Dzeltenziede: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Dzeltenziede aizņem milzīgas platības. Tā ir nepretencioza un labi pielāgojas jebkuriem dzīves apstākļiem. Tāpēc augs jau sen ir pieskaitīts pie nezālēm. Taču maz kurš ir aizdomājies, sastopot savā ceļā dzeltenziedes biezokņus, ka šī zāle spēj burtiski glābt dzīvību ikvienam cilvēkam, kuram ir slikta sirds. Ne velti tautā šo dabas dziednieku ir nosaukuši tik skaļos vārdos: sirdsārsts, ātrpalīgs, glābējzāle, sirdsbruņas. Tulkojumā no grieķu valodas oficiālais dzeltenziedes nosaukums arī izklausās kā «dziedinošs» vai «glābjošs», it kā apstiprinot šī pieticīgā izskata divgadīgā lakstauga unikālās iespējas.

Senākos laikos ārstniecības augu vācēji īpaši devās uz mežu, lai atlasītu labākos augu īpatņus. Pēc tam tos žāvēja un pēc tam gatavoja novārījumus un uzlējumus, ar kuriem ārstēja nervus un sirds slimības. Tautas dziedniekiem palīdzēja pieredze, kas nodota no paaudzes paaudzē.

Mūsdienu mediķi vairāk uzticas zinātniskiem faktiem. Zinātnieki ir pietiekami labi izpētījuši dzeltenziedi un secinājuši, ka augam patiešām piemīt dziedinošs spēks. Mūsdienās glābējzāle tiek īpaši audzēta, ievērojot visus agrotehnikas noteikumus, lai farmācijas nozari nodrošinātu ar visvērtīgāko augu izejvielu. Uzzināsim tuvāk par dzeltenziedes ķīmisko sastāvu un ārstnieciskajām īpašībām, kādas zāļu formas no tās var pagatavot pēc tautas receptēm, kādas kontrindikācijas lietošanai pastāv.

Ķīmiskais sastāvs

Daba mīl pārsteigt cilvēku ar negaidītiem pārsteigumiem. Tieši šāds pārsteidzošs notikums zinātnieku pasaulei bija detalizēta svečumenes izpēte. Likās, ka nezāle, kas aug visur, vienkārši pēc loģikas nevar būt ar tik sarežģītu ķīmisko sastāvu. Zinātnieki vairākus gadus strādāja, lai sastādītu pilnīgu atsevišķu elementu un savienojumu sarakstu, kas koncentrēti šī neuzkrītošā auga lapās, stumbros un citās daļās. Patiešām, komponentu kopums, ko satur svečumene, iespaido ar daudzveidību. Auga sastāvā ir:

1. Glikozīdi ir ārstniecības auga galvenā vērtība. Visaugstākā koncentrācija ir novērojama auga sēklās. Svečumenē ir izdalītas 13 šīs grupas vielas, bet lielāko daļu sastāva veido erikridīns un erizimīns. Jāatgādina, ka glikozīdi veic vissvarīgāko darbu: regulē sirds muskuļa kontraktilitāti. Tiem piemīt arī diezgan spēcīgas diurētiskas īpašības.
2. Organiskās skābes kontrolē vielmaiņu, piedalās aminoskābju sintēzes procesā, attīra audus un regulē tauku apmaiņu. Šie savienojumi lieliski tiek galā ar iekaisuma izpausmēm. Svečumenē šo misiju veic grupa, kas sastāv no askorbīnskābes, citronskābes, ābolskābes un vēl dažām šīs rindas skābēm.
3. Taukskābes ir atbildīgas par lipīdu apmaiņu un sintēzes procesiem. Pat neliels procesa traucējums noved pie nopietnām nervu sistēmas disfunkcijām, jo tauki ir galvenais nervu audu un šūnu membrānu materiāls.
4. Flavonoīdi ir izpelnījušies spēcīgu dabisko antioksidantu reputāciju.
5. Rūgtvielas svečumenē ir sastopamas lielā daudzumā. Šīs vielas normalizē kuņģa sekrēta skābumu un palielina apetīti, kas savukārt uzlabo gremošanu. Turklāt rūgtvielas stimulē žults veidošanos.
6. Glikoze tiek uzskatīta par universālu enerģijas avotu. Tā ir sava veida autonoma «elektrostacija», kas apgādā enerģiju katru šūnu un uztur visu bioķīmisko procesu norisi.
7. Minerālvielas augu virszemes daļā ir pārstāvētas ar veselu grupu: hroms, dzelzs, cinks, kalcijs.
8. Ēteriskās vielas galvenokārt atrodas sēklās.

Interesanti! Pēc glikozīdu satura svečumene vairākas reizes pārspēj maijpuķīti un uzpirkstīti. Šīs vielas ir sastopamas visā divgadīgā auga virszemes daļā, bet visvairāk to ir ziedkopās un augļos. Tāpēc zāļu ražošanai svečumene tiek savākta kā izejviela ziedēšanas periodā.

Kā tas izskatās un kur aug

Botāniskā ziņā svečumene tiek uzskatīta par primitīvu augu. Tā pieder Krustziežu dzimtai. Savvaļā ir sastopamas vairāk nekā 200 sugas, bet ārstnieciskas īpašības piemīt tikai divām šķirnēm: izkliedētā svečumene un levkojveida svečumene.

1. Ārējās īpašības. Zeltzirdzinieks sasniedz augstumu ne vairāk kā 80 cm, bet visbiežāk var sastapt 30–40 cm augu. Pirmajā dzīves gadā veidojas lapu rozete, bet pēc gada aktīvi attīstās stublājs, veidojot papildu zarus. Stublāja krāsa ir atkarīga no sugas. Zeltzirdzinieka lapas ir lineāras, iegarenas formas.
2. Ziedēšanas periods sākas maijā. Šajā laikā augs klājas ar jaukiem maziem koši dzeltenas nokrāsas ziediem, kas savākti ķekarā.
3. Augļi sāk veidoties jūnijā, un šis process turpinās visu vasaru. Nobriedis pākstis, no ārpuses klāts ar gaišiem matiņiem, sasniedz 5–7 cm garumu. Katra augļa iekšpuse ir pildīta ar sīkām brūngani dzeltenām sēklām.
4. Izplatības areāls. Zeltzirdzinieka izplatības ģeogrāfija nav ierobežota ar kādu konkrētu zonu. Augs sastopams Eirāzijas kontinentālajā daļā, īpaši lielas platības šis divgadīgais augs aizņem Mongolijā un Kazahstānā, labi jūtas Kaukāzā un Krimā. Zeltzirdziniekam patīk apmesties mežmalās, pie upēm, stepē. Nereti to var redzēt kalnu nogāzēs. Visērtākie apstākļi augam ir smilšainās un mālainās augsnēs.

Sugas

Kā jau minēts, oficiālā medicīna atzīst un ir iekļāvusi uzziņu grāmatās tikai divas zeltzirdzinieka sugas: izplesto jeb pelēko un levkoju. Lai gan vispārīgās īpašības pēc galvenajiem parametriem sakrīt, pastāv dažas atšķirības. Sīkāk aplūkosim šo divu zeltzirdzinieku sugu īpatnības.

Pelēkajam zeltzirdziniekam ir labi attīstīta sakņu sistēma, un tas savu nosaukumu ieguvis stublāja pelēkzaļās krāsas dēļ. Šī suga izceļas ar zarainu stublāju un augstumu līdz 90 cm. Bieži sastopama ceļmalās, blīvos biezokņos, sausās pļavās.

Šīs sugas izejvielu vākšanu veic tikai otrajā auga dzīves gadā. Svaigi savāktais materiāls satur augstu glikozīdu koncentrāciju, tāpēc to izmanto spēcīgu preparātu ražošanai stenokardijas, dažādu aritmijas veidu un hipertensijas ārstēšanai.

Levkoju zeltzirdzinieks ir viengadīgs augs, kas sasniedz līdz 120 cm augstumu. Tas arī bieži rotā ceļmalas, mīl apmesties laukā un pie upēm. Šīs sugas pārstāvjiem spilgti zaļais stublājs nav tik izplests kā radiniekam, toties ziedkopām ir piesātinātāka dzeltenā krāsa. Turklāt sākumā ziedkopa ir vairogveida, bet vēlāk pārvēršas ķekarā. Tieši levkoju zeltzirdziniekam augļu veidošanās stiepjas gandrīz 3 mēnešus. Tā auglis ir lielāks, pākstis atšķiras ar četršķautņu formu.

Levkoju zeltzirdzinieks tiek uzskatīts par indīgu augu pārāk augstās glikozīdu koncentrācijas dēļ. Šo sugu izmanto ne tikai sirds preparātu izgatavošanai, bet arī pretklepus līdzekļu un diabēta medikamentu ražošanai, jo tas uzlabo insulīna izstrādi. No levkoju zeltzirdzinieka gatavo ārējos līdzekļus strutojošu brūču ārstēšanai.

Kā redzam, abām atšķirīgajām zeltzirdzinieka sugām, neskatoties uz atšķirībām, ir daudz kopīga. Bieži šie divi augi dzīvo kaimiņos, tāpēc to vākšana notiek vienlaikus.

Noderīgi zināt! Veiktie pētījumi pierādīja, ka līdzekļi, kas iegūti no zeltkāposta, pārspēj efektivitātē zināmo preparātu «Strofantīns». Bet tie ir mazāk toksiski nekā tā analogs.

Vākšana un uzglabāšana

Zeltkāposta vākšanu ārstniecības nolūkiem var sākt ziedēšanas perioda sākumā, pirms ziedi pilnībā atvērušies. Šajā gadījumā jāievēro šādi noteikumi:

1. Augu materiāla vākšana jāveic dienā pēc tam, kad rasa nožuvusi.
2. Virsējo daļu nogriezt 15 cm attālumā no zemes.
3. Katru eksemplāru rūpīgi apskatīt, tumšas lapas un stumbra daļas – noņemt. Pēc tam zāli sagriezt gabalos.
4. Žāvēšanai izklāt uz papīra vai izmantot šim nolūkam cepešpannu.
5. Katru dienu izejvielu apgriezt, lai nepieļautu pelējuma rašanos.
6. Atļauts žāvēt izejvielu cepeškrāsnī 50–60 °C temperatūrā, kā arī šim nolūkam var izmantot elektrisko žāvētāju.
7. Labi izžāvētu materiālu vislabāk uzglabāt kartona kastē vai papīra maisiņos. Telpai, kurā glabājas vērtīgā izejviela, jābūt vēsai un regulāri jāvēdina. Derīguma termiņš visiem noteikumiem atbilstoši sagatavotam materiālam – 1 gads.
8. Sēklu vākšana tiek veikta pēc pākstu pilnīgas nogatavošanās. Augļi rūpīgi jānovāc, jo pākstis, neuzmanīgi kustinot, ātri atveras, un sēklas pašas izsējas zemē.

Svarīgi! Izkliedētais zeltkāposta veids galvenokārt tiek izmantots svaigā veidā, jo žāvēšanas laikā ārstnieciskās īpašības izzūd.

Dzeltenziedes ārstnieciskās īpašības

Pirmo reizi zeltkāposts tika rūpīgi pētīts jau 1940. gadā Tomskas Medicīnas institūta zinātniekiem M. Varlakovam un N. Veršininam. Rezultāti parādīja, ka augā esošie glikozīdi darbojas maigi, uzlabojot miokarda kontraktilitāti. Papildus kardiotoniskajai iedarbībai šādi preparāti vienlaikus uzrāda sedatīvu efektu. Pateicoties veiktajiem pētījumiem, radās tādi pazīstami medikamenti kā Kardiovalens, Erizimīns. Šie zāļu līdzekļi daudzus desmitus gadu tiek izmantoti smagu sirds patoloģiju ārstēšanai.

Populāri ir mājas līdzekļi, kas pagatavoti pēc tautas receptēm. Ja apkopojam visas zeltkāposta ārstnieciskās īpašības, šajā sarakstā ir vērts iekļaut šādas darbības:

• pazemina arteriālo asinsspiedienu;
• normalizē koronāro asinsriti;
• novērš diskomforta sajūtu, kas ir pastāvīgs sirds patoloģiju pavadonis;
• novērš dispnojas pazīmes (gaisa trūkuma sajūtu);
• samazina sirds muskuļa vajadzību pēc skābekļa;
• noņem tūsku;
• samazina sirdsdarbības biežumu.

Bet, papildus tiešai ietekmei uz sirds un asinsvadu darbību, preparāti ar zeltkāpostu demonstrē vēl veselu virkni noderīgu efektu:

• pretiekaisuma;
• antiseptisks;
• brūču dziedējošs;
• atkrēpu veicinošs;
• spazmolītisks;
• žulti dzenošs;
• antioksidants.

Šis papildu noderīgo īpašību komplekss paplašina auga iespēju spektru. Tas nozīmē, ka to var izmantot ne tikai sirds problēmu novēršanai, bet arī citu uzdevumu risināšanai.

Indikācijas ārstniecības auga lietošanai
Uzreiz vēlamies atgādināt, ka jebkura pašārstēšanās, īpaši runājot par sirds veselību, vienmēr ir saistīta ar nopietniem riskiem. Ņemot vērā zeltzirdzinieka zāles sarežģīto sastāvu, riski palielinās vairākkārt. Tāpēc jebkuras, pat visbrīnumainākās augu dziednieku receptes var izmantot tikai pēc saskaņošanas ar ārstu. Un vēl viens moments: visi tautas līdzekļi ir papildinājums pamata ārstēšanai. Apgūstot šos divus stūrakmeņus, var izvēlēties recepti, kas palīdzēs uzlabot pacientu vispārējo pašsajūtu, ja viņiem diagnosticētas šādas slimības:

• sirds mazspēja;
• mitrālā vārstuļa defekti;
• priekškambaru mirgošana;
• miokardīts;
• išēmiska sirds slimība;
• reimatisks sirds defekts;
• bronhiālā astma;
• tuberkuloze
• dispnoja;
• kuņģa-zarnu trakta patoloģijas;
• migrēna;
• dažādas izcelsmes tūskas;
• varikoze;
• balsta un kustību aparāta traucējumi;
• diabēts.

Stingri ievērojot zāļu pagatavošanas noteikumus no želtiņa, mājas ārstēšana kļūs par labu atbalstu pat smagās iepriekš minēto patoloģiju formās.

Kā dzeltenziede ir noderīga svara zaudēšanā

Vēlamies pievērst uzmanību, ka zinātniski pētījumi par zeltzirdzinieka zāles labumu svara zaudēšanas procesā nav veikti. Bet šī auga vispārīgās īpašības ļauj secināt, ka uz tā pamata pagatavotie sastāvi veicinās svara zudumu. Mājas lietošanas pieredze ar glābšanas zāli rāda, ka 100 mg (0,1 g) pulvera lietošana 20 minūtes pirms ēšanas mēneša garumā palīdzēja dažām sievietēm zaudēt 4 kg viena kursa laikā. Un šāds rezultāts nepārsteidz, jo augā esošās organiskās skābes labi šķeļ tauku nogulsnes. Apskatīsim, kādus vēl procesus organismā, kas vēlas zaudēt svaru, iedarbina ārstniecības auga sastāvdaļas:

1. Spēja uzturēt normālu cukura līmeni notrulina izsalkuma sajūtu.
2. Kā diurētiķis, augs izvada lieko šķidrumu un novērš tūsku parādīšanos.
3. Preparāti ar želtiņu normalizē aknu un aizkuņģa dziedzera darbību.
4. Augsts asinsspiediens ir pastāvīgs aptaukošanās pavadonis, bet zeltzirdzinieks normalizē asinsspiediena rādītājus.

Ieteicams konsultēties ar ārstu pirms zeltzirdzinieka lietošanas svara zaudēšanai. Ja speciālists apstiprinās šo metodi, ārstnieciskā svara zaudēšanas procesā jāievēro daži vienkārši noteikumi:

1. Nevar apvienot preparātu lietošanu no glābšanas zāles ar alkoholu, treknu un ceptu pārtiku.
2. Sausais pulveris jālieto stingri norādītajā devā, uzdzerot nelielu daudzumu tīra ūdens.
3. Starp kursiem jāievēro divu nedēļu pārtraukumi.

Noderīgi! Papildus medicīnas jomai, želtiņš aktīvi tiek izmantots kosmetoloģijā. Uz tā bāzes pagatavoti novārījumi palīdz stiprināt matus un novērst blaugznas.

Dzeltenziede tautas medicīnā

Oficiālā medicīna vienmēr pozitīvi attiecas pret papildu ārstēšanas metodēm pēc tautas receptēm. Protams, speciālisti vērtē viena vai otra auga preparāta derīgās īpašības, balstoties uz zinātnisku pierādījumu bāzi. Šajā ziņā želtušņika zāle ir bez konkurences, jo tās izpēti veica labākie pašmāju zinātnieki. Tāpēc, konsultējoties ar ārstējošo ārstu, var izvēlēties kādu no tālāk piedāvātajām tautas receptēm.

Sirds novārījums

Šis līdzeklis palīdz normalizēt sirds funkcijas un uzlabot maģistrālo asinsriti. Praktiski uzreiz pēc novārījuma lietošanas izlīdzinās pulsa biežums, izzūd tahikardija. Vienlaikus želtušņika novārījums pēc šīs receptes palīdz tikt galā ar tūsku, ko izraisījusi sirds slimība.

Kā pagatavot:

1. 2 tējk. sausas zāles aplejiet ar glāzi verdoša ūdens.
2. Šķīdumu novietot ūdens peldē.
3. Pēc 10 minūtēm noņemiet novārījumu, nedaudz atdzesējiet.
4. Pirms lietošanas dzērienu izfiltrējiet.
5. Papildiniet sākotnējo tilpumu, pielejot parastu vārītu ūdeni.
6. Novārījumu lietojiet pa 1 ēdamk. līdz 4 reizēm.

Universāla uzlējuma recepte

Bet šo recepti vajadzētu ņemt vērā tiem, kam ir slikts miegs un pastāvīgi lec spiediens. Līdzeklis palīdzēs tikt galā ar spēcīgu klepu bronhīta gadījumā un nieru darbības traucējumiem. Arī sirdij ir noderīgi izdzert kursu dzērienu, kas pagatavots pēc šādas vienkāršas shēmas:

Ņemiet ½ tējk. sausa augu izejmateriāla un uzvāriet to krūzē kā parastu tēju. Lai dzēriens iegūtu dziedinošo spēku, tam jāievilkties 2 stundas. Iegūto šķīdumu pārlejiet burkā un ievietojiet ledusskapī. Lietojiet šīs zāles trīs reizes dienā pa 1 ēdamk. Minimālais ārstēšanas kurss, lai sasniegtu terapeitisko efektu, ir 2 mēneši.

Tinktūra uz degvīna

Arī šis ir viens no universālo līdzekļu variantiem uz želtušņika zāles bāzes. Zāļu pagatavošanai būs nepieciešami 250 ml kvalitatīva degvīna un 40 g zāles. Var izmantot svaigu augu materiālu vai kaltētu. Stikla traukā abas sastāvdaļas apvienojiet, pēc tam novietojiet tumšā vietā ievilkšanai. Izturēšanas termiņš – 14 dienas. Bet ik dienas burka ir jāsakrata, lai aktivizētos zāles sastāvdaļas. Pēc izkāšanas gatavo tinktūru lietojiet pa 10–20 pilieniem. Bet šis zāļu daudzums noteikti jāatšķaida glāzē ūdens. Ilgāk par trim mēnešiem pēc kārtas tinktūru dzert nedrīkst. Labāk ir paņemt mēneša pārtraukumu un pēc tam atkal atsākt mājas ārstēšanu.

Līdzeklis pret sāpēm sirdī

Šīs tinktūras pagatavošanas veids ir līdzīgs iepriekšējam variantam, taču ar atšķirību, ka šis sastāvs ir koncentrētāks. To vajadzētu lietot, parādoties noteiktiem simptomiem, proti, sāpēm sirds apvidū, ritma traucējumiem, elpas trūkumam. Galveno sastāvdaļu attiecība tiek noteikta šādi: traukā vispirms ieberiet sausu zāli tā, lai tā pārklātu burkas dibenu. No augšas ielejiet tik daudz degvīna, lai šķidruma līmenis būtu pirksta biezumā virs zāles līnijas. Pēc divu nedēļu ievilkšanas līdzekli izfiltrējiet. Dzeriet pa 20 pilieniem, atšķaidītus ar ūdeni, spēcīgu lēkmju gadījumā.

Tinktūra ar dzeltenziedi ārējai lietošanai

No šīs receptes iegūto šķīdumu var izmantot losjoniem un kompresēm vai berzēšanai, piemēram, slimajām locītavām.

Nepieciešamās sastāvdaļas:

• Vidēja citrona miziņa.
• Spirts – 0,5 l.
• Sausa dzeltenzāle (pelēkā) – 30 g.
• Propoliss – 20 g.

Visas uzskaitītās sastāvdaļas samaisiet vienā traukā, pēc tam iegūto maisījumu atstājiet uz 2 nedēļām tumšā vietā. Gatavās zāles uzglabājiet tumša stikla traukā. Procedūras labāk veikt naktī, jo komprese jātur 1,5–2 stundas.

Līdzeklis pret astmas lēkmēm

Šīs receptes zāļu pagatavošanā tiek izmantotas citas divu galveno sastāvdaļu proporcijas:

• Dzeltenzāle – 30 g.
• Vodka – ¼ l.

Tāpat kā iepriekšējās receptēs, kas, starp citu, ir tradicionāli tinktūru pagatavošanai, sastāvdaļas samaisiet vienā traukā, pēc tam novietojiet tumšā vietā uz 3 nedēļām, lai ievilktos.

Lietojiet līdzekli apmēram ceturtdaļu stundas pirms ēšanas. Vienreizēja deva – 10 pilieni. Tinktūra obligāti jāatšķaida ar ūdeni. Šo recepti var izmantot stenokardijas lēkmju ārstēšanai.

Bolotova kvass

Šo metodiku izstrādāja pazīstamais ārsts B. Bolotovs, un tā balstās uz fermentēto dzērienu spēju ar ārstniecības augiem aktivizēt bioķīmisko procesu norisi cilvēka organismā. Ārstnieciskā novārījuma pagatavošanai der jebkuri derīgi augi, bet šajā gadījumā receptē tiks izmantota dzeltenzāles zāle. Dzēriena pagatavošanas būtība ir tāda, ka kopā ar augu preparātu tiek izmantots piena skābes produkts. Tas var būt skābais krējums, sūkalas, rūgušpiens. Uzskaitītie produkti kalpo kā ieraugs. Tātad, lai pagatavotu kvasu ar dzeltenzāli, jāņem pa 1 tējkarotei cukura un skābā krējuma un 50 g augu izejvielu.

Tālāk jārīkojas saskaņā ar šādu shēmu:

1. Uzvārīt 3 l ūdens, atdzesēt to līdz istabas temperatūrai.
2. Ievietot šķidrumā visas sastāvdaļas.
3. Trauku ar maisījumu novietot siltumā, lai dzēriens rūgtu, kā tas pienākas kvassam. Fermentācijas procesam jāilgst 2 nedēļas.
4. Visu šo laiku kvass periodiski jāmaisa ar koka karoti.
5. Kad kvass būs gatavs, dzert pa pusei glāzes pirms katras ēdienreizes apmēram pusstundu. Turklāt katru reizi papildināt sākotnējo šķidruma tilpumu, kā arī pievienot 1 tējkaroti cukura.

Bolotova kvass palīdzēs slimniekiem ātrāk atveseļoties pēc pārciesta infarkta, tas jādzer pie stabilas stenokardijas, aritmijas, tūskas. Kopā ar ārstniecisko kvasu ieteicams lietot pa 0,1 g sausā dzeltenzāles pulvera, lai stimulētu insulīna ražošanu aizkuņģa dziedzerī.

Ārstnieciskās vannas

Šādas procedūras dos labumu ne tikai pacientiem ar sirds problēmām, bet arī pilnīgi veseliem cilvēkiem. Jo pārmērīgs nogurums un spriedze negatīvi ietekmē nervu sistēmas stāvokli, un tas atspoguļojas sirds darbā. Nav nejauši, ka izplatīts teiciens, ka visas slimības nāk no nerviem. Šajā apgalvojumā slēpjas patiesa nozīme, jo cilvēka organismā viss ir savstarpēji saistīts. Terapeitiskajai ūdens procedūrai jāsagatavo koncentrēts uzlējums vai novārījums no sirdsbalzama, un pēc tam tas jāielej vannā, kas piepildīta ar ūdeni. Viena seansa ilgums ir 10–15 minūtes. Parasti pozitīvs rezultāts tiek novērots uzreiz pēc pirmās procedūras: sirds ritms izlīdzinās, nervu sistēmas stāvoklis stabilizējas, bezmiegs izzūd.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Sirdsbalzama farmakoloģiskās īpašības ir aprakstītas daudzās uzziņu grāmatās. Augu izejvielas ir pieprasītas farmācijas nozarē un tautas medicīnā. No pareizi sagatavotām augu izejvielām var pagatavot ārstnieciskus uzlējumus un novārījumus, kurus pēc tam lieto dažādām patoloģiskām izpausmēm iekšējai lietošanai un ārējai ārstēšanai. Galvenā mājas zāļu priekšrocība ir tā, ka to pagatavošanas shēma ir ļoti vienkārša. Kā piemēru minēsim populārāko zāļu formu pagatavošanas veidus.

Uzlējums

Klasiskā sirdsbalzama uzlējuma recepte ir piemērota hipertensijas, ascīta, neiroloģisku slimību ārstēšanai. Bet, protams, galvenais mērķis ir sirds patoloģijas.

Pagatavošanas secība:

1. Pirmais solis: ņemiet 0,5 tējkarotes augu izejvielu, iebēršiet to krūzītē un aplejiet ar verdošu ūdeni.
2. Labākai ievilkšanai trauku pārklājiet ar vāku un pēc tam ietiniet dvielī.
3. Pēc divu stundu ievilkšanas uzlējumu izkāšiet.
4. Dzeriet pa 1 ēdamkarotei tukšā dūšā.

Tinktūra

Tinktūras pamatam vajadzētu iegādāties tikai kvalitatīvu degvīnu. Pašdzītais šim nolūkam nederēs, bet attīrītu spirtu drīkst izmantot. Tātad, uz 80 g sausa sirdsbalzama ņemiet veselu pudeli degvīna. Traukā (vēlams tumšā stiklā) sajauciet abas sastāvdaļas. Zāles ievilciet tumsā tieši 2 nedēļas. Burkā vai pudelē katru dienu kratiet. Pirms lietošanas noteikto tinktūras daudzumu atšķaidiet ar ūdeni. Pieaugušam cilvēkam optimālā deva vienai reizei ir 20 pilieni. Pēc šīs receptes pagatavotā tinktūra palīdzēs astmas un stenokardijas lēkmēm.

Novārījums

Tas ir nomierinošs līdzeklis, kas palīdzēs stresa situācijās vai spēcīgā uzbudinājumā normalizēt sirds darbu un vienlaikus sakārtot nervus. Darbību secība ir šāda:

1. Ielejiet lielā krūzē 1/2 litru vārīta ūdens.
2. Pievienojiet 1 tējkaroti sirdsbalzama zāļu.
3. Ievietojiet maisījumu ūdens peldē. Nedrīkst pieļaut, ka sastāvs uzvārās – tam vienkārši jāturpina karsēties uz lēnas uguns.
4. Pēc 10 minūtēm noņemiet novārījumu un atstājiet to, lai tas ievilktos.
5. Pēc tam izkāšiet un uzpildiet šķidruma daudzumu līdz sākotnējam tilpumam.
6. Lietojiet līdz 4 reizēm pa 1 ēdamkarotei.

Lietošanas kontrindikācijas

Par Želtušņika toksiskajām īpašībām liecina fakts, ka govīm pēc tā lietošanas novērojama smaga intoksikācija. Tāpēc pret preparātu lietošanu, kas satur šo neviennozīmīgo augu, jāizturas ar ārkārtīgu piesardzību. Īpaši jāpievērš pastiprināta uzmanība, nosakot devu. Šajā gadījumā pat tikai daži lieki pilieni var izraisīt nopietnas sekas veselībai.

Absolūtās kontrindikācijas terapijai, iekļaujot preparātus ar Želtušņiku, ir šādas slimības un stāvokļi:

• grūtniecība;
• zīdīšanas periods;
• bērnu vecums;
• miokardīts akūtā fāzē;
• endokardīts;
• smaga kardiosklerozes forma;
• progresējoša ateroskleroze.

Ieteicamās devas pārsniegšana var izraisīt strauju asinsspiediena pazemināšanos un aritmiju.

Pārdozēšanas simptomi:

• vispārējs vājums;
• pastiprināta siekalošanās;
• slikta dūša un vemšana;
• spēcīgas galvassāpes;
• bradikardija;
• zems asinsspiediens.

Pie šādas klīnikas nekavējoties jāpārtrauc Želtušņiku saturošu preparātu lietošana un jāvēršas ārstniecības iestādē, lai saņemtu medicīnisko palīdzību.

Želtušņika efektivitāte ir pierādīta, tāpēc mūsdienās to diezgan aktīvi izmanto medicīnā. Bet, tā kā augs ir iekļauts toksisko augu sarakstā, un no tā iegūtie preparāti ir spēcīgas zāles, tas mājas apstākļos jālieto ļoti piesardzīgi.

Želtušņika foto