Asinszāle: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Vasaras mēnešos uz laukiem un meža laucēm var sastapt zāli ar tumši sarkanām pūkainām čiekuriņām, kas labi papildina jebkuru pušķi. Tā ir asinszāle, ārstniecības augs, kas pazīstams ar savām dziednieciskajām īpašībām. Mūsdienu medicīna izmanto biezus sakneņus un no tiem atzarojošās saknītes. Dažādu tautu dziednieki ņem visas šī daudzgadīgā auga daļas, lai pagatavotu zāles.

Ķīmiskais sastāvs

Auga sakneņi ir bagāti ar derīgām vielām. Tie satur apmēram 23% miecvielu, kurām piemīt savelkošas un koagulējošas īpašības. Sakņu mīkstumā ir 30% cietes, daudz ēteriskās eļļas, dabiskās krāsvielas, organiskās skābes (elagīnskābe, askorbīnskābe, gallskābe), dabiskie pigmenti-krāsvielas. Augā ir saponīni – organiskie glikozīdi, kas nesatur slāpekli un kam piemīt virsmas aktīvas īpašības, sterīni. Asinszāle satur desmitiem derīgu mikroelementu un makroelementu, ko cilvēka organisms uzsūc (mg/g):

• alumīnijs (0,31);
• bārijs (5,70);
• bors (2,01);
• vanādijs (0,12);
• dzelzs (0,40);
• jods (0,10);
• kalcijs (23,20);
• kobalts (0,04);
• kālijs (5,80);
• magnijs (2,90);
• mangāns (0,47);
• varš (0,59);
• niķelis (1,15);
• svins (0, 06);
• selēns (1,39);
• stroncijs (6,14);
• hroms (0,03);
• cinks (1,02).

Spēja uzkrāt selēnu, stronciju, niķeli un bāriju lielās koncentrācijās padara ārstniecisko asinszāli par unikālu augu starp citiem lakstaugiem.

Kā tas izskatās un kur aug

Ārstniecisko asinszāli sauc arī par dziedzeru asinszāli vai aptiekas asinszāli. Latīņu valodā augu sauc par Sanguisorba officinalis, kas atspoguļo tā dziednieciskās īpašības. Sanguis tulkojumā nozīmē «asinis», sorbere – «uzsūkšana», «sorbēšana», «rīšana».

Asinszāles ģints pieder rožu dzimtai. Krievu valodā šai zālei ir dažādi nosaukumi, no kuriem daudzi radušies pirms simtiem un tūkstošiem gadu. Krievijas apgabalos augu sauc par bedrencu, jalovo zolotniku, krasnogolovniku, rjabinniku, černogolovku, krovososku, sabīnu un vēl divdesmit citiem vārdiem.

Klinšuzālei ir horizontāls, resns, pārkoksnējies saknenis apmēram 12 cm garumā. No tā atiet sīkšķiedrainas, tievas sānu saknītes. To garums sasniedz vairākus centimetrus. No sakneņa uz augšu atiet atvase, kas klāta ar koksnes mizu. No tās izaug stublājs.

Stublājs parasti ir atsevišķs, stāvs, lakstaugam raksturīgs, kails, ar vertikālām 'ribām'. Stublāja iekšējā daļa ir tukša, cauruļveida. Vidus un augšējā daļā notiek sazarojums vairākos papildu stublājiņos. Ārstniecības klinšuzāle izaug līdz 35–100 cm augstumā.

Pie pamata lapu rozetes aug garas lapas (no 7 līdz 25 gab.). Tām pavasarī ir spilgti zaļa krāsa, bet vasaras gaitā tās vīst un kļūst brūnas. Stublāja vidus un augšējā daļā klinšuzāle izdzen iegarenas, olveida lapiņas, pa 7–11 uz viena kātiņa. Tām ir tumši zaļa krāsa lapas augšpusē un blāva zilganpelēka – apakšpusē. Lapiņu zobainās malas atgādina zāģa asmeni.

Ārstniecības klinšuzāle sāk ziedēt vasaras vidū un beidz augustā. Laiks un ilgums ir atkarīgs no augšanas reģiona: kalnu apvidos ziedēšana sākas vēlāk un beidzas agrāk nekā līdzenumos. Auga ziedi ir savdabīgi, tie nemaz neatgādina rozi, lai gan Sanguisorba pieder attiecīgajai dzimtai. Tie ir tumši sarkani, tumši purpura čiekuriņi, kas atrodas garu ziednešu galos. Ziedneši bieži ir iegareni, dažām sugām veidojas vārpasveida ziedkopas.

Čiekuriņi sastāv no daudziem sīkiem ziediņiem, kuru garums ir no 1 līdz 3 cm. Ziedi veidoti no četrām kauslapām un tikpat daudz putekšņlapu, bet vainaga ziedlapiņas nav. Auglenīcas veidojas piestiņa apakšdaļā.

Auga augļi ir apaļi brūni 'riekstiņi' 2,5–3,5 mm garumā. Tie pilnībā nogatavojas augusta beigās – septembra sākumā.

Kur aug
Klinšuzāles izplatības areāls ir plašs. Augs ir plaši izplatīts visā Eiropā, mērenajā Āzijas joslā, Ziemeļamerikas mežu un mežastepju rajonos. Ērtai augšanai klinšuzālei vajag meža lauces un mežmalas, krūmu audzes, sausus pakalnus un palu pļavas. Augs labi jūtas mitros upju, avotu un purvu krastos. Bet tuksnešu reģionos tas neizdzīvo.

Klinšuzāle sastopama gandrīz visos Eiropas Krievijas apgabalos. Augu var redzēt mērenajā Sibīrijas un Piejūras joslā, mežos un zālainās nogāzēs Kaukāza kalnos.

Sugas

Dabā aug 12 Sanguisorba sugas. To sakņu sistēmas un virszemes daļas uzbūve ir aptuveni vienāda. Bet ļoti atšķiras lapu izskats un izmēri, kā arī ziedkopu veids, forma, garums un krāsa. Visbiežāk sastopamas šādas savvaļas klinšuzāles sugas:

• dziedzerainā;
• alpu:
• sitkas;
• Kanādas;
• sīkziedu;
• smalklapu;
• Hakusanas;
• krāšņā;
• strupa.

Dziedzerainā asinszāle ir plaši izplatīta Tālo Austrumu reģionos. Tā izceļas ar sarkanīgu, «rūsganu» apmatojumu, bet pārējā ziņā ir pilnīgi identiska ārstnieciskajai.

Hakusanas asinszāle ir izplatīta Japānas arhipelāgā, kalnu apvidos un upju krastos. Krūmiņš izaug līdz 80 cm, veido ļoti kuplas, skaistas ziedkopas. Ziedēšanas kulminācijā skaras noliecas zem sava svara. Hakusanas asinszāles lapas ir platas, ziedkopas koši rozā, klātas ar gariem, stāviem, pūkainiem putekšņiem.

Alpu asinszāle sastopama augstkalnu pļavās Mongolijā, Vidusāzijā un Sibīrijā (Rietumu un Austrumu Sajāni). Šai asinszāles šķirnei ir garas, nokarenas ziedkopas zaļganā, dzeltenzaļā krāsā, dažreiz ar sarkanīgu nokrāsu kauslapu galos. Krūmiņš izaug līdz 45–80 cm augsts. Alpu asinszāles lapas aug ilgi; ziedēšanas sākumā to garums nepārsniedz 2,5–3 cm, pēc mēneša tās pagarinās līdz 7–8 cm.

Siktinas asinszāle sastopama Tālo Austrumu kalnu grēdu alpu pļavās. Šī asinszāle atgādina Alpu asinszāli, bet izaug līdz 1,5 m augsta. Šīs sugas ziedkopas ir zaļganbaltas, lielas, līdz 12 cm garas un līdz 2 cm diametrā. Ziedēšanas beigās skaras pagarinās un noliecas.

Kanādas asinszāle izaug līdz 2 m. Sastopama mitros izcirtumos, slapjās pļavās Ziemeļamerikas kontinentā. Tas ir skaists augs ar stāviem, stingriem stublājiem un lielām baltām ziedkopām.

Trūlā asinszāle aug Japānas kalnu apvidos. Tā izaug līdz 1 m un zied koši rozā ziedkopām. Trūlās asinszāles varietāte – šķirne Alba, kas veido garas baltas ziedkopas.

Sīkziedu asinszāle ir izplatīta Japānā, Ķīnas ziemeļaustrumos un Krievijas Tālajos Austrumos, galvenokārt mitrās upju ielejās. Šai sugai ir šauras, garas lapas, 6–10 cm platas. Ziedēšanas periodā augs ir klāts ar lielu daudzumu garu baltu ziedkopu. Skaru garums sasniedz 7 cm un vairāk. Krūmiņa augstums vidēji ir 100 cm.

Tievlapu asinszāle ir hibrīds, kas rodas, savstarpēji apputeksnējoties sīkziedu un ārstnieciskajai asinszālei. Augs sasniedz 180 cm augstumu. Ziedēšanas periodā krūms klājas ar kuplām, iegarenām rozā krāsas skarām. Ne vienmēr tiek izdalīta kā atsevišķa suga, bet hibrīds tika iekļauts uzziņu grāmatā «PSRS Flora» ar savu nosaukumu.

Lieliskā asinszāle ir Krievijas Tālo Austrumu iemītniece. Šī suga aug uz klintīm, kaļķakmens pamatiežu atsegumiem. Salīdzinājumā ar mitrummīlošajiem «radiniekiem», šī asinszāle ir zema, krūmiņš reti izstiepjas vairāk par 30–50 cm. Auga lapas ir zaļganas, zilganas. Bagātīgās ziedēšanas laikā krūmiņš blīvi klājas ar pūkainām, pinkainām rozā krāsas skarām.

Vākšana un uzglabāšana

Savvaļas asinszāli novāc reģionos, kur augs ir plaši izplatīts. Tie ir Tatarstāna, Dienvidu un Vidus Urāli un daži Sibīrijas apgabali. Izejviela ir sakneņi un no tiem atzarojušās saknes.

Sagatavošanai izvēlas veselīgus, spēcīgus krūmus, kas ir piecus gadus veci un vecāki. Daži augu speciālisti iesaka izrakt saknes ziedēšanas plaukumā, kad ziedkopas kļūst tumši sarkanas, citi – pēc ziedēšanas perioda beigām, kad sāk nogatavoties sēklas.

Savvaļā neizrok visus sakneņus pēc kārtas – uz 10 m² atstāj 1–2 augus, lai suga atjaunotos. Nav atļauts iegūt sakneņus vienā un tajā pašā vietā katru gadu. Bioloģi iesaka veikt atkārtotu sagatavošanu konkrētā platībā reizi 10 gados, pretējā gadījumā populācija neatjaunosies, un jauno augu sakneņi būs plāni.

Saknes izrok ar bajonetes lāpstu ar asu noapaļotu asmeni. Tās izrok 15–20 cm attālumā no stumbra, padziļinot instrumentu līdz bajonetes garumam. Ja rok tuvāk, var nogriezt sānu saknītes un sabojāt centrālo, jo auga sakņu sistēma ir horizontāla.

No irdinātās augsnes ar rokām izvēlas sakņu daļu. Pēc tam nogriež stumbru un uzmanīgi nokrata augsnes kunkuļus. Saknes nomazgā tīrā aukstā ūdenī, pēc tam sagriež gabaliņos 15–20 cm garumā un izklāj žāvēšanai. Saskarē ar gaisu griezumi ātri oksidējas un kļūst tumši, tāpēc žāvēšanai sagatavo pietiekami lielus gabalus. Vispirms izejvielu vēdina (žāvē ēnā) zem nojumes, labi vēdināmā vietā. Uz saknēm nedrīkst nokļūt lietus ūdens.

Pēc tam izvieto pastāvīgā žāvēšanas vietā. Augstas temperatūras neiznīcina asinszāles sastāvā esošās derīgās vielas. Tāpēc izejvielu var žāvēt cepeškrāsnī (40–50 grādu temperatūrā), augļu žāvētājā un saules staros. Nedrīkst žāvēt uz režģa virs atklātas uguns, uz dzelzs loksnes, cepešpannas. Ja saknes kļūst melnas, pārogļojas, tad asinszāle zaudēs savas dziednieciskās īpašības.

Saknes uzskata par izžuvušām, ja tās neliecas, bet lūst. Izejvielai nav smaržas un tai ir specifiska savelkoša garša. Gatavo produktu uzglabā lina maisiņos, papīra maisos vai kastēs, normālā (istabas) temperatūrā, bez tiešas saules gaismas piekļuves. Izejvielas derīguma termiņš ir 5 gadi.

Asinszāles ārstnieciskās īpašības

Asinszāles ārstnieciskās īpašības nodrošina desmitiem derīgo vielu, kas atrodas sakņu sastāvā. Ārstnieciskām īpašībām piemīt arī virszemes zaļumi.

1. Auga saknēs esošās miecvielas (tanīni) iedarbojas asiņošanu apturoši un savelkoši. Tās reaģē ar olbaltumvielām, izraisot to sarecēšanu. Tāpēc uz brūču, gļotādu virsmas veidojas aizsargājoša, ūdensnecaurlaidīga plēve, proti, notiek miecēšana, un asinsvadi sašaurinās.
2. Auga efektīvā antiseptiskā iedarbība ir saistīta ar vielu komplekso darbību. Asinszāle iedarbojas postoši uz vairākiem mikroorganismiem.
3. Sakņu sastāvā esošajām vielām ir pretiekaisuma un pretsāpju iedarbība uz organismu. Līdzeklis efektīvi ietekmē zarnu gļotādu, bloķē spazmas, palēnina peristaltiku un novērš sāpes.
4. Pateicoties lielajam mikro- un makroelementu daudzumam, derīgo organisko skābju klātbūtnei, augu izejvielas tiek izmantotas kā vispārēji stiprinošs, veselību uzlabojošs un tonizējošs preparāts.
5. Organiskās skābes aktīvi šķeļ taukus un veicina optimāla ūdens-sāls līdzsvara uzturēšanu.
6. Askorbīnskābe (C vitamīns) ir aktīvs antioksidants, kas piedalās daudzos organisma bioķīmiskajos procesos, hormonu sintēzē, audu reģenerācijā. Šī viela stiprina kapilārus un piedalās kolagēna sintēzē, holesterīna apmaiņā. Askorbīnskābe ir pretalerģiska un pretiekaisuma viela, kas aktivizē kolagēna veidošanos un uzlabo aknu darbību.
7. Ciete lielā daudzumā atrodas sakneņos. Šī viela iedarbojas aptveroši uz audiem un gļotādām. Ciete ir insulīna ražošanas stimulators, kā arī samazina "sliktā" holesterīna līmeni.
8. Sterīni (steroīdu atvasinājumi) samazina alerģisko reakciju izpausmes un kontrolē apetīti. Šīs vielas ir atbildīgas par normālu sirds darbību.
9. Karotīni piedalās vielmaiņas procesos, normalizējot dažas ķīmiskās reakcijas. Šīs vielas stimulē kaulu audu atjaunošanos.
10. Asinssārtes ēteriskā eļļa nomierinoši iedarbojas uz nervu sistēmu un uzlabo vielmaiņu.
11. Mikro- un makroelementi piedalās visu organisma sistēmu darbībā un apmaiņas procesos. Šīs vielas ir svarīgas iekšējo orgānu pareizai darbībai.

Oficiālā medicīna atzīst asinssārtes sakņu ārstnieciskās īpašības. Ārsti pacientiem izraksta novārījumus, uzlējumus, izvilkumus un citus preparātus.

Savelkošās īpašības ļauj veiksmīgi lietot asinssārti zarnu asiņošanas gadījumos, kas rodas saindēšanās un dažu infekcijas slimību, hemoroīdu dēļ. Kopā ar medikamentiem asinssārte ir indicēta plaušu asiņošanai, kad saasinājuma periods ir beidzies.

Asinssārte iznīcina dizentērijas amēbu, salmonellu, tīfa-paratīfa grupas baktērijas, zarnu nūjiņu. Tā ir aktīva pret baktērijām, kas izraisa gingivītu un stomatītu, piemērota trofisko čūlu apstrādei.

Auga sakņu līdzekļi nomāc vemšanas refleksu, iedarbojas pretkrampju veidā. Tos ieteicams lietot iekšķīgi un ārīgi apdegumu ārstēšanā, nomazgāt brūces. Šķīdumus un uzlējumus iesaka acu iekaisuma slimību (blefarīta, konjunktivīta) ārstēšanai. Asinssārtei ir fiksējoša iedarbība, to iesaka caurejas ārstēšanā.

Augs iedarbojas ārstnieciski pie gremošanas traucējumiem, ko izraisa dažādi cēloņi, tostarp ēšanas režīma traucējumi, gremošanas traucējumi, gastrīts. Asinssārti izraksta iekšķīgi pie kolīta, urīnpūšļa iekaisuma, giardiāzes, nieru iekaisuma slimībām.

Sievietēm

Asinszāle ir sevi labi pierādījusi kā papildu līdzeklis ginekoloģisko slimību ārstēšanai. Auga savelkošās un antibakteriālās īpašības ļauj lietot pašgatavotus preparātus pie dzemdes asiņošanas, bagātīgas menstruālās asiņošanas, kā arī sāpju gadījumā «kritiskajās dienās». Tos lieto iekšķīgi uzlējumu vai novārījumu veidā. Preparāti sašaurina asinsvadus un sarauj dzemdi.

Līdzekļus uz asinszāles bāzes lieto pie dzemdes kakla erozijas un dzemdes fibromiomas. Ārstēšanai veic skalošanu. Novārījumus un uzlējumus lieto arī iekšķīgi miomas profilaksei.

Ar asinszāli ārstē bakteriālo vaginozi. Tā ir neiekaisīga slimība, kuras gadījumā mainās mikrofloras sastāvs. Ārstēšanai izmanto skalošanu. Tādā pašā veidā līdzekli lieto trichomonāda kolpīta ārstēšanā (kopā ar medikamentiem).

Vīriešiem

Vīriešu slimību sarakstā ir daudz kaišu, kuras pavada iekaisums. Šajā gadījumā ārsts var ieteikt lietot preparātus no asinszāles. Tas ir, piemēram, akūts un hronisks prostatīts. «Universālu» slimību gadījumā vīrieši un sievietes lieto asinszāli vienādi.

Grūtniecības laikā

Grūtniecēm nedrīkst ārstēties ar asinszāli. Uzlējumi un novārījumi darbojas kā spazmolītiķi, kas var sarežģīt grūtniecības norisi. Arī barojošām mātēm ir jāizņem asinszāle no savas aptieciņas. Miecvielas, ēteri var mainīt piena garšu un pasliktināt tā kvalitāti, kā rezultātā bērns var atteikties no krūts.

Bērniem

Ar asinszāli var ārstēt pat zīdaiņus, kas jaunāki par vienu gadu. Bet pirms augu preparāta lietošanas ir jākonsultējas ar pediatru.

1. Asinszāli var dot bērniem pie zarnu infekcijām (dizentērijas, inficēšanās ar tīfa-paratīfa grupas baktērijām).
2. Asinszāles novārījumus izraksta caurejas (toksiskas, gastrogēnas) un enterīta ārstēšanai.
3. Augu ārstnieciskie šķīdumi ir indicēti gingivīta, stomatīta gadījumā, ar tiem skalo mutes dobumu un smaganas. Smaganām labāk piemērots stipras koncentrācijas uzlējums.
4. Ārsts var izrakstīt asinszāli, ja bērnam rodas krampji, zarnu kolikas.
5. Saknes novārījumu iesaka apstrādāt skrāpējumus, apdegumus, čūlas, slikti dzīstošas brūces.

Pagātnē ziedošās asinszāles aromāts tika uzskatīts par dziedinošu. 17. gadsimtā to ieteica ieelpot bērniem ar neiroloģiskām slimībām tieši uz lauka.

Asinszāle tautas medicīnā

Tautas medicīna ārstē ar asinszāli daudzas slimības. Dziednieki glabā un nodod no paaudzes paaudzē novārījumu, uzlējumu, ziežu, pulveru un citu preparātu receptes, kas izgatavoti no šī auga.

Uzlējums skalošanai pie erozijas un fibromas

Pusi glāzes žāvētas saknes aplej ar verdošu ūdeni (700–800 ml). Trauku aizver un atstāj līdzekli ievilkties vismaz 4 stundas. Pēc tam šķīdumu rūpīgi izkāš caur audumu un veic skalošanu. Procedūras biežumu saskaņo ar ārstu.

Novārījums acu iekaisuma gadījumā

Iekaisušos plakstiņus un radzeni ārstē ar atdzesētu novārījumu. Ēdamkaroti sagrieztu sakneņu aplej ar glāzi ūdens, vāra uz lēnas uguns ceturtdaļstundu. Pēc tam pārklāj ar vāku, atdzesē un izkāš caur vairākiem auduma slāņiem. Šķīdumā nedrīkst peldēt sakņu daļiņas, kas procedūru laikā var traumēt acis. Ja nepieciešams, izkāšanu atkārto vairākas reizes. Acis mazgā vairākas reizes dienā, izmantojot vates gabaliņu vai vates disku. Šajā receptē kopā ar asinszāli var pagatavot salviju.

Asiņošanas apturēšanai sievietēm

Pusi litra burkas piepilda ar smalki sagrieztiem kaltētiem sakneņiem. Trauku līdz augšai pielej ar degvīnu (bet labāk ņemt medicīnisko spirtu ar 70% stiprumu). Līdzekli infūzē vēsā, tumšā vietā vismaz 2 mēnešus (bet var izturēt arī trīs). Ārstēšanu veic šādi: 5 reizes dienā izdzer pa 30–40 pilieniem tinktūras (pēc ēšanas).

Līdzeklis pret hemoroīdiem (novārījums)

Krūzē uzvāra glāzi ūdens un ieber tajā karoti sagrieztu asinszāles sakņu. Sastāvdaļas samaisa un ļauj novārījumam vārīties vēl pusstundu. Līdzekli pārklāj ar vāku un vāra uz lēnas uguns 3 stundas, pēc tam izkāš caur audumu vai vairākiem marles slāņiem. Novārījumu jebkurā daudzumā pievieno siltai sēdvannai, kā arī lieto iekšķīgi (tukšā dūšā, pa ēdamkarotei dienā).

Līdzeklis pret tārpiem

Šis senais līdzeklis ir efektīvs tārpu izdzīšanai. Puslitra krūzē ar karstu ūdeni ieliek glāzīti sasmalcinātu sakneņu (bez augšas). Līdzekli liek uz mazas uguns un vāra ceturtdaļstundu. Pēc tam atdzesē un izkāš. Šķīdumu dzer no rīta, četrās reizēs (pirms ēšanas). Vēsture ir saglabājusi ziņas, ka 16. gadsimtā šo augu izmantoja zirgu attārpošanai.

Pretsāpju komprese

Lai pagatavotu kompresi, būs nepieciešama krūzīte svaigu, smalki sagrieztu asinszāles lapu. Ziemā tās var aizstāt ar sausu lapu izejvielu (būs nepieciešamas dažas tējkarotes). Sagatavoto zāli uzber uz marles un sasien mezgliņā. Marli iegremdē uz vienu minūti tikko uzvārītā ūdenī, pēc tam liek uz tīra šķīvja un atdzesē līdz ērtai temperatūrai. Kompresi liek uz sāpošās locītavas vai muskuļa, pēc tam pārklāj ar dvieli. Kompresi tur līdz stundai vai ilgāk.

Šāda pati komprese iedarbojas reģenerējoši pēc saules apdegumiem.

Ierīvējamais līdzeklis

Šis mājas preparāts ir labs locītavu un muskuļu sāpju mazināšanai, kā arī kā pagaidu līdzeklis pret zobu sāpēm. Ierīvējumu gatavo uz degvīna vai spirta ar 40 grādu stiprumu. Ņem sausu asinszāles, dadža, kupenas, ežiņlapu izejvielu (pa karotei) un sasmalcina. Pievieno pa 2 tādām pašām mērām ceriņu ziedu un ozola mizas. Garšaugus ieber burkā un aplej ar glāzi degvīna, hermētiski aizvāko. Ierīvējumu infūzē istabā, bez saules gaismas piekļuves divas nedēļas, pēc tam liek ledusskapī un lieto pēc vajadzības. Asinszāle infūzējas ilgi – 2–3 mēnešus.

Svaiga lapa pret grēmām

Tautas dziednieki iesaka asinszāli kā līdzekli, kas mazina dedzināšanu. Svaigas lapas noplūc no auga un košļā, pēc tam norij. Dažas lapas palīdz atbrīvoties no dedzinošas sajūtas barības vadā.

Asinszāles liniments pret apdegumiem

Pagatavošanai būs nepieciešamas sasmalcinātas saknes un 80 ml spirta (vai gatavu spirta ekstraktu no asinszāles no aptiekas), 45–50 ml šķidras eļļas (olīvu, vazelīna vai saulespuķu). Sastāvdaļas sajauc tīrā traukā līdz pilnīgai izšķīšanai, iegūtajai emulsijai pievieno pāris pilienus kampara un 10 g berberīna. Linimentu var uzklāt uz apdegumiem, ja nav bojāts ādas segums.

Augu komprese

Kompresi var pagatavot, ņemot svaigas vai sausas lapas, stumbriņus, ziedus. Izejvielu smalki sagriež un pārlej ar verdošu ūdeni. Pēc tam ļauj atdzist un liek uz marles vienmērīgā slānī. No augšas pārklāj ar audumu vai vēl vienu marles gabalu. Kompresi pieliek pie brūcēm, čūlām, skrambām, to var izmantot 1. pakāpes apdegumiem.

Uzlējums no sausām lapām un stublājiem

Ieteicams izmantot, ja nav pieejami auga sakneņi. Sausas zāles glāzi izber puslitra traukā un pārlej ar vēsu, iepriekš uzvārītu ūdeni. Līdzekli atstāj ievilkties no 8 līdz 10 stundām. Uzlējumu izmanto kā pretiekaisuma preparātu, to dzer līdz četrām reizēm dienā (pirms katras ēdienreizes).

Ziede (Korejas tautas medicīnas recepte)

Līdzeklis paredzēts ekzēmas ārstēšanai. Sakneņus karsē līdz sākotnējām pārogļošanās pazīmēm un sasmalcina javā pulverī. Pēc tam nomēra 3 porcijas pulvera un 7 porcijas vazelīna un rūpīgi samaisa. Iegūto masu uzklāj uz skartās ādas no rīta un vakarā nedēļas garumā. Šajā laikā vajadzētu parādīties dziedinošajam efektam.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Novārījumi, tējas un uzlējumi dažādu slimību ārstēšanai atšķiras pēc izejvielu koncentrācijas, ūdens daudzuma, termiskās apstrādes un ievilkšanās ilguma. No koncentrācijas atkarīgs lietošanas biežums un līdzekļa efektivitāte. Vislabāk mājas preparātus gatavot stingri saskaņā ar receptūru, kas norādīta uz aptiekas asinszāles iepakojuma.

Pastāv vispārīgi noteikumi uzlējumu, tēju un novārījumu pagatavošanai, kas ir vienādi visiem augu izejvielu veidiem. Oficiālā medicīna iesaka ievērot uzticamu augu piegādātāju ieteikumus.

Uzlējums

Uzlējumus gatavo, pārlejot žāvētu izejvielu (retāk – svaigu) ar karstu ūdeni un atstājot ievilkties vairākas stundas. Ir divi veidi, kā pagatavot šādus ārstnieciskus līdzekļus.

Pirmajā gadījumā izejvielu vienkārši pārlej un atstāj ievilkties, otrā – pārlej ar karstu ūdeni (ieteicams izmantot metāla emaljētu trauku) un ievieto „ūdens vannā“. Ūdeni vannā uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai un vāra tik ilgi, cik norādījis augu izejvielu ražotājs. Pēc tam trauku ar uzlējumu izņem un atdzesē.

Asinszāles sakneņus nav nepieciešams sildīt ūdens vannā. Izejvielu mēra ar karoti, ieber traukā, aplej ar verdošu ūdeni un vienkārši iztur noteiktu laiku (vismaz ceturtdaļstundu). Tāpat gatavo uzlējumus, ja asinszāle ir iepakota maisiņos.

Ja šķīdums ir kļuvis biezs (piemēram, acu vai apdegušas ādas skalošanai), pievieno verdošu ūdeni.

Tinktūra

Lai pagatavotu tinktūru, nepieciešams medicīniskais spirts vai parasts degvīns. Var izmantot jebkuru no šīm sastāvdaļām. Pagatavošanas tehnoloģija ir vienkārša. Sauso izejvielu (sakneņus) mēra ar karoti un ieber stikla burkā. Koncentrācija ir atkarīga no konkrētā autora receptes. Pēc tam aplej ar alkoholisko dzērienu un aizver ar hermētisku vāku.

Tinktūra nepanes saules starus, tāpēc tā jānoliek tālāk, uz aptumšotu plauktu vai stūrī, vislabāk – vēsā vietā. Pēc tam burku ievieto ledusskapī. Līdzekļa lietošanas biežumu, tāpat kā devu, labāk saskaņot ar ārstu.

Novārījums

Medicīnas avoti neiesaka gatavot novārījumus, vārot izejvielu katlā. Tos gatavo tāpat kā uzlējumus. Zāli ieber emaljētā katliņā, aplej ar karstu ūdeni un ievieto ūdens vannā.

Ar ko atšķiras pagatavotais līdzeklis no uzlējuma? Atbilde ir vienkārša: ar izturēšanas laiku ūdens vannā. Dažos gadījumos tas ir stunda vai vairāk. Rezultātā derīgo vielu ekstrakcija (izvilkšana) notiek intensīvāk, un līdzeklis kļūst koncentrētāks.

Tas jāņem vērā, gatavojot uzlējumus no sarežģītiem augu maisījumiem. Nedrīkst novārījumā iekļaut augus, kurus nav ieteicams pakļaut ilgstošai termiskai apstrādei (piemēram, asinszāles sakneņus).

Tēja

Lai pagatavotu tēju, augu izejvielu aplej ar verdošu ūdeni un atstāj uz dažām minūtēm. Karstais dzēriens ir uzreiz gatavs lietošanai. Kā tējas lapas izmanto zāles, lapas, sasmalcinātas saknes, ogas.

Gatavojot tēju no asinszāles, izmanto gan sausus sakneņus, gan lapas, vai to maisījumu. Lielai tējas krūzei ar tilpumu 250–300 ml pietiek ar 1–2 tējkarotēm augu izejvielu. Tās aplej ar verdošu ūdeni. Tēja ir gatava pēc piecām minūtēm. Ārstējoties dienā var izdzert divas krūzes.

Lietošanas kontrindikācijas

Zāles uz asinszāles bāzes neizraksta pret aizcietējumiem, paaugstinātu asinsspiedienu, smadzeņu asinsvadu spazmām. Tās nedrīkst lietot tromboflebīta un paaugstinātas asins recēšanas gadījumā.

Ārstēšana ar šo augu līdzekli ir kontrindicēta, ja cilvēkam ir individuāla nepanesība pret vielām, kas atrodas auga sastāvā. Alerģiskas reakcijas izpaužas kā izsitumi, ādas apsārtums, slikta dūša, smagos gadījumos – tūska.

Interesanti fakti

1. Asinszāle ir apbrīnojams augs, kas satur desmitiem derīgu vielu un elementu. Tā ne tikai ārstē slimības, bet arī izskatās skaisti, un to aktīvi izmanto floristi. Elegants, skaists augs tiek iekļauts izsmalcinātos pušķos un ziedu kompozīcijās.
2. Populārās selekcijas asinszāles šķirnes – Šokolādes gals, Red Zanders, Pink Brushes, Mencisa, Rezus, Tanna, Pink Tanna. Interesanti, ka šīs ģints savvaļas pārstāvji dzīvo līdz 40 gadiem, bet selekcijas dārza – līdz 8 gadiem. Visas savvaļas asinszāles sugas ir izturīgas pret sēnīšu un vīrusu slimībām. Tās ir ziemcietīgi daudzgadīgie augi, kas labi aug daļējā ēnā un atklātās vietās.
3. Asinszāle ir ēdams augs. Pārtikā tiek izmantotas gandrīz visas auga daļas. Cieti saturošos sakneņus var vārīt ūdenī vai pienā. Lapas der salātiem. Zaļumiem ir patīkama gurķu garša un savdabīgs riekstu aromāts. Īpaši garšīgas ir sulīgās pavasara lapiņas. Tās ir pietiekami mīkstas un neduras. Lapas var pievienot arī aukstajām zupām (okroška) un karstajām zupām, bet tikai kā svaigu garšvielu. Sildīšana pasliktina zaļumu garšas īpašības un iznīcina aromātu.
4. Mājas limonādēm var pievienot ne tikai ingveru, bet arī asinszāles lapiņas. Tās dzērienam piešķirs jaunu garšas niansi. Limonādēs asinszāles zaļumi labi sader ar piparmētru. Gaļas ēdieniem tos pievieno kopā ar estragonu, pētersīļiem un rozmarīnu.
5. Austrumu virtuvē izmanto ne tikai šī auga lapiņas, bet arī ziedus. Tie uzlabo cepetā un pirmo ēdienu garšu.
6. Asinszāles zaļumus pievieno sieriem, šis augs dažādina mērces un gaļas mērces. No zaļajām lapām pat gatavo oriģinālu etiķi, kam ir īpašs svaigs aromāts.

Asinszāles foto