Akonīts: ārstnieciskās īpašības un kontrindikācijas

Akonīts (cīnītājs) – daudzgadīgs lakstaugs no plašās Gundegu dzimtas. NVS valstīs augs ir pazīstams kā bruņcepure, kurpīte, zilā gundega, zilacīte, šautra. Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā ir vairāk nekā trīsdesmit vietējo akonīta nosaukumu. Cīnītājam piemīt ārstnieciskas īpašības, un to izmanto tautas un oficiālajā medicīnā.

Ķīmiskais sastāvs

Akonīta virszemes daļa un saknes satur alkaloīdus. Šīs vielas aktīvi iedarbojas uz cilvēka organismu. Nelielā daudzumā tām ir ārstnieciska iedarbība, bet lielās devās tās ir indes, kas ir nāvējoši bīstamas cilvēkam.

Augs satur akonitīnu. Viela ir ārkārtīgi indīga un pieder pie neirotoksīniem. Akonitīna paveidi (mezoakonitīns, benzoakonitīns, sasaakonitīns, hetaakonitīns, benzoilakonīns) pieder pirmās grupas alkaloīdiem.

Otrā grupa ietver sparteīnu, efedrīnu un napalīnu. Kopējais alkaloīdu saturs akonīta bumbuļos un saknēs svārstās no 0,9 līdz 4,9%.

Akonīta augu izejvielu sastāvā ietilpst arī:

• saponīni;
• miecvielas;
• kumarīns;
• sveķi un sveķainas vielas;
• dažādas skābes (fumārskābe, citronskābe, benzoskābe);
• taukskābes (oleīnskābe, linolskābe, miristīnskābe, palmitīnskābe, stearīnskābe);
• daukosterīns;
• inozīts;
• mezainodizols;
• ciete un cieti saturoši savienojumi;
• flavonoīdi;
• cukuri.

Izejviela ir bagāta ar makroelementiem. Tās ir dzelzs un magnija sāļi, kāliju un kalciju saturošas vielas. Auga lapās un saknēs ir mikroelementi – cinks, hroms, bārijs, selēns, bors, varš, svins, niķelis. Stublāji un lapas satur lielu daudzumu C vitamīna.

Kā tas izskatās un kur aug

Ģints pārstāvji ievērojami atšķiras pēc ārējā izskata, izmēriem, lapu un ziedu formas. Arī augu izmēri, ziedkopu izvietojums un vainadziņu krāsa ir atšķirīgi.

Kā izskatās

Akonīta ģints augiem ir savdabīgi ziedi. Tie nav līdzīgi klasiskajiem gundegu dzimtas ziediem. Vainadziņi atgādina lupīnas un citu tauriņziežu dzimtas pārstāvju ziedus.

Lielās, košās ziedlapas ir kapuces, nokareno bruņcepuru, zvanveida vai kausiņa formā. Lielākajai daļai ziedu ir piecas ziedlapas. Augšējā ziedlapa ir liela, izliekta, tā pārkarājas pār zieda centrālo daļu un pasargā to no nejaušiem bojājumiem. Ziedlapu krāsa ir violeta, zila, ceriņa, purpursarkana, dzeltena vai balta.

Zieda iekšpusē slēpjas vainags, kas pārveidots par 2 medusodziņiem (nektārajiem), kuri izdala cukurotu, saldu sulu, kas piesaista bites un citus kukaiņus. Ziedā veidojas augšējā olnīca, kurā nogatavojas no 3 līdz 7 augļiem — lapenēm. Tajos veidojas desmitiem mazu brūnu sēklu.

Akonītu lapas ir piesātināti zaļas, spilgtas. Tām ir plaukstveida dalīta un apaļa forma, un tās klāj stublāju no apakšas līdz augšai. Stublāju augstums ir atkarīgs no augu sugas. Zemākie ģints pārstāvji izaug līdz 60 cm augstumā, garākās sugas stiepjas līdz 200–220 cm.

Akonīta sakņu sistēma dzīves cikla laikā pastāvīgi paplašinās. Dažādām sugām ir 2 atšķirīgas sakņu sistēmas.

Pirmajā gadījumā tā ir bumbuļveida sakne, klāta ar melnu apvalku, kas vasarā izaudzē 1–2 meitas bumbuļus. Tie veiksmīgi pārziemo un dod sākumu jauniem akonītiem. Mātes bumbuļveida sakne vai nu atmirst, vai pārdzīvo ziemu kopā ar jaunajiem bumbuļiem. Tādējādi rodas ķēde no vairākām apaļām bumbuļsaknēm. Dažreiz to skaits sasniedz 10–15 gabalu. No bumbuļiem platumā un dziļumā atiet tievi saknītes.

Otrajā gadījumā augs izaudzē daudzas, auklveidīgas, garas saknes. Tās saaug kopā un veido plakanu, izturīgu, nedaudz sagrieztu mietsakni.

Kur aug

Akonītu ģints augu areāls izplatās pa visu Eiropu un Ziemeļameriku. Šie ziedi visur sastopami Āzijas mežos. Akonīts mīl barības vielām bagātas augsnes, kas bagātas ar trūdvielām un organiskajām skābēm, aug mežos un kalnu pļavās, mitros ezeru un upju krastos, laukos un mežmalās, gar ceļiem un apūdeņošanas kanāliem.

Sugas

Ziemeļu puslodē aug 330 akonītu ģints sugas. 75 šī auga paveidi sastopami Krievijas un NVS valstu teritorijā, no tiem Sibīrijā aug 26 akonīta sugas, Tālajos Austrumos – 37. Plaši izplatīti ir Altaja akonīts, baltmutes akonīts, baltvioletais akonīts, šauroķivju akonīts, Baikāla akonīts, stepes akonīts, biezlapu akonīts, dzīvākauslapu akonīts, Karakola akonīts, Džungārijas akonīts, kalnu akonīts, kapuces akonīts, gundegasveida akonīts, Sahalīnas akonīts, vijīgais akonīts. Desmitiem ģints pārstāvju ir nosaukti biologu vārdos, kuri pētījuši vai atklājuši retas sugas.

1946. gadā Padomju Savienībā divas akonīta sugas — Džungārijas akonīts un Karakola akonīts — tika iekļautas īpašā sarakstā — Valsts farmakopejā — kā ārstniecības augi. Šīs sugas sastopamas mitrās, apmežotās Tjanšana ielejās.

Krievijas vidusdaļā sastopamas 4 akonīta sugas. Ziemeļu akonīts aug visā Austrumeiropas līdzenumā, bet tiecas uz augstākiem platuma grādiem. Vilnaino mutu akonīts ir izplatīts līdz pat Urālu kalnu grēdai. Ozolu mežu akonīts sastopams tikai melnzemes reģionos. Flerova akonīts ir rets augs, kas iekļauts Sarkanajā grāmatā.

Vākšana un uzglabāšana

Akonīta saknes sagatavo no augusta līdz oktobrim. Šajā laikā bumbuļi jau ir izveidojušies un uzkrājuši barības vielas. Sagatavotāji izrok gan bumbuļsaknes, gan plānās saknītes. Darbam nepieciešama lāpsta ar spalvu. Izrakto izejvielu mazgā tīrā ūdenī un žāvē. Žāvēšanu veic vēdināmā telpā, zem nojumes vai uz verandas. Uz izejvielu nedrīkst krist saules gaisma. Žāvēšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 70 grādus pēc Celsija.

Lapas, stublājus un ziedus vāc ziedēšanas laikā, jūnijā–jūlijā. Zaļumus nogriež ar nazi vai šķērēm, pārlūko un izžāvē zem nojumes caurvējā. Žāvēšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt plus 30 grādus.

Augs ir ārkārtīgi indīgs, izejvielu sagatavošanas un apstrādes laikā jāizslēdz ādas saskare ar sulu un sakņu griezumiem. Sagatavošanas darbus veic gumijas cimdos. Pēc žāvēšanas cepešpannas un restes rūpīgi mazgā ar tekošu ūdeni.

Sagatavoto izejvielu uzglabā hermētiski noslēgtās stikla burkās, tumšā, vēsā telpā. Uzglabāšanas vieta nedrīkst būt pieejama bērniem un dzīvniekiem. Sausā akonīta derīguma termiņš ir 2 gadi.

Akonīta ārstnieciskās īpašības

Akonīta unikālais ķīmiskais sastāvs nodrošina kompleksu iedarbību uz cilvēka organismu. Medicīniskie un tautas preparāti uz auga bāzes iedarbojas:

• antibakteriāli;
• drudzi mazinoši;
• pretiekaisuma;
• pretsāpju;
• nomierinoši;
• atkrēpošanas;
• spazmolītiski;
• savelkoši;
• asins apturoši;
• urīndzenoši;
• estrogēna iedarbība.

Preparāts Allapinīns tabletēs, kura aktīvo vielu iegūst no baltā akonīta saknēm, tiek nozīmēts aritmijas ārstēšanai. Šīs zāles arī nomierina, anestezē un paplašina asinsvadus.

Citus preparātus uz akonīta bāzes, ko ražo farmakoloģijas uzņēmumi, oficiālā medicīna atzīst tikai kā ārējos līdzekļus. Aptiekās pārdod spirta tinktūras, ziedes, kaltētas saknes. Tos izraksta podagras, reimatisma, neiroloģisku slimību, radikulīta ārstēšanai.

Akonīts tautas medicīnā

Tautas medicīnā līdzekļus uz akonīta bāzes izmanto desmitiem slimību ārstēšanai, lietojot tos gan iekšķīgi, gan ārīgi. Uzticamu un efektīvu zāļu receptes tiek nodotas no vienas dziednieku paaudzes otrai.

Ar ekstraktiem, novārījumiem un tinktūrām, kuru galvenā sastāvdaļa ir akonīts, tautas dziednieki ārstē audzējus (labdabīgos un ļaundabīgos), tuberkulozi, sirds un asinsvadu patoloģijas, epilepsiju, neiroloģiskas slimības, tostarp multiplo sklerozi, nervu traucējumus. Šie preparāti novērš sāpes un iekaisumus artrīta un artrozes, radikulīta, osteohondrozes gadījumā, samazina astmas lēkmju smagumu pieaugušajiem, kā arī palīdz atveseļoties plaušu slimību gadījumā.

Zintnieki uzskata, ka cirsnis ir efektīvs līdzeklis pret migrēnu, smaganu iekaisumu un zobu sāpēm. Tautas dziednieki iesaka iekšķīgi lietot cirsņa uzlējumus pret aritmiju. Novārījumus un tinktūras iesaka dzert pie jebkādiem sirdsdarbības traucējumiem, asinsvadu vājuma.

Kā ārējais līdzeklis preparātus uz cirsņa bāzes lieto strutojošu, slikti dzīstošu brūču un fistulu skalošanai, furunkulu, pustulozu izsitumu apstrādei. Ar ūdens uzlējumiem ārstē psoriāzi, dermatītus, jostas rozi, erizipēlu, neirodermītu.

Cirsni izmanto asinsrites atjaunošanai un muskuļu sāpju mazināšanai. Ar novārījumiem noberzē galvas ādu, lai atbrīvotos no utīm. Uzlējuma lietošana iekšķīgi attīra organismu no tārpiem un citiem helmintiem. Skalošana ārstē stomatītu, gingivītu, rīkles infekcijas. Pirms antibiotiku parādīšanās ar šķīdumiem, kas uzlieti uz cirsņa, ārstēja veneriskās slimības.

Tinktūra pret zobu un galvassāpēm
Lai pagatavotu līdzekli, nepieciešama pudele degvīna un 20 g kaltētas cirsņa saknes. Svaigu izejvielu šajā receptē neizmanto.

Saknītes sasmalcina ar nazi un ieber stikla burkā, pēc tam pārlej ar degvīnu. Burkai uzliek hermētisku vāku. Trauku novieto tumšā vietā un iztur istabas temperatūrā 7–10 dienas.

Burkas saturu izkāš, lai noņemtu saknes gabaliņus (daži recepšu autori iesaka atstāt izejvielu spirtā). Gatavo tinktūru uzglabā vēsā vietā.

Pret galvassāpēm līdzekli lieto ārēji. Ēdamkaroti tinktūras ierīvē (bez spēcīgas spiešanas) galvas ādā. Procedūru labāk veikt pirms gulētiešanas.

Lai atbrīvotos no zobu sāpēm, tinktūru ierīvē sejas ādā, vietā, kur atrodas sāpošais zobs un smagana. Spirta šķidrumu uz mutes gļotādas nav ieteicams uzklāt. Procedūras turpina, līdz stāvoklis uzlabojas, pie galvassāpēm kurss ir 1 mēnesis, bet ne vairāk.

Novārījums strutojošu ādas slimību, furunkulu ārstēšanai un brūču skalošanai
Lai pagatavotu novārījumu, nomēra 15 g kaltētas cirsņa saknes un ievieto emaljētā katliņā (vai lielā krūzē). Izejvielu aplej ar glāzi tikko uzvārīta ūdens, uzliek trauku uz plīts un vāra novārījumu vismaz 20 minūtes. Pēc tam noņem no degļa, pārklāj trauku ar vāku un ļauj atdzist.

Ādu, brūces, furunkulus apstrādā ar vates tamponu, kas samērcēts novārījumā. Procedūru veic 3–5 reizes dienā.

Tinktūra asinsvadu nostiprināšanai un sirds slimību ārstēšanai
Tinktūru gatavo no kaltētām cirsņa saknēm un degvīna. Lai pagatavotu līdzekli, būs nepieciešami 10 g izejvielu un 2 pudeles degvīna (1 l).

Saknītes sasmalcina, ieber litra stikla burkā un pārlej ar degvīnu. Trauku cieši aizvāc ar skrūvējamu vai plastmasas vāku, iztur tumšā skapī 3–4 dienas (istabas temperatūrā) un izkāš. Pēc tam tinktūra ir gatava lietošanai. Degvīnu var aizstāt ar medicīnisko spirtu ar stiprumu 60–70%. Līdzekli uzglabā ledusskapī.

Tinktūru lieto trīs reizes dienā, pa 2 pilieniem, 30–40 minūtes pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām. Līdzekli pilina glāzē ar ūdeni un izdzer. Ārstēšanas ilgumu labāk saskaņot ar ārstu.

Ziede artrīta ārstēšanai
Līdzekļa pagatavošanai vajadzēs 2 tējkarotes sasmalcinātu akonīta ziedu un cūku taukus (nesālītus). Ņem svaigus, tikko uzplaukušus ziedus.

Ziedu izejvielu liek metāla emaljētā traukā. Taukus izkausē pannā uz lēnas uguns un pārlej ar tiem ziedus.

Katliņu liek uz plīts uz mazas uguns. Tur 15 minūtes, nepārtraukti maisot taukus. Pēc tam trauku pārvieto cepeškrāsnī, kas ieslēgta uz pastāvīgu sildīšanu 50–60 grādu temperatūrā. Līdzekli atstāj uz 10–12 stundām un izņem no cepeškrāsns.

Ja nav elektriskās vai gāzes cepeškrāsns, var vienkārši ietīt katliņu un novietot siltā vietā – pie krāsns vai apkures radiatora uz to pašu laika periodu. Gatavo līdzekli uzglabā ledusskapī.

Ārstēšanai ziedi ar berzējošām kustībām uzklāj uz locītavas. Dienā veic 2–3 procedūras, ārstēšanas kursa ilgums – 7 dienas. Pēc tam veic nedēļas pārtraukumu un atkārto kursu.

Cūku taukus var aizstāt ar aptiekas vazelīnu, kas nesatur smaržvielas un citas piedevas. Ziedes pagatavošanas tehnoloģija neatšķiras no līdzekļa pagatavošanas ar cūku taukiem.

Spirta tinktūra divpadsmitpirkstu zarnas čūlas ārstēšanai
Līdzekļa pagatavošanai ņem 0,6 l degvīna un 20 g žāvētas akonīta saknes. Izejvielu sasmalcina, pārlej ar degvīnu (vai medicīnisko spirtu) un atstāj uz nedēļu dzīvojamā telpā, tumšā vietā (skapī vai bufetē). Pēc tam šķidrumu izkāš un noslēdz ar hermētisku vāku.

Par dienas un vienreizējām devām jākonsultējas ar ārstu, jo spirts kairina gļotādas. Svarīgi, lai patvaļīga ārstēšana neradītu blakusparādības.

Eļļa pret sāpēm locītavās un muskuļos
Līdzekļa pagatavošanai ņem 5–7 g sausas akonīta saknes un glāzi augu eļļas (tautas dziednieki iesaka izmantot olīveļļu). Saknītes sasmalcina, liek metāla emaljētā traukā un pārlej ar karstu eļļu (250 ml). Novieto trauku ūdens peldē, uzvāra ūdeni.

Eļļu silda 15 minūtes. Līdzekli atdzesē, pārlej pudelē vai burkā, cieši aizver trauku ar vāku.

Preparātu uzklāj uz locītavas un sāpīgajiem muskuļiem 2–4 reizes dienā. Eļļu ierīvē ādā un veic vieglu masāžu. Sastāvs labi uzsūcas un nekairina ādu.

Tinktūra kursa lietošanai iekšējo orgānu slimību ārstēšanā
Tējkaroti žāvētu akonīta sakņu sasmalcina, pārlej ar pudeli degvīna un uzstāj hermētiski noslēgtā traukā 12–14 dienas. Vietā, kur līdzeklis uzstājas, jābūt istabas temperatūrai, nav pieļaujama tiešu saules staru nokļūšana uz trauka. Trauku katru dienu sakrata. Pēc norādītā laika šķidrumu izkāš, izejvielu izspiež un izņem.

Kursa lietošanu sāk ar 1 pilienu preparāta, ko pievieno 50 ml ūdens. Dienā izdzer 3 šādas koncentrācijas devas (no rīta, pusdienlaikā un vakarā, pusstundu pirms ēšanas).

Katru dienu pievieno pa 1 pilienam, palielinot koncentrāciju līdz 10 pilieniem tinktūras katram lietošanas reizēm. Pēc tam pakāpeniski samazina akonīta tinktūras devu, veicot skaitīšanu pretējā virzienā.

Kursa ilgums ir 19 dienas. Pēc kursa beigām veic pārtraukumu 1–1,5 mēnešus un atkārto tinktūras lietošanu saskaņā ar to pašu shēmu.

Novārījums jostas rozes ārstēšanai
Novārījuma pagatavošanai vajadzēs 6 g akonīta lapu, 40 g čeredas zāles, 4 glāzes ūdens. Izejvielas sasmalcina, sajauc, liek emaljētā katliņā un pārlej augu sastāvdaļas ar verdošu ūdeni. Pēc tam trauku liek uz plīts, ieslēdz mazu sildīšanas režīmu, uzvāra šķidrumu un vāra 10–12 minūtes. Katliņu noņem no plīts, aizver ar vāku un atdzesē. Gatavo novārījumu nokāš.

Jostas rozes ārstēšanai auduma salveti vai vati samitrina novārījumā un uzliek uz slimās ādas. Kompresi notur 10 minūtes. Procedūru ieteicams atkārtot divreiz dienā.

Uzlējums ekzēmas un psoriāzes ārstēšanai termoskannā
Pagatavošanai būs nepieciešamas sausas augu izejvielas: eikalipta lapas (30 g) un akonīta lapas (3 g). Ja nākas izmantot svaigus augus, lapas iepriekš izžāvē un tikai pēc tam uz svariem nomēra nepieciešamo augu materiāla daudzumu.

Lapas sasmalcina un ieber termoskannā. Pēc tam izejvielas pārlej ar glāzi verdoša ūdens, aizver vāku un atstāj trauku uz 45–50 minūtēm. Pēc šī laika uzlējumu nokāš, pārlej lielā stikla burkā un atšķaida ar 3 glāzēm karsta vārīta ūdens.

Ekzēmas un psoriāzes ārstēšanai veic kompreses. Auduma salveti vai vati samitrina uzlējumā un uzliek uz skartās vietas uz ceturtdaļstundu. Procedūras veic 1 reizi dienā, ārstēšanas ilgums jāsaskaņo ar dermatologu.

Kompleksa tinktūra epilepsijas, goitas, audzēju un poliartrīta ārstēšanai
Šis kompleksais līdzeklis tiek gatavots no akonīta lapām, stublājiem un ziediem, kas savākti jūnijā vai jūlijā. Zāles sastāv no 2 daļām. Atsevišķi pagatavo spirta tinktūru no akonīta un augu uzlējumu, ar kuru to sajauc.

Tinktūras pagatavošanai ņem pusi glāzes kaltētu cīņas auga lapu un ziedu. Izejvielas labi sasmalcina, pārlej ar degvīnu (1,5 l) un tur 9–10 dienas tumšā telpā vai slēgtā skapī. Pēc tam šķidrumu filtrē un pārlej stikla traukā uzglabāšanai.

Pēc spirta tinktūras «nogatavināšanas» gatavo līdzekļa otro daļu – augu uzlējumu. Tam būs nepieciešamas sausas izejvielas no doniķa, māteres, struteņu ziedi un lapas, bemiršu, divmāju nātres. Vajadzēs arī piparmētras, vīgrieža zāli, ceļtekas lapas, cigoriņu ziedus, salvijas lapas, virsīšus, nogatavojušos apiņu čiekurus.

Izmēra vienādu daudzumu visu sastāvdaļu un rūpīgi samaļ garšaugus (gandrīz miltos). Pēc tam gatavo uzlējumu. Tējkaroti augu miltu (bez kaudzes) aplej ar glāzi verdoša ūdeni, pārklāj trauku ar vāku un atstāj uz 7–8 stundām.

Līdzekli lieto šādi. Glāzītē ielej 50–70 ml augu uzlējuma un pievieno 5 pilienus spirta akonīta tinktūras. Dziru dzer trīs reizes dienā, 30–40 minūtes pirms ēšanas.

Šādu devu (5 pilienus vienā reizē) ievēro 5 dienas. Pēc tam katrā piecu dienu periodā palielina akonīta tinktūras koncentrāciju par 5 pilieniem, līdz vienreizējā deva sasniedz 50 pilienus.

Par līdzekļa atcelšanu jākoncultējas ar ārstu, jo daži tautas dziednieki pieļauj pēkšņu ārstēšanas pārtraukšanu, bet citi uzskata, ka atcelšanai jābūt pakāpeniskai. Augu uzlējumu neglabā ilgāk par diennakti un gatavo katru dienu.

Dziedniecisko sastāvu veidi

No sausām saknēm un akonīta virszemes daļas gatavo uzlējumus un tinktūras, ārstnieciskās eļļas un ziedes. Izejvielu daudzums dažādās receptēs var ievērojami atšķirties. Bet tautas dziru pagatavošanas vispārīgie principi ir vienādi.

Uzlējums

Akonīta uzlējumus gatavo kā tēju, aplejot sasmalcinātās sausās izejvielas ar verdošu ūdeni un atstājot tās līdz atdzišanai. Svaigas noplūktas lapas un ziedus vispirms izžāvē, lai nepieļautu pārdozēšanu (gandrīz visas pieejamās receptes iekļauj tikai izžāvētu materiālu).

Ja pagatavošanas procedūrā ir minēta karsēšana, to veic ūdens peldē. Bet ir daudz recepšu, kurās norādīta vienkārša vārīšana uz plīts. Ja vārīšana ilgst vairāk par 5 minūtēm, jārunā par novārījuma, nevis uzlējuma pagatavošanu.

Tinktūra

Gatavojot akonīta tinktūru, ņem kvalitātīvu degvīnu vai medicīnisko spirtu ar stiprumu līdz 70 grādiem. To var atšķaidīt ar vārītu ūdeni līdz 40 grādiem.

Sausās izejvielas nomēra ar karoti (vai uz virtuves svariem), ieber stikla burkā un aplej ar spirtu (degvīnu). Pēc tam trauku hermetiski aizvēr.

Saules gaisma iznīcina derīgās vielas, kas no izejvielām nonāk šķidrumā, tāpēc tinktūru novieto tumšā vietā. Līdzekli notur noteikto laiku temperatūrā no 15 līdz 24 grādiem, pēc tam burku atver un saturu izkāš. Tinktūra ir gatava, to var lietot vairākus mēnešus.

Eļļa

Akonīta eļļu gatavo uz olīveļļas vai saulespuķu eļļas tauku bāzes, sausas saknes un auga zaļās daļas. Pagatavošanai izmanto mazu emaljētu katliņu vai krūzi.

Nomēra vajadzīgo daudzumu žāvēta akonīta, ievieto traukā un aplej ar eļļu. Lai derīgo vielu iznākums būtu maksimāls, trauku ar sastāvdaļām ievieto verdošā ūdens peldē un tur noteikto laiku, kas norādīts receptē. Pēc tam līdzekli atdzesē un izmanto atbilstoši norādei.

Ziede

Ziedes gatavo uz vazelīna vai cūku tauku bāzes (kurus iepriekš izkausē uz mazas uguns). Kā akonīta izejvielus izmanto žāvētu sakni un lapas vai svaigi noplūktus ziedus un lapiņas.

Sastāvdaļas nosver, nomēra un sajauc metāla emaljētā traukā. Trauku ievieto ūdens peldē, lai tauku sastāvdaļa kļūtu šķidra, un karsē, nepārtraukti maisot, uz mazas uguns.

Pēc tam trauku izņem no ūdens peldēs, aizver, ietin dvielī un novieto siltā vietā uz 10–12 stundām. Šajā laikā augu izejviela iztvaicēsies un izdalīs derīgās vielas tauku bāzē. Var ievietot trauku cepeškrāsnī, kas uzkarsēta līdz 50–60 grādiem (uz tikpat ilgu laiku). Pēc atdzišanas preparātu lieto ārstnieciskām procedūrām.

Lietošanas kontrindikācijas

Indīgie alkaloīdi, kas atrodami augā, nosaka vairākus ierobežojumus preparātu lietošanā. Kontrindikācijas nozīmēšanai ir:

• grūtniecība;
• zīdīšana;
• alkohola un narkotiku atkarība;
• hipertonija un hipotonija;
• nieru mazspēja;
• aknu slimības;
• alerģiska reakcija uz vielām, kas atrodamas augu izejvielās un ekstraktos;
• akūtas infekcijas slimības.

Preparātus, kuru sastāvā ir akonīts, neparaksta bērniem un pusaudžiem.

Gadījumā, ja nejauši iekšķīgi lietota sausa izejviela, svaigi plūktas akonīta lapas un ziedi, kā arī ja ir pārdozēti aptieku un tautas līdzekļi, nekavējoties jāizsauc ātrā palīdzība. Augs ir ļoti indīgs – bez profesionālas medicīniskas palīdzības saindēšanās var būt letāla. Līdz ārstu ierašanās brīdim jāizdzer liels daudzums ūdens ar aktivēto ogli un jāizraisa vemšana.

Tautas dziednieki uzskata, ka pretinde ir sīpoli un rūgušpiens. Bet šie līdzekļi palīdzēs tikai vieglas saindēšanās gadījumā. Dziednieki arī iesaka saindēšanās gadījumā ar indīgā akonīta uzlējumu izdzert pretindes akonīta uzlējumu.

Akonīta foto