstrakts, angeliķes sakne, kumelīšu ziedi, ķimenes, mārtiņsakņu augļi un piparmētra. Maisījumu 50 gramu apjomā aplej ar 1 litru degvīna un atstāj ievilkties mēnesi. Šķīdumu lietot pa 20 pilieniem trīsreiz dienā līdz kuņģa-zarnu trakta kairinājuma un spastiskā kolīta simptomu pārtraukšanai.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Neskatoties uz visu labumu, ko sniedz šī kultūra, pat vispieredzējušākie ārstniecības augu speciālisti stingri iesaka lietot iberi piesardzīgi un tikai pēc speciālista ieteikuma. Augs ir ļoti toksisks, kas nevar neapdraudēt. Visizplatītākās receptes ietver uzlējumu, tinktūru, novārījumu un kompresu pagatavošanu.

Uzlējums

Uzlējumus parasti izmanto elpceļu slimību, dažādu grupu hepatīta, podagras, holecistīta, kolpīta un citu infekciju ārstēšanai un seku mazināšanai.

Šķidrums ar sauso ziedu nepieciešamās proporcijās (atkarībā no slimības izpausmēm) ir jāuzstāj vārītā ūdenī, jāizkāš un pēc tam jālieto noteiktās dienas devās.

Tinktūra

Tinktūras pagatavošanai jāizmanto žāvēts garšaugu maisījums un degvīns. Pēc 3 nedēļu izturēšanas šķidrums jālieto pilienu veidā. Šī metode palīdz ārstēt un profilaktēt asinsvadu, sirds, nervu traucējumu un hepatīta patoloģijas. Pilienu skaits uz glāzi šķidruma ir atkarīgs no konkrētās slimības un norādīts iepriekš.

Novārījums

Nelielos daudzumos novārījumi ir noderīgi dažādu slimību gadījumos. Tos lieto žults izdalīšanās traucējumu, apetītes traucējumu un kuņģa-zarnu trakta darbības problēmu gadījumos. Turklāt iberijka bieži tiek izmantota homeopātijā kopā ar citiem zaļumiem.

Komprese

Komprese pozitīvi ietekmē audu reģenerāciju un atklātu, nedzīstošu brūču, strutu, apdegumu dzīšanu, tai piemīt antiseptiska iedarbība. Tās tiek lietotas, samitrinot tīru marles saiti un periodiski piespiežot to pie skartās vietas.

Lietošanas kontrindikācijas

Sava toksiskuma dēļ ekstrakti un preparāti, kas satur iberijku, ir iekļauti bīstamo vielu sarakstā. Pārdozēšana nepareizas lietošanas gadījumā var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu veselībai, kā arī izraisīt asistoliju (sirds apstāšanos) un letālu iznākumu. Tāpēc nekontrolēta ārstēšana ar preparātiem un pašgatavotiem līdzekļiem ir stingri aizliegta.

Turklāt ir noteikts virkne konkrētu kontrindikāciju iekšķīgai lietošanai:

• grūtniecība un barošana ar krūti;
• bērnu vecums līdz 16 gadiem (nepietiekamu klīnisko datu dēļ);
• akūts pankreatīts;
• urīnceļu sistēmas patoloģijas;
• lieli nieru un žultsvadu akmeņi;
• individuāla sastāvdaļu nepanesamība;
• alerģiskas organisma reakcijas (ieskaitot paaugstinātu jutību).

Lai analizētu klīnisko ainu un nozīmētu konkrētu medikamentozu terapiju, jāvēršas pie ārsta.

Iberijkas foto