Arnika: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Arnikai, tāpat kā vairumam tautas medicīnā jau sen lietoto ārstniecības augu, ir vairāki nosaukumi. Cilvēki to sauc par baraniku, kalnu tabaku (šis nosaukums cēlies no Amerikas, kur to pat pievieno tabakai), priežu nagliņu, Jāņa ziedu… Savukārt sengrieķu ārsts Dioskorīds tai deva nosaukumu “šķaudošais zieds”, jo vairumam cilvēku, mēģinot pasmaržot, pēc kā tas smaržo, neizbēgami sākas šķaudīšana.

Ķīmiskais sastāvs

Pateicoties bagātīgajam ķīmiskajam sastāvam, arnika jau sen atzīta par efektīvu ārstniecības līdzekli. Galvenā aktīvā viela – arnicīns – ir pazīstama ar antioksidanta īpašībām.

Tās sakneņos ir liels daudzums miecvielu, kam piemīt asins apturēšanas un baktericīdas īpašības. Auga efektivitāti uzlabo karotinoīdi, īpaši luteīns, kas tam piešķir spēju stiprināt asinsvadus, samazināt holesterīna līmeni un uzturēt normālu cukura līmeni asinīs. Turklāt luteīnam ir arī antioksidanta spējas.

Tādas ķīmiskā sastāva sastāvdaļas kā arnidiols un faradiols stimulē bojātas ādas ātru sadzīšanu, paātrina tās atjaunošanos. Faradiols, iedarbojoties vietēji kairinoši, palīdz asinsizplūdumiem ātrāk uzsūkties.

Pēc sastāva līdzīgā askorbīnskābe un C vitamīns, kas arī ir arnikas sastāvdaļas, veicina brūču dziedēšanu, aptur infekciju attīstību, pateicoties pretvīrusu un antibakteriālajām spējām, un piedalās organisma novecošanās profilakses procesos.

Uzmanības vērti ir arī tādi arnikas komponenti kā cinarīns, kam ir vazodilatējoša iedarbība, radniecīgās vielas betaīns un holīns, kas kontrolē aknu darbību un žults veidošanos, fitosterīni, kas spēj normalizēt holesterīna līmeni asinīs, un helenīns, kam piemīt antiseptiskas īpašības.

Augā esošās organiskās skābes (tās pārstāv fumarskābe, ābolskābe, pienskābe, aurīnskābe un palmienskābe) ietekmē asinsriti, to uzlabojot, mazina tūsku, normalizē zarnu darbību, regulē skābumu un palēnina novecošanos.

Tāds ķīmiskā sastāva komponents kā gumija palīdz organismam attīrīties no atkritumvielām un veicina zarnu sieniņu uzsūkšanas spēju palielināšanos, kas pozitīvi ietekmē gremošanas uzlabošanos kopumā.

Arnikas sastāvā ir arī sveķi, vasks, ēteriskā eļļa, kas piedalās hematomu rezorbcijas, tūskas un reimatisma rakstura sāpju mazināšanas procesā.

Neskatoties uz tik bagātu ar derīgām vielām ķīmisko sastāvu, zinātnieki un mediķi aicina pret arniku izturēties piesardzīgi, jo augā ir arī alkaloīdi, kas organismam ir noderīgi tikai noteiktos, stingri ierobežotos apstākļos. Un vispār kopš seniem laikiem alkaloīdi tika uzskatīti par indi, un ar tiem pat piesūcināja bultu uzgaļus.

Kā tas izskatās un kur aug

Arnika ir daudzgadīgs augs, botāniķi to iedala lakstaugu kategorijā. Augstums atkarībā no sugas var ievērojami atšķirties – dažas šķirnes neizaug augstākas par 15 cm, citas izstiepjas līdz 80 cm un pat līdz 1 m!

Auga saknenis ir ložņājošs, atrodas seklā augsnē un izplatās horizontālā plaknē vai nedaudz slīpā stāvoklī. Sakneņa izmēri ir nelieli: tā parastais garums ir apmēram 15 cm, biezums parasti nepārsniedz 1 cm. Bet tas ir klāts ar lielu daudzumu papildsakņu, kas kā pavedieni caurauž augsni un no tās iegūst augam nepieciešamās barības vielas un mitrumu. Papildsakņu biezums ir apmēram 1 mm. Sakneņa krāsa no ārpuses ir brūna vai rudbrūna ar sarkanu nokrāsu, iekšpusē tas ir balts.

Pirmā gada arnika veido tikai lapu rozeti, vēl neveidojas ne stublāji, ne ziedi. Nākamajā gadā tas jau ir pilnvērtīgs augs: no piezemes lapu rozetes, kas sastāv no sešām lapām, paceļas taisns stublājs, kas augšdaļā zarojas. Uz stublāja, kā pūciņš, atrodas īsi matiņi, īpaši blīvi tie ir tuvāk auga augšdaļai.

Arnikai ir divu veidu lapas. Tās, kas veido sakņu rozeti, ir platas un piestiprinātas pie kātiņiem – tik īsiem, ka var šķist, ka tās ir sēdošas. To forma ir ovāla, malas ir līdzenas. Lapas augšpusē ir nedaudz pūkainas, katras lapas apakšpusē stipri izceļas gareniskās dzīslas. Uz stumbra lapas ir cita veida – tās ir pilnīgi sēdošas, pat aptverot stumbru. To malas parasti ir līdzenas, bet var būt arī nedaudz zobainas, un forma ir atkarīga no arnikas sugas: tās var būt iegarenas, olveidīgas vai lancetveidīgas, smailas. Tās ir izvietotas pa pāriem viena otrai pretī, to vidējais garums ir no 15 līdz 17 cm, platums – ne vairāk par 5 cm.

Visu lapu krāsa ir piesātināti zaļa, apakšpusē lapas plātne ir gaišāka toņa.

Zarotā stumbra augšdaļā veidojas no vienas līdz trim ziedu kurvīšiem, kuru izmērs ir no 2 līdz 5 cm. Zieds ārēji atgādina kumelīti, tikai dzeltenā krāsā. Arnikas ziedēšanas periods ir no jūnija līdz augustam, augstkalnu apvidos – no jūlija līdz septembrim.

Pēc noziedēšanas veidojas dzeltenzaļi vai pelēkmelni augļi-sēklenīši, cilindriska forma, garums no 5 līdz 10 mm. Uz katra auglīša labi saskatāma attīstīta pušķīte no blāvi dzelteniem matiņiem. Sēklas sasniedz briedumu augustā–septembrī. Tās, protams, piedalās vairošanās procesā, tomēr galvenais veids ir ar sakneņiem.

Augs tiek uzskatīts par diezgan retu. Tas sastopams Eiropā, bijušās PSRS teritorijā – tikai Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas rietumu nomalēs, Ukrainas Karpatos, Dņepras un Dņestras augštecēs, Murmanskas un Arhangeļskas apgabalos, Tālajos Austrumos un Ziemeļamerikā.

Zāle dod priekšroku kalnu-mežainām vietām, paceļas līdz 1000 m virs jūras līmeņa, Alpos arniku var redzēt aptuveni 2800 m augstumā. Līdzenumos tā sastopama tikai retumis, tai patīk priežu meži, dižskābaržu un jaukti priežu-bērzu meži, izcirtumi, mežmalas un meža lauces, krūmāju biezokņi. Tā aug vidēji mitrās smilšainās augsnēs ar skābu reakciju apvidos ar mitru gaisu. Var atrast gan nelielu grupu arnikas biezokni, gan atsevišķus, vientuļus īpatņus.

Sugas

Dabā ir sastopamas vairāk nekā 30 arnikas sugas, bet ārstniecības nolūkos tiek izmantotas ne visas. Visbiežāk ārstnieciskos sastāvus gatavo no kalnu arnikas, lapainās arnikas un Šamiso arnikas.

Kalnu arnika apvieno divas šķirnes – Alpu un Unalaškas.

Alpu šķirne izaug līdz 30 cm augstumā, un to var sastapt ne tikai Eiropas kalnos, bet arī Ziemeļamerikā. Tās areāls nedaudz skar Arhangeļskas un Murmanskas apgabalu, tā lieliski jūtas Kolas pussalā, tā diezgan skarbajos klinšainajos apvidos, un pat tundrā. Atšķirībā no citiem saviem radiniekiem tā ir izturīga pret sausu augsni un apmetas kalnu nogāzēs, kas bagātas ar kalciju, starp retiem krūmiem, kā arī uz kailiem ģipša iežiem, kas apauguši ar sūnām. Pakalnēs, pļavās to sastapt ir grūtāk.

Arnika Unalaškinska ir nedaudz augstāka par Alpu arniku un izaug līdz 40 cm augstumā. Tās īpatņi – gan atsevišķi, gan biezokņi – bieži sastopami uz salām: Komandora un Kuriļu salām, Japānas Honsju un Hokaido, kā arī uz Aleutu salām, kas pieder Ziemeļamerikai. Neliels daudzums ir Kamčatkā, kur arī atzīmētas nelielas arnikas atradnes.

Arnika oblistvena ir augstraudzīgs augs, sasniedz 80 cm. Tās dzimtās vietas ir Ziemeļamerikas kontinenta stepes. Bet tā ir diezgan viegli kultivējama, atšķirībā no citām arnikas šķirnēm, tāpēc to var sastapt dažādos reģionos.

Arnika Šamiso ir nosaukta botāniķa vārdā, kurš pirmo reizi aprakstīja šo auga šķirni. Tā ir sastopama Tālajos Austrumos un Sahalīnā – kalnainā apvidū un jauktos mežos, gar upēm. Augumā sasniedz līdz 80 cm un atšķiras no radiniekiem ar oranžiem ziediem.

Uzmanību ir pelnījusi arī Sahalīnas arnika. No visas lielās botāniskās dzimtas šī ir visaugstākā – atsevišķi īpatņi dažkārt izaug līdz metram. Tās areāls ir Krievijas Tālie Austrumi, nekur citur pasaulē Sahalīnas arnika nav sastopama.

Vākšana un uzglabāšana

Medicīniskiem un kosmētiskiem nolūkiem ievāc ziedu groziņus kopā ar nelieliem – apmēram 1 cm – stumbra gabaliņiem, pie kuriem piestiprināts zieds. Izejvielu ievākšanai piemērota ir jūnija otrā un trešā dekāde.

Lai iegūtu kvalitatīvu izejvielu, labāk izvēlēties skaidru dienu, tuvāk pusdienai, kad ir izžuvusi rasa. Žāvēšanai jāizvēlas tāda vieta, kur var brīvi izklāt ziedus, lai tie vēdinātos no visām pusēm vienlaikus. Izejvielu nevar apgriezt un maisīt, jo ziedkopas kļūst diezgan trauslas un ātri izbirst. Turklāt vietai jābūt tumšai.

Savāktās ziedkopas pārklāj ar marli, lai padarītu tās nepieejamas mušām, kuras neiebilst iedēt olas tieši ziedos. Parasti arnika izžūst nedēļas laikā.

Ievērot visus uzskaitītos nosacījumus ir diezgan sarežģīti, tāpēc ir vērts padomāt un izvērtēt: varbūt ērtāk ir izžāvēt izejvielu elektriskajā žāvētājā, iestatot temperatūru ne augstāku par 50 grādiem.

Ižāvētu arniku uzglabā arī tumšā telpā ar labu ventilāciju; šādos apstākļos tā nezaudē derīgās īpašības divu gadu laikā. Jāatceras, ka nekontrolēta ievākšana ir aizliegta, jo augs ir iekļauts PSRS, Baltkrievijas un Krievijas Sarkanajās grāmatās.

Kalnu arnikas ārstnieciskās īpašības

1. Arnikas ziedi spēj apturēt asinis, pastiprināt dzemdes kontrakcijas un veicināt žults izdalīšanos. Nelielās devās tie tonizē nervu sistēmu, bet lielās – var kļūt par līdzekli krampju profilaksei un nodrošināt sedatīvu efektu.
2. Smadzeņu asinsvadi ziedu iedarbībā paplašinās, kas agrāk tika izmantots funkciju atjaunošanai rehabilitācijas periodā pēc asiņošanas. Turklāt starp ziedu derīgajām iedarbībām ir spēja pazemināt asinsspiedienu bez blakusparādībām.
3. Arnikas saknes preparāti stimulē sirds un asinsvadu darbību. Tie paplašina asinsvadus, kas apgādā sirdi ar skābekli, tādējādi palielinot asins plūsmu, ko izmanto miokardīta, angiospazmu un aterosklerozes gadījumā, kad asinsvadu lūmeni kritiski sašaurinās. Arnika ir efektīva sirds vājuma un stenokardijas gadījumā.
4. Arnikas tinktūra ir izmantota ginekoloģijā kā asiņošanu apturošs un saraušanos veicinošs līdzeklis, kas ir pieprasīts pēc dzemdībām vai aborta, kad dzemdes pašas saraušanās spēja ir samazināta. Turklāt to lieto pacientēm ar fibromiomām, polipiem, cistām, dzemdes iekaisumiem un dažādiem menstruālā cikla traucējumiem.
5. Lai hematomas ātrāk uzsūktos un atjaunotos normāla asinsrite, arniku izraksta pacientiem, kuri pārcietuši smadzeņu satricinājumu vai smadzeņu asiņošanu. Sasitumus, zilumus, sastiepumus, nobrāzumus ar arniku smērēja jau sen, un tās efektivitāti atzīst mūsdienu medicīna.
6. Slimību sarakstā, kuru ārstēšanai izmanto līdzekļus no arnikas, ir žultsakmeņu slimība, holecistīts, holangīts, hepatīts.
7. Arnika ir neaizstājama daudzu ādas problēmu risināšanā: iekaisumu, strutojošu veidojumu, izsitumu, apsaldējumu un apdegumu gadījumos.
8. Arī zobārsti savā arsenālā glabā līdzekļus no arnikas: ar tiem ārstē periodontozi, stomatītu, gingivītu. Turklāt tā spēj remdēt zobu sāpes. Tas viss ir iespējams, pateicoties arnikas pretiekaisuma, asiņošanu apturošajām un pretsāpju īpašībām, kā arī spējai atjaunot epitēliju.

Arnikas lietošana tautas medicīnā

Arnika ir zināma Rietumeiropā jau kopš XI gadsimta. Arnikas ziedes burciņa atradās katra viduslaiku bruņinieka ceļasomā. To uzskatīja par brīnumainu, spējīgu ātri dziedēt visas brūces. Bet lielu locītavu traumu gadījumā uz sāpīgajām vietām uzlika aukstas kompreses no ārstniecības auga novārījuma.

PSRS laikos arnika ietilpa farmakopejā, to plaši izmantoja visās slimnīcās. Pašlaik augs netiek tik aktīvi lietots, ārsti galvenokārt izraksta no tā pagatavotus novārījumus un tinktūras. Ārsti, kas praktizē citās valstīs, izmanto ziedu ekstraktu un plāksteri uz auga bāzes.

Arnika ir viens no pirmajiem augiem, ar kuriem homeopāti sāka ārstēt, visbiežāk traumu gadījumos. Tautas medicīna joprojām paliek uzticīga arnikai un plaši to izmanto kā sviedrēšanas un urīndzenošu līdzekli, gripas un bronhīta, caurejas un drudža ārstēšanā. Un brūču dziedēšanā tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajiem ārstniecības augiem.

Pret stomatītu un periodontītu

Aplejiet vienu ēdamkaroti žāvētu arnikas ziedu ar vienu glāzi tikko uzvārīta ūdens un atstājiet uz pusstundu zem slēgta vāka. Pēc nokāšanas skalojiet muti. Varat arī izmantot rīkles ārstēšanā pie angīnas. Atkārtojiet procedūras līdz 5 reizēm dienā.

Pret periodontītu un smaganu asiņošanu

Pagatavot tinktūru no ēdamkarotes svaigu arnikas ziedkopu un 100 ml laba degvīna, kas izturēts divas nedēļas. Izkāst. Pievienot tādu pašu daudzumu kliņģerīšu tinktūras un 3 ēdamkarotes persiku eļļas. Periodonta slimības un smaganu asiņošanas gadījumā samitrināt marles salvetes ar maisījumu un pielikt tās pie smaganām. Atkārtot, līdz slimības simptomi izzūd.

Dzemdes asiņošanas gadījumā

Vienu ēdamkaroti sausas arnikas aplej ar glāzi tikko uzvārīta ūdens un atstāj uz 4 stundām ievilkties. Dzert pa 50 ml 3 līdz 4 reizes dienā.

Locītavu traumu un hematomu gadījumā

Lai mazinātu sāpes un tūsku locītavu traumas vai plašas hematomas gadījumā, veic kompreses uz arnikas bāzes. Šķīduma pagatavošanai kompresēm 2 ēdamkarotes ziedu aplej ar 300 ml ūdens, uzvāra, izslēdz un noņem no plīts. Pēc 30 minūtēm dziedinošais sastāvs ir gatavs. Tajā samitrināt marli vai drāniņu un pielikt pie sāpošās locītavas. Pirmajās pāris dienās veikt aukstās kompreses, bet, kad tūska samazinās, pāriet uz siltām – tām būs rezorbējoša iedarbība.

Holecistīta gadījumā

Vienu ēdamkaroti arnikas ziedkopu aplej ar 250 ml verdoša ūdens emaljētā traukā, pārklāj ar vāku un liek ūdens peldē. Tvaicēt sastāvu 15 minūtes, tad noņemt un ļaut ievilkties 45 minūtes, pēc tam izkāst. Viena deva – ēdamkarote, atšķaidīta 50–100 ml piena, lietot pēc katras ēdienreizes – 3 reizes dienā. Šāds uzlējums piemīt žulti veicinošas īpašības.

Pret stenokardiju

Pagatavot novārījumu no arnikas saknēm: ņemt 2 tējkarotes izejvielas un aplej ar 2 glāzēm ūdens, vārīt uz lēnas uguns aptuveni 5 minūtes. Pēc tam pārklāt ar apakštasi vai vāku un ļaut ievilkties stundu. Lietot izkāstu novārījumu pirms brokastīm un vakariņām pa ēdamkarotei.

Epilepsijas un smadzeņu darbības traucējumu gadījumā

Smalki sagriezt vienu ēdamkaroti svaigu arnikas ziedu, aplej ar 100 ml laba degvīna, tad nolikt ievilkties tumšā vietā 3–4 nedēļas. Izkāst un dzert 3–4 reizes dienā pa 30–40 pilieniem, atšķaidot tos nelielā ūdens daudzumā.

Kuņģa slimību gadījumā

Ņemt vienādu tilpuma daudzumu svaigu arnikas ziedkopu un degvīna (uz glāzi degvīna – glāzi arnikas). Ievilkties 2 nedēļas, tad izkāst divreiz caur linu audumu.

Lai uzlabotu stāvokli kuņģa slimību gadījumā un mazinātu vispārēja vājuma lēkmes, iepilināt dažus pilienus iegūtā sastāva ēdamkarotē ūdens. Lietot pēc vajadzības.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Aptēkās plaši pieejamas ziedes, geli, krēmi, masāžas eļļa un homeopātiskās granulas uz arnikas bāzes. Taču tajos ir dažādi papildu komponenti, kas var izraisīt alerģiskas reakcijas. Tāpēc var pagatavot dziednieciskos sastāvus mājas apstākļos.

Uzlējums

Vienu ēdamkaroti arnikas ziedu aplej ar glāzi verdoša ūdens un atstāj uz pusstundu. Izkāš caur marli un uz šīs uzlējuma bāzes var gatavot losjonus, ietīšanas, kompreses. Lai izvairītos no iespējama ādas kairinājuma, pirms lietošanas atšķaida līdzekli ar ūdeni – vai nu uz pusēm, vai arī vienai trešdaļai uzlējuma pievieno divas trešdaļas ūdens.

Tinktūra

Sasmalcini 60–80 g svaigu arnikas ziedu (vai 2 ēdamkarotes). Aplej tos ar puslitru 70% spirta. Atstāj ievilkties 3–4 nedēļas necaurspīdīgas stikla pudelē tumšā vietā (vai skapī). Izkāš. Iegūs zaļgani brūnu šķidrumu, rūgtu pēc garšas. Lietojot iekšķīgi, atšķaida ar ūdeni vai pienu. Kompresēm atšķaida ar ūdeni: uz 1 daļu tinktūras ņem 5 daļas šķidruma.

Tēja

1. Arnikas tēju var dzert pacienti ar sirds slimībām, bet tikai tad, ja to ir nozīmējis ārstējošais ārsts. Citiem cilvēkiem šo tēju var izmantot rīkles skalošanai vai uz tās bāzes gatavot kompreses. Lai pagatavotu tēju, 2 tējkarotes kaltētu arnikas ziedu aplej ar ceturtdaļu litra verdoša ūdens. Izkāš pēc 10 minūtēm. Rīkli labāk skalot ar siltu tēju.
2. Ņem vienādos daudzumos kumelīšu un arnikas ziedus, sasmalcini tos javā un uzvāri tējkannā kā parastu tēju. Ļauj ievilkties 15 līdz 20 minūtes, pēc tam ielej tasītēs un dzer. Lai būtu garšīgāk, pievieno cukuru vai medu. Šo tēju var dzert pie reimatisma, podagras, caurejas.

Ziede

Ziede ar arniku ir efektīva podagras, reimatisma, varikozu vēnu, sasitumu, traumu, izmežģījumu, asiņu izplūdumu un nobrāzumu ārstēšanā. Tā mazina sāpes un iekaisuma procesu.

Ūdens peldē izkausē pa 20 g ši sviesta un bišu vaska, kā arī 25 g kokosriekstu eļļas. Ielej tajā pašā maisījumā 150 ml arnikas eļļas un asinszāles eļļas, kā arī 2/3 tases ūdens. Noņem maisījumu no ūdens peldes un ielej to blenderī. Kamēr bišu vasks vēl nav sacietējis, sāc putot ziedi uz maziem apgriezieniem. No šāda sākotnējo produktu daudzuma vajadzētu iegūt apmēram 300 g arnikas eļļas. Kad masa ir samaisīta, pārliec to stikla burkā. Ja vēlas, var pievienot nedaudz rozmarīna ekstrakta, tas pagarinās produkta uzglabāšanas laiku.

Eļļa

Arnikas eļļu citādi sauc par macerātu. Šis līdzeklis ar vieglu patīkamu aromātu ir labs masāžai. To bieži izmanto sportisti, lai mazinātu muskuļu sāpes pēc intensīviem treniņiem. Tas palīdz ātrāk atgūties pēc saišu izstiepumiem, sasitumiem, izmežģījumiem, iekaisuma procesiem muskuļos. To iesaka pie hemoroīdiem, muskuļu krampjiem, varikozām vēnām un asinsrites traucējumiem, tā sauktajiem trausliem asinsvadiem, kad cilvēkam ir nosliece uz biežu zilumu un hematomu parādīšanos. Eļļa labi sagatavo ķermeni manuālās terapijas seansam, palīdz pie radikulīta, artrīta sāpēm. To lieto arī matu stiprināšanai.

Arnikas eļļu iegūst, uzlejot tās ziedus uz jebkuras augu eļļas. Vislabāk izmantot olīvu vai saulespuķu eļļu bez smaržas. Uz vienu litru eļļas nepieciešami 50 g sausu arnikas ziedu. Tos sajauc vienā traukā un uzlej 1,5–2 nedēļas. Šajā laikā augs atdos visas derīgās vielas, un izveidosies biezs sastāvs tumši sarkanā vai oranždzeltenā krāsā ar zaļganu nokrāsu.

Eļļu lieto tikai ārīgi, un to nedrīkst uzklāt uz nobrāzumiem, skrāpējumiem vai citām atklātām brūcēm.

Lietojums kosmetoloģijā

Kosmētikas nolūkos arniku izmanto jau sen. Jau viduslaikos tika atzīmēta tās brīnumainā spēja risināt estētiskas problēmas. Tās galvenokārt balstās uz auga venotoniskajām īpašībām un spēju samazināt tā sauktās asinsvadu zvaigznītes, asinsizplūdumus un zilumus.

Turklāt kosmetoloģija izmanto arī arnikas pretiekaisuma iespējas. Tās sastāvā esošais arnicīns paaugstina ādas spēju pretoties ārējām negatīvām ietekmēm. Savukārt augā esošie vitamīni un antioksidanti nodrošina atjaunojošu efektu un piešķir uz tā balstītiem līdzekļiem antibakteriālas īpašības.

Tradicionāli arniku izmanto, lai atjaunotu saulē apdegušo ādu, mazinātu ar to saistītos apsārtumus un lobīšanos, kā arī ārstētu virspusējus apdegumus.

Nesen atklātas arnikas līdzekļu iespējas padarīt ādu gaišāku, pateicoties tajā esošajām triterpēnskābēm, kurām ir spēcīga spēja kavēt melanīna sintēzi. Tāpēc šo ārstniecības augu var izmantot arī cīņā ar hiperpigmentāciju.

Bet pirms kosmētisku līdzekļu uz arnikas bāzes lietošanas jāveic jutības tests, jo ārstniecības augam ir alerģiska iedarbība un tas var nederēt visiem.

Novārījums problemātiskai ādai

Ar novārījumu jānoslauka āda ar pūtītēm, melnpunktiem, apsārtumiem. Tas ir īpaši efektīvs pusaudžu vecumā, kad šīs problēmas izpaužas visspilgtāk.

Lai pagatavotu novārījumu, 2 ēdamkarotes sausas arnikas aplej ar verdošu ūdeni un turi uz ūdens peldi apmēram 15 minūtes. Pēc atdzišanas izkāš un var lietot, pirms tam atšķaidot uz pusēm ar pienu vai ūdeni.

Losjons pret pūtītēm

Šis sastāvs palīdz novērst pūtītes un aknes.

Arnikas ziedus uzstādināt labā degvīnā, uz vienu daļu sausa ārstniecības izejmateriāla ņemt 10 daļas degvīna. Uzstādināt nedēļu, izkāst un noslaucīt ar izsitumiem skartās vietas reizi dienā.

Losjons taukainai ādai

Ar glāzi verdoša ūdens aplej maisījumu no arnikas un salvijas (pa ēdamkarotei katras). Uzlej pusstundu, izkāš un pievieno 30 ml degvīna. Iegūto losjonu no rītiem un vakaros noslauka sejas ādu.

Losjons matiem

Šis līdzeklis cīnās ar blaugznām, matu taukainību un uzlabo to augšanu.

Vienu ēdamkaroti kaltētu arnikas ziedu aplej ar 100 g spirta. Uzlej nedēļu tumšā vietā. Pirms lietošanas atšķaida ar ūdeni: uz vienu daļu sastāva ņem 4 daļas šķidruma, pēc tam iemasē galvas ādā divreiz nedēļā.

Pret matu izkrišanu

Pagatavojiet tinktūru no vienas ēdamkarotes sausas arnikas uz 100 g spirta. Ņemiet 1 daļu tinktūras un pievienojiet tai 5 daļas diždadža, rīcineļļas vai kukurūzas eļļas, samaisiet. Divas reizes nedēļā, pusstundu pirms matu mazgāšanas, ierīvējiet maisījumu galvas ādā. Regulāri lietojot, matu augšana paātrinās, un to izkrišana apstājas.

Matu skalošanas līdzeklis

Vienu ēdamkaroti ziedkopu aplejiet ar 2 glāzēm verdoša ūdens, ļaujiet ievilkties, līdz maisījums ir silts, tad izkāšiet un skalojiet ar to matus, lai tie izskatītos veselīgāki. Efektīvi ir atkārtot kursu 1–2 reizes nedēļā.

Pret strijām

Arnikas eļļas vai ziedes ierīvēšana vēdera ādā novērš striju parādīšanos grūtniecības laikā, un, ja tās jau ir, samazina to izpausmi.

Ārstnieciskais līdzeklis jāuzklāj 3 līdz 4 reizes dienā.

Pret grumbām

Lai atsvaidzinātu ādu un piešķirtu tai jauneklīgāku izskatu, 1–2 reizes nedēļā var uzklāt uz sejas mājās gatavotu ziedi. Lai to pagatavotu, ūdens peldē jāizkausē 25 g kokosriekstu eļļas, pa 20 g šī sviesta un bišu vaska, pa vienai tasītei asinszāles un arnikas eļļas, 2/3 tasītes ūdens. Lai ziede būtu mīkstāka, pievienojiet tai vienu tējkaroti kliņģerīšu eļļas.

Noņemiet maisījumu no ūdens vannas, kārtīgi samaisiet un izlejiet blenderī. Kamēr bišu vasks vēl nav sacietējis, sāciet kult ziedi mazā ātrumā. No šāda daudzuma izejvielu vajadzētu iegūt aptuveni 300 g arnikas eļļas. Kad masa ir samaisījusies, pārlieciet to stikla burkā. Bet tīrā veidā ziedi labāk neuzklāt uz sejas. Labāk tasītē samaisiet vienu tējkaroti ziedes ar vienreizēju devu ierastā sejas krēma un šo maisījumu uzklājiet uz ādas.

Lietošanas kontrindikācijas

Lietojot arnikas preparātus ārīgi, iespējamas alerģiskas reakcijas: apsārtums, izsitumi, nieze, dedzināšana. Šādos gadījumos nekavējoties jāpārtrauc līdzekļa lietošana un jākonsultējas ar ārstu.

Jāņem vērā, ka, lietojot arniku iekšķīgi, iespējams aizcietējums. Turklāt arnikas ārstniecisko preparātu iekšķīga lietošana ir kontrindicēta tiem, kam ir paaugstināta asins recēšana, tos nedrīkst dzert grūtnieces, barojošas mātes un bērni.

Arnikas preparātus nedrīkst lietot nekontrolēti. Noteikti jākonsultējas ar ārstējošo ārstu un stingri jāievēro ieteicamā deva un ārstēšanas ilgums. Tos nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt! Pretējā gadījumā iespējama saindēšanās, kas izpaužas kā pastiprināta svīšana, sāpošas sāpes kājās un ikru muskuļu krampji, elpas trūkums, drebuļi, slikta dūša, vemšana, diskomforts vēderā. Iespējama sirds un asinsvadu sistēmas darbības pavājināšanās. Ja parādās šādi simptomi, nekavējoties jākonsultējas ar ārstu!

Arnīkas foto