Ehināceja: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Ehināceja ir augs, kura izcelsme ir Ziemeļamerikā. Visas sugas skaisti zied, tāpēc tās, tāpat kā citus Asteru dzimtas pārstāvjus, bieži audzē dekoratīviem nolūkiem. Tomēr ehināceja ir dabisks adaptogēns un piemīt daudzas derīgas īpašības, kuras tiek izmantotas gan farmaceitiskajā rūpniecībā, gan tautas medicīnā.

Ķīmiskais sastāvs

Gan auga virszemes daļa, gan ehinācejas sakne satur daudz derīgu vielu, kas nosaka tās īpašības.

Ķīmiskais sastāvs virszemes daļai (stublājam, lapām, ziediem) un sakneņiem ir jāapskata atsevišķi. Violetās ehinācejas laksti satur:

1. Flavonoīdi ir vielas, kurām piemīt pretiekaisuma īpašības un kurām ir svarīga loma dažādu slimību, tostarp onkoloģijas, ārstēšanā un profilaksē. Ehinācejas sastāvā ietilpst rutīns un kvercetīns, kas ir neaizstājami sirdsdarbības normalizēšanā un asinsvadu stāvokļa uzlabošanā.
2. Polisaharīdi. Tie ne tikai kalpo kā galvenais enerģijas avots, bet arī veic aizsargfunkciju – aizsargā orgānu sienas no mehāniskiem bojājumiem un novērš vīrusu iekļūšanu šūnās.
3. Saponīni. Farmakoloģijā tos izmanto kā pamatu sintētisko hormonu ražošanai. Tiem piemīt arī antioksidanta īpašības un vāja fungicīda aktivitāte.
4. Oksikorīnskābes – piemēram, kafijskābe, kurai papildus visam citam piemīt arī pretvīrusu iedarbība.
5. Fitosterīni. Tās ir hormoniem līdzīgas vielas, kas organismā spēlē to pašu lomu kā cilvēka dzimumhormoni.

Lapu sastāvā ietilpst daži specifiski antioksidanti un glikozīdi, kas atrodami tikai ehinācejā – piemēram, ehinacīns, ehinologns, ehinakozīds (tiek uzskatīts, ka pēdējam piemīt arī antibakteriāla aktivitāte, tomēr šis jautājums prasa papildu pētījumus). Arī auga laksti un stublāji satur dažādas organiskās skābes, kas nepieciešamas vielmaiņas procesiem, miecvielas un sveķus.

Ehinācejas sakni izmanto arī kā ārstniecības izejvielu. Tā satur:

1. Inulīns. Tā ir viela, kuru cilvēks nesagremo, bet tai ir ļoti svarīga loma – būtībā tās ir šķiedrvielas, kas darbojas kā prebiotiķi. Tās palīdz normalizēt zarnu mikrofloru. Turklāt inulīns palīdz regulēt ogļhidrātu un lipīdu vielmaiņu, un tieši tāpēc tas ir svarīgs cilvēkiem ar cukura diabētu. Tā saknē ir līdz 6%.
2. Glikoze – ogļhidrāts, kas arī nepieciešams organismam. Ehinācejas saknē tā saturs ir līdz 7%.
3. Ēteriskās eļļas, kas augam piešķir specifisko aromātu.
4. Taukskābes, kas nepieciešamas vielmaiņas procesiem.
5. Fenolkarbonskābes. Pēc nozīmes tās nav zemākas par flavonoīdiem. Proti, tām arī piemīt pretiekaisuma īpašības, bet tām ir arī drudzi mazinoša un dezinfekcijas iedarbība. Dažas no tām tiek izmantotas kā pretreimatisma līdzeklis, un tās var mazināt sāpes neiralģijas gadījumā.
6. Betaīns. Tas ir hepatoprotektors, proti, aizsargā aknu šūnas no dažādām agresīvām ietekmēm. Kosmetoloģijā tiek izmantotas tā mitrinošās īpašības.

Gan ehinācejas lapās, gan tās saknēs ir daudz noderīgu fermentu, kā arī vairāki makro- un mikroelementi, tostarp kālijs, cinks, kalcijs, selēns un citi. Šeit ir daudz aminoskābju, starp kurām ir neaizstājamās.

Tātad galvenās aktīvās vielas ir fenolu savienojumi (kafijskābe un hlorogēnskābe, kā arī iepriekš minētais ehinakozīds, kuram, pēc dažiem datiem, piemīt antibakteriāla aktivitāte, kaut arī vāja).

Kā tas izskatās un kur aug

Lai gan ehinācejas dzimtene ir Ziemeļamerika, mūsdienās to audzē visā Eirāzijas teritorijā. Ir vairākas tās sugas, bet katra no tām ir daudzgadīgs lakstaugs. Taisnā stumbra vidējais augstums ir 50–100 cm, lai gan ir sastopamas šķirnes, kas sasniedz pat 150 cm. Auga saknenis ir stienveida, īss, bet spēcīgs, ar daudzām diezgan sulīgām sānu saknītēm.

Auga cietās apakšējās lapas veido rozeti pie saknes. Tām ir iegarena forma un raupja virsma. Stumbra lapas ir arī diezgan šauras un iegarenas, ar asiem galiem, zobainām malām, bet nedaudz pūkainas. Ziedi ir sakopoti galotnes kurvīšos, kuru diametrs ir 10–15 cm. Paši ziedi ir sīki, mēlīšveida. To krāsa ir tieši atkarīga no konkrētās šķirnes. Piemēram, ehinācejai purpurai tie ir tumši sarkani un ceriņkrāsas. Bet ir sastopami arī varianti ar rozā un pat dzelteniem ziediem (acīmredzot tāpēc pēdējos bieži sauc par rudbekijām).

Ehināceja zied no vasaras vidus līdz rudenim. Pēc tam tai parādās augļi (tas notiek augustā-septembrī), kas ir četršķautnaini sēkleņi pelēcīgi brūnā nokrāsā.

Sugas

Savvaļā, pēc dažādām aplēsēm, ir deviņas vai desmit ehināceju sugas. Dārzā audzē tikai dažas no tām:

1. Ehināceja šaurlapu. Tas ir skaists augs ar stublāju līdz 100 cm augstumā. Turklāt sastopamas gan šķirnes ar stāviem, gan ar zarojošiem stublājiem. Diezgan garas un izstieptas rozetes lapas izceļas ar piecām labi saskatāmām reljefām dzīslām apakšpusē. Stublāja lapas ir garākas tuvāk saknēm un kļūst īsākas virsotnes tuvumā. Tām arī apakšpusē ir reljefas dzīslas, bet tikai trīs. Medicīniskiem nolūkiem izmanto šīs ehinācejas paveida saknes (tās izrok rudenī), kā arī pumpurus, kurus vāc vasaras vidū.
2. Ehināceja purpursarkanā ir daudzgadīgs augs, kas izaug līdz 1 m augstumā. Tās saknes ir īsas un plānākas salīdzinājumā ar citiem paveidiem. Stublājiem ir sarkanīga nokrāsa. Lielākajai daļai šķirņu tie ir kaili, bet sastopami arī cietmati. Lapas kopumā ir līdzīgas citiem paveidiem, bet šķiet cietākas un raupjākas, turklāt tās ir lielākas – līdz 20 cm garumā. Ziedu grozi sasniedz 12 cm garumu. To vidusdaļas ir ļoti tumšas, garie mēlziedi ir purpursarkanā nokrāsā. Šis paveids uzzied septembrī. Medicīnā izmanto gan tās ziedkopas, gan saknes, gan lakstus.
3. Ehināceja bālā savvaļā sastopama tikai Amerikā. Krievijas apstākļos to audzē arī dārzos, piemēram, Alpu kalniņos un rokārijos, jo tā mīl akmeņainas augsnes. Tas ir augstāks paveids, sasniedz 120 cm augstumu, tās stublāji ir taisni, lai gan sastopami arī vāji zaroti. Pats nosaukums norāda, ka tās ziedi nav tik spilgti kā citām sugām. Tie izceļas ar skaistu rozā nokrāsu, tāpēc ehināceju bālo audzē ne tikai kā ārstniecības, bet arī kā dekoratīvu augu, turklāt tā ļoti labi izskatās pušķos un ilgi stāv griezumā.
4. Ehināceja paradoksālā pēc izskata ir ļoti līdzīga rudbekijai, jo no pārējiem paveidiem atšķiras ar ziedlapu dzelteno krāsu uz tumši brūna ziedgultņa fona. Turklāt ziedu mēlītes it kā ir noliektas uz leju, padarot ziedu grozus vizuāli mazākus, lai gan kopumā to diametrs ir tikpat liels kā citām sugām. Tikai ehinācejai paradoksālajai ir šāda forma un ziedu nokrāsa, kas to padara unikālu.
5. Ehināceja Tenesī. Tas ir salīdzinoši zema auguma paveids, kas reti izaug virs 75 cm augstumā. Izceļas ar tumši zaļām lancetveida lapām. Turklāt, salīdzinot ar citiem paveidiem, tai ir salīdzinoši mazs ziedu skaits grozā. Tomēr visi ziedi atrodas gandrīz vienādā attālumā viens no otra, tāpēc no tālienes ziedošais augs atgādina tumšu sauli ar rozā garajiem stariem.

Medicīnā izmanto tikai trīs ehinācijas veidus – šaurlapu, bālo un purpura, no kuriem pēdējo visbiežāk. Savukārt bālās un šaurlapu ehinācijas sakneņos ir unikāla sastāvdaļa – fitomelanīns, kas ir antioksidants un piemīt citoprotektora īpašības (tas ir, aizsargā ķermeņa šūnas no agresīvas ietekmes). Turpmāk, ja tas nav īpaši noteikts, runa būs par purpura ehināciju.

Vākšana un uzglabāšana

Krievijā un Ukrainā purpura ehinācija nav farmakopejas augs. Tāpēc stingras prasības ārstniecības izejvielu kvalitātei netiek izvirzītas, izņemot tās ekoloģisko tīrību. To var savākt arī pašu spēkiem, ja izaudzē ehināciju savā zemes gabalā.

Ziedu groziņu vākšana farmaceitiskiem nolūkiem tiek veikta ziedēšanas periodā, proti, sākot no jūlija vidus. Sakneņus var izrakt tikai ne agrāk par oktobri.

Stublājus nepieciešams nogriezt 25–35 cm augstumā. Gan lapas, gan stublājus, gan ziedus ieteicams vākt agri no rīta. Pēc tam izejvielu jāpārlasi, jāsagriež un jāizžāvē – vislabāk vēdināmā tumšā telpā, bet var arī zem nojumes. Svarīgi, lai tai nepiekļūtu saules stari, kuru ietekmē tiek iznīcinātas derīgās vielas. Sakneņus jānomazgā, jānožāvē, vēlreiz jāpārlasi, pēc tam jāsagriež un jāizžāvē saulē. Var izmantot arī dārzeņu žāvētājus, bet tikai saudzīgā režīmā, 40–60 grādu temperatūrā.

Tāpat kā citas augu izejvielas, arī zaļumus, ziedus un saknes jāuzglabā lina maisiņos vai papīra iepakojumos, tikai sausā un no saules stariem labi aizsargātā vietā.

Dažreiz no svaigiem zaļumiem un ziediem gatavo sulu, sajaucot to ar spirta bāzi un uzglabājot ledusskapī ne ilgāk kā divus mēnešus. Šādai sulai piemīt augsta aktīvo vielu koncentrācija, to galvenokārt izmanto paātrinātai brūču dzīšanai.

Ehinācejas ārstnieciskās īpašības

Šobrīd zinātnieki turpina pētīt ehinācijas īpašības, jo tā tiek uzskatīta par ļoti perspektīvu augu. Proti, tai piemīt šādas īpašības:

1. Veicina dabiskās imunitātes paaugstināšanu, jo aktivizē fagocītus (tā sauc imūnsistēmas aizsargšūnas).
2. Piemīt pretiekaisuma un antioksidanta iedarbība.
3. Veicina ātru apdegumu, čūlu un dažādu brūču dzīšanu.
4. Piemīt vāja pretvīrusu un antibakteriāla iedarbība, kas ļauj to izmantot infekcijas slimību kompleksajā terapijā, furunkulozes, karbunkula, abscesu u.c. ārstēšanā.
5. Piemīt membrānu stabilizējoša iedarbība.
6. Efektīva autoimūna rakstura slimību ārstēšanā (piemēram, reimatoīdais artrīts, daži hepatīta veidi).

Turklāt ehinācijas sastāvā ietilpst tāda sastāvdaļa kā cis-1,8-pentadekadiēns. Tiek uzskatīts, ka tam piemīt pretvēža īpašības, tomēr tās vēl nav pilnībā izpētītas. Nākotnē ehināciju varētu izmantot arī onkoloģisko slimību ārstēšanai.

Sievietēm

Ehinācijas virszemes daļa satur fitosterīnus, kas ļauj normalizēt hormonālo līdzsvaru, atjaunot menstruālo ciklu, atbrīvoties no sāpīga PMS un ievērojami atvieglot stāvokli menopauzes laikā. Fitosterīni darbojas tāpat kā dabiskie hormoni, bez blakusparādībām, kas raksturīgas sintētiskajiem preparātiem šajā kategorijā.

Turklāt ehinācijas preparāti ir labi pierādījuši sevi iekaisuma ginekoloģisko slimību ārstēšanā.

Vīriešiem

Stiprā dzimuma pārstāvjiem ehinācijas preparāti ir interesanti divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, auga aktīvo vielu labvēlīgā ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmu. Tieši vīrieši visbiežāk cieš no asinsrites traucējumiem un sirds darbības patoloģijām. Otrkārt, pretiekaisuma īpašības, kas ļauj izmantot ehināciju prostatīta ārstēšanai.

Grūtniecības laikā

Iepriekš uzskaitītās sastāvdaļas padara ehināciju par tonizējošu līdzekli. Tāpēc topošajām māmiņām ir kontrindicēti preparāti uz šī auga bāzes, lai neizraisītu spontāno abortu vai priekšlaicīgas dzemdības.

Zīdīšanas periodā

Laktācijas periodā pirmajos divos mēnešos jaunajām māmiņām nedrīkst lietot nekādus augu preparātus, lai neizraisītu alerģiju. Vēlāk ehināciju var lietot tikai pēc ārsta norādījuma, jo tā iedarbosies uz bērnu stimulējoši.

Bērniem

Tiek uzskatīts, ka bērniem līdz divu gadu vecumam ehinācija kopumā ir kontrindicēta, jo ir ļoti augsts alerģisku reakciju attīstības risks. Tomēr vēlāk pirmsskolas vecuma bērniem un jaunākā skolas vecuma bērniem ehināciju dod kā adaptogēnu līdzās eleuterokokam. Tomēr sākumā ir jāpārliecinās, ka bērnam pret to nav alerģiskas reakcijas, tāpēc sākumā jādod nelielā daudzumā un jānovēro, lai nerastos izsitumi.

Tēja ar ehināciju vai neliels daudzums uzlējuma palīdzēs skolēniem labāk koncentrēties. Tas arī veicina imunitātes stiprināšanu, sniedz enerģiju un pat uzlabo atmiņu.

Svara samazināšanai

Vielas, kas ietilpst ehinācijas sastāvā, veicina ogļhidrātu un lipīdu vielmaiņas uzlabošanos – tas ir inulīns, kafijskābe un daži citi komponenti. Pati ehinācija nepalīdzēs zaudēt liekos kilogramus, bet pastiprinās citu pasākumu – pamata diētas un sporta – efektivitāti. Tēja uz ehinācijas bāzes uzlabos vielmaiņu un izvadīs kaitīgās vielas. Turklāt svaigu ehinācijas lakstu un lapas var izmantot kā bioloģiski aktīvu pārtikas piedevu. Piemēram, ar tām var pagatavot dārzeņu salātus, sajaucot ar citiem derīgiem komponentiem, piemēram, cigoriņiem.

Ehināceja tautas medicīnā

Tautas medicīnā plaši tiek izmantots gan ūdens, gan spirta uzlējums no šī auga, kā arī eļļas uzlējums, ziede, tēja, dažādi maisījumi utt. Katram no šiem līdzekļiem ir sava pielietojuma joma, bet visbiežāk ārstējas tieši ar spirta uzlējumu. Tam ir visplašākais darbības spektrs, tostarp pret gastrītu un citām iekaisīgām kuņģa-zarnu trakta patoloģijām, aizcietējumiem, iegurņa orgānu iekaisumiem. Tas ir efektīvs arī pret bronhītu, stenokardiju, herpes, un tiek izmantots pat kompleksā pneimonijas ārstēšanā (bet tikai kopā ar antibiotikām un citiem oficiālās medicīnas līdzekļiem, tostarp bronhu paplašināšanai paredzētiem medikamentiem).

Ūdens vai eļļas uzlējums tiek uzskatīts par labu līdzekli pret autoimūnām slimībām, reimatismu, artrītu, locītavu patoloģijām. Tie labāk iedarbojas pret saaukstēšanos neatkarīgi no tā, vai to izraisījušas baktēriju vai vīrusu infekcijas. Ūdens uzlējumu var lietot arī ilgstoši imunitātes stiprināšanai.

Gatavu spirta uzlējumu no saknes lieto nieru slimību ārstēšanai, tostarp akmeņu izvadīšanai. Tas palīdz arī pret asinsvadu spazmām. Daži speciālisti to uzskata par labu līdzekli pret astmu.

Neapstrādātā veidā augu izmanto apdegumu un brūču ārstēšanai. Tāpat šādos gadījumos efektīvi ir novārījumi, no kuriem gatavo losjonus un kompreses.

Cukura diabēta gadījumā

Attiecībā uz ehinācejas lietošanu cukura diabēta ārstēšanā nav vienota viedokļa. Daži augu speciālisti uzskata, ka līdzekļi uz šī auga bāzes vispār ir kontrindicēti diabēta gadījumā. Citi uzskata, ka ehinācejas tinktūra šīs slimības gadījumā būs noderīga, taču tā jālieto piesardzīgi. Vislabāk šim nolūkam lietot spirta uzlējumu no saknes – 60 pilienus dienā, sadalot 3 devās. Medus ar ehināceju šīs slimības gadījumā netiek lietots.

Pankreatīta gadījumā

Akūta pankreatīta gadījumā nevar ārstēties ar mājas līdzekļiem – nekavējoties jāmeklē kvalificēta medicīniskā palīdzība. Bet hroniskas slimības formā spirta ehinācejas tinktūra palīdzēs mazināt aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Lai to izdarītu, pirmajā dienā izdzer 40 pilienus tinktūras, atšķaidot to ar nelielu ūdens daudzumu, pēc tam samazina devu līdz 20 pilieniem – trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss – ne vairāk kā 10 dienas, jo pretējā gadījumā var ievērojami paaugstināties asinsspiediens.

Gastrīta gadījumā

Šī slimība nozīmē iekaisuma procesa klātbūtni uz kuņģa gļotādas. Saasinājuma periodā ehināceju neizmanto. Remisijas periodā pacientiem dod spirta uzlējumu no auga ziediem un lapām, kas pagatavots saskaņā ar zemāk norādīto recepti. Tomēr daži augu speciālisti uzskata, ka eļļas ekstrakts šādos gadījumos būtu pat efektīvāks.

Lietot ne vairāk kā 20 pilienus 3 reizes dienā. Tādā pašā devā līdzekli lieto pie tādām slimībām kā kuņģa un zarnu čūla, kolīts u.c. Gada laikā kursu var atkārtot vairākas reizes, bet tikai pēc konsultācijas ar ārstu un, ja nav tādu slimību kā hipertensija.

Aknām

Kopumā aknu veselības uzlabošanai dzer vai nu tēju (1 tase dienā, sadalot trīs reizes), vai arī lieto ehinācijas tinktūru nevis uz spirta, bet uz augu eļļas. To gatavo proporcijā 1 daļa augu izejvielas uz 5 daļām nerafinētas saulespuķu vai olīveļļas. Tinktūru dzer pa 10 ml trīs reizes dienā 2 stundas pēc galvenajām ēdienreizēm.

Cistīta gadījumā

Šis iekaisuma process parasti ir izraisīts ar bakteriālu infekciju. Tās novēršanai lieto antibiotikas. Ehinācija tiek izmantota kā palīglīdzeklis, pateicoties tās pretiekaisuma īpašībām. Šim nolūkam gatavo ūdens uzlējumu no tās ziediem. To dara šādi – ņem sauju kaltētas izejvielas un aplej ar 1 litru verdoša ūdens. Vislabāk šo līdzekli ievilkties termosā – tas saglabās temperatūru 8 stundas. Pirms lietošanas līdzekli izkāš. To lieto dienas laikā nelielās porcijās, maksimāli 100 ml. Ārstēšanas kurss ir 4–5 dienas, pēc tam iekaisums parasti pāriet, bet nepieciešamības gadījumā pēc laika var atkārtot.

Prostatīta gadījumā

Pie šīs slimības lieto spirta tinktūru no ehinācijas saknes, visbiežāk gatavu – 20–30 pilienus trīs reizes dienā pirms ēšanas. Ārstēšanas kurss ilgst 10 dienas, pēc tam veic pārtraukumu. Arī daži ārsti izraksta gatavas tabletes, kas satur ehināciju.

Pret klepu

Tautas medicīnā klepus ārstēšanā par labu līdzekli uzskata beršanu ar spirta tinktūru plaušu rajonā.

Saaukstēšanās gadījumā

Pie saaukstēšanās un akūtām elpceļu vīrusu infekcijām par efektīvu līdzekli uzskata ehinācijas uzlējumu. To lieto pa ½ glāzes trīs reizes dienā, pusstundu pirms galvenajām ēdienreizēm. Līdzekli dzer kursā ar minimālo ilgumu 10 dienas.

Pie temperatūras

Pati par sevi ehinācijai nav spēcīgas pretdrudža iedarbības. To izmanto kompleksajā terapijā infekcijas slimībām, kas pavada augstu temperatūru. Šim nolūkam lieto uzlējumu, kā aprakstīts iepriekš saaukstēšanās gadījumā.

Bronhīta gadījumā

Lietošana būs tāda pati kā jebkurai slimībai, kas pavada klepu – beršana ar spirta tinktūru.

Imunitātei

Šiem nolūkiem dzer vai nu tēju, kas pagatavota pēc zemāk aprakstītās receptes (1 tase dienā), vai spirta tinktūru (pa 20 pilieniem trīs reizes dienā).

Onkoloģijas gadījumā

Ehinācijas efektivitāte onkoloģisko slimību gadījumā nav pierādīta. Bet daži augu speciālisti iesaka lietot spirta tinktūru no tās saknes – pa 20 pilieniem trīs reizes dienā, atšķaidot ar nelielu ūdens daudzumu.

Pret papillomām

Ehinācija nepalīdzēs noņemt papilomu – to var izdarīt tikai ar struteņu sulu (vēl labāk vērsties pie dermatologa un likvidēt veidojumu klīnikā). Bet ehinācija palīdz cīnīties ar papilomu parādīšanās cēloni, proti, ar CVP vīrusu. Lieta tāda, ka tas bieži vien daudzus gadus dzīvo organismā, nekādi neizpaužoties, bet aktivizējas, kad samazinās imunitāte, savukārt ehinācija ļauj stiprināt imūnsistēmu.

Šim nolūkam lieto 15–20 pilienus ehinācijas tinktūras trīs reizes dienā. Ārstēšanas kurss ir 10 dienas, pēc tam veic 5 dienu pārtraukumu un atkārto uzņemšanu.

Pret herpesu

Šī slimība ir vīrusu rakstura, tāpēc tās ārstēšanā ehināciju galvenokārt izmanto kā palīglīdzekli, kas veicina brūču un plaisu dzīšanu. Šādos gadījumos par optimālu variantu uzskata spirta tinktūru no ehinācijas saknes. Tā gan dezinficē brūces un plaisas, gan mazina sāpes, gan novērš iekaisuma simptomus.

Mājas apstākļos tinktūru gatavo šādi – ņem svaigas auga saknes (200 g) un aplej ar 1 litru degvīna vai 40% spirta šķīdumu. Šo līdzekli 14 dienas patur tumšā un sausā vietā. Periodiski trauku ar to sakrata. Pirms lietošanas tinktūru izkāš un herpesa ārstēšanai atšķaida proporcijā 1:3. To lieto kā ārēju līdzekli – no tās gatavo kompreses uz skartajām ādas vietām.

Angīnas gadījumā

Ārstējot angīnu, izmanto ehinācijas pretiekaisuma īpašības. Šajā gadījumā lieto gan ehinācijas novārījumu, gan tās tinktūru. Tinktūru dzer tāpat kā jebkuras citas iekaisuma slimības gadījumā – 40 pilienus pirmajā reizē, pēc tam devu samazina līdz 20–25 pilieniem (saasinājuma periodā dzer ik pēc divām stundām, pēc tam lietošanas reižu skaits samazinās).

Attiecībā uz novārījumu – iekšķīgai lietošanai to gatavo šādi: 1 ēdamkarote sausa sasmalcināta izejmateriāla uz 0,5 litriem verdoša ūdens. Šo līdzekli liek ūdens peldē uz 20–30 minūtēm. Pēc tam novārījumu atdzesē, izkāš un dzer pamazām dienas laikā.

To var izmantot arī iekaisuša rīkles skalošanai. Procedūru atkārto ik pēc divām stundām. Novārījumu gatavo iepriekš aprakstītajā veidā, ņem 1 ēdamkaroti, atšķaida ar tikpat daudz silta ūdens un skalot rīkli. Aptiekā var nopirkt iepakojumos sausu ehināciju. Tādā gadījumā uzlējumu skalošanai gatavo kā tēju – vienu paciņu uz glāzi verdoša ūdens.

Hipertensijas gadījumā

Purpura ehināciju visbiežāk lieto pie pazemināta arteriālā spiediena, jo tā palīdz to normalizēt. Tādēļ hipertensijas gadījumā līdzekļi uz šī auga sakņu, lapu un stublāju bāzes ir kontrindicēti.

Tomēr tautas medicīnā ehinācijas ziedus lieto arī pie paaugstināta arteriālā spiediena. Šim nolūkam ņem 100 g sausu ziedu, sasmalcina pulverī un sajauc ar 300 g medus. Šo līdzekli hipertensijas gadījumā lieto burtiski pa 1 tējkarotei dienā, pievienojot to zāļu tējai.

Pret piena sēnīti

Šī slimība ir sēnīšu rakstura. Tās attīstības cēlonis ir imunitātes pazemināšanās, kuras dēļ nosacīti patogēnā mikroflora (Candida sēnītes) sāk aktīvi vairoties. Ehinācijas tinktūrai, protams, nepiemīt pretsēnīšu īpašības, bet tā tiek izmantota kā palīglīdzeklis kompleksajā terapijā.

Pirmkārt, tā palīdz novērst iekaisuma procesus. Šim nolūkam pirmajā reizē dzer 40 pilienus spirta tinktūras (gatavas vai mājās gatavotas, kas pagatavota pēc zemāk dotās receptes), pēc tam 20 pilienus trīs reizes dienā. Ārstēšanas kurss ir 10 dienas. Pēc tam veic nedēļas pārtraukumu. Ja nepieciešams, kursu var atkārtot. Tinktūru atšķaida ar nelielu ūdens daudzumu.

Vēl viens lietošanas veids – šķīdumā, ar kuru piesūcina maksts tamponus (ne vairāk kā 20 pilienus). Tinktūras ūdens šķīdumu izmanto arī ginekoloģiskām vannām.

Ehinācijas tinktūra palīdz arī paaugstināt imunitāti, novēršot pašu piena sēnītes cēloni. Kandidozes profilaksei to lieto pa 15 pilieniem divas reizes dienā, pievienojot zaļajai vai zāļu tējai. Kurss – tāpat kā akūtas slimības ārstēšanā, 10 dienas, pēc tam pārtraukums. Profilaksei var dzert arī ehinācijas tēju.

Dziedniecisko sastāvu veidi

No ehinācijas gatavo uzlējumu, novārījumu, spirta tinktūru, tēju, dažādus ārējās lietošanas līdzekļus. Un katram no tiem ir savas pagatavošanas un lietošanas īpatnības.

Uzlējums

Uzskata, ka ehinācijas ūdens uzlējums veicina asins sastāva uzlabošanos, paātrina reģeneratīvos procesus – piemēram, brūču dzīšanu, audu atjaunošanos pēc sasitumiem un lūzumiem. Uzlējumu var izmantot arī kā ārēju līdzekli – to lieto kompresu vai losjonu veidā pret ekzēmu, psoriāzi un pat furunkuliem. Tas veicina audu atjaunošanos arī pēc apdegumiem.

To gatavo šādi. Ņem 1 ēdamkaroti sausas sasmalcinātas ehinācijas zāles (kā izejvielu var izmantot arī auga ziedus, papildus lapām un stublājiem) un aplej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, pēc tam atstāj uz nakti termosā vai emaljētā traukā, ietinot ar dvieli, lai līdzeklis lēnāk atdziest. Pirms lietošanas to izkāš.

Tinktūra

Ehinācijas spirta tinktūru lieto kā līdzekli pret stresu. Tā arī veicina kognitīvo funkciju uzlabošanos. Ehinācija palīdz labāk koncentrēties, tā arī paaugstina darbspēju.

Tinktūras ir divu veidu – uz auga virszemes daļas vai saknes bāzes. Kā tika parādīts iepriekš, šādas izejvielas atšķiras ar ķīmisko sastāvu. Mājas apstākļos biežāk gatavo tinktūru no lapām un zāles. Ņem vai nu 200 g sasmalcinātu svaigu izejvielu, vai 50 g sausu uz 1 litru degvīna. Ievilkt līdzekli tumšā vietā, laiku pa laikam sakratot, trīs nedēļas. Pirms lietošanas izkāš. Tinktūru uz saknes bāzes biežāk gatavo rūpnīcas apstākļos.

Novārījums

Šo zāļu formu visbiežāk izmanto imunitātes stiprināšanai. To lieto arī kā tonizējošu līdzekli. Tā mazina stresu un veicina koncentrēšanos. To pagatavo šādi – sasmalcina kaltētas ehinācijas lapas, lakstaugu un ziedus, atdala 1 tējkaroti izejvielas un aplej ar glāzi verdoša ūdens, pēc tam vēl karsē uz lēnas uguns ūdens peldē 15–20 minūtes. Pēc tam līdzekli uzstāj vēl pusstundu. Dzer ne vairāk kā 1/3 glāzes 3 reizes dienā pirms galvenajām ēdienreizēm.

Tēja

Tiek uzskatīts, ka šis līdzeklis palīdz izvairīties no saaukstēšanās, kā arī to var lietot ekzēmas kompleksajā terapijā. To gatavo šādi – ņem 2 tējkarotes kaltētas sasmalcinātas saknes vai tikpat daudz ehinācijas lakstauga un aplej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, pēc tam uzvāra 40 minūtes. Pirms lietošanas jāizkāš.

Daži fitoterapeiti šim nolūkam izmanto ziedus – 3 kaltētus ziedus uz tādu pašu daudzumu verdoša ūdens.

Profilakses nolūkā dienā izdzer vienu tasi šādas tējas. Lai uzlabotu garšu, dzērienam pievieno medu. Ārstēšanas kurss ilgst vismaz mēnesi. Ja cilvēks jūt, ka saslimst, saaukstēšanās sākumā var lietot 3 tases tējas dienā, lai tā noritētu vieglākā formā.

Ziede

Lai dziedētu apdegumus un brūces, gatavo mājas ziedi, izmantojot jebkuru taukainu bāzi, ko sajauc ar viendabīgā masā sasmalcinātiem svaigiem ehinācijas ziediem un lapām. Nelielā daudzumā var pievienot arī gatavo auga tinktūru iegādātiem ārstnieciskiem krēmiem un ziedēm.

Eļļa

Šo līdzekli galvenokārt izmanto kosmetoloģijā, bet dažkārt arī kuņģa čūlas ārstēšanā. Būtībā tā ir ehinācijas eļļas tinktūra. Tās pagatavošanai ņem 2 daļas svaigu ziedu un ievieto stikla traukā, pēc tam aplej ar nerafinētu augu eļļu (5 daļas). Līdzekli tur 3 nedēļas tumšā vietā. Gatavo tinktūru filtrē.

Lietojums kosmetoloģijā

Purpura ehinācija plaši tiek izmantota kosmetoloģijā roku un sejas ādas kopšanai. Ir vairākas populāras receptes.

Losjons uz ehinācejas bāzes

Tas mazina kairinājumu, nomierina, turklāt paātrina vielmaiņas procesus. To gatavo šādi – 25 g sausa izejmateriāla (ehinācijas sakņu un lapu) sasmalcina un sajauc ar sausu čeredu un aptiekas kumelīšu ziediem – šīs sastāvdaļas ņem pa 20 g katra. Visu aplej ar 250 ml spirta šķīduma vai degvīna. Losjonu iztur tumšā un sausā vietā divas nedēļas, pēc tam izkāš. Ar šo līdzekli ieteicams noslaucīt seju pēc mazgāšanas. Spirts nedaudz sausina, tāpēc līdzeklis lieliski der taukainai ādai.

Maska problemātiskai ādai

1 tējkaroti ziedu medus sajauc ar tādu pašu daudzumu spirta tinktūras no ehinācijas saknes un pievieno 1 ēdamkaroti rudzu miltu. Iegūto masu uzklāj uz attīrītas sejas ādas 10 minūtes, pēc tam nomazgā ar vēsu ūdeni un noslauka ar losjonu.

Vanna

Šis līdzeklis palīdz uzlabot ķermeņa ādas stāvokli, tam piemīt antibakteriāla iedarbība, mazina kairinājumu utt. To gatavo šādi – 5–6 tējkarotes sasmalcinātu sausu ziedu un lapu aplej ar 1 litru verdoša ūdens un atstāj ievilkties vienu stundu. Pēc tam līdzekli izkāš un pievieno vannai. Procedūras ilgums – ne vairāk kā 15 minūtes.

Vannīte roku ādai

Ņem 2 ēdamkarotes ehinācijas lapu, aplej ar 1 litru verdoša ūdens un atstāj ievilkties 1 stundu. Pēc tam iegūto līdzekli atšķaida ar ūdeni līdz 2,5 litriem, uzlējumam pievieno 100 g jūras sāls un iegremdē rokas iegūtajā vanniņā uz 20 minūtēm.

Sausai ādai

Iepriekš aprakstīto ehinācijas eļļu izmanto sausas ādas kopšanai. Ņem iegūto tinktūru un nelielā daudzumā uzklāj uz sejas ar vieglām apļveida kustībām. Atstāj eļļu uz 3 minūtēm, pēc tam neuzsūkušos atlikumus noņem ar salveti.

Matiem

Ehināciju izmanto arī matu kopšanai. Piemēram, šīs zāles uzlējumu, kas sajaukts ar citronu sulu, izmanto skalošanai. Tas padara matus gludākus un spīdīgākus.

Pret blaugznām

Cīņai ar seboreju izmanto šādu līdzekli – svaigas lapas un ziedus sasmalcina viendabīgā masā, sajauc ar jēlu olas dzeltenumu, rūpīgi samaisa un uzklāj uz galvas ādas. Masku atstāj uz pusstundu, pēc tam noskalo.

Kāpēc medus no ehinācejas ir noderīgs?

Ehinācijas medu tirgū ir ļoti grūti atrast. Lieta tā, ka to audzē salīdzinoši nelielos daudzumos. Bet augs zied vasaras beigās, kad bitēm trūkst barības, tāpēc daudzi zinātnieki un praktizējoši biškopji uzskata, ka tas būtu jāaudzē mērķtiecīgi. Ehinācijas medum piemīt visas šī auga derīgās īpašības:

• veicina asins sastāva uzlabošanos;
• normalizē aknu darbību;
• cīnās ar elpošanas sistēmas slimībām;
• palīdz izvadīt no organisma toksīnus.

2000. gadu sākumā tika veikti pētījumi, kas parādīja, ka šāda medus lietošana pozitīvi ietekmēja Černobiļas avārijas seku likvidētāju veselības stāvokli.

Apstākļos, kad trūkst īsta ehinācijas medus, var izmantot tā dabisko aizstājēju. To mājas apstākļos gatavo šādi – sajauc dabisko ziedu medu ar kafijas dzirnaviņās līdz miltu stāvoklim samaltām sausām ehinācijas lapām un ziediem (proporcijā 1 tējkarote augu izejvielas uz 3 tējkarotēm medus). Šim līdzeklim arī piemīt visas medus un ehinācijas derīgās īpašības. To lieto pa 1 tējkarotei 2–3 reizes dienā, vislabāk – ar zaļo tēju. Tas palīdz mazināt galvassāpes, normalizēt miegu, samazināt asinsspiedienu. Arī šāds medus ir lielisks līdzeklis pret avitaminozi.

Lietošanas kontrindikācijas

Kontrindikācija ehinācejas lietošanai ir tādu plaušu slimību klātbūtne kā sarkoidoze un tuberkuloze. Tās preparātus nedrīkst lietot multiplās sklerozes un leikozes gadījumā. Absolūtas kontrindikācijas ir arī grūtniecība un alerģiskas reakcijas pret šo augu. Zīdīšanas periodā ehināceju saturošus līdzekļus drīkst lietot tikai pēc konsultēšanās ar ārstu.

Bērniem līdz divu gadu vecumam ehināceju neizraksta, jo pastāv augsts alerģiskas reakcijas risks. Savukārt spirta tinktūru nevajadzētu dot līdz trīs gadu vecumam.

Jāatzīmē arī, ka ehināceja savietojama tālu ne ar visiem medikamentiem. To plaši izmanto fitoterapijā maisījumos ar mežrozītēm, vilkābelēm, pelašķiem, asinszāli un dažiem citiem augiem. Taču kombinācijā ar kardiopreparātiem ehināceju lietot nedrīkst, jo tas var izraisīt sirds ritma traucējumus.

Turklāt ehināceju nedrīkst lietot ilgāk par 10 dienām bez pārtraukuma, lai izvairītos no tādas nevēlamas blakusparādības kā paaugstināts asinsspiediens.

Ehinācejas foto