Apiņu čiekuri: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Apinis daudziem asociējas ar alus darīšanu. Bet patiesībā parastais apinis ir arī ārstniecības augs, turklāt tā unikālās īpašības bija zināmas jau senatnē, bet tikai nesen tās ir apstiprinātas ar zinātniskiem pētījumiem.

Auga botāniskais apraksts

Parastā apiņa zinātniskais nosaukums ir Humulus lupulus L., tas ir daudzgadīgs lakstaugs, kas no botāniskā viedokļa ir kāpšļa vīnogulājs. Apinim ir spēcīgs un stipri sazarots ložņājošs saknenis ar resnām, ātri augošām saknēm. Šī vīnogulāja pazemes daļa lieliski pārziemo un kopumā vienā vietā var augt līdz 20 gadiem.

Virsējā daļa ir viengadīgi, četršķautņaini dzinumi, kas klāti ar maziem āķveida muguriņiem. Tie izaug līdz 3–6 m. Dzinumi aug ļoti ātri. Diennaktī stublājs var izaugt par 20 cm. Dzinumi ir klāti ar raupjām lapām ar dziedzeriem.

Apinis ir divmāju augs, proti, sastopami vīrišķie un sievišķie īpatņi. Un ziedi uz tiem veidojas atšķirīgi. Apiņu čiekuri ir tieši tie ziedi, kas veidojas uz sievišķajiem augiem (nevis augļkopas, kā daudzi ir pieraduši domāt). Šie blīvie čiekuri vidēji sastāv no vismaz 20 ziediem (dažreiz to ir līdz pat 60 gabaliem). Šo čiekuru apakšējā daļā atrodas lupulīna dziedzeri, kuros ir rūgtvielas (par tām tiks runāts tālāk).

Uz vīrišķajiem augiem čiekuru nav, tikai ziedkopas bezlapu skaru veidā. Interesanti, ka ļoti bieži rūpnieciskām vajadzībām audzē tikai sievišķos augus. Tas nepieciešams, lai tie neapputeksnētos un uz tiem neveidotos augļi. Lieta tāda, ka augļu parādīšanās samazina apiņu vērtību, jo uz to čiekuriem šādos gadījumos samazinās lupulīna dziedzeru daudzums.

Kur aug apinis un kā to izmanto

Parastais apinis savvaļā ir plaši izplatīts Eiropā un Ziemeļamerikā, sastopams arī dažos Āfrikas reģionos. Toties Vidusāzijā tā ir ļoti maz. Dabā apinis bieži aug pie upēm un stepēs, kā arī mežu zonās. Bet pašlaik daudz vieglāk ir atrast tā kultivētās šķirnes.

Apiņus audzē rūpnieciskos apmēros praktiski visās Eiropas valstīs, Meksikā un ASV. Gadsimtu gaitā ir izveidotas daudzas šī auga šķirnes. Tās atšķiras pēc stumbra nokrāsas, ziedēšanas un nogatavošanās laika, kā arī pēc rūgtvielu satura čiekuros. Apiņus var kultivēt arī mājas dārza apstākļos – tiem nepieciešama auglīga augsne un aizsardzība no ziemeļu vējiem, taču kopumā to audzēšanai nevajadzētu radīt īpašas grūtības.

Dārzā apiņi kā kāpjošs augs bieži tiek izmantoti ainavu dizainā – tie labi izskatās nogāzēs, lapenes stabos un pergolās. Apiņu čiekurus plaši izmanto pārtikas rūpniecībā, un ne tikai alus darīšanā, bet arī maizes cepšanas nozarē – no tiem gatavo šķidros raugus dažām maizes šķirnēm. Apiņu čiekuru sastāvā ir miecvielas – tās novērš no tiem iegūto dzērienu un produktu paskābināšanos.

Savukārt senatnē apiņu čiekurus bieži izmantoja audumu krāsošanai, kamēr no tā garajiem stumbriem izgatavoja šķiedru, no kuras vēlāk izgatavoja virves un rupju audeklu.

Ķīmiskais sastāvs

Apiņu čiekuri satur unikālas vielas – piemēram, lupulīnu un citas apiņu skābes. To ķīmiskais sastāvs ir diezgan daudzveidīgs. Tajā ietilpst:

1. Polifenolu savienojumi, ieskaitot flavonoīdus, kuriem piemīt antioksidanta un pretiekaisuma aktivitāte.
2. Fitohormoni, galvenokārt – estrogēniem līdzīgas vielas.
3. Gaiši dzeltenas krāsas ēteriskā eļļa, kurai pašai par sevi ir diezgan sarežģīts ķīmiskais sastāvs. Tās galvenās aktīvās vielas ir mircēns un mircenols, kam piemīt patīkams aromāts. Tajā ir arī etiķskābes un skudrskābes esteri, linalools, geraniols utt.
4. Rūgtvielas (jeb sveķainas vielas). Kopumā apiņu čiekuru sastāvā ir aptuveni 90 šāda veida savienojumu, tostarp lupulīns, humulons un citi. Apiņu čiekuru sastāvā var būt līdz 26% rūgtvielu, to daudzums ir atkarīgs no konkrētās šķirnes.
5. B grupas vitamīni, kas labvēlīgi ietekmē nervu sistēmas stāvokli un aktivizē vielmaiņas procesus.
6. PP vitamīns, kas labvēlīgi ietekmē asinsvadu stāvokli.
7. Askorbīnskābe, kas arī ir antioksidants, turklāt stiprina imūnsistēmu.
8. Alkaloidiem līdzīga viela – humulīns.
9. Liels daudzums dzelzs, kālija un kalcija sāļu, kas piedalās daudzos dzīvībai svarīgos bioķīmiskos procesos cilvēka organismā.

Tieši ar šo vielu klātbūtni ir saistītas apiņu ārstnieciskās īpašības. Piemēram, flavonoīdi, kā arī C un PP vitamīni stiprina asinsvadus un nodrošina pretčūlu iedarbību. Rūgtvielas labvēlīgi ietekmē gremošanas procesus. Polifenolu savienojumi neitralizē brīvo radikāļu negatīvo ietekmi un kavē oksidatīvos procesus, kas varētu izraisīt ne tikai priekšlaicīgu novecošanos, bet arī dažādu iekaisuma procesu un pat aterosklerozes attīstību un dažāda veida audzēju augšanu.

Vākšana un uzglabāšana

Medicīniskiem nolūkiem galvenokārt izmanto apiņu čiekurus, proti, sievišķo augu ziedkopas. Tos vairumā reģionu vāc septembrī, kad ziedkopām jābūt pabeigušām augšanu – tad uz tām kļūst pamanāmas pirmās dzeltēšanas pazīmes. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā laikā rūgtvielu un jo īpaši lupulīna koncentrācija sasniedz maksimumu. Novākšanu nevajadzētu atlikt, jo pastāv risks, ka nodzeltenējušie čiekuri sāks drupt, un tas novedīs pie daļas lupulīna zuduma.

Apiņus vāc tikai ar rokām. Čiekurus noplūc kopā ar kātiņiem. Tos žāvē istabas temperatūrā, labi vēdināmā telpā, izklājot uz papīra (bet ne uz avīzēm, lai neuzsūktos tipogrāfijas krāsa) vai uz gaiša auduma. Var žāvēt arī svaigā gaisā, bet tikai ēnā. Viss process ilgst vairākas dienas. Gatavo izejvielu uzglabā papīra maisiņos, lai aromātiskās vielas neiztvaikotu, normālā mitruma līmenī, skapī, prom no saules stariem. Ultravioleto staru ietekmē sākas oksidācijas procesi, rodas nepatīkama smaka, ko izraisa dažu vielu noārdīšanās, bojājas garša, bet galvenais – izejviela diezgan ātri zaudē savas ārstnieciskās īpašības.

Apiņu čiekuru ārstnieciskās īpašības

Apiņu čiekuru farmakoloģiskās īpašības ir ļoti dažādas. Jo īpaši preparāti uz to bāzes:

1. Piemīt pretiekaisuma īpašības.
2. Paātrina audu reģenerāciju.
3. Normalizē asinsvadu stāvokli un uzlabo asins rādītājus.
4. Ir diurētiska iedarbība (tās intensitāti lielā mērā nosaka apiņu šķirne).
5. Palielina kuņģa sulas izdalīšanos, nepaaugstinot tās skābumu.
6. Paātrina vielmaiņu.
7. Novērš aknu cirozes attīstību (tā darbojas rūgtās apiņu skābes), kopumā augam piemīt hepatoprotektīvas īpašības, aizsargājot šo orgānu arī no alkohola negatīvās ietekmes.
8. Piemīt antiseptiskas īpašības. Čiekuros esošās rūgtvielas kavē dažu sēnīšu kultūru attīstību un iznīcina citas, kā arī tās kaitīgi iedarbojas uz daudzām gramnegatīvām baktērijām un pat uz dažiem skābi izturīgiem mikroorganismiem. Tomēr paši čiekuru novārījumi nevar aizstāt rūpnieciski iegūtas antibiotikas, bet pastiprina to iedarbību.
9. Ir nomierinoša ietekme uz centrālo nervu sistēmu (par to atbild ne tikai rūgtviela lupulīns, bet arī citas ēteriskās eļļas sastāvdaļas). Tomēr šī auga nomierinošais efekts nav pārāk spēcīgs, turklāt to daļēji nosaka arī gaistošais spirts, kura koncentrācija pēc žāvēšanas pakāpeniski palielinās, sasniedzot maksimumu tikai uzglabāšanas perioda beigās. Tāpēc, lai pastiprinātu nomierinošo iedarbību, apiņu čiekurus bieži izmanto kombinācijā ar citiem augiem, piemēram, baldriānu.
10. Piemīt spazmolītisks efekts, tostarp labvēlīgi ietekmē zarnu muskulatūru.

Veiktie pētījumi arī parādījuši, ka apiņu čiekuri pozitīvi ietekmē ne tikai lipīdu, bet arī ūdens vielmaiņu.

Sievietēm

Papildus iepriekš minētajām īpašībām, sievietes interesējas par apiņu čiekuriem, jo šis augs spēj ārstēt ginekoloģiskās slimības un pat palielināt krūtis. Lieta tā, ka šajos čiekuros lielā daudzumā ir hormoniem līdzīga viela – fitoestrogēns 8-PN. To izmanto medikamentu un dažādu kosmētikas līdzekļu ražošanā. Viela darbojas tāpat kā sieviešu hormons estrogēns.

Acīmredzot ar šo iedarbību izskaidrojama apiņu čiekuru spēja palielināt krūtis. Tautas medicīnā šim nolūkam izmanto uzlējumu – 1 ēdamkaroti apiņu čiekuru (tos var nopirkt aptiekā) uz glāzi ūdens. Līdzekli uzvāra un atstāj uz lēnas uguns 10–12 minūtes. Pēc tam dzērienu atstāj traukā ar aizvērtu vāku uz 6–8 stundām. Gatavo līdzekli dzer divreiz dienā pusstundu pirms ēšanas pa 1/2 glāzes. Kursa ilgums ir vismaz 2–3 nedēļas. Pēc šī termiņa būs redzami pirmie rezultāti.

Tiek uzskatīts, ka, lietojot šo uzlējumu, var samērā īsā laika periodā palielināt krūtis par 1–2 izmēriem. Tomēr jāsaprot, ka apiņu čiekuri nav nekaitīgs līdzeklis – tiem ir vesela virkne kontrindikāciju, un iepriekš ir jākonsultējas ar ārstu, jo svara pieaugums ir viena no vieglākajām šāda uzlējuma pārdozēšanas sekām, bet sliktākajā gadījumā tā lietošana var izraisīt hormonālos traucējumus. Ārsts, visticamāk, nosūtīs uz analīzēm, un, ja estrogēna līmenis jau tā ir augsts, apiņu čiekuri būs kontrindicēti.

Pavisam nesen tika veikti pētījumi, kas parādīja, ka apiņu čiekuros ir viela, ko sauc par ksantohumolu. Alus vārīšanas laikā tas veido metabolītus. Pēdējiem piemīt pretaudzēju aktivitāte. Šie metabolīti veidojas arī gremošanas procesā. To galvenā īpašība ir spēja samazināt estrogēna sintēzi un novērst ļaundabīgu audzēju attīstību krūšu dziedzeros. Ksantohumols kavē vēža šūnu vairošanos un novērš metastāžu parādīšanos.

Vīriešiem

Stiprā dzimuma pārstāvjiem apiņi kā ārstniecības augs ir interesanti, pirmkārt, to antibakteriālo un pretiekaisuma īpašību dēļ (pateicoties tam, čiekurus var izmantot prostatīta un uretrīta ārstēšanai).

Pētījumos ir konstatēts, ka apiņu čiekuros esošie flavonoīdi kavēja ļaundabīgu prostatas audzēju attīstību. Turklāt iepriekš aprakstītais ksantohumols iedarbojās uz vēža šūnām inhibējoši, proti, palēnināja šādu audzēju attīstību.

Apiņu čiekuru nomierinošās īpašības padara tos noderīgus spēcīga stresa un neirožu gadījumos, kuriem mūsdienās ir pakļauti vairums vīriešu. Turklāt šī auga sedatīvā iedarbība tiek izmantota priekšlaicīgas ejakulācijas ārstēšanā. Tajā pašā laikā apiņu čiekuru novārījums veicina testosterona ražošanu, kas ļauj normalizēt erekciju.

Apiņu čiekuros esošie fitohormoni palīdz apturēt matu izkrišanu, kā arī efektīvi cīnās ar dažām urīnceļu sistēmas slimībām.

Grūtniecības laikā

Tā kā apiņu čiekuri satur fitoestrogēnus, bet topošo māmiņu hormonālais līmenis grūtniecības laikā piedzīvo spēcīgas izmaiņas, šajā laikā nedrīkst lietot preparātus uz apiņu čiekuru bāzes. Tas attiecas arī uz zīdīšanas periodu. Iemesls ir tas, ka estrogēni nomāc piena ražošanu.

Bērniem

Preparāti uz apiņu čiekuru bāzes ir kontrindicēti maziem bērniem. Parasti tos labāk nedot bērniem līdz trīs gadu vecumam, izņemot, ja šī auga potenciālais ieguvums pārsniedz iespējamās negatīvās sekas. Daži speciālisti uzskata, ka preparātus uz apiņu čiekuru bāzes bērniem vispār nedrīkst lietot.

Apiņu čiekuri tautas medicīnā

Tautas medicīnā apiņu čiekuri tiek lietoti kopš seniem laikiem. Pastāv seni arābu traktāti, kas iesaka izmantot šīs ārstniecības izejvielas kā žults izvadīšanas līdzekli, kā arī asiņu attīrīšanai. Ņemot vērā diurētisko efektu, kas veicina toksīnu izvadīšanu no organisma, jāatzīmē, ka austrumu dziednieki bija pareizi attiecībā uz apiņu iedarbību. Savukārt slavenais Eiropas dziednieks Paracelzs uzskatīja, ka apiņi ir lielisks līdzeklis kuņģa slimībām – un mūsdienu zinātne arī ir pierādījusi viņa taisnību.

Dažādu valstu tautas medicīnā apiņu čiekurus ieteicams lietot epilepsijas, dažādu neiroloģisku traucējumu (tostarp neirastēnijas, bezmiega, galvassāpju, neiralģijas) gadījumā. Šī auga ziedkopas tiek izmantotas arī kā līdzeklis pret sirds un asinsvadu slimībām – piemēram, aritmijas, kardioneirožu, sirds mazspējas gadījumā. Apiņi mazina tūsku, palīdz normalizēt asinsspiedienu.

Senatnē Krievzemē apiņu čiekurus izmantoja dzeltenās kaite ārstēšanai. Tomēr patiesībā šī slimība ir vīrusu izcelsmes, un augs nevar novērst tās cēloni (tas ir efektīvs tikai pret baktēriju infekcijām). Tātad apiņu čiekuri hepatīta gadījumā neaizstās medikamentozo ārstēšanu, kas ietver mūsdienīgus preparātus. Bet tie labvēlīgi ietekmē aknas, tāpēc var kļūt par daļu no kompleksās terapijas.

Apiņu čiekuru uzlējumus un novārījumus izmanto arī ginekoloģisko slimību ārstēšanā, gan iekaisuma rakstura, gan tādu, kas saistītas ar hormonālā līdzsvara traucējumiem. Piemēram, menopauzes periodā, kad samazinās estrogēna ražošana, apiņu čiekuri palīdzēs aizstāt hormonterapiju. Arī preparātus uz to bāzes tautas medicīna iesaka menstruālā cikla traucējumu gadījumā.

No apiņu čiekuriem gatavo līdzekļus arī ārīgai lietošanai. Tie ir novārījumi, uzlējumi un ziedes, kas palīdz apdegumu, sēnīšu ādas slimību, strutojošu brūču un pat kašķa gadījumā.

Tādējādi apiņu čiekuri tiek izmantoti gan slimību ārstēšanai, gan profilaksei. Turklāt to spektrs ir diezgan plašs, kā tika parādīts iepriekš. Zemāk tiks sniegtas konkrētas receptes. Piemēram, apiņu čiekuri tiek lietoti:

1. Centrālās nervu sistēmas traucējumu gadījumā, ko pavada paaugstināta uzbudināmība, kā arī epilepsijas gadījumā. Šādos gadījumos izmanto vai nu saskaņā ar zemāk aprakstīto recepti pagatavotu apiņu čiekuru uzlējumu, vai arī mazāk koncentrētu apiņu tēju – 1 tējkaroti kaltētu izejvielu uz glāzi verdoša ūdens. Ja dienā izdzer 2 tases šādas tējas, tā iedarbosies kā viegls nomierinošs līdzeklis. Ja naktī izdzer tasi tējas, tā paglābs no bezmiega.
2. Pret saaukstēšanos un slimībām, ko pavada klepus. Dienā izdzer 2 tases tējas, kas pagatavota saskaņā ar iepriekš aprakstīto recepti. Pret klepu efektīva ir arī krūšu kurvja beršana vai nu ar apiņu čiekuriem iegūtu ēterisko eļļu, vai ar augu eļļu, kas uzlieta uz šīm izejvielām.
3. Podagras gadījumā svaigus vai kaltētus apiņu čiekurus sasmalcina un saberž ar sviestu vai citiem taukiem, ko var izmantot medicīniskiem nolūkiem. Iegūst ziedi, ar kuru iesmērē sāpošās locītavas. Tā nenovērš podagras cēloņus, kas saistīti ar sāļu metabolisma traucējumiem, bet mazina sāpes un iekaisumu. Tāpat podagras un reimatisma gadījumā ir indicētas vannas, kuru pamatā ir apiņu čiekuru uzlējums vai novārījums. Tās lieto ne ilgāk par 15 minūtēm.
4. Ekzēmas gadījumā gatavo apiņu čiekuru uzlējumu, un to pagatavo ūdens peldē – ņem 1 ēdamkaroti izejvielu uz glāzi verdoša ūdens un karsē 20 minūtes uz lēnas uguns, ievietojot trauku ar šo šķidrumu katliņā ar ūdeni. Tad līdzekli atdzesē, izkāš un no tā gatavo kompreses, samitrinot tajā vates diskus, kurus pēc tam pieliek pie problemātiskajām ādas vietām.
5. Jūras slimības gadījumā dzer apiņu tēju – dienā pietiks ar tasi, jādzer pamazām, maziem malciņiem.
6. Galvassāpju gadījumā gatavo novārījumu no āboliņa un apiņu čiekuriem. Lai to pagatavotu, ņem pa 1 tējkarotei katras sastāvdaļas uz 1,5 glāzēm verdoša ūdens. Līdzekli vēlreiz uzvāra, ļauj ievilkties stundu, izkāš, un pēc tam dzer pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām pa 70 ml.
7. Nieru iekaisuma slimību gadījumā gatavo uzlējumu. Ņem 1 ēdamkaroti kaltētu čiekuru, sasmalcina, aplej ar 1 litru verdoša ūdens un karsē ūdens peldē 15 minūtes. Iegūst vājas koncentrācijas līdzekli, ko lieto pa 70 ml trīs reizes dienā tieši pirms ēšanas, uzdzerot glāzi ūdens. Jāņem vērā, ka uzlējums darbojas kā diurētiķis.
8. Ārstējot gastrītu ar pazeminātu skābumu un žultspūšļa un urīnpūšļa iekaisuma slimības, uzlējumu gatavo šādi – ņem 1 ēdamkaroti čiekuru uz glāzi verdoša ūdens, līdzekli pēc tam karsē ūdens peldē 15–20 minūtes, neuzvārot. Tad uzlējumu noņem no uguns, atdzesē, izkāš un lieto pa 50 ml divreiz dienā (bet tikai ne naktī – ņemot vērā tā diurētisko iedarbību).
9. Neiralģijas gadījumā gatavo uzlējumu: sasmalcina 1 ēdamkaroti kaltētu apiņu čiekuru, aplej tos ar 0,5 litriem verdoša ūdens un atstāj uz stundu slēgtā traukā. Pēc tam gatavo līdzekli izkāš un lieto pa 100 ml pirms katras ēdienreizes.
10. Muguras sāpēm, ko izraisa osteohondroze un citas mugurkaula patoloģijas, kā arī sasitumiem, gatavo šādu novārījumu. Ņem 1 ēdamkaroti sausa izejmateriāla, aplej ar 200 ml tikko uzvārīta ūdens un 15 minūtes notur ūdens peldē. Šo uzlējumu nav nepieciešams dzert. No tā gatavo kompreses, kuras pieliek problemātiskajām zonām. Šādu kompresi tur, līdz tā atdziest.
11. Alerģijas gadījumā līdzekli gatavo šādi – ņem 2 tējkarotes kaltētu čiekuru uz glāzi verdoša ūdens, tad, neuzvārot, vienkārši karsē uz lēnas uguns 10–15 minūtes, atstāj, līdz tas atdziest līdz pieņemamai temperatūrai, tad izkāš un lieto 3–4 reizes dienā pa 50–70 ml.
12. Aknu slimību gadījumā ņem 2 ēdamkarotes sulas, kas iegūta no svaigiem apiņu čiekuriem, sajauc ar 200 ml karsta ūdens un tikpat daudz vārīta piena, un dzer pa 1 glāzei līdzekļa dienā. Ziemā sulu var aizstāt ar apiņu čiekuru uzlējumu – 2 ēdamkarotes sasmalcināta izejmateriāla uz tādu pašu ūdens un piena daudzumu. Līdzekli uzstāj 7–8 stundas, vislabāk atstājot to termosā uz nakti.

Un vienkāršākais fitoterapeitiskais līdzeklis uz apiņu čiekuru bāzes tiek iegūts pat bez sildīšanas un uzlējumu un novārījumu pagatavošanas. Lai tiktu galā ar bezmiegu, pietiek ievietot kaltētus apiņu čiekurus lina maisiņā un novietot to guļamistabā aromātisko maisiņu vietā. Nomierinošais efekts tiek panākts, pateicoties lupulīna un valerijānskābes saturam. Šo līdzekli var lietot tie, kuriem ir kontrindicēts dzert novārījumu.

Dažas tautas receptes iesaka pildīt spilvenus, kas paredzēti tieši gulēšanai, ar apiņu čiekuriem – bet tādā veidā organisms saņems pārāk lielu ēteriskās eļļas devu.

Dziedniecisko sastāvu veidi

Tautas medicīnā tiek izmantoti dažādi līdzekļu veidi uz apiņu čiekuru bāzes – tie ir uzlējumi, novārījumi un ziede. Konkrētā varianta izvēle galvenokārt ir atkarīga no tā, pret kuru slimību tas tiks lietots.

Uzlējums

Šo zāļu formu bieži izmanto cīņā pret bezmiegu vai neiroloģisko slimību ārstēšanai. Recepšu ir daudz. Vienkāršākais variants ir šāds – ņem 20 g sasmalcinātu čiekuru uz 0,4 L verdoša ūdens un uzstāj 2 stundas. Pēc tam līdzekli izkāš. Maksimālā uzlējuma koncentrācija var būt 1:10, ne vairāk, citādi radīsies pārdozēšana.

Uzlējumu var izmantot gan iekšķīgai, gan ārīgai lietošanai. Piemēram, to var pievienot vakara vannai ar siltu ūdeni. Tā efektu pastiprinās pāris pilieni lavandas eļļas. Šādu nomierinošu procedūru ieteicams veikt regulāri, vismaz 5 reizes nedēļā, lai sasniegtu stabilu rezultātu.

Tinktūra

Šis līdzeklis jāgatavo uz degvīna vai spirta šķīduma. Jāņem 1 ēdamkarote saberztu sausu čiekuru un jāaplej ar glāzi degvīna vai 40% spirta šķīduma. Tvertne jāatstāj tumšā vietā uz 10 dienām. Periodiski tās saturs jāsakrata. Pēc šī termiņa beigām tvertnes saturs jāfiltrē un jāpārlej tumša stikla pudelē. Šo tinktūru jālieto tikai 10–15 pilienus dienā, uzdzerot ar nelielu daudzumu ūdens. Senatnē tā tika uzskatīta par lielisku prettārpu līdzekli. Tā palīdz arī pie dažādiem ginekoloģiskiem traucējumiem.

Novārījums

Ir daudz recepšu. Visefektīvākais kā sedatīvs līdzeklis ir novārījums, kas pagatavots bez karsēšanas ūdens peldē. Šim nolūkam jāņem 1 tējkarote kaltētu čiekuru uz 100 ml verdoša ūdens. Šo līdzekli jāielej burkā un jāievieto uz 15 minūtēm katlā ar karstu ūdeni, pēc tam jāfiltrē un jālieto naktī, stundu pirms došanās gulēt. Pietiks ar vienu tasi, ja izdzer vairāk – diurētiskais efekts traucēs miegu.

Tēja

Šis līdzeklis no parastās uzlējuma atšķiras ar mazāku koncentrāciju. Jāņem 1 tējkarote bez kaudzes augu izejvielas uz glāzi verdoša ūdens un jāatstāj ievilkties 15 minūtes. Garšas uzlabošanai dzērienam jāpievieno medus, jo bez tā garša šķitīs pārāk rūgta. Ja nav pārliecības, ka apiņi neizraisīs alerģiju, var sākt ar vājāku koncentrāciju – 1 apiņu čiekurs uz glāzi verdoša ūdens.

Ziede

Ziedes pagatavošanai jāņem 2 ēdamkarotes čiekuru uz 100 g nesālīta sviesta. Apiņu čiekurus iepriekš jāsasmalcina, pēc tam ļoti rūpīgi jāsamaisa ar taukiem. Šādu līdzekli jāuzglabā tikai ledusskapī. To uzskata par efektīvu pie dažādām ādas slimībām.

Eļļa

Apiņu ēterisko eļļu var atrast aptiekās un veikalos, kas tirgo organiskos produktus. Bet tautas medicīnā ir izplatīta recepte eļļai no apiņu čiekuriem, kas patiesībā ir tās eļļas ekstrakts, proti, izvilkums, kas satur maksimālo labvēlīgo vielu koncentrāciju.

Šī līdzekļa pagatavošanai jāņem stikla burka (pietiek ar puslitra tilpumu). Šo tvertni jāpiepilda ar sasmalcinātiem vai pat labāk – saberztiem apiņu čiekuriem, kurus pēc tam jāaplej ar augu eļļu. Vislabāk ir ņemt rafinētu olīveļļu, bet derēs arī sezama eļļa un pat saulespuķu eļļa. Pēc tam eļļu atstāj, lai tā ievilktos. To jātur tumšā vietā, jo saules staru ietekmē var notikt tās oksidēšanās. Kad apiņi nosēžas apakšā, traukā parādīsies nedaudz brīva tilpuma, jāpieliek vēl eļļas. Vienu reizi dienā burkas saturs jāsakrata. Produkts jāatstāj ievilkties 2 dienas. Pēc tam to jāfiltrē un jāatstāj vēl uz 3 dienām. Pēc šī termiņa beigām eļļa tiek uzskatīta par gatavu.

Šādu līdzekli visbiežāk izmanto krūšu palielināšanai. To uzklāj uz krūšu un dekoltē ādas ar vieglām masāžas kustībām. Pašu eļļu nav nepieciešams sildīt, bet labāk to uzklāt uz iepriekš iztvaicēta ķermeņa. Tā kā, tāpat kā jebkurš cits augu līdzeklis, tā var izraisīt alerģiju, vispirms tā jāpārbauda uz neliela ādas laukuma. Ja pēc eļļas uzklāšanas rodas diskomforts, nieze vai dedzināšana, tās lietošanu nedrīkst turpināt.

Eļļu var lietot arī ādas kopšanai. Tāpat kā ziede, tai piemīt brūču dziedēšanas efekts, to var izmantot audu reģenerācijai, ādas barošanai (jo tā satur daudz vitamīnu un aminoskābju).

Lietojums kosmetoloģijā

Unikālais apiņu čiekuru ķīmiskais sastāvs padara tos par izcilu kosmētikas līdzekli, kas var ievērojami uzlabot ādas un matu stāvokli. Var atrast gatavu apiņu čiekuru ekstraktu vai pagatavot to pašiem (piemēram, sagatavot uzlējumu). Neliela daudzuma uzlējuma pievienošana parastajam matu šampūnam palīdzēs atbrīvoties no seborejas un padarīs cirtas spīdīgākas un zīdainākas. Spirta uzlējumu var pievienot sejas tonikam, kas paredzēts pinnes ārstēšanai.

Un, protams, apiņu čiekuru uzlējumus un novārījumus var izmantot kā patstāvīgu līdzekli. Piemēram, tie palīdzēs izārstēt pinnes un nomierināt kairinātu ādu. Šim nolūkam ņem 1 ēdamkaroti čiekuru, aplej ar glāzi verdoša ūdens un atstāj ievilkties 60 minūtes. Gatavo līdzekli izkāš caur marli un lieto ikdienas mazgāšanai. Šo uzlējumu izmanto arī tonika vietā – tas noņem no ādas taukaino spīdumu, veicina poru sašaurināšanos.

No tā var pagatavot kosmētisko ledu un noslaucīt ādu ar kubiņiem. Flavonoīdi, kas atrodas šajā novārījumā, novērsīs iekaisumu un atgriezīs ādai svaigumu un jaunību. Ledus ne tikai izraisa poru sašaurināšanos, bet arī uzlabo mikrocirkulāciju, un apiņu čiekuros esošie vitamīni, minerālvielas un derīgās vielas padara procedūru īpaši efektīvu.

No žāvētiem apiņu čiekuriem var pagatavot arī kosmētiskās maskas, sajaucot šo izejvielu, piemēram, ar kefīru vai skābo krējumu. Šāda maska balina ādu, mazina iekaisumu, veicina kolagēna ražošanu un pat cīnās ar grumbām.

Turklāt apiņu čiekuri labi saderas ar citiem dabīgiem sastāvdaļām, ko plaši izmanto mājas kosmētikā – piemēram, ar lavandas, olīvu un mandeļu ēteriskajām eļļām.

Apiņu čiekuru uzlējumu, kas pagatavots pēc klasiskās receptes (20 g čiekuru uz 0,4 l verdoša ūdens), var izmantot matu skalošanai pēc matu mazgāšanas. Tajā esošais lupulīns nomierina galvas ādas kairinājumu, novērš nepatīkamo niezi, noņem blaugznas, labvēlīgi ietekmē matus pēc krāsošanas, atjaunojot un stiprinot to dabisko struktūru.

Pret blaugznām un matu izkrišanu dažreiz gatavo arī stiprāku šķīdumu proporcijā 1:3 (piemēram, 100 g augu izejvielu uz 300 ml verdoša ūdens). Šo līdzekli ievilcina stundu, filtrē, un pirms mazgāšanas to iemasē galvas ādā ar masējošām kustībām – tas nodrošinās asinsriti, un derīgās vielas labāk uzsūksies.

Lietošanas kontrindikācijas

Apiņu čiekuri var izraisīt alerģiju, tāpēc tie ir kontrindicēti cilvēkiem ar paaugstinātu jutību pret šo augu.

Apiņu čiekuru lietošana ir kontrindicēta gastrīta ar paaugstinātu skābumu, kuņģa čūlas slimības, refluksa ezofagīta gadījumā. Lai gan paši par sevi tie neizraisa skābuma līmeņa paaugstināšanos, tomēr šo slimību gadījumā pastiprināta kuņģa sulas izdalīšanās pati par sevi var izraisīt nepatīkamas sekas.

Ļoti svarīgi ir ievērot pareizu apiņu čiekuru devu. Lieta tāda, ka lielā daudzumā tie var izraisīt saindēšanos, ko pavada ne tikai vispārējs savārgums, bet arī spēcīga vemšana un galvassāpes.

Turklāt apiņu čiekuri satur fitoestrogēnus. Pārāk lielos daudzumos tas var izraisīt aptaukošanos un citas nepatīkamas sekas, piemēram, endometriālo hiperplāziju, dažreiz pat ar vaginālu asiņošanu.

Pie apiņu čiekuru blakusparādībām pieder ne tikai hormonālie traucējumi, bet arī miegainība, paaugstināta apetīte, maksts izdalījumu parādīšanās. Ja parādās kāda no minētajām parādībām, jāpārtrauc līdzekļa lietošana un jākonsultējas ar ārstu.

Apiņu čiekuru foto